Mītiskā pastaiga III: Laimdota Malle
Kādēļ Latvijas laikmetīgajā mākslā izplatītas atsauces uz mītisko un folkloru, it īpaši tās tumšajiem aspektiem? Ko mūsdienu mākslas pasaulē nozīmē velni un raganas, maģiski rituāli un tumšas teikas? Kas gadsimtu gaitā vēl arvien ļauj šiem tēliem un tēmām iedvesmot jaunradi? Atbildes un šiem un citiem jautājumiem publicēsim sešās sarunās starp latviešu māksliniekiem un Literatūras, Folkloras un mākslas institūta pētniekiem. Katra saruna norisinās kā pastaiga pa mītiskām un pavisam reālām teritorijām.
Pašportrets Miera dārzā. Laimdota Malle. 2026
Ar Laimdotu sarunājas Ieva Melgalve
Laimdota Malle: Varbūt tu drīksti likt “saruna ar Laimdotu”, bez uzvārda?
Ieva Melgalve: Es kaut kur gan jau ielikšu, ka Laimdota Malle, bet nosaukumā protams. Uz kurieni mēs tagad ejam?
L.M.: Uz Miera parku. Bet tas nav pārdomāts. Neesmu tur bijusi. Es varētu braukt uz kādiem mežiem.
I.M.: Uz kādiem mežiem tu brauktu, ja brauktu?
L.M.: Ir viens ozolu mežs. Man liekas, ka ozoliem patīk būt vientuļniekiem kaut kādā laukā, bet tur ir vesels mežs, aptuveni divu stundu attālumā no Rīgas. Tur viņi ir ļoti cēli un grezni, bet skaidrs, ka nedaudz mokās, jo viņiem labāk patīk vienatnē augt.
I.M.: Un tagad tu strādā mājās?
L.M.: Man ir iekārtota darbnīca mājās, jā. Kādā brīdī sapratu, ka ir pārāk liels troksnis apkārt. Un otrs ir, ka gribas sargāt. Turēt to darbnīcu svētāku – kā savu vietu. Mani darbi tagad var attīstīties tāpēc, ka es viņus redzu kā baltā kosmosā un varu tālāk attīstīt viņu potenciālu.
I.M.: Pastāsti, ko tu darīsi šajā jaunajā projektā?
L.M.: Man ir kopā četri projekti, par ko domāju.
I.M.: Vispirms izstāsti par to, kura kontekstā tu jautāji par tām teikām.
L.M.: Tas viss balstījās tajā, ka man novembra beigās būs personālizstāde Nacionālā Mākslas muzeja kupola zālē. Tur es pieskaros idejām par to, kā dzīvība ir attīstījusies. Šī te mītiskā domāšana plus nostāsti, plus zinātne. Šai izstādei būs septiņas nodaļas. Haoss, ietverts kaut kādā kārtībā. Un man gribējās, lai ir jaunā desmit darbu sērija, kas iet kā tāds pielikums. Tam ir nepieciešamība rasties arī apstākļu dēļ, jo ir vajadzīgs finansējums. Esmu nonākusi tādā situācijā, kurā beidzot varu realizēt ideju, ka darbi ir kā objekti, un viņi, iespējams, ir sasniedzami skatītājam, paņemot tos uz mājām.
Tāpēc teika, man liekas, ideāli atnāca. Es atradu vismaz sešus variantus, kā teika ir pārstāstīta. Un ceru, ka drīkstu arī paņemt komponentes un pārstāstīt savu – kā jau manā rajonā, Teikā. (Smejas.) Tas būtu kā neliels intro izstādei, bet arī iedod tādu sāņu skatienu, kā uz to varētu paskatīties.
Velna sērija, skice. RSU Anatomijas muzejs. 2024. Foto: Kristine Krauze Slucka
I.M.: Vai gribi izstāstīt to teiku – tagad, no galvas, savu versiju?
L.M.: Mana versija varētu skanēt tā:
Kādreiz, senajos laikos, Dievs ar Velnu ir sadarbojušies pasaules radīšanas procesā, un Dievs ir palūdzis Velnam aiziet un sameklēt ūdens dziļumā dūņas un burvju putekļus – tur ir tādi burvju putekļi un gruži. Lai viņš tos atnestu, un Dievs varētu izveidot zemeslodi – jo pirms tam zemeslode ir bijis tikai ūdens, un nav tās planētu formācijas notikušas. Un tad Velns to ir izdarījis, bet arī daļu no elementiem ir paslēpis savā mutē. Un tad Dievs ir paņēmis šo materiālu un sācis veidot lodi, un pateicis skaļi vārdiem: “Lai top!” Tad visa šī konstrukcija ir sākusi augt un attīstīties, un šķilties, un plaukt, un zaļot. Bet tas pats ir arī noticis ar Velna mutē esošajiem putekļiem. Viņš ir ilgi turējies, lai neizspļautu tos ārā, bet kaut kādā brīdī viņam mute ir bijusi tik pilna, ka viņš ir sācis klepot ārā šīs zemes daļas. Dievs ir pasauli gribējis veidot ļoti līdzenu un kārtīgu. Bet kalni un upes, un grēdas, tie negludumi ir tie, ko Velns ir izklepojis, un tā viņš ir nedaudz sabojājis mūsu planētu. Un tad Dievs ir sadusmojies uz Velnu un nodzinis ellē.
Bet tas principā sastāv no vairākiem stāstiem, jo tā lode bija, piemēram, tajā teikā, kur ir tikai dūņas. Bet tie burvju putekļi un gruži ir citā, lidojuši kādā mākonī.
I.M.: Un kas tie būs, šie objekti?
L.M.: Nu, man šķiet, tas ir dievišķs spļāviens, kurā ir izspļauti burvju putekļi, gruži un dūņas. Mums jau ir pilns komplekts ar materialitātēm un brīnumu, ko mēs varam tulkot. Un siekalas – nedaudz caurspīdīgs, želejveidīgs materiāls, iespējams, nedaudz nepatīkams... Pat ne nepatīkams. Vienkārši tāds slapjš. Tajā var iedēstīt šīs te – lai top! – sēklas un jau nedaudz paaudzēt. Tā ir starpstadija, pirms šis brīnums izspļauts ārā. Iespējams, tur ir ikri, kūniņas, oliņas. Tad mēs varam iztēloties, kas varbūt vēl Velnam ir mutē. Man liekas interesanti, ka dievišķais ar Velnu saiet kopā. Tur ir tas tīrais brīnums un arī Dieva ekspektācija, ka mēs gribētu perfektu lodi un perfektu mūsu būšanu šeit. Un pretī ir zaglība un karstasinība.
Velna sērija, skice. RSU Anatomijas muzejs. 2024. Foto: Kristine Krauze Slucka
I.M.: Kā tu redzi Velna lomu tajā visā?
L.M.: Ja tev ir perfekti sagriezti dārzeņi un perfekts plāns, tad viņš ir tas, kas paņem un visu samačkā kopā, pasmejas un aizskrien prom. Un tas viss paliek interesantāk, nekontrolējamāk. Es nezinu, vai mēs gribētu dzīvot uz Dieva perfektās, līdzenās pasaules. Es domāju, ka nē.
I.M.: Bet vai tur redzi savos darbos arī pēctecību? Ka tas ir kaut kādā ziņā nākamais posms pēc tā, kas tev bija Anatomijas muzejā?
L.M.: Jā. Lai ko es darītu, tas sanāk... tā, kā es to darītu. Man šķiet, ka Anatomijas muzeja izstāde arī nebija pārāk skumja... Bet nē, viņa bija skumja. Es mēģināju to pagriezt uz puķu plaukšanas un dārza plaukšanas virzienu. Šī izstāde jau ir atbrīvojusies no tām sērām un skumjām, un ir vairāk vērsta arī tālākā nākotnē – kaut arī tā nākotne mums nav ļoti priecīgās krāsās, ja mēs domājam globāli par visu, kas notiek. Un kaut kādā ziņā man ir dusmas, ka mēs kā sabiedrība esam tik ļoti pašcentriski. Nespējam padomāt par to, ka principā, domājot par nākotni, mums ir jāvar mazināt negatīvās sekas, ko mēs atstājam tagadnē, lai tā pagātne, kas ir aiz mums, lai viņa ir apzināta un mēs vismaz saprotam, ko darām.
Bet jā, šobrīd skats nākotnē izriet arī no tā, ka dzīves realitātes sēras ir pierimušas. Acīmredzot tie ir pieci gadi, kuros cilvēks var pierast pie jauniem apstākļiem un jauna domāšanas veida, kā ar šo informāciju sadzīvot. Skaidrs, ka skumjas, visticamāk, vienmēr paliks. Bet tās pierimst. Un līdz ar to var domāt par nākotni – lai saprastu, ko cilvēks atstāj aiz sevis, kas tas ir un kas mums būtu būtiski. Nu, ar apzinātību – kādu dzīvesveidu mēs varam veidot un kādu dzīvi mēs vispār gribam. Man šķiet, ka, ja fantāzija tiktu iestatīta kā viens no elementiem, ko lietojam ikdienā – tas palīdzētu mums daudzreiz vieglāk projektēt mūsu vēlamo nākotni.
Velna sērija, skice. RSU Anatomijas muzejs. 2024. Foto: Kristine Krauze Slucka
I.M.: Bet tu arī iepriekš esi daudz skatījusies mitoloģiskajos slāņos, vai ne?
L.M.: Nu, ko nozīmē daudz? Nu jā, man liekas, ir nepieciešams, ja paņem kaut vai vienu atveidojamo objektu – apskatīts viņš tiek ne tikai no realitātes, bet no simbolisma un mitoloģijas, kā viņš var darboties kā metafora, kādu informāciju nes. Tas viss lauks tiek apskatīts, un tad viņš tiek ievietots tajā mehānismā, kur viņš var darboties tā, kā viņam vajadzētu darboties. Un, veidojot darbus, tiek meklēts balanss starp glīto un neglīto.
I.M.: Ja mēs domājam par Anatomijas muzeju, piemēram, tad tas, ko tu darīji, bija kontrastā ar to, kas objektīvi tajos muzeja eksponātos ir.
L.M.: Jā. Tie darbi pilnīgi citādi spēlē ar to vidi. Kaut kādā brīdī es gaidu to white cube izstādi, kad būs vienkārši baltas sienas. Bet nu nav tāda arī nākamgad paredzēta.
I.M.: Kā tu redzi Nacionālā Mākslas muzeja telpu?
L.M.: Tas ir tāds diezgan liels mezgls un labirints reizē. Kaut arī viņš ir balts, bet tāpat – nekas no tā nav vienkārši. Domāju par lokāciju, kur viņš ir pilsētā, domāju arī par institucionālo kontekstu. Kāda pozīcija tad tam ir? Tas varētu būt tāds kā dzīvoklītis, vai darbnīca kādam, kas operē ar to, kas rodas un kā izmirst, un lietu kārtībai. Bet tajā pašā laikā viena no dzīvības galvenajām īpašībām ir tā, ka mēs nevaram prognozēt, kā viņa attīstīsies. Pat ja tas ir sīks asniņš – tas ļoti grib attīstīties. Un tas, kā dzīvība mēģina izdzīvot, ir ļoti mērķtiecīgs process, bet tam nav nekādas definīcijas, kādam tieši būt. Un tur ir kāds, kas to kontrolē – tas ir kāda eksperimentu lauks. Kā tas varētu būt? Kādas spēles mēs no šī varam veidot? Bet tajā pat laikā pats process ir nekontrolējams, un viņš var izspraukties kā mazs asniņš kaut kur, kur nav paredzēts.
Velna sērija, skice. RSU Anatomijas muzejs. 2024. Foto: Kristine Krauze Slucka
I.M.: Tev ir svarīga tā nekontrolējamība?
L.M.: Man patīk, kad darbus var veidot ātri, un ka viņi dara to, ko viņi dara. No vienas puses, mani kaitina, kad jautā – vai tu klausi materiālam. Tad, kad tu vāri griķus – mēs vārām griķus pēc mūsu ekspektācijām, vai tomēr mēs to darām tā, kā griķiem ir labāk? Nevar to izdarīt, neieklausoties gan griķos, gan tajā, ko mēs sagaidām no viņiem. Materiāls nodiktē to, kā tas varētu izskatīties, un, protams, citreiz pašam ir pārsteigums. Bet arī diezgan bieži sanāk tā, kā skicē, tā, kā ir iztēlots. Līdz ar to – kad tu vari darīt ātri, jaudīgi, karstasinīgi, tā drīzāk ir sekošana līdzi tai domai, kāda viņa attīstās. Iespējams, vasks man ļauj reaģēt uz ideju impulsiem reālajā laikā. Idejas var uzģenerēt ļoti, ļoti ātri, un ir arī pietiekami fiksi jārealizē.
I.M.: Mani vienmēr ir fascinējis, ka tev mākslas darba tapšanas process ir arī rakstīšanas, piezīmju vai lasīšanas process.
L.M.: Pēc idejas jau mēs varam iedvesmoties no tuvi sasniedzamas informācijas, bet diezgan forši ir, ja tā nāk pilnīgi no citurienes. Kad tu uzliec dziesmu vai skaņdarbu, un tu viņu ieraugi – tur ir kontakts ar skaņu toņu virknējumu, repetīciju vai ātrumu. Protams, tur vajag zināmu precizitāti, lai to atveidotu, bet tāpat tas ir ārējs – tā saknīte. Tagad es, piemēram, lasu Organism-Oriented Ontology [Audronė Žukauskaitė, 2025], un, to lasot, es vairāk saprotu savus darbus. Vienkārši vajag regulārus ārējos elementus, kas ir uzrunājoši. Tas, kāda informācija tiek uzņemta, parādās darbā gribot vai negribot. Nevar dzīvot tikai un vienīgi darbnīcā un taisīt darbus uz darbiem par darbiem, tas nobremzē attīstību. Vajag dzīvot dzīvi, lai saprastu, kāds tu esi un kāds ir tavs iekšējais sastāvs, un kā tu reaģē, lai pēc tam par to varētu reflektēt. Lai nav tā, ka vislielākā dzīves problēma ir, ka nevar uzjaukt īsto toni.
Vajag paskatīties ārpus ļoti tuva rādiusa – empātiski vērsties pret dabu, pret dzīvniekiem, pret citiem cilvēkiem, un tur pamanīt šos āķus, ar kuriem var strādāt. Mums vajag saprast, cik mēs paši par sevi esam maznozīmīgi, lai apjaustu to, cik nozīmīgs ir tas, ko mēs atstājam aiz sevis. Tas, ka es šeit esmu un tūlīt vairs nebūšu – tas nav tik nenormāli svarīgi planētai kā tas, kas tiek izstarots no tā viena indivīda, kā viņš to planētu sakārto vai savanda. Kaut kādā ziņā jau, to Velnu ievedot, arī iedod telpu nepareizām lietām. Citreiz vajag planētu reorganizēt nepareizi.
Skats no izstādes “Biedē mani, mierini mani, biedē mani”, RSU Anatomijas muzejs, 2025. Foto: Kristine Krauze Slucka
I.M.: Tev tagad ir Kultūrkapitāla stipendija?
L.M.: Jā. Un tu jūti, ka tas tiešām atslogo, ka tu vari nodarboties tikai ar darbu. Ja es skatos filmu, tad tikai, lai strādātu. Ja sportoju – lai varētu izturēt ilgākas stundas. Bet tas ritms nav ilgstoši iespējams. Tu labi, ja mēnesīti vari uzturēt to labo uzturu un vingrošanu, un tad tevi paņem cits projekts, un viss ir sačakarēts. Citreiz ir, kad visproduktīvākās stundas ir no rīta, pēc nedēļas produktīvākā stunda ir vienos vai divos naktī. Tad arī ar sevi jātiek galā.
I.M.: Bet tad kāpēc tikai “Laimdota” nosaukumā?
L.M.: Es pirms kāda laika atjaunoju attiecības ar savu vārdu. Pusaudža vecumā bija diezgan griezīgi ar to, jo skaidrs, ka manā vārdā ir tās nacionālās identitātes iezīmes, kas ļoti skaidri raksturo, kādai Laimdotai būtu jābūt, un skaidrs, ka to es pusaudža vecumā nejūtu. Es domāju, ka pusaudža vecumā tas krahs ir saistīts arī ar vecākiem, ka tu gribi no viņiem atrauties, un arī no viņu lēmumiem atrauties. Bet tad pamazām sāc sajust, kas ir Laima – likteņa lēmēja tādā lielā, globālā veidā. Un ja šo vārdu arī sadala, tad tas kļūst par tādu supervaroni. Tad šis pārgāja tādā daudz senākā veidā, kā par to visu domāt. Un es iemācījos arī ņemt spēku no tā. Es pati neesmu šis tēls, bet man ir vieglāk pie viņa nokļūt, jo esmu pie tā bijusi jau visu savu dzīvi, un es varu arī viņam veidot citas konotācijas, jaunas atsauces un jaunus nostāstus par to kā šim vārdam skanēt. Varbūt tas ir arī saistīts ar man atstāto mantojumu.
Nezinu, vai to sauc par meditāciju, bet es mēģinu katru dienu aizvērt acis un paskatīties, kas notiek iekšpusē. Vienā no tām reizēm es sapratu, ka sastāvu no daļām. Mana tēta daļām un manas mammas daļām. Viņi nodzīvoja kopā četrpadsmit gadus, bet tās attiecības nebija mīlestībā bāzētas, tas bija apstākļu dēļ. Un tad bija jautājums, kā es varu sevi mīlēt, ja tās daļas savā starpā berzējas. Mana mamma bija ļoti mīloša un maiga būtne, un mans tēvs bija tāds kā urdošs spēks un zibens. Es jūtu viņa lielos plecus, viņa jaudu. Un tad es jūtu arī to mammas maigumu. Un es zinu, ka, ja mēs skatāmies uz viņiem kā uz ideju arhitektūras kopām, tad tās nesader. Bet saliekot kopā to, varbūt tas trešais ir vajadzīgs – jo es jau viņus abus mīlu, un es varu novērtēt abu viņu izpausmes. Tas arī ir par to mantojuma apzināšanu.
Tīrkultūras rezidence “Audiovizuālā vasaras galerija”, Kronvalda bulvāris 4, 2023. Foto: Kristine Krauze Slucka
Un, protams, es jūtu arī savas vecmammas daļu, kas bērnībā mūs mācīja aust ar stellēm. Viņai bija ārkārtīgi smalka krāsu izjūta. Viņa dzīvoja Vecpiebalgā, un tur bija lielās stelles. Viņa varēja uztaisīt lielās segas, kur viena puse ir krāsaina un otra melnbalta, bet ar ļoti jūtīgiem pelēkiem tonīšiem. Un vecotēvu es jūtu [dzīvesbiedrā] Matīsā – es sāku ieraudzīt tās īpašības arī citos cilvēkos. Bērnībā es biju tāds viesulis. Mamma nedaudz vainoja to, ka esmu dzimusi pūķa gadā. Tas pūķis ir ārkārtīgi eksplozīvs. Es varu sadusmoties un uzsprāgt, iznīcinot visu sev apkārt, iznīcinot sevi. Bet tad, kad ieklausās šajās dusmās, tur atklājas arī citas emocijas – iespējams, tās ir bailes. Bet jā, tas ir tas uguns pūķis. Un tad ir vēl citi tēli.
Un tādos apstākļos var paskatīties uz lietām citādi – nu, ja tētis ņemtu šo tematu, kā viņš strādātu ar viņu. Vai ja šajā istabā ienāktu pūķis un visu sakausētu. Arī tās materialitātes sāk atdzīvoties, kad ar viņām tiek runāts caur šiem tēliem. Un arī manas vecmammas krāsu izjūtu tajā Vecpiebalgas ainavā – teiksim, tur ir viens skats, kad brauc uz Vecpiebalgu, tad ir tie kalni ļoti zilgani. Viņi aiziet tā kā meža ainava, gandrīz zilgana, ļoti dzidra.
Skats no izstādes “Biedē mani, mierini mani, biedē mani”, RSU Anatomijas muzejs, 2025. Foto: Kristine Krauze Slucka
I.M.: Bet tu gribēji pastāstīt arī par uguns rituāliem.
L.M.: Tas sākās, iespējams, cīņā ar ļoti skumju noskaņojumu. Kad es izvēlos tomēr nebūt viena šajā pasaulē, beznozīguma un haosa kontekstā. Es izvēlos, ka šis nav viss. Mani mīļie, iespējams, kaut kur netālu vēl ir, un man ar šo domu ir prieks dzīvot. Esmu arī mēģinājusi sarunāties, un tās atbildes ir saņemtas apmēram simts procentos gadījumu. Manam prātam patīk, ka lietas tiek arī praktiskā veidā viņam pastāstītas. Piemēram, izveidoju ziņu un sadedzinu, un man patīk redzēt, kāds ir tas sadegšanas process. Vai kad saujā sēklu tiek ieliktas kādas cerības, un pēc tam redzēt, kā šīs te sēklas saņem to ideju, kā viņas sāk ziedēt. Kad prāts sakontaktē šo materiālo pasauli ar to cerību pasauli, tas strādā organiskāk. Sāpēm var tikt pāri vieglāk, ātrāk. Ja pat tas nav nekas brīnumains – bet man šķiet, ka ir –, tas tāpat ir mana prāta darbības izpēte.
Pēdējā laikā es mēģinu vērot, kas notiek apkārt, kā daba elpo un kā es tajā visā varu būt. Ziema bija ārkārtīgi interesants posms, kad es jutu, ka viss ir sasalis, un kā noglabāt sevī to siltumu un dzīvību. Viss sastingst, mēs paliekam sevī ļoti neaktīvi un rezerves vielu saglabājoši. Un veļu laikā likās, ka tie sapņi ar vecākiem un simbolisms iekšā ir ārkārtīgi tuvs. Veļu laikā šis plīvurs starp šo realitāti un to realitāti ir daudz plānāks, un tāpēc mēs arī godājam un mēģinām nenokaitināt viņus.
Kad cilvēks nomirst, viņā ir uzkrājies tik ārkārtīgi daudz informācijas. Ja, viņam nomirstot, tā informācija tiek pazaudēta, tas nevienam nav izdevīgi, arī kosmosam nav izdevīgi. Man šķiet, ka vajadzētu būt tādai glabātuvei, kur viss šis kaut kādā veidā tiek aktivizēts vai glabāts, vai tālāk pārģenerēts citā formātā. Citādi tai pieredzei nav nekādas jēgas. Cik nu mēs varam ielikt savos bērnos – bet tas tāpat nenotiek tik vienkārši vai tiešā veidā. Skaidrs, ka mūs pēc kāda laika neatcerēsies. Un tad, kad rodas dzīvība, viņa tāpat ir neprognozējama un ar savu identitāti, un iespējams, viņas galvenais mērķis būs karot ar iepriekšējām zināšanām. Bet kas notiek ar to mantojumu, kas ir savākts un sakrāts? Gan jau ir storage cloud, kur viss glabājas, un kaut kādā veidā mēs varam viņam tikt klāt.
Darbs “Lipīga sekunde” Tēlniecības kvadriennāle Rīga, NOASS, 2024. Foto: Anastasia Shneps-Shneppe
I.M.: Tu vari man izstāstīt, kā tieši tas uguns rituāls notiek?
L.M.: Mums ir sanācis doties divos tādos plānotos izbraukumos, kuros mēs taisām ugunskuru. Pašā pirmajā es gribēju atbrīvoties no liekas nastas. To nastu es ieliku sīkā sainītī ar sagatavotiem priekšmetiem, kuri šo nastu reprezentē. Sainītis tiek ielikts ugunskurā, un man liekas ļoti būtiski skatīties, kā viņš tiek apēsts. Šis sainītis ārkārtīgi ilgi dega, viņš principā pat nemainīja formu, viņš vienkārši sāka spīdēt. Varēja redzēt, ka viņš jau ir pārveidojies citā materialitātē, jau tā kā dūmi, bet ilgi turas kopā.
Tur ir jābūt ar īstajiem cilvēkiem. Aizbrauc uz mežu, uztaisa ugunskuru un pagaudo kopā. Iespējams, tā gaudošanas forma bija visātrākais, ko mute var izveidot, kad viņa ir arī nokautrējusies. Jo bļaut jau ir tāda ekstraverta emocija, bet ūjienā ir tāda inteliģence, kontrole. Darbojamies barā. Vai tu esi pirmais, kas sāk, un tavai uzdrošināšanai tad pievienojas un pievienojas. Un tu dzirdi, kā balss aiziet pa mežiem tālāk.
PAIR rezidence. 2023. Foto: Sintija Gadiga
***
Intervija veikta Latvijas Zinātnes padomes projekta “Laikmetīgā māksla un folklora: Atslēdzot aizsauli (UNART)” (lzp–2024/1–0479) ietvaros.
Titulbilde: Laimdota Malle. Miera dārzs. 2026. Foto: Ieva Melgalve
