Mākslas subversīva sakralizācija
Kuratora Igora Gubenko saruna ar mākslinieci Jeļenu Glazovu
Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas Mazajā zālē līdz 23. augustam skatāma Jeļenas Glazovas personālizstāde “Cilvēks uzvārdā Visums”. Izstāde ir Jeļenas Glazovas feministiska partizānisma akts mūsdienu fallokrātijas simboliskajā teritorijā. Uzburti pusceļā starp glezniecību un grafiku, Glazovas akvareļu suģestējošie tēli apgāž mītu par vīrieša bioloģisko pārākumu. Tie atklāj maskulīnās varas centrālo simbolu – fallu – kā protēzi, kas zaudējusi savu ierasto vietu un ļāvusies brīvo asociāciju virzītam dreifam viņpus binārās dzimumatšķirības koordinātēm. Turpretī sievišķā anatomija Glazovas postdzimtes universā atbrīvojas no tai ierasti uzliktā trūkuma zīmoga un apliecina brīvās tapšanas nevaldāmo spēku. Šī jaunā jūtīguma avots un vienlaikus spožākais paraugs ir Cilvēks uzvārdā Visums, kura radošo stratēģiju – mākslas subversīvu sakralizāciju – māksliniece nepretenciozi nodēvē par glazovismu.
Lielākā daļa cilvēku jūs vispirms pazīst kā dzejnieci un eksperimentālo mūziķi. Pastāstiet par savu ceļu vizuālajā mākslā.
17–19 gadu vecumā es mācījos mākslas skolā, un vienā brīdī mani pārņēma doma, ka glezniecība ir mirusi. Es sāku nodarboties ar fotogrāfiju, uzskatot, ka nākotne pieder audiovizuālajam medijam. 2010. gadā Latvijas Fotogrāfijas muzejā man bija konceptuāla izstāde “Sievietes identifikācija” ar feministisku zemtekstu. Tobrīd tas bija sasniegums, pie kura biju strādājusi trīs gadus, tomēr šodien es šo projektu uzskatu par neizdevušos. 2011. gadā sekoja izstāde Elements of a Puzzle Latvijas Laikmetīgās mākslas centra ofisa galerijā, kurā es kombinēju snapshots of reality žanrā veidotu fotogrāfiju sēriju ar poētiska teksta fragmentiem. 2011. gadā es arī iestājos Mākslas akadēmijā un izkopu zināmu snobismu pret fotogrāfiju kā pārāk vienkāršu māksliniecisku līdzekli. Pārgāju pie citām izpausmes formām – video, skaņas mākslas –, tomēr izstādēs turpināju izmantot arī fotogrāfiju, bet vairāk kā mākslinieces veidotus attēlus, nevis fotomākslu. 2021. gadā sāku nodarboties ar performances mākslu. Pirmā veiksmīgā performance bija “Seksuālais kapitāls” festivālā “Starptelpa” (2021); tajā man izdevās sasniegt vizuālās mākslas, dzejas un skaņas mākslas sintēzi. Un 2024. gadā es sāku aktīvi zīmēt. Man radās sajūta, ka puzle ir salikusies – es sāku saprast, ko un kā vēlos pateikt zīmējumā. Šī darba rezultāts bija akvareļu sērija “Cilvēks uzvārdā Visums”.
Foto: Roberts Jansons
Kā jūs nonācāt pie akvareļa – hibrīdas formas uz glezniecības un grafikas robežas?
Acīmredzot, pa Marlēnas Dimā pēdām. Man patīk viņas skaidrojums, kāpēc viņa glezno. Viņa saka: “Es gleznoju, jo esmu krāsota blondīne.” Parodējot šo atbildi, es zīmēju tāpēc, ka esmu slāvu bimbo. Es mēģinu pierādīt sev, ka glezniecība dzīvo pēc savas nāves.
Vai jūsu attiecības ar slavic bimbocore estētiku ir nopietnas, vai drīzāk pranks?
Es domāju, ka tas ir pranks, taču man patīk bimbofeminisma filozofija ar tās uzsvaru uz sievietes tiesībām būt hiperseksuālai, vienlaikus neupurējot intelektu, ambīcijas un feministiskos uzskatus.
Foto: Roberts Jansons
Jūsu starpdisciplinārajā praksē līdzās pastāv vizuālais, tekstuālais un audiālais elements. Vai kāds no tiem ir primārs?
Neviens. Man tie ir dažādi radošās domas artikulācijas reģistri. Primārs ir tas, kas pirmais ienāk prātā.
Tātad koncepts?
Jā.
Dzeju un vizuālo mākslu vieno tēlainība. Jūsu glezniecība un dzeja ir pilna ar spilgtiem, savādotiem, personificētiem un vienlaikus dehumanizētiem tēliem. Vai varam uzskatīt jūsu glezniecību par poētisko tēlu transpozīciju redzamības reģistrā?
Jā, domāju, ka tā var teikt. Mani zīmējumi bieži līdzinās poētiskiem izteikumiem. Tēls bieži rodas no kādas frāzes.
No kurienes tēli un frāzes pie jums atnāk?
To jums nepateiks neviens dzejnieks. Neviens nezina, no kurienes tie rodas. Dažkārt es pierakstu savus sapņus. Bet kopumā tas ir noteikts pasaules uztveres reģistrs. Tēls nāk no pasaules. Tas var būt jebkas – noklausīta saruna, Instagram ieraudzīts attēls, mākslas darbs, kinofilma, kaut kas izlasīts. Es noteiktā veidā pārveidoju input, uzņemto informāciju par kādu image, tēlu. Literāru vai vizuālu. Esmu kaut kas līdzīgs kultūras procesu pārstrādes mašīnai.
Foto: Roberts Jansons
Un jūs pārstrādājat milzīgu informācijas apjomu.
Brīvā dienā izlasu kādas 3–5 nelielas grāmatas pa 150–200 lappusēm. Tā ir kaislība zināt visu, kas man seko pa pēdām kopš bērnības. Vēlos zināt visu – kā cilvēks uzvārdā Visums.
Kas ir šis cilvēks?
Pirmkārt, tas ir tēls vienā manā dzejolī no krājuma “Naivums”. Tas ir cilvēks, kurš uzveļ sev atbildību domāt par visu, pārdzīvot un izvilkt caur sevi visu, kas notiek pasaulē. Visas iespējamās kataklizmas, politiskos strīdus un tā tālāk. Tas ir cilvēks, kurš uzņemas atbildību reflektēt par visu notiekošo. Izstādes kontekstā šis cilvēks esmu es vai liriskais varonis. Turklāt varu pieminēt fun fact, ka manas mātes meitas uzvārds armēņu valodā nozīmē “visums”.
Foto: Pēteris Rūcis
Vai šī visuma mēroga tieksme pēc zināšanām vairāk ir intelektuāla, grāmatnieciska? Atceros, kādā savā intervijā jūs apgalvojāt, ka nejūtat ne mazāko interesi par BDSM praksēm kā iespējamu baudas avotu. Tajā pašā laikā jūsu performancēs un zīmējumos šo prakšu sižeti ir visuresoši.
Mana interese par BDSM ir teorētiska. Šīs prakses mani interesē kā Hēgeļa kunga un verga dialektikas tēls, kā teritorija, kurā tiek izspēlēta vara. Tai pat laikā, protams, manos darbos ir atsauces arī uz personisku empīrisku pieredzi.
“Cilvēks” ir vīriešu dzimtes vārds, kas apzīmē homo sapiens sugu kopumā. Gan valodā, gan kultūrā vīrišķais bieži funkcionē arī kā universālais. Ņemot vērā izstādes feministisko ievirzi, kā varat komentēt vīriešu dzimtes nosaukuma izvēli?
Protams, tas nav ideāls termins. Universālija “cilvēks” ir ļaunums, kas jāpiecieš, jo nav dzimumneitrāla apzīmējuma. Vārds “persona”, kas lietots nosaukuma angļu versijā, latviski man nelikās atbilstošs.
Foto: Pēteris Rūcis
Kuras feministiskās tradīcijas pārstāves ir visrelevantākās jūsu praksei?
No māksliniecēm – Marlēna Dimā, Luīze Buržuā, Nensija Spero, Kiki Smita, Treisija Emina, Monika Bonvičīni. Mani piesaista tas, kā Dimā reflektē par aktuālo politisko dienaskārtību un savos darbos izspēlē konceptuālisma un ekspresionisma spriedzi. Buržuā prasmīgi strādā ar atmiņu un ģimenes drāmām, Spero – ar mitoloģiju un literatūru, Smita izkopj sieviešu mitoloģiju, Emina – stihisko jutekliskumu, bet Bonvičīni pārliecinoši strādā ar BDSM tēmām. No teorētiķiem svarīgākie man ir Pols Presjado, Rozi Braidoti, Simona de Bovuāra, Elēna Siksū. Mana vismīļākā teorija ir Presjado kontrseksualitātes un farmakopornogrāfiskā kapitālisma teorija.
Viens no jūsu zīmējumu pastāvīgiem motīviem ir kastrācija, kuru klasiskā psihoanalīze atzīst par cilvēka situācijas fundamentālu raksturojumu.
Mani ļoti interesē kastrācijas falla figūra. Tā ir attēlota vienā no zīmējumiem, kas neiekļuva izstādē.
Vai mēs nevaram apsvērt tā iekļaušanu? Slavojs Žižeks raksta par to, ka falls vienmēr ir dots sava iespējamā trūkuma kontekstā. Falls ir trūkums, kas ieguvis konkrētu materiālu eksistenci. Klasiskajā psihoanalīzē falla klātbūtne/prombūtne tiek uzlūkota kā galvenais dzimumatšķirības marķieris. Falls ir patriarhālās varas atribūts, kuru vīrietis baidās zaudēt…
Mani tieši interesē bailes zaudēt varu. Dominances zaudēšana un simboliska vēlme pēc veseluma.
Tomēr jau Simona de Bovuāra norādīja, ka klasiskās psihoanalīzes fallocentriskajā modelī sieviete figurē kā nepilnvērtīgs subjekts, kam atņemts kārotais atribūts. Vai tas nerada slēpta fallocentrisma riskus jūsu darbiem?
Nē, tas tieši ir dumpis pret fallocentrismu. Vīrieša bailes no kastrācijas ir antipatriarhāls fetišs. Tā ir cīņa ar patriarhātu.
Kur tieši slēpjas dumpis? Jūs simboliski kastrējat vīriešus?
Lieta tāda, ka esmu feministe. Mana māksla ir subversīva. Fallocentriskā kastrācija interesē mani kā biedēklis. Es meklēju sāpīgos punktus, kas var šokējoši iedarboties uz skatītāju, un strādāju ar tiem. Nevienu kastrēt es negrasos, es esmu par līdztiesību.
Foto: Roberts Jansons
Līdzās falliskajiem jūsu akvareļos bagātīgi klātesoši ir arī vaginālie tēli . Piemēram, mītiskā vagina dentata. Vai arī to loma ir biedēt un šokēt?
Uzskatu, ka mana misija ir pievērst uzmanību falliskā un vaginālā problēmai un mēģināt tos līdzsvarot. Proti, es esmu par vienlīdzību, taču izmantoju subversīvu stratēģiju, lai pievērstu uzmanību šādiem sāpīgajiem punktiem. Tas arī ir karikatūrisks realitātes attēlojums – parodija, pastišs. Var teikt, ka es vizuāli strādāju sievišķās rakstības atslēgā, atsaucoties uz Elēnas Siksū “Medūzas smiekliem”.
Kā falla un vagīnas binārā loģika sadzīvo ar Presjado postdzimtes teoriju, kuru jūs iepriekš nosaucāt par savu vismīļāko?
Es gribētu, lai tā nebūtu bināra loģika; es tomēr iestājos par postdzimti, par dzimumdiferences dzēšanu. Es spēlējos ar simboliem, lai sasniegtu savus mērķus – tā ir mākslinieciska spēle. Mērķis ir atšķirību dzēšana.
Atšķirību dzēšana vai drīzāk neskaitāmu atšķirību atbrīvošana binārās opozīcijas sabrukuma rezultātā?
Tieši tā! Tā ir binārās opozīcijas dekonstrukcija, kas noved pie miriādēm atšķirību.
Izstādē ir iekļauts arī videodarbs par glazovisma dzimšanu. Vai glazovisms ir kaut kas, kas pastāvēja pirms šīs izstādes, vai arī mēs pa īstam vērojam tā dzimšanas brīdi?
Glazovisma manifests tika radīts speciāli šai izstādei. Glazovisms radās nejauši, kā joks, gatavojoties izstādei. Taču es nolēmu, ka šis ir īstais brīdis uzrakstīt manifestu un noformulēt savas domas par mākslas kultu.
Vai varat sniegt kodolīgu glazovisma definīciju?
Tā ir Jeļenas Glazovas radītās mākslas subversīva sakralizācija.
Mākslas sakralizācija visplašākajā nozīmē, ieskaitot popkultūru?
Popkultūra šajā gadījumā ir tikai izejmateriāls mākslas darbam.
Foto: Pēteris Rūcis
Vai Jeļena Glazova ir glazovisma kulta dievība vai drīzāk tā galvenā priesteriene?
Pirmpriesteriene, taču tas nenozīmē, ka pati galvenā. Glazovisma kults ir atvērts jaunu adeptu uzņemšanai, kuri savas kalpošanas dedzībā var aizēnot pašu Glazovu.
Ņemot vērā jūsu kulta izteikti seksuālo raksturu, vai varam runāt par fetišu kā glazovisma mākslas noteicošo paņēmienu? Fetiša jēdziens, šķiet, visietilpīgāk apraksta reliģijas un seksualitātes nedalāmību.
Bez šaubām, jā. Visi šie tēli ir pacelti fetiša statusā. Tā ir karikatūriska konkrēta objekta dievināšana.
Foto: Pēteris Rūcis
Psihoanalīze par fetiša avotu uzskata fallu, kura neesamība tiek noliegta un aizsegta ar fetišizētu objektu. Vai atkal nesanāk, ka iesākumā tomēr bija falls…?
Hipertrofējot fallu un piešķirot tam nesamērīgi lielu uzmanību, es vēlos panākt patriarhālās iekārtas kritiku un kritiskās domāšanas aktivizēšanu par fallogocentrisku fetišizāciju. Ar Presjado kontrseksualitātes teorijas palīdzību man palīgā nāk dildo – universāls postdzimtes seksualitātes centrs.
Tātad jūsu fallocentrisma kritika atsaucas uz ideju par dildo primaritāti attiecībā pret fallu? Iesākumā bija dildo?
Jā, protams. 2025. gadā mums ar jums pat bija performance par šo tēmu, kurā mēs skaitījām lūgšanu dildo. Sekojot Presjado loģikai, dildo var būt jebkas – kaut vai viss ķermenis. Nevienam tā netrūkst.
Tomēr falliskā objekta primāts saglabājas.
Manos darbos tas ir ņirgāšanās simbols par patriarhātu – sieviete ar dildo palīdzību paņem sev varu. Vara tiek paņemta ar varas palīdzību.
Bet viņa tik un tā ir spiesta apelēt pie falla kā pārākuma simbola, izmantojot to protēzes veidā. Kāda šajā kontekstā ir vaginālās materialitātes loma? Vai vagīna ir galapunkts, kurā mēs nonākam ar dildo kā dekonstruēta falla starpniecību?
Patiesībā tas ir sākumpunkts. Jūs, šķiet, gribat teikt, ka mēs atgriežamies pie Kurbē “Pasaules sākuma”, bet patiesībā tā nav – tas ir tikai atiešanas punkts, no kura es gribu virzīties prom, atsperoties no sievietes, no sievišķā sākuma – vagīnas, menstruācijām, dzimšanas. Vēlreiz pieminēšu Medūzas smieklus. Tā ir atgriešanās pie tiem kā pie pamata postdzimtes domāšanai, kura noārda heteroseksismam raksturīgo divu dzimumu pretstatu.
