Kā uzpildīt Kupolu?
Gundega Evelone intervē Poētisko Robotismu – mākslinieces Lauru Prikuli un Evu Vēveri par viņu veidoto izstādi “AERO”, kas līdz 18. oktobrim piedzīvojama Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē.
Mēs atrodamies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē. Iepriekš uzstāju, ka intervijai jānotiek tieši izstādes telpā, un tāpēc Laura un Eva liek man pašai izvēlēties tās norises vietu. Izmēģinu sevi sajust dažādos telpas punktos, un saprotu, ka gribu, lai mēs paceltos nedaudz virs ekspozīcijas. Līdz pašam kupolam ved koka kāpnes, kas nav pieejamas skatītājam. Mēs pārkāpjam pāri norobežojumam un apsēžamies uz pirmā kāpņu laukumiņa. Es atspiežos pret margām, Laura iekārtojas tālāk augšup vedošajos pakāpienos, bet Eva atguļas.
Gundega Evelone: Ko, ienākot šajā zālē, ierauga skatītājs?
Laura Prikule: Atkarībā no tā, kā viņš skatās un no kuras puses ienāk. Skatītājam ir trīs varianti: viņš var ierasties ar liftu, nākt no Staprāna izstādes “Klusuma arhitektūra”, un vēl viņam ir maģiskās kāpnes tajā galā (norāda uz otru pusi), pa kurām viņš arī var ienākt. Tie ir trīs dažādi punkti, kas skatītāju uzreiz novirza dažādās pieredzēs.
G.E.: Kā atšķiras šīs pieredzes?
Eva Vēvere: Kā es varu zināt, kā skatītājam, kuru es nezinu, atšķiras šīs pieredzes? Tā ir fantāzija.
G.E.: Kādu fantāziju, kā mākslinieces, kas ir iekārtojušas šo izstādi, jūs par to gribētu?
L.P.: Es domāju, ka tā ir variantu telpa, kur viņam ir vairāki veidi, kā iet cauri šai ekspozīcijai: sekojot skaņai, krāsai un priekšmetiem, vai izvēloties interaktīvākus, reflektīvākus maršrutus.
G.E.: Vai tas ir tas Varoņa ceļš, kas pieminēts izstādes aprakstā?
L.P.: Tas ir modelis, un reizē tā ir atsauce uz šo ceļu. Vai tas kļūst par tādu ceļu – tas ir atkarīgs no paša skatītāja; vai viņš spēj ieiet maksimāli dziļā izstādes izjušanas pieredzē.
G.E.: Kas pēc teorijas vispār ir Varoņa ceļš?
L.P.: Sprīdīša ceļš laimes meklējumos.
G.E.: Paga, vai skatītājs ir Sprīdītis, kad atnāk uz izstādi?
L.P.: (iesmejas) Viņš var būt arī Sprīdītis. Vai arī Lāčplēsis.
G.E.: Kāpēc jūs vēlaties, lai skatītājam ir šīs izvēles iespējas, nevis jūs kā autores viņam parādītu pareizo izstādes skatīšanās veidu?
L.P.: Nav tāda viena veida.
G.E.: Kā jūs esat nonākušas līdz tādam pieņēmumam, ka nav viena veida?
L.P.: Tāpēc, ka nāk dažādi cilvēki ar dažādu pieredzi. Lai uztvertu mūsu izstādi, katram ir labāks cits paņēmiens. Cilvēkiem atšķiras uztveres veidi, un katram jāmeklē sev piemērotākais. Daži labāk reaģē uz ģeometrisko formu valodu, citi uz skaņu, citiem patīk kustīgs attēls vai priekšā pateikts teksts vai instrukcija.
G.E.: Šajā izstādē ir viss, ko tu pieminēji. Vai varētu teikt, ka tā ir būvēta kā universāla izstāde, lai to varētu uztvert ikviens?
(Eva smejas, ka šie jautājumi ir absurdi un mēs diskutējam, vai mēs sēžam virs izstādes, vai vienā no tās līmeņiem, kurš gan skatītājam ir nepieejams.)
G.E.: Tātad izstāde ir sadalīta vairākos līmeņos, lai arī skatītājam ne visi ir pieejami?
L.P.: Fiziski nav, bet garīgi ir, ja viņš pacenšas.
G.E.: Kā viņam pacensties?
E.V.: (Turpina smieties par jautājumiem) Viņam ļoti vajag pacensties.
L.P.: Viņam jāļaujas plūdumam. Ja skatītājs spēj apzināti ieiet telpā, tad viņam ir vieglāk, bet, ja viņš pa vidu turpina risināt daudzas citas lietas, tad viņam, iespējams, būs grūtāk, jo ir arī sijas, kurās ieskriet.
G.E.: Jā, zinu pēc personīgās pieredzes... (nesen šeit sāpīgi atsitu galvu) Lai būtu vieglāk, jūs esat sagatavojušas pavadošo instrukciju.
E.V.: Mēs esam sagatavojušas visu, lai skatītājam būtu vieglāk!
L.P.: Viņam ir arī šūpuļtīkls, kurā viņš var reflektēt par izstādi šūpošanās režīmā.
G.E.: Tātad tas ir tas, ko sauc par līdziesaistes mākslu?
L.P.: Ja skatītājs tam ir gatavs.
G.E.: Pastāstiet vairāk par šo instrukciju! Kā tā tika veidota?
L.P.: Tā ir balstīta tulkošanas pieredzē, (Laura ir diplomēta tulkotāja) tulkojot dažādu citu priekšmetu instrukcijas. Tāpēc likās – kāpēc gan neizgatavot arī izstādes vērošanas instrukciju. Mazliet paskatīties uz AERO kā pašdarbināmu instrumentu, kas ļautu kaut ko paveikt arī skatītājam. Tāpēc tie ir ļoti konkrēti 12 punkti, bet reizē arī pavisam meditatīvi. Tā ir Poētiskā Robotisma sistēma – noteikti punkti, bet vienlaikus plūstošs mehānisms. Līdz ar to tas varbūt atšķiras no ledusskapja instrukcijas.
G.E.: Jūs pašas bieži atrodaties uz vietas izstādē, un droši vien esat pamanījušas, ko skatītājs dara. Vai viņš tiešām seko instrukcijai?
L.P.: Daži seko, daži ignorē. Daži cenšas atrast sasaisti ar Varoņa ceļu, daži iet nevis secīgi, bet mazliet intuitīvi un, kurus punktus sastop, tos sastop.
G.E.: Vai kaut kas notiek pretēji tam, ko jūs gaidījāt?
E.V.: Man nav pārsteigumu. Ja es esmu šeit, tad šajā izstādē ceļoju kopā ar skatītājiem. Viss, kas gadās mūsu kopīgā ceļā, ir savstarpējas atklāsmes, un es nevēroju skatītāju kā subjektu, kas mani pārsteigtu. Es eju kopā ar viņu.
G.E.: Vai Tu pārvērties par skatītāju savā izstādē?
E.V.: Nošķīrums “es un skatītājs” pazūd, jo ir dzīvā pieredze ar katru atsevišķo cilvēku, un kurš tad tajā brīdī ir skatītājs vai dalībnieks? Mēs ejam šo ceļu kopā un dalāmies pieredzē.
G.E.: Jūs esat šeit ikdienā un runājat ar... es vairs negribu lietot vārdu “skatītājs”... dalībniekiem.
L.P.: ... Ar ceļotājiem, kas arī apmeklē izstādi.
G.E.: Cik liela nozīme, ka jūs esat šeit uz vietas? Vai tas bija plānoti?
E.V.: Tas bija jau iekļauts izstādes ģenētiskajā kodā, ka mēs šeit būsim, jo mūs interesē šī dzīvā satikšanās.
G.E.: Vai tas ir arī iekļauts paša Poētiskā Robotisma ģenētiskajā kodā?
L.P.: Jā, tas ir spēles laukums – improvizācija.
G.E.: Kāpēc jūs piesaista tieši šāda improvizācija?
L.P.: Tas ir veids, kā darīt jaunas lietas. Piemēram, paskaties uz lidmašīnām visapkārt (visapkārt patiešām sakritušas papīra lidmašīnas. Tās uzlocījuši skatītāji kā daļu no uzdevuma izstādes punktā “Darbagalds”) Ja mēs jau laicīgi plānotu, kur nokritīs lidmašīna, mēs varbūt tikai izdomātu to palaišanas secību. Šādi, kad tajā piedalījušies tik daudzi cilvēki, tās piezemējušas visdažādākajās vietās un veidos, atkarībā no to metiena un locīšanas tehnikas. Šis rezultāts atklāj pasaules daudzveidību. Tu vienkārši esi daļa no milzīga procesa.
G.E.: Kā jūs nonācāt līdz šādam izstādes formātam?
(Eva un Laura šajā brīdī sāk pretjautāt, jo viņām nepatīkot, ka tikai es uzdodu jautājumus, bet es saku, ka šī ir intervija, un mans personīgais viedoklis palicis muzeja zelta liftā. Vēlāk viņas teiks, ka centušās mani iekļaut procesā, līdzīgi kā tas notiek izstādē)
L.P.: Ir nejaušības, un ir likumsakarības. Var dažas lietas izplānot, bet tas, ka tobrīd “Latvijas Finiera” atgriezumos uzradīsies tieši šādi finiera ķieģelīši... (norāda uz vienu no izstādes objektiem).
E.V.: Man liekas, ka mēs līdz šādai izstādei esam nonākušas nesteidzīgi, bet mērķtiecīgi – nonākušas tur, kur mēs gājām. (mums aiz muguras piekārts garš, vertikāls baneris ar tekstu “TU NONĀC TUR, KUR TU EJ”)
L.P.: Tur, kur tu neej, Tu nenonāc.
G.E.: Cik jūs ilgi nācāt?
E.V.: Vienā dimensijā mēs nācām visu savu dzīvi, bet citos aspektos vairākus gadus.
L.P.: Tas sākās ar idejām, kam vajadzēja lielāku mērogu, bez nelielu telpu ierobežojuma. Tad sekoja mirkļi ar eksperimentiem ar mazajām formām, kur iepeldēja idejas. Tad bija visāda veida darbnīcas, kas bija kā laboratorijas šīs izstādes noteiktām daļām.
G.E.: Šis viss ir izmēģināts jau iepriekš mazos modelīšos?
(Eva pārtver sarkanu lidmašīnu, ko raida kāds no lejas. Atloka un rāda mums – uz tās ir uzzīmētas smalkas līnijas – kā zirnekļa kājas)
L.P.: Tas ir kā mehānisms ar lielākām un mazākām vienībām, ko beigās ir jāsaskrūvē kopā, un tikai tad, ja visas mazās detaļas būs precīzas, tas darbosies jaudīgi.
E.V.: Runājot par moduļiem, mēs, gan katra individuāli, gan kopējā sadarbībā esam testējušas arī dzīvās saskarsmes formas ar dažādiem cilvēkiem, situācijām un institucionāliem partneriem. Tam ir nozīme, kāpēc mēs šobrīd radām tieši šādu izstādi.
G.E.: Tātad šī izstāde ir kopsumma visam, ko līdz šim paveicis Poētiskais Robotisms?
E.V.: Ja uz to skatās kā uz vienādojumu, tad tā var šķist. Es drīzāk uz to raugos tā – ir kaut kas ticis risināts, un tad vienā brīdī mēs parādām šī brīža situāciju – konkrētā laiktelpā atveram portālu, aicinām tajā cilvēkus un paskatāmies, kas notiks. Tā kā tas nav slēgts vienādojums, tad kaut kādā brīdī tas var manifestēties arī citos veidos.
G.E.: Laiks Poētiskajam Robotismam ir raksturīgs izpausmes līdzeklis – tā tas bija arī jūsu “Portālā” Muļķu mājā (Žurnāla “Rīgas Laiks” akcija “Mmāja”, kuras laikā skandāliem apvītajā namā Elizabetes 2 uz kādu brīdi iemājoja dažādas radošas iniciatīvas). Cik liels uzsvars uz to ir šoreiz?
L.P.: Arī šoreiz laiks ir svarīgs faktors – divus mēnešus izstāde būs pārmaiņu procesā, un mēs ceram, ka laiks atsegs vēl citus slāņus. Kā Eva teica – izstādei sākoties, mēs esam šajā punktā, un pēc tam ģeneratīvajā procesā kopā ar apmeklētājiem, sarunām, pieredzēm, darbnīcām un pārējo, mēs savu sapratni par to vēl padziļināsim. Piemēram, ar “Tu nonāc tur, kur tu ej” šobrīd saprotam vienu, bet oktobra vidū, pateicoties visam, kas te būs noticis, mēs sapratīsim jau kaut ko pavisam citu.
G.E.: Jūs nemaz nezināt, kur jūs nonāksiet?
L.P.: Tur, kur mēs ejam.
G.E.: Riskanti.
L.P.: Mums ir vadmotīvi, bet jā – kur AERO aizvedīs...
G.E.: Kāpēc nosaukums ir AERO?
L.P.: Mēs esam muzeja pašā augšā. Te ir brīvāka telpa – AERO nav pat pabeigts vārds. Tā var būt AEROgrāfija, AEROnautika, AEROplane... Mēs ļaujam skatītājam pabeigt savu AERO paveidu. Likās, ka tas ir labs, kompakts apzīmējums sajūtai, ko mēs gribētu sasniegt.
E.V.: Vēl arī gribas radīt augšup ceļošo turbīnu Latvijā mākslas vidē. Lai mēs varētu piedzīvot kaut tādu, kas drīzāk ceļ, nekā gremdē. Gribas akcentēt šo vertikāli – to, kas kaut kādā mērā ir vajadzīgs visiem.
L.P.: Jā, jo mēs dzīvojam sarežģītos laikos, un daudzas lietas mākslā parāda tieši šos gremdējošos aspektus. Vajadzīgs arī šis lifta moments.
G.E.: Tā ir sava veida manifestēšana?
E.V.: Es skatos tagad uz zilo murāli (norāda uz lielu, zilu virsmu telpas malā), kurā parādījušies jauni, negaidīti pielikumi. Mēs kā mākslinieki veidojam šo vertikāli un reizē ietvaru, kas var sakausēt un saturēt sabiedrības dažādās svārstības, viļņojumus un sajūtas. Šajos aktīvajos izstādes punktos var tiešām redzēt, kā tas viss saliedējās un kļūst par vizuālu manifestāciju. Lai arī mēs pēc tam mainīsim to, kas šeit notiek, jau pirmajā izstādes nedēļā var redzēt, kā darbojas šī turbīna – kā tā ģenerē kolektīvo materiālu. Mēs varam to novērot.
G.E.: Jūs esat radījušas turbīnu, lai kustinātu sabiedrības noskaņojumu augšupvērstā virzienā. Tas ir jautājums par mākslinieka atbildību sabiedrības priekšā. Vai māksliniekam ir jābūt atbildīgam sabiedrības priekšā?
E.V.: Man ļoti nepatīk šī dihotomija.
L.P.: Principā māksliniekam ir jābūt brīvam. Ja viņš grib, viņš drīkst izvēlēties darboties sabiedrības labā.
E.V.: (iesmejas) Man liekas, ka mākslinieks kā jebkurš cits drīkst būt atbildīgs. Punkts.
L.P.: Vēl šajā Kupola zāles arhitektūrā nedrīkst ignorēt vertikāli. Ja to ignorēsi, tad atduries tur lejā, (norāda uz grīdu) mazajā, sadalītajā telpā, lai arī Kupola zāle piedāvā ļoti daudz.
G.E.: Bet es tomēr gribu atgriezties pie atbildības jautājuma – jūs kā mākslinieces esat izvēlējušās ietekmēt sabiedrību.
E.V.: Varbūt mēs esam to izvēlējušās kā cilvēki?
G.E.: Vai tas ir viens un tas pats?
(abas provokatīvi atspēlē jautājumu man personīgi atpakaļ un es atbildu)
G.E.: Vai jūs nodalāt savu vispārcilvēcisko identitāti no mākslinieciskās būtības?
E.V.: Dīvains dalījums divos.
L.P.: Drīzāk tie ir kā sīpola mizas slāņi. Tie veido sīpolu – cilvēks ir cilvēks, cilvēks ir mākslinieks, un beigās cilvēks ir sīpols.
E.V.: Es vispār uz sevi skatos kā uz daudzšķautņainu figūru – reizēm ģeometrisku, reizēm amorfu, uz tādu, kurai ir ļoti daudz formu, kas var realizēties. Man ar tiem diviem “mākslinieks” un “cilvēks” ir ļoti par maz.
G.E.: Ja jau runājam par identitātes jautājumiem – kā Poētiskā Robotisma ietvaros notiek jūsu abu sadarbība?
L.P.: Tas vienkārši ir portāls.
G.E.: Kā jūs to atverat?
E.V.: Tiek atvērtas ideju telpas, kaut kas cirkulē, notiek apmaiņa – tā var būt informatīva vai arī apmaiņa par iepriekšējā naktī nosapņotiem sapņiem. Pētījumi, metodes, piedzīvojumi – tas viss dzīvojās šajā ideju telpā, un vienā brīdī kļūst par ko dzirdamu, redzamu, lasāmu.
G.E.: Vai jūs savā sadarbībā nodalāt, kas nāk no vienas vai otras, lai nepazaudētu individuālo autorību?
E.V.: Ir daļas, kurās vairāk ieguldījis viens un ar ko ir lielāka mākslinieciskā sasaiste – citreiz ar tekstu, citreiz ar krāsu, strukturālām idejām, procesiem. Tad mēs vienkārši to iedarbinām un zūd sajūta, ka būtu ļoti jānodalās. Kopējā spēles laukumā notiek turbīna, un ir ļoti labi, ka otrs cilvēks arī kustina šīs idejas – tās tiek darbinātas un tu vari tās vērot no malas. Ja strādā solo, tu vienmēr šajā darbināšanā esi viens pats, bet tandēmā otrs to bumbu pārtver.
L.P.: Kā mūsu video (izstādē iekļautais video darbs “Laika šķeldotāji”) – mēs kustinām bumbu no vienas puses uz otru, kamēr tai ir pietiekama informatīvā jauda un tā var eksistēt kā objekts izstādes telpā.
G.E.: Runājot par šo video, jūs teicāt, ka tā ir viena no iespējamām ieejām šajā izstādē – tajā skan dažāda veida teksti un apgalvojumi par mākslu. Vai tās ir jūsu personīgās pārdomas?
L.P.: Tie nāk no kolektīvās apziņas. Viena no metodēm, kā piekļūt kolektīvajai apziņai, ir strādāt ar cilvēku grupām vai lasīt presi, analizēt tajā atrodamo informāciju un to kondensēt audiālā formā. Šajā gadījumā pēc darbnīcām un senās un mūsdienu preses pētījumiem radās tekstuālais bloks, ko mēs ierunājām.
G.E.: Vai jūs pašas piekrītat visam tam, ko tur pasakāt?
L.P.: Nē, mēs to lasām kā grāmatu, ko visi kopā uzrakstījuši. Nav jāpiekrīt – uz to ir jāpaskatās.
E.V.: Daļa no tekstiem, kas ir par sajūtām un stāvokļiem, ir ļoti jaunu, mākslā ieinteresētu cilvēku vēstījumi, kas rakstīti brīvā tekstā. Mēs viņiem piedāvājām sākt no viena vārda. Šie teksti ir pārsteidzoši dzīvīgi un dziļi. Kad mēs ieguvām šo materiālu, tad likās, ka tas ir ļoti patiess. To var piedzīvot ikviens, bet tieši veids, kā jaunie cilvēki atver šo kanālu, likās ļoti saistošs. Savukārt, otra balss, kas skan, ir globālā tīmekļa balss, kur ir apgalvojošas, vienkāršrunas formas. Cilvēkiem patīk izmest apgalvojumus, un tad paskatīties, kā viļņojas internets un kas ar to notiek. Viena no video tēmām ir tieši šis jūtīgums un nejūtīgums – kā mēs, sabiedrība, viļņojamies par dažādiem jautājumiem.
G.E.: Jūs satiekat apmeklētājus. Te nāk šie jaunie un jūtīgie, bet arī tādi, kas met šos interneta komentārus. Vai jums ar viņiem veidojas dialogs?
E.V.: Mums veidojas dialogs ar visiem. Es teiktu, ka jūtīgumam nav vecuma – ir visu vecumu jūtīgi cilvēki – tie, kas šeit ienāk, ir uztvēruši un dalījušies ar savām sajūtām par izstādi. Savukārt ar tiem cilvēkiem, kas saka, ka viņiem šī izstāde ir nepieejama, mums ir ilgāka saruna par to, kā šeit ienākt un skatīties, un kādus instrumentus mēs tam piedāvājam, un kāpēc tā ir māksla.
G.E.: Ko viņi dara tālāk – vai mēģina “ieiet”, vai paliek pie sava?
L.P.: Kā nu kurš.
G.E.: Ir tādi, ko neizdodas pārliecināt?
L.P.: Nav teikts. Varbūt pēc nedēļas viņi būs nedaudz atvērtāki. Mums jau nav plāns uzreiz to klints sienu...
E.V.: Konvertēt! (smejas)
L.P.: ...nobrucināt, pievērst cilvēku laikmetīgajai mākslai, bet varbūt viņi tomēr mazliet ieklausās un viņiem paveras nedaudz plašāk pieļaujamība par to, ko viņi ir ar mieru redzēt.
G.E.: Jūs sevi nostādāt ļoti jūtīgā pozīcijā. Māksliniekam bieži ir iespēja atvērt izstādi un atkāpties – viņš netiek tieši konfrontēts ar skatītāju reakciju. Kā jūs ietekmē šīs reakcijas un kā jūs personīgi tiekat galā ar šīm emocijām?
L.P.: Tas ir tas spēles elements, taču ne vienmēr izdodas uz to skatīties kā spēli – dažreiz tas ievelk, jo jūti dažādas atbildes. Taču reizē tas ir arī interesanti, jo saproti, ka ir iespējams nospraust robežas tam, ko vispār gribi redzēt. Tad mēs ķeramies pie plūsmas elementa – kā ieplūst skatītāja apziņā. Varbūt pretī ir kokains rāmis, kas neļauj ienākt jaunai idejai, bet pa kādu šķirbu ieplūst jauna lieta, un pēc tam jau vairs neko – tas ir noticis, un “jādīlo” tālāk. Varbūt kāds sāks vairāk interesēties.
E.V.: Pārsvarā pēc dziļākas sarunas mēs varam nonākt punktos, kur mēs tomēr satiekamies ar cilvēku, kurš, šeit ienākot, nav bijis pārāk atvērts, un pēc tam mēs varam vienoties, ka esam vienā vai otrā punktā. Tas ir labs sākums sarunai par to, kas vispār ir māksla, kurai būtu jābūt muzejā. Mēs esam valsts nozīmes muzejā – jautājumi par to, kas te ir redzams, ir dienas kārtībā, un mums tie tiek uzdoti.
L.P.: Skatītāji mēdz ierasties kopā, vairākās paaudzēs, piemēram, vecmāmiņa ar mazmeitiņu, un katra uztver izstādi citādāk. Var novērot, kā no sākuma par izstādi ir cits priekšstats, un tad jau redzi, ka drīz jaunākās paaudzes cilvēks brīvi darbojas un uztver, un domā, kā varētu iekāpt šūpuļtīklā (“Relaksācijas punktā” ir iekārts šūpuļtīkls) un izjust izstādi.
E.V.: Jā, patiesībā tas ir labs atslēgas elements – starp-paaudžu mijiedarbība. Mēs bieži vien šajā izstādē redzam, kā dažādas paaudzes skatās šo izstādi katra atsevišķi, un kas notiek tad, kad tās ierodas kopā. Ir ļoti interesanti vērot, kā mijiedarbojas bērni un vecāki; kā radošo profesiju pārstāvji; kā izstādi skatās cilvēki no citām valstīm, un kā reizēm visas šīs grupas, kas citādi nemaz nesatiktos, satiekas, un kā tas ietekmē. Reizēm ienāk cilvēki, kas tikai skatās, un cilvēki, kas uzreiz dara, un tad kādā brīdī šīs grupas uzreiz samainās – tie, kas darīja, sāk skatīties, un tie, kas skatījās, saņem drosmi un pieķeras izdarīt.
G.E.: Vai ir kādi piemēri, kā izstādi atšķirīgi skatās pieminētie mākslas profesionāļi un cilvēki, kas nav saistīti ar mākslu?
E.V.: Reizēm tieši mākslas profesionāļiem ir lielākie aizspriedumi (neticīgi paskatos). Jā, tā mēdz būt. (Laura gan iebilst). Ir dažādi. Reizēm ir pilnīga sapratne par to, kas šeit notiek.
G.E.: Viņi nāk ar jau noteiktām gaidām?
L.P.: Jā, kā uz Latvijas Nacionālo mākslas muzeju.
E.V.: Vai tas tevi pārsteidz?
G.E.: Jā, tas mani pārsteidz.
E.V.: Varbūt tāpēc, ka muzejs ir diezgan pilns ar gleznām un klasiskākām mākslas formām.
L.P.: Latvijā joprojām ir dominējošs objektu kults – meklēt ne tikai pieredzi, bet objektu.
E.V.: Jā, es teiktu, ka pieredzi pat nemeklē, bet meklē pārdzīvojumu, skatoties uz objektu.
G.E.: Kāda ir atšķirība starp pārdzīvojumu un pieredzi?
E.V.: Pieredze ir kaut kas tāds, par ko es domāju kā par kaut ko procesuālāku un atvērtāku. Ja tikai skaties, tu paliec vērotāja zonā – tu vari arī domāt, bet principā esi kastē. Pieredze ir plašāka iziešana ārpus saviem domu ceļiem, darbībām un iemītām taciņām.
L.P.: Tu ļaujies vairāk plūsmai.
E.V.: Jā, Tev ir nepieciešama atvērtība, jo pieredze gandrīz vienmēr pieprasa, lai spēj paplašināt savu uztveres lauku. Tev ir jābūt daudz drosmīgākam.
L.P.: Jā. Tev jāsaprot, ka tu nevarēsi kontrolēt visu, kas ar tevi notiks pa ceļam.
G.E.: Vai tā ir slavenā Poētiskā Robotisma metode?
E.V.: (iespurdzas) Slavenā! Mums nav tikai viena slavena metode.
L.P.: Jā, pieredze arī ietilpst mūsu metožu kopumā.
G.E.: Kādas tad ir šīs Poētiskā Robotisma metodes, kas ik pa brīdim tiek piesauktas?
E.V.: Mums ir veselas prezentācijas un darbnīcas, kurās tiek lietotas šīs metodes. Tas ir kaut kas īsts un nav fantāzija.
L.P.: Tajā grāmatplauktiņā, (stacijā “Bibliotēka”) kserokopiju plūdos ir sadaļa ar metodēm.
G.E.: Labi, tagad Arterritory lasītājs grib pieredzēt Poētisko Robotismu mājās pie datora vai telefonā sabiedriskajā transportā – dodiet viņam kādu metodi, kā to izdarīt!
L.P.: Viņš var gatavot sarakstus ar savām emocijām un krāsām, kas viņam patīk. Piemēram, viņš uztaisa sarakstu ar 12 krāsām un poētiski nosauc, ar ko tās asociatīvi saistās. Tad viņš dodas uz krāsu veikalu (Laura aizplūst iztēlē) un uzjauc šos toņus, un tad izlej, piemēram, uz milzīga finiera. Tā viņš pieredz šo krāsu, ko nesen ir tikai sausi uzskaitījis sarakstā.
G.E.: Tātad šo metožu mērķis ir veidot šo pieredzi, māksliniekam ne-klāt-esot?
L.P.: Jā, pieredzei var iedot arī tikai impulsu. Tu esi pamodies, tu strādā, “nežāvē” un nežāvājies.
G.E.: Jūsu uzdevums ir atvērt vaļā skatītāju?
E.V.: (pikti) Kāds uzdevums? (smejas)
L.P.: Mums patīk, ka viņš atveras. Tad tas ir jauks skatītājs.
E.V.: Man liekas, ka māksliniekiem nav tāda “uzdevuma”.
L.P.: Mums patīk arī aizvērti skatītāji, jo mums patīk uzdevumi – tas sagādā galvas sāpes un šķēršļus, bet ir interesanti. Cilvēkam nav vienmēr jāpakļaujas vai jāpadodas māksliniekam – viņš var arī protestēt pret to, ko mākslinieks viņam grib pateikt.
G.E.: Vai jūs šajā izstādē piedzīvojat kaut ko tādu, par ko iepriekš nebijāt iedomājušās? Kādi ir pārsteigumi?
Foto: Valdis Jansons
L.P.: Grīda ļoti ātri uzpildījās ar lidmašīnām. Man likās, ka varbūt būs dažas lidmašīnas, bet pēkšņi to ir ļoti daudz. Atnākot šeit dažas dienas pēc atklāšanas, bija patīkami redzēt lidmašīnu jūru.
G.E.: Parunāsim par izstādes transformācijām. Šī ir piesaukta kā mainīgu veidolu izstāde. Ko tas nozīmē?
E.V.: Tas pieļauj iespējamību, ka lietām nav fiksēta stāvokļa. Dažām ir, dažām nav, bet viss var mainīties.
L.P.: Ja tās grib, tās var būt dažādās krāsās – ideja nav krāsu atkarīga. Vienu nedēļu kubs ir zaļš, bet citu dzeltens. Tas nozīmē, ka lietas var mainīties un tu vari mainīt lietas. Tas var notikt strauji – tāpat kā, izejot uz ielas, vienu dienu ir sniegs, vienu vētra, vienu lietus. Tāpat arī šī izstāde uzvedas nevis kā stabils gala rezultāts, bet mainīgu parādību kopums, kas rada AERO efektu. Tas nav tikai par to, ka I burts ir sarkans, vai aplis ir melns, vai lidmašīna ir zila. Tas vienā brīdī var mainīties, un būt kaut kas nemainīgs. Tas vienalga būs AERO.
G.E.: To mainīs skatītājs, vai jūs, mākslinieces?
E.V.: Gan, gan.
L.P.: Skatītājs lidina lidmašīnas – viņš maina. Mēs kādu dienu kaut ko nokrāsojam citā krāsā – mēs mainām.
G.E.: Cik tālu ir robeža, kad skatītājs var mainīt izstādi?
L.P.: Tas atkarīgs no mūsu dialoga konstruktīvisma ar skatītāju.
G.E.: Vai viņš to jūt?
L.P.: Viņam jājūt robežas. Ja viņam liekas, ka nav nekādu robežu, tad viņš par to var pārliecināties – ieskriet ar pieri sienā un saprast, ka robežas šeit tomēr ir.
G.E.: Pašlaik šķiet, ka skatītājs jūt un respektē robežas.
E.V.: Jautājums par robežām... Es par to domāju. Mums katru dienu jāsaprot, kur ir robežas, un šeit tas neatšķiras no situācijas uz ielas, kur arī ir robežas, kuras tu zini, kuras tu jūti un dažas, ko tu vēl nezini. Tu vari sāpīgi norauties, ja izdari kļūdas. Šī izstādes telpa ir tāda pati dzīvā situācija, kur kaut kas ir zināms, kaut kas ir izpētāms, un kaut ko tu arī nezini un ko nedrīkst darīt.
L.P.: Tā ir spēle, kur tu pārbaudi ne vien robežas, bet arī savu spēju tikt galā ar augstumu, krāsu, formu un visu pārējo. Mēs, piemēram, parādām, ka ir iespējams tikt līdz griestiem (norāda uz Kupola griestiem), bet ne katrs to var izdarīt, tāpēc mēs aicinām talkā alpīnistu, kurš pierāda, ka tas ir iespējams.
G.E.: Jūs pārbīdāt ne tikai fiziskās robežas izstādē, bet arī pašā muzejā, pierādot, ko te var vai nevar izdarīt?
L.P.: Mēs sniedzam ieskatu.
E.V.: Es ceru, ka mūsu sekotājiem būs vieglāk, jo mums kā pionieriem nav viss bijis tik vienkārši.
L.P.: Jā, dažreiz sanāk, ka vēlāk jau ir skaidrs, ka tā drīkst darīt – pēc fakta – un kādam tas jāizdara vēl pirms šī fakta.
G.E.: Vēl sarunas noslēgumā jautājums par gaidāmo programmu, kurā ir tāds jauks vārds kā “mikrorituāli”. Kas tajos notiks?
E.V.: Mikrorituālos mēs esam šeit – katru nedēļu veicam mazliet citu procesu, un apmeklētāji var mūs šeit satikt.
L.P.: ...Darbībā, sarunā vai procesā. Daži rituāli būs cikliski, daži ritmiski, daži vienreizēji un daži secīgi.
G.E.: Vai tā ir performance?
L.P.: (skaļi nopūšas) Tas izklausās nedaudz kā uzvedums. Drīzāk liekas, ka šis ir dabīgs, nepieciešamībā balstīts process. Piemēram, vienu nedēļu telpā uz lidmašīnām parādījušies daudz mērķu (skatītāji uz pašu locītajām un lidinātajām lidmašīnām iepriekš uzrakstījuši savus mērķus), un tad nākamajā trešdienā notiek šo mērķu arhivēšana. Caur šo arhivēšanas darbību mēs apzinām, kas te atrodas.
G.E.: Sanāk, ka iepriekš (katru pirmdienu) jūs esat veikušas izmaiņās izstādes scenogrāfijā, un tad jūs to aktivizējat ar savu klātbūtni?
E.V.: Nav izslēgts, ka arī mikrorituālu laikā notiek strukturālas pārmaiņas. Mikrorituāls ir atvērta koncepcija. Tajā ienāk gan performativitāte, gan tīri praktiskas lietas, kas mums nepieciešamas – ja mums ir ideja, ka visi cilvēku mērķi ir jāarhivē, tad mēs to sistemātiski izdarām.
L.P.: Reizē tas rada jaunus izstādes objektus – arhīva katalogu vai kādu būvi, vai jaunas formas, kas izriet no tā, kā cilvēki ar mums izstādē sarunājušies, mijiedarbojušies. Ja neviens nebūtu locījis lidmašīnas, mums nebūtu šāda kataloga.
E.V.: (pieskaras daudzskaldņainai stikla tvertnei mums blakus, kas pilna ar lidmašīnām) Šeit nonāk visas arhivētās.
L.P.: 108 arhivētas lidmašīnas. Rituālam ir sākums un beigas, un tas laika sprīdis, kad notiek totāla koncentrēšanās.
E.V.: Redzi šo lidmašīnu? (rāda man lidmašīnu) Šo man no zāles uzmeta mūsu intervijas laikā.
G.E.: Es to pierakstīju.
E.V.: Tas izskatījās pēc ārzemju vīrieša ar tetovētām rokām, kas ļoti rūpīgi uzvilka šo grafisko zīmi. Tad viņš skatījās, kur to aizsūtīt, un tā kā mēs bijām šeit, un bija acu kontakts...
G.E.: Kas ir tas, ar ko jūs šo te visu, pusotru mēnesi garo procesu, gribat pabeigt? Vai jūs jau zināt, ko iegūt un sajust?
L.P.: To, ka AERO var reāli sajust arī cilvēki, kas izstādei nav rūpīgi gatavojušies – lai viņi pieslēdzas šai sajūtai.
E.V.: To nemaz vēl negribas verbāli formulēt, bet es iztēlojos vizuāli – redzi šo caurspīdīgo astoņskaldņu formu? (to, kurā arhivētās lidmašīnas). Iztēlojies, ka tā ar viskautko uzpildās – katru reizi tas var būt kaut kas cits. Man gribētos šo visu pabeigt ar tādu ļoti uzpildītu ģeometrisku struktūru. Varbūt tā forma, par ko es runāju, ir viss kupols, un tas ir tā uzpildīts ar visām šīm idejām, darbībām, pieredzēm, ka es justu, kas viss šis ir jaudīgi noticis.
