Process ir daļa no rezultāta
Saruna ar Vijas Celmiņas fonda stipendijas laureāti Dzeldi Mierkalni
2026. gada Vijas Celmiņas fonda stipendiju saņēma Dzelde Mierkalne, līdz šim plašākai publikai mazāk zināma jaunās paaudzes Latvijas māksliniece, kuras praksē sastopas zīmējums, tēlniecība un instalācija, vēsturiska amatniecības tehnika un popkultūras atsauces laikmetīgā vizuālā valodā. Viņas praksi veido interese par materiāla spēju radīt maldīgu priekšstatu par savu izcelsmi, svaru un senumu.
Mierkalne absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas apakšnozari un maģistra studiju programmu POST. Pēdējos gados piedalījusies vairākās izstādēs ārpus Latvijas: viņas darbi bijuši skatāmi 19. Tallinas Grafikas triennālē Lasnamäe Pavilion of Tallinn Art Hall, kā arī Tallinn Art Hall izstādē I came here to be alone. I also came here to be alone; Viļņā viņa sarīkojusi personālizstādi Ingress XP The Rooster Gallery (kurators Raivis Alksnis) un piedalījusies izstādē Gen Z. All at Once MO muzejā, kā arī citos projektos Viļņas mākslas akadēmijā un mesē ArtVilnius. Tartu viņa piedalījusies Kogo Gallery izstādē Showroom: Sweat and Dust, Londonā – Lethaby Gallery izstādē METAHORROR meets METAHUMOUR, Prāgā – Garage Gallery izstādē Sardines, savukārt Bostonā – The Distillery Gallery izstādē In the Shadow of the Floater.
Vijas Celmiņas fonda stipendija Latvijā tika piešķirta otro reizi, un tās apjoms ir 30 000 ASV dolāru. Finansējums nav piesaistīts viena konkrēta darba radīšanai, bet paredzēts mākslinieka radošajai brīvībai, meklējumiem un profesionālajai attīstībai. Dzelde Mierkalne ir jauka, atvērta un cerīga, bet vienlaikus konkrēta un sakārtota. Viņas studija ir spodra, un vairāki zināmākie darbi rūpīgi izvietoti aptuveni 25 kvadrātmetrus lielajā, gaišajā telpā. Sarunājamies par to, ko nozīmē būt jaunam māksliniekam, par materiāliem un tehnikām, kas veido viņas praksi, un par to, kurp viņa vēlas doties tālāk.
“Draugs Drauds” no personālizstādes “Doom Doom Delight” TUR telpā. Pūkains flīss, izšuvums, pārstrādāts pildījums, 260×100 cm, 2024
Tev ir piešķirta lieliska studijas telpa!
Šeit ievācos pavisam nesen. Pagaidām es vēl iedzīvojos šajā telpā, kuru uz vienu gadu ieguvu, pateicoties Linstow Art Award. Es vēl neesmu tā kārtīgi pieķērusies klāt tam īstajam procesam – putekļiem un akmeņiem.
Kā tu plāno izmantot akmeņus? Grafikā, tēlniecībā vai instalācijā?
Ir grūti nodalīt, kas ir grafika un kas ir skulptūra. Es vienmēr saku: tas ir bezmaz vai zīmējums formā. Protams, man ir grafikas pamati, un ļoti tuvi man ir arī oforts un mecotinta. Bet, tieši pateicoties grafikai, man attīstījās interese arī par formu, kas mani noveda līdz scagliola marmora imitācijas tehnikai. Tāpēc pēdējos četrus gadus esmu diezgan, tā teikt, uzsēdusies uz tās.
Bet, protams, nav tā, ka mani interesē tikai un vienīgi scagliola marmors. Man ļoti patīk arī šī materiāla attiecības ar dažādiem citiem materiāliem un vidēm. Man ir bijuši, piemēram, parafīna darbi (Lielizmēra parafīna sveces no Dzeldes Mierkalnes instalācijas “LOWKEY KATASTROFY FUNRIDE” Latvijas Mākslas akadēmijas maģistra programmas POST absolventu izstādē “Breaststroke, Backstroke and Butterfly” Rīgā, Skolas ielā 18, 2023. gada 2.–29. jūnijā – KF). Tāpat man patīk atrast jau gatavus, ready-made objektus un apvienot tos. Un skatīties to mijiedarbību arī ar ļoti moderniem materiāliem. Man liekas, tur rodas kaut kas interesants.
Arī pati vide ir svarīga, jo sākotnēji scagliola marmora imitācijas tehniku 17. un 18. gadsimtā izmantoja baznīcās, altāros un izsmalcinātās ēkās. Piemēram, mums Biržā (mākslas muzejs “Rīgas Birža” – KF) sienas īstenībā ir radītas šajā tehnikā. Visbiežāk tā strādā amatnieki un restauratori. Ir arī tāds tehnikas pielietojums, kur cilvēks imitē konkrētus akmeņus. Bet tas nav mans mērķis. Es to izmantoju brīvi, savā veidā.
“Iluminators”. Mecotinta, oforts, kokvilnas papīrs, 35,5×45,5 cm, 2025
Tu teici, ka tagad strādāsi ar putekļiem. Kāds tev ir plāns – nākamie darbi vai izstādes?
Šobrīd vēlos strādāt, lai uzaudzētu muskuļus. Kopš ievācos, vēl neesmu īsti to darījusi. Gribu iesildīt jauno studiju. Es mēdzu strādāt diezgan periodiski. Parasti man ir personālizstāde, un pēc tās vairākus mēnešus, visticamāk, neeju studijā. Varbūt daru citas lietas savai praksei, bet ne tieši studijā.
Kopš pēdējās personālizstādes ir pagājis laiks, un tagad ir arī jauna studija. Līdz ar to gribu radīt darbus ne tik ļoti konkrētai izstādei, bet sev. Domāju arī par to, ka ap Ziemassvētkiem un Jauno gadu cilvēkiem dažreiz parādās interese iegādāties darbus. Tuvākā personālizstāde man būs nākamā gada novembrī Madonā, MABOCA galerijā “Visuma Centrs 2”. Līdz tam vēl ir laiks, bet virzība jau vienmēr notiek. Esmu ievērojusi, ka man ir pietiekami ilgs periods starp personālizstādēm.
Pamanīju, ka tev bijušas daudzas izstādes ārpus Latvijas. Kā tas notika?
Domāju, tas ir par būšanu pareizajā laikā un pareizajā vietā. Piemēram, līdzdalība izstādē MO muzejā Viļņā notika, pateicoties kuratoram Mihalam Novotnijam (Michal Novotný) no Prāgas, kurs 2025. gadā pabija Riga Contemporary mesē un TUR telpas stendā pamanīja manus darbus. Tieši Eiropā, man šķiet, ir jūtams, ka sāk rasties interese par savstarpēju sadarbību, par mēroga izplešanos arī pāri valstu robežām. Aizvien vairāk ir vērojama interese sastrādāties ar dažādiem māksliniekiem.
Izmēģinājuma nospiedums darbam “Iluminators”
Un ar citām izstādēm bija līdzīgi?
Piemēram, Prāgā (Dzeldes Mierkalnes darbi grupas izstādē “Sardines” galerijā Garage Gallery, kas bija skatāma no 2023. gada 1. marta līdz 20. aprīlim – KF) kurators bija Kaspars Groševs. Tur bija pārstāvēti arī vairāki latviešu mākslinieki. Londonā, savukārt, viss notika, pateicoties maģistrantūras programmai POST (Dzeldes Mierkalnes darbi projektā “METAHORROR meets METAHUMOUR”, kas norisinājās izstādes “Vestibule” ietvaros Central Saint Martins galerijā Lethaby Gallery Londonā 2023. gada janvārī. Kuratori – Marks Halsons (Marc Hulson) un Kristaps Ancāns – KF). Patiesībā – viss noticis caur Latviju un kuratoriem, kuri ieinteresēti reprezentēt Latvijas māksliniekus arī ārpus Latvijas.
Izklausās, ka tu tiešām proti būt pareizajā vietā pareizajā laikā!
Jā (smejas).
Fragments no Dzeldes studijas
Kā juties, uzzinot, ka esi ieguvusi Vijas Celmiņas fonda stipendiju?
Tas bija ļoti liels saviļņojums. Vēl joprojām brīžiem aizmirstu, tad atceros un atkal jūtu to milzīgo emocionālo pacēlumu, gandarījumu, pateicību un prieku. Lielākoties sajūtas ir vārdos neaprakstāmas. Tagad ir jāspēj apsēsties un kārtīgi pārdomāt rīcības plānu, lai neko nesasteigtu. Šis viss vēl joprojām ir jāapstrādā. Tajā pašā laikā es stipendijai pieteicos jau ar konkrētiem mērķiem.
Vai iecerētie projekti bija saistīti ar radošu darbu vai ar konkrētu izstāžu īstenošanu?
Savā praksē vienmēr esmu vēlējusies pilnveidot tieši tehniskās spējas un darbu kvalitāti. Šo scagliola marmora imitācijas tehniku iemācījos pašmācības ceļā, bez pasniedzēja vai meistara. Man ir svarīga arī darba kvalitāte ilgtermiņā – kā darbs izskatīsies pēc pieciem vai desmit gadiem. Svarīga ir darbu izturība, stingrība un pareiza apstrāde. Piemēram, tagad darbos, kas ir apmēram trīs gadus veci, pamanu, ka tie sāk nedaudz dzeltēt – salīdzinājumā ar to, kā tie izskatījās sākumā. Tā es pakāpeniski esmu iemācījusies, ka būtu jāizmanto nevis bišu vasks ar linsēklu eļļu, bet ar valriekstu eļļu. Galvenais stipendijas mērķis bija mācīties – gribētu braukt uz Itāliju, kas ir viena no šīs tehnikas izcelsmes vietām. Uz intensīvu meistarklasi, kur varētu mācīties no cilvēka, kurš šo tehniku apguvis, pārmantojot to no paaudzes paaudzē. Tādu vietu Itālijā netrūkst.
No vienas puses, manuprāt, māksliniekam ir izdevīgi nezināt, ko viņš dara nepareizi. Ja zini noteikumus, kaut kādā mērā esi tajos ierobežots. Ja to nav, vienkārši eksperimentē un meklē pats savu veidu. Ir izdevīgi nezināt, ko dari nepareizi, kamēr nokļūsti līdz rezultātam, kuru vēlējies panākt. Vai arī rezultāts pats sevi tev parāda, jo ne vienmēr visu var izplānot. It īpaši šādās tehnikās eksperimentēšanas periods ir svarīgs, lai pēc tam kaut ko varētu realizēt apzinātāk. Vienlaikus bieži vien arī eksperiments, kas nav domāts konkrētai izstādei vai projektam, kļūst par pašpietiekamu rezultātu.
“Buramdziesma” no sērijas “Pastarītis Sprīdītis”. Skaljolas inkrustācija, 21×25 cm, 2025
Tavs pieteikums stipendijai izklausās ļoti prātīgs – tu zini, ko dari un ko tev vajag. Vai varētu pastāstīt par scagliola marmora imitācijas tehniku? Daudzi droši vien to nepazīst.
Scagliola marmors, tā saucamais “nabagu marmors”, kaut arī nemaz neizskatās nabadzīgs, patiesībā ir ģipsis, samaisīts ar trušādas līmi un pigmentiem. Es veidoju šo masu, un, pateicoties tieši trušādas līmei, kurai jābūt konkrētā konsistencē, varu ar ģipsi strādāt ilgāk. Zināms, ka, ja ģipsim pielej ūdeni, tas ļoti īsā laikā sacietē. Bet, pateicoties trušādas līmei, ar to vēl kādu laiciņu var mīcīties. Klāt tam visam ir pigmenti. Manā gadījumā visbiežāk tie būs melnie pigmenti, jo man ļoti patīk strādāt monohromā skalā. Es šos krāsainos pikucīšus lieku kopā un mīcu, taču ne pārāk daudz. Lai gan masa cietē ilgāk, tā necietē gluži divas stundas. Citreiz jau procesā sāk sacietēt par ātru, it īpaši tāpēc, ka man varbūt trūkst šo tehnisko zināšanu. Masa citreiz ir rudzu maizes kukuļa lielumā, no kura griežu šķēles. Darbi dažreiz ir nedaudz tāda mānīšanās: cilvēki pieņem, ka tie ir smagi, bet tie ir vieglāki, nekā izskatās. Manuprāt, māksliniekam jau ir jāprot bišķiņ pamānīties. Tu vari pamēģināt pacelt kādu no formām.
Fragments no Dzeldes studijas
Cik viegli to paņemt! Ak, masa ir uzklāta uz putuplasta!
Jā, es klāju uz dažādām pamatnēm. Sākumā taisīju pilnus.
Kā tu masā izveido rakstu?
Kad esmu izveidojusi virsmu konkrētā formā – tādu, kādu vēlos (citreiz tā ir galda virsma, citreiz grāmatas formas imitācija; esmu veidojusi arī neregulāras formas), ļauju tam visam sacietēt. Tas prasa diezgan ilgu laiku. Pirmo kārtu es, tā teikt, rīvēju nost, jo sākumā, kad uztaisu, vēl neko daudz nevaru saprast. Pēc tam slīpēju. Tāpat kā pirms 400 gadiem, virsma tiek pulēta ar vilnas pulieri. Pēc tam virsmu apstrādāju ar bišu vaska un linsēklu vai valriekstu eļļas maisījumu, kas to padara spīdīgāku un tonāli piesātinātu.
Savukārt, ja vēlos zīmējuma elementu, gravēju virsmā. Ar mehānisku instrumentu gravēju šajā jau sacietējušajā un nedaudz noslīpētajā virsmā, un iegravētās iedobes pildu ar nedaudz šķidrāku tādu pašu masu – ne tik biezu kā pašai formai. Ja strādāju ar dažādiem toņiem, tad slāni pa slānim. Vienu pelēko iegravē, iepilda, ļauj nožūt, atkal nedaudz noslīpē. Ļoti uzmanīgi, jo nedrīkst ieslīpēt par dziļu. Tā, ejot pa smalkākajiem toņiem, ir ļoti jādomā par soļiem un to secību, lai izveidotu kaut ko tādu kā, piemēram, mans “Lielais darījums” (lielizmēra galds ar scagliola marmora virsmu personālizstādē “Lielais darījums” galerijā “427” Rīgā, kas bija skatāma no 2024. gada 22. novembra līdz 21. decembrim – KF). Tas ir bijis lielākais un tehniski smalkākais darbs, kādu esmu veikusi, pētot savas attiecības ar šo tehniku un tās vēsturi. Ja iegūglē, parādās diezgan daudz dekoratīvu galdu no baroka laikiem. Ļoti vēlējos iedvesmoties no šiem barokālajiem galdiem, bet tajā pašā laikā padarīt to par savu. Man patīk, ka ir dialogs ar senatni, tehnikas izcelsmes laiku un vidēm, kurās tā “dzīvojusi”. Bet svarīgi, ka es to radu tagad, šodien – un te ir mani elementi. Kā tagi no grafiti.
Skats no Dzeldes Mierkalnes personālizstādes “Lielais darījums” galerijā 427, Rīgā, 2024
Grafiti apvienojumā ar kaut ko barokālu.
Jā. Tie ir mani vizuālie kodi, kas veido kopumu. Vēl viena lieta – procesā nevaru paredzēt, kādi tieši būs šie raksti. Varu tikai paredzēt, kur tos lieku. Īstais rezultāts rodas tikai tad, kad noslīpēju un nopulēju. Arī melnais ir krītains, pirms tas tiek nopulēts, pirms ieziežu eļļu. Bet man patīk spēlēties ar ideju, ka varbūt tas ir dziļš. Dažos darbos tieši mērķēju uz smalkiem rakstiem. Citos atkal cenšos spēlēties ar īstuma sajūtu, ar mānīšanos – varbūt tas ir kaut kas īsts un sens, no kādām raktuvēm paņemts, un, griežot to šķēlēs, sāk parādīties šie zīmējumi. Ir arī cilvēki, kuri skatās šajos rakstos, un, lai gan tie ir diezgan abstrakti un nenoteikti, sāk atrast tēlus – acis, sejas, rokas. Šis, piemēram, ir no Sprīdīša sērijas. Nedaudz esmu paspēlējusies arī ar šo latviešu pasaku tēlu.
“Loredom” (fragments). Skaljolas inkrustācija, atrasts priekšmets, poliuretāna mākslīgā āda, diegs, 83×68×25 cm, 2026
Sprīdīša tēls atgādina Kaspara Groševa tēlveidi.
Man jau vidusskolā Groševa darbi bija viens no iedvesmas avotiem.
Saki – ko tu domā par Latvijas mākslas ekosistēmu?
Mēs visi, kas esam iesaistīti šajā mākslas ekosistēmā, kaut kādā ziņā esam par to atbildīgi – vēl vairāk ļaut mākslas pasaulei plaukt. Skaidrs, ka mākslinieki visbiežāk nevar atļauties nopirkt citu mākslinieku darbus, tomēr dzīvot un strādāt ir iespējams. Vienmēr jūtu saikni ar Latviju un vēlmi palikt šeit. Te ir ko darīt! Skaidrs, tā nav milzīga, un tas ir kaut kāds burbulītis. Man liekas, visās vietās arī pati mākslas scēna sadalās kaut kādos burbuļos. Protams, pa ceļam jāpārvar ļoti daudz šķēršļu un grūtību. Šķēršļi, ar kuriem nākas saskarties, mēdz būt diezgan ikdienišķi un daudziem aktuāli – stabili ienākumi un iekrājumi, it īpaši ilgtermiņā. Esmu priecīga, ka maniem darbiem ir arī pircēji, kā arī par jauniegūtajām balvām, taču visiem zināms, ka Latvijā mākslas tirgus vēl ir attīstības procesā. Tāpat arī sabiedrības un valsts izpratne par kultūras, īpaši laikmetīgās mākslas, nozīmi. Pati nekad neesmu romantizējusi “stereotipiski bohēmisko nabadzīgā mākslinieka dzīvesstilu”, tāpēc ceru un gribu domāt, ka ne man, ne citiem māksliniekiem tā nav neizbēgama realitāte, izvēloties šo ceļu. Es nesaku, ka viss ir lieliski, jo tā nav. Ir brīnišķīgi, ka Latvijas mākslinieki tiek atzīti starptautiski, bet nedomāju, ka tas ir vienīgais veids, kas māksliniekam ļauj dzīvot un strādāt.
Jā. Es piekrītu, lai gan dažreiz šķiet, ka Latvijā ir ļoti daudz labu mākslinieku, kuri varētu taisīt izstādi katru gadu vai reizi divos gados, bet tas nenotiek.
Daudziem jaunajiem māksliniekiem arī netrūkst iespēju – gadā, kad nav izstādes Latvijā, ir kādas iespējas ārpus Latvijas. Skaidrs, tas viss prasa daudz iekšējo resursu, enerģijas un iedvesmas. Ir jāmāk un jāspēj. Ir arī jāturpina ticēt, lai cik klišejiski tas neizklausītos. Es nevaru runāt par visiem, bet, manuprāt, ir normāli, ja kādreiz gribas nolaist rokas – ne tikai savas mākslas, bet plašākā kontekstā. Arī mākslas pasaules sakarā. Bet, tiklīdz ir kaut mazākā ticības dzirkstelīte, parādās kaut kas tāds, kas motivē mūs visus turpināt darīt. Tā arī vajag. Vienkārši jāļauj tai dzirkstelītei neizdzist un ar šo ticību jāraujas tālāk.
Titulbilde: Dzelde Mierkalne. Foto: Ieva Makare, Linstow Art Awards publicitātes foto
