Mītiskā pastaiga I: Anna Egle
Kādēļ Latvijas laikmetīgajā mākslā relatīvi bieži sastopamas atsauces uz mītisko un folkloru, it īpaši tās tumšajiem aspektiem? Ko mūsdienu mākslas pasaulē nozīmē velni un raganas, maģiski rituāli un tumšas teikas? Kas gadsimtu gaitā vēl arvien ļauj šiem tēliem un tēmām iedvesmot jaunradi? Atbildes un šiem un citiem jautājumiem publicēsim sešās sarunās starp latviešu māksliniekiem un Literatūras, Folkloras un mākslas institūta pētniekiem. Katra saruna norisinājās kā pastaiga pa mītiskām un pavisam reālām teritorijām.
Toms Ķencis: Sāksim tepat Ziedoņdārzā?
Anna Egle: Kad tu atrakstīji, ka intervija varētu būt pastaigas formā, pirmā doma bija doties uz jūru vai Mežaparku. Tādas vietas, kas man patīk, bet laikam tomēr jāpieturas apgaitai pie mājas, jo darba daudz un laika maz. Bet esmu priecīga arī par to, jo, godīgi sakot, tā dzīve dažreiz darbnīcā ir tāda... Nav baigi daudz iespēju satikties un parunāties. Jebkurā gadījumā temats mani uzrunāja. Man likās interesanti, ka jūs kaut ko tādu pētāt un tas ir ļoti forši. Ja es pareizi atceros, tad mitoloģiju un folkloru laikmetīgajā mākslā, vai ne?
T.Ķ.: Jā. Teorētiski mums fokuss ir uz htonisko mitoloģiju, kas ir velni, raganas, elle un tamlīdzīgi. Teiksim, kā Cēsu mākslas festivālā līdztekus taviem darbiem bija arī Ievas Kraules-Kūnas “Velni manās plaukstās”. Pilnīgi kā no grāmatas par šo tēmu. Bet pētījuma gaitā nonācām pie vēlmes paskatīties nedaudz plašāk nekā uz konkrētiem tēliem – domājot par noteiktām telpām, vidēm, atmosfērām, pat asociācijām. Tas vairāk atbilstu tam, kā cilvēki to saprot un izjūt šo tumšo folkloru, nevis kā speciālisti to definē šaurā nozīmē.
A.E.: Interesanti. Katrā ziņā tas kaut kas tuvs mums šajos platuma grādos.
T.Ķ.: Kā tev vispār šis rajons, pastaigas? Tās kaut kā ir daļa no radošā procesa – tagad jāaiziet, jāizkustas, jāsakārto galva?
A.E.: Es vispār staigāju ap Ziedoņdārzu, bet galvenokārt tad, ja man ir kāda garāka telefona saruna. Ja ir iespēja izvēdināt galvu, tad labāk kaut kur ārpus Rīgas. Diezgan daudz laika aiziet tieši darbnīcā. Tas process ir visai laikietilpīgs un fizisks. Visbiežāk es nevaru tā uzcept darbus pa nedēļu vai pa divām.
T.Ķ.: Kur mēs ietu pastaigā, ja nebūtu laika ierobežojumi?
A.E.: Es biju nesen aizbraukusi uz Mežaparku, man ļoti patīk tur braukt ar skrituļslidām. Vispār man patīk, kad ir jūtams plašums, piemēram, kā Mežaparka estrādē. Tad tur var braukt zīmēt skices, bet tā arī varētu būt pastaiga vienkārši pie jūras vai pa mežu.
T.Ķ.: Vienā no iepriekšējām intervijām tu minēji, kā tēli, informācija, viss uztvertais no dažādām kultūrām un pieredzēm tā kā sajaucas, nosēžas un tad nāk ārā no zemapziņas. Ir kādas vietas vai situācijas, kas radošajā procesā aktivizē šo pieslēgšanos zemapziņai?
A.E.: Ļoti plašs jautājums! Ja es to varētu pārformulēt kā jautājumu par to, kā tikt pie idejas, tad laikam vienkārši jāsaka, ka tas ir klusums. Brīžos, kad ir iespēja pabūt kaut vai dažas stundas vai, ideālā variantā, divas dienas klusumā, viss nāk ārā kā no pilnības raga. Kad ikdiena ir skrienoša un pārbāzta, tajā tas nav iespējams. Tas ir tāds spiediens, kam pretstatā klusums dod iespēju idejām momentāni, automātiski nākt ārā. Vienlaikus tieši tā ierobežotība ļauj pamanīt un novērtēt pretējo, to, kas nav visu laiku iespējams vienkārši dzīves un ikdienas dēļ. Tajā brīdī spraucas ārā kaut kas, par ko ir vērts runāt.
T.Ķ.: Iekšēja vieta, nevis ārēja?
A.E.: Jā, es tā domāju. Bet, piemēram, pagājušogad biju Meksikā. Protams, ka pēc katra ceļojuma kaut kādas idejas atnāk. Tas ir neizbēgami. Viss, kas tiek piedzīvots, kaut kā ietekmē ideju rašanos. Vispār dzīve.
T.Ķ.: Tu stāstīji, ka tu strādā pie lielajām sakrālajām skulptūrām Kalifornijā. Kā tev šķiet, kā dažādas tradīcijas slēdzas kopā, sajaucas, izveidojas par jaunu veselumu? Vai tur ir kādi pavedieni, kas tam visam ir kopīgs, kas tevi uzrunā?
A.E.: Es nezinu. Jāsaka gan, ka saistībā ar tādām tēmām uzreiz saausās tāds kā mans iekšējais kritiķis vai kaut kas tamlīdzīgs. Varbūt tā ir mana pašas piesardzība pret reliģijām vai pat diezgan liela pretestība. Līdz ar to arī es pati diezgan uzmanīgi cenšos attiekties pret tādiem skaļiem vārdiem, jo es arī pati nevaru teikt, ka es esmu budiste vai tamlīdzīgi. Es varētu vairāk zināt par to filozofiju vai mācību, bet vēlos runāt tieši par to, kas manis pašas dzīvē ir bijis reāls. Tieši tās reālās attiecības ar cilvēkiem vai kādā ziņā arī, piemēram, ar tādām kā mūsu saknēm vai kaut vai dainām. Tad, kad tas mani personiski ļoti uzrunā, es par to vēlos runāt savos darbos un tas sākās jau studentu gados. Man ir tāda vēlme desmit reizes pārsvērt, kam vispār ir jēga rasties šajā pasaulē. Vēl jo vairāk, ja tas ir tēlniecības darbs, objekts. Tas ir radīts - ja ne gluži kā dzīvs cilvēks – bet tomēr atstāj ietekmi. Un tad vienīgais, kur es varu meklēt, ir pati sevī, kas ir man licies svarīgi, ko es esmu atklājusi. Tik pat labi tā var būt kāda dziļa vilšanās vai cita pieredze, kas ir laika gaitā kļuvusi par kaut ko pretēju vai atklājusi ceļu, pa ko ir jāiet.
Pieredze arī Kalifornijā ar darbu pie sakrālajām skulptūrām arī ir pilnīgi unikāla. Es nesaprotu, kāpēc man bija tāda iespēja tur braukt, piedalīties, būt līdzās tādam procesam. Piemēram, viņi tic un uzskata, ka tie darbi nav paredzēti cilvēku acīm, bet tiem būs kosmiskā līmenī ietekme uz pasauli kaut kādā labā veidā. Mani tas vienkārši… aizkustina. Kā tā var būt, ka kādam objektam ir spēks, ar ko tas var ietekmēt telpu, iemiesot to, kas ir svēts? Reliģijās šis jautājums tiek cilāts, bet katram cilvēkam arī ir savas lietas, kas viņam var būt tāpat svētas, piemēram, ģimene.
T.Ķ.: Es neatceros, vai tas bija tieši minēts kādā intervijā, vai es to sev tā piezīmēju: tu runāji par to, kā mākslas darbiem ir rezonanse. Sakrālais vai būtiskais, kas ir darbā, rezonē ar kaut ko, kas ir tevī iekšā, un no tā veidojas jēga.
A.E.: Iespējams, svarīgs ir arī nodoms. Piemēram, tās pašas dainas, kas nonāk pie mums cauri gadu simteņiem. Kā tā var būt, ka es izlasu vienkārši četrrindīti un man noskrien tirpas pa visu muguru? Un kā tā var būt, ka tur ir tāds kodols? Nu, varbūt tas cilvēks, kurš to ir sacerējis vai kam vienkārši tie vārdi ir atnākuši, nav bijis ideāls. Tomēr kaut kādas zināšanas par to, kāda ir lietu kārtība, viņam ir bijušas. Tāpat skulptūrās svarīgs ir nodoms, ko es viņās lieku. Es nezinu, vai tas sasaucās ar tevis teikto par to, kā darbs ietekmē apkārtni. Godīgi sakot, tas ir kaut kas tāds, ko es pati pētu. Es vēl nevaru atbildēt, bet mani tas ļoti interesē. Tā ir sanācis, ka daži darbi stāv man dzīvoklī blakus istabā, un es pati varu novērot, ko viņi dara ar to telpu. Godīgi sakot, šķiet, ka tiem ir tāds labs nospiedums uz apkārtni.
T.Ķ.: Tā ir tā kā mākslinieka atbildība, kā viņa radītais ietekmē cilvēkus un telpu?
A.E.: Es nezinu. Baigi grūti runāt par atbildību, jo mākslas telpa jau ir tāda ļoti... Es nezinu, vai tā varētu saukties visatļautība, bet nav jau nekādi kanoni, kas to ierobežotu vai kaut kā noteiktu.
T.Ķ.: Varbūt kaut kādas modalitātes var nošķirt? Tu vari taisīt izbāztu haizivi, kas ir joks par to visu vai izbāztu haizivi, kura liek domāt par mūžību, dabu un transformācijām, un tamlīdzīgi.
A.E.: Jā, un vēl man šķiet svarīgs tāds moments, ka mākslas darbs kaut kā ietekmē neapzinātu telpu cilvēkā, kurš uz to skatās vai atrodas blakus. Tas kaut ko izsauc no manis tad, kad es uz to skatos. Piemēram, mākslas darbs ir vizuāli spēcīgs un manī izsauc kaut ko ļoti pacilājošu. Un es jūtu to pacilātību vēl pēc izstādes. Bet citreiz tas var būt arī vienkārši teksts vai izpratne par tur attēloto. Reizēm ir tā, ka es skatos un mani nekas neaizķer. Un tad pēkšņi kāds izstāsta: “Zini, tur bija īstenībā tā doma bija baigi interesanta”, un uzreiz tas izskatās savādāk. Respektīvi, darba uztvere var notikt ļoti dažādos līmeņos.
Tas, kas mani pašu šobrīd saista tieši tas, kā māksla vizuāli ietekmē cilvēku, ko tā izsauc. Tāpēc arī es pati pirmām kārtāt cenšos taisīt savus darbus tik ilgi, līdz man pašai ir šī sajūta, atsaukšanās. Varbūt var teikt, līdz es jūtu pilnīgumu tajā.
T.Ķ.: Pilnīgums – kā veselums?
A.E.: Jā. Vienlaikus tie skatījumi var ļoti atšķirties. Piemēram, nesaprotu, par ko tas darbs vispār ir, kaut kas tāds pilnīgi svešs. Skatos un nekas neatsaucās. Un tad tam ir kaut kāda vēl cita dimensija. Varbūt skaņa vai teksts, kas uzrunā, atklāj.
T.Ķ.: Ir mūzika, kas tevi iedvesmo? Kaut kas tāds, kas ļauj pieslēgties?
A.E.: Viennozīmīgi! Uz mūziku vispār var ar nelielu skaudību noraudzīties kā uz vienu no mākslas veidiem, kam ir tūlītēja iedarbība, pat pirms prāts vēl tiek līdzi. Tāpēc arī, protams, man patīk to izmantot, pievienot vēl skaņas līmeni vai arī izmantot dzejas vārdus. Tas nāk dabiski, jau no pirmajiem “Rozīšu laika” darbiem. Dažreiz man vienkārši nepatīk tieši stāstīt, ka šajā darbā ir par to un to. Dzeja savā ziņā dod tiesības runāt pietiekoši abstrakti, netieši un tēlaini. Tas arī var man pašai palīdzēt saprast par ko es esmu taisījusi šo darbu. Reizēm darbi arī ir tādi, ka es saprotu, izdomāju vai sajūtu, ko es vēlos izdzīvot vai atrisināt caur skulptūru. Bet dzeja ļauj runāt vairāk par procesu, kas tur ir attēlots. Gan skaņa, gan vārds labi sader ar tēlniecību.
T.Ķ.: No sākuma ir dzeja un tad tā skulpturāla telpiskā forma?
A.E.: Nē, otrādāk.
T.Ķ.: Tu radi un skaties, un tad atnāk vārdi. Vai ir kāda mūzika, kas tev īpaši patīk?
A.E.: Ko es klausos? Reizēm ir tā, ka es drellēju uz riņķi kādu savu Spotify pleilisti. Un tad, kad man ir pieriebies, tad es meklēju kaut ko jaunu. Bet es klausos ļoti dažādu mūziku un to, kas mani iedvesmo tajā brīdī. Bet es negribu saukt neko konkrēti, jo tiešām klausos ļoti dažādu mūziku, sākot ar instrumentālo un beidzot ar dažādām tautas dziesmām.
T.Ķ.: Pieminot tautasdziesmas, varbūt varam tieši par latviešu folkloru un mitoloģiju parunāt. Kas ir tavi avoti? Kā šīs lietas pie tevis nonāk? Vai tā ir mūzika vai vairāk grāmatas? Vai kāda īpaša grāmata vai bērnības stāsti? Kā tu esi saskārusies ar folkloru, kura ir nonākusi tavā zemapziņā?
Annas Egles instalācija-lielformāta vides objekts "Vidū jūras" Kim? Laikmetīgā mākslas centra pagalmā (Sporta 2 kvartālā), 2025. Foto: Ansis Starks
A.E.: Es esmu par to interesējusies. Ļoti sen bija semināri par baltu sakrālo mantojumu ar Valdi Celmu un Aīdu Rancāni. Tāpat arī man vienmēr apkārt ir bijuši cilvēki, kas par to ir interesējušies, arī mani vecāki. Tas vienkārši ir bijis tuvu, vienlaikus, kad es darba nosaukumā vai pamatojumā to saistu ar dainu vārdiem, tad man tā nedaudz tramīgi paliek. Domāju, ka tas varbūt var tikt pārāk smagi uztverts, jo tā jēga ir ļoti trausla. Mūsdienu domāšanas telpa ir ļoti piegružota un daudziem cilvēkiem ir arī tāds kā noliegums pret folkloru, brīžiem nievājoša attieksme. Ar to sastopoties gluži vai gribas noslēpt, ka tas mani interesē, jo šīs tēmas ļoti izjūtu. Pārskrien tirpas pār visu ķermeni, pacēlumu pat fiziski var sajust.
Es tagad gatavojos “Survival Kit” izstādei, un tur es gribēju turpināt vienu iesāktu darbu, kas bija KIM? pagalmā Baltajās naktīs. Tā darba būtība, jēga ir par “vidū jūras uz akmeņa”. Kad es lasu šos vārdus, tie mani iedvesmo, liek domāt par to, kas ir svarīgi vai kam ir jēga, vai ko es gribu pateikt. Tajā pašā laikā nevēlos, lai šo darbu uztver pārāk tieši un saka, ka es tagad ilustrēju dainu.
T.Ķ.: Lai nesanāk tāda kā tautiskā māksla?
A.E.: Jā. Piemēram, tagad es taisu skulptūru grupu “Matu mazgātājas”. Tie principā ir tādi divi tēli, kas mazgā vai skalo ārā no saviem matiem kaut kādus netīrumus tādā kosmiskajā upē. Un centrālais darbs, kura pakājē viņi stāv un mazgā matus, ir “Vidū jūras uz akmeņa”.
Es domāju, ka mani ļoti ietekmēja buto dejas, kuras es aptuveni astoņus gadus dejoju pie Simonas Orinskas. Diezgan ilgi iesaistījos performancēs un arī ar ķermenisku, sirreālu piegājienu iemācījos raudzīties uz pasauli. Man patīk veidot stāstu par skulptūrām diezgan savītu no dažādiem pavedieniem. Veidot savu stāstu. Jā, tur centrā varbūt ir darbs par to, kā es saprotu vārdus “Vidū jūras uz akmeņa”, bet es gribu virzīt kopējo darbu tālākā gultnē vai stāstā.
T.Ķ.: Ko tev nozīmē tā vieta vidū jūras?
A.E.: Tas ir tāds kā pirmsākums. Kā sākums pirms sākuma. Kad vēl nav sācies, bet ir vēl kaut kas pirms tā brīža. Tas punkts. Varbūt tā ir liesma vai uguns?
T.Ķ.: Un čūsku tur nav?
A.E.: Viņas tur ir! Vienā brīdī vispār biju domājusi, ka tās varētu būt kā tādas lielas čūskas, bet tagad esmu jau aizgājusi tālāk.
T.Ķ.: Es lasīju par Jaņa Rozentālu un Rūdolfa Pērles “Vidū jūras” gleznām. Viņiem šim sižetam ir ārkārtīgi negatīvas konotācijas. Piektā gada revolūcija un Pirmais pasaules karš, bet tev tas ir pilnīgi cits līmenis – tādā kosmiskā un radošā, pozitīvā nozīmē.
A.E.: Es pārmaiņus domāju par tām “Matu mazgātājām”, kas turpina šo darbu. Man atnāca prātā tādi vārdi, ka mēs visi esam kaut kādā ziņā upes, kas tek uz jūru vai okeānu. Viņas mazgā savus matus un mati ir kā dievišķs saslēgums, kas ir jāattīra. Neizbēgami kaut kas paliek netīrs, kad pieskaras tie viļņi no šodien pasaulē notiekošā. Viņas mazgā to negāciju ārā.
T.Ķ.: Mani ļoti ieintriģēja viens tavs darbs, kas sastāv no divām daļām, divām pusēm, un tur bija nāras. [“Vai es būtu visu laiku meklējis atslēgas durvīm, kuras ir bijušas atvērtas.”]
A.E.: Jā, bet tās īstenībā nebija nāras, tās bija upes. Tur var redzēt, kā no kalniem iztek upes un pārveidojas par cilvēku, kurš izskatās kā nāra uz pirmo acu uzmetienu. Sanāk, ka man arī upju tēma turpinās. Darbs saucās “Vai es būtu visu laiku meklējis atslēgas durvīm, kuras ir bijušas atvērtas.” Tie ir vārdi no vienas dziesmas, kas man ļoti iekrita sirdī. Man norezonēja, ka diezgan daudz tiek izniekoti resursi un laiks meklēšanai. Bet īstenībā daudz kas ir vienkārši pieejams šeit un tagad.
T.Ķ.: Visos šajos mitoloģiskajos darbos pilnīgi vai daļēji parādās sievietes tēls. Vai nākotnes mākslas zinātnieki to drīkst interpretēt kā arhetipu vai dvēseli, animu, vai kādu mitoloģisku tēlu? Vai tam pievērst uzmanību?
A.E.: Man kāds arī nesen minēja, ka daudz kur darbos parādās sievietes. Tagad arī būs matu mazgātājas. Bet es neesmu tam apzināti pieķērusies. Vienkārši ir idejas, kuras jārealizē. Respektīvi, ja tur ir figurāla vajadzība, tad tēls ir vairāk atkarīgs no darba sākotnējās idejas. Ir arī darbi, kuros man ir vīrieša tēls. Es noteikti nevēlētos to diskriminēt.
Skats no Annas Egles un Ievas Putniņas duo-izstādes Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, 2026. Foto: Ansis Starks
T.Ķ.: Tā nav katrā ziņā kā apzināta stratēģija.
A.E.: Nē. Sievietes ķermenis man ir arī pazīstamāks. Es domāju, tas varbūt ir kaut kas tāds, kas mani uzrunā. Man ir ļoti maza izmēra darbi, kuros ir iekļauti abi dzimumi. Varbūt man kaut kad vēlāk atnāks īstā atbilde uz to, kāpēc pēdējos darbos vairāk ir bijis sievietes tēls.
T.Ķ.: Man liekas, pats spilgtākais varētu būt KIM? izstādē, kur tā dejotāja vismaz man spilgti atgādināja kādu Dienvidaustrumāzijas tempļu dievieti.
A.E.: Tajā darbā enerģija ir tāda ugunīga. Citiem vārdiem, tas spēks, kuru vēlējos attēlot, man šķita tādā formā saprotamāks. Es pat īsti nevarētu iztēloties šo darbu ar vīrieša tēlu centrā. Pati ideja man atnāca ļoti sen un es ilgi nevarēju saprast, kā to attēlot. Bet tad vienā ceļojumā, ar visu džetlagu un pārgurumu aizgāju uz vienu nodarbību, kur vajadzēja iedziļināties sevī un atsaukt atmiņas par kaut ko ļoti skaistu. Un tajā brīdī man atnāca tā noskaņa, ko es gribētu attēlot skulptūrā. Tas pat nebija vizuāls tēls, bet sajūta.
Diezgan daudz darbos man ir bijis tā, ka no sākuma atnāk sajūta un tad es meklēju tai atbilstošu formu. Piemēram, vēlāk es gāju pa sarkankoku mežu, kur bija ārkārtīgi skaisti savijušies paparžu jaunie dzinumi. Mans darbs sākās ar sajūtu, ka šo formu vajag kaut kā izmantot. Tā dažas idejas man atnāk ļoti ātri, bet citas apaļojas lēnām. Reizēm pat paiet vairāki gadi, kamēr saprotu, kādam konkrētajam darbam ir jābūt.
Skats no Annas Egles un Ievas Putniņas duo-izstādes Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, 2026. Foto: Ansis Starks
T.Ķ.: Latviešu mitoloģijas pētniecībā ir tādi pētnieki, kas pēta tikai debesu dievus, savukārt citiem ir tuvāka pazemes un htoniskā pasaule. Šķiet, ka arī mākslā varam atrast tādu nošķīrumu - vai nu tās ir kādas raganas, tumšas teikas vai vispār Kristians Brekte ar saviem velniem. Vai šī tumšā puse nav kaut kas, ar ko tu rezonē? Vai kam tu gribētu veltīt mākslu?
A.E.: Kamdēļ? Raganas, velni un mani ļoti uzrunā. Tie viennozīmīgi ir kāda spēka izpausme vai simbols un ar to man ir ļoti interesanti. Vienkārši, ja runa ir par to, kāds ir izpildījums... Es uz izpildījumu drīzāk skatos kā uz transformāciju. Piemēram, kā uz kaut kādu ļoti grūtu lietu, kuru es gribu drīzāk transformēt caur savu darbu. Kaut ko, kas ir sācies ar stipru negāciju vai sāpi, es gribu izdzīvot tik tālu, kamēr tas pāriet pilnīgi citā veidolā. Gribas jau dažreiz plosīties un kaut ko tādu riebīgu izpaust no sevis, kad pasaule šķiet tieši tāda. Bet es neuzskatu, ka man tas ir jādara. Man gribas, lai tas ir process, kurā es nonāku līdz kaut kam tādam, ko es vēlos, nevis palieku pie tā, kas mani nomoka, un tad es radu darbus, kuri turpina nomocīt.
T.Ķ.: Tie velni tur ir, bet viņi ir pārstrādāti?
A.E.: Protams, kur tad bez velniem? Viņi jau ir iekšienē. Es drīzāk raugos uz saviem darbiem kā uz iespēju. Principā radīt to, ko es vēlos, nevis vienkārši, piemēram, man tagad sāp vēders un tad viss. Es negribu palikt tajā stāvoklī, kad man kaut kas sāp. Vismaz savos darbos es taču varu kaut kā mainīt realitāti.
T.Ķ.: Kā mēs sākumā runājām. Līdz ar mākslu tu radi pasauli, kas tev ir apkārt.
A.E.: Jā. Tā arī ir. Tā sanāk.
T.Ķ.: Ir kādi mīti, kas tev šķiet būtiski vai interesanti?
Skats no Annas Egles un Ievas Putniņas duo-izstādes Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, 2026. Foto: Ansis Starks
A.E.: Man faktiski būtiska ir tieši radīšana. Pasaules radīšana vai sēklu fāze. Piemēram, mēs visi gājām cauri tiem stāvokļiem, kas ir pirms piedzimšanas. Tas ir arī tur, kur ir sēklas un kur viss sāk jau lauzties ārā no zemes, kur ir dažādi spēki. Es nevaru nosaukt vienu mitoloģiju, par ko man būtu specifiska interese, tā drīzāk rodas strādājot. Piemēram, pie tā, kas man šobrīd ir jauns vai kam es meklēju atbildi. Tad vienkārši var nākt iedvesma no folkloras, un es viņā meklēju atbildes vai ceļu tālāk.
T.Ķ.: Tas strukturē iedvesmu, varētu teikt.
A.E.: Kad atnāk pirmā iedvesma vai ideja kādam darbam, jāsāk tālāk rīkoties un ritināt to kamolīti tālāk. Procesā varbūt atnāk vārdi. Piemēram, pavisam nejauši uzgāju tādus par matiem, ko Saules meitas tin ap zemi. Un tas man arī ir kā simbols. Iespējams, ka tie vēsta par kaut kādu kosmisku kārtību, kurā vispār neko nesaprotu, bet tas man kaut kur tā aizķērās tieši saistībā ar to procesu, kas mani interesē. Kad tāds simbols mani ļoti uzrunā, es tam pieķeros un turpinu to savos darbos attīstīt, iesaistīt vai attēlot. Savas skulptūras es arī uztveru kā tādus simbolus, kas rodas no neapzinātas telpas. Savā ziņā katrs darbs ir jauns man pašai, es pati brīnos, no kurienes ir atnācis tas tēls vai simbols.
T.Ķ.: Tev nav bail? Kad sāc radīt kādu jaunu darbu, pieslēgties, un nezini, vai un kas tur sanāks?
A.E.: Drīzāk es teiktu, ka mani traucē tādas kā kārtas vai slāņi ar pretestību, lai kaut kas varētu rasties. Kad mani Margrieta Dreiblate uzrunāja 2023. vai 2024. gadā strādāt MABOCA, es taisīju darbu, un tad man bija bail. Teiksim, tāda nedrošība, pat ne kā tas izskatīsies, bet kā tiks redzēts. Tad es sapratu, ka bailes ir saistītas drīzāk ar manu vēlmi kontrolēt, kā citi cilvēki to uztvers. Kad es sev to noformulēju jeb spēju sev godīgi atzīt, ka patiesībā vēlos, lai visiem patīk mani darbi, tajā brīdī es sapratu, ka tas vispār ir neiespējami. Vienīgais, ko es varu, ir atskaitīties sev pašai. Man šķiet, ka ar bailēm ir tā, ka tu vari sev saprast vai atrisināt kādu lietu, bet tad tam velnam ir atkal nākamā galva. Kāda cita pretestība, kura arī var būt kā ceļš, lai rastos kāda ideja vai nākamais darbs.
***
Rīga: Ziedoņdārzs – Grīziņkalns, 21.05.2026.
Intervija veikta Latvijas Zinātnes padomes projekta “Laikmetīgā māksla un folklora: Atslēdzot aizsauli (UNART)” (lzp-2024/1-0479) ietvaros.
