Spoki gumijas plantācijā
Intervija ar Singapūrā dzimušo, šobrīd Nīderlandē dzīvojošo mākslinieci Prijagītu Diju, kuras izstāde “viss, kas tev jāredz, jau ir tev priekšā” apskatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā līdz 7. jūnijam Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2026 ietvaros
Rīgas Fotogrāfijas biennāle ir starptautisks laikmetīgās mākslas notikums, kas veltīts vizuālās kultūras izpētei. Straujās tehnoloģiskās pārmaiņas vedinājušas pārvērtēt attēlu nozīmi un veidu, kā tie komunicē ar sabiedrību. Šajā kontekstā par jēdzienu “fotogrāfija” tiek runāts plašā nozīmē, aptverot dažādas attēlu veidošanas prakses, kas turpina transformēt laikmetīgās mākslas valodu 21. gadsimtā. Divi no šā gada biennāles galvenajiem pasākumiem notiek Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā. Izstādē “Zoom In: Ekologija” Lielajā zālē tiek prezentētas deviņas pārdomas par cilvēku saplūšanu ar digitālajām tehnoloģijām un/vai dabu. Savukārt, Mazajā zālē apskatāma jaunas Dienvidaustrumāzijas mākslinieces Prijagītas Dijas (Priyageetha Dia) personālizstāde “viss, kas tev jāredz, jau ir tev priekšā”.
Prijagīta Dija (1992, Singapūra) ir starpdisciplinārā māksliniece, kas strādā ar tā dēvētajiem time-based medijiem un instalācijām. Pēdējā laikā piedalījusies tādās izstādēs kā Aiči triennāle (2025); Munka triennāle (2025); 4. Bangkokas mākslas biennāle (2024); Manifesta 15 Barselonā (2024); 60. Venēcijas mākslas biennāle (2024); Dirijas biennāle, Saūda Arābija (2024); Frieze, Seulā (2023) un Koči-Muzirisas biennāle Indijā (2022). Viņas daiļradē kopā savijusies Dienvidaustrumāzijas darba attiecību vēsture, tā dēvētās “tropu spekulācijas” un senču atstātās pieredzes sastapšanās ar mašīnu loģiku.
viss, kas tev jāredz, jau ir tavā priekšā. Izstādes skats Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā. Foto: Pēteris Rūcis
Izstādē “viss, kas tev jāredz, jau ir tev priekšā” Prijagīta Dija runā par attēlu kā atmiņu glabātāju, izmantojot savu ģimenes vēsturi Dienvidaustrumāzijā un britu koloniālo kaučuka plantāciju atstāto mantojumu. Šajās plantācijās plaši tika izmantots Dienvidindijas līgumstrādnieku darbs. Viņa pēta slēptās saiknes starp zemi, darbu un atmiņu, attēlus uztverot kā nospiedumus, kuri glabā pagātnes spokainās drumstalas. Darbā Spectre System (“Rēgu sistēma”, 2024) viņa rada geimificētu plantāciju pasauli, kurā mīt Inaivu – atmiņas gari, kas saista tamilu un malajiešu atmiņas jēdzienus. Savukārt darbs Mesh: Prelude to Spectre System (“Tīkls: Prelūdija rēgu sistēmai”, 2024) paplašina spriedzi starp koloniālo pagātni un mūsdienu realitāti, izmantojot deformētas, elastīgas “kustīgās rokas”, kas atgādina pašu kaučuku, izpludinot robežu starp ķermeni un vidi.
Mēs tikāmies ar Prijagītu Diju Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā, kur viņa uz pusstundu pārtrauca savu darbu uzstādīšanu, lai parunātu par gumijas plantāciju dīvaino pasauli, zelta kāpnēm savā mājā Singapūrā un animēto attēlu noslēpumaino, spokaino valstību.
Prijagīta Dija 
Jūsu biogrāfijā pamanīju, ka 2022. gadā piedalījāties Koči-Muziris biennālē. Es arī tur biju – kopā ar dzejnieku un mākslinieku grupu no Latvijas, ko sauc “Orbīta”. Kādu darbu tur izstādījāt?
Tā bija mana pirmā biennāle, un es prezentēju darbu The Sea is a Blue Memory (“Jūra ir zilas atmiņas”, 2022). Strādājot ar arhīviem, sapratu, ka vēsturiskajos dokumentos ir “caurums” attiecībā uz strādnieku ceļojumiem no Dienvidindijas uz Dienvidaustrumāziju. Tas liecina arī par apstākļiem, kādos fotogrāfija tika izmantota kā instruments: attēlu fiksēšana uz sauszemes ir stabilāka un kontrolējamāka nekā jūrā. Jūrai raksturīga sava griba, sava kustība, un tas arī izskaidro vizuālās dokumentācijas trūkumu par šiem ceļojumiem.
Šajā darbā izmantota spekulatīva pieeja, mēģinot iztēloties, kāds varētu būt bijis šis ceļojums. Tas balstās arī uz jūras garu klātbūtni Dienvidaustrumāzijas kontekstā. Rezultāts ir ļoti poētisks: tajā nav naratīva, tikai attēli un skaņa. Es arī daudz strādāju ar animāciju un atklāju, ka spekulācijas izmantošana – teju pasakas veida stāsta veidošana – sniedz iespēju izmantot atšķirīgu vizuālo un naratīvo valodu, kas mani īpaši piesaista.
Līdzās videodarbam izstādīju arī grafikas darbu sēriju. Tie balstīti uz konkrētiem arhīva attēliem, ar kuriem biju saskārusies, tostarp uz vienu, kur attēlota strādnieku grupa, apkopjot plantāciju laukus Malaizijā. Oriģinālajā attēlā atsevišķas figūras nav skaidri saskatāmas. Es iejaucos, katru figūru palielinot, izolējot tās un piešķirot katrai savu rāmi. Tas bija darbs, kas tika prezentēts Koči.
The Sea is a Blue Memory. In Our Veins Flow Ink and Fire, Koči-Muziris biennāle, Kerala, Indija
Man nebija iespējas to redzēt – un, domāju, arī jūs neredzējāt mūsu darbu –, jo biennāles atklāšana pēdējā brīdī tika pārcelta divas nedēļas vēlāk, un mēs aizbraucām pirms noliktā datuma.
Jā, tajā gadā organizācija bija visai haotiska, un arī man nācās aizbraukt priekšlaicīgi, neizmantojot iespēju apskatīt visus darbus, kas, iespējams, ir sava veida ironija, kas raksturīga tieši šāda mēroga biennālēm, kur dalības loģistika var izslēgt sastapšanās iespēju.
Toreiz jūs strādājāt ar arhīva fotogrāfijām. Vai var teikt, ka jūsu prakse sakņojas fotogrāfijā, bet paplašinās daudzos citos virzienos?
Patiesībā es nekad neesmu formāli mācījusies fotogrāfiju. Savu praksi drīzāk raksturotu kā attēlā balstītu – neatkarīgi no tā, vai strādāju ar kustīgiem attēliem vai ar fotogrāfijām. Manuprāt, vizuālā valoda, kas raksturo attēla izvietojumu, manos darbos ir izteikta, īpaši animācijas kontekstā.
Manuprāt, animācijai piemīt teju mistiska vai spektrāla kvalitāte ar maģiskā reālisma sajūtu attēlā – un tas ir kaut kas, ko uzskatu par patiesi iedvesmojošu vielu izpētei. Apguvu animāciju kovida karantīnas laikā, un tas arī mudināja mani vairāk iesaistīties ekrāna telpā, ņemot vērā, ka man nebija pieejama studija. Animācijas apguve kļuva par nozīmīgu pagriezienu manā praksē. No vienas puses – mēģināju izprast Dienvidaustrumāzijas kopienas ģeogrāfiskos un vēsturiskos naratīvus; no otras puses – vēlējos attīstīt sava veida “pretvizuālo” vārdnīcu (counter-visual vocabulary), caur kuru pievērsties šai vēsturei.
Atklāju, ka animācija kā uz attēliem balstīta prakse atver citu veidu, kā izprast pašu attēlu – jo īpaši arhīva attēlu. Tā ļāva man pārformulēt un pārdomāt šos materiālus, nevis vienkārši tos prezentēt. Tas bija tas, kas mani piesaistīja.
(Kadrs no video) Prijagīta Dija, Spectre System, 2024. Vienkanāla video, 15 min.
Jūs minējāt attēla maģisko reālismu. Kā jūs to redzat? Kas ir šī maģija?
Man attēla maģiskais reālisms ir mazāk saistīts ar literāro tradīciju, bet vairāk ar attēla spēju vienlaikus ietvert pretrunīgas realitātes, būt pagātnei un tomēr ne gluži pagātnei, izskatīties kā dokumentam un tomēr pretoties dokumentēšanai. Mana darba ar attēliem metode darbojas savveida laiktelpā. Tā neatrodas skaidri pagātnē vai nākotnē, bet pastāv savā laika līnijā. Domāju, tieši šajā starpposmā slēpjas burvība. Turklāt, īpaši animācijā, ir ievērojamas iespējas manipulēt ar attēlu, veidojot tekstūras, materiālus un virsmas, kas ne vienmēr atspoguļo ikdienas realitāti, bet gan rada savu iekšējo loģiku. Šajā nozīmē attēls rada savu realitāti vidē, ko es veidoju. Tas kļūst par kaut ko gandrīz sirreālu savā izskatā un sajūtā, kur tas ir gana atpazīstams, lai saglabātu vēsturisko nozīmi, taču pietiekami dīvains, lai atvērtu citādu saskarsmi ar šo vēsturi.
Jūs esat dzimusi Singapūrā – vai tur arī ieguvāt mākslas izglītību?
Jā, es pabeidzu bakalaura studijas Singapūrā. Es neesmu no mākslinieku ģimenes; vistuvākā saikne man bija ar manu vectēvu, kurš bija amatnieks – zeltkalis. Sākumā man bija pieredze grafiskajā dizainā. Galu galā es nolēmu studēt tēlotājmākslu bakalaura līmenī, daļēji tāpēc, ka man bija kļuvis visai garlaicīgi darboties dizainā. Tajā laikā es galvenokārt strādāju reklāmas aģentūrās, un tas šķita diezgan nogurdinoši. Nolēmu, ka mākslas skola varētu būt labs pagrieziens. Tomēr man vēl nebija zināšanu kritiskajā teorijā vai filozofijā, tāpēc, kad pirmo reizi iestājos mākslas skolā, jutos visai apjukusi. Es pat teiktu, sākumā šī pieredze man vairāk vai mazāk nepatika. Tikai trešajā kursā lietas sāka mainīties. Sāku ciešāk strādāt ar idejām par publisko telpu un Singapūras ikdienas vidi, pārdomājot to materiālos apstākļus. Tajā laikā es arī diezgan intensīvi strādāju ar zeltu, kas zināmā mērā atsaucās uz mana vectēva praksi un šo pēctecību.
Galu galā es izveidoju to, ko raksturotu kā vietai pielāgotu instalāciju rajonā, kur dzīvoju. Tā ietvēra kāpņu telpu, kas bija pārklāta ar zelta foliju. Mans kaimiņš uzskatīja, ka tas, ko daru, ir visai pārsteidzoši, un nolēma to dokumentēt un publicēt vietnē Reddit. Tas ļoti ātri izplatījās, un jau nākamajā dienā vietējie mediji mēģināja sazināties ar mani, lai atspoguļotu “zelta kāpņu ažiotāžu”.
Tas bija negaidīti, jo nedomāju, ka kāds to patiešām pamanīs. Bet, tā kā Singapūra ir tik autoritāra valsts, viss, kas iziet ārpus izteikti normālas ikdienas dzīves, tiek, kā zināt, izcelts un daudzveidīgi izvērtēts. Tā kā darbs nebija oficiāli apstiprināts – es to nebiju apspriedusi ar saviem pasniedzējiem –, tās bija tikai un vienīgi manas un telpas attiecības. Raisījās plašāka diskusija par to, vai to vajadzētu uztvert kā mākslas darbu vai kā vandālismu.
Izvērsās vesela diskusija, un galu galā es darbu demontēju. Tas savukārt izraisīja vēl vienu diskusiju par to, vai Singapūrā vispār var pastāvēt māksla. Pēc šī incidenta es patiešām sāku apsvērt, ka varbūt man tomēr ir potenciāls turpināt savu praksi. Vienlaikus biju sevi kaut kā ievietojusi “zelta mākslinieka” šablonā – kā tādu, kas strādā tikai ar zeltu. Aptvēru, ka tā tomēr neesmu es. Kad sākās kovids, izmantoju šo periodu, lai pārskatītu un pārdomātu savu darbību. Tieši tad aizsākās process, kas saistīts ar animāciju.
Golden Staircase. 2017
Tolaik jūs vēl dzīvojāt Singapūrā, bet nesen esat pārcēlusies uz Nīderlandi…
Patiesībā – sākumā trīs mēnešus pavadīju pētniecības rezidencē Māstrihtā. Pēc tam nolēmu, ka vēlos atgriezties un šeit iegūt maģistra grādu, tāpēc pirms diviem gadiem pārcēlos uz Nīderlandi. Šovasar Hāgā pabeigšu savas studijas.
Bet savos darbos jūs joprojām esat ļoti saistīta ar Dienvidāzijas vēsturi un mantojumu un mēģināt to pārdomāt vizuālā veidā...
Jā, es jūtu dziļu saikni ar savas ģimenes vēsturi. Man ir personīga saikne ar savas identitātes izpratni Dienvidaustrumāzijas kontekstā. Britu koloniālās varas laikā no Dienvidindijas uz plantācijām Dienvidaustrumāzijā, galvenokārt kaučuka audzēšanai, tika nosūtīts ievērojams skaits līgumstrādnieku. Daļa manas ģimenes bija iesaistīta šajā vēsturē. Man šķita, ka šis vēstures aspekts ir nepietiekami iegūlies sabiedrības apziņā un ka tas pelna pienācīgu atzinību arī mākslas jomā.
Tas mudināja iet tālāk, domāt par šo vēsturi caur atšķirīgu vizuālo naratīvu, citādu formu. Tā nonācu pie konkrētās pētniecības līnijas, ko esmu attīstījusi pēdējos četrus vai piecus gadus. Bet man nav intereses atkārtot koloniālo stāstu vēlreiz. Man ir lielāka interese pievērsties plantācijai kā tematam caur citām prizmām.
Izstādē, kas skatāma Rīgā, es darbu ievietoju spektrālā, spokainā ietvarā. Citos darbos es pārdomāju pretestības idejas plantācijā – kā noteiktas strādnieku ievestas prakses palīdzēja nostiprināt viņu pašu izpratnes formas jaunā zemē. Es pievēršos arī mutvārdu praksēm, piemēram, sēru dziesmām, kas tika nodotas no paaudzes paaudzē. Sēru dziesmas tradicionāli izmantoja bērēs, kur sievietes pulcējās, lai izteiktu savas sūdzības un kopīgi runātu par netaisnību, ar kuru saskaras. Tās bija dzīvas arī plantāciju teritorijās. Tas ir kaut kas, ko es uzskatu par īpašu un noteikti iekļaujamu manā darbā, un tas ir centrālais elements LAMENT H.E.A.T. (2023), ko eksponēju pagājušajā gadā Barselonā.
Citos darbos, piemēram, Sap Sonic (2023), es pievēršos arhīva attēliem no plantācijām, apsverot, kā šos attēlus varētu pārveidot skaniskā formā – izdarot secinājumus un spekulējot par tajos ietvertajām iespējamajām skaņām. Ārpus vizuālās reprezentācijas šajos attēlos atrodamas arī varas dinamikas pēdas, un skaņa kļūst par veidu, kā piekļūt tam, ko attēls ietver, bet nespēj atklāt. Tādējādi piedāvājot iespēju domāt par vēsturi spekulatīvā reģistrā.
Es pretojos vienkāršotai koloniālo stāstu reproducēšanai, jo uzskatu, ka, to darot, tiek reproducētas arī noteiktas varas struktūras un hierarhijas, kas ietvertas šajos naratīvos, un tas nav nekas tāds, ko vēlos akceptēt.
viss, kas tev jāredz, jau ir tavā priekšā. Izstādes skats Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā. Foto: Pēteris Rūcis
Vai varētu pastāstīt nedaudz vairāk par šo izstādi, kas pašlaik ir apskatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā?
Kuratore Inga Brūvere vērsās pie manis, jo bija ieinteresēta izstādīt darbu Spectre System (2024). Mēs arī daudz domājām par šīs izstādes nosaukumu – “viss, kas tev jāredz, jau ir tev priekšā”. Tas kļuva par veidu, kā domāt par redzēšanu – vai drīzāk par to, kā tiek redzēts vai neredzēts – un par to, kā redze tiek izmantota, lai izprastu noteiktas varas struktūras un hierarhijas attēlā.
Spectre System radās pēc lauka pētījuma Malaizijā, kur mēģināju padziļināt savu izpratni par plantāciju kontekstu. Faktiski tā bija mana trešā pētījuma ekspedīcija, un es to veicu neatkarīgi. Tas bija visai sarežģīts, komplicēts darbs, jo plantācija, uz kuru devos, bija pārvērsta par sava veida kūrortu. Pamanīju, ka, virzoties tuvāk kūrortam, zāle kļuva daudz spilgtāka, zaļāka un dzīvīgāka. Bet, ejot tālāk – varbūt 30 vai 40 minūtes – nonācu sausas, trauslas zāles klātā laukā. Augsne šķita neauglīga, izsīkusi no gadu desmitiem ilgas ķimikāliju un herbicīdu lietošanas, lai iznīcinātu jebkādu bioloģisko daudzveidību, kas varētu apdraudēt kaučuka koku izdzīvošanu.
Kaučuka koki ir izvietoti tā, ka veido savveida režģi. Tāpēc, ejot cauri, rodas sajūta, ka esi ieslodzīts konkrētajā telpā. Zūd jebkāda laika vai orientācijas izjūta, jo režģis nepārtraukti ierobežo. Tā bija vēl viena ļoti spēcīga sajūta, ko es piedzīvoju – gandrīz klaustrofobija vai brīžiem pat paranoja.
Taču plantācija joprojām bija aktīva, un kaučuka ievācēji ieradās agri no rīta, pirms saullēkta. Viņi valkāja atstarojošas vestes, kas spīdēja tumsā, un nēsāja galvas lukturus. Bija interesanti viņus vērot no attāluma, jo radās sajūta, ka tās ir fantomu figūras, kas pārvietojas tumšajā telpā.
(Kadrs no video) Prijagīta Dija, Spectre System, 2024. Vienkanāla video, 15 min.
Pilnīgs maģiskais reālisms.
Jā… Un atrodoties tur, bija arī šī nomācošā sajūta, ka smagais darbs, kas tur tika darīts pirms daudziem gadiem, joprojām kaut kādā veidā ir klātesošs. Tad nolēmu, ka tas jāpārvērš par Spectre System.
Šo video papildina lielformāta izdruka – veids, kā iztēloties rokas kā līdzekli, caur kuru parādīt kolektīvo darbu. Taču galerijā tam piešķirta arī izteikta telpiskā un materiālā dimensija. Tas izpludina robežas starp ķermeni un vidi, teju pats kļūstot par ainavu, bet vienlaikus vadot skatītāju cauri telpai un aicinot viņu kļūt par daļu no videodarba.
Tajā skatītājs nokļūst spēlei līdzīgā vidē. Tur elpot ir smagi un grūti, tādējādi liekot pārdomāt atmiņas un darba jēdzienus. Un šajā brīdi parādās naratīva pavediens, kas iesaistās caur būtni, kuru sauc Inaiva. Inaivu ir vārds, kuru radīju es – tas cēlies no vārda “atmiņa” gan tamilu, gan malajiešu valodā. Tamilu – ninaivu, malajiešu – ingatan. Es vēlējos šo vēsturi “atgriezt” caur valodu un izpētīt saikni starp atmiņu un valodu, radot jaunu vārdu Inaivu.
Inaivu atver ceļu uz atmiņas stāstījumu caur darbu, caur zemi un caur ekonomiskajām infrastruktūrām. Šis darbs iezīmē arī manu pirmo un vienlaikus pēdējo saskarsmi ar ģeneratīvo attēlu rīku Midjourney, ar kura palīdzību es domāju par to, kā darbs pārvietojas no viena portāla uz otru, izmantojot attēlu kā savveida pāreju vai slieksni. Stāstījums visu to satur kopā.
viss, kas tev jāredz, jau ir tavā priekšā. Izstādes skats Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā. Foto: Pēteris Rūcis
Tu izmantoji MI arī darbā Night Shift (“Nakts maiņa”).
Jā, tas bija vēlāk – tas tika radīts pagājušajā gadā. Night Shift ir interesanta divu tēmu kombinācija: darbs un reivs. Es daudz domāju par ķermeni, kas veic darbu. Man bija īpaši interesanti pievērsties šim jautājumam caur reiva kultūras prizmu, kā arī izprast, ko īsti nozīmē termins “reivs”. Rietumu kontekstā to bieži uztver kā kolektīvu parādību, kas saistīta ar pagrīdes pulcēšanos un subkultūras praksēm.
Bet reivs, ja padomā, būtībā ir par ķermeņiem, kas sanāk kopā un darbojas kolektīvi. Tieši šī darba un izsīkuma saplūšana man šķita vispievilcīgākā. Animācija sniedz iespēju likt ķermenim darboties atkal un atkal. Tai piemīt teju vardarbīga īpašība – to var pagriezt atpakaļ, atkārtot, izstiept. Ķermenis tiek piespiests nepārtraukti atkārtot kustību. Un es izveidoju šo performējošo ķermeni, vienlaikus ar kustību uztveršanas tehnoloģiju fiksējot izpausmes, kas rodas šajā uzstāšanās procesā. Kamēr figūra dejoja, es fiksēju savas sejas izteiksmes un pārnesu tās uz tēlu. To skatoties, saproti, ka, lai gan tēls dejo, tajā nav prieka – tikai izsīkums, kas atkal un atkal atgriežas. Tas patiesībā raisa līdzjūtību pret šo figūru.
Kad video beidzas, skatītājs tiek iepazīstināts ar pilnu naratīvu, kas atklāj, kur šis tēls uzstājas. Tas konstruē ķermeņa ārējo un iekšējo perspektīvu konkrētajā vidē, un, manuprāt, tas ir īpaši vērtīgi. Es vēlējos, lai skatītājs ir klātesošs visu laiku, jo tieši pēc 15 minūtēm notiek pāreja un jums tiek atklāts darba stāsts.
Šī metode ļoti atšķiras no ierastā veidā, kā pirms tam esmu strādājusi ar video, arī ar skaņu. Skaņu es sacerēju pati. Man nav akadēmiskas izglītības skaņas jomā, bet ļoti interesēja ritma atkārtošanās kā līdzeklis, lai radītu gandrīz transam līdzīgu stāvokli, kad jūties tā, it kā tevi būtu pārņēmis ritms. Kombinācijā ar stroboskopiskās gaismas efektu šie elementi saplūst, radot īpašu sajūtu, savveida izsīkumu.
Night Shift for 120 BPM – Bring Your Friends izstāde Tin Sheds Gallery, Sydney. Zemāk: Night Shift, 2025. Vienkanāla video (krāsa un skaņa), 18 min.
Kāds ir jūsu uzskats par MI – ņemot vērā, ka daudzi domā, ka caur to zaudējam radošumu, atdodot to šim mākslīgajam prātam?
Es jūtos ļoti pretrunīgi. Apzinos, ka (it īpaši strādājot ar ģenerētiem attēliem) mākslīgajā intelektā vai veidā, kā attēli tiek ģenerēti atkal un atkal, ir ietverta sava veida vardarbība. Tāpēc es pārtraucu strādāt ar attēlu ģenerēšanas rīkiem, un tagad mani vairāk interesē paša mākslīgā intelekta kritika. Savā pašreizējā pētījumā pievēršos ģeneratīvajai skaņai, jo īpaši balss klonēšanai un lielajiem valodas modeļiem.
Lielajiem valodas modeļiem piemīt zināma skaņas kvalitāte – modeļu atpazīšana, kas valodas vidē pārvietojas no X uz Y, no Y uz Z. Strādājot ar to, nolēmu radīt skaņdarbu, kas balstītos uz šo loģiku. Šis darbs radās, iedvesmojoties no nesen publicēta raksta par Pīteru Tīlu (Peter Thiel), mākslīgā intelekta ieroču tehnoloģiju uzņēmuma Palantir līdzdibinātāju.
Tīls nesen rīkoja slēgtu lekciju sēriju Silīcija ielejā, kur runāja par apokalipses un Antikrista idejām. Viņš būtībā ierosināja, ka tos, kuri mēģina pretoties mākslīgajam intelektam vai to regulēt, var uzskatīt par Antikristu, un kā vienu no šādām figūrām viņš nosauca Grētu Tūnbergu.
Grēta ir klimata aktīviste, un viņš viņu raksturo kā personu, kas var kavēt vai apturēt mākslīgā intelekta vai tehnoloģiskās attīstības progresu. Es uzskatīju šo komentāru par tik absurdu, ka nolēmu no tā izveidot skaņdarbu, radot sprediķi, kas balstīts uz LLM modeļu atpazīšanu. Un, klonējot Grētas balsi, tas arī rada jautājumus par balss klonēšanas ētiku un personības reducēšanu par artefaktu.
Viņa kļūst par halucinējošu balsi sistēmā. Man bija ļoti interesanti, kā šo skaņdarbu ievietot instalācijas kontekstā, un tas ir kaut kas, ko es pašlaik izstrādāju savai diplomdarba izstādei.
Vai jūs domājat nākotnē vairāk strādāt ar skaņu?
Jā, pašlaik manā fokusā ir skaņa. Mani īpaši interesē izpētīt to, ko es saucu par nekrosoniku jeb “nāves skaņām” – terminu, ko attīstu, atkāpjoties no Ašila Mbembes nekropolitikas teorijas. Nekropolitika savā būtībā attiecināma uz suverēnu varu noteikt, kurš drīkst dzīvot un kurš tiek piespiests mirt. To iespējams izprast konfliktu un kara zonās – kā suverēnā vara darbojas juridiski, lemjot par dzīvību un nāvi. Es domāju par to, kā skaņu tajā pašā līmenī iespējams izprast caur skaņu karu. Caur to, ka vibrācija spēj mainīt ķermeņa fiziskumu ne tikai ārēji, bet arī iekšēji.
Es vēlos turpināt pētīt šo tēmu. Pēdējos četros vai piecos gados mana prakse bijusi orientēta galvenokārt uz vizualitāti – uz kustīgajiem attēliem, un skaņai šajā procesā parasti tikusi ierādīta sekundāra loma. Tagad cenšos skaņu padarīt par savu primāro mediju; tā, manuprāt, manā praksē vēl nav saņēmusi atzinību, kāda tai pienākas.
(Kadrs no video) Prijagīta Dija, Spectre System, 2024. Vienkanāla video, 15 min.
Vai jūs uzskatāt sevi par mākslinieci no Singapūras vai par mākslinieci no Dienvidaustrumāzijas? Vai jums ir nepieciešams plašāks konteksts?
Jā, tas vienmēr ir jautājums par to, kā definēt vai kontekstualizēt savu izcelsmi. Bieži jūtos spiesta teikt, ka esmu no Singapūras, taču nejūtos tai pilnībā piederīga. Tāpat nejūtos piederīga arī Nīderlandei. Vienkārši jūtos kā pasaules pilsone.
Tas viss saistīts ar ļoti sarežģītu identitātes pozicionēšanu šajā pasaulē. Un es vienkārši saku – es piedzimu un uzaugu Singapūrā, un es vienkārši eksistēju… šeit.
