Mākslas terapeitiskais potenciāls jeb nosūtījums uz muzeju
Diskusija
8. jūlijā Kim? festivāla “Jauna adrese: ĒDENE” Hanzas 22 pagalmā notika diskusija, kas bija veltīta mākslas terapijai kā rīkam mentālās veselības veicināšanā. Saruna tika organizēta kopā ar mākslas portālu Arterritory.com un kustību “Veselīga Latvija”, un tā pievērsās mākslas terapijai, tās dažādajiem virzieniem un iespējām mentālās un fiziskās veselības un labsajūtas nodrošināšanā un veicināšanā. Diskusijas dalībnieki iepazīstināja ar mākslas un arī muzeju terapijas jēdzieniem, kā arī ar aktuālajiem zinātniskajiem pētījumiem par to, kā dažādas mākslas formas un terapiju programmas var palīdzēt pārvarēt psiholoģiskās problēmas, uzlabot dzīves kvalitāti, kā arī veicināt rehabilitāciju dažādu fizisku saslimšanu gadījumos. Diskusijā tika runāts arī par to, kādēļ tik būtiska ir mākslas klātbūtne privātajā un publiskajā telpā un kā ikdienas radošuma praktizēšana ikvienā vecumā var uzlabot fizisko, mentālo un emocionālo labsajūtu.
Sarunā piedalījās: mentālās veselības un atkarību politikas un pakalpojumu speciāliste Marta Krivade, māksliniece Valda Podkalne, mākslinieks Atis Jākobsons, mākslas kolekcionāre un VV Foundation dibinātāja Vita Liberte, Dr.med., VSIA “Rīgas Psihiatrijas un Narkoloģijas centra” psihiatre un Izglītības un pētniecības daļas vadītāja Liene Sīle, Indra Majore-Dūšele, klīniskā un veselības psiholoģe, mākslas terapeite. Sarunu vadīja Una Meistere.
Diskusija skatāma Kim? un “Veselīga Latvija” YouTube vietnēs, kā arī Arterritory.com platformā. Piedāvājam ieskatu sarunā.
Una Meistere - Arterritory.com redaktore, kultūras žurnāliste, “Veselīga Latvija” līdzdibinātāja:
“Māksla un medicīna ir divas lietas, kurām ir viena sakne - ja mēs ieskatāmies vēsturē, abas ir cēlušās no maģijas, un Hipokrāts medicīnu pat ir nodēvējis par tehnisko mākslu. Patiesībā, pateicoties mākslai, cilvēks, iespējams, ir izdzīvojis un spējis attīstīties, jo mākslā klātesoša ir gan pašrefleksija, gan robežu nojaukšana, gan estētiskā sajūta, gan arī transformējošais aspekts un, protams, terapeitiskais.”
“Zināmā mērā, pateicoties pandēmijai, tikusi aktualizēta mākslas nozīme cilvēku un sabiedrības kopējā labbūtībā. Pēdējos divdesmit gados veikti daudzi pētījumi (šobrīd jau mērāmi tūkstošos), kas veltīti specifiskām tēmām, kā māksla mums var palīdzēt gan garīgajā, gan fiziskajā veselībā.”
“Māksla nav brīnumtablete, tas ir tikai vēl viens palīdzošs instruments. Šobrīd, neraugoties uz visu, kas ir noticis mūsdienu medicīnā, mentālās veselības ziņā Latvija pasaules mērogā atrodas ļoti sliktā pozīcijā, un situācija patiesībā tikai pasliktinās. Tāpēc man šķiet, mums ir svarīgi atgriezt mākslai to vietu, kas tai cilvēces vēsturē ir bijusi.”
“Ja mēs ar mākslas palīdzību prastu vairot savu labbūtību, ja, piemēram, slimnīcās būtu māksla, mēs ātrāk atveseļotos un noslodze slimnīcai nebūtu tik liela. Ja mēs atrastu šo saikni ar mākslu un ceļu pie tās un atklātu, kā tā mūsos rezonē, iespējams, mums ne vienmēr vajadzētu gaidīt rindā pie psihoterapeita - tikai tāpēc, lai vienkārši parunātos.”
“Cilvēka ķermenis ir īsts smalkmehānisms, un mūsu problēma ir, ka bieži īsti nezinām, kā tas funkcionē. Ļoti daudzi no mums neizprot, piemēram, kā darbojas mūsu emocijas.”
“Mums apkārt ikdienā ir ļoti daudz trokšņu un, manuprāt, viena no būtiskākajām lietām, ko māksla spēj dot, ir nonākšana klusumā, iekšējā klusumā. Ne velti Marinas Abramovičas mākslinieces manifestā teikts, ka māksliniekam ir jānodrošina klusums, lai viņa darbā varētu ienākt skatītājs. Klusums ap savu darbu.”
“Tauste ir viena no tām maņām, kas tehnoloģiju laikmetā ir nosacīti palikusi otrajā plānā, taču tā lielā mērā atbild par mūsu kognitīvajām spējām un ir palīdzējusi mums attīstīties kā cilvēkiem.”
“Virziens, kas radies Lielbritānijā un šobrīd attīstījies visā pasaulē, īpaši pēdējos gados, ir tā dēvētais social prescribing, kura viens no atzariem ir arī muzeju apmeklējuma parakstīšana.”
“Ja nemaldos, pagājušajā gadā Briselē tika īstenots muzeja izrakstīšanas, parakstīšanas projekts. Principā tā bija Beļģijas Kultūras ministrijas iniciatīva (un vienlaikus arī pētījums) – sadarbība ar vienu no pilsētas slimnīcām. Pusgadu piecos muzejos slimnīcas pacientiem un personālam bija ieeja par brīvu.”
“Jēdziens “veselība” nav slimības neesamība. Tas sevī ietver fizisko, mentālo un sociālo labbūtību, šo vienumu.”
“Ļoti daudzi mākslas kolekcionāri atzīst, ka kolekcionēšana zināmā mērā ir veids (līdzīgi kā mākslas vērošana un skatīšanās), kā mēs risinām savas eksistenciālās problēmas. Un tas ir arī spoguļošanās jautājums. Mākslā mēs tur ieraugām kaut ko, kas rezonē ar mums.”
“Man patīk salīdzinājums ar okeānu - mēs īstenībā joprojām esam izpētījuši ļoti maz un nezinām, kas lielākajā daļā okeāna dzīļu notiek. Tāpat mēs nezinām īsti, kas notiek mūsos pašos, un tas ir tāds ceļš visas dzīves garumā.”
“Būtībā jau jebkas, kas mums palīdz, zināmā mērā ir terapeitisks, un kultūra šajā ziņā ir ļoti nozīmīga.”
“Māksla arī vairo empātiju, un tā ir lieta, kas ir pierādīta. Iespējams, ja mēs izprastu mākslas nepieciešamību un ieaicinātu to savās dzīvēs dažādās izpausmēs - gan savās mājās, gan vidē ap mums, gan skolā, gan arī slimnīcās, vai jebkurā valsts vai sabiedriskā iestādē, uz kuru mēs dodamies un kur, rindā gaidot, nervozējam (piemēram, ieņēmumu dienestā), mēs kā sabiedrība kļūtu gan empātiskāka, gan arī radošāka. Un arī pārmaiņas vairāk akceptējošāka un pieņemošāka. Jo realitāte šobrīd ir tāda, kāda tā ir. Nav mūsu spēkos to konkrētajā mirklī izmainīt, bet varbūt caur savu labbūtību mēs varam izmainīt to, kas sekos tālāk.”
“Tas, ka šī diskusija šobrīd notiek, un par šo tēmu arvien vairāk tiek runāts, tikai nozīmē, ka mēs esam sapratuši, ka māksla ir mūsu pamatvajadzība. Mēs esam sākuši to novērtēt, atcerēties, un viss pārējais jau notiek soli pa solītim. Nevaram gribēt, lai viss notiek uzreiz. Es domāju, sperot nākamo soli, mēs sapratīsim, ka mākslas nozīme mūsu katra labbūtībā veicina arī kopējo ekonomisko, valsts un sabiedrības labbūtību. Un, to sapratuši, domāju, būsim ļoti daudz paveikuši.”
Valda Podkalne - māksliniece:
“Iemesls, kālab kāds mākslas darbs mūs uzrunā, noteikti kaut kādā veidā ir saistīts ar mums pašiem. Tā ir savveida laboratoriskā izpēte, kuras laikā vari ieiet dziļāk sevī, un tādējādi tas ir arī dziednieciskais process.”
“Māls ir vissenākais, visfilozofiskākais, terapeitiskākais, bībeliskais materiāls, un tas ir vienīgais materiāls, ar kuru esi vistiešākajā kontaktā, strādājot tieši ar pirkstiem, izjūtot to. Kaut gan mans pamata darba materiāls ir porcelāns, un tas principā ir pilnīgi pretējs mālam.”
“Cilvēki, kas nāk uz mūsu keramikas meistarklasēm, viņi aiziet no tām ar mirdzošām acīm. Māls ir ideāls, jo tā vieliskums sniedz iespēju sajust savas spējas, arī iespēju paust emocijas. Mana vīra, mākslinieka Haralda Jegodzienska īpašais semināru mērķis vienmēr bijis atklāt iespēju izpētīt sevi un savas emocijas. Tā tiešām ir visīstākā dziedināšana.”
“Mākslas būtība ir nevis atkārtot dabu, bet radīt ko jaunu, izmantojot dabas enerģiju. Keramika ir medijs, kurš tevi ievelk savās dzīlēs.”
Marta Krivade - mentālās veselības un atkarību politikas un pakalpojumu speciāliste:
“Man liekas, ka māksla, tāpat kā daba un tāpat kā attiecības ar citiem cilvēkiem vai pašam ar sevi, ir vēl viena forma un ceļš, kā cilvēks var nodibināt saikni pats ar sevi un ar citiem cilvēkiem. Jo cilvēks pēc savas būtības ir sociāla būtne, un viņam gribas justies piederīgam - vai nu sev vai kaut kam plašākam, un māksla tādā ziņā ir brīnišķīga platforma, medijs un kanāls vai portāls, caur kuru var pietuvoties tam varbūt reizēm vārdos nenoformulētajam vai domās nenoformulētajam.”
“Mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, pieņemot lēmumus, kuram kas strādā, jo mēs joprojām to īsti nezinām.”
“Eiropā šo pieminēto “sociālo izrakstīšanu” jau realizē dažas valstis. Lietuvā to dara un pavisam nesen arī Cēsu pašvaldība to sāka darīt. Katrā vietā, protams, nedaudz atšķirīgā veidā. Šīs aktivitātes, iniciatīvas jeb intervences mērķis ir strādāt ar cilvēkiem, kuru fiziskās un psihiskās problēmas un sarežģījumus varētu uzlabot socializācija.”
“Socializācija ir ārkārtīgi būtiska, noteikti esat dzirdējuši, ka jaunā pandēmija ir nevis kovids, bet vientulība. Un Latvija īstenībā nav nemaz tik sliktā situācijā. Es tikko atgriezos no Amerikas, kur pavadīju gadu. Tur situācija patiešām ir daudz dramatiskāka. Ja Latvijā no vientulības šobrīd cieš seniori un, iespējams, dažkārt laukos dzīvojošie cilvēki, tad attīstītajās valstīs tā ir jaunu cilvēku problēma. Kuriem viss ir, un tomēr viņi ir vientuļi. Un nav šo sociālo prasmju vai arī tās nav iegūtas tik ātri, cik ir mainījusies sociālā realitāte mums apkārt. Un, lūk, šī “sociālā izrakstīšana” tiek piedāvāta cilvēkiem, kad veselības speciālists redz, ka viņam būtu palīdzoši socializēties ar citiem cilvēkiem caur mākslu.”
“To mēs paši visi zinām, ka reizēm mūzika izdara neticamas lietas ar mums, un patiesībā mēs pat nesaprotam, ko tā izdara, tā vienkārši “strādā”.”
“Ir pētījumi, kas uzrāda, ka ienesot mākslu veselības iestādēs, piemēram, slimnīcu uzņemšanas nodaļā, ievērojami uzlabojas atmosfēra; pacienti kļūst daudz mierīgāki.”
“Māja dziedē, sienas dziedē. Ir būtiski runāt par klīniskajiem pierādījumiem, kā māksla var uzlabot fizisko stāvokli.”
“Es gan neesmu māksliniece, bet gribu uzsvērt, ka ir tiešām ļoti svarīga līdzatbildība par to, lai māksla tiktu kontekstualizēta, lai cilvēkiem tiktu sniegta iespēja to “saņemt”. Bieži ir labi nodomi, bet nenotiek satikšanās. Ir jādomā, kā strādāt ar auditoriju.”
“Manuprāt, ārkārtīgi būtiski ir domāt par abām komponentēm – par mākslu un arī par tās patērētāju. Kā viņu satikt, kā viņam palīdzēt mūs satikt, jo latvietis ir kautrīgs. Un tas ir jauki, nedusmosimies uz viņu par to, viņam var atrast pieeju un tad notiek tas maģiskais. Tā satikšanās ir gandarījums visiem, bet tā ir jāpaplāno. Tāpat kā mēs plānojam, kad uzņemam viesus - mēs varētu padomāt visi kopā, kā mākslu darīt tādu, lai nerastos sajūta -nu ko tad es tur iešu.”
Indra Majore-Dūšele - klīniskā un veselības psiholoģe, mākslas terapeite:
“Māksla mums ir tiltiņš un durvis starp apzināto un neapzināto. Māksla arī sabiedrībai kalpo par šo tiltu.”
“Māksla mums palīdz nonākt saskarsmē ar simbolisko, ar tēliem, kas mums atklāj cita veida informāciju un izpratni par sevi, tādēļ mēs varam atvērt durvis, lai dziedināšanas process var notikt.”
“Lai mēs varētu prasmīgi izmantot mākslu, piemēram, savas veselības uzlabošanā, mums vispār ir jābūt vērīgumam pret sevi, mums faktiski ir sevi jāredz un jāsaprot, mums ir jābūt kaut kādām pašregulācijas prasmēm, mums ir pietiekami labi sevi jāpazīst.”
“Ne visi prot šīs durvis izmantot, ne visi saprot, kā izmantot mākslu savā labā. Kāds no mums to atrod intuitīvi, cits - caur zināšanām.”
“Mākslas radīšana ir mijiedarbība starp labās un kreisās smadzeņu puslodes aktivizāciju.”
“Māksla, protams, ir ļoti holistiska, mākslas radīšana ir izteikti holistiska pieredze un tādā nozīmē arī mākslas terapija ir holistiska pieredze, bet mums ir jāzina, kā tās durvis atvērt, un tas varbūt nav pats vienkāršākais uzdevums.”
“Māksla ļauj paspraukties garām mūsu pašu uzbūvētām konstrukcijām par sevi.”
“Tāda lieta kā emocionāla ekspresija, spēja runāt par savu pieredzi, dalīties, izpaust jūtas, būt atklātam par savu pārdzīvojumu… ja nav tādu prasmju, tādas pieredzes, māksla kļūst par brīnišķīgu starpnieku, caur kuru sevi izpaust.”
“Mākslas terapija raugās uz mākslu no postmoderna skatpunkta - runa ir nevis par rezultātu, bet par radīšanas procesu, un jebkurš radīšanas procesā kļūst par mākslinieku, mēs radām mākslu pat tad, ja tas nav “produkts” beigu galā.”
“Viena brīnišķīga lieta, kas ir mākslas terapeitiskais potenciāls, ir kļūt par konteineru (mēs, mākslas terapeiti, lietojam šādu apzīmējumu). Kļūt par konteineru mūsu pārdzīvojumam, mēs kaut ko varam iznest uz āru.”
“Emocionāli saturēt citu cilvēku pārdzīvojumus ir ļoti grūti darbs - māksla tam ir palīdzoša.”
“Mēs ļoti apzināti esam savā profesijas standartā ierakstījuši, ka būt kontaktā ar mākslu ir daļa no mūsu profesionālās atbildības, jo tas ir medijs, ar kuru mēs darbojamies.”
“Mūsu labbūtībai tik svarīga ir vide. Ja māksla tajā varētu palīdzēt, tas būtu brīnišķīgi.”
Atis Jākobsons - mākslinieks:
“Caur dažādām praksēm un meditāciju, un arī caur pieredzi miegā esmu sapratis krāsas un formas nozīmi manā dzīvē un tās iedarbību. Tā ir tāda individuāla prakse, ko es esmu izkopis, kad caur meditatīvu stāvokli gleznoju vai skicēju, un pēc tam jau procesā vai pēc tā veidojas attiecības ar šo attēlu. Un ir darbi, man ir tāda sajūta, kas mani nomierina. Tas ir tas, ko es turpinu pētīt.”
“Tas, ko savos darbos vēlos attēlot, ir iekšējā telpa vai iekšējais miers un iespēja tajā atgriezties. Tas ir ļoti būtiski, un ir cerība, ka arī skatītājs var pietuvoties vai nonākt tajā telpā, ko es esmu radījis. Un jā, klusums tiešām ir ļoti svarīgs - gleznojot arī mūziku nevaru klausīties, jo strādājot visas maņas ir aktīvas un pat pieskārienam, skaņai, kā tiek uzlikta krāsa, kā tiek zīmēts, ir liela nozīme.”
“Es domāju, viens būtisks aspekts, kas man svarīgs radot, ir pietuvoties tam nezināmajam, pietuvoties kaut kam lielākam par mani. Kaut kad arī sapratu, ka ir labi, ka darbs tevi pārsteidz, varbūt nogāž no kājām. Pēc tam vari uz to skatīties, un komunikācija turpinās, jo tur ir atklāts kaut kas, ko neesmu zinājis vai arī esmu attēlojis iespēju uz to paskatīties. Ja nav šī noslēpuma, nav šīs pietuvošanās noslēpuma, man ir garlaicīgi.”
“Tas terapeitiskais aspekts, ko esmu pamanījis… skicējot, gleznojot caur krāsu un formu es varu piešķirt konkrētām zināmām, nezināmām emocijām, sajūtām formu, un tur veidojas komunikācija. Pieņemsim, starp apli, līniju, laukumu, krāsu. Un tādā veidā arī iekšējie ritmi, es tos arī kaut kā šķetinu vai uzminu. Pieņemsim, līniju vilkšana - tā ir nomierinoša, bet tā arī ir domas kārtojoša. Tā ir tā telpa, kas ir ārpus prāta, bet ir nepieciešamību to iepazīt un tai pietuvoties. Man vienmēr ir interesanti; tas ir tas, kas man liek to darīt, jo jau atkal kaut kas atklājas, atkal kaut kam es varu iedot formu, kaut ko varu atlaist.”
“Ar to sākas katra mana mākslas nodarbība - informējot, ka dalībnieki māk zīmēt, un arī radot drošo vidi, pastāstot, ka šai brīdī neviens netiek analizēts, kritizēts, vērtēts. Ka svarīgākais ir savienoties ar savu iekšējo sajūtu, ar vēlmi radīt un dzīvesprieku. Man liekas, vārds “dzīvesprieks” ir ļoti svarīgs.”
“Tad, kad atslēdz prātu, es domāju, brīnumi notiek.”
“Viens interesants piemērs. Lūdzu saviem meistarklases studentiem uzzīmēt prieku, laimi. Un tajos darbos bija pavisam cita enerģija. Kaut kādā ziņā zīmējumi bija savstarpēji līdzīgi, un tas man šķita interesanti. Ka izdzēsās personība un ienāca kāda cita, garīgāka pieredze.”
“Man, radot izstādes, ir ļoti svarīga atmosfēra un telpa, kurā cilvēks ienāk. Tā kā šobrīd Rīgas Mākslas telpā notiek mana personālizstāde, ar kuratori Annu Vilīti mēs plānojam nelielu programmu ar meditācijām un dažādām nodarbībām. Caur meditāciju cilvēki uztver citādi arī mākslas darbu. Ir sajūta, ka arī man nepieciešama šī terapija.”
Vita Liberte - mākslas kolekcionāre un VV Foundation dibinātāja:
“Mākslas būtība ir komunikācijā. Jo ar mākslas palīdzību var atrast daudz vairāk vārdus vai veidus, kā nodot informāciju, tāpēc dažreiz ļoti sarežģītas tēmas, ko cilvēks nevar izteikt vārdos, viņam var skaidrot ar mākslas palīdzību un otrādāk.”
“Mākslai ir divas puses - ir radītājs un ir skatītājs.”
“Manuprāt, svarīgi neaizmirst, ka māksla var būt dziedinoša arī visai nācijai.”
“Kāpēc vispār mani interesē māksla… mani vienmēr interesējuši kaut kādi neordināri risinājumi.”
“Laikam galvenais, kas mani mākslā ļoti uzrunā - ka es redzu, ka kāds ir izdomājis kaut ko tādu, kas man nav ienācis prātā. Tas mani vienmēr pārsteidz, un es vienkārši nespēju beigt brīnīties par to.”
“Man ir svarīgi saprast mākslinieku, kas darbu ir radījis, un tāpēc sarunas ir ļoti būtiskas.”
“To, ka es negribu apstāties, sapratu, kad sāku apmeklēt mākslinieku studijas. Man tas liekas tik ļoti bagātinošs process, un Latvijā, manuprāt, arī tik maz izmantots. Kaut arī mākslinieki it kā savas durvis nav aizvēruši, reti kurš iedomājas, ka mākslinieks būtu priecīgs uzņemt pie sevis studijā un pastāstīt par savu darba procesu. Tās vizītes ir absolūti…dažas var izmainīt jūsu dzīvi. Godīgi. Man tā ir bijis, ka izeju no studiju vizītes ar pilnīgi jaunu pieredzi un ar pilnīgi jaunu izpratni par kaut kādām lietām, kas vispār nebija ienākušas prātā.”
“Es nespēju eksistēt baltās sienās.”
“Jebkurš mākslas darbs ir komunikācija.”
“Ļoti bieži caur mākslu tu spēj izveidot kontaktu ar otru cilvēku.”
“Kolekcionāram ir atbildība pret mākslu. Es tiešām uzskatu, ka, mākslas darbu iegādājoties, tu uzņemies atbildību gan par šī objekta saglabāšanu, gan arī par savām turpmākajām attiecībām ar šī darba radītāju, un šīs attiecības var būt ļoti ilgas. Ir iespējami ļoti daudzi dažādi veidi, kā tu šo atbildību paud, tostarp, daloties ar darbiem, interesējoties par šo mākslinieku turpmāk.”
“Man attiecības ar mākslinieku, iespējams, ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc es vispār kolekcionēju. Jo kolekcionēšana ir arī tiešais atbalsts māksliniekam, vistiešākais veids, kā viņam var palīdzēt - nopērkot viņa darbu.”
“Intuitīvi mēs jūtam, ka mākslinieku kontaktam ar vietējo komūnu arī ir milzīga nozīme. Mēģinām palīdzēt cilvēkiem, skatītājiem arī iepazīt mākslu.”
“Māksla ir arī veids, kā uzsākt diskusiju, kas latviešiem dažreiz ir ļoti grūti.”
“Tas mākslas efekts - skatītājs var gūt ļoti daudz, un arī nācija var dziedēties caur mākslu.”
Liene Sīle - Dr.med., VSIA “Rīgas Psihiatrijas un Narkoloģijas centra” psihiatre un Izglītības un pētniecības daļas vadītāja:
“Ja runājam par mākslu, manuprāt, svarīga ir validizācija - ka jebkuram cilvēkam dota iespēja sev nenosodoši atrast un ar sevi kaut ko identificēt. Ir tas, ko es redzu, kas mani uzrunā.”
“Katram cilvēkam patiesībā ir savas asociācijas, un varbūt tā ir viņa intīmā pieredze, ko viņš var nevienam nepasakot ieraudzīt mākslas darbā.”
“Man vienmēr liekas interesanti, ka cilvēkam raksturīga vēlme sevi pacelt augstāk un izskaidrot, kas notiek smadzenēs. Droši vien mums jāatstāj arī vieta ārpus mūsu kontroles.”
“Mūsu slimnīcā, citās psihiatriskajās slimnīcās māksla ir klātesoša. Tā ir ikdienas sastāvdaļa, un man ir grūti iedomāties savu darbu, ja komandā nebūtu mākslas terapeita.”
“Droši vien mums vajadzētu pieņemt to, ka visi nespēs tikt galā paši.”
“Ir brīdis, kad pietiktu ar aiziešanu uz muzeju, bet ir arī tas brīdis, kad ir vajadzīgs ārstnieciskais komponents. Ja mēs nonākam stāvoklī, kur bioķīmija smadzenēs nosvārstās, tad pavisam noteikti ir vajadzīga veselīga sublimācija, un māksla var būt viens no šādiem veidiem.”
“Jāpiemin vēl viens mazais, viltīgais neiroķīmiskais elements oksitocīns, kuru citādāk nekādi nevar dabūt, tikai un vienīgi socializēšanās ceļā. Tas mums dod šo mīlestības, pieņemtības, pieķeršanās sajūtu, un es būtu sajūsmā, ja man kāds ļautu izrakstīt apmeklējumu uz muzeju.”
“Medicīniski, tas, ko mēs meklējam sadarbībā ar pacientu, parasti ir remisija. Kas ir remisija - tas ir stāvoklis bez simptomiem. Šobrīd arvien vairāk dominē holistiskas pieejas. Mēs esam attīstījušies kā sabiedrība. Un mēs arvien vairāk kā savu ārstēšanas mērķi izvirzām atveseļošanos. Un atveseļošanās nav tikai simptomu esamība vai neesamība. Atveseļošanās arī ietver konceptu par pacienta apmierinātību - cik ļoti es esmu apmierināts ar savu dzīvi šobrīd. Bieži vien simptomu esamība vai neesamība nenosaka to, kā pacients jūtas, cik viņš ir apmierināts ar savu dzīvi. Un tā ir tā labbūtība. Nosūtījums uz muzeju nav universāli pielietojams jebkurā situācijā, bet funkcionēšanas atjaunošanā, socializēšanās, labbūtības veicināšanā, ticības iegūšanā saviem spēkiem, ka es varu kaut ko vairāk - tas veicinātu cilvēka ticību tam, ka viņš tiešām var dzīvot kvalitatīvāk un pilnvērtīgāk.”
“Varbūt ir lietas, ko mēs varam izdarīt bez psihiatrijas palīdzības. Iespējams mums jāļauj psihiatram darīt savs darbs, nereti baltās telpās, jo tāds ir medicīnas standarts, bet līdz tam mēs varam daudz ko paveikt arī ar mākslas palīdzību.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par diskusijas “Mākslas terapija” saturu atbild biedrība “Mākslas platforma”. #SIF_MAF2024
