Kur atrast “Atrašanas vietas”?
Strenčos! Līdz septembra beigām Strenču pilsētvidē apskatāma mākslinieku apvienības “Orbīta” kūrēta izstāde “Atrašanas vietas” – objekti un instalācijas, kas paslēpti pilsētvidē.
Izstāde “Atrašanas vietas” ir vietai piesaistītas mākslinieciskās intervences, kas mijiedarbojas ar urbāno infrastruktūru. Sekojot izstādes objektu kartei, uzmanīgs vērotājs aptuveni stundu garas pastaigas laikā varēs atrast dažādus pilsētvidē daļēji paslēptus darbus. Maršrutā atradīsies pusiegrimusi ēka vietā, kur kādreiz nodegusi grezna viesnīca, radioaparātu koris, kas reizi stundā tirgus laukumā sāk dziedāt, ielu stūriem veltīts ielu nosaukumu mēlesmežģis, emociju šķirošanas laukums, “Orbītas” kokteilis ar stāstu vietējā kafejnīcā un daudzi mākslas darbi, kas ne vienmēr pēc tādiem izskatās.
Izstādītos objektus veidojuši gan apvienības “Orbīta” dalībnieki, gan citi mākslinieki. Projektā piedalās: Anna Salmane, Reinis Dzudzilo, Oto Holgers Ozoliņš, Katrīna Marta Riņķe, radošā apvienība “Poētiskais robotisms” (Eva Vēvere un Laura Prikule). Izstādes kuratori un vairāku darbu autori ir “Orbītas” pārstāvji Semjons Haņins, Artūrs Punte un Sergejs Timofejevs.
Artūrs Punte. “Klausīšanās punkts Skudrupūznis”. Autonomais skaņas objekts
“Liela daļa izstādē iekļauto darbu reflektē par pilsētu kā informācijas telpu – apbrīnojami, cik daudz informācijas ikdienā mēs gandrīz neapzināti nolasām, vienkārši pārvietojoties pa pilsētu: ceļa zīmes, luksoforu krāsas, transporta saraksti, norādes, ielu navigācija, reklāmas un sludinājumi, ar telefonu nolasāmie vizuālie kodi, iestāžu izkārtnes, atkritumu šķirošanas apzīmējumi, ēdienkartes, publiskie ekrāni, pulksteņi un termometri, dažādas brīdinošas, aizliedzošas, ierobežojošas un atļaujošas plāksnes – pilsēta ir piesātināta ar zīmēm, un izstādes autori ar šo valodu strādā, pilsētas grāmatā ierakstot arī savas rindkopas,” stāsta Artūrs Punte, viens no izstādes kuratoriem.
Reinis Dzudzilo un Semjons Haņins strādā pie objekta “„I” pārpeld upi”
Izstādes iecere – uz mazpilsētu palūkoties kā uz pasaules modeli. Spēlējoties ar pilsētu, kas tiek uzlūkota kā liela izstāžu zāle, mākslinieki ļauj atsevišķām tās iezīmēm izpausties spilgtāk un pamanāmāk, veidojot maigus un jutīgus realitātes “remiksus”, kas neuzspiež konkrētu skatījumu, bet iesaistās ieinteresētā spēlē ar tās fragmentiem.
Orbīta. “Klātbūtnes zīmes”. Zīmes, kas jāpamana, jo tās stājas dialogā ar Slimnīcas parka infografiku
Izstādes darbu kartes var atrast gan Strenču pilsētvidē, gan digitālajā telpā. Izstāde “Atrašanas vietas” ievada “Orbītas” mākslas rezidenču projektu “Prakse”, kas ar mērķi veicināt kopienas iesaisti un kultūras pieejamību tiek realizēts Valmieras pašvaldības projekta “Kurtuve: laikmetīgā kultūra ikvienam” programmā.
“Alumonāde Orbīta”. Kokteilis ar stāstu kafejnīcā “Strenču kanēlis”
Mēs aicinājām visus māksliniekus, kuri piedalās izstādē “Atrašanas vietas”, atbildēt uz jautājumu, kā viņu darbs iekļaujas Strenču kā vietas un kopienas kontekstā?
“Orbīta”. “56.45: pilsētas radiopulkstenis”
Pirms gada, gatavojoties “Orbītas” izrādei “Tagad Strenčos”, divu koru izpildījumā tika ierakstīta dziesma – rotaļīgi liriska “pilsētas himna”. Tagad šī dziesma skan FM viļņos katras stundas 56. minūtē un 45. sekundē 102 FM frekvencē, bet pēc tās aktiera un režisora Gerda Lapoškas balss paziņo precīzu laiku (pārējā laikā tur valda klusums).
Sergejs Timofejevs: Strenči ir neliela pilsēta, un tai nav savas radiostacijas. Toties izstādes norises laikā tai ir savs radiopulkstenis, ko var dzirdēt arī Tirgus laukumā, kur četri radiouztvērēji atskaņo dziesmu un diktoru reizi stundā gan dienā, gan naktī – gluži kā īsti pilsētas zvanu pulksteņi. Laika ritējums ir viena no būtiskākajām pilsētvides dimensijām. Tagad Strenčiem ir radies jauns pilsētas atribūts, sava īpašā „Strenču laika” izjūta.
Semjons Haņins. “Stūri” (zīmes krustojumos, kuros sakrustojas arī ielu nosaukumi)
Semjons Haņins: Spriežot pēc vietējo iedzīvotāju reakcijas – daudzi sūtīja sajūsminātus video, kuros smējās un stāstīja, kā pamanījuši stūru nosaukumu zīmes, – šis darbs pilda atsvešināšanas funkciju attiecībā uz viņiem ierasto pilsētvidi. Pateicoties šīm zīmēm, viņu dzīvesvieta kļūst daudzveidīgāka un daudznozīmīgāka, iegūstot papildu nozīmju slāņus.
Artūrs Punte. “Laika pietura”
Artūrs Punte: Strenčos daudzās vietās ir izvietoti atpūtas soliņi iedzīvotāju ērtībām. Dažreiz tos var ieraudzīt arī diezgan negaidītās vietās, kur to utilitārā funkcija nemaz nav acīmredzama. Uzliekot autobusa pieturai līdzīgu zīmi ar poētisko vēstījumu, mēs piešķiram jaunu – metaforisku – jēgu šim pilsētas infrastruktūras elementam, bet soliņa izmantošana kļūst par savā ziņā introvertu hepeningu.
Oto Holgers Ozoliņš darba “Mantija” tapšanas procesā
Oto Holgers Ozoliņš. “Mantija”
Oto Holgers Ozoliņš: Strādājot pie objekta, kā vienu no prioritātēm izvirzīju savu nevēlēšanos ierasties svešā vidē un ar savu objektu iejaukties vietējo cilvēku dzīvēs. Vēlējos radīt objektu, kas nekontrastē ar vidi un tikpat labi varētu būt tur jau iepriekš. Padzīvojot Strenčos, iemīlēju pilsētiņas mieru un vietējo iedzīvotāju draudzīgumu. Dažu objekta detaļu veidošanai izmantoju pilsētas arhitektūrā novēroto. Dodoties uz Gauju, vēroju koka ēkas un to patinu, skulptūrā izmantojot Strenču ēkām raksturīgo romba formas lodziņu.
Skulptūra aicina garāmgājēju domāt par lietu nozīmi un mainīgo laiku. Ēka var slīgt pagātnē vai tikpat labi augt no zemes pretī nākotnei – viss atkarīgs no skatupunkta. Zinātkārs vērotājs, pienākot tuvāk, tiks sagaidīts ar netālu tekošās Strenčupītes skaņām, kas liecina par iespējamu upes gultnes kādreizējo tecējumu zem mājas pamatiem.
Anna Salmane. “Bišķi radikālāks”
Anna Salmane: Mākslas darbs “Bišķi radikālāk” vizuāli iekļaujas Strenču vidē, apspēlējot pazīstamo Latvijas pilsētvides izkārtņu, brīdinājuma zīmju un sludinājumu estētiku. Sākotnēji šīs zīmes šķiet dabiski piederīgas mazpilsētai, tomēr to saturs piedāvā nobīdi no ierastā – tajās lasāmas pašu strenčeniešu frāzes un izteikumi, kas dokumentēti publiskajā telpā un medijos. Ievietoti šādā kontekstā, šie citāti rada jaunu interpretācijas telpu starp vizuālo formātu, vietu un vārdu.
Pret savu iekšējo pasauli, tāpat kā pret apkārtējo vidi jāizturas saudzīgi, tāpēc ceram uz sapratni un aicinām Strenču iedzīvotājus un viesus šķirot savas emocijas un to pārstrādes produktus uzmanīgi un atbildīgi, un veikt to katru dienu, gluži tāpat, kā to iespējams darīt ar citiem ikdienas dzīves pārpalikumiem vai atkritumiem.
Apvienība “Poētiskais robotisms”. “Emociju areāls”
Poētiskā Robotisma (Laura Prikule un Eva Vēvere) apvienības darba “Emociju areāls” ietvaros pilsētvidē uzstādītie objekti – Emociju šķirošanas stacijas (EŠS) ir paredzētas gan niansētai emociju šķirošanai (Emociju apļa diagramma, kas uzstādīta šķeldas krātuvē), gan šķirošanai lielākās kategorijās (pozitīvo (+), neitrālo (=), negatīvo (-) emociju konteineri, kas novietoti stāvvietā pie upes). Savukārt, Strenču ielās izvietotie uzraksti uz notekaku lūkām (“Cerību pilns”, “apmulsis”, “skeptisks”, “mīlošs”, “lepns”) akcentē pilsētvidē jau esošās infrastruktūras pielāgošanas potenciālu emociju pārstrādes vajadzībām. Tekstu īstenošanai izvēlētā tehnika ir “paškomentējoša”, šajā gadījumā “medijs ir metode” un stencila tehnikā īstenotie uzraksti atsaucas uz mazāk legālām, bet izplatītām formām emociju paušanai pilsētvidē.
Laura Prikule un Eva Vēvere: Pret savu iekšējo pasauli, tāpat kā pret apkārtējo vidi jāizturas saudzīgi, tāpēc ceram uz sapratni un aicinām Strenču iedzīvotājus un viesus šķirot savas emocijas un to pārstrādes produktus uzmanīgi un atbildīgi, un veikt to katru dienu, gluži tāpat, kā to iespējams darīt ar citiem ikdienas dzīves pārpalikumiem vai atkritumiem. Strenči, dažādu iemeslu dēļ, ir pateicīga vieta emociju šķirošanai. Pirms diviem gadiem, “Orbīta” rīkotā “Ciešanu un nāves valodas simpozija” laikā, šeit pirmoreiz sastapāmies ar “Emociju apļa” konceptu, gan mācītāja un kapelāna Andra Reitera prezentācijā Strenču Sonifikācijas stacijā (SSS), gan vizuālās terapijas kabineta apmeklējuma laikā Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā.
Tagad “Emociju apļa” koncepts ir “apmetis loku” un nonācis savas atrašanas vietas – SSS – tiešā tuvumā. Izmantojot to “Poētiskā Robotisma” praksē, 2 gadu laikā tas ir kļuvis apzinātāks, ļaujot šobrīd nodrošināt “Poētiskā Robotisma” uzstādīto emociju pārstrādes infrastruktūru Strenčos.
“Emociju areāla” objektu grupu visērtāk piedzīvot pastaigas* veidā, ejot no SSS upes virzienā, kā daļu no “Atrašanas vietu” pieredzes.
*Arī pastaiga šī darba kontekstā ir paškomentējošs formāts, jo tā tiek plaši izmantota emociju pārstrādei arī citviet, pat tad, ja, atšķirībā no Strenčiem, nav tieši pieejama pārējā emociju šķirošanas infrastruktūra.
Reinis Dzudzilo. “I” pārpeld upi
Reinis Dzudzilo: Tilts pāri Strenčupītei tiek nokrāsots zilā krāsā kā baseina celiņš un tiek iezīmēts ar marķējuma zīmi, centra līniju “I” formā ar perpendikulārām līnijām līnijas galos. Tā baseinos kalpo orientācijai zem ūdens. Ja skatās augšskatā, tad centra līnija izskatās gan pēc angļu valodas personvārda “es” apzīmējuma - “I”, gan romiešu cipara “I”.
Vai tas ir “ceļa” fragments no kāda nezināma baseina vai arī tas ir Strenčupītes gultnes fragments? Viens ceļš šķērso citu ceļu. Ja upīte pārplūstu vai “levitējošais” ceļš iekristu upītē, tas saderētu kā cimds ar roku. “I” no vienas puses un “I” no otras puses var doties viens otram pretī, bet “I” var paiet arī garām, gan otram “I”, gan sevis paša “I”.
Katrīna Marta Riņķe. “Tikšanās pie ūdens”
Katrīna Marta Riņķe: Mans darbs “Tikšanās pie ūdens” akcentē to, ka pie divām trubām, no kurām iznirst ūdens, tiekas Strenču slimnīcas iemītnieki. Dizainam nav liela nozīme ja visi celiņu tīkliņi ved uz centrālo satikšanās punktu – pie ūdens, pie strūklakas no kuras iznirst divi gali, bija arī trešais, bet saplīsa.
Sergejs Timofejevs. “Neuzkrītoša vēsture”
Nelieli apļi ar tagiem, kurus var nolasīt ar viedtālruni, palīdz atdzīvināt ikdienas dzīves mirkļus no dažādiem gadiem. Dažādās vietās Strenčos ir izvietoti 15 šādi apļi.
Sergejs Timofejevs: Parasti cilvēki fiksē savu nozīmīgāko darbu un sasniegumu vēsturi. Taču neviens nefiksē domu un noskaņojumu vēsturi. Strenčos tiek sperts pirmais solis šādā virzienā. Piemēram, #15. Mēs neuzstādām uzkrītošas plāksnītes, kas piesaista skatienu un kuras garāmgājēji izlasa gandrīz neviļus. Katrs pats izlemj, lasīt vai nelasīt, pielikt savu tālruni pie taga vai vienkārši paiet garām.
Izstādes vizuālās identitātes autore – Sofija Patrīcija Palijčuka
Foto: Vladimirs Brjuņins
