Mītiskā pastaiga II: Ieva Kraule-Kūna
Kādēļ Latvijas laikmetīgajā mākslā relatīvi bieži sastopamas atsauces uz mītisko un folkloru, it īpaši tās tumšajiem aspektiem? Ko mūsdienu mākslas pasaulē nozīmē velni un raganas, maģiski rituāli un tumšas teikas? Kas gadsimtu gaitā vēl arvien ļauj šiem tēliem un tēmām iedvesmot jaunradi? Atbildes un šiem un citiem jautājumiem publicēsim sešās sarunās starp latviešu māksliniekiem un Literatūras, Folkloras un mākslas institūta pētniekiem. Katra saruna norisinājās kā pastaiga pa mītiskām un pavisam reālām teritorijām.
Ar Ievu Krauli-Kūnu sarunājas Maija Rudovska
Maija Rudovska: Pēdējo gadu laikā Tu savos mākslas darbos esi pievērsusies savdabīgiem tēliem – nedaudz mistiskiem, ar mitoloģisko pasauli saistītiem. Šeit domāju izstādes “Rīma” (2024), “Hot Babas” (2020), kā arī darbu “Velni manās plaukstās” (izstādē “Kailā dzīvība”, 2025). Lūdzu, pastāsti, no kurienes radusies šāda interese?
Ieva Kraule-Kūna: Tas laikam sākās ar izstādi “Hot Babas”. Tā bija pirmā personālizstāde pēc Ullas piedzimšanas. Grūtniecības process un tas, kas notika pēc tam, manī kaut ko salauza. Miega bads un hormoni manu jau tā slikto atmiņu padarīja vēl nožēlojamāku. Es nevarēju mētāties ar citātiem un atsaucēm. Man nebija laika un enerģijas būt laikmetīgai, sekot tendencēm un mērķtiecīgi veidot mākslinieces karjeru. Tādēļ es atļāvos runāt par to, kas man bija aktuāls veidā, kā man tas dabīgi sanāk.
Mani jau no bērnības ir interesējis maģiskais – tas, kas ir ārpus normālās, racionālās ikdienas. Attiecībā uz folkloru tas daļēji ir arī saistīts ar materiālu. Māls tomēr spēcīgi saistās ar senām kultūrām, ir pilni muzeji ar seniem māla mošķiem. Mammai bija padomju laikiem netipiski koša, kvalitatīvi nodrukāta, milzīga grāmata par padomju republiku tautu mākslu. Es to varēju stundām šķirstīt.
Tumšais vairāk rezonē ar mani. Arī izteiksmes forma. Kad es rakstu, tad brīvā izteiksmes forma var atgādināt kaut ko no folkloras. Es bieži pievēršos ikdienas lietām, kuras aprakstot izklausās banālas. Iespējams, pasakas un mīti man palīdz izteikties par to, kas it kā realitātē jeb tai cietajā pasaulē ir ļoti triviāls.
Manā maģiskajā pasaulē ir daudz tumsas. Gaišais un idealizētais ir ļoti sekls, tāds plakans, spoži balts Holivudas smaids un perfekti gludas blondu matu cirtas. Kā pasakās – stāsts ir tur, kur ir spriedze, grūtības, un pēc tam ir happily ever after. Tāds šausminoši statisks laimes stāvoklis. Mani folklora un rituāli interesē kā cilvēka prāta atspoguļojums, metaforisks dziņu, baiļu un pasaules redzējuma atveidojums. Neierastais šajā situācijā varbūt ir tas, ka esmu bezcerīga ateiste – neticu nekam ārpus tradicionālās zinātnes, ne Dievam, ne spokiem, ne horoskopiem. Mana interese par maģisko ir saistīta ar interesi par cilvēka domu procesu, par kultūru. Maģiski objekti man šķiet pievilcīgi ne tādēļ, ka es ticētu to pārdabiskajām spējām, bet tieši tā statusa dēļ, ko cilvēki tiem piedēvējuši. Līdzīgi kā ar mākslas darbu vērtību, kas atrodas ārpus racionālā.
M.R.: “Pasaules atburšanas” kontekstā pēdējos gados kā jauna modes tendence ir pārcelšanās uz dzīvi laukos vai mazpilsētās. Kas Tevi un Tavu ģimeni rosināja to izvēlēties? Vai interese par folkloru, pagānismu un tamlīdzīgām tēmām nav cieši saistīta ar romantizētu skatījumu uz dzīvi laukos?
I.K.-K.: Pārvākšanās uz laukiem noteikti izmainīja situāciju, kā es strādāju. Tur es beidzot tiku pie normālas darbnīcas. Keramika vairs nebija sarežģījums. Manā gadījumā tā bija notikumu ķēde, kuras rezultātā es attapos no rīta, dzerot kafiju, ar skatu uz kaimiņa govīm. Kad manai meitai palika gads, sākās Covid mājsēde. Es esmu cilvēks, kam ļoti nepatīk, ka viņam kāds cits saka, ko drīkst darīt un ko nē. Es jutos iesprostota dzīvokļa sienās. Un tad vēl Ulla atkusnī Vērmaņdārzā gribēja paspēlēties ar izsmēķiem kupenā. Radās doma par vasarnīcu, lai ir vismaz kāda iespēja izlauzties no visa šī. Un tad, kad māja bija gatava, neviens negribēja braukt uz Rīgas dzīvokli. Tas bija kļuvis par noliktavu. Nu jau ir pagājuši trīs gadi.
Bet, ja esmu godīga pret lasītāju, ir jāatzīmē, ka es nedzīvoju dziļos laukos, bet gan Pierīgā. Vismaz trīs reizes nedēļā sēžu sastrēgumos, lai brauktu uz darbu ofisā pilsētas centrā.
M.R.: Ja atgriežamies nedaudz pie laika un estētikas, kurā mēs abas esam uzaugušas, attiecīgi 1980. gadu beigas/1990. gadu sākums – tā teikt, mūsu identitātes ir veidojušās postpadomju estētikas fonā ar tā laika filmām, multenēm, pasakām un stāstiem, piemēram, ko veidoja Arnolds Burovs, Roze Stiebra un vēl citi autori – gan latviešu, gan citu tautību. Tā bija diezgan atšķirīga pasaule no tās, kurā bērni uzaug šodien.
I.K.-K.: Tie tēli, kas parādās manos darbos, visdrīzāk nāk no dziļāka bērnības laika. Bet tie atnāk intuitīvi, procesā.
M.R.: Es domāju, vai šo tēlu aktualizēšanās Tavā dzīvē šobrīd sakrīt ar laika periodu, kad Tu sāc sevi vairāk apzināties? Varbūt tam ir sakars ar briedumu? Iespējams, esi patiesāka pret sevi? Vai Tu piekristu šādai interpretācijai?
I.K.-K.: Es noteikti piekrītu. Bērns manā dzīvē daudz ko mainīja. Tu pēkšņi redzi sevi, savu bērnību. Tas viss spilgti izgaismojas. Tad tu mēģini neatkārtot savu vecāku kļūdas vai arī tās atkārto.
M.R.: Piemēram, “Rīmas” tēls, kuram ir tie ragi. Vai viņš, iespējams, ir tas triksteris? Kurš ir ļoti ambivalents tēls – vienlaikus viņš var būt rotaļīgs un ļauns.
I.K.-K.: Viņš nav konkrēts. Visi tēli vienlaikus ir tumši un arī… tie ir kā pasaku tēli. Tur nav tāda šausminoša dramatisma. Tā drīzāk ir spēle, metafora dzīvei.
M.R.: Viņš arī saplīst jeb izspēlē tādu kā performanci apdedzināšanas procesā. Vai vari pakomentēt savu interesi par materiālu, šajā gadījumā mālu? Kur pagātnē ir meklējama Tava aizraušanās ar materiālu? Kā veidojās zināšanas par to?
I.K.-K.: Es mācījos keramikas nodaļā Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Bet, iespējams, tas ir līdzīgs stāsts kā par attapšanos dzīvot laukos. Te man jāpiebilst, ka esmu trauksmains, nervozs cilvēks.
M.R.: Tādu iespaidu Tu neatstāj.
I.K.-K.: Es zinu. Esmu dzirdējusi vairākkārt: jo nervozāka es palieku, jo pārliecinošāk es izklausos. Man var reibt galva un trīcēt rokas, bet tajā brīdī es runāju autopilotā. Mans trauksmainums nosaka to, ka man nepatīk pieņemt lēmumus. Līdz ar to mana nokļūšana laukos bija notikumu ķēdes rezultāts. Un ar keramiku bija aptuveni tāpat. Es patiesībā gribēju studēt modes dizainu, bet toreiz tur bija liels konkurss. Man piedāvāja izvēlēties no mazāk populārām nodaļām.
M.R.: Senāk, kad mēs studējām 2000. gados, keramika nebija populāra, bet pēdējā laikā par to ir arvien lielāka interese. Māla mīcīšanā ir kaut kas ļoti nomierinošs…
I.K.-K.: Jāatzīst, ka man no visas sirds riebās apgūt keramiku. Tieši dizaina aspekts bija visproblemātiskākais, jo man bija jāuzražo tehniski perfekts trauks ar tīrām dizaina formām un augstu funkcionalitāti.
M.R.: Tas ir ļoti interesanti, jo tagad Tu darbus it kā lipini kopā, tur nav nekā no tā perfektuma.
I.K.-K.: Šobrīd tas viss šķiet normāli, amatniecība ir nākusi modē, bet toreiz, ap 2000. gadu, bija citādi. Izglītības sistēmai bija citas prasības.
M.R.: Es vēlētos mūsu sarunā vēl atgriezties pie izstādes “Hot Babas”, kura notika izstāžu zālē “Arsenāls” 2020. gadā (kuratore Līna Birzaka-Priekule). Man jāatzīst, es toreiz līdz galam neizpratu izstādes būtību. Bet bija skaidrs, ka Tu dari kaut ko interesantu un citādi nekā iepriekš. Izstāde sakrita ar laiku, kad Tev piedzima Ulla. Pēdējos gados arvien vairāk tiek runāts par sieviešu pieredzi gan bērnu iznēsājot, gan par to, kā dzīve mainās pēcdzemdību periodā, par pēcdzemdību depresiju u. tml. Kā bija Tev, un vai šī izstāde atspoguļo Tavu pieredzi?
I.K.-K.: Tā izstāde laikam skatītājiem šķita jocīga. Man tur viss bija skaidrs. Tā vieta bija uztaisīta kā ala.
M.R.: Iespējams, skatītājam tas bija pat neliels šoks – aiziet uz “Arsenālu” un tur baltas izstāžu zāles vietā visa telpa ir pārvērtusies, izkrāsota brūnganā tonī.
I.K.-K.: Toreiz bija tā, ka bērns bija mazs. Man bija ļoti ierobežotas darbspējas. Es būtu gribējusi vairāk saražot ciļņus, kuri bija pie sienām. Bet situācija bija tāda, ka Līna bieži stāvēja un auklēja manu bērnu, lai es vispār varētu atrast laiku kaut ko pielikt. Bet arī stāsts izriet no grūtniecības un dzemdību pieredzes. Man tas nebija rožaini romantiski. Tā nebija depresija, bet bija vienkārši fiziski grūti. Meita piedzima, un arī mana sajūta par sievietes lomu sabiedrībā kļuva asāka – tagad man būs sava meita “jāvelk” cauri visam tam ārprātam. Arī es pati pēkšņi sajutos citādi – tev krūtis tek, tu nevari izdarīt to, ko varēji pirms tam izdarīt, kaut kur kaut kas ir uzaudzis. Šausmīgi.
M.R.: Vienlaikus izstādē Tavas sajūtas tika transformētas dīvainā tēlu sistēmā – tur ir raganu portreti jeb ciļņi, kauli, pinumi… kādēļ tieši šāda materiālu un tēlu izvēle?
I.K.-K.: Es gribēju, lai ala ir pilna ar raganām, un cilnis kā plastiska rotājuma forma šķita piemērotākā. Un pārējie materiāli… tur bija pavadošais teksts par raganām, kuras dedzina baznīcas kungi. Attiecīgi salmi, sarkanās spuldzītes. Tas bija par sievieti, kuru dedzina, jo viņa ir neglīta, neērta, neatbilstoša. Iespējams, šī izstāde iezīmē pāreju – ja pirms tam sejiņas manos darbos ir maigi rozā, vieglas, mazliet kariķētas, viss ir tīrs un patīkams, tad pēc tam ķermeņi kļūst šausminoši. Un ala ir tā vieta, kur sievietes ir iespundētas vai, iespējams, pašas patvērušās prom no sabiedrības skata.
M.R.: Cik svarīgs ir stāsts, zemteksta naratīvs? Vai ir svarīgi, ka skatītājs to uztausta? Šeit varētu būt komentārs par teksta klātbūtni, tā vajadzību.
I.K.-K.: Man nav svarīgi, lai skatītājs nolasa visas atsauces un slēptās norādes, bet man šķiet, ka, skatoties uz darbu, var sajust, ka tur ir kas vairāk par estētisku aprēķinu. Mani laikam visvairāk ir pārsteiguši gadījumi, kad skatītājs spējis nolasīt visu, ko esmu vēlējusies pateikt, tieši tā, kā iecerēts. Ļaut skatītājam pašam saskatīt ir daļa no burvības. Nav jau tā, ka mani teksti skatītājam kā ar karoti iebaro nozīmi. Drīzāk dod noskaņu un norādes, kur meklējamas atbildes. Tāda dārgumu karte.
Man teksts ir daļa no mākslas darba. Tas bieži vien ir pirmais impulss. Ja es nevaru saprast, ko tālāk darīt, strādājot pie lielāka projekta, es rakstu, un tad teksts iezīmē nākamos soļus, kas realizējami materiālā.
M.R.: Kas sekmē Tavas mākslas valodas veidošanos? Cik daudz tā ir apkārtējā pasaule, norises pasaulē, globālā krīze, citu mākslinieku radītais? Kas Tev šobrīd ir aktuāls?
I.K.-K.: Aktuālās norises mani ietekmē – kā es jūtos pasaulē, kas nodarbina manu prātu. Bet darbos tas visbiežāk atspoguļojas netiešāk, izskalots caur maniem māla velniņiem. Mani laikam biežāk iedvesmo vecas grāmatas un dīvaini, seni priekšmeti. Man labāk patīk dabas un vēstures muzeji, nevis mākslas izstādes. Laikmetīgā māksla ir kā vārdnīca – valoda, kurā tulkot to, ko vēlos pateikt. Jāseko līdzi ir, lai cilvēki mani saprastu, man arī patīk to patērēt, bet nevar jau tā tieši ņemt idejas no kolēģu darbiem. Dusmosies.
M.R.: Es gribētu nedaudz pieskarties Tavai interesei par sejām, kas bieži atkārtojas un ir svarīgs tēls Tavā darbībā. Kas tās ir? Ko tās nozīmē? Vai tās ir kā apzīmētājs kaut kam dziļākam, neizprotamākam?
I.K.-K. Skaidras atbildes man uz šo jautājumu nav. Man vispār nav nevienas skaidras atbildes – tas attiecas arī uz tekstiem. Mani darbi ir kā kāpostiņš – septiņas domas un nozīmes vienlaikus, un neviena nav pareizā. Bet, tā kā mani darbi ir balstīti naratīvā, tad tur vienmēr ir kāds darītājs. Visdrīzāk tā esmu es, bet varbūt tas ir skatītājs. Es daru, un tas skatītājs skatās, kā es daru. Bet neviena cita jau tur nav. Tātad es tomēr esmu tas skatītājs. Bet šie tēli nekad nelīdzinās man portretiskā nozīmē, tie drīzāk ir ideju un dažādu stāvokļu atveidi. Seja ir kā karte, kurā iezīmējas notikumi. Vispirms tās ir emocijas, bet gadu gaitā tās krunkas vairs neiztaisnojas un paliek kā liecības – dusmu rieva, smieklu krunciņas utt.
Galu galā, tās ir arī maskas. Bet maska ir tā normālā dzīve, tās ikdienas sarunas, tas, ko cilvēki redz, viens uz otru skatoties. Mana patiesā daba izpaužas mākslas darbos un tad nu sanāk, ka maska ir tā patiesā seja. Mana seja ir vienlaikus arī skatītāja seja. Tas visdrīzāk kaut ko pasaka par manu pasaules redzējumu.
M.R.: Lūdzu, pastāsti, pie kā Tu strādā šobrīd!
I.K.-K. Šobrīd es strādāju pie darba “Ikdienas muzeja neskaidrie artefakti” festivālam Survival Kit, kas norisināsies šī gada rudenī. Tā būs instalācija, veidota no keramikas objektiem un sapiņķerētiem steļļu vilnas dzijas atgriezumiem, kas stāstīs par dzimtas sieviešu saitēm, par maģisko ikdienā. Vienlaikus tas būs stāsts par (iespējams, neuzticamām) ģimenes leģendām, līdzībām starp bērnu rotaļām un maģiskiem rituāliem un to, cik ātri pēc savas nāves cilvēks var pagaist no atmiņas, kļūstot par mītisku, bieži pat kariķētu sevis atspulgu dzīvo nostāstos.
***
Rīga: Esplanāde, 26.05.2026.
Intervija veikta Latvijas Zinātnes padomes projekta “Laikmetīgā māksla un folklora: Atslēdzot aizsauli (UNART)” (lzp-2024/1-0479) ietvaros.
