Mītiskā pastaiga VII: Rūta Kalmuka un Ieva Dzintare
Kādēļ Latvijas laikmetīgajā mākslā relatīvi bieži sastopamas atsauces uz mītisko un folkloru, it īpaši tās tumšajiem aspektiem? Ko mūsdienu mākslas pasaulē nozīmē velni un raganas, maģiski rituāli un tumšas teikas? Kas gadsimtu gaitā vēl arvien ļauj šiem tēliem un tēmām iedvesmot jaunradi? Atbildes un šiem un citiem jautājumiem publicēsim sešās sarunās starp latviešu māksliniekiem un Literatūras, Folkloras un mākslas institūta pētniekiem. Katra saruna norisinājās kā pastaiga pa mītiskām un pavisam reālām teritorijām.
Ar Rūtu Kalmuku un Ievu Dzintari sarunājas Ieva Melgalve
Ar fotogrāfi Rūtu Kalmuku vienojāmies tikties, atsaucoties uz viņas izstādi “Dzen” (ISSP, 2026), kas veidota, balstoties lībiešu putnu dzīšanas rituālā, un grāmatu, kas veidota no izstādes materiāliem. Jau pirmajā sarunā Rūta teica, ka šajā intervijā vajadzētu piedalīties arī viņas māsai Ievai Dzintarei, “kura ir tā īstā folkloriste”, arī tekstilmāksliniece un buto māksliniece. Intervijas gaitā atklājās, ka Ieva – līdz ar pašu autori – ir arī viena no fotogrāfiju modelēm.
Ieva Melgalve: Tu teici, ka mēs braucam uz tavu vietiņu.
Rūta Kalmuka: Mēs bekot braucam. Mums ir mežā vietiņas ar saviem nosaukumiem. Tā, lai, ja bērni aiziet ar suni, viņi zina, kur mums ir tikšanās. Šī vietiņa tā arī saucas – “Ceļa sākums”. Un tad ir līkā bērza vietiņa, kur mēs droši vien aiziesim šodien. Bet re – tā sakne lielā...
I.M.: Šis ir ceļa sākums.
R.K.: Man ir kafija. Varbūt paņemam ogas.
Ieva Dzintare: Zini, mēs kā kārtīgas mammas.
R.K.: Nē, bez kaut kāda iestiprinājuma nekur nevar iet.
I.Dz.: Šī vietiņa – tā ir arī grāmatā.
Foto: Rūta Kalmuka
I.M.: Tā ir sakne? Es jūs labprāt šeit nobildētu.
I.Dz.: Paga. Jāieņem kaut kāda neērta pozīcija.
R.K.: Mums diemžēl ir arī tāda vieta, kas saucas “Miskastes vietiņa”. Mēs tur pirmos gadus braucām, tur bija viss ļoti skaisti, un tad vienu gadu tur uzradās nenormāls miskastes kalns. Paldies Dievam, pēc vairākiem gadiem aizvāca tos mēslus, bet tās vietas nosaukums vienalga palika. Tad mums ir zaķa vietiņa, ir smilškalna vietiņa.
I.M.: Zaķa vietiņa?
R.K.: Tur mēs gājām pa meža ceļu, un turpat blakus pēkšņi zaķis – liels tāds. Jā, bērni tik tuvu nebija redzējuši zaķi. Tagad, protams, ir jau grūtāk viņus aizvilkt uz mežu, bet nu tomēr viņi brauc, kad suns jāved ārā. Jaunākie divi visbiežāk ir kopā ar Ievas bērniem. Vecums ļoti līdzīgs. Viņiem ir sava kompānija.
I.Dz.: Ļoti skaļa kompānija.
I.M.: Tad jūs abas dzīvojat Ogres pusē?
R.K.: Pārogrē, jā. Desmit minūšu attālumā. Ieva tur jau senāk dzīvoja.
I.Dz.: Tur sešdesmitajos gados vecaistēvs uzbūvēja māju.
R.K.: Tur pa vasarām vienmēr braucām. Ieva pavisam uz dzīvi pārcēlās – neatceros, kad.
I.Dz.: Nu jau kādus piecpadsmit gadus.
R.K.: Un mums kādi pieci gadi nu jau sanāk. Man ir īpaša saikne ar mežu. Kad es domāju, kur gribētu dzīvot – pie jūras vai mežā? Pilnīgi viennozīmīgi mežā. Es to izjūtu ļoti plutoniski. Nevis platoniski, bet plutoniski.
I.Dz.: Kā tas ir?
R.K.: Nu, Plutons, seno romiešu pazemes dievība un arī tālākā Saules sistēmas planēta – kas vairs neskaitās planēta. Tagad pundurplanēta, bet nu būtība jau nemainās.
I.M.: Pastāsti vairāk – vai tas nāk caur pazemes dievības sajūtu?
R.K.: Nē, tas nav tikai pazemes. Mežs – tā ir saikne ar pazemi un debesīm. Koks kā pasaules koks, kas simboliski savieno pazemi ar debesīm, kā vienojošs elements. Un mežs – tas senais mežs, kur ir izgāzušās koku saknes – tur pazeme, manuprāt, ir uznākusi virs zemes un sajaukusies ar virszemi. Tas ir ļoti transformējoši. Jūrā – tur ir absolūti cita sajūta. Tā enerģētika, manuprāt, ir tāda horizontāla – nu, kā jau horizonts. Tā it kā izšķīst. Mežā... Jo īpaši rudenī... Mežs un rudens, un veļu laiks. Man arī dzimšanas diena ir rudenī. Ja vēl dzērvju kāsis virs galvas aizlido... Tādiem brīžiem ir vērts dzīvot. Tu esi mežā, rudenī, un ir skaisti... nē, tas nav īstais vārds. Ļoti spēcīgi.
No sērijas DZEN
I.M.: Tā kā estētiski cildenais? Tas, kurš ir vienlaikus pacilājošs un biedējošs?
R.K.: [Jāns] Kaplinskis – viņam bija eseja “Velns un Vanapagans”... ā, lūk, te ir tā vietiņa, līkais bērzs. Un te ir arī gaileņu vietiņa.
I.Dz.: Bet briesmīgi sauss. Tik ilgi lija, un baigais sausums tomēr. Un paskaties, kas te vēl ir... kad sāku skatīties, tad mežā ir daudz kas brīnišķīgs.
R.K.: Ak, jā, Kaplinskim viss eseju krājums saucas “Viss ir brīnumains”, un tur arī bija “Velns un Vanapagans”, kur viņš raksta, cik mitoloģijā viss ir duāls. Ne tādā cilvēka izpratnē – kad ir slikts, ļauns un labs –, bet augšupejošs–lejupejošs, pazeme–debesis, gaišs–tumšs, dzimstošs–mirstošs.
I.M.: Man ir sajūta, ka putnu dzīšana nebija tāds īslaicīgs rituāls, bet daļa no tā, kā tu vispār skaties uz pasauli.
R.K.: Jā, tas ir vairāku apstākļu salikums, viss šis darbs. Man liekas, ka es konstanti, kopš bērna kājas, dzīvoju tādā minora gammā. Nu jā, un 2022. gadā kara sākums to visu pastiprināja. No 2022. uz 2023. gadu bija tā ziema, kad es gatavoju iepriekšējo izstādi, un man atbrīvojās vieta domām – sanāca, ka vajag kaut ko jaunu. Sākumā man bija doma, ka es radu savus mošķus – kas arī sapņos bieži nāk pie manis –, un, uzliekot viņus uz papīra, es no viņiem atbrīvojos. Bet kurā brīdī, Ieva, ienāca tā putnu dzīšana?
I.Dz.: Man liekas, sarunās, kad es saistībā ar to domu gājienu atcerējos to lībiešu tradīciju.
R.K.: Un man arī iepatikās tā doma, jo putni ir tādi... (Apstājas.) Nu tā, mēs esam krustcelēs.
I.Dz.: (Rāda pa kreisi). Tur? (Aizejam pa kreisi.)
R.K.: Tā rituāla būtība ir, ka mēs ieliekam to slikto domu kaut kādā tēlā, kuru aizdzenam. Lībieši dzina uz mežu – tā ir transformācijas vieta. Un tad atkal sauc gaismu no meža atpakaļ – tie ir tie mazie putni, kurus viņi sauc atpakaļ.
I.Dz.: Nu re, un te mēs esam – pie mellenēm.
R.K.: Mežā man ir vienmēr tāda sajūta, ka neskaitāmas acis mani novēro. Tā ir tāda nedaudz baisa, bet tai pat laikā ļoti transformējoša sajūta. Ja tu esi viens, tad saproti, cik sīciņš esi, ar visu salīdzinot.
I.M.: Ja mēs atgriežamies pie mitoloģijas – vai jums abām bērnībā tas jau ir bijis kaut kas labi zināms un tuvs?
I.Dz.: Bērnībā neko daudz par to ģimenē, šķiet, nerunājām. Bet, kad mācījos lietišķajos, sāku iet “Saviešos” – folkloras kopā. Vadītāja bija Velta Leja, kura kā mamma ielika visu pamatu. Viņa pat neko daudz nestāstīja, bet, dziesmas mācoties, iegāju folklorā. Varbūt ne vienmēr pat bija skaidri tie tēli, bet tie ir iesēdušies kaut kādos smadzeņu plauktiņos. Kad kaut ko velc ārā, vairāk sāc aizdomāties, kas tur īsti ir. Interesantākās ir nevis sadzīves dziesmas, bet vairāk tādi mistiskāki teksti. Iedvesmo arī tādas tradīcijas, kas, iespējams, jau ir zudušas. Tas bija tas sākums, patiesībā tieši Atmodas laiks – folkloras impulss bija ļoti spēcīgs. Bet jā, kaut kādi kodi ir iesēdušies un ik pa laikam nāk ārā. Tā, ka burtiski kaut ko būtu izmantojusi, tā gluži arī nav, bet tie sēž kaut kur.
I.M.: Jūs sadarbojaties vairākkārtīgi un daudz sarunājaties par to, ko Rūta dara?
I.Dz.: Mēs sarunājamies par dažādām lietām, un tādā veidā arī kaut kas jauns rodas. Rūta rada savus darbus, es piedalos ar savām idejām, un mēs par to diskutējam. Kad strādāju pie kāda projekta, arī viņai stāstu. Tas process veidojas kopīgi, no domu apmaiņas. Mamma [tēlniece Vija Ilze Dzintare] arī ir māksliniece – viņa vienmēr bīda savu lietu un mūs iesaista, un mēs esam viņai vienmēr palīdzējušas. Bet tā – mēs mēģinām katra savu līniju iedzīt.
I.M.: Ko tu dari?
I.Dz.: Nu jau kādus piecus gadus sadarbojos ar Simonu [Orinsku], darbojamies [performances mākslas grupā] Butō Lab. Savā ziņā es daudzas lietas organizēju, bet man tas ir interesanti, jo es varbūt neesmu gluži soliste. Kad strādājam pie performancēm, būtībā vispirms tiek radīts tēls, kas ir pats interesantākais. Tu sāc nevis ar kustību vai kaut kādu darbu, bet ar tēlu. No tā arī viss attīstās. Tā kā vispār esmu tekstilmāksliniece, tad es veidoju gan tērpus, gan arī dažādus objektus.
R.K.: Tu nepateici par baletskolu.
I.Dz.: Nu jā, man vienmēr ir gribējies dejot. Bet tagad tas ir transformējies kā performance, kur ir gan kustība, gan tēls, gan kaut kāds objekts, ko es radu. Šeit es Rūtai biju vairāk kā modele.
R.K.: Bet arī domu apmaiņa – ļoti regulāra, jo es ļoti daudz šaubos.
I.Dz.: Visi šaubās.
R.K.: Vienmēr prasu, kā tev liekas, par visu – par iepriekšējo projektu jau arī. Bet vairāk tieši par šo “Dzen” projektu, kas bija ļoti kopīgs darbs.
I.Dz.: Tāpēc, ka tu paņēmi... es nezinu, kāpēc tieši tu to buto izdomāji.
R.K.: Tāpēc, ka tu nodarbojies ar buto. Tev ir plastisks ķermenis. Nu, kurš tad cits? Starp citu, buto arī tāpēc, ka es, visu šo sākot, sazinājos ar [Janīnu] Kursīti, un viņa man atsūtīja dažus izvilkumus no saviem arhīviem. Tajā skaitā viņa teica, ka laikam deviņdesmitajos gados japāniete, pētniece Ajumi Kurosava bija atbraukusi uz Latviju un stāstīja, ka japāņiem bija ļoti līdzīgs rituāls – viņi arī dzina putnus, bet atšķirībā no lībiešiem, japāņi dzina uz jūru. Tas bija tikai likumsakarīgi, ka viss sasaistījās ar buto.
I.Dz.: Tas ir kaut kas mums diezgan nepierasts. Tas nav tā kā jebkurā tradicionālā dejā vai horeogrāfijā – ka tev ir kādi priekšraksti. Ir paņēmieni, ir kustības un maskas, bet nav gatavas receptes. Un tad tu mēģini pats, no savas vīzijas, impulsa, izjust caur savu ķermeni. Kā tu viņu izveido? Vai agresīvāk, vai maigāk? Man jau vienmēr gribas arī estētiski. Tas pirmais buto virziens bija diezgan ekstremāls, bet mums ģimenē ir estētiskais pamats tik ļoti iedzīts, ka mēs nevaram no tā tikt ārā. Mums arī nebija mērķis DZEN veidot kā agresīvi ekstremālu performanci, bet drīzāk to tā mierīgi izdzīvot. Arī bildēs – tēls ir nojaušams, bet nav skaidri redzams. Tur, kur bija skaidri, viņš likās pārāk nepārprotams. Lai paliek skatītājam vieta izdomāt, tikai nojausma par to, kas tur varētu būt – jo mēs jau neviens nezinām, kādi ir tie rituāli bijuši.
No sērijas DZEN
I.M.: Vai šajos attēlos jūs domājat par vienu tēlu, kas iet cauri visai kolekcijai, vai tie ir vairāki tēli?
I.Dz.: Tas noteikti nav nekas viens. Tur ir gan putni, gan kaut kādi raganu mošķi. Tos mošķus gribējās caur sevi izdzīvot, izlikt ārā. Tā galvenā doma ir no tumsas uz gaismu. Arī bildēšanas procesā bija doma, ka tie tumšie kaut kā jāizjūt. Tēli bija gan putni, gan kukaiņi. Zirnekļi. Gārņi.
R.K.: Daudzi materiāli arī neiekļāvās grāmatā. Es pēc tam, kad grāmata jau bija gatava, domāju par mežiem – ka man neiekļāvās neviena bilde, kas bija piejūras silā bildēta, kur ir pilnīgi cita enerģētika. Bija tādi kadri, kuri man pašai ļoti patika. Kā viens atsevišķs kadrs lielisks, bet kopējā ainā – egļu vērī vai damaksnī – tāds skrajš sils ir pilnīgi kaut kas cits. It kā nav nekas daudz redzams tajā bildē, nepateiksi, kas tieši – bet nē.
I.M.: Tad vieta faktiski ir tas viens konsistentais raksturs vai tēls.
R.K.: Vecais mežs. Nu, te jau viņš ir nosacīti vecs. Bet bija tas – kā mēs viņu nosaucām – dūksnājs.
I.Dz.: Jā, dūksnājs. Tas bija riktīgi purvains. Mežonīgāks. Ūdens, koki un celmi, kas aug ūdenī. Grāvis. Ļoti daudzi izgāzti koki.
R.K.: Tas bija riktīgi htonisks.
I.Dz.: Tur varētu peldēt kaut kādas raganu astes. Tas bija visiedvesmojošākais – pārsvarā visas bildes arī ir no turienes, jo tur ir gan ūdens, gan brikšņi, gan purvs, gan blīvs mežs ar celmiem. Dūksnājā ir kaut kāda cita enerģija.
R.K.: Ļoti, ļoti liela.
I.Dz.: Šeit jau viss tomēr tā skaisti.
I.M.: Cik ilgs laiks tajā projektā jums aizgāja?
I.Dz.: Trīs gadi? Bet tās ir tikai vasaras. Pirmās bija marta vidū – man liekas, vēl sniedziņš kaut kur bija – līdz septembrim, oktobrim. Tu atslēdzies, atrodi laiku sev. Izkāp no savas ikdienas un konsekventi tur brauc. Vienalga, vai tu to nosauc par mākslu vai kaut kādu savu lietu – tu atstāj pārējo malā un dari to, ko tev patiesībā gribētos visu laiku darīt, bet dažādu iemeslu dēļ tu to dari ļoti maz. Rūtai jau tieši tāpat.
R.K.: Tie trīs gadi bija kā viens kārtīgs, liels rituāls. Vasaras sezonā pēc darba sakrāmē tehniku, un mēs braucam – vienu brīdi gandrīz katru dienu. Jo ikdiena ir darbs, ģimene, visas tās lietas. Šajā projektā es arī sapratu, ka man pilnīgi noteikti ir jābildē arī sevi, ka man pašai tas ir jāizdzīvo.
I.Dz.: Performance ir ļoti jaudīgs mākslas veids. Jākoncentrē enerģija tieši uz to brīdi, lai tas ir pa īstam, jo tas nav gluži aktiera darbs, tas nav iestudēts – kaut kas ir izdomāts iepriekš, bet, kad tu procesā reaģē uz visu, kas ir apkārt, uz telpu, uz cilvēkiem, tu vari darīt kaut ko pilnīgi citu, nekā esi izdomājis. Un patiesībā tas ir grūtāk nekā tad, kad viss ir iestudēts.
I.M.: Bet fotogrāfijai jau arī ir kaut kāds līdzīgs elements?
R.K.: Performatīvs?
I.M.: Tādā ziņā, ka ir tas, kas iecerēts, un tad ir tas, kas sanāk.
R.K.: Savā ziņā performance. Jā. Tomēr šādas performances ir kaut kas pilnīgi cits. Starp citu, visgrūtāk man bija atbrīvot balsi. Ķermeniski es varu tīri labi atslēgties no visa apkārtējā un domāt par to savu, ko es tur izlieku. Varbūt tādēļ, ka bērnībā daudz sportoju. Bet ar balsi... kad es te, mežā esmu, tad es trenēju un atbrīvoju balsi. Jo citādi varbūt man pat intervijas ir grūti sniegt.
Skice. Pašportrets pie vītola
I.M.: Es tikai tagad sapratu, ka fotogrāfija ir tik mēms medijs. Bet tā putnu dzīšana jau pēc būtības ir trokšņaina.
R.K.: Tur bija arī jāatbrīvo balss.
I.Dz.: Man tas bija viegli, jo folklorā to jau mazlietiņ trenē.
R.K.: Man saistība ar folkloru laikam sākās no Ieriķiem, kur paņēmi mani līdzi Jāņus svinēt. Visu nakti basām kājām dancoju un klausījos dziesmas.
I.DZ.: Tas bija deviņdesmitajos gados, rituāls, ko mēs ar “Saviešiem” veidojām. Protams, ir saulgriežu dziesmas, bet nu principā viss ir pašu izveidots rituāls. Kaut kas tur ir no senā, bet tu jau ne tik ļoti pie tā turies, tu vienkārši to visu izdzīvo. Un tāpēc arī man tie saulgrieži ir tik spēcīgi – jo tur kaut kas notiek uz vietas, tajā brīdī. Faktiski visu ziemu tu pēc tam dzīvo ar to sajūtu, ka esi uzlādējies. Un tas nav tā, kā kad tu aizbrauc uz Jāņiem un tevi kaut kur stums un teiks, ko darīt. Tur bija visi savējie, visi zina, ko dziedāt, un iet. Neviens nav jāstumj.
I.M.: Mitoloģija un folklora ir kaut kas klātesošs, bet uz tā jūs būvējat kaut ko savējo. Es pieņemu, ka cilvēki vecos laikos tieši to pašu arī darīja.
I.Dz.: Kaut kas ir, ko tu zini, kā jādara. Kaut kas, ko pats izdomā, pieliec klāt. Tā jau tas viss arī apaug.
R.K.: Atgriežoties pie Jāņu dziesmām – visvairāk mani kustina tās par raganām.
I.Dz.: Par Māru manā govju laidarā – tur ir tie tumšie spēki, zalktis. Ir tikai daži toņi – un tie paņem ar skaņu. Bet tā raganas dziesma gan ir niknā, prom dzenošā aizsardzības dziesma.
No sērijas DZEN
I.M.: Bet jums arī ikdienā ierunājas tās folkloras lietas?
R.K.: Pēdējā laikā samērā bieži, saistībā ar šo projektu. Bet tomēr jau ikdiena paņem tik daudz spēka, tādu elementāru lietu plānošana un darīšana izsit no mītiskās domāšanas.
I.Dz.: Ja mēs esam kopā saulgriežos... Ikdienā īsti nē, bet kaut kur tas spēks ir nosēdies. Tu zini, ka kaut kur aiz mākoņiem ir saule, ir tā enerģija, un tai var pieslēgties.
I.M.: Bet vēl arī sapņus tu minēji, mošķu tēlus. Iespējams, ka tur rituāls palīdzētu?
R.K.: Man palīdz, kad es atbraucu uz mežu un tur to atstāju vai izkliedzu.
I.DZ.: Sapņi ir vesela pasaule. Tas ir arī enerģijas avots. Tas var būt ļoti tumšs, melns, murgains, bet tas ir arī impulss, no kā tu paņem.
R.K.: Man visu laiku atkārtojas sapņu motīvi – es zinu, ko tas nozīmē, tas man ir saprotams. Varbūt tāpēc arī savā ziņā tas “Dzen” impulss nāk no šiem sapņiem.
I.M.: Bet tas sapņa mošķis – vai tu viņu ieliec tajā mitoloģiskajā rāmī un nosauc par mošķi vai laumu, vai lietuvēnu?
R.K.: Nē. Viņiem ir visādi nosaukumi. Bet jā, tādā veidā varbūt, cerams, es tieku vaļā.
I.M.: Reizēm varbūt ir svarīgi ne tik daudz tikt vaļā, cik ierakstīt viņu kaut kādā struktūrā – ka tā ir daļa no tā, kā tu saproti pasauli, nevis kaut kas pilnīgi ārējs.
R.K.: Nu jā, savā veidā, uzliekot tos uz papīra, es atbrīvojos no tiem, bet tajā pašā laikā apzinos, ka tie pastāv man līdzās un, iespējams, arī atgriezīsies. Mana izpausme ir vizuāla, tāpēc nemāku to izpaust citā veidā kā vienīgi šādā.
I.DZ.: Mēs ar mammu runājām par to, vai vajag savas negatīvās emocijas tā likt. Viņa teica, ka nevajag. Viņai principā visi darbi ir ļoti pozitīvi.
R.K.: Kaut gan ir tas ūdensnesējs, kas ir ļoti melns.
I.Dz.: Bet pamatā viņai tomēr ir tie gaišie tēli.
Bet, no otras puses, tu jau pats sevi ārstē ar to, ka tiec no viņiem vaļā.
R.K.: Bet tev likās tumša tā DZEN fotogrāfiju grāmata?
I.M.: Man liekas, ka tas ir tāds pienācīga līmeņa tumšums. Gan dzejolī, gan fotogrāfijās pat vairāk ielasīju to, ka tas tumšais tēls ir arī protagonists. Viņam arī ir sava personība un virzība, un intence, un, kad viņu dzen projām, viņš negrib iet projām. Tā dinamika man liekas fascinējoša.
R.K.: Par to tā saucamo dzejoli. Tas radās no tā, ka es piedalījos Sarmītes [Sarmīte Meja Kalniņa, Butō Lab dalībniece] – kā to nosaukt?
I.Dz.: Šamanisma nodarbībā.
R.K.: Sava spēka dzīvnieka meklēšanā. Man tas ļoti sasaucās ar to, kā es savulaik izrāvu cauri visas [Karlosa] Kastaņedas grāmatas. Par viņu, protams, arī var diskutēt. Bet nu toreiz, kad es to lasīju, pirms gadiem trīsdesmit laikam, man tas ļoti spēcīgi iedarbojās. Bet jā, kad bija tā saucamā meistarklase, es viņu atradu. Var teikt, ka es tajā dzejolī arī sajutu identifikāciju ar to mītisko būtni, kas ir vienlaikus fascinējoša un biedējoša – tādu ieiešanu šīs mītiskās būtnes miesā un ādā. Tas ir arī par mežu – kad esi viens mežā, ir vienlaikus gan biedējoši, gan ļoti pacilājoši.
I.Dz.: Jo tas mežs ir vecāks un koki ir vecāki, jo tas ir spēcīgāks.
R.K.: Vilina, bet tomēr bail.
Skice. Ieva dūkstī
I.M.: Kā jūs atradāt tās vietas, kur bildējāt? Tās visas ir zināmas, vai arī gājāt meklēt kaut ko jaunu?
R.K.: Mēs meklējām, jā.
I.Dz.: To dūksti mēs atradām, braucot pie vīksnām Ogresgalā.
R.K.: Mēs vienkārši pabraucām tālāk – gluži nejauši – un tur mēs atradām to zvaigznīti. Grāmatā ir bilde, kur sakne izgāzusies tādā zvaigznītes formā.
I.Dz.: Un tās milzu vīksnas, pa pusei jau nokaltušas. Kā tā vieta saucās? Tautas teicēju taka?
R.K.: Pie vīksnām, jā, tur mēs sākām visu projektiņu.
I.Dz.: Un tad jau vēl bija mistika, ka putni sāka lidot tavā mājā.
R.K.: Nu, pilnīgi mistiski. Fotografējot es neko tādu neredzēju, bet tad, kad attīstīju bildes – atklājās putni. Vairākās vietās. Viens bija burtiski tāds kā tītars Ievai uz galvas. Man pilnīgi zosāda sacēlās. Es domāju – bet es taču to nefotografēju, tur nekas tāds vispār nebija! Un pēc laba laika, tikai tad, kad biju kārtīgi izpētījusi ar palielināmo stiklu, sapratu, ka man ir sanākuši dubultkadri. Vienkārši esmu aizmirsusi nomainīt papīru. Un vienā citā bildē arī kaut kas izgaismojies putna formā.
No sērijas DZEN
I.M.: Ah, tad tas ir artefakts, nav apzināti taisīts.
R.K.: Nē, tur vispār nekādas pēcapstrādes nav, tikai nedaudz kaut kur kontrastu piegriezu.
R.K.: Viena daļa ir uz vecajiem audumiem, kas bija sapelējuši – tādi, kas paši par sevi piešķir mistisku noskaņu.
I.Dz.: Un vēl es domāju to brīdi, kad putni reāli sāka lidot tavā mājā.
R.K.: Jā, nu jā. Ķiršu laiks. Mums pie mājas ir saldais ķirsis, un strazdi bariem lidoja, metās logā iekšā un, protams, daži nobeidzās. Es biju tieši pēc operācijas ar kruķiem, trīsdesmit grādu karstums. Bet es sapratu, ka man ir jānofotografējas ar putnu. Tas ir obligāti jāizdara. Tad es lūdzu Ievai, lai viņa man kaut kā palīdz. Gulēju ar to beigto putnu blakus un pati bildējos.
***
Intervija veikta Latvijas Zinātnes padomes projekta “Laikmetīgā māksla un folklora: Atslēdzot aizsauli (UNART)” (lzp–2024/1–0479) ietvaros.
