Mītiskā pastaiga VI: Laura Gozlana
Kādēļ Latvijas laikmetīgajā mākslā izplatītas atsauces uz mītisko un folkloru, it īpaši tās tumšajiem aspektiem? Ko mūsdienu mākslas pasaulē nozīmē velni un raganas, maģiski rituāli un tumšas teikas? Kas gadsimtu gaitā vēl arvien ļauj šiem tēliem un tēmām iedvesmot jaunradi? Atbildes un šiem un citiem jautājumiem publicēsim sešās sarunās starp māksliniekiem un Literatūras, Folkloras un mākslas institūta pētniekiem. Katra saruna norisinās kā pastaiga pa mītiskām un pavisam reālām teritorijām.
Ar Lauru Gozlanu sarunājas Maija Rudovska
Franču māksliniece Laura Gozlana (Laura Gozlan) savā radošajā darbībā fokusējas uz instalācijām un īsfilmām. Viņas darbi, kuros izpaužas tumšas tēmas, pēta sociālās normas, vienlaikus izvērtējot protēžu un novecošanās estētiku. Gozlana studējusi scenogrāfiju Helsinku Mākslas un Dizaina Universitātē, kā arī EnsAD, Parīzē. Viņa mācījusies pie ievērojamās režisores un mākslinieces Šantalas Akermanes (Chantal Akerman) Le Fresnoy, Laikmetīgās Mākslas Nacionālajā studijā. Viens no Gozlanas medijiem ir īsfilma, kurās viņa bieži pati ieņem galveno lomu. Tajās atkārtoti parādās androgīnu figūru pārvērtības, – kosmētikas, politikas un mainītu apziņas stāvokļu kontekstā. Gozlana 2025. gada ietvaros uzturējās starptautiskajā mākslas rezidencē Studija, Kuldīgā, kā ietvaros veica pētījumu par reģiona folkloru un nemateriālajām tautas kultūrām, īpaši tām, kas saistītas ar demonoloģiju. Viņa interesējas par to, kā folklora var risināt mūsdienu identitātes krīzes un kā šie kultūras elementi varētu atkal parādīties populārajā šausmu žanrā. Rezidences ietvaros māksliniece sāka attīstīt divus jaunus darbus.
Foto: Aivars Švaicāns un Marta Skābarde
Maija Rudovska: Tu uzturējies rezidencē Studijā, Kuldīgā, 2025. gada pavasarī, kā laikā sāka attīstīties darbs Liminalitātes (tas nākamgad tiks prezentēts Kuldīgā Liepāja 2027 ietvaros, kuratore Maija Rudovska). Kā Tev radās ideja par šo darbu? Vai kaut kas Latvijas vidē Tevi iedvesmoja? Ja jā, kas tieši?
Laura Gozlana: Man bija liels gods tikt uzaicinātai “Studija” rezidencē. Ierodoties Latvijā, man jau bija projekta skice un pastāvīga interese par spektrālām figūrām un robežstāvokļiem, taču daudzi filmas aspekti vēl nebija zināmi.
Sākumā es koncentrējos uz lietuvēnu – tēlu, kas saistīts ar miega paralīzi un robežstāvokli starp miegu un nomodu. Es izmantoju grāmatu “Latviešu tautas teikas un pasakas”, angļu valodas rādītāju, ko sagatavojuši trimdā dzīvojošie latviešu zinātnieki. Tas, kas mani piesaistīja lietuvēnam, bija pretruna, ko tas iemieso: miegs kā atjaunošanās, bet vienlaikus arī kā neaizsargātības un iejaukšanās brīdis. Šī spriedze mani pavadīja visā projekta gaitā.
Laiks, ko pavadīju Latvijā, pakāpeniski mainīja manu domāšanu. Sarunas, kas man notika rezidences laikā, ne tik daudz mainīja tēmas, ar kurām strādāju, cik to savstarpējo saistību. Ainava, arhitektūra, muzeji un cilvēki, ar kuriem satikos, kļuva par daļu no vienas un tās pašas konstelācijas.
Vienā un tajā pašā ainavā līdzās pastāv dažādi laika slāņi. Tautas arhitektūra, padomju laikmeta pēdas un mūsdienu infrastruktūra. Tā vietā, lai veidotu filmu par pagātni, mani interesēja, kā šie laika slāņi ir klātesoši tagadnē.
Pētījuma gaitā folklora kļuva ne tik daudz par tēmu, cik par veidu, kā lasīt tagadni – nevis kā pretstats vēsturei vai politikai, bet gan kā vēl viens veids, lai izprastu, kā dažādas temporalitātes veido mūsdienu krīzes.
M.R.: Tu izvēlējies strādāt ar jauniem, vietējiem māksliniekiem, kuri darbojas filmu producēšanā. Kā tas notika? Kā Tu viņus satiki? Un kā notika sadarbības process?
L.G.: Sadarbība attīstījās ļoti dabiski. Tevis organizētajā darbu prezentācijā Studijā es iepazinos ar vairākiem cilvēkiem, kuri vēlāk kļuva par filmas galvenajiem varoņiem.
Iepazīstoties ar Martas Skābardes filmām un viņas māksliniecisko darbību, man radās vēlme uzaicināt viņu atveidot lietuvēnu. Līva Vernere dāsni palīdzēja ar filmas producēšanu un iepazīstināja mani ar Aivaru Šaicānu. Aivars ne tikai fotografēja filmas uzņemšanas procesu, bet arī ietekmēja manu skatījumu uz muzeju (Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzeju – M.R.). Viņa izpratne par ainavu palīdzēja man domāt ne tikai par vietas telpisko loģiku, bet arī par tās laiktelpu, izmantojot garus kadrus, elipses un ļoti īpašu ilguma sajūtu.
Sarunas kļuva par daļu no filmas veidošanas procesa. Tās viegli pārvietojās starp arhitektūru, folkloru, ekoloģiju, vēsturi un ainavu, neuzskatot šīs jomas par atrautām vienu no otras. Šīs sarunas man atgādināja, ka mākslinieciskā izpēte veidojas ne tikai caur atsaucēm, bet arī attiecībās, ko mēs veidojam starp dažādām zināšanu formām.
M.R.: Vai Tu vari, lūdzu, vairāk pastāstīt par filmas saturu – par galvenajiem tēliem, vides atmsfēru, vietu, kur izvēlējies filmēt?
L.G.: Liminalitātes stāsta par pašpasludinātu investīciju konsultanti – tēlu, ko atveidoju es pati, — kura prezentācija svārstās starp korporatīvu pārdošanas runu un apšaubāmu pravietojumu. Viņa ierodas, lai potenciālajiem investoriem reklamētu zemes gabalu, pasniedzot to kā vārtus uz spektrālu iedomu pasauli un pārvēršot folkloru par tirgojamu aktīvu.
Prezentāciju pēkšņi pārtrauc lietuvēna parādīšanās. Filmai attīstoties, stāsts, ko viņa mēģina pārdot, pakāpeniski izslīd no viņas rokām. Vienlaicīgi cits stāsts sāk attīstīties, kura protagonists ir lietuvēns.
Lai gan filma balstās uz folkloru, man nebija interese rekonstruēt mītisku pagātni. Objekti, arhitektūra un ķermeņi nekad pilnībā nepieder vienam un tam pašam laika reģistram. Es vēlējos, lai filma virzītos pa laika līkločiem, nevis pa lineāru hronoloģiju.
M.R.: Kādēļ Tu izvēlējies lietuvēna figūru? Kas Tevi tajā piesaistīja? Ko Tu ieguvi no filmas veidošanas procesa?
L.G.: Lietuvēns ieņem nestabilu stāvokli – kaut kur starp miegu un nomodu, klātbūtni un prombūtni, neaizsargātību un aizsardzību. Šī ambivalence sasaucās ar vienu no mūsu iepriekšējām sarunām, kad Tu aprakstīji murgu kā transformējošu spēku, nevis vienkārši kaut ko pārvaramu. Šķiet, ka lietuvēns apvieno šīs idejas.
Pētījuma gaitā es sapratu, ka lietuvēns pastāv ne tikai etnogrāfiskajās kolekcijās. Man bija pārsteigums dzirdēt, ka cilvēki ikdienā lieto izteicienu “man bija lietuvēns”, aprakstot miega paralīzes epizodi. Šī figūra nebija vienkārši saglabājusies arhīvos; tā joprojām cirkulē ikdienas valodā. Tā vietā, lai to uztvertu kā stāstu krājumu no pagātnes, es sāku to uzskatīt par kaut ko, kas turpina cirkulēt, pārveidoties un palikt aktīvs tagadnē.
M.R.: Liminalitātes ir filmēta Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzejā. Kādēļ šī lokācija? Un kā tā nostrādāja Tev par labu?
L.G.: Brīvdabas muzejs mani fascinēja tieši tādēļ, ka tas ir muzejs.
Es nemeklēju neskartu tautas ainavu. Mani interesēja vieta, kur līdzās pastāv gan saglabāšana, gan pārvietošana. Ēkas ir rūpīgi saglabātas, taču tās ir arī pārvietotas, atkārtoti samontētas un ievietotas jaunā kontekstā. Muzejs nosaka to, kā mēs ar tām sastopamies. Es vēlējos, lai fikcija sāktos tieši no šāda stāvokļa, nevis to izdzēšot.
Filma nemēģina atdzīvināt folkloru. Tā izriet no atziņas, ka folklora jau ir aktīva, lai gan ne vienmēr tur, kur mēs to sagaidām atrast. Muzejs kļūst par vienu no vietām, kur šī spriedze izpaužas: tā ir saglabāšanas vieta, bet arī vieta, kur šie stāsti turpina radīt jaunas saiknes starp ainavu, arhitektūru, laika dimensijām un tagadni.
Konsultante uzskata, ka šo teritoriju var klasificēt un galu galā pārdot. Tā izslīd no kategorijām, ar kurām viņa mēģina to izprast.
M.R.: Tu esi aizsākusi vēl vienu filmu Latvijā. Vai vari pastāstīt nedaudz par to? Vai tā ir saistīta ar Liminalitātēm?
L.G.:Jā, tas ir cits projekts. Studija mani atkārtoti uzaicināja rezidencē, kas man deva laiku izstrādāt šo jauno filmu. Marta Skābarde atkal piedalās, un projekts paplašinājās arī sadarbībā ar “Studio PILNA”, kurā apvienojušies Aivars Šaicāns, Marta Kalniņa un Jēkabs Okonovs. Mums ļoti paveicās, ka filmā pievienojās arī Iveta Pole.
Jaunais projekts nav lietuvēna stāsta turpinājums, bet gan paplašina dažus jautājumus, kas radās rezidences laikā, jo īpaši attiecības starp spokiem, arhitektūru un to, kā dažādas temporalitātes apdzīvo tagadni.
Latvija ir kļuvusi ne tik daudz par tematu, cik par vietu, no kuras turpina iznirt jauni jautājumi.
***
Intervija veikta Latvijas Zinātnes padomes projekta “Laikmetīgā māksla un folklora: Atslēdzot aizsauli (UNART)” (lzp–2024/1–0479) ietvaros.
