Ar otru prātu
Aivars Baranovskis
Saruna ar Rodžeru Ballenu
Sagaidot izstādi “Ar otru prātu: Rodžers Ballens. Retrospekcija” Rotko muzejā, piedāvājam pirmo ieskatu pasaulē, kas noteiks jaunās izstāžu sezonas toni. Mana veidotā retrospekcija aptver piecas Ballena jaunrades desmitgades – no agrīniem dokumentāliem attēliem līdz psiholoģiski nospriegotām, simboliem piesātinātām “balleniskām” sajūtu telpām, kas viņu padarījušas par vienu no savdabīgākajiem autoriem laikmetīgajā fotogrāfijā. Dzimis Ņujorkā, bet 20. gadsimta 80. gados apmeties Dienvidāfrikā, savu radošo ceļu Ballens uzsāka, dokumentēdams lauku kopienas un personāžus sabiedrības perifērijā. Taču drīz sekoja radikāls pavērsiens, kurā izkristalizējās viņa hrestomātiskā, ne ar ko nesajaucamā vizuālā estētika – sirreāls absurda teātris, kuru piepilda fragmentēti ķermeņi un dzīvnieki, vadu mudžekļi, lelles un “primitīvi” zīmējumi. Nevis rekvizīti, bet ietilpīgi psiholoģiski simboli – norādes uz jaudīgiem zemapziņas mehānismiem, kas nosaka mūsu esamību.
Izstādei tuvojoties, mēs sarunājāmies par patiesību, nestabilitāti, sadarbību un zemapziņas spēkiem, kas veido mākslinieka neatkārtojamo vizuālo valodu. Intervija paver durvis uz telpu “aiz attēla” un kalpo kā prologs satraucošajai, imersīvajai pieredzei, kas šovasar sagaida Rotko muzeja apmeklētājus.
Izstāde “Ar otru prātu: Rodžers Ballens. Retrospekcija” Rotko muzejā tiks atklāta 2026. gada 5. jūnijā, iezīmējot vasaras izstāžu sezonas sākumu, un tā būs apskatāma līdz 30. augustam. Savukārt sestdien, 6. jūnijā, plkst. 18:00-20:00, tikšanās ar Rodžeru Ballenu un viņa publiskā lekcija notiks ISSP telpās, Marijas ielā 13, k.3, Rīgā. Tikšanās laikā būs iespējams iegādāties mākslinieka grāmatas un saņemt autora autogrāfu.
Homebound, New York, 1969
Jūs uzaugāt Magnum Photos fotogrāfu – dokumentālās patiesības ikonu – jaunrades ietekmē. Tomēr jūsu darbi atsakās no dokumentālas skaidrības. Kurā brīdī sapratāt, ka ar “patiesību” fotogrāfijā nepietiek?
Domāju, atbilde būs atkarīga no tā, ko saprotat ar “patiesību”. Tradicionāli fotogrāfiju uztver kā realitātes dokumentāciju, jo tā šķietami atdarina redzēto. Taču tā vienmēr kaut ko sagroza vai ierobežo – vai nu caur kameras ietekmi uz krāsu un gaismu, vai nu “apgriežot” ainu vai ainavu kadrējumā, vai arī caur attēla dziļumu. Mēs noteikti nevaram sacīt, ka cilvēks piedzīvo īstenību tieši tā, kā to rāda fotogrāfija. Filozofiski raugoties – vai cilvēka uztverei vispār ir iespējams uzticēties? Vai acis pašas nekonstruē iluzoru ainu?
Ja vaicājat, kad attālinājos no tā saucamā dokumentālā reālisma, tas notika pakāpeniski, daudzu gadu gaitā. Tā pa īstam pāreja iezīmējās “Ārpuszemes” (Outland) periodā laikā no 1995. līdz 2000. gadam. Tad sāku tiešāk iesaistīties vides un subjektu izvietojumā, “iestudēt” situācijas jeb veidot tā saucamo Balleneskas teātri.
Letting Go, Ceylon, 1976
Jūs esat runājis par Rembranta psiholoģisko dziļumu un Marka Rotko krāsu laukumu ieskaujošo ietekmi. Vai šo gleznotāju darbi joprojām ietekmē jūsu fotogrāfiju emocionālo struktūru?
Abi mākslinieki mani uzrunā ar pievēršanos esības stāvokļiem. Tomēr katrs to dara ļoti konkrētā vizuālā valodā. Šis slēptais ietvars arī veido manu darbu “emocionālo struktūru”.
Rembranta darbos mani saista tas, kā viņš aizklāj vai pietur vizuālo informāciju un tādējādi izsit skatītāju no līdzsvara – veids, kā viņš modulē gaismu, lai izceltu ķermeņa fragmentus, vai kā attēlo personāžus pilnībā iegrimušus sevī – reizē atkailinoši un noslēpumaini, skatītājam nepieejami. Manos darbos šis rembrantiskais stāvoklis izkliedējas pa visu attēlu kā visaptveroša pieredze – caur fragmentētiem ķermeņiem, dzīvniekiem, priekšmetiem un zīmējumiem.
Marka Rotko krāsu laukos iezīmējas līdzīga psiholoģiska telpa – vide, kur skatītājs ienāk un pazūd. Pulsējošie, slāņotie taisnstūri rada grimšanas vai peldēšanas sajūtu – pieredzi, kas svārstās starp ekstāzi un nolemtību. Ideja par totālu, visaptverošu pieredzi man ir ļoti būtiska, it sevišķi veidojot fotogrāfiju scenogrāfijas – tas nav vienkārši fons, bet pilnvērtīga psiholoģiskas pieredzes telpa.
Sergeant F. de Bruin, Department of Prisons Employee, Orange Free State, 1992
Studiju gadi Bērklijā Jūs iepazīstināja ar kontrkultūru, avangarda kino un absurda teātri. Kas no šī laika joprojām atbalsojas jūsu jaunradē?
Nevarētu sacīt, ka apzināti atsaucos uz laiku Kalifornijas Universitātē, taču tas bija nozīmīgs manas identitātes un mākslinieciskās valodas veidošanā. Toreiz tur atradās kontrkultūras epicentrs – vieta, kur tika apšaubītas un lauztas sabiedrībā pieņemtās normas, tostarp priekšstati par panākumiem, autoritāti un konformismu.
Šī priekšstatu un struktūru izārdīšana – atklāsme par realitātes nestabilitāti, iracionalitāti un neatrisināmību – ir raksturīga gan avangardam, gan absurda teātrim. Tas redzams skaidra naratīva trūkumā, valodas sairumā, nesaderīgu elementu līdzāspastāvēšanā un vispārējas bezjēdzības apjausmā.
Head Below Wires, 1999
Esat teicis, ka “lai zemapziņa fotogrāfiju pieņemtu, tai jāšķiet autentiskai”. Taču jūsu attēli bieži ir iestudēti, konstruēti, pat teatrāli. Kur ir robeža starp autentiskumu un manipulāciju?
Arī šeit viss atkarīgs no tā, ko saprotat ar “autentiskumu”. Manā izpratnē šī īpašība nav saistīta ar to, vai attēla elementi ir iestudēti. (Ja darbā ir dzīvi, kustīgi elementi, piemēram, dzīvnieki, attēlu nemaz nevar pilnībā iestudēt.) Svarīgi ir, vai tas pārliecina psiholoģiskā līmenī.
Tātad jautājums ir ne tik daudz par robežu starp “īsto” un “konstruēto”, bet gan starp attēlu, kas pārliecina, un tādu, kas savā izteiksmē šķiet mākslīgs. Runa nav par to, vai skatītājs fotogrāfijai notic, bet gan par to, vai viņš tai tic vismaz kaut kādā pakāpē. Ja šī ticamība rodas, attēls darbojas neatkarīgi no tapšanas veida.
Cat Catcher, 1998
Jūsu darbi balstīti ilgstošās attiecībās ar cilvēkiem un vietām, kur tie tapuši. Ko jums nozīmē sadarbība – ne tikai ar cilvēkiem, bet arī ar telpām, priekšmetiem un pat dzīvniekiem jūsu attēlos?
Sadarbība nav iepriekš plānots vai formāls process. Tā veidojas laika gaitā, atkārtoti strādājot vienās un tajās pašās vietās ar tiem pašiem cilvēkiem. Attēlotie cilvēki, telpa, priekšmeti un pat dzīvnieki pamazām sāk ietekmēt attēla veidošanos. Es situāciju pilnībā nekontrolēju, bet arī nepalieku malā… Fotogrāfija rodas šajā savdabīgajā, grūti izskaidrojamajā mijiedarbībā.
Mēs dzīvojam attēlu pārblīvētā pasaulē, turklāt vairums ir virspusēji un ātri aizmirstami. Nopietnam fotogrāfam ir grūti radīt darbu, kas caursistu šo troksni un reizē noturētu savu psiholoģisko grodumu. To nevar panākt atdarinot vai dzenoties pēc tendencēm. Tas nāk no neatlaidības, no spējas pavērst kameru tikpat daudz iekšup kā uz āru un no ieskatīšanās psihes dziļākajos slāņos. Ir jārok dziļāk, jāturpina darbs bez atzinības un jāpaliek uzticīgam savai iekšējai balsij. Tikai tā var tapt patiesi savdabīga vizuālā valoda.
Place of the Upside Down, 2004
Jūsu attēlos līdzās pastāv skaidrība un haoss – vadu mudžekļi, zīmējumi, dzīvnieki, žesti. Kā atpazīstat brīdi, kad attēls sasniedz vēlamo psiholoģisko spriegumu?
Mirklī, kad rodas “īssavienojums”, kas izjauc to, kā esam pieraduši skatīties un domāt. Prāts mēdz iet noteiktus ceļus, piešķirot lietām nozīmi, veidojot naratīvu vai piemērojot stabilas kategorijas. Es cenšos atrast, intuitīvi uztaustīt brīdi, kad šīs sistēmas tiek satricinātas vai nobrūk.
Šāds “īssavienojums” rodas tādēļ, ka mani attēli darbojas robežtelpā, kur saduras pretstati – reālais un nereālais, iekšējais un ārējais, patiesība un izdomājums. Šajā ziņā nozīmīgas ir arī pašas “balleniskās” telpas. Tās iemieso pretrunas starp civilizāciju un dabu, turklāt šeit pretstati gan pievelkas, gan sairst. Šajā telpā nevalda loģika, drīzāk iracionāla kārtība – tuvāka delīrijam, sapņiem vai mirāžai. Gaisma un tumsa, humors un nemiers nav nodalāmi.
Ierastie domāšanas ceļi vairs nedarbojas, un, mums lūkojot atrast izeju, uzšķiļas sava veida dzirkstele – spraigums, nenoteiktība, pastiprināts vērīgums. Tieši šajā brīdī attēls iegūst vēlamo psiholoģisko nospriegojumu.
Artist, 2013
Šīs izstādes darbi nonāk dialogā ar Marka Rotko introspektīvos mantojumu. Kā jūsu fotogrāfijas sabalsojas ar Rotko muzeja kontekstu?
Es saskatu kopīgu ieinteresētību fundamentālos esības stāvokļos. Rotko runāja par “traģēdiju, ekstāzi, nolemtību”, un tas ir būtiski – viņa māksla nav aprakstoša, bet pieredzama, psiholoģiska. Gleznas nav tikai krāsas, uz kurām skatīties – tās ir telpas, kurās ienākt.
Rotko muzeja kontekstā sabalsojums ir šajā kopīgajā iecerē – radīt sastapšanās pieredzi, kas apiet skaidrojumu un iedarbojas tieši, ievedot noteiktā psiholoģiskā vai emocionālā stāvoklī. Izteiksmes līdzekļi ir atšķirīgi, taču kopīga ir vēlme pieskarties kam fundamentāli cilvēciskam.
Alter Ego, 2010
Ja noliek malā teorijas, simbolus un interpretācijas, ko skatītāji piešķir Jūsu darbiem – ko Jūs patiesībā cenšaties sevī izprast?
Pamatā tas ir mēģinājums pietuvoties mīklainajiem, lielā mērā neapzinātajiem procesiem manā apziņā. Tas nav tik daudz par skaidru definēšanu, cik par kontaktu ar norisēm, kas nav pilnībā aizsniedzamas vai viegli izprotamas.
Mani interesē, kā prāts konstruē nozīmi un kā veidojas tas, ko uztveram par realitāti. Darbs mani konfrontē ar manis paša vajadzību pēc kontroles un tuvina impulsiem, pretrunām un nestabilitātei, kas īsti neiekļaujas loģiskā sistēmā.
Tas skar arī klasiskos metafizikas un epistemoloģijas jautājumus – kas ir realitāte un kā mēs to zinām? Cik daudz mēs varam uzticēties uztverei un pat domai? Mana jaunrade šos jautājumus neatrisina. Gluži pretēji – liek aizvien vairāk apzināties, cik nedroši ir paši pamati, uz kuriem balstāmies. Cik ļoti tas, ko pieņemam kā pašsaprotamu, ir mūsu pašu konstruēts, pagalam trausls un maldinošs.
Introspection, 2001
Savus darbus esat eksponējis dažādās pasaules malās – no Ņujorkas līdz Tokijai un Londonai. Kas šo izstādi Latvijā atšķir no citām retrospekcijām un kādi būtu ceļavārdi skatītājiem?
Katra izstāde ir iespēja strukturēt darbus no jauna un radīt konkrētu pieredzi.
Tādā vietā kā Rotko muzejs arī bez manis ir spēcīgs uzsvars uz introspekciju un emocionālu iesaisti, kas skatītāju noskaņo noteiktai uztverei. Rotko klātbūtne veido jutīgumu pret katra paša iekšējo pieredzi. Tāpēc es gribētu, lai manus darbus neuzlūko vēsturiski, bet caur tādu pat iekšēju vērību un koncentrēšanos, ar kādu skatītāji tuvojas Rotko darbiem.
Omnipresent, 2022
Kas neļauj mūsu apziņā valdošajam haosam mūs pārņemt pilnībā – un vai tas vispār būtu jāattur?
Šaubos, vai haosu ir iespējams un pat nepieciešams kontrolēt. Tas, ko saucam par kontroli, nereti ir tikai virskārta, kas palīdz savaldīt daudz nestabilāku iekšējo realitāti. Savā jaunradē es nemēģinu šo nestabilitāti novērst, bet gan piešķirt tai formu – radīt telpu, kur pretrunīgi elementi var pastāvēt līdzās bez atrisinājuma. Jautājums nav par to, kā apturēt haosu, bet gan kā ar to sadzīvot, tajā nepazūdot – kā šo spriegumu noturēt pieņemot, nevis bēgot.
Waif, 2012
