Māksla spēj paplašināt mūsu redzesloku
Intervija ar Salzburger Kunstverein direktori Mirelu Bačiaku (Mirela Baciak); Salzburger Kunstverein un viennacontemporary ietvaros notiekošās, divdaļīgās izstādes “Enerģijas krāsa” kuratori
Mirela Bačiaka (1987, Varšava) ir kuratore, kuras darbības balsts ir viesmīlība - kā izpausme, kas atspoguļo ētiskas attiecības ar nezināmo un svešo. Kopš 2023. gada jūlija viņa ir Salzburger Kunstverein direktore, kur nesen atklāja savu pirmo izstāžu programmu “Hroniskas pretrunas”.
Laikā no 2019. gada līdz 2023. gada jūnijam viņa bija Steirischer herbst kuratore, kā arī strādāja Public Art Munich 2018. Bačiaka piedalījusies rezidencēs, iekļāvusies pētniecības projektos un izstāžu veidotāju komandās dažādās pasaules malās. Ieguvusi maģistra grādu Kritikas studijās Vīnes Mākslas akadēmijā un 2023. gadā iniciējusi AAC | Austrijas kuratoru asociācijas dibināšanu.
Mirela Bačiaka ir divdaļīgās izstādes “Enerģijas krāsa”, kas laikā no 12. līdz 15. septembrim skatāma viennacontemporary mākslas meses ietvaros Vīnē, bet no 21. septembra līdz 24. novembrim Salzburger Kunstverein, kuratore.
Pamatojoties uz ideju, ka enerģijas pamatkrāsas ir ģeopolitika, tehnoloģijas un cilvēki, izstāde tiecas atspoguļot bieži nepamanītās enerģijas plūsmas, kas ir būtiskas, lai izprastu mūsdienu pasaules dinamiku. Tā pēta mūsu saistību ar tādiem avotiem kā saule un vējš, un tikpat labi arī ar naftu, oglēm, gāzi un metāliem, un akcentē, kā enerģijas dažādā intensitāte saistīta ar politiku un kultūru.
Ekspozīcijas izveide aizņēmusi vairāk nekā gadu, un būtiska šī projekta daļa ir arī publiskā diskusiju programma Nexus Thinking - Energy, Future, Sustainability, ko organizē viennacontemporary.
“Izstādes kontekstā notiks vēl divas paneļdiskusijas, ko rīko viennacontemporary komanda un kuras ir daļa no VCT Statement programmas. Tajās piedalīsies mākslinieki, starptautiski klimata eksperti un ieinteresētās personas no mākslas un kultūras jomas, radot publisku telpu, kur pievērsties problēmām, jautājumiem un strāvojumiem, kas izstādē pētīti padziļināti. Manuprāt, VCT Statement mērķis ir izteikti starpdisciplinārā pieeja, apvienojot cilvēkus no dažādām jomām, piemēram, politikas, likumdošanas un citām, kur māksla kalpo kā sarunu katalizators,” saka Mirela Bačiaka.
“Es neuzskatu sevi par teorētiķi, vairāk sevi redzu kā kuratori, kas strādā ar man pieejamajiem instrumentiem. Apvienoju dažādas mākslinieciskās perspektīvas, vienmēr atsperoties afektīvā un cenšoties savienot mākslas darbus tādējādi, lai radītu starp tiem spriedzi. Tas sniedz iespēju dzimt interpretācijai, kas iespējama vien tad, ja viens darbs tiek pretstatīts otram.”
Sarunas laikā runājam par mākslas izstāžu lomu, mākslas attiecībām ar sabiedrības izaicinājumiem un mikro pārmaiņu nozīmi kā katalizatoriem lielākām pārmaiņām.
Emilija Škarnulytė, t 1/2, 2019. Courtesy of Emilija Skarnulyte.
Izstāde “Enerģijas krāsa” ir VCT Statement sadaļas notikums. Kā jūs raksturotu mākslas mešu lomu šībrīža mākslas ekosistēmā? Vai to sākotnējā funkcija, kas ir mākslas pārdošana, šobrīd netiek papildināta arī ar tikšanās vietas un diskusiju platformas statusu? Tādējādi padarot meses par notikumu ar lielāku sociālo ietekmi?
VCT Statement ir īpaša programma, kuru 2022. gadā iniciēja viennacontemporary. Tās mērķis ir veidot tiltu starp mākslu un sabiedrības aktualitātēm. Šī iniciatīva ietver kūrētu tematisku izstādi un paneļdiskusiju sēriju, kurā piedalās mākslas, zinātnes un politikas jomu pārstāvji. Būtiski uzsvērt, ka šī ir nekomerciālā viennacontemporary sadaļa (šajā izstādē eksponētie mākslas darbi nav paredzēti pārdošanai), ko atbalsta Erste Foundation un kas tiek veidota kopīgi ar Salzburger Kunstverein, kur notiek izstādes otrā nodaļa.
Esmu salīdzinoši jauna mākslas mešu apmeklētāja, sekoju tām līdzi tikai kopš 2019. gada. Manuprāt, to spēks slēpjas to spējā sasniegt ievērojamu auditoriju, tādējādi padarot tās par ietekmīgu platformu atpazīstamības vairošanā. Meses sniedz iespēju māksliniekiem un galerijām komunicēt savstarpēji un ar plašāku publiku, un tās kalpo kā vietas, kur kuratori var atklāt jaunus talantus.
Kā jau jūs minējāt, daudzas meses savās programmās iekļauj diskusijas, sarunas un īpašas izstādes, kas, manuprāt, kopumā ir pozitīva tendence. Tomēr es neesmu droša par mākslas mešu sociālo ietekmi, lai gan esmu pārliecināta par mākslas sociālo ietekmi kopumā. Es uzskatu, ka māksla var paplašināt mūsu redzesloku un padziļināt mūsu izpratni par pasauli.
Vai, jūsuprāt, māksla ir īstais medijs, lai risinātu sabiedrībai izšķirīgus jautājumus, un kāds ir vispiemērotākais veids, kā mākslai par tiem runāt?
Es uzskatu, ka mākslai ir savs unikāls veids, kā risināt izaicinājumus un problēmas, kas bieži vien ir efektīvāks un poētiskāks nekā, piemēram, akadēmiski argumenti. Mani īpaši interesē šī valoda, jo tā sniedz iespēju pievērsties problēmām dziļi ietekmīgā vai emocionālā līmenī. Tā kā mēs esam visai neirodiversāli, atsevišķiem cilvēkiem kaut ko izjust ar mākslas palīdzību var būt dabiskāk nekā ar rakstīta teksta palīdzību.
Taču es mēdzu izstādes interpretēt arī kā esejas. Tajās varbūt netiek izmantoti vārdi, kas veido teikumus, taču tās rada spriedzi un naratīvus, kas attīstās starp mākslas darbiem, raisot cita veida izpratni par pasauli - tādu, kas, manuprāt, ir dziļāka. Vērojot mākslas darbu, aktīvi iesaistās ķermenis, tāpēc ir ļoti svarīgi būt klātesošam izstādes telpā gan ar ķermeni, gan intelektu.
Personīgi es to uztveru kā vēl vienu komunikācijas veidu, un es neticu, ka ir “pareizā” un “nepareizā” mākslas valoda. Uzskatu, ka visas izteiksmes formas ir vērtīgas un idejas jānodod dažādos veidos, lai sasniegtu pēc iespējas vairāk cilvēku.
Liv Bugge, Goliat Draugen og Maria, Still. Photo: Marte Vold. Courtesy of the Artist.
Liv Bugge. Photo: Unknown. Source: DaWinci offshore logistics.
Kāpēc izvēlējāties runāt par mūsu attiecībām ar enerģiju, izmantojot krāsas? No vienas puses, tā ir ļoti tieša pieeja, bet, no otras puses, tā ir visai metafiziska. Krāsas ir cieši saistītas ar emocijām un, savā ziņā, var ietekmēt arī mūsu izvēli un noskaņojumu. Tiek uzskatīts, ka atsevišķas reakcijas uz krāsu stimuliem ir rezultāts atkārtotām krāsu asociācijām ar konkrētiem jēdzieniem, vēstījumiem un pieredzi.
Mans mērķis bija radīt saprotamu stāstījumu par šo sarežģīto tēmu. Mana pieeja ir asociatīva, bet es cenšos atdalīt krāsas no konkrētām emocijām, piedāvājot vairākas interpretācijas par to, ko, piemēram, zaļā vai sarkanā krāsa simbolizē enerģijas kontekstā. Mani tieši iedvesmoja arī Mun-Wah Lee filma “Baiļu krāsa” (The Color of Fear), no kuras es adaptēju izstādes nosaukumu.
Skatītāju pašu ziņā ir atbilžu rašana caur izstādītajiem mākslas darbiem.
Gandrīz katrā no pamatkrāsām ir dualitāte - vai tā atspoguļo arī mūsu attiecības ar dažādiem enerģijas avotiem?
Jā, dažādus enerģijas avotus var dēvēt par daudzkrāsainiem. Piemēram, aplūkojiet izlijušu eļļu; kad saules gaisma atspīd uz peļķes autostāvvietā, tā rada varavīksnes virpuli, kur saskatāms violets, rozā, dzeltens un citi toņi. Šis vizuālais tēls man atgādina par mūsu attiecībām ar enerģiju; tās nav vienkārši melnbaltas, bet ar daudzām nokrāsām un nevienkāršas.
Izstādes konceptā jūs atsaucaties uz klimata joslām, ko 2018. gadā izveidoja Rīdingas Universitātes profesors Eds Hokinss (Ed Hawkins). Nedēļas laikā pēc publiskošanas 2019. gadā dokumentu lejupielādēja vairāk nekā miljons cilvēku. Tomēr ekstrēmais globālās temperatūras pieaugums 2023. gadā skaidri nodemonstrējis, ka klimata joslu grafika ir jāatjaunina. Pašreizējā skalā attēlotā tumšāki sarkanā krāsa vairs precīzi neatspoguļo klimata stāvokli, vai, kā saka Hokinss, “2023. gads bija ārpus skalas beigām”. Ir skaidrs, ka brīdinājuma joslas ir tikai vēl viens datu pasniegšanas veids; jautājums ir - vai tās darbojas un vai tām ir spēks mainīt domāšanas veidu?
Sasilšanas joslas ir infografika, kas paredzēta datu vizualizēšanai, bet mākslai ir spēja informāciju ļaut skatīt emocionālā un pieredzes kontekstā. Ja mākslinieks ieintegrētu sasilšanas joslas konkrētā kontekstā, viņš izraisītu pavērsienu, kas varētu veicināt domāšanas veida maiņu un, iespējams, pat ģenerētu pārmaiņas.
Pirms dažiem gadiem inovatīvs Šveices jaunuzņēmums izstrādāja tehnoloģiju, kas cilvēka ķermeņa siltumu pārvērš elektrībā. Arī mēs, cilvēki, esam enerģijas ražotāji. Gandrīz katrs mākslas darbs kā medijs ir koncentrētas enerģijas veids. Kas zina, varbūt atjaunojamās enerģijas avots nākotnei var izrādīties arī atrodams cilvēkos?
Paldies, ka par to runājat; jūsu radītais tēls ir diezgan distopisks. Es ceru, ka cilvēce atradīs risinājumus, bet jā, ir iespējams iedomāties šādu scenāriju. Iespējams, kādu dienu, kad mēs apmeklēsim muzeju, varētu būt nepieciešamība pašiem ražot enerģiju, lai tikai apskatītu mākslas darbu. Patiesībā - kāds mans draugs izstādes laikā veica līdzīgu eksperimentu - apmeklētājiem bija jāmin velosipēdu pedāļi, lai saražotu enerģiju, kas darbināja ekspozīcijas apgaismojumu.
Pandēmijas laikā notika plašas diskusijas par to, kā mainīsies mākslas pasaule pēc pandēmijas. Tika spekulēts, ka, iespējams, būs mazāk mākslas mešu, mazāk ceļojumu un mākslas pasaule sāks vairāk domāt par ilgtspēju, kā arī par citām lietām. Tad tika atklāta pirmā Venēcijas biennāle pēc COVID, un tas bija pirmais šāda mēroga starptautiskais pasākums. Bija sajūta, ka pasaulē nekas nav mainījies. Atkal pludoja šampanietis.
Šobrīd pasaule ir kļuvusi vēl sarežģītāka, mūsu durvju priekšā ir karš, un situācija kļūst arvien neprognozējamāka. Kā jūs vērtējat mākslas lomu šādos laikos? Un vai tai ir kāda loma?
Jūs uzdevāt vēl vienu svarīgu un ļoti sarežģītu jautājumu. Neesmu pārliecināta, vai man ir pareizās atbildes, taču piekrītu, ka šie ir grūti laiki, un, visticamāk, tie kļūs vēl sarežģītāki. Mākslas ražošanas un patēriņa paātrināšanos pēc pandēmijas, šķiet, daļēji nosaka cilvēku spēcīgā vēlme atjaunot saikni ar fizisko pasauli pēc teju divus gadus ilgušās virtuālās saskarsmes un izolācijas.
Es uzskatu, ka šajos satraucošajos laikos mākslai ir izšķiroša loma. Tā sniedz iespēju cilvēkiem satikties, atrast sabiedrotos un saprast pasauli, palīdzot mums labāk izprast sevi un citam citu.
Sara Bezovšek, www.s-n-d.si, film still, 2021. Courtesy of the Artist.
Vai jūs varētu nedaudz pastāstīt par to, kādus māksliniekus esat aicinājusi piedalīties izstādē “Enerģijas krāsa”? Kādi kritēriji vai apsvērumi noteica jūsu izvēli un kā mākslinieku unikālais stils vai perspektīvas veicina projekta kopējo redzējumu?
Pirmais mākslinieks, kuru uzaicināju, bija Oleksijs Radinskis ar savu jauno filmu “Kur beidzas Krievija”, kas pievēršas svarīgajai tēmai par fosilo fašismu. Pēc tam es uzaicināju Šubigi Rao, kas radīja nozīmīgu darbu Armēnijā savai personālizstādei These Petrified Paths Rockbund muzejā.
Ņemot vērā Norvēģijas būtisko lomu globālajās debatēs par enerģētiku tās naftas bagātību dēļ, uzskatīju, ka ir svarīgi iekļaut norvēģu perspektīvu, tāpēc uzrunāju Liv Bugge. Mani intriģēja arī debates par kodolenerģiju, tāpēc kopā ar Emīliju Škarnulīti uzaicināju Katrīnu Horneku, kura veic padziļinātus pētījumus par kodolizmēģinājumiem. Lai līdzsvarotu šo atlasi ar cerīgāku skatījumu, pieaicināju Ursulu Meijeri kas pēta posthumānās ontoloģijas, un Linda Lach, kura tehnoloģijām pievēršas no ļoti cilvēcīgas un jutīgas perspektīvas. Es šeit minu vien dažus atskaites punktus.
Savu atlasi es balstīju iepriekšējos pētījumos un dažādu enerģijas avotu un ģeogrāfiju izpētē.
Oleksiy Radynski, Where Russia Ends, film still. Courtesy Oleksiy Radynski and Kinotron Group.
Izstādei ir divas daļas: viena notiek viennacontemporary ietvaros Messe Wien, bet otra jau nākamajā nedēļā ver durvis Salzburger Kunstverein. Vai jūs varētu pastāstīt sīkāk par abiem izstādes segmentiem un to, kā radās ideja par šādu izstādes formātu?
Mani uzaicināja veidot šo izstādi 2023. gadā, īsi pirms es kļuvu par Salzburger Kunstverein direktori. Man ļoti patika 2022. gada Statement izstāde, tāpēc piedāvāju paplašināt tās darbības lauku, veidojot kopizstādi. Šī sadarbība ir izdevīga abām institūcijām, un sniedz iespēju konkrētajai tēmai veltīt vairāk vietas un laika. Vispirms skatītāji var redzēt pirmo izstādes daļu Vīnē, kuru es raksturotu kā gaišāku un cerīgāku. Savukārt otrajā, kas būs skatāma Zalcburgā, pamanāmi tumšāki enerģijas toņi, vairāk pievēršoties vides postījumiem, kas saistīti ar klimata krīzi.
Kā, jūsuprāt, raugoties no Salzburger Kunstverein direktores posteņa, mainās publisko mākslas institūciju loma, ņemot vērā krīzes, kuras izdzīvo šodienas Eiropa?
Es uzskatu, ka sabiedrisko institūciju uzdevums vienmēr bijis būt telpai, kur var notikt sabiedriskas debates. Tādas institūcijas kā Salzburger Kunstverein jau sen, vēl pirms 2019. gada, ir nodarbojušās ar sabiedrības dilemmām, cenšoties iesaistīties šo jautājumu risināšanā un radīt vietu izpratnei un diskusijām, izmantojot mākslinieciskās perspektīvas. Šajā kontekstā loma nav būtiski mainījusies, taču, iespējams, nepieciešamība pēc šādām telpām ir pastiprinājusies, ņemot vērā daudzās krīzes, kas pašlaik norisinās Eiropā un ārpus tās.
Ir būtiski radīt telpas pārdomām un dziļākai izpratnei - fiziskas, analogas telpas, kur cilvēki var pulcēties, nevis paļauties tikai uz sociālajiem medijiem, lai iegūtu informāciju. Šādas telpas sniedz iespēju sanākt kopā svešiniekiem, fiziski būt klātesošiem citam ar citu, būt sabiedrībā. To es cenšos veicināt, īstenojot dažādus projektus: radīt publiskus mirkļus, kad cilvēki sanāk kopā. Viņi var apvienoties, vai arī sķelties, runājot par kaut ko kopīgu vai atšķirīgu. Mākslas darbi nodrošina kontekstu šo domu un saikņu attīstībai.
Man māksla ir cieši saistīta ar publiskumu. Savu būtiskāko pieredzi guvu, strādājot tā dēvētajā publiskajā vidē, jo īpaši Public Art Munich 2018. Šī pieredze ieaudzināja manī metodoloģiju, ko cenšos īstenot arī Salzburger Kunstverein. Lai gan pēdējais, protams, ir fiziska ēka ar konkrētu telpu, un es to uzskatu par priekšrocību. Jo telpa cilvēkos rada uzticēšanos - viņi pie tās pierod, tajā atgriežas. No manas perspektīvas raugoties, tas ir ilgtspējīgāks veids, kā apspriest noteiktus jautājumus un veidot kopienas, jo tā ir konkrēta, fiziska vieta, kur cilvēki var pulcēties.
Viktor Pedersen. First oil from the Vigdis field, 1997.
Pēdējos gados daudz diskutēts par mākslas lomu garīgās veselības un vispārējās labbūtības uzlabošanā. Dažās valstīs veselības aprūpes iniciatīvu ietvaros tiek īstenotas “muzeju parakstīšanas” un “mākslas parakstīšanas” programmas. Kas, jūsprāt, padara mākslu par efektīvu terapeitisku instrumentu?
Es uzskatu, ka māksla var detraumatizēt, tomēr māksla nav terapija, tāpēc tā nevar atrisināt visas garīgās veselības problēmas. Taču, manuprāt, tai var būt atbalstoša loma, jo viena no zīmīgākajām mākslas stiprajām pusēm ir, ka tā ļauj mums risināt traumatiskas pieredzes ar šo īpašo mākslas valodas palīdzību.
Mēs dzīvojam sarežģītā pasaulē, kuru izprast ir izaicinājums, kas var radīt pazaudēšanās vai izdegšanas sindromu. Izstāžu telpas piedāvā reflektējošu vidi, sniedzot laiku pārdomām un mēģinājumiem rast jēgu notiekošajam. Atšķirībā no ziņu tekstiem vai grāmatu lasīšanas izstāde nodrošina cita veida iesaistīšanos, kas ir ietekmīgāka. Lai arī tas visdrīzāk ir pakāpenisks process, es ticu, ka attiecības ar mākslu var veicināt labbūtību.
Runājot par mākslas projektiem, kas pievēršas būtiskiem sociāliem, ekonomiskiem vai politiskiem diskursiem, vienmēr pastāv jautājums par to ietekmi - vai tiem pietiek spēka raisīt pārmaiņas?
Izmērīt pārmaiņas, īpaši individuālā līmenī, var būt sarežģīti. Taču, attiecībā uz iesaistītajām personām, ietekme ir zīmīga. Ja cilvēku apvienošana veicina personisko pārveidi, tas vien ir vērtīgi. Tomēr mums vajadzētu saglabāt pazemību attiecībā uz to, ko iespējams sasniegt, jo pārmaiņu process bieži vien ir sarežģīts un tālejošs. Sākotnēji tās ir nelielas un pakāpeniskas - mikro pārmaiņas individuālā līmenī un nelielās kopienās. Tomēr, tām uzkrājoties, var dzimt daudz lielākas un ietekmīgākas pārmaiņas.
Paldies jums!
Mirela Bačiaka, portrets. Foto: kunst-dokumentation.
