Mītiskā pastaiga V: Artūrs Bērziņš
Kādēļ Latvijas laikmetīgajā mākslā relatīvi bieži sastopamas atsauces uz mītisko un folkloru, it īpaši tās tumšajiem aspektiem? Ko mūsdienu mākslas pasaulē nozīmē velni un raganas, maģiski rituāli un tumšas teikas? Kas gadsimtu gaitā vēl arvien ļauj šiem tēliem un tēmām iedvesmot jaunradi? Atbildes un šiem un citiem jautājumiem publicēsim sešās sarunās starp latviešu māksliniekiem un Literatūras, Folkloras un mākslas institūta pētniekiem. Katra saruna norisinājās kā pastaiga pa mītiskām un pavisam reālām teritorijām.
Ar Artūru Bērziņu sarunājas Ieva Melgalve
Ieva Melgalve: Nu, stāsti, kur tu mani vestu, ja ārā nebūtu lietus?
Artūrs Bērziņš: Atceries “Vērpējus”? [Artūra Bērziņa romāns “Visuma Vērpēji” (Zvaigzne ABC, 2017)]
I.M.: Atceros.
A.B.: Tur bija tāda radiostacija Dreiliņos.
I.M.: Jā.
A.B.: Uz to vietu. Viņa taču reāli eksistē. Tagad bišķiņ sakoptāka, nav vairs tik apokaliptiska, bet jā.
I.M.: Tad tā vieta tev ierakstījās grāmatā tāpēc, ka tev viņa patīk?
A.B.: Es to vietu laikam atklāju kādā 2006. gadā. Man vispār patīk tādas liminālas vietas, kas asociējas ar kaut kādu robežzonu, svārstīgu realitātes segmentu, kur varētu iekrist pasaules oderes pusē. Nu jā, ir jau arī citas vietas, līdzīgas. Varbūt viena vieta Pļavniekos bija tāda. Tur uz tām blokmāju sienām bija situacionistu uzraksti uzsmērēti – panku stilā. “Zem asfalta ir pludmale” un tā tālāk. Tas ir htoniski tāpēc, ka par pazemi, un būtu tematiski tieši iederīgi, bet, nu, tur jau visu iztīrīja un nekas tur nav palicis.
I.M.: Bet Dreiliņu radiostacija – vismaz tiksim tevi nobildēt tajā vietā.
A.B.: Mhm. Bijušās muižas ēkā tas bija. Un, kad bija pučs, tajā radiostacijā – sanāk, ka tur omonieši bija visu izpostījuši, jo no turienes pirātiskie kanāli raidīja. Un visā tajā teritorijā, kas tagad ir aizaugusi, tur pa vidu ir kaut kādi brikšņi... Tur ir kaut kas līdzīgs katakombu ejām. Nesen biju tur staigājis. Kaut kā tās vairs pēc nekādām katakombām neizskatījās, bet savulaik bija diezgan ešerīgi.
I.M.: Kurā brīdī tas viss mainījās? Nu, tā sakopšana?
A.B.: Nu, tas vienalga neizskatās sakopti. Kādos desmitajos gados.
I.M.: Tad tās atmiņas riktīgi senas sanāk.
A.B.: Jā, patiesībā divdesmit gadi. Bet nē, tur joprojām izskatās pietiekami sirreāli.
I.M.: Tas, ko tu man nosauci, ir vairāk urbānā vide.
A.B.: Patiesībā jā. Arī urbānai folklorai ir savs šarms. Man ļoti patīk tās pusaudžu... ne lēģeri, bet vasaras nometnes. Tur viņi pie ugunskuriem visādus šausmu stāstiņus stāstīja. Tos šausmu stāstiņus apkopoja viens krievu rakstnieks, Edvards Uspenskis. Un pie mums Latvijā [Māris] Rungulis. Man liekas, tie stāstiņi ir daudz efektīvāki nekā visas šausmu filmas un Stīvena Kinga darbi. Zilā roka vai Sarkanā roka, kaut kāda Sarkanā māja, kas pazūd un staigā pati par sevi. Vai baltās klavieres. Nu, tu saprati, tas viss ir tāds vairāk urbāns.
Starp citu, mans maģistra darbs akadēmijā bija tāds urbāns – neeksistējošs vai robežzonas veikaliņš, kurš patiesībā nav veikaliņš. Kaut kāda mistifikācija, pat drīzāk simulakrs. Cilvēki tur pēc darba gāja. Tas bija centrā, sanāk, Ģertrūdes ielas galā. Tur jau robeža arī ar Maskavas forštati – pie tā tilta. Nu lūk, cilvēki iet iekšā pēc piena vai maizes, bet tur iekšā ļoti dīvaini produkti ar groteskiem un nepiedienīgiem iesaiņojumiem. Visas stikla letes, aukstumletes un tā tālāk. Bet produkti dīvaini. Un daudzi tur vienkārši pagriežas un skrien prom.
I.M.: Tur ieklīda cilvēki?
A.B. Jo tas bija bijušā veikala telpās.
I.M.: Tu pamanījies sabiedēt zināmo publiku.
A.B.: Jā. Tā izstāde saucās “Aizmirsto sapņu bode”. Tas bija 2012. gads.
I.M.: Tu esi arī papētījis tos urbānās folkloras šausmu stāstiņus un kaut ko ar viņiem darījis arī?
A.B.: Domāju kādu dienu to izdarīt. Nu, principā it kā šo nišu jau aizņēmis Rungulis.
I.M.: Es tagad ar tevi vairāk kā rakstnieku vai kā mākslinieku runāju?
A.B.: Jā, tiešām, dīvaini kaut kā sanāk. Nē, nu, redzi, Aizmirsto sapņu bode ir tomēr mākslas izstāde. Nu un arī, piemēram, tā pati vieta bija iedvesma arī priekš cikla “Iekšās”. Tur arī bija bišķiņ urbāni eshatoloģiska noskaņa.
I.M.: Sākumā, skatoties uz taviem darbiem, es biju iedomājusies, ka tur būs šausmīgi daudz tās htoniskās mitoloģijas, bet patiesībā neizrādījās tik daudz. Tīri tā, ka es bez mākslinieka iesaistes varu pateikt, ka šis nāk no latviešu mitoloģijas – visvairāk tas bija Latviskajā taro.
A.B.: Bet, piemēram, man bija tā videospēles simulācija, “Vai ir dzīve uz Marsa”, kas bija 2021. gada izstādē. Tur bija atsauce uz Kurbada stāstu par apakšzemi vai pazemi. Kā viņš tur nolaidās, un tur bija trīs pilis – dimanta, sudraba un vēl kaut kā. Un tad vajadzēja apiet apkārt un pārvērst viņas par olām, un tad ar tām olām kāpt augšā. Visu to apakšzemes stāstu es integrēju – uztaisīju atsauci videospēlē. Tur ir Marss – tas ir tāds padomju laika solis. “Vai ir dzīve uz Marsa” kļuva par PSRS mēmi pēc Rjazanova 1956. gada filmas “Karnevāla nakts”. Pirmajā līmenī ir Space Invaders, kur ir atsauce uz latviešu tautiskajām zīmēm – jo viņi tiešām ir līdzīgi. Un tās latviešu zīmes kā kosmiskais kuģis nolaižas uz Marsa, ja ienaidniekam nesanāk viņus apšaut. No turienes izkāpj klonētais hercogs Jēkabs skafandrā un tautumeitu vienība. Tieši tajā laikā [Īlons] Masks ar savu Marsa kolonizācijas programmu bija topā.
Tajā laikā bija aktuāla diskusija par to, vai Latvijai būtu jāuzņemas morāla atbildība par Tobago kolonizāciju 18. gadsimtā, kuru principā patiesībā kolonizēja tas vācietis, Kurzemes hercogs. Un tas ir mans komentārs – ka tās tautu meitas jau otrajā līmenī staigā pa Marsa virsmu un apšauj vietējo faunu ar ložmetējiem, kas pielādēti ar Lielvārdes jostām un šauj spēkazīmes. Tie gan vēl tādi pushtoniski monstriņi, viņi tikai tā izskatās.
Tad trešajā līmenī tautumeita nonāk apakšzemes valstībā, kur tieši pēc Kurbada [teikas] viņai jāsavāc tās olas. Sudraba, dzintara un vēl kādas. Ah, principā tur bija rakstīts, ka tie ir pauti. Nu, un vispār tautu meitas, kas cīnās ar tiem khtuluveidīgajiem Lavkraftīgajiem monstriem – kas varbūt ir ne tik izteikti latviski, bet toties izteikti htoniski.
"Vai ir dzīve uz Marsa?", 2021, datorspēles simulacija, animācija
I.M.: Mani patiesībā interesē tas, cik tavi darbi ir stāstoši, cik viņos ir naratīva iekšā.
A.B.: Nu jā, man liekas, varbūt tā pat ir problēma, bet naratīvi man ir visur, arī mākslas darbos. Problēma tostarp arī tajā, ka naratīvi manā gadījumā sniegti caur hipertekstu. Bet hiperteksts ar katru gadu nolasās arvien sliktāk, jo priekš tā skatītājam ir jābūt zināšanu bagāžai, kura arvien noplok. Bet vispār jā, mani darbi ir kā matrjoškas, kur slāņi ir paredzēti dažādas sagatavotības pakāpju skatītājiem. Pieņemsim, virsējais slānis parasti ir estētisks, bieži vien ar iekšēju pretrunu – tas strādā uz emocionālo uztveri. Tad otrajā slānī ir kāds ironisks kalambūrs, tad dziļāk jau slēpjas implicīti sniegts naratīvs.
I.M.: Kad es skatos, teiksim, uz tavām tautumeitām, tad man ir sajūta, ka tur ir apakšā stāsts un mitoloģija, un ka viņu var atsegt tālāk.
A.B.: Nu jā, protams. No vienas puses, ja tas estētiski nu galīgi neder, tad varbūt ne vienmēr es to ņemu – jo estētika ir tas moments, kas uz iedvesmu strādā. Bet tā tēma vai tas estētiskais elements galarezultātā drīzāk pat kalpo kā instruments vai izteiksmes līdzeklis virsstāstam. Tas ir principā visur, visās radošajās izpausmēs. Bet tā tautiskuma tēma man sākās tieši pēc Aizmirsto sapņu bodes. Es pēkšņi atradu, ka tā ir tāda tēma, kur vēl joprojām nav nekādā veidā dekonstruēta. Neskarta tēma. Jo principā viss apkārt jau ir dekonstruēts, no saviem pjedestāliem noņemts, visur kaut kādi eksperimenti ir bijuši. Šī tēma ir tāda sakrāla, un es padomāju, ka būtu ļoti krāšņi tādu postmodernistisku asprātību uztaisīt.
Tajā brīdī tā mode vēl nebija parādījusies, bet es uzrāvos uz Andra Buiķa grāmatu [“Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam”, 2001]. Protams, dažas vietas man likās ļoti dīvainas, bet citas... vienalga dīvainas, bet interesantas. Tas, kas mani tur interesēja, ir paralēļu vilkšana starp latviešu etnogrāfiju, seno kultūru un citām kultūrām, tajā skaitā ļoti tālajām – pie Gangas upes. Un salīdzinājumi, pat vārdi tur sakrita. Tad es atcerējos, ka bija taču arī Valdim Celmam par šo tēmu, tautiskās jantras un viskautkas tāds. Es tajā visā ierakos un izdomāju, cik interesanti būtu uztaisīt tautumeitu daudzroci ar, nezinu, trešo aci. Un turklāt vēl paņemt Ievu Adams, kas vispār nekādā veidā neasociējas ar latvju zeltaini. Tas būtu tāds asprātīgs aicinājums uz kosmopolītisku domāšanu – ka uz tautiskumu nav obligāti jāskatās tieši no etnonacionālā skatupunkta. Tas man likās interesanti un aktuāli, un kaut kas tāds, kas pietrūkst – ka ir pārāk liela pašizolācija.
Nu jā, un, protams, es to visu vēl tā bagātīgi aplēju ar kiču. Nu, principā jau man liekas, ka visas tās lietas pašas par sevi ir kičīgas – es pat teiktu, ka tam visam piemīt Padomju Savienības kičs, jo visas tās baibiņas vairāk ir padomju projekta konstruētas, nekā autentiskas. Nu lūk, un tad es to pārvērtu par tādu mūsdienīgu popārtīgu kiču ar tām slavenībām – nu, kā amerikāņi laikmetīgajā mākslā, kā Merlina Monro tajos Vorhola darbos. Kiča maniere caur estētisku pretrunu saasina tēmas traģismu.
Bet nu es tā skatos, ka bišķiņ pārprata to visu un pat apvainojās. Pat kultūras vidē bija tādas recenzijas, ka nu… laikam esmu uztaustījis kaut kādu problemātisku tēmu.
I.M.: Vai tev bērnībā bija saskarsme ar folkloru?
A.B.: Mana bērnība bija tieši Atmodas laikā – perestroika, Latvijā Atmoda. Vecāki bija Tautas frontē. Pa visām barikādēm staigāja. Skolā, protams, viss no bēniņiem līdz garderobei tajos tautiskajos rakstos. Skolotājas staigāja tautas tērpos, un mēs paši ar prievītēm staigājām. Bija visi budēļi un ķekatas, un viss pārējais. Esmu no bērnības iekodēts. Tā ka jā, protams, tā ir daļa no manas identitātes. Bet nu, no citas puses, nav tā, ka es būtu kaut kāds liels tautiskuma fans. Es vairāk pats laikam esmu kosmopolīts, bet tajā pašā laikā es uzskatu, ka tās lietas ir svarīgas. Es saprotu, ka, piemēram, es un man līdzīgie dzīvo pēc vieniem mehānismiem, bet daudzi citi – sabiedrība... Man šķiet, ka ideāli būtu veidot savu vērtību sistēmu pašam, bet ne vienmēr tas notiek. Ir labi, ka ir tāda vērtību sistēma – ja viņa ir izgājusi laika pārbaudi kā veiksmīga.
I.M.: Folklora tam strādā kaut kādā veidā?
A.B.: Nu, tur ir vērtību sistēma. Ne pārāk gan sarežģīta, atšķirībā no dzīves sniegtajiem izaicinājumiem. Es gan uzskatu, ka patiešām vērtīga sistēma ir tā, pateicoties kurai mēs esam atnākuši pie liberālisma un cilvēktiesībām, un tā tālāk. Tas ir sakrustojums starp grieķu domu un... kristietību. Kad es saku “kristietība”, tas cilvēkiem asociējas ar to, kas notiek baznīcā – bet es runāju par, piemēram, Roterdamas Erasmu. Par to, kas 1776. gada 4. jūlijā vainagojās ar Džefersona aksiomu par cilvēktiesībām.
"Iniciācija", 2017, mākslas performance RDV muzejā
I.M.: Bet atgādini, kā tu nosauci savu tautisko darbu sēriju.
A.B.: Nu, to visu sēriju – sākot no tautiskā postromantisma, kur pirmie darbi publicēti 2013. gadā, 2014. gadā bija personālizstāde, līdz pat “Latvijai ausīs jauna diena”, kas bija 2021. gadā. Viss tas cikls – nu, identitāte. Pārsvarā par autentisko esību un pakārtoto esību kolektīvās, teiksim tā, apziņas mērogā. Bet nu, kā jau es teicu, aizsākās ar virsstāstu par to, ka mēs neesam noslēgti, ka mēs esam daļa no kopējās indoeiropiešu kultūras. Ka viss kaut kur ir ceļojis, un kas viņu zina... Es zinu cilvēkus, kas pilnīgi nopietni runā par to, ka patiesībā no Latvijas uz Indiju ir atnācis viskautkas. Lieki bilst, ka šīs ekstravagantās idejas piekritējs es neesmu. Jā, bet nu otrādi – tur tiešām gan haplogrupām ir daudz kā kopīga, gan nosaukumiem, dievību funkcijām ir daudz sakarību. Daudz kas ir pierādīts, bet jā, no sākuma es tieši biju lasījis pseidozinātni.
I.M.: Bet man liekas, ka tas var būt leģitīms iedvesmas avots.
A.B.: Priekš mākslas noteikti. Mākslai piemīt nosacītības distance. Galvenais ir, lai ir, uz kā atsperties un taisīt savus kalambūrus, teiksim tā, savu konstruktu, kas savukārt veido noteiktu konceptu. Bet tad, kad tas notiek jau kaut kādā telpā, kur mēs runājam par realitāti, tad nu protams, ka nē.
I.M.: Mēs, protams, baidāmies aiztikt latviešu mitoloģiju un folkloru, kā mākslinieki, rakstnieki, jo tā ir sakrāla, un, tikko tu pamēģini kaut ko mainīt...
A.B. Laikam ceļa sākumā biju pietiekami liels muļķis, lai to apzinātos ne pietiekami labi.
I.M.: Bet tagad tā vairs nedarītu?
A.B.: Darītu, darītu. Es ļoti labi apzinos, ka daudzas lietas būtu daudz prātīgāk nedarīt, tādēļ vajag vienkārši samiegt acis un izdarīt, bet par sekām domāt pēc tam.
I.M.: Bet tajā brīdī, kad tu sāki to darīt, neparedzēji, ka cilvēki par to sašūmēsies?
A.B.: Nē, es nojautu, bet – teiksim tā, kad es taisu mākslu, es domāju par savu ideālo skatītāju kā savu spoguļtēlu. Un, kad es kaut ko izdomāju, un viss tā saliekas, ka pašam ir tāds gandarījums – tas ir tieši tas, kas vajadzīgs, jātaisa augšā. Tad viss pārējais nav svarīgs. Kaut kad jau sāku saņemt, teiksim tā, punus. Nu, kā būtu normālam cilvēkam jādara? Savāc makšķeres un ej darīt kaut ko citu. Nē, es izdomāju, pa par spīti vajag vēl kārtīgāk. Uztaisīju to performanci ar tautumeitām.
"Svētā Antonija kārdināšana", 2026, jaukta tehnika, skice, 57x75 cm
Vēlāk es arī citu lietu sapratu, kas tagad ir pilnīgi acīmredzama: viss ir politizēts. Lai gan es biju runājis par drīzāk eksistenciāla rakstura lietām, par iekšējās brīvības jautājumiem, atbildības jautājumiem. Man tas nebija domāts politiski. Un tad es pamanīju pats sevī, ka visu ko skatos – šis laikam propagandē to un to. Tas varētu būt kaut kāds aģents. Es sapratu, ka noteikti tāpat domā arī par mani, ka es kaut ko propagandēju. Un, tā kā mēs nonākam tik nemierīgā laikā – ir tāds jēdziens kā kara migla. Nu, tagad vienkārši vispār situācija mainījusies. Kad sākās karš Ukrainā, tad es nolēmu šo tēmu atlikt maliņā, tāpēc ka prioritātes pasaulē ir stipri mainījušās. Un tādos apstākļos laikam nav baigi prātīgi līst iekšā šajās jūtīgajās tēmās. Cita problēma, ka tagad viss ir jūtīga tēma. Vienīgais – akciju-performanci ar lielas Putina vūdū lelles naglošanu pretī Krievijas vēstniecībai tomēr uztaisīju pirmajā gada dienā kopš kara sākuma.
I.M.: Bet tad tev jāpastāsta, ko tu tagad dari.
A.B.: Tagad... ir pat pagaidām grūti noformulēt. Esmu eksperimentu stadijā. Būs trīs darbi [Irēnas] Bužinskas kūrētajā izstādē galerijā “Istaba”, fotobiennāles ietvaros.
I.M.: Es redzu tavus astoņkājus.
A.B.: Nu jā, tas atkal ir svētā Antonija kārdinājums. Un tā sieviete ir tas kārdinājums. Mirstīgā pasaule un transcendentālā, nesaprotamā, abstraktā.
I.M.: Tev transcendentālā pasaule faktiski darbojas kā nesaprotama un potenciāli šausminoša?
A.B.: Nu, kas viņu zina? Tas patiesībā ir no Ļeva Šestova grāmatas – “Апофеоз беспочвенности” – kā to smuki latviski iztulkot? Nepamatotības apoteoze? Angliski tas ir “groundlessness”. Tas ir sudraba laikmeta filozofs Krievijā, it kā reliģiozs, bet nu zini, normīš-kristiešiem viņš drīzāk būtu gnostiķu ķeceris.
I.M.: Un ko viņš saka?
A.B.: Ka Dievs ir transcendāls, principiāli iracionāls, un mūsu apziņai... viņš var būt reāli pilnīgi monstrozs, ja mēs mēģinātu aptvert, kas tas tāds ir. Vispār jāsaka, ka sudraba laikmeta filozofi – Berdjajevs, Solovjovs, Rozanovs – viņiem ir tāda fantāzija, ka es teikšu, fantastikas rakstniekiem vēl ir, kur tiekties. Un jā, Ļevs Šestovs ir arī viens no galvenajiem krievu eksistenciālistiem. Viņš iedvesmojās no Kirkegora, kuram “Bailēs un trīsās” ticība ir kā solis absurdā. Un ka tu esi gatavs – kā jau paņemts no Vecās Derības, kā Ābrams bija gatavs nokaut savu dēlu... bet tā jau vispār ir cita tēma.
Bet problēma ir tāda, ka katrs pēc savas intences visu uztver, un tu tur neko nepadarīsi. Tāpat kā tad, kad es taisu savus darbus – rastra grafiku. Tehniku, kuru esmu izstrādājis jau no divtūkstošo gadu sākuma, tas rokraksts un stils nāk no divtūkstoš astotā gada. Bet cilvēki, kas par mani jau sen zina, tagad interesējas: “A tas ir ar MI uztaisīts?” Nu bet MI ir parādījies tikai tagad un vispār izskatās savādāk.
I.M.: Tādēļ tu ej kaut kur citur?
A.B.: Arī tādēļ. Jau sen gribējās pamēģināt kaut ko jaunu, bet tagad... nu, tur jau vairs nav, ko gaidīt. Cita lieta, ka tas nenotiek ātri. Tas, kas ir tas jaunais – viņš pagaidām vēl tikai veidojas, strukturējas. Kauli apaug ar miesām.
***
Intervija veikta Latvijas Zinātnes padomes projekta “Laikmetīgā māksla un folklora: Atslēdzot aizsauli (UNART)” (lzp–2024/1–0479) ietvaros.
