Iemiesotā doma
No 18. jūlija līdz 8. novembrim LNMM galvenās ēkas Lielajā zālē norisināsies vērienīga zīmējumu izstāde “Iemiesotā doma”. Tas ir Latvijā pirmais šāda mēroga tieši zīmējumam veltītais pārskats, kas atklās šī medija daudzveidību un vēsturisko attīstību Latvijā no 18. līdz 21. gadsimtam.
Izstādē iekļauti autori no dažādām paaudzēm, kuru praksē zīmējumam ir būtiska loma: sākot ar Johanu Kristofu Broci, latviešu mākslas klasiķiem un laikmetīgās mākslas pārstāvjiem un noslēdzot ar 20. gadsimta 90. gados dzimušajiem māksliniekiem, kā arī ietverot trimdu un diasporu – kopā 97 personības ar vairāk nekā 300 darbiem, tostarp iekļauti trīs jauno autoru – Martas Folkmanes, Annas Malickas, Luīzes Rukšānes – veidoti jaundarbi.
Izstādes kuratores ir Maija Kurševa, Māra Lāce, Monta Cimdiņa.
Izstādes māksliniece: Dace Džeriņa.
Izstādes grafiskais dizains: Mārtiņš Ratniks.
Māras Lāces piedāvātā darbu izlase
no izstādes “Iemiesotā doma”
Kristaps Ģelzis (1962)
Vecās dienasgaismas. 2010
Papīrs, digitāldruka, akvareļa zīmulis. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
Kristapa Ģelža vārds kopš 20. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ir bijis klātesošs Latvijas laikmetīgās mākslas telpā, uzrādot izcilas mākslinieciskās kvalitātes. Aktīvajā viņa daiļrades posmā radītie darbi ir paplašinājuši mūsu priekšstatus par vizuālās mākslas iespējām, tai skaitā arī par zīmējumu kā mākslinieciskās domas izpausmi. Demonstrējot pāreju no tradicionālās pieejas uz starpdisciplināru vizuālās domāšanas modeli un atsakoties no attēla autonomijas, mākslinieks virza mūs uz izpratni, ka zīmējums viņam nav tikai tehnika. Ģelža darbi apliecina, ka zīmēšana var notikt ne tikai ar grafītu vai tinti, bet arī ar materiāliem, telpu un gaismu. Tieši šī paša autora formulētā domas skaidrība, precizitāte un mediju robežu paplašināšana padara Kristapu Ģelzi par vienu no redzamākajiem Latvijas laikmetīgās mākslas autoriem, kura daiļradē konceptuāls zīmējums ieņem īpašu vietu.
Hilda Vīka (1897–1963)
Rīta stundā. 1927
Papīrs, zīmulis. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
Hildas Vīkas Art Deco stilistikā radītie zīmējumi ieņem savrupu vietu Latvijas modernisma vēsturē, jo tajos savienojas mākslinieciski dekoratīva formas stilizācija ar mērķtiecīgu sievietes pieredzes atainojumu. Atšķirībā no daudziem sava laika autoriem, kuri sievietes ķermeni attēloja galvenokārt kā estētisku objektu vīrieša skatienam, Vīka savās kompozīcijās radīja autonomu pasauli, kurā sieviete nav tikai attēlojuma objekts, bet gan parādās kā patstāvīga personība un subjektīvas pieredzes nesēja.
Hildas Vīkas zīmējumu nozīmīgums slēpjas spējā apvienot izcilu grafisko kultūru ar personisku un neatkarīgu sievietes pasaules redzējumu. Kompozīcijās liela nozīme ir līnijai, ko nevaram uztvert tikai kā formālu mākslas darba elementu. Līnija ir dzīva un jutekliska, kas organizē emocionālu un simbolisku telpu, kurā ķermenis, ornaments un daba saplūst vienotā, poētiskā vizuālā sistēmā. Latvijas mākslas vēsturē Vīkas zīmējumi ir ne tikai estētiski izcili darbi, bet uztverami arī kā nozīmīgs apliecinājums virzībai uz vēlākām diskusijām par sievietes autorību, pašreprezentāciju un radošo brīvību, kas šobrīd ieguvusi citu aktualitāti.
Kārlis Padegs (1911–1940)
Sarkanie smiekli. No cikla “Sarkanie smiekli”. 1931
Papīrs, tuša, zīmulis. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
Kārļa Padega zīmējumi ir viens no spilgtākajiem un radikālākajiem 20. gadsimta pirmās puses Latvijas mākslas piemēriem, kur ekspresīvā deformācija organiski savienojas ar izcilu profesionālo meistarību, ļaujot saskatīt grotesko, ironisko un traģisko. Sižetiski darbi veido vienotu, konceptuāli nospriegotu vizuālo sistēmu, kur līdzās pastāv indivīda atsvešinātība, kara traumas, nāves klātbūtne un arī sava veida erotisms. Savukārt īpaši emocionālu fonu veido modernā un pretrunu plosītā pilsēta.
Autora mākslinieciskais rokraksts ir virtuozs un precīzs. Par galveno izteiksmes līdzekli Padega darbos kļūst līnija, kas variē dažādā intensitātē un emocionālā spriegumā. Viņa zīmējumi ir uzskatami par neatkarīgiem mākslinieciskās domas nesējiem, kuru tēlaino valodu ietekmēja ekspresionisma tendences. Padega zīmējumi kā sava laika liecība un kā brīdinājums joprojām ir aktuāli, atgādinot par cilvēka dzīves trauslumu, cilvēcību un traģismu.
Boriss Bērziņš (1930–2002)
Medījums. 1993
Papīrs, lodīšu pildspalva, zīmulis. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
Borisa Bērziņa zīmējumi ieņem autonomu un būtisku vietu viņa radošajā mantojumā, atklājot autora izcilo lineārās domāšanas kultūru un spēju ar minimāliem izteiksmes līdzekļiem sasniegt maksimālu plastisko intensitāti, kompozīcijas skaidrību un formas izjūtu. Bērziņa zīmējumos dominē līnijas enerģija, ritms un formas koncentrācija, kas ļauj izsekot mākslinieka tēlu sistēmas tapšanas procesam. Šajos darbos zīmējums funkcionē kā patstāvīgs estētisks un analītisks medijs.
Cilvēka figūra, īpaši sievietes ķermenis, klusās dabas motīvi un ikdienišķu priekšmetu pasaule tiek reducēti līdz to būtiskākajām vizuālajām īpašībām, kurās forma kļūst par patstāvīgu vērtību. Bērziņa zīmējumu estētika balstās nepārtrauktā dialogā ar Eiropas klasiskā zīmējuma tradīciju, vienlaikus saglabājot izteikti individuālu un laikmetīgu skatījumu.
Ilmārs Blumbergs (1943–2016)
Irbe pie jūras. Uzzīmēt jūru. No cikla “Lietiņš līst, lietiņš līst, lietiņš līst! Sapērk bildītes, sapērk bildītes”. 2007–2010
Audekls, koks, zīmulis, foto, tuša, ogle, kukaiņi, sveķi, laka. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
Ilmāra Blumberga zīmējumi veido vienu no savdabīgākajām un filozofiski piesātinātākajām parādībām Latvijas laikmetīgajā mākslā, kur zīmējumam ļauts funkcionēt kā eksistenciālas domāšanas formai.
Blumberga lineārais rokraksts ir koncentrēts un vienlaikus brīvs. Smalkā grafīta vai tintes līnija pulsē starp materialitāti un izzušanu, starp redzamo un intuitīvi nojaušamo, radot telpu, kurā figūra pārtop simbolā, bet simbols – universālā cilvēka eksistences metaforā.
Blumberga zīmējumos īpaša nozīme ir tukšumam, klusumam un nepateiktajam. Baltā papīra laukums nav pasīvs fons, bet pilnvērtīga kompozīcijas sastāvdaļa, kas piešķir līnijai elpu un metafizisku rezonansi. Šī estētiskā atturība nepieļauj ilustratīvu lasījumu – skatītājs tiek aicināts nevis atpazīt sižetu, bet iesaistīties meditatīvā uztveres procesā. Tieši vizuālās valodas lakonisma un garīgās ietilpības sintēze padara Blumberga zīmējumus par vienu no augstākajiem Latvijas zīmējuma kultūras sasniegumiem.
Romans Suta (1896–1944)
Nomale. Ap 1923
Papīrs, tuša. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
Romana Sutas zīmējumi ieņem būtisku vietu Latvijas modernisma attīstībā, apliecinot autora izcilo spēju sintezēt avangarda formveides principus ar spontānu, vitālu dzīves izjūtu. Tajos zīmējums funkcionē kā patstāvīga vizuālās domāšanas forma, kurā līnija kļūst par dinamiskas telpas, kustības un ritma organizētāju. Sutas tušas zīmējumi un skices nav tikai sagatavošanās posms glezniecībai vai lietišķās mākslas projektiem – tie atklāj mākslinieka domāšanas ātrumu, intelektuālo precizitāti un spēju ar dažiem trāpīgiem līnijas akcentiem radīt pārliecinošu plastisku veselumu.
Autora lineārais rokraksts ir viegls, elastīgs un šķietami improvizēts, tomēr tas balstās dziļā konstruktīvā domāšanā.
Romana Sutas zīmējumu nozīmīgums sakņojas spējā savienot intelektuālu modernisma programmu ar dzīvīgu, nepastarpinātu vizuālo izjūtu. Tajos nav akadēmiskas smagnējības vai formālas pašmērķības – katra līnija saglabā kustības impulsu un radošā procesa svaigumu. Tieši šī konstruktīvās disciplīnas un improvizācijas sintēze padara Sutas zīmējumus par vienu no spilgtākajiem klasiskā modernisma sasniegumiem Latvijas mākslā, apliecinot zīmējumu kā pilnvērtīgu un autonomu mākslinieciskās domas izpausmi.
Miervaldis Polis (1948–2026)
Pašportrets. 23.07.1974
Papīrs (noplēšamā kalendāra lapa), zīmulis. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
Miervalža Poļa zīmējumi ieņem īpašu vietu viņa daudzveidīgajā radošajā praksē, jo tie visnepastarpinātāk atklāj mākslinieka analītisko domāšanu un nepārtraukto interesi par attēla dabu un identitāti. Lai gan Polis plašāk pazīstams kā fotoreālisma pārstāvis un performanču autors, zīmējums viņa daiļradē ir neatņemama tās sastāvdaļa. Tieši šī spēja savienot izcilu profesionālu meistarību ar konceptuālu domāšanu padara Miervalža Poļa zīmējumus un jo īpaši pašportretus par vienu no nozīmīgākajām Latvijas laikmetīgās mākslas vizuālās pašrefleksijas parādībām, kur zīmējums kļūst ne tikai par attēlu, bet par filozofisku izziņas procesu. Izceļami ir Poļa pašportreti, kuros pašattēlojums nekļūst par autobiogrāfisku liecību tradicionālā izpratnē, bet pārtop konceptuāli vienotā daiļrades sistēmas eksperimentā.
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs izsaka īpašu pateicību Olgai Polei par nozīmīgo Miervalža Poļa darbu dāvinājumu, ko muzejs saņēma pēc mākslinieka aiziešanas mūžībā.
Jānis Jaunsudrabiņš (1887–1962)
Kartupeļu lasītāji. Ilustrācija J. Jaunsudrabiņa “Baltajai grāmatai”. 1914
Papīrs, tuša. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltā grāmata” ieņem unikālu vietu Latvijas kultūras vēsturē kā viens no darbiem, kur literārais teksts un autora zīmējums veido nedalāmu estētisku veselumu. Zīmējums nav ilustrācija tradicionālā nozīmē, bet līdzvērtīgs stāstījuma medijs – patstāvīgas domāšanas un atcerēšanās instruments. Tieši šī vārda un zīmējuma organiskā vienība padara “Balto grāmatu” par vienu no izcilākajiem Latvijas kultūras darbiem, kurā literatūra un vizuālā māksla sasniedz pilnvērtīgu sintēzi.
Jaunsudrabiņa zīmējumu valoda apzināti atsakās no akadēmiskas virtuozitātes. Līnija ir šķietami bērnišķīga, ekonomiska un lakoniska. Pats autors ir atzinis, ka mācījies zīmēt no bērniem, cenšoties saglabāt tiešu un nepastarpinātu skatījumu uz pasauli.
Johans Kristofs Broce (Brotze, 1742–1823)
No “Dažādu Vidzemes pieminekļu, skatu, monētu, ģerboņu u.c. krājums”. Rokraksts, 9. sējums. 1801. Rīga, Latvijas Universitātes bibliotēka. Reto izdevumu un rokrakstu bibliotēka “Bibliotheca Rigensis”
Johana Kristofa Broces zīmējumi ieņem izcilu vietu Latvijas kultūras vēsturē, jo tie atrodas uz robežas starp mākslas darbu, zinātnisku dokumentu un vēsturisku liecību. Viņa daudzsējumu krājums par Livoniju un Rīgu ir konsekventi veidots vizuālās dokumentācijas projekts, kurā zīmējums kļūst par instrumentu kultūras atmiņas saglabāšanai. Broce darbojās laikā, kad fotogrāfija vēl nepastāvēja, tādēļ viņa zīmējumi uzņēmās funkciju, ko vēlāk pārņēma fotogrāfiskais attēls – precīzi fiksēt arhitektūru, ainavu, sadzīves priekšmetus, amatniecību, apģērbu un cilvēku ikdienas dzīvi. Šī dokumentālā funkcija tomēr nekad neizslēdz autora individuālo skatījumu un estētisko izvēli.
Broces lineārais rokraksts ir disciplinēts, skaidrs un analītisks. 18. gadsimta beigu un 19. gadsimta sākuma zīmējums Baltijā kalpoja ne tikai estētiskām vajadzībām, bet arī vēstures, etnogrāfijas un arhitektūras pētniecībai. Tādējādi viņa mantojums pārsniedz ilustratīvas hronikas robežas un kļūst par vienu no nozīmīgākajiem Latvijas vizuālās atmiņas arhīviem, kur zīmējums funkcionē kā tilts starp mākslu, vēsturi un kultūras identitāti.
Leonīds Āriņš (1907–1991)
Logs. 1980
Papīrs, tuša. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
Leonīda Āriņa zīmējumi veido vienu no oriģinālākajām Latvijas 20. gadsimta otrās puses zīmējumu kopām, kurās spontāns dabas vērojums savienojas ar dziļi personisku pasaules izjūtu. Lai arī pats mākslinieks zīmējumu ilgstoši uztvēra kā glezniecības priekšdarbu, viņa vēlīnie tušas zīmējumi pārliecinoši apliecina zīmējuma autonomiju – tie funkcionē kā patstāvīgi vizuālās domas darbi ar savām formālajām un emocionālajām kvalitātēm. Āriņš zīmējumus dēvēja par savas dzīves “dienasgrāmatas lapām”, uzsverot to tiešo saikni ar ikdienas pieredzi un nepastarpinātu kontaktu ar dabu.
Āriņa lineārais rokraksts ir brīvs, temperamentīgs. Šajos zīmējumos nav akadēmiskas noslēgtības – tie saglabā skices svaigumu, un tieši šī nepabeigtības estētika kļūst par darba māksliniecisko vērtību.
Marta Folkmane (1999)
Tagad! Tagad! 2026
Papīrs, souss, melns krāsu zīmulis. Autores īpašums
Viens no izstādes veidotāju mērķiem bija ieskatīties arī aktuālajā mākslas ainā, pievēršot uzmanību šodienas mākslinieku darbībai konkrētā medija ietvaros. Rezultātā ievērojamu daļu no eksponētajiem zīmējumiem veido jauno mākslinieku sniegums.
Marta Folkmane ir viena no māksliniecēm, kura tika uzrunāta veidot darbu speciāli šai izstādei. Māksliniece liela izmēra kompozīcijā, kas veidota kā kolāža, pievēršas atmiņu tēmai, to trauslajai, fragmentārajai dabai un zūdamībai, vienlaicīgi cenšoties uzturēt un saglabāt nepārtrauktības ideju.
