Es tolaik identificējos ar to apli
Saruna ar mākslinieci Sarmīti Māliņu
No 4. septembra līdz 25. oktobrim Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas Mazajā zālē cikla “Milži” ietvaros būs skatāma Sarmītes Māliņas izstāde “Skatīšanās no malas”, kuras centrā ir objekts ar tādu pašu nosaukumu. 1990. gadā tas tika eksponēts izstādē “Latvija – XX gadsimta kūlenis. 1940.–1990. gads” izstāžu zālē “Latvija”.
“Skatīšanās no malas” ir pirmais Sarmītes Māliņas radītais objekts. Balsīts attiecībās starp trīsmetrīgu melnu apli un ¾ leņķī pret to novietotu gleznojumu - spilgti sarkanām un kobaltzilām ieslīpām, iegarenām formām. Lakonisks, pat minimālistisks, iezīmējot vēlākajiem Sarmītes Māliņas darbiem raksturīgo attīrīto formu valoda.
Šis objekts mākslinieces daiļradē būtisks darbs arī tālab, ka savieno vairākus Māliņas daiļrades eta-pus un tiem raksturīgos elementus – akvareļglezniecību , psiholoģiski nospriegotu priekšmetu un telpas valodu, ģeometriskas, minimālistiskas formas.
Līdzās objektam “Skatīšanās no malas” izstādē būs redzams arī šogad tapušais objekts “Mute”.
Sarmīte ir perfekcioniste, kuras mākslu rada pagātnes un tagadnes emocionālie nospiedumi, trauslas atmiņas, kaut kur dziļumos vibrējošas sajūtas un nojautas. Viņa nebaidās no banalitātēm, skaistuma, sentimenta, popkultūras un emocionalitātes. Viņas apsēstība ir skaisti priekšmeti.
Par izstādi “Latvija – XX gadsimta kūlenis. 1940–1990”* mākslas vēsturē mēdz runāt arī kā par Latvijas mākslas kūleni, kurš, kā raksta mākslas zinātniece un kritiķe Santa Hirša, “kļuva par pirmo “emancipēto” laikmetīgās mākslas notikumu, kas vairs neslēpās aiz kompromisiem ar iespējamo cenzūru vai Ēzopa valodai raksturīgās aizplīvurotības”. Konkrētais mirklis un tā krasās ideoloģiskās pārmaiņas šai izstādē ir klātesošs. Taču, šķiet, ne tavā darbā.
Tu nekļūdies.
Kā tu nonāci starp šīs izstādes māksliniekiem?
Kuratore bija Helēna [Demakova], vai ne? Kristaps Ģelzis bija iekārtotājs. Mēs ar Sergeju [Davidovu] nemaz nebijām aicināti, un Kristaps mūs iesaistīja uz savu galvu. Ja viņš to nebūtu izdarījis, es laikam kā māksliniece neeksistētu.
Tev tas bija atspēriena punkts?
Nu jā! Tas bija mans pirmais lielais objekts. Tādā vecumā jau nesaproti, kā viss griežas un notiek. Tā vēl nebija Sorosa centra (Sorosa Mūsdienu mākslas centrs, 1993–2000 – red.) rīkotā izstāde, un iepriekšējās paaudzes vēl nekurnēja par to, ka šitādi sprukstiņi te tagad ņemas. Jo, kad “panesās” Sorosa izstādes, iepriekšējā paaudze kļuva ļoti aizvainota. Vismaz manā pieredzē.
Sorosa Mūsdienu mākslas centra rīkotajām ikgadējām izstādēm neapšaubāmi bija ļoti zīmīga loma Latvijas mākslas procesa attīstībā, taču, nenoliedzami, tur bija jaušams zināms favorītisma piesitiens.
Neapšaubāmi, tajās izstādēs visu laiku piedalījās vieni un tie paši mākslinieki. Ojārs [Pētersons], [Andris] Breže, [Oļegs] Tillbergs, [Kristaps] Ģelzis, [Juris] Boiko, es, Ivars un Inese Mailīši, Gailāns… Induli Gailānu tā laika kontekstā noteikti ir jāmin.
Vai starp jūsu darbiem tu juti sinerģiju?
Protams. Man tikai bija ļoti grūti toreiz saprast Aiju [Zariņu]. Un tas bija ilgstoši. Taču tagad es viņu ļoti, ļoti… dievinu.
Jūs savstarpēji runājāt par šīs izstādes idejām?
Nē!
Bet sajūta, ka darāt kaut ko revolucionāru tev bija?
Nē! Mēs tomēr bijām neizglītoti. Varbūt kāds bija gudrāks. Indulis Gailāns pavisam noteikti. Viņš klausījās intelektuālu mūziku, zināja visas filmas. Viņš bija brīnišķīgs.
Vienkārši visi ļāvāties vienam vilnim, kaut kam, kas gaisā?
Pie kam neapzināti. Neviens no mums toreiz neko nezināja ne par kādām mākslas teorijām.
Tā ir pirmā reize, kad tavā mākslā parādās aplis. Vēlāk tas atgriežas neskaitāmas reizes. Kāpēc?
Tā ir, taču tagad mani tas vairs īsti neinteresē. Toreiz… es identificējos ar to apli. Pirms telpiskā darba tapa akvarelis – skice. To es uztaisīju pilnīgi neapzināti. Roka pati visu izdarīja manā vietā. Melns aplis un sarkanas un zilas spraugas. Man bija sajūta, ka es stāvu ārpus dzīves. Sarkanajā un zilajā notiek tā dzīve, un es stāvu malā. Melns vienpatis, melns, kas nekādi nespēj saplūst ar sabiedrību. Tagad tā varu skaidrot, bet toreiz tas bija tā... pilnīgi bez analizēšanas. [Laikrakstā] “Literatūra un Māksla” pēc tam bija Pētera Bankovska recenzija, kur viņš manu darbu traktēja kā izteikti seksuālu. Tagad, to lasot, es pilnībā piekrītu.
Tas aplis…
Tas bija kā aplociņš, kur justies drošībā. Norobežoties no visa. Smuks. Kad sāku dzīvot kopā ar Sergeju [Davidovu] un ievācos Baznīcas ielas dzīvoklī, es kādu gadus trīs, četrus nespēju piedalīties kopīgajās smalkajās vakarēšanās (Sarmīte Māliņa un Sergejs Davidovs Baznīcas ielas dzīvoklī mita kopā ar mākslinieku Helēnas un Ivara Heinrihsonu ģimeni – red.). Kautrējos. Nespēju iedomāties, ka ieeju tai istabā, kur visi sēž. Man šķiet, ja no vienas puses kaut kas ir ļoti, ļoti atņemts, tad otrā pusē ir kaut kas iedots. Bet ar laiku... laikam alkohols palīdzēja iefiltrēties dzīvē (smejas).
Trīs krāsas, kuras parādās arī objektā “Skatīšanās no malas” – sarkanais, zilais un melnais –, tev toreiz bija īpašas. Atceros, kā krāsoji sarkanas lūpas, tev bija zili cimdi un melns mētelis.
Mmm… Man vienkārši ļoti patika tās krāsas. Tas arī viss, tur apakšā nebija nekādas filozofijas.
“Kūleņa” katalogā, kur redzamas darbu skices, tavā atvērumā viena lapaspuse ir sarkana, otra – zelta.
Un vēl pa vidu tām zīdpapīrs. Jo skaisti. Vienkārši smuki.
Skaistums kā pašvērtība?
Neglīts mākslas darbs man vēl nav bijis, tāda perioda nav. Bet varbūt vēl būs.
Tevī ir apsēstība ar formu.
Ir. Piemēram, spogulītis – ieraudzīju antikvariātā un juku prātā no tā, cik ļoti man to vajadzēja.
Ilgstoši tu biji izteikta minimāliste, bet pēc laika parādījās uzkrītoša skaisto priekšmetu klātbūtne.
Mani jutekļi vienkārši ir vērsti uz skaistajiem priekšmetiem. Piemēram, mūziku man ir grūti klausīties. Helēna [Heinrishone] glezno, un viņai visu laiku skan mūzika. Es nevaru, man tas ir par traku, pārāk liels kairinājums. Klausoties mūziku, man ir jāpatērē neprātīga enerģija. Piekūstu, sāk sāpēt galva. Vienkārši to nepanesu.
Tu strādā klusumā?
Jā. Protams, kaut kādu popsu – to es labprāt. Orbisonu, itāļus… (Smejas.) Taču Krists Auznieks saka, ka viņam paliekot slikti, dzirdot populāro mūziku. Iedomājies?
Izstādē “Skatīšanās no malas” ir arī jauns darbs, kas tapis kā atsauce uz Mena Reja Observatory Time – The Lovers. Cik lielā mērā tevi iespaido kultūras mitoloģija?
Ļoti, ak dievs! Īpaši lielu iespaidu uz mani ir atstājis Fellīni un Bunjuels – sevišķi posms, kad viņš sadarbojās ar Dalī. Ak! Zelta laikmets. “Buržuāzijas diskrētais šarms” – tas ir pilnīgi “pa mūsu līniju” (smejas). Tā iešana pa ceļu – tik skaisti. Vēl Miloša Formana “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, bet to es otru reizi noskatīties nespēju. Lai arī tā ir filmu filma.
Bet par tām lūpām…
Tā lūpu krāsošana taču sagādā milzu baudu. Tas ir tāds gluži neapzināts sievietes žests. Tāpat kā puķes uzzied, lai tās apputeksnētu.
Kosmētikas veikalā es sastingstu pie nagu lakām un lūpu krāsām. Vēl smaržu pasaule man ļoti, ļoti daudz nozīmē. Kad žurnāls “Avots” jau “beidzās nost”, uztaisīju viena numura vāku, uz kura bija zilas acis un melna mute, kas ir ēna no koka – tā toreiz bija atsauce uz Bunjuelu. Dalī arī ir lūpas, bet viņa daiļrade mani nekad nav interesējusi. Persona gan! Viņš pats kā mākslas darbs. Viņš ir radošuma radošums. Iedur ar adatu un uzsprāgst.
Viņa mākslu cilvēki vienkārši novalkā, viņiem tā pārāk patīk.
Jā, tāpat kā Frīdu Kalo. Un tagad arī Anišu Kapūru, [Anselmu] Kīferu, Marinu Abramoviču. Bet Viju Celmiņu, man šķiet, nav iespējams novalkāt.
Un vēl man ļoti patīk Almodovars. Tā viņa gaume, tas dizains, visi tie interjeri! Vēl es ģībstu no antīkās klasikas šrifta. Venēcijas ieliņas – viņiem gan ir savs šrifts, taču burti ir antīkā klasika, tikai modificēti. Tas man laikam no Valda Villeruša, smalkā meistara.
Tu esi domājusi par to, kur rodas mākslas darba ideja?
Tas, ka tu esi mākslinieks… tu jau pats to neesi izdomājis. Tu vienkārši neko citu vispār neproti. Tu savādāk vienkārši nevari. Un brīžiem tu domā, ko darīt ar atlikušo dzīvi. Tas paralizē. Otrā istabā jau pusgadu stāv pilnīgi jauns galds. Pie tā sēžot, nav uzvilkta neviena strīpiņa.
Kāpēc?
Mans žanrs nav tāds, ka es visu laiku varētu taisīt mākslu.
Ir jau akvareļi, kurus tu meistarīgi glezno.
Tie nav vienkāršāki. Bet es uzvilku divus akvareļu papīrus. Tas jau man ir milzīgs solis. Un uz viena es taisīšu melno degunu. Akvareli ir grūtāk uztaisīt nekā objektu. Kad taisu akvareli, es nervozēdama staigāju apkārt tam baltajam papīram – kamēr pieskaros tam. Bet tā, manuprāt, ir visiem gleznotājiem.
Kāpēc vispār ir vajadzīga māksla?
Tā ir vajadzīga tāpat kā koki, kā mākoņi, kā ūdens. Lai dzīvotu. Un arī priekam. Tai sajūtai – kad ieraugu labu mākslas darbu, es lidoju. Bet – ja sliktu, palieku dusmīga.
Tu esi arī kiča cienītāja un savā mākslā ar laiku sāki ielaist tā elementus.
Mēs ar Astrīdu [Riņķi] par to runājām, kad galerijā “Alma” taisīju savu pēdējo izstādi. Tur bija arī “Lauztās sirdis”. Kad tās atveda no stikla pūtēja, man bija bail atvērt un paskatīties, jo pašai likās, ka nekas briesmīgāks nav iespējams. Ka tas ir kiču kičs. Un Astrīda man toreiz teica, ka es protot to kiču savaldīt. Piešķirot tam…
Vērtību?
Jā. Man, piemēram, ļoti patīk Kūnss. Viņa puķu suns (Puppy – red.) ir brīnišķīgs. Man patīk viņa spīdīgie baloni un sirdis.
Bet tās lauztās sirdis… Tām ir traks nosaukums.
Bet šīs puķes tā sauc tikai latviešu valodā.
Jā, bet tu jau zini, tās nāk no manas bērnības Latgalē. Un tā Latgale mani ievainoja. Nepatīkamas sajūtas. Es, piemēram, nespēju skatīties filmu “Nāves ēnā”.
Kāpēc?
Tāpēc, ka tas ir ārprāts. Latviešiem patīk sevi nozombēt ar skumjām. Kā ar Ances romanci no filmas “Klāvs – Mārtiņa dēls”. Asaras, asaras, manas asaras… Tā nolemtība. Kaut arī pati es esmu skumjāka par skumju. Fredis un viņa grupa “Labvēlīgais tips” vienīgie uztur nāciju pie dzīvības. Tikko iepirkos “Rimi” un fonā skanēja Freda dziesma “Laptops”, un es nodomāju – cik forši! Un Latgale beidzot arī ir pie mani atnākusi, un es visu esmu piedevusi.
Foto: Gvido Kajons
***
*Izstāde “Latvija – XX gadsimta kūlenis. 1940–1990” notika 1990. gadā izstāžu zālē “Latvija”, kas bija prestižākā tā laika aktuālās mākslas telpa. Tās idejas autore bija Helēna Demakova, iekārtotājs – mākslinieks Kristaps Ģelzis. Par šo izstādi runā kā par vienu no zīmīgākajiem pagrieziena punktiem Latvijas mākslā, kam raksturīgi līdz tam neierasti izaicinoši žesti, izteiksmes veidi un atļaušanās. Tas neapšaubāmi bija saistīts arī ar tā laika politiskajām pārmaiņām, kā arī sabiedrībā raisīja plašas diskusijas par to, kas uzskatāms par mākslu.
Starp izstādes māksliniekiem – Aija Zariņa, Andris Breže, Ieva Iltnere, Indulis Gailāns, Inese un Ivars Mailīši, Juris Boiko, Juris Putrāms, Kristaps Ģelzis, Ojārs Pētersons, Oļegs Tillbergs, Sergejs Davidovs – bija arī Sarmīte Māliņa. Daudzi no viņas radītajiem mākslas darbiem kļuvuši par Latvijas laikmetīgās mākslas hrestomātiju. Daži no tiem atrodami kolekcijās – kā, piemēram, “Valoda” – antikvariātā nopirkta spoguļkastīte, kurā sarindotas sarkanas lūpu krāsas. Taču gana daudzi ir zuduši, tostarp ne tikai pirmais viņas objekts “Skatīšanās no malas”, kas šobrīd rekonstruēts un eksponēts Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā, bet arī tādi kā “Mīlestība nekad nebeidzas” – darbs, par kuru viņa kopā ar Kristapu Kalnu 2009. gadā tika nominēta pirmajai Purvīša balvai.
Titulbilde: Sarmīte Māliņa. Skice darbam “Skats no malas”. 1990
