Mītiskā pastaiga IV: Simona Orinska
Kādēļ Latvijas laikmetīgajā mākslā relatīvi bieži sastopamas atsauces uz mītisko un folkloru, it īpaši tās tumšajiem aspektiem? Ko mūsdienu mākslas pasaulē nozīmē velni un raganas, maģiski rituāli un tumšas teikas? Kas gadsimtu gaitā vēl arvien ļauj šiem tēliem un tēmām iedvesmot jaunradi? Atbildes un šiem un citiem jautājumiem publicēsim sešās sarunās starp latviešu māksliniekiem un Literatūras, Folkloras un mākslas institūta pētniekiem. Katra saruna norisinājās kā pastaiga pa mītiskām un pavisam reālām teritorijām.
Ar Simonu Orinsku sarunājas Jana Kukaine
Jana Kukaine: Tagad ejam pa Miera ielu – kāda ir tās nozīme tavā dzīvē?
Simona Orinska: Pirms mazāk kā desmit gadiem es uz šejieni pārcēlos. Vispirms te izveidoju savu studiju “MĀ TELPA”, kur darbojos gan kā mākslas terapeite, kas ir arī mana profesija, gan kā māksliniece. Un tā esmu iedzīvojusies šajā pusē.
J.K.: Un nozīmē šis nosaukums?
S.O.: Tam ir vairākas nozīmes. Viena no tām ir japāņu jēdziens “ma”, kas apzīmē telpu starp objektiem – kaut ko, kas var būt negaidīts, bet var arī radīt zināmu līdzsvaru. Ir vēl citas nozīmes. Ja mēs domājam tādā asociatīvā veidā, tā ir arī māksla, māja un māte. Trīs svarīgākie vārdi, visi sākas ar ”mā”. Un igauņu valodā tas nozīmē ”zeme”, līdzīgi arī līvu valodā. Man šķita, ka tas ir ļoti spēcīgs vārds, kuru dot telpai.
J.K.: Atminos, tu stāstīji, ka reizi butō kursa noslēgumā jūs rīkojāt performanci visas Miera ielas garumā.
S.O.: Mums tādas ir bijušas vairākas. Piemēram, staigājošā performance, kad ļoti lēnā solī – kas arī ir viens no japāņu teātra principiem jeb suriaši gaita – tu vienkārši ej pa ielu ļoti apzinātā gaitā. Tu jūti un redzi, kas notiek apkārt, kā arī jūti savu ķermeni citādāk. Vēl viens no butō uzdevumiem, ko mēdzu piedāvāt, ir iet atmuguriski – apmēram kilometru. (Abas pagriežamies un sākam iet ar mugurpusi pa priekšu).
S.O.: Mēs neskatāmies uz priekšu, mēs skatāmies atpakaļ. Patiesībā mēs jūtam ar muguru. Mēs kļūstam daudz jūtīgākas ķermeniski. No vienas puses, tā ir ierasta darbība, bet no otras puses, mēs to darām neierastā veidā.
J.K.: Šajā virzienā ir arī daudz mazāks pretvējš. Vai piedāvāsi šo vingrinājumu vasaras skolā Madonā?
S.O.: Laba doma, vēl gan neesmu izlēmusi, kā staigāšanu varētu apvienot ar sapņiem.
J.K.: Sapņi sasaucas ar vēl vienu Tavu darbības jomu – psihoanalīzes apguvi. Kā Tev ar to iet?
S.O.: Esmu tuvu noslēgumam, es ceru. Bet tas ir ilgs process – kopā būs seši gadi, kopš es to daru. (Komentējot garāmejoša vīrieša reakciju). Re, cilvēki sāk interesēties, ko mēs te darām. Jau notiek performance tagad. (Smejas).
J.K.: Robežas starp ikdienas dzīvi un performanci izzūd tik ātri.
S.O.: Tas atkarīgs no tā, kam pievēršam uzmanību. To var notikt ļoti ātri. Un tikpat ātri mēs varam atkal kļūt par normāliem, proti, sociāli adekvātiem cilvēkiem, kas iekļaujas ainavā un sociālajā vidē.
J.K.: Iekļaušanās, neiekļaušanās – tie ir labi atslēgas vārdi. Vai tie varētu raksturot butō pieeju, ko tu kultivē arī savā performanču praksē?
S.O.: Latvijā sāku šo virzienu attīstīt 2006. gadā. Atceros, ka pašā sākumā mani tas gan pievilka, gan biedēja. Sāku nodarboties ar butō, jo saskatīju tajā ļoti lielu potenciālu. Kopš 80. gadiem butō Eiropā sāka kļūt ārkārtīgi populārs, un reizē izraisīja lielu vilni ne tikai underground vidē, bet kultūrā kopumā. Mani piesaistīja kaut kas, ko nemācēju aprakstīt, bet ko es uztvēru ar sajūtām, emocijām un ķermeni, kas atrodas vēl pirms vārdiem. Kā pie tā nokļūt un ar to būt? Tas bija kaut kas nekonvencionāls, varbūt pat savam laikam neatbilstošs. Daudzi bija neizpratnē, kāpēc mums vispār kaut kas tāds ir jāredz. Bet par ko tas patiesībā liecina? Manuprāt, tas visbiežāk atspoguļo mūs pašus un mūsu grūtības pieņemt kaut ko citādu, atšķirīgu, kaut ko tādu, kas neiekļaujas ierastajos rāmjos. Un man šķiet, ka šīs saknes sniedzas vēl dziļāk. Ja domājam par mūsu vēsturisko situāciju, par nācijas traumu, kas joprojām tiek pārstrādāta un nav līdz galam izdzīvota, kļūst saprotams, kāpēc cilvēkiem ir bail no nezināmā un svešā, un sabiedrībā tas joprojām ir ļoti spilgti jūtams.
J.K.: Kas ir šī nācijas trauma?
S.O.: (Ievelk elpu.) Tas ir labs jautājums. Tas atkarīgs, uz ko mēs skatāmies. Domāju par padomju režīma varmācību, kas pazemoja, iznīcināja, iesēja dziļu neuzticību it visā. Te arī nāk prātā līdzība ar varmācīgu ģimenes sistēmu: ja bērns tiek pazemots, viņa vajadzības netiek uzklausītas, tas atstāj spēcīgu iespaidu uz visa viņa turpmāko dzīvi: pašvērtējuma līmeni, spējām rūpēties par sevi, adaptācijas potenciālu, adekvātu emociju izpausmi. Šobrīd daudz strādāju ar sieviešu grupām, kas ļauj izdarīt zināmus secinājumus par lietām, ko cilvēki sevī nes un slēpj. Piemēram, emocijas. Joprojām daudziem cilvēkiem ir ļoti grūti būt ar savām emocijām un tās izpaust. Būt patiesiem savās izpausmēs, būt atbildīgiem par savām izpausmēm. Man šķiet, ka tās ir sekas ilgstošai apspiestībai un spriedzei, nespējai dzīvot autentiskā esībā. Kā es redzu savā praksē, sievietes ķermenī ir daudz sasprindzinājuma un iesprostojuma. Paiet ilgs laiks terapijā, līdz ķermenis atslābst, sāk justies drošāk un brīvāk. Tikai tad kļūst iespējams autentiskāk izpaust emocijas un ļaut sev tajās būt. Ne tikai tajās, kuras uzskatām par patīkamām – priekā vai apmierinātībā –, bet arī bailēs, dusmās, kaunā vai vainas sajūtā. Kamēr šīs emocijas un iekšējie stāvokļi netiek apzināti un dziedināti, tie turpina kaut kur mūsos burbuļot. Un šajā ziņā laiks pats par sevi neko neizdziedina.
J.K.: Laiks nedziedina?
S.O.: Nē, tikai apaudzē ar kārtiņu. Protams, mēs esam iemācījušies tādā veidā izdzīvot. Šajā izdzīvošanas modelī ir ļoti daudz negatīvisma pret cilvēku, kritikas, ievainojuma, un tagad kapitālisma sistēmā arī – nemitīga strādāšana un pelnīšana.
J.K.: Runājot par šo iesprostojumu, es to redzu gan kā cietuma metaforu, gan arī kā stāvokli, kurā cilvēks ir kaut kur iestrēdzis un vairs netiek tālāk.
S.O.: Jā, un tur ir vēl viens aspekts – ilūzija par drošību. Mums šķiet, ka esam drošībā, bet patiesībā nereti atrodamies cietumā.
J.K.: Ko sieviešu ķermeņi atklāj par sabiedrību un ideoloģijām, kurās dzīvojam?
S.O.: Tajā ir vairāki līmeņi. Šobrīd rakstu pētījumu un arī strādāju pie performances par baltisko femīno arhetipu. Tas ir mans jaunrades darbs. Es balstos Junga teorijā, izmantoju feminisma idejas, un tās manā skatījumā dabiski savienojas. Klāt nāk arī performances māksla, tās liminālais raksturs un iespēja caur performanci ne tikai izpaust traumatisku pieredzi, bet arī radīt telpu tās pārstrādei.
J.K.: Kādi kultūras un vēstures slāņi veido baltisko arhetipu? (Te ietves malā ieraugām svaigi nozāģētu liepu. Apstājamies pie tās.)
Vēja lauzta liepa Miera ielā, 28.05.2026. Foto: Simona Orinska
S.O.: Skaists, zaļš koks. Izskatās, ka varbūt ir vēja lauzts un sazāģēts pēc tam. Ja mēs runājam par traumu, tas šis ir labs piemērs…
J.K.: …arī pirmskristīgajai saiknei ar dabu un tās pasaules izjūtai?
S.O.: Noteikti. Tā man šķiet ļoti dziļi dzīva. Atceros, reiz pie mums viesojās mūziķis Torgeirs Vasviks no Ziemeļnorvēģijas, kas nāca no sāmu kultūras, kas arī tiek uzskatīta par cieši saistītu ar pirmatnējo dabu, īpaši ziemeļbriežiem. Mēs ar viņu kopā radījām ziemeļvalstu mītos balstītu izrādi-performanci “Lāčuvīrs”, kas pētīja vīrišķo iniciācijas ceļu. Viņš esot teicis: “Jūs, latvieši, zināt katru avotiņu, zināt, kādas sēnes ēdat.” Viņu pārsteidza tas, cik spēcīga mums joprojām ir saikne ar dabu. Man šķiet, ka tā vienmēr ir bijusi mums līdzās. Un es domāju, ka šī saikne mums ir ļoti palīdzējusi – varbūt pat izdzīvot. Protams, baltu kultūrā ļoti nozīmīgas ir arī mātes. Tā ir māšu kultūra. Izteiktu dievu ir mazāk. Vēlāk pa virsu uzslāņojās kristietība. No vienas puses, tā piedāvā ļoti stingru, pat rigīdu modeli, kā eksistēt pasaulē. Bet, no otras puses, tas arī bija veids, kā stiprināt izdzīvošanas spēju un vairot izdzīvošanas enerģiju, un tajā ir zināma ambivalence. To parāda mana Latgales vecmāmiņa, kurai lūgšanas bija tik svarīgas. Viņa dzīvoja Preiļu novada Arendoles muižas apkaimē. Tur viņi ar vīru uzcēla mājiņu, izveidoja saimniecību. Un tad okupācija un režīms, kas visu atņēma un iemeta pilnīgi citā dzīvē.
J.K.: Vai viņi tika izsūtīti?
S.O.: Nē. Viņai tieši tajā brīdī bija uz rokām mazs bērns. Viņus neizsūtīja, bet, redzi, divi viņu bērni nomira. Par to vecmāmiņa sēroja visu mūžu. Viņa nespēja būt klātesoša ne īsti saviem bērniem, ne mazbērniem. Kad biju bērns, nezināju, ko ar to darīt, taču tagad man ir pārliecība, ka es varu pārstrādāt viņas sāpes. Esmu mākslas terapeite un esmu izkopusi sevī dziedinošo daļu. Un šī daļa savienojas ar mākslinieces radīšanas daļu, tas šķiet tik dabiski.
J.K.: Ko īsti nozīmē dziedināšana?
Performance “Dažreiz traks dievs”, 2025. Foto: Arthur Aizikovich
S.O.: Tad man tagad jāstāsta garāks stāsts par to, kā tapa performance “Dažreiz traks Dievs” (pēc Toma Haironsa poēmas). Lai mēs nonāktu līdz šai performancei, kopā ar performances mākslas grupu “BUTŌ Lab”, vajadzēja apmēram pusgadu laika, kurā mēs strādājām kā radošā, tā terapeitiskā virzienā, ietverot sapņu analīzi, fizisku darbību, iemiesotību, kā arī dažādas terapeitiskas pieejas. Rezultātā mēs ieguvām ļoti lielu uzticēšanās resursu. Atverot ievainotās, sāpīgās lietas, tās kļūst mazāk intensīvas. Un dziedināšana to arī nozīmē – ka mēs vairs neesam vergi savām apspiestajām emocijām vai savai traumai. Mēs kļūstam brīvi. Protams, rēta vienmēr paliks, bet mums dzīvē būs izvēle.
Tātad šī grupas un arī performances mērķis bija piekļūt tādai pirmatnēji sievišķai enerģijai mūsos. To var izdarīt tikai tad, kad nav šīs ieslodzītības sajūtas ķermenī, jo citādi mēs šim resursam netiekam klāt. Mums priekšā stāv sargi, kuri saka: “Nekur tu neiesi un neko nedrīkst darīt.” Neviens neteiks, kāpēc nedrīkst, vienkārši nedrīkst un viss. Mums tiem sargiem jātiek garām.
Performance “Dažreiz traks dievs”, 2025. Foto: Arthur Aizikovich
J.K.: Kā?
S.O.: Tas ir terapeitiskais ceļš – pamazām šos sargus nomierināt. Sargiem ir dots uzdevums saglabāt esošo iekšējo stāvokli, lai tas nemainītos. Arī trauma ir sistēma, kas negrib mainīties. Tas nav viegli, bet pamazām šo sargu klātbūtne var kļūt mazāk intensīva. Taču tas ir baisi, jo ejam zonā, ko nezinām un nepazīstam. Mēs to izdarījām, atvērām daudzas traumatiskas pieredzes un tas ļāva mums piedzīvot kopīgu pirmatnēju procesu. Un tā enerģijas plūsma mūs savieno ar baltisko, ar mitoloģiju un folkloru, kas mums ir. No Junga perspektīvas, tas varētu būt saistīts ar Ēnas arhetips, kas ir ļoti jaudīgs un liels resurss.
J.K.: Kā tu definē Ēnas arhetipu?
S.O.: Te ir vairāki līmeņi. Ir kolektīvās bezapziņas līmenis, kur ir visa mūsu kolektīvā ēna. Tas ir kaut kas, ko mēs vispār nespējam aptvert – kā tāda milzu krātuvē, kas tiek pildīta gadsimtiem. Tad ir individuālā un kultūras Ēna. Mēs daudzmaz varam piekļūt dzimtas ēnas aspektiem, piemēram, mēs varam to sajust savā ķermenī. Es, piemēram, bieži aicinu: “Pamēģini sajust savu vecmāmiņu savā ķermenī. Kā viņa dzīvo? Kas notiek, kad tu savienojies ar viņu?” Tā ir klasiska butō dejas ideja, ka senči dzīvo mūsu ķermenī. Un kaut kādā ziņā viņi tiešām tur arī dzīvo – lielākoties mūsu nepazinātajās izvēlēs un rīcībā.
J.K.: Es tagad iedomājos par Annu Maskavu, kuras radošās prakses centrā ir saikne ar savas dzimtas vietām. Vērojot pēdējo gadu procesus, redzu, ka vecmāmiņas tēls parādās daudzu sieviešu mākslinieču darbos – Luīzei Rukšānei, Agatei Tūnai, Rasai Jansonei. Nereti šai interesei pievienojas arī uzmanība lauku mājai – pamestai vai jau pārdotai. Visbiežāk tajā vairs neviens nedzīvo, ir iestājies pārrāvums, tajā mājā tagad spokojas. Vai tā ir traumas vai dziedināšanas izpausme?
S.O.: Es domāju, ka abi. Dzimtas māja saistās ar klātbūtni, drošību un stabilitāti. Un reizē tā tika izpostīta, kā tas ir ļoti daudzām ģimenēm. Un es jūtu gan skumjas par zaudēto tuvību, gan arī vēlmi atjaunot pārrauto saikni un atgūt zaudētās zināšanas, atgūt siltumu, dāsnumu, intuīciju. Daudzām dzimtām šī ir tā zaudētā paradīze, pretstatā izsūtīšanas un okupācijas traumai, nemitīgai būšanai kādā kalpībā, kas prasa kopt nevis ļaušanās, bet izdzīvošanas modeli. Un mēs tajā turpinām eksistēt, lai arī zinām, ka pienāk brīdis, kad turēt traumas pieredzi kļūst bezjēdzīgi. Tie sargi stāv un nelaiž attīstīties, neļauj uzticēties un būt adaptīvākiem, maigākiem, jūtīgākiem. Reizē jāatzīst, ka mums kultūrā nav tādas legālas un cieņpilnas iespējas izpaust šo tumšo zonu – sēras, bēdas, bailes un citas emocijas. Izteikt visu, kas ir ļoti dziļi apspiests un izstumts – no apziņas un no vērtību sistēmām. Haotiskais un histēriskais, dzemdību sāpes un kliedzieni – visa tā sieviešu pasaule. Piemēram, Senajā Grieķijā pastāvēja Eleusīnas mistērijas – īpašs kults, kurā sievietes varēja izpaust šīs spēcīgās, neatzītās emocijas. Arī dažādi mitoloģiski tēli spēj izteikt šo apspiesto slāni. Domājot par Latvijas kultūru, prātā nāk raganas tēls – viņa ir “reģe”, tā, kas redz vairāk, dziļāk, tālāk, redz to, ko mēs “normāli” un “racionāli” esam nolikuši malā.
Performance FEMINA CORPORALIS. Rīgas Anglikāņu baznīcā, 2026. Foto: Oskars Upenieks
J.K.: Šobrīd strādāju pie garās pupas motīva Lienes Mackus darbos. Viņas praksē šī tēma ienāk no vecmāmiņas puses, caur vecmāmiņas dārzu. Reizē pupiņu skulptūrās ir ļoti izstrādātas dīgļlapas vaginālās formās, tātad uzsvērts sievišķais. Latviešu pasakas versijā sērdienīte kāpj debesīs, lai satiktu savu mitušo māti. Viņu vada nevis kāre pēc bagātībām vai piedzīvojumiem, bet ilgas pēc mātes. Redzu garo pupu kā simbolisku un arī materiālu stratēģiju, kas izlīdzina pārrāvumu un atjauno saikni.
S.O.: Man viena no pēdējā laika spilgtākajām mākslas pieredzēm saistās ar katalāņu režisori Elizabeti Košē. Viņa ļoti jūtīgi runā par smagām traumām – genocīdu, kara pieredzēm, arī par neiespējamību divām sievietēm būt kopā 19. gadsimtā – un parāda, ka tas nenozīmē mentālu nāvi. Viņa nedod risinājumu, bet piedāvā telpu, kurā ir iespēja rasties kaut kam jaunam. Viņa ļauj tai pupiņai uzdīgt vietā, kur ir pelni un izmisums. Košē pieeja man apliecina, ka eju pareizajā virzienā. No tā, ko esmu redzējusi Latvijas kultūrā, mani nesen ļoti aizkustināja Kristīnes Želves filma “Mildas istaba”. Es tā raudāju pēc tam, emocionāli dziļi identificējos ar varones stāstu. Katrs kadrs tik smalki nostrādāts, katrs rekvizīts rūpīgi pārdomāts. Piemēram, viens no sākuma kadriem, kurā viņa guļ viena pati tajā Parīzes istabiņā – tukšums un vientulība, un reizē arī milzīga apņēmība. Neticami skaistie puķu pušķi un sejas tuvplāni. Man liekas, Agneses seja ir ļoti dabiska, organiska, iemiesota, es varu viņu sajust ķermeniski. Filma atvēra vaļā stāstu, kas tiek izstāstīts tādā neuzbāzīgā veidā par to vienkārši šausminošo situāciju, kurā Mildai nācās būt un atrasties. Es domāju – gan bērnu nāves, gan tas, ka viņas darbs faktiski tā arī netika novērtēts.
J.K.: Arī Tavā performanču mākslas praksē nereti ienāk tumšās folkloras motīvi. Atminos performanci “Zīme. Purifikācija” Pedvālē 2012. gada vasaras saulgriežos, ar milzīgiem vainagiem un dažādiem uguns rituāliem.
Performance “Zīme. Purifikācija”, 2012. Foto: Dainis Kārkluvalks
S.O.: Tās ir bijušas vairākas performances ar vainagiem, ko tolaik izpildīja performances mākslas grupa Ideagnosis. Pedvālē tiešām tā notika Jāņu vakarā. Tur bija arī japāņu mākslinieka Tomasa Matcudas veidota uguns skulptūra, un mēs darbojāmies ap to: lecām tādos kā āliņģos, vilkām Lielvārdes jostu starp kājām. Tā bija ārkārtīgi spēcīga performance no dažādiem aspektiem. Man šķiet, ka rituāla aspekts performanču mākslā ir ļoti klātesošs. Varbūt tas daļēji pilda to funkciju, ko agrāk pildīja mistērijas vai reliģiski rituāli. Mums ir vajadzīga vienotības sajūta, apziņa, ka mēs kopā kaut ko varam izdarīt un piedzīvot. Rituāls palīdz nonākt šajā kopības telpā. Cilvēks pēc būtības dzīvo nedrošībā. Mēs nekad nezinām, kas notiks, ko zaudēsim vai kas mūs sagaida. Rituāls palīdz radīt sajūtu, ka dzīve turpināsies, ka būs pēctecība.
J.K.: Vai to pauž arī Lielvārdes jostas motīvs Tavā performancē There She Goes My Beautiful World, kas pirmizrādi piedzīvoja 2022. gada Ņujorkā?
Performance Black Madonna, Kauņa, Čurļoņa muzejs, 24 stundu sutartīņu dziedāšanas pasākumā “Suburtyne”. Foto: Gustina Keturakytė. 2025
S.O.: Interese par Lielvārdes jostu nāk no manas sadarbības ar Modri Tenisonu, kurš bija pētījis tās struktūru, meklējot tajā noteiktu kodu. Tas mani iedvesmoja definēt savas attiecības ar šo simbolu. Man Lielvārdes josta saistās ar kosmisku kārtību. Tā ir gan aizsardzība, gan kaut kas daudz plašāks. Tajā ir ietverts baltiskais kods, bet to ir grūti izteikt vārdos. Man tā atgādina asinsvadu sistēmu, zvaigznājus, saknes, kas savijušās noteiktā rakstā. Kā pīta maize. Kaut kas organisks, dzīvs un vienlaikus ļoti sens. Mūsdienās, kad jostas motīvs tiek komercializēts, tā sakrālā funkcija tiek aizstāta ar profāno. Tas laikam ir neizbēgami. Taču performancē runāju arī par to, ka eksistē arī šī simbola ēnas daļa, kas ietver ierobežojumus, devalvāciju, stagnāciju, atkarību un negatīvu, autoritatīvu varu.
Performance Black Madonna, Kauņa, Čurļoņa muzejs, 24 stundu sutartīņu dziedāšanas pasākumā “Suburtyne”. Foto: Gustina Keturakytė. 2025
J.K.: Šopavasar redzējām Tavu un Butō Lab performanci Rūtas Kalmukas personālizstādē “Dzen” ISSP galerijā. Arī tai bija rituāla nozīme.
S.O.: Putnu dzīšana ir sena lībiešu tradīcija. Līdzīgi motīvi sastopami arī japāņu kultūrā, tāpēc šajā darbā savienojās vairākas pieredzes. Rūta pati ir piedalījusies buto performancēs, un viņas māsa Ieva Dzintare ir aktīva mūsu grupas “BUTŌ Lab” dalībniece, tāpēc šis savienojums radās diezgan organiski. Patiesībā vairākās manās performancēs parādās htoniskie elementi, kas saistīti ar starptelpu un robežstāvokļiem. To vēstneši ir tādi limināli tēli kā zalktis, gailis vai pele. Tie atrodas starp dažādām realitātēm, ne īsti šaisaulē, ne īsti pazemē.
J.K.: Kāda ir viņu funkcija?
S.O.: Viņi šīs pasaules savieno. Parādās noteiktos brīžos un pēc tam atkal pazūd. Tie ir saistīti ar pirmatnējo pasauli, ar dabu un ar to, kas ne vienmēr ir tieši redzams. Performancēs šie tēli ļauj runāt par robežām, pārejām un saiknēm starp dažādām pieredzes pasaulēm.
Performance PULSUS. Rīgas Cirks, Performances mākslas festivāls. Foto: Oskars Upenieks. 2024
J.K.: 2024. gadā Valmiermuižas etnomūzikas festivāla performancē “Viļņošanās rezonanse” zalkša tēls bija milzīgas koka skulptūras formā. Ko tur notika?
S.O.: Mēs viņu barojām, un tad arī nogalinājām. Jā, tā tas bija. Tomēr varbūt pareizāk būtu teikt, ka mēs viņu ziedojām Zemes mātei caur uguni.
J.K.: Vai Zemes mātei vajag šādu ziedojumu?
S.O.: Es domāju, ka Zemes māte pieņem ziedojumus. Ja paskatāmies uz pasauli un tās stihijām, daudz kas galu galā atgriežas pie Zemes mātes. Tas ir līdzīgi kā dieviete Kālī – viņa rada un viņa iznīcina. Šis arhetips manī spēcīgi rezonē. Kālī tēls parādās daudzās manās performancēs, piemēram “Pulsus”, “There She Goes my Beautiful World” un citās. Ja domāju par baltisko ekvivalentu, tad vistuvāk laikam ir Zemes māte. Viņa gan ņem, gan dod. Viņa var būt auglīga un dāsna, bet var būt arī ļoti iznīcinoša. Tas ir Lielās Mātes arhetips.
Performance PULSUS. Rīgas Cirks, Performances mākslas festivāls. Foto: Oskars Upenieks. 2024
J.K.: Antropocēna laikā klimata pārmaiņas un dabas stihijas kļūst arvien katastrofālākas.
S.O.: Tas nozīmē, ka mātes ķermenis kliedz. Viņa vairs nav mierā un kaut kā reaģē. Tas ir līdzīgi kā ar cilvēka ķermeni – cik ilgi mēs spējam kaut ko izturēt? Līdz noteiktai robežai, un tad parādās slimības, psihiskās grūtībās vai ķermeniski simptomi. Nodzīt ķermeni līdz galējībai, starp citu, ir ļoti raksturīgi tieši sievietēm. Piecus gadus esmu strādājusi onkoloģijā, pārsvarā ar sievietēm, un to redzēju ļoti bieži – pilnīgu nerūpēšanos par sevi un savu ķermeni.
J.K.: Ko nozīmē rūpēties par savu ķermeni?
S.O.: Tas sākas ar pavisam vienkāršām lietām. Man gribas padzerties, es padzeros. Man gribas apsēsties, es apsēžos. Pajautāt sev: kā es jūtos? Ko es vēlos? Daudzām sievietēm pat šāda elementāra saskarsme ar savām vajadzībām ir zudusi. Viss tiek veltīts citiem: bērniem, partnerim, darbam. Un tad rodas jautājums: kas notiek ar pašu cilvēku?
Performance FEMINA CORPORALIS. Rīgas Anglikāņu baznīcā, 2026. Foto: Oskars Upenieks
J.K.: Mūsdienu kultūrā rūpes par sevi tiek komercializētas, tās kļūs par produktu, kas jānopērk, lai pēc tam varētu strādāt vēl produktīvāk.
S.O.: Rūpes par sevi var būt arī ļoti vienkāršas lietas. Pastaigas. Dejošana. Īpaši sievietēm deja bieži ir ļoti efektīvs veids, kā atgriezties savā ķermenī. Tās var būt arī pavisam mazas lietas – mīļākā krūzīte, kas vienmēr stāv savā vietā. Vai brīdis, kad ej pa ielu un apstājies pasmaržot ziedošu jasmīnu. Spēja pamanīt un sajust.
J.K.: Kādas ir pirmās pazīmes, ka cilvēks par sevi nerūpējas?
S.O.: Tās var būt neizskaidrojamas dusmas, aizkaitināmība, nespēja novilkt robežas. Nogurums. Emocionāls vai fizisks izsīkums. Kaut kas līdzīgs izdegšanai. Var parādīties arī depresivitāte – sajūta, ka nekas vairs īsti neinteresē. Dzīve turpinās, bet tajā vairs nav iesaistes. Tā kļūst par eksistēšanu, nevis dzīvošanu. Šobrīd, strādājot pie jaunās performances par sievišķo baltisko identitāti, pie mums atnāca mucas tēls. Tas nāk no latviešu folkloras un mitoloģijas – trauks, tvertne, vieta, kur notiek pārmaiņas. Jungiāniskā skatījumā tā ir līdzīga dzemdei – sakrālai telpai, kur notiek transformācija. Pasakās ļoti skaidri parādās kolektīvā bezapziņa. Interesanti, ka latviešu pasakās vairāk stāstīts par vīrišķo iniciāciju un vīrieša ceļu. Par sievietes individuāciju un iniciācijas procesiem ir ievērojami mazāk. Tomēr es atradu pasaku par trim meldera meitām, un pasakā parādās arī mucas, kas pilnas ar asinīm. Asinis ir ļoti spēcīgs simbols. Tās var nozīmēt dzīvību, bet var arī norādīt uz dzimtas traumām un iepriekšējo paaudžu pieredzēm. Pasakā ir arī māsu nogalināšanas motīvs, bet pēc tam notiek transformācija un viņas atdzīvojas. Man tas šķiet stāsts par sievišķajām psihes daļām, kas kādā brīdī tiek apspiestas vai “nogalinātas”, bet kurām vienmēr ir iespēja atgriezties dzīvē.
Performance (darbs procesā) VAS HERMETICUM. Foto: Ieva Dzintare. 2026
***
Intervija veikta Latvijas Zinātnes padomes projekta “Laikmetīgā māksla un folklora: Atslēdzot aizsauli (UNART)” (lzp–2024/1–0479) ietvaros.
Titulbilde: Performance “Zīme. Purifikācija”, 2012. Foto: Dainis Kārkluvalks
