Atskats uz viennacontemporary 2017
29/09/2017
29 767 apmeklētāji – Vīnes laikmetīgās mākslas meses viennacontemporary oficiālie dati liecina, ka šogad mese ir pārspējusi sevis gaidītos rezultātus un lielā mērā nostiprinājusi savas pozīcijas starptautiskajā mākslas arēnā. No 21. līdz 24. septembrim mākslas gadatirgus pulcēja galerijas, kuratorus, māksliniekus, kolekcionārus un mākslas mīļotājus, arī šogad iezīmējot Vīni kā nozīmīgu laikmetīgās mākslas galamērķi. Preses konferencē paziņojot, ka viennacontemporary mērķis ir kļūt par piekto svarīgāko mesi Eiropā, šogad tā piedāvāja 110 galeriju un mākslas institūciju no 27 valstīm ekspozīcijas ar vairāk nekā 500 mākslinieku darbiem.
viennacontemporary īpašā uzmanība šogad tika pievērsta Ungārijas mākslas ainai, atvēlot ekspozīcijas vietu 1970. gadu ungāru neoavangarda māksliniekiem, kuri tolaik, pretēji komunistiskā režīma noteiktajiem ierobežojumiem, savā mākslā bija atvērti Rietumu mākslas tendencēm un satricināja Ungārijas mākslas dzīvi ar akcijām, konceptuālo fotogrāfiju, mail art u.c. Mākslas vēsturnieka un kritiķa Jozefa Melji un trīs Budapeštas privātgaleriju – acb Gallery, Kisterem un Vintage – veidotā ekspozīcija sniedza iespēju redzēt Ungārijas mākslu veselas dekādes garumā un vēlreiz atgādināja par līdz galam vēl nenovērtētās Austrumeiropas mākslas vietu pasaules mākslas kopainā.
Meses mākslinieciskā direktore Kristīna Šteinbrehere–Fanda pastāstīja, ka meses fokusa izvēle un darbs pie tā parasti ilgst vairākus gadus. Šajā gadījumā lēmums pamatīgāk pievērst uzmanību Ungārijas mākslai tika pieņemts jau pirms četriem gadiem. Nākamā gada meses fokuss pagaidām netiek atklāts, toties Šteinbrehere–Fanda neslēpa, ka tiek domāts arī par Baltijas mākslas ekspozīciju nākotnē.
Focus Hungary sadaļa. © Foto: viennacontemporary, A. Murashkin
Atskatoties uz šo viennacontemporary izlaidumu un salīdzinot to ar iepriekšējiem gadiem, meses mākslinieciskā direktore atzīst: “Ja runājam par struktūru, 2012. gadā, kad aizsākām šo ideju, cilvēki apšaubīja, vai šāda mese Vīnē var izdzīvot, vai var būt veiksmīga un pildīt savus uzdevumus. Cilvēki piedalījās, tomēr rēķinoties, ka tas būs īstermiņā. Šobrīd uz šejieni brauc arvien vairāk kolekcionāru, galerijas iesaistās vairāk, piedomā pie tā, ko šeit rādīt. Tās redz, kādu mākslu šeit ir jēga parādīt, un arī saprot, kas uz šejieni atbrauks. Tās atļaujas vest lielākus darbus. Arī darbu kvalitāte kļūst augstāka. Attiecībā uz pārdošanu, līdz šim esmu satikusi priecīgus galeristus un priecīgus kolekcionārus – progress ir arī šajā ziņā.”
Lai arī meses oficiālie avoti par pārdošanas datiem vēl klusē arī Arterritory izdevās sastapt vairāku galeriju pārstāvjus un māksliniekus, kuri apliecināja veiksmīgus biznesa darījumus, tostarp, galerija “Māksla XO”, kuras stendā bija skatāmi Pauļa Liepas darbi, dalījās priekā par sasniegtajiem labajiem rezultātiem.
Jāteic, ka meses cenu amplitūda bija visai dažāda – Austrijas vadošo galeriju ekspozīcijās varēja ieraudzīt pirmā lieluma mākslas zvaigžņu darbus, tostarp, Entonija Gormlija un Aniša Kapūra skulptūras, Kadera Atijas, Marinas Abramovičas, Jajoi Kusamas darbus, un attiecīgi viņu statusam atbilstošus ciparus, bet turpat līdzās mazāku galeriju stendos valdīja nepārspīlētu cenu atmosfēra. Lielā mērā to noteica tas, ka daudzviet bija skatāmi jauno mākslinieku darbi – vesela meses sadaļa ZONE 1 šogad tika veltīta Austrijas jauno un daudzsološo autoru mākslai, jauno mākslinieku darbus piedāvāja arī rinda citu valstu galeriju.
Foto: viennacontemporary
György Galántai. Highway Sign Group. 1975. Vintage Galeria, Budapešta. Focus Hungary sadaļa viennacontemporary mesē
Šīs meses izlaiduma kvalitāte
Aptaujāto meses dalībnieku un apmeklētāju vidū valdošais uzskats runāja par labu šī meses izlaiduma augušajai kvalitātei. Tā, piemēram, Vīnes Galerie Krinzinger vadītāja Urzula Krincingere, kura arī darbojas viennacontemporary uzņemšanas komitejas sastāvā, raksturoja meses veidolu kā krietni vien elegantāku, īpaši izceļot šī gada pieaicinātās Focus sadaļas valsts – Ungārijas – galerijas: „Ungārijas galerijas ir izveidojušas fantastisku, informatīvu stendu, izrādot patiesi lieliskus darbus, turklāt nevainojamā ekspozīcijā.” Meses Focus sadaļas veiksmīgo ekspozīciju īpaši uzsvēra arī Knoll Gallerie vadītājs Hanss Knolls no Vīnes, kurš pārstāv vairākus ungāru māksliniekus.
Mākslas kolekcionārs Jānis Zuzāns pievienojas, ka mesē pārstāvēta laba līmeņa, kolekciju vērta māksla: „Šīs ir tāda īstu kolekcionāru mese – ne zīmuļu vai kolekcionāru statusa kārojošu ļaužu mese. Šī ir īstā vide, kur sākt kolekcijas, veidot tās, dzīvot ar tām.”
Galerie Thaddaeus Ropac, Zalcburga/Parīze/Londona. © Foto: viennacontemporary, A. Murashkin
Kolekcionārs Māris Vītols uzskata, ka šī gada veiksme ir tā, ka mesē piedalījās visas labākās Austrijas mākslas galerijas. Otra liela meses veiksme, kas jau pārbaudīta gadu garumā, – “fokusa veidošana uz kādu atsevišķu valsti no Austrumeiropas reģiona. Šogad Ungārijas mākslas ainas prezentācija, kas aptver gan mūsdienu mākslas ainu, gan pēckara konceptuālos māksliniekus, ir izdevusies. Mani patīkami pārsteidza ungāru māksla un galeriju kvalitāte.
Arī mākslas kvalitātes līmenis šajā mesē ir kļuvis vienmērīgāks. Jāatzīst, tā tas nebija vēl pirms 3–4 gadiem. Man kā kolekcionāram šī ir lieliska iespēja vienuviet redzēt visu aktuālo mākslu no Centrālās un Austrumeiropas reģiona. Tā kā mūsu kolekcijas fokuss ir šīs valstis, tad šī mese nemainīgi ir mūsu kalendārā.”
Māksliniece un fotogrāfe Marina Fausta uzskata, ka šī gada viennacontemporary mesei “bija laba starptautiska enerģija, darbu kvalitāte bija augsta, un man mese patika daudz vairāk kā pagājušajā gadā. Jūtu, ka viennacontemporary ir iesakņojusies un atradusi savu vietu. Arī sarunu programma bija ļoti laba, ēdiens bija labāks, – kas ir ļoti svarīgi. Kopumā man šī mese šķita pacēlusies par līmeni augstāk. Ceru, ka tā arī turpinās attīstīties šajā virzienā. Vīnei tā ir vajadzīga.”
Candice Breitz videoinstalācija Double Karen (Close to You), 1970-2000. No sērijas Duets. 2000. Galerija KOW, Berlīne. Foto:
Przemek Matecki darbi. Raster Gallery, Varšava. Foto:
Par dažādību
Kamēr Viļņas galerijas Vartai vadītāja Laura Rutkute uzteic galeriju centienus izcelties un atšķirties, Rīgas galerijas “Māksla XO” vadītāja Ilze Žeivate novērojusi, ka Centrāleiropas un Austrumeiropas galeriju piedāvājums daudz neatšķiras no tā, ko piedāvā Austrijas galerijas: „Dažas no Austrumu un Centrāleiropas bloka valstīm cenšas būt konceptuāli vīniskas vai austriskas. Manuprāt, tas superminimālisms ar papīriņiem un pāris stienīšiem jau kļuvis mazliet garlaicīgs. Tirgus mainās. Galerijas savos stendos var nekautrēties un atļauties būt barokālas, bagātas ar labu glezniecību, milzu fotogrāfijām vai skulptūrām.” Arī Herberta fon Karajana institūta direktors Dr. Matiass Rēders novērtē gadatirgus dažādību: „Esmu ieinteresēts tehnoloģiju izmantojumā radošajās jomās un priecājos, ka to šeit var novērot.”
Christine König Galerie, Vīne. © Foto: viennacontemporary, A. Murashkin
Kolekcionāri
Runājot par kolekcionāru klātbūtni mesē, Ursula Krincingere norāda: „Šogad uz mesi tika ataicināti ap 250 starptautisku kolekcionāru. Vīne ir fascinējoša pilsēta, un kolekcionāri lielu laika daļu pavada pašā pilsētā. Mums ir jāstrādā vairāk pie tā, lai viņi būtu ieinteresēti pēc pilsētas apmeklējuma mesē atgriezties atkal un atkal. Protams, tas ir arī pašu kolekcionāru ētikas jautājums – vai viņi šeit ierodas, lai pavadītu jauku nedēļas nogali Vīnē un tikai trīs stundas veltītu mesei, taču mums visiem jāmācās, kā mesi padarīt par labāko no labākajām.”
Galerija ŻAK | BRANICKA, Berlīne © Foto: viennacontemporary, A. Murashkin
Par meses fokusu
DIEHL galerijas vadītājs Folkers Dīls novērtē meses konceptu: „Tas ir skaidrs un spēcīgs – savienot Rietumeiropu ar Austrumeiropu. Un domāju, ka savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ Vīne ir īstā vieta, kur to darīt. Mesē ir iespējams sastapt māksliniekus un redzēt mākslu, kurus neizdosies nekur citur.” Laura Rutkute atgādina, ka mesē maz ir pārstāvētas, piemēram, Polijas galerijas. Bet fotogrāfe Marina Fausta domā, ka „doma par fokusu uz Austrumeiropu ir laba, tomēr mesei būtu jāparāda arī māksla no citām valstīm, kā tas bija šoreiz.”
Arī Arterritory.com novēroja, ka, lai gan viennacontemporary sevi aizvien pozicionē kā Austrumeiropas un Centrāleiropas mākslai veltīta mese, tomēr tajā acīmredzams ir Austrijas un Vācijas galeriju pārsvars. Austrijas galeriju skaits tuvojas četriem desmitiem, kamēr Vācijas – diviem desmitiem. Tas liek uzstādīt jautājumu par to, vai mese tomēr neatvirzās no sākotnējā tās uzstādījuma, atkal atstājot novārtā Austrumeiropas mākslas tirgu.
Anu Vahtras (Igaunija) fotogrāfija. Par šo darbu māksliniece mesē ieguva Artproof Photo Award 2017 balvu. Chimera-Project Gallery, Budapešta. Foto:
Savukārt mākslas kolekcionārs Māris Vītols uzskata, ka mesei ir izdevies saglabāt savu pievilcību tieši ar to, ka “tā sevi pozicionē kā vienojošu faktoru, kas varētu mēģināt apvienot divas kolekcionāru grupas – to, kas interesējas par Rietumvalstu mākslu, un to, kas interesējas par mākslu no Centrālās un Austrumeiropas. Manuprāt, tas lieliski sasaucas arī ar Austrijas kā valsts politiskajām ambīcijām – būt par vienojošu telpu šajā reģionā. Tāpēc šis koncepts ir ļoti saprotams un arī funkcionē.” Viņaprāt, progress ir vērojams arī tajā, ka uz priekšu ir pavirzījusies mākslas ainas integrācija. „Ja atceramies Vīnes mesi pirms 5–6 gadiem, bija skaidri nodalītas zonas – Austrijas mākslas galerijām, kuras parasti apmeklēja tikai vietējie mākslas kolekcionāri, bet Centrālās un Austrumeiropas bija nodalītas atsevišķā zonā. Šogad austriešu galerijas ir izvietotas pamīšus ar citu valstu galerijām, veidojot sakārtotāku un vienotāku mākslas kopskatu.”
Galerija Croy Nielsen, Vīne. © Foto: viennacontemporary, A. Murashkin
Par meses nākotni
Neatkarīgais slovēņu kurators Tevžs Logars, kurš šogad mesē kūrējis Bukarestes galerijas prezentāciju, par reģionālo mešu nākotni pauda sekojošo: „Bijušās Dienvidslāvijas valstīs ir izcils 50.–70. gadu mākslas mantojums, ir starptautiski pamanīti jaunās paaudzes mākslinieki, un ir potenciāls aizvien radīt labu mākslu. Taču mums ir vāji attīstīts galeriju tīkls. Reģionā ir cilvēki ar naudu, taču ne tik daudzi ir gatavi to investēt laikmetīgajā mākslā. Ja visi šie trīs elementi – kvalitatīva māksla, pārdevēji un pircēji – būtu līdzsvarā, es uzskatu, ka reģionālajām mesēm būtu nākotnē. Ja nē – neredzu to jēgu.” Mākslas kolekcionārs Jānis Zuzāns uzsver jauno mešu demokrātisko raksturu: „Ne katra galerija var atļauties tērēt lielus līdzekļus, lai iekļūtu grandiozajās mākslas mesēs – kā Art Basel vai Frieze Londonā. Tajās ir citi uzstādījumi, citi noteikumi. viennacontemporary šajā ziņā ir laba alternatīva.”
DIEHL galerijas vadītājs Folkers Dīls paredz reģionālo un nišas mešu nākotni: „Fotogrāfijai veltīta mese Paris Photo, vai meses, kas fokusējas uz zīmējumiem un darbiem uz papīra – domāju, ka tām ir nākotne. Ja tā ir mese, kas vēlas līdzināties lielajiem grandiem, vienkārši tos kopējot – tai vairs nepiemīt sava unikāla seja un tā nav interesanta.” Par meses nākotni izsakās arī Dr. Matiass Rēders: „Pēc pēdējos gados pieredzētā globalizācijas un internacionalizācijas viļņa ne tikai biznesā, bet arī dažādos sociālās dzīves aspektos, šobrīd sāk iezīmēties tendence, ka cilvēki atkal sāk interesēties par reģionālo. Sāk iedziļināties atšķirīgajā un īpašajā reģionos, tāpēc ticu, ka šādai mesei ir nākotne.”
Galerija Zeller van Almsick, Vīne. © Foto: viennacontemporary, A. Murashkin
Ursula Krinzingere atzīst, ka šis ir grūts jautājums, kuru viņa sev uzdodot gandrīz katru dienu: „Sākotnēji mana galerija piedalījās tikai lielos un profesionālos gadatirgos, tad pieņēmām lēmumu piedalīties arī mazākās un reģionālās mesēs, taču tagad to ir tik daudz... Es sāku šaubīties, vai šis ir pareizais ceļš, taču vēl neesmu nonākusi pie gala secinājuma.”
Savukārt galerists Hanss Knolls pauž pretēju viedokli par reģionālajiem tirgiem: „Skatoties uz mesēm Bukarestē vai Budapeštā ir skaidrs, ka tās nevar būt veiksmīgas. Tās ir kā slogs maniem kolēģiem galerijās, jo šajās mesēs var sastapt tikai tiem jau zināmus kolekcionārus, jo viņu loks ir visai šaurs. Jauni kolekcionāri – no Ņujorkas, Parīzes, Briseles vai jebkuras citas vietas – šādā viduvēja līmeņa mesēs neiegriežas, jo viņiem ir jāizvēlas starp vairāk kā 300 mesēm visā pasaulē.” Tomēr viennacontemporary Knolls pie reģionālajām mesēm nepieskaita: „Šī mese ir lielāka un ambiciozāka. Tā aug, attīstās, tomēr tai vajadzētu būt vēl starptautiskākai.” Galerists atzinīgi novērtē uzdevumus, ar kuriem šī gada mese ir tikusi ļoti veiksmīgi galā – meses organizatoriem ir izdevies uz Vīni atvest gan skatītājus, gan žurnālistus, gan arī kolekcionārus no Ungārijas. „Šeit ungāru galerijas un mākslinieki var sastapt Austrijas un starptautisko skatītāju, kolekcionārus, kas nenotiek, piemēram, Budapeštā vai Bukarestē.”
Ervīna Vurma Fat House pie Belvederas pils. Foto:
Vīnes mākslas dzīves fons
Kā pastāstīja Kristīna Šteinbrehere-Fanda, viennacontemporary laikā Vīnes pilsēta mākslas mīļotājiem piedāvā vairāk kā 200 mākslas notikumu – katrs pēc savas vēlmes un izturības varēja mesties iekšā milzīgajā norišu straumē un ļauties, kur tā aiznesīs – uz muzeju atklāšanām, diskusijām, mākslas tūrēm utt. Piemērojoties meses laikam, muzeji, kuratori un mākslinieki veidoja savas aktivitātes, cenšoties parādīt to labāko. Tāpat arī savu kolekciju durvis vēra Vīnes kolekcionāri. Savukārt Hanss Knolls atklāja, ka Vīnē – pilsētā, kurā dzīvo mazāk par 2 miljoniem iedzīvotāju – notiek 8–9 meses gadā, un nupat ir radusies vēl viena laikmetīgās mākslas mese. Mākslas tirgus industrija aug, bet pieaug arī Vīnes galeriju skaits – parādās gan jaunas vietējās iniciatīvas, gan arī telpas atver daudzas ārzemju galerijas, lielākoties no Vācijas pilsētām, arī Stambulas u.c. „Tādā ziņā “kūka” paliek arvien lielāka – galerijas, kas šeit ierodas un paliek, rada jaunus kolekcionārus. Man tikai ir jautājums par to, vai arī visas meses rada jaunus kolekcionārus,” komentē Hanss Knolls.
