Par atkārtošanos
Kristians Fukss
Kristas Vindbergas-Auznieces personālizstādes “Circles Are Better Than Lines (oda pieskārienam)” apskats / Izstāde Kim? Laikmetīgās mākslas centrā skatāma līdz 18. oktobrim
Kristas Vindbergas-Auznieces izstādes Circles Are Better Than Lines (oda pieskārienam) centrā ir šķietami ļoti vienkāršs žests – rokas pieskāriens virsmai. Tas vienlaikus ir mēģinājums pietuvoties un saglabāt, reizē aizklāties un atklāties, aizmirst un atcerēties. Fotogrāfijas no ģimenes arhīviem pārtapušas lielformāta ogles zīmējumos. Ogle tiek iespiesta audeklā, izsmērēta, atkārtoti pārklāta un ierīvēta; zīmējums nav tikai attēls, bet arī fiziska procesa nospiedums.
Krista turpina pētīt realitātes fragmentu rekonstruēšanu un to pārnesi materiālā, lai gan Lakāna izpratnē reālo nemaz nav iespējams pilnībā ietvert simboliskā formā.[1] To var tikai netieši sajust – caur plaisu, trūkumu, traumu un pārtraukumu. Un tas ir tieši tas, ko Krista rada: sajūtu plakni, uz kuras veido emocionālu priekšstatu par aizgājušā būtību, turpinot izstādes “Mīklaini kā spogulī” (2020) fragmentizāciju. Tajā fotoreālistiskās eļļas gleznās tika pārnesti atsevišķi fotogrāfiju fragmenti, lielāko audekla laukumu atstājot neapgleznotu. “Oda pieskārienam” darbi formāli vairāk pietuvinās atmiņas atspoguļojumam, kādu esam pieraduši redzēt kino, kur desaturēts, mīksta fokusa attēls atspoguļo sensoro pieredzi. Ejot cauri telpām, skatītāju pārņem aizplūdušā sajūta, ko papildina un pavada vienlaikus nospiestu melno klavieru taustiņu skaņa septiņās oktāvās, kas ik pa brīdim nodārd izstāžu telpā.
Jaunākie zīmējumi sasaucas ar agrāku mākslinieces darbu we are born with the dead (2014). Tas ir Kristas pašportrets, kas radīts no viņas radinieku fotogrāfijām. Pamudinājumu saskatīt sevi savos priekšgājējos Krista saņēmusi no mammas, kura norādījusi, ka viņai ir “lūpas gluži kā vectēvam, acis – gluži kā vecmāmiņai, kājas – kā vecvecmāmiņai, un tā tālāk.”[2] Iespējams, šeit radusies fascinācija ar radinieku fotogrāfijām. Kristai tā ir arī fascinācija ar sevi pašu, ar savu tēlu un tā izcelsmi. Izstādes “ILLUMINĀCIJAS XI” laikā 2025. gada pirmajā pusē Krista mainīja savu uzvārdu, pieņemot savas vecmāmiņas Vallijas Vindbergas (1929–2013) uzvārdu. Ar nosaukumu “Vallija Vindberga” izstādē “ILLUMINĀCIJAS XI” atradās grāmata, kas veidota no gadu gaitā uzņemtām mākslinieces pases fotogrāfijām, atsedzot laika ritējumu un parādot “nākotni no plīvura”.[3] Pāršķirot lapas, rodas “jauns attēls, deformējot redzamo, kas katru reizi atklājas atšķirīgi.”[4] Šāda daudzslāņainība raksturīga Kristai, kura pati cenšas iemiesot savu autentiskumu, reproducējot savu tēlu un šoreiz arī citus ģimenes locekļu tēlus. “Mēs bieži kopā skatījāmies ģimenes arhīva fotogrāfijas, kuras kā caurspīdīgi plīvuri klājās pāri manai apziņai.”[5]
Arī Kim? izstāžu zālē ir darbs ar nosaukumu “Vallija Vindberga” (2026). Tā ir pūdernīca, kas piederējusi mākslinieces vecmammai. Arī citos darbos Krista priekšmetiem piedēvējusi spēju uzkrāt pieredzi un pagātnes notikumus tāpat kā cilvēka atmiņai.[6] Personificējot objektus, Krista atklāj savu fascināciju ar tiem; tie iezīmē ilgas un klātbūtnes trūkumu. Antropomorfizācijas rezultātā ikdienišķs priekšmets kļūst par materiālu liecību mīlestībai, attiecībām un tuvībai. Darbā “Vladislavs Goļikovs” (2014) Krista sava nekad nesatiktā vectēva pases fotogrāfiju dēvē par “mīlestības artefaktu”.[7]
Izstādē Circles Are Better Than Lines (oda pieskārienam) Krista darbus balsta uz fotogrāfiju fragmentiem, neatklājot visu attēlu. Viņu interesē ne tik daudz fiksētais notikums, cik it kā sekundāras detaļas: roka uz pleca, auduma kroka, kustība, cilvēku savstarpējais attālums un tādi 20. gadsimta 20.–30. gadu estētikai raksturīgi atribūti kā akordeons. Šie attēlu fragmenti tikpat labi varētu piederēt jebkura cilvēka atmiņai. “Tā kā visas lietas nespēj Tevi pilnībā ietvert, vai tās sevī ietver daļu no Tevis?” jautā Svētais Augustīns “Atzīšanās” pirmajā grāmatā. Kristai sevis pētniecība caur tuviniekiem un mākslu kļūst par ikdienas rituālu, kas normalizē emocionālo piesaisti. Kristai nāve nerada distanci, bet gan nepārtrauktību, kas turpinās līdz ar viņu.
Sabiedrība vēro mūsu attieksmi pret mirušo piemiņu un izdara secinājumus. Merso Alberta Kamī romānā “Svešinieks” nejūt kaunu smēķējot un dzerot kafiju pie mātes zārka, kā arī neizrāda sēras. “Bija silti, kafija mani bija sasildījusi, un pa atvērtajām durvīm plūda iekšā nakts un puķu smarža. Liekas, es mazliet iesnaudos.”[8] Tas, ka Merso neraud, dzer un smēķē pie zārka, vēlāk tiek uztverts kā pierādījums viņa morālajam defektam. Izstādes skatītājam Kristas ogles darbu klusums veicina projekciju: tā kā attēlā redzamais cilvēks nevar koriģēt skatītāja priekšstatus, viņam iespējams piedēvēt jebkādu vēlamo raksturu un biogrāfiju. Šo procesu papildina retrospektīva idealizācija, kurā pagātnes vizuālā pievilcība aizsedz sociālās un ģimeniskās pretrunas.
Relikviju estetizācija iederas šobrīd populārajā postfotogrāfijas glezniecības un zīmējuma praksē, kur attēli tiek reproducēti, dublēti un slāņoti un, izmantojot optiskus un estētiskus efektus, mainīta to uztveres funkcija. Krista to dara, atmiņā atstājot vien detalizētu fragmentu no personas vizuālā tēla, tādējādi parādot aizmiršanas procesu. Mazie fragmenti fiksē to, kas “paliek ārpus dabiskās redzes uztveres”[9]. Viņa pati uzsvērusi, ka meklē fotogrāfijās nevis perfektu tēlu, bet klātbūtnes pazīmes.[10] Tāpat kā ķīniešu gleznotāja Džana Sjaogana (Zhang Xiaogang) 1993. gadā aizsāktajā portretu sērijā Bloodlines: Big Family , Kristas ģimenes locekļi kļūst par atveidoto tēlu maskām. Kara laika aukstums un minimāls izplūdums (soft-blur) līdzinās Gerharda Rihtera fotoreālisma glezniecībai, kur fotogrāfisks vēstures materiāls tiek pārveidots, radot iespaidu, ka attēlotie notikumi un personas tiek pakāpeniski izdzēsti.[11] Arī franču mākslas filozofa Žorža Didī-Ibermana (Georges Didi-Huberman) idejai par attēlu kā vienlaikus “plīvuru” (voile) un “plīsumu” (déchirure).
Tas apliecina Kristas darbu duālo dabu: no vienas puses mēs atceramies, no otras – aizmirstam, un tas notiek nemitīgi mūsu prātos. Veiktās vēsturiskās fotogrāfijas alterācijas sniedz uzticamāku vēstures atainojumu to mainot (izpludinot, aptumšojot, atkārtojot un apgriežot), nevis attēlojot to tādu, kāda tā “patiesībā” bija, bet gan tādu, kāda tā tiek “pārstrādāta” atmiņā desmit vai vairāk gadus vēlāk.[12] Dažkārt tieši fragmentārs un nepilnīgs attēls var pietuvoties patiesībai vairāk nekā šķietami pilnīgs attēlojums. To Krista parāda, uzklājot savu rūpju “segu” pār tēlu.
Ogles melnums padara attēlus gan ārkārtīgi ķermeniskus, gan svešādus. Samazinot balto izgaismojumu spēku un melno toņu kontrastu, attēls tiek izblāvināts un sapludināts. Tāpat kā atmiņa mainās, kad to atsaucam, nekad neizdziestot un nekad nekļūstot pilnīgai, bet paliekot maiga izplūduma starptelpā.
Galerijas telpas ir pilnas ar jauniem pāriem, kuri apjūsmo darbus. Aizvien biežāk skatītāji pulcējas izstādēs, kas viņus “saprot”. Laikā, kad laikmetīgā māksla interneta attēlu aprites apstākļos kļuvusi atemporāla, dažādiem laikmetiem raksturīgie stili pastāv vienlaikus.[13] Izstāde atrodas retromānijas, hauntoloģijas un presentisma krustpunktā, pagātni atgriežot tagadnes skatienā. Kristas darbi skatītājam šķiet tuvi, jo tie ietver starpkaru Latvijas artefaktus, kas glabājas kolektīvā kultūras atmiņā.
Būtu skaisti, ja skaņa vienīgā pārtrauktu izstādes ritmu, bet Kim? plašākās telpas sienas ir blīvi nosētas ne tikai ar dažādu izmēru un subjektu darbiem, bet arī ar zīmējumiem koka rāmjos, kuri, šķiet, ir ieplūduši no kādas citas izstādes un ar papīra silto toni un kopainā grūti nolasāmu sižetu izjauc izstādes viengabalainību. Šajā zālē atrodas māksliniecei piederošas vairāk nekā simt gadu vecas klavieres, kas ilgstoši atradušās viņas darbnīcā. Instalācijā ik pēc dažām minūtēm tiek nospiesti visi melnie taustiņi vienlaikus – fiziski klātesoša skaņa, kas pārtrauc zīmējumu klusumu. Šis žests ļauj saprast arī pārējos darbus: pagātne neatgriežas kā pilnīgs stāsts. Tā atgriežas fragmentāri, kā pieskāriens, troksnis, traips vai kustība, kuras izcelsmi vairs nevar pilnībā rekonstruēt.
[1] Aline Guillermet, “Memory, Forgetting and the Representation of History in Gerhard Richter’s 18 October 1977,” OwnReality, no. 7 (2014), p. 4.
[2] “ILLUMINATIONS XI”, izstādes teksts, Krista Vindberga, ALMA, Rīga, 2025. gada 30. marts–25. maijs, Contemporary Art Library. Pieejams: www.contemporaryartlibrary.org/project/krista-dzudzilo-at-alma-riga-51107?from=%2Fvenue%2Falma-11470 [skat. 18.09.2026.].
[3] Turpat.
[4] Turpat.
[5] Turpat.
[6] **Krista Vindberga, “YOU HAVE MADE ME LIKE GLASS”, darba apraksts mākslinieces mājaslapā, NADA Miami 2022, Galerija ALMA, 2022. Pieejams: https://kristavindberga.berta.me/exhibition/you-have-made-me-like-glass-nada [skat. 19.09.2026.].
[7] “ILLUMINATIONS XI”, izstādes teksts, Krista Vindberga, ALMA, Rīga, 2025. gada 30. marts–25. maijs, Contemporary Art Library. Pieejams: www.contemporaryartlibrary.org/project/krista-dzudzilo-at-alma-riga-51107?from=%2Fvenue%2Falma-11470 [skat. 18.09.2026.].
[8] Albērs Kamī, Svešinieks, tulk. Milda Grīnfelde (Rīga: Zvaigzne, 1989), 9. lpp.
[9] Walter Benjamin, “The Work of Art in the Age of Mechanical Reproduction,” in Illuminations, ed. Hannah Arendt, trans. Harry Zohn (New York: Schocken Books, 1969), p. 4.
[10] Dāvis Eņģelis, “Atmiņa nav tikai tas, ko atceramies.” Krista Vindberga-Auzniece par pieskārienu mākslā, Latvijas Radio 3 “Klasika”, raidījums Diena sākusies, 30.08.2026. Pieejams: klasika.lsm.lv [skat. 19.09.2026.].
[11] Aline Guillermet, “Memory, Forgetting and the Representation of History in Gerhard Richter’s 18 October 1977,” OwnReality, no. 7 (2014), p. 2.
[12] Aline Guillermet, “Memory, Forgetting and the Representation of History in Gerhard Richter’s 18 October 1977,” OwnReality, no. 7 (2014).
[13] Hoptman, Laura. The Forever Now: Contemporary Painting in an Atemporal World. New York: The Museum of Modern Art, 2014, p. 13.
