Latvijas kultūras nākotne: vai ir skaidra stratēģija un stabils finansējums?
Viedokļi
Pirms pāris mēnešiem Arterritory.com publikācijā “Pārfinansētas kultūras mīts” tika pētīts, kā ir veidojies apgalvojums par kultūras pārfinansēšanu un kāds ir patiesais finansējuma stāvoklis kultūras nozarē. Vairāki Latvijas kultūras nozares profesionāļi akcentēja valsts finansējuma nestabilitāti un nepietiekamību, kā arī problēmas ar privātā sektora iesaisti, kas raisa šaubas par kultūras politikas ilgtermiņa plānošanas efektivitāti. Kultūras profesionāļu viedokļi liecina, ka, lai uzlabotu Latvijas kultūras sektora ilgtspēju un attīstību, ir nepieciešams izstrādāt skaidru ilgtermiņa stratēģiju, kas apvieno dažādus finansējuma avotus un veicina privātā sektora aktīvāku iesaisti.
Ārvalstu pieredze un konkrēti priekšlikumi, piemēram, valsts kapitālsabiedrību iesaistīšana un biznesa prasmju integrēšana mākslas izglītībā, piedāvā potenciālus risinājumus. Taču svarīgi ir ne tikai definēt stratēģiju, bet arī nodrošināt tās efektīvu īstenošanu, lai kultūra kļūtu par būtisku sabiedrības attīstības elementu.
Turpmākajā tekstā Latvijas kultūras profesionāļi dalīsies savā redzējumā un priekšlikumos, kā uzlabot kultūrpolitiku un finansēšanu. Viedokļus izsaka: Dace Vilsone, Kultūras ministrijas (KM) valsts sekretāre; Māra Lāce, Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) direktore; Sandis Voldiņš, Nacionālās operas un baleta (LNOB) valdes vadītājs; Solvita Krese, kuratore un Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) direktore; Inga Brūvere, māksliniece, kuratore un Rīgas Fotogrāfijas biennāles dibinātāja; Zane Čulkstēna, Laikmetīgās mākslas centra Kim? dibinātāja; Daiga Rudzāte, kuratore un Kultūras projektu aģentūras INDIE valdes locekle; Vita Liberte, juriste un VV Foundation dibinātāja.
Šo diskusiju papildina arī Kultūras ministres Agneses Lāces redzējums, kas sniedz būtisku ieskatu no politisko lēmumu pieņemšanas perspektīvas. Ministres viedoklis iezīmē stratēģijas veidotāju uzsvarus un politisko kuluāru skatījumu uz kultūrpolitikas īstenošanu un tās nākotnes attīstības iespējām.
Galvenās problēmas Latvijas kultūrpolitikā: bažas, trūkumi un izaicinājumi
Latvijas kultūrpolitikas pamatnostādnēs līdz 2027. gadam kā virsmērķis izvirzīta ilgtspējīgas un sabiedrībai pieejamas kultūras nodrošināšana, kas veicinātu gan Latvijas kā nacionālas valsts attīstību, gan ikviena indivīda izaugsmi. Šo mērķi iecerēts sasniegt, īstenojot virkni uzdevumu, tostarp nodrošinot sabiedrībai pieejamus augstvērtīgus kultūras pakalpojumus un radot priekšnosacījumus kultūras un radošo nozaru ilgtspējīgai attīstībai. Tomēr Inga Brūvere, kuratore un Rīgas Fotogrāfijas biennāles dibinātāja, norāda, ka “valsts finansējums kultūrai, tostarp arī 2025. gada Kultūras ministrijas budžets, liecina par nepietiekamu plānošanu šī virsmērķa sasniegšanai”.
Šis finansējuma trūkums ir tikai viena no daudzām problēmām, ar kurām saskaras Latvijas kultūrpolitika. Tālākā analīzē Latvijas kultūras profesionāļi izceļ arī citus izaicinājumus, tostarp sarūkošo auditoriju, kultūras infrastruktūras pieejamību, ilgtermiņa projektu atlikšanu un kopējas stratēģijas trūkumu.
Sarūkoša auditorija un kultūras pieejamība. Viens no būtiskiem izaicinājumiem Latvijas kultūrpolitikā ir sarūkošā auditorija. Samazinoties iedzīvotāju skaitam, mazinās arī kultūras pakalpojumu pieejamība un institūciju tīkls. Šo ilgtermiņa problēmu īpaši akcentē Sandis Voldiņš, Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) valdes vadītājs, kurš norāda, ka “sarūkošās auditorijas dēļ kultūras infrastruktūra bieži tiek pielāgota reģionam”. Kā piemēru viņš min Ventspils koncertzāli, kas tika veidota, ņemot vērā reālas iespējas piepildīt mazāku auditoriju, salīdzinot ar Liepāju vai Rēzekni.
Zaudētā laika ietekme uz kultūras attīstību. Vēl viena būtiska problēma, par kuru runā kultūras profesionāļi, ir ilgtermiņa projektu atlikšana vai neīstenošana. Sandis Voldiņš uzsver, ka “svarīgi kultūras projekti, kas varētu veicināt attīstību un stiprināt kultūras piedāvājumu, tiek kavēti vai pilnībā nobloķēti”. Šis kavētais progress, pēc viņa domām, samazina iespējas attīstīt jaunas iniciatīvas un piedāvājumus, radot sekas kultūras ekosistēmā. Voldiņš arī norāda, ka, piemēram, laikmetīgās mākslas muzeja vai akustiskās koncertzāles projektu neīstenošana ir radījusi situāciju, kur “zaudēta vesela paaudze – paaudze, kurai nav bijusi normālas Eiropas valsts kultūras piedāvājuma neatņemama sastāvdaļa”.
Šīm pārdomām pievienojas arī Māra Lāce, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) direktore, akcentējot, ka aizkavēšanās tikai palielina izmaksas: “Nepieciešams izstrādāt ilgtermiņa plānu, lai efektīvi izmantotu pieejamos resursus un radītu labāku nākotni kultūrai.” Zane Čulkstēna, Laikmetīgās mākslas centra Kim? dibinātāja, runā par valsts neizlēmību, kas negatīvi ietekmē kopējo ekonomisko ekosistēmu: “Valstij var pārmest muļļāšanos. Ekonomikas veselīgumu nosaka naudas aprites ātrums – cik reižu katrs eiro iziet cauri dažādām rokām. Nereti nauda ir pieejama, taču tā netiek izmantota, piemēram, lielā daļa no ES fondu finansējuma paliek neizmantota birokrātisku baiļu un neizlēmības dēļ.”
Kopējas stratēģijas trūkums. Vairāki eksperti uzsver, ka Latvijā joprojām trūkst valstiska stratēģiska redzējuma, lai veidotu kultūras nākotni. Māra Lāce norāda: “Pēdējās desmitgadēs ir radītas vairākas kultūrpolitikas pamatnostādnes, kurās ir definēti mūsu mērķi un uzdevumi. Galvenā problēma ir pieņemto lēmumu pēctecības nodrošināšana un virzība uz mērķu sasniegšanu.” Arī māksliniece un Rīgas Fotogrāfijas biennāles dibinātāja Inga Brūvere akcentē problēmu sistēmiskā līmenī un to, ilgtermiņa redzējuma trūkums apgrūtina kultūras politikas izpildi un rada nestabilitāti nozarē: “Ir jābūt izpratnei par kultūras nepieciešamību valstiskā līmenī un ir jāpārtrauc izturēties pret kultūru kā pret pabērnu. Otrkārt, un pats būtiskākais, svarīgi ir nodrošināt kultūrpolitikas īstenošanas pēctecību – kopainas redzējumu. Situācija, kur katrs nākamais kultūras ministrs bieži vien par prioritāti izvirza sev tuvas intereses, nenodrošina stratēģijas izpildi ilgtermiņā.”
Daiga Rudzāte, kuratore un Kultūras projektu aģentūras INDIE valdes locekle, piekrīt, ka kultūras stratēģijas un kopīgas vīzijas trūkums ir acīmredzams: “Situāciju ilustrē fakts, ka mums ir tukšs galvaspilsētas centrs. Viss koncentrējas lielveikalā, kas publikai teju aizvieto muzeju un izstāžu zāli un kur tā remdē savas kultūras alkas – tur pieejama kāda apšaubāma mākslas galerija, uzstājas kāds ansamblis, ir arī kinoteātris… Tas ir mūsu kultūras politikas stratēģijas neesamības rezultāts.” Šāds viedoklis atklāj plašāku problēmu, kas skar sabiedrības izpratni un pieeju kultūrai, un to, ka sabiedrība kultūru uztver caur ikdienišķo patēriņu, zaudējot iespēju piedzīvot dziļāku mākslas un kultūras pieredzi.
Priekšlikumi kultūrpolitikas un finansēšanas uzlabošanai
Turpmākajā tekstā izklāstīti kultūras profesionāļu viedokļi un ieteikumi par iespējamiem risinājumiem, kā uzlabot kultūrpolitikas mehānismus un kultūras finansējumu. Tiks aplūkoti praktiski pasākumi un stratēģijas, kas var palīdzēt veicināt efektīvāku kultūras sektora attīstību un atbalstu.
VKKF (Valsts kultūrkapitāla fonds) loma un valsts finansējuma nepietiekamība. Kultūras profesionāļi izsaka bažas par valsts finansējuma nepietiekamību ilgtermiņa kultūras attīstībai. Inga Brūvere vērš uzmanību uz faktu, ka VKKF ir vienīgais fonds Latvijā, kas nodrošina finansējumu profesionālās kultūras attīstībai, tomēr krīzes laikā šī fonda līdzekļi tika samazināti par aptuveni 70 %. Lai gan 2023. gadā ir veikti grozījumi VKKF likumā, nosakot, ka 2024. gadā fonda finansējuma avotiem – tabakas, alkohola, azartspēļu un izložu nodokļiem – tiek piemērota 3 % likme, tomēr, kā norāda Brūvere, šie uzlabojumi vēl nav atjaunojuši / ļāvuši sasniegt pirmskrīzes līmeni. “Ir nozares, kur VKKF atbalsts ir vidēji 20 % no prasītā, kas, ņemot vērā, ka tas ir vienīgais fonds profesionālās kultūras attīstībai, ir niecīgs atbalsts,” viņa secina. Finansējuma nepietiekamība rada nestabilitāti un kavē ilgtermiņa attīstību kultūras jomā.
Finansējuma trūkuma problēma ir īpaši izpaudusies arī Rīgas Fotogrāfijas biennāles realizācijā. Kā skaidro Brūvere: “Biennāles programma ietver vairāk nekā piecpadsmit pasākumus ar vairāk nekā piecdesmit dalībniekiem. Izstādes, kā arī izglītības pasākumi tiek veidoti speciāli biennālei, kas prasa gan ievērojamu laiku, gan līdzekļus. Lai īstenotu biennāli, pamatfinansējums tiek nodrošināts no VKKF konkursu un Rīgas domes festivālu programmas līdzekļiem, taču ar to nepietiek.”
Viņa arī atbild uz jautājumu, kāds būtu ideāls budžeta risinājums biennāles organizēšanai: “Pirmkārt, būtu labi, ja pastāvētu iespēja nodrošināt pamatbudžetu ilgtermiņā – vismaz piecu gadu periodā. Rīgas dome izsludina festivālu programmu uz trīs gadiem, kas daļēji sniedz drošību, bet finansējums nav liels, un līgums tiek slēgts īsi pirms programmas atklāšanas, kas apgrūtina pilnvērtīgi izmantot piešķirtos līdzekļus. VKKF dažus gadus piedāvāja trīs gadu atbalstu ikgadējiem festivāliem, tomēr finansējuma nepietiekamības dēļ 2025. gadā šis atbalsts tika atcelts. Otrkārt, budžeta apjoms ir tieši saistīts ar valsts kultūras finansējumu kopumā, un būtiska ir gan VKKF, gan pašvaldību līdzekļu pieejamība kultūrai.”
Biennālei nepieciešamo papildu finansējumu nodrošina arī sadarbības partneri, tostarp ārvalstu fondi, kas atbalsta savus valsts māksliniekus, kā arī neliela privātā sektora iesaiste. “Tomēr galvenais izaicinājums ir pašreizējais valsts un pašvaldības finansēšanas modelis, kas līdzinās loterijai – līdz pēdējam brīdim nav zināms, vai finansējums tiks piešķirts. Ko darīt, ja, programma jau gatava, bet finansējums tiek piešķirts niecīgs vai vispār nav piešķirts?” retoriski vaicā Brūvere.
Privātā sektora iesaiste kultūras finansēšanā. Zane Čulkstēna, Laikmetīgās mākslas centra Kim? dibinātāja, uzsver, ka jāsāk ar kopējo ekonomisko attīstību un jāatzīst, ka Latvija ekonomiski atpaliek no Lietuvas un Igaunijas: “Valsts līmenī jāfokusējas uz ekonomikas izaugsmi, jo, ja makā nekā nav, domāt, kā šo neko pārdalīt, ir diezgan bezjēdzīgi. Ienākumiem palielinoties, palielinās arī kultūrai atvēlētā proporcija.”
Zane Čulkstēna nākotni uzlūko reālistiski un aicina kultūras nozari rīkoties aktīvāk, meklējot jaunus finanšu piesaistes veidus: “Ņemot vērā ekonomisko un drošības situāciju, visām kultūras institūcijām, gribot negribot, būs jāveicina sadarbība ar privāto sektoru. Kā saka, never waste a good crisis – budžeti tiks samazināti, un būs jāsāk domāt citā virzienā! Amerikā lielākā daļa kultūras finansējuma nāk no ziedojumiem un pašu ģenerētiem ieņēmumiem. Lai arī Eiropā ir cits modelis, tomēr arī Latvijā būtu jāpanāk, ka aptuveni 20–30 % budžeta nāk no privātiem avotiem vai pašienākumiem.”
Līdzīgu redzējumu pauž arī VV Foundation dibinātāja Vita Liberte, uzsverot, ka būtiski ir dažādot finansējuma avotus, tādējādi samazinot atkarību no valsts budžeta: “Šajā nolūkā būtu nepieciešams palielināt privātā sektora finansējumu – aktualizēt mecenātismu. Dažādojot un stiprinot finansējuma avotus, tiktu mazināts spiediens uz valsti un pašvaldībām, un finansējums kļūtu elastīgāks.”
Runājot par 2025. gada budžetu, Dace Vilsone, Kultūras ministrijas valsts sekretāre, atgādina: “Lielākais izaicinājums, ar kuru šogad budžeta veidošanas sarunās saskārās visas nozaru ministrijas, ir negatīva fiskālā telpa, kā arī viena vienīgā, valdības noteiktā prioritāte, kurai paredzēts piešķirt papildu finansējumu – drošība, kas nozīmē, ka citām vajadzībām papildu finansējuma nav.”
Protams, arī privātais finansējums ir pakļauts ekonomiskajām svārstībām, kas var ietekmēt personu un uzņēmumu prioritātes ilgtermiņā, un tā rezultātā privātais atbalsts var būt mazāk konsekvents. Tomēr, kā atzīst Vita Liberte: “Finansējums no privātajiem saimnieciskās darbības veicējiem ir joma, kuru ir būtiski attīstīt, lai dažādotu kultūras finansēšanas avotus un vairotu finansējumu kultūrai. Lai gan šis veids nav plaši izplatīts, tas ir būtisks, jo ar tā palīdzību iespējams atbalstīt lielāku un dažkārt daudzveidīgāku kultūras projektu un radošo personu loku.”
Ir būtiski radīt instrumentus, kas veicinātu plašāku biznesa iesaisti kultūras atbalstīšanā. Vita Liberte norāda, ka, salīdzinot ar Igauniju, Latvijā ir noteikts zemāks atļautais ziedojumu apjoms, kas netiek aplikts ar nodokļiem, tostarp arī ziedojumiem kultūras jomai. Pašreizējais nodokļu atvieglojumu mehānisms nav pietiekami motivējošs uzņēmumiem, tādēļ ir jāpalielina esošie vai jāievieš papildu atvieglojumi, lai privātais sektors gūtu labumu no kultūras finansēšanas. Jāveicina iespēja šādu atbalstu integrēt reklāmas kampaņās, un būtu apsverama atzinību sistēma uzņēmumu godināšanai par ieguldījumu valsts nākotnē.
Šajā kontekstā Zane Čulkstēna pievērš uzmanību tam, ka līdzās ziedošanas tradīcijas stiprināšanai būtiska ir arī sabiedriskā iesaiste dažādās organizācijās un biedrībās: “Sabiedriskās organizācijas var tikt atbalstītas ne tikai ar naudu, bet arī ar laiku un uzmanību – tas jau būtu pirmais solis. Eiropas Savienības kontekstā šādu iesaisti sauc par brīvprātīgo darbu, bet tas nav tikai par to. Tas ir arī par iesaisti, piemēram, savas skolas absolventu asociācijā, bērnu skolu vecāku padomē, dažādu interešu – sporta un mākslas – organizācijās. Laika un uzmanības ieguldījums noved arī pie ziedojumiem. Ziedojumi nav atrauti, tie ir ļoti cieši saistīti ar piederības sajūtu.”
Čulkstēna iedrošina mākslas un kultūras jomu būt aktīvākai, veidojot jaunus formātus, piemēram, galā vakariņas, labdarības izsoles un gadskārtējās ziedojumu kampaņas: “Ir jāiznāk ārpus savas komforta zonas un jāiesaista gan korporācijas kā juridiskas personas, gan privātpersonas.” Māra Lāce, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) direktore, gan raugās skeptiskāk: “Vairākkārt esmu uzklausījusi ieteikumus muzejam organizēt īpašas vakariņas ziedotājiem, kas, piemēram, Amerikā darbojas kā efektīvs veids, kā piesaistīt atbalstu. Amerikā uzņēmēji ir gatavi maksāt tūkstošiem dolāru par vakariņām Metropolitēna muzejā, taču apšaubu, vai tas “strādā” pie mums.”
Zane Čulkstēna tomēr ir pārliecināta par šādu pasākumu izdošanos, norādot uz Laikmetīgās mākslas centra Kim? rīkoto ziedojumu vakariņu lieliskajiem rezultātiem, kur cilvēki bija pateicīgi par iespēju satikt citus biznesa un mākslas pasaules pārstāvjus. Viņa gan norāda, ka jāņem vērā Kim? salīdzinoši nelielais budžets – 300 000 līdz 500 000 eiro gadā, no kuriem pērn izdevās iegūt aptuveni 35 % no privātiem ziedojumiem, un atzīst, ka lielākām organizācijām, kurām nepieciešami vairāki miljoni, būtu grūtāk sasniegt 30 % no privātajiem ziedotājiem. Tomēr viņa uzsver: “Ir jāmet malā bailes no neizdošanās; un šeit jāatzīst – te mums “sakrīt“ ar valsti, proti, gan valsts ir bailīga un neizlēmīga, gan savā ziņā arī mēs paši.”
Zane noslēdz ar domu, ka jebkura kultūras institūcija Latvijā, tostarp mācību iestādes, aktīvi strādājot, varētu piesaistīt no 100 000 līdz 200 000 eiro no privātiem avotiem: “Ir jāatsakās no stereotipa “augstā māksla un netīrais bizness“. Tas ir absolūts absurds, jo visas kultūras institūcijas Latvijā tiek finansētas no nodokļu maksātāju naudas, kas primāri nāk no uzņēmēju nodokļiem.”
Valsts kapitālsabiedrību atbalsts kultūrai. Kā nākamo risinājumu finanšu meklējumos kultūras profesionāļi aicina izskatīt iespēju valsts kapitālsabiedrībām katru gadu izstrādāt plānu kultūras atbalstam, kas 2021. gadā tika pārtraukts. Kuratore Daiga Rudzāte uzsver: “Latvijas bizness arī ir atbildīgs par kultūru. Nācijai savukārt tas ir pastāvēšanas jautājums.” Šai idejai pievienojas arī kuratore Solvita Krese, kura atzīst: “Es uzskatu, ka ir svarīgi reglamentēt valsts kapitālsabiedrību atbalsta funkcijas, lai nodrošinātu, ka kultūra saņem pienācīgu atbalstu līdzās citām jomām, piemēram, izglītībai un sportam.”
Domai, ka Kultūras ministrija varētu noteikt valsts kapitālsabiedrībām kultūras ziedojumu apjomu, pievienojas arī Vita Liberte, tomēr viņa piesardzīgi norāda uz potenciāliem riskiem: “Lai gan šāda pieeja noteikti līdzsvarotu finansējumu visām kultūras jomām un padarītu caurspīdīgākus finansēšanas procesus, šāda pieeja atņemtu valsts kapitālsabiedrībām daļu autonomijas, un tas varētu radīt motivācijas trūkumu atbalstīt kultūru, tādējādi zaudējot atbalsta galveno mērķi. Būtiskāk ir veicināt labprātīgu un jēgpilnu kultūras atbalstīšanu, veicinot sabiedrības izpratni par kultūras nozīmīgumu un ietekmi, kā arī izstrādājot iniciatīvas, kas motivētu uzņēmumus un indivīdus aktīvi iesaistīties kultūras atbalsta pasākumos.”
Biznesa prasmju integrācija kultūrizglītībā. Turpinot biznesa un kultūras sasaistes kontekstu, Zane Čulkstēna izgaismo vēl vienu būtisku aspektu – izglītību. Viņa norāda, ka, piemēram, mākslas izglītībā trūkst būtisku biznesa prasmju apguves, kas kavē mākslas profesionāļu spēju izdzīvot tirgū. Čulkstēna uzsver, ka “mākslas grādu ieguvējiem ir vieni no zemākajiem ienākumiem, kas, iespējams, ir nepietiekamu prasmju rezultāts – kopumā trūkst pamata biznesa prasmju, piemēram, izpratnes par to, kā rodas nauda, kā veidojas budžets, kā sadarboties ar privāto sektoru, piesaistīt ziedojumus, kā pārdot mākslas darbus utt. Tas diemžēl “pārnesas” arī uz institūcijām.” Viņa uzskata, ka šim punktam vajadzētu būt iekļautam arī Latvijas kultūrpolitikas stratēģijas vadlīnijās, uzsverot nepieciešamību integrēt biznesa prasmju apguvi kultūrizglītībā, lai veicinātu profesionāļu konkurētspēju.
Kultūrfinansējuma modeļu analīze un iespējamie uzlabojumi
Lai gan iepriekš aplūkoti ārējie līdzekļu piesaistes mehānismi, Latvijā kultūrfinansējuma modelis tomēr galvenokārt balstās uz Eiropas praksi, kuras pamatā ir stabils publiskais finansējums ar spēcīgu valdības atbalstu. Tas atspoguļo apņemšanos nodrošināt ilgtermiņa kultūras politiku un pieejamību sabiedrībai. Arī šajā jomā kultūras profesionāļi ir gatavi dalīties savā redzējumā un sniegt ierosinājumus, lai uzlabotu kultūrfinansējuma efektivitāti.
Solvita Krese, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) direktore, piedāvā kultūras finansējumu Latvijā veidot, sadalot to starp dažādām tautsaimniecības nozarēm, lai katrai ministrijai būtu savs kultūras budžets. Viņasprāt, kultūrai jābūt integrētai visos sabiedrības procesos, kalpojot kā instrumentam dažādu sabiedrības vajadzību risināšanai. “To var iedomāties kā mandalu, kas sastāv no dažādiem segmentiem, un katru no tiem finansē attiecīgā ministrija. Kultūra kalpo kā instruments, kas var palīdzēt risināt sabiedrības izaicinājumus, piemēram, cīņā pret dezinformāciju, sociālo izolāciju vai valsts drošību. Katra ministrija tur savu “kultūras kabatu”, un finansē konkrētu funkciju, kurā kultūra, māksla un radošie cilvēki ir izpildītāji,” skaidro Krese. Šāds modelis atzītu kultūras nozīmīgumu plašākā kontekstā un veicinātu efektīvāku kultūras un mākslas lomu sabiedrībā un ekonomikā.
Kamēr Solvita Krese piedāvā decentralizētu pieeju, kur kultūras finansējums tiek izkliedēts starp dažādām ministrijām un tautsaimniecības nozarēm, Kultūras ministrija koncentrējas uz centralizētu finansējumu prioritāriem pasākumiem, kas saistīti ar drošību un krīzes risināšanu. Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone informē: “Ievērojot valdības izvirzīto nosacījumu, Kultūras ministrija no visām nākamo gadu nepieciešamībām savās atbildības jomās iesniegusi pieprasījumus prioritārajiem pasākumiem tikai par drošības tēmu – informatīvās telpas drošības nodrošināšanai, sabiedrības noturības jautājumu risināšanai, kā arī kultūras nozares gatavības un darbības nepārtrauktības nodrošināšanai krīzes apstākļos.” Viņa papildina: “Mūsu ģeopolitiskajā situācijā ieguldījumi valsts drošībā ir galvenā prioritāte, tajā skaitā arī Kultūras ministrijas pārraudzītajās darbības jomās. Tieši tāpēc papildu finansējumu esam pieprasījuši tikai un vienīgi drošības kontekstā.”
Ārvalstu pieredze kultūras finansēšanā
Ar interesantu dažādu Eiropas valstu kultūras finansēšanas modeļu ieskatu dalās Vita Liberte, īpaši izceļot Zviedrijas, Nīderlandes un Grieķijas pieejas. “Lai gan Eiropas valstu vidū pastāv līdzīgi kultūras finansēšanas modeļi, Zviedrijas kultūras finansēšanas modelis izceļas ar arm's length principa ieviešanu kultūrpolitikas plānošanā. Tas paredz, ka, lai gan kultūras finansējums tiek piešķirts no valsts budžeta, lēmumus par tā sadali pieņem neatkarīgas organizācijas, piemēram, Zviedrijas Kultūras padome. Šāda pieeja nodrošina kultūras sektora aizsardzību no tiešas politiskās ietekmes, ļaujot mākslas un kultūras organizācijām darboties ar lielāku autonomiju,” skaidro Liberte. Viņa norāda, ka līdzīgs modelis ir arī Nīderlandē, kur liela daļa kultūras finansējuma tiek novirzīta caur neatkarīgiem fondiem, nevis tieši caur valdības struktūrām, radot decentralizētu un mazāk valsts kontrolētu kultūras sektoru.
Savukārt atšķirīgu finansējuma avotu sadalījumu demonstrē Grieķija, kur liela daļa kultūras finansējuma tiek piešķirta no valsts budžeta. Tomēr, kā atzīmē Liberte, ekonomisko grūtību dēļ Grieķijā pēdējos gados ir palielinājusies privātā sektora un starptautisko organizāciju iesaiste. “Grieķijas kultūrpolitika lielu uzsvaru liek uz kultūras mantojuma saglabāšanu un popularizēšanu, īpaši attiecībā uz arheoloģiskiem izrakumiem, muzeju uzturēšanu un seno pieminekļu atjaunošanu. Lai vairotu mākslas pieejamību sabiedrībai, Grieķijā ir pat noteikts, ka 1 % no sabiedrisko ēku budžeta obligāti jāpiešķir mākslas darbu iegādei,” viņa piebilst.
Latvijai varētu būt noderīga arī Francijas pieredze NVO sektora iesaistē kultūras finansēšanā, kur valsts un pašvaldību finansējums bieži tiek novirzīts māksliniekiem tieši caur NVO. Kā atzīmē Inga Brūvere, kuratore un Rīgas Fotogrāfijas biennāles dibinātāja, Francijā kultūras institūcijas, piemēram, NVO, ne tikai spēj uzturēt lielas telpas un ēkas Parīzes centrā, bet arī veidot mākslas kolekcijas, iegādājoties darbus no māksliniekiem. “Šāda sistēma nodrošina izstāžu un projektu izmaksu segšanu, kā arī kolekciju veidošanu, kas veicina radošo procesu un kļūst par kultūras mantojumu nākamajām paaudzēm,” skaidro Brūvere. Šis ilgtermiņa atbalsts palīdz uzturēt kultūras telpas daudzveidību un attīstību, vienlaikus veicinot arī tūrisma izaugsmi.
Apskatot Zviedrijas, Nīderlandes, Grieķijas un Francijas pieredzi, Latvija varētu izvērtēt iespējas aizgūt kādu no šiem principiem kultūrpolitikas plānošanā. Neatkarīgu kultūras fondu veidošana vai obligāts procents mākslai no publisko ēku budžeta palīdzētu nodrošināt ilgtermiņa finansējumu kultūras mantojuma saglabāšanai un veicinātu kultūras sektora lielāku autonomiju. Šāda starptautisko pieredžu pielāgošana Latvijas kontekstā varētu kalpot kā pamats stabilākam un daudzveidīgākam kultūras finansējumam.
Mākslas integrācija sabiedriskās infrastruktūras projektos
Daudzi kultūras profesionāļi uzskata, ka būtu jāparedz noteikts procents mākslai no iepirkumiem publiskajām būvēm un aicina rūpīgāk pievērsties šai praksei, kas ir veiksmīgi aprobēta daudzās pasaules valstīs.
Solvita Krese uzsver, ka līdzās finansiālam ieguvumam ir svarīgi nodrošināt kultūras integrāciju publiskajā telpā: “Šis jautājums ticis jau bieži apspriests, ir laiks atgriezties pie šīs diskusijas, lai māksla kļūtu par neatņemamu daļu no mūsu publiskās telpas. Varbūt dažreiz būtu svarīgāk izvietot mākslas objektus nevis centrā, bet perifērijā – piemēram, Bolderājā vai Pļavniekos pie objekta, kas pilda svarīgas sociālās funkcijas. Tas saistās ar stratēģisko plānošanu un domāšanu.”
Šībrīža situāciju šajā ziņā lieliski ilustrē mākslas kritiķa Viļņa Vēja nesenā publikācija žurnālā “KDi”, kurā viņš sniedz ieskatu par mākslas klātbūtni Latvijas Arhitektūras gada balvai 2024 pieteikto darbu sarakstā: “Divās jaunceltnēs pavīd Ilmāra Blumberga darbi – tas ir labi, kaut gan pats meistars jau sen kā aizsaulē. Vienā – grafiti mākslinieks Kiwie. Tad vēl ir divi vides objekti ārpus laba un ļauna – milzu zivs no dēlīšiem un milzu sieviete no klucīšiem. Nekā daudz vairāk arī nav – visvairāk žēl par skolām un citām sabiedriskajām ēkām, kas arvien vairāk līdzinās minētajai biogāzes stacijai [biogāzes attīrīšanas stacija “Bovogas” ir funkcionāla industriāla ēka bez mākslinieciska pienesuma].”
***
Latvijas kultūras nākotne ir cieši saistīta ar spēju skaidri definēt un īstenot ilgtermiņa stratēģiskos mērķus, kas atbilst mūsdienu izaicinājumiem. Lai arī valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes līdz 2027. gadam uzsver kultūras ilgtspējīgas attīstības nozīmi, finansējuma nepietiekamība un stratēģijas izpildes nestabilitāte apdraud šo mērķu sasniegšanu.
Kultūras profesionāļi skaidri norāda, ka kultūras jomas ilgtspēja prasa ne tikai pastāvīgu valsts finansējumu, bet arī privātā sektora aktīvāku iesaisti un jaunas partnerības ar ārvalstu organizācijām. Kultūras integrācija publiskajā telpā, kā arī biznesa prasmju attīstīšana kultūras izglītībā, ir svarīgi soļi, lai padarītu kultūru pieejamāku un stiprinātu tās lomu sabiedrībā.
Ārvalstu piemēri apliecina, ka veiksmīgai kultūrpolitikai nepieciešama atklāta un decentralizēta pieeja, kas atbalsta radošo brīvību un daudzveidību, un vairāki piemēri apliecina, ka stabila finansējuma nodrošināšana caur neatkarīgiem fondiem vai privāto sektoru var veicināt ilgtermiņa kultūras attīstību.
***
Kultūras ministres Agneses Lāces redzējums un komentāri
Pēc plašā un daudzpusīgā viedokļu izklāsta ir būtiski uzklausīt arī Latvijas Kultūras ministres Agneses Lāces skatījumu uz iepriekš iztirzātajiem jautājumiem. Ministres atbildes sniedz papildinājumu diskusijai, iezīmējot valsts kultūrpolitikas veidotāju skatījumu, izvirzītās prioritātes un stratēģijas īstenošanas iespējas. To, kā šis redzējums saskan ar Latvijas kultūrpolitikas reālajiem izaicinājumiem, ko skaidri iezīmējuši arī diskusijas dalībnieki, aicinām izvērtēt katram lasītājam pašam.
Kā tiek definēta Latvijas kultūras stratēģija? Kādi ir galvenie stratēģiskie mērķi?
Nozaru politikas uzdevumi tiek definēti vidējā termiņa attīstības plānošanas dokumentos. Šajā gadījumā kultūrpolitikas stratēģija ir ietverta Ministru kabineta apstiprinātajās kultūrpolitikas pamatnostādnēs “Kultūrvalsts” 2022.-2027. gadam.
Konkrētās pamatnostādnes ir tapušas pēc divu gadu ilga darba, analizējot esošo situāciju un globālās tendences kultūras jomā, kartējot pēc Kultūras ministrijas pasūtījuma veiktajos pētījumos iekļautās rekomendācijas, kā arī izvērtējot iepriekšējo plānošanas periodu stratēģiskajos dokumentos sasniegtos mērķus.
Vienlaikus Kultūras ministrija šāda veida dokumentu izstrādes procesā iesaista arī pašu nozari, organizējot tematiskās un reģionālās fokusgrupas, diskutējot par kultūrpolitikas mērķiem un prioritātēm Nacionālajā kultūras padomē un Kultūras ministrijas konsultatīvajās padomēs. Tāpat šādi plānošanas dokumenti tiek saskaņoti arī ar citām ministrijām un kultūras nozares iestādēm un nevalstiskajām organizācijām.
Latvijas kultūrpolitikas stratēģijas virsmērķis ir ilgtspējīga un sabiedrībai pieejama kultūra cilvēka izaugsmei un nacionālas valsts attīstībai. Lai šo mērķi sasniegtu, konkrētajā politikas plānošanas dokumentā definēti arī pieci apakšmērķi:
- Sabiedrībai pieejams kultūras piedāvājums – ikvienam Latvijas pilsonim un iedzīvotājam ir pieejami viņa kultūras vajadzībām atbilstoši kultūras pakalpojumi, neatkarīgi no indivīda dzīves vietas, rocības un citām sociāli ekonomiskajām pazīmēm. Šīs prioritātes īstenošanā pievēršama īpaša uzmanība kultūras piedāvājuma reģionālajai un ekonomiskajai pieejamībai, tostarp cilvēkiem ar zemiem ienākumiem, digitālajai pieejamībai, pieejamībai sociālās atstumtības riska grupām, tostarp kultūras piedāvājuma piekļūstamībai cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, mazākumtautībām un imigrantiem, pieejamībai diasporā dzīvojošajiem, kultūras pakalpojumu attīstīšanai specifiskām auditorijām, it īpaši bērniem un jauniešiem, kā arī kultūras pakalpojumu mārketingam un dizainam;
- Aktīva sabiedrības līdzdalība kultūras procesos – ikvienam Latvijas pilsonim un iedzīvotājam ir iespēja iesaistīties kultūras procesos atbilstoši indivīda kultūras vajadzībām. Šīs prioritātes īstenošanā īpaši stimulējama iedzīvotāju iesaiste Latvijas kultūrvides saglabāšanā, tostarp nemateriālā kultūras mantojuma kopšanā un latvisko tradīciju un dzīvesziņas saglabāšanā, kā arī mūsdienu kultūras izpausmju attīstīšanā, vienlaikus īpašu vērību pievēršot bērnu un jauniešu un diasporā dzīvojošo līdzdalības iespējām kultūrā;
- Kultūras mantojuma saglabāšana un radoša izmantošana – tiek nodrošināta no iepriekšējām paaudzēm saņemto unikālo kultūras vērtību, kas vienlaikus ir tautas identitātes kodols un nākotnes kultūras piedāvājuma resurss, saglabāšana nākamajām paaudzēm un izmantošana jauna kultūras piedāvājuma radīšanai. Šīs prioritātes īstenošanā veicami nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu kultūras pieminekļu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu, nemateriālā kultūras mantojuma vērtību kopšanu, tai skaitā nodrošinot Dziesmu un deju svētku tradīcijas ilgtspēju, grāmatniecības, lasīšanas un rakstīšanas kultūras veicināšanu, kā arī bagātinātu muzeju, arhīvu un bibliotēku krājumus un attīstītu to pakalpojumus, veicinot kultūras mantojuma radošu izmantošanu;
- Kultūras un radošo nozaru ilgtspējīga attīstība – visām kultūras apakšnozarēm ir radīti nepieciešamie priekšnosacījumi to ilgtspējai, attīstībai un izcilībai. Šīs prioritātes īstenošanā risināmi jautājumi, kas saistīti ar kultūras infrastruktūru un materiāltehnisko bāzi, iespējām profesionāli strādāt kultūras jomā, saņemot par līdzvērtīgu darbu vienlīdzīgu un konkurētspējīgu atlīdzību, kā arī atbalsta instrumentu pieejamību konkrētām kultūras apakšnozarēm, kultūras organizāciju tipiem, it īpaši profesionālās mākslas institūcijām, nevalstiskām organizācijām un pašnodarbinātām radošajām personām; vienlaikus stiprināma Latvijas kultūras un radošo nozaru starptautiskā atpazīstamība un konkurētspēja;
- Talantu ataudze un kultūras darbinieku profesionālā izaugsme – darbojas spēcīga kultūrizglītības sistēma, kas garantē kultūras un radošo nozaru ilgtspējīgu attīstību. Šīs prioritātes īstenošanā jāstiprina izglītības kvalitāte un pēctecība visās izglītības pakāpēs, izglītības sasaiste ar kultūras un radošo industriju darba tirgus vajadzībām un izglītības piedāvājuma starptautiskā konkurētspēja, jāatbalsta jauno talantu izaugsme un jāstimulē mākslinieciskā jaunrade un pētniecība. Lai garantētu sabiedrībai sniegto kultūras pakalpojumu kvalitāti un daudzveidību, būtiski ir nodrošināt kultūras un radošajās nozarēs strādājošo profesionālās pilnveides un mūžizglītības iespējas ikvienam, neatkarīgi no vecuma, dzimuma vai citām pazīmēm. Savukārt Latvijas sabiedrības, it īpaši bērnu un jauniešu, izpratnes par kultūru veidošanai svarīgi ir nodrošināt programmu "Latvijas skolas soma" un "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija" ilgtspēju, kultūras klātbūtni vispārējās izglītības saturā, saglabāt grāmatu un rakstītā vārda latviešu valodā nozīmību Latvijas kultūrtelpas un sabiedrības attīstības veicināšanā un nodrošināt Dziesmu un deju svētku tradīcijas pēctecību.
Vēlos arī piebilst, ka kultūrpolitikas prioritātes skaidri iezīmētas arī Evikas Siliņas valdības deklarācijā un tai pievienotajā rīcības plānā, kur uzsvars likts gan uz kultūras nozarē strādājošo atalgojuma jautājumu, kultūras pakalpojumu pieejamību, kultūras mantojuma saglabāšanu, stiprinātu kultūrizglītības sistēmu un citām kultūras nozarei svarīgām aktualitātēm.
Kā tiek noteikti finansējuma mērķi un prioritātes kultūras nozarē? Vai finansējuma sadale atbilst stratēģiskajiem mērķiem?
Kultūrpolitikas pamatnostādnes ietver sadaļu par to īstenošanai nepieciešamo finansējumu, kurā norādīts gan esošais valsts budžeta un ES fondu/ārvalstu finanšu palīdzības finansējums kultūrpolitikas mērķu sasniegšanai, gan aprēķins papildus nepieciešamajam finansējumam.
Jaunu politikas iniciatīvu finansēšana tiek plānota kārtējā gada un vidēja termiņa valsts budžeta sagatavošanas procesā, kad Kultūras ministrija līdzās ar citu nozaru ministrijām iesniedz priekšlikumus budžeta prioritāro pasākumu īstenošanai, kuru finansēšanas iespējas Ministru kabinets vērtē aktuālās valsts budžeta fiskālās telpas kontekstā. Pieprasot finansējumu jaunu valsts budžeta prioritāro pasākumu īstenošanai, ministrija pamato to ieguldījumu spēkā esošo politikas plānošanas dokumentu stratēģisko mērķu sasniegšanā. Reizi septiņos gados Kultūras ministrija sniedz priekšlikumus atbilstoši pamatnostādnēs izvirzītajiem mērķiem investīcijām Eiropas Savienības fondu daudzgadu budžeta sadalē, kas kalpo par daļu no finansējuma avota kultūras nozares attīstībai.
Prioritātes tik skaidri atspoguļotas arī Kultūras ministrijas sagatavotajās un iesniegtajās budžeta prioritātēs. Piemēram, 2024. gada budžeta prioritātēs Kultūras ministrija bija iesniegusi pieprasījumu papildu līdzekļiem vairāk nekā 58 miljonu eiro apmērā šādām aktivitātēm – kultūras nozares cilvēkresursu kapacitātes palielināšanai, vēsturisko zemju programmas īstenošanai, “Latvijas skolas soma” programmas paplašināšanai, kultūras infrastruktūras pieejamībai un piekļūstamībai, kultūras mantojuma ilgtspējai, Eiropas Kultūras galvaspilsēta 2027 valsts līdzfinansējuma nodrošināšanai, latviešu valodas stiprināšanai caur lasītprasmi, Latvijas dalības sagatavošana un īstenošana viesu valsts statusā Frankfurtes grāmatu tirgū, kā arī Latvija kā iekļaujoša sabiedrība. No tam lielākais līdzekļu pieaugums papildu 7,1 miljona eiro apmērā panākts valsts kultūras iestādēs strādājošo darbinieku atalgojuma palielināšanai, papildu 1,4 miljoni eiro “Latvijas skolas somas” programmai, papildu 0,9 miljoni eiro Latvijas nacionālā kino ražošanai, papildu 0,4 miljoni eiro bērnu lasītprasmes veicināšanas aktivitātēm un grāmatu iepirkumam publiskajās bibliotēkās.
Ja skatāmies uz nākamā gada budžeta veidošanu, Kultūras ministrija prioritārajiem pasākumiem nākamā gada budžetā pieprasīja ap 28 miljoniem eiro, kuri bija paredzēti informatīvās telpas drošības nodrošināšanai, sabiedrības noturības jautājumu risināšanai, kā arī kultūras nozares gatavības un darbības nepārtrauktības nodrošināšanai krīzes apstākļos.
Ministru kabinets no uzskaitītajām aktivitātēm ir atbalstījis papildu finansējuma piešķiršanu kiberdrošības stiprināšanai tieši kultūras sektorā, kā arī kultūras mantojuma vērtību atjaunošanai finansējums tiks piesaistīts, izveidojot jaunu sabiedriskā labuma mērķa loteriju “Senatnes loterija”. Papildu tam ir izdevies panākt autoratlīdzību nodokļa režīma saglabāšanu uz vēl vismaz trim gadiem, kā arī jau šobrīd ir zināms, ka 2025. gadā finansējums kultūras nozaru projektu īstenošanai Valsts kultūrkapitāla fonda programmās pieaugs par 1,6 miljoniem eiro.
Kā Latvijas kultūras stratēģija nodrošina kultūras mantojuma saglabāšanu un attīstību?
Kultūras mantojuma saglabāšana un attīstība kā viena no prioritātēm ir ietverta Latvijas kultūrpolitikas pamatnostādnēs. Tajās skaidri uzsvērts, ka kultūras mantojums ir Latvijas kultūras pamats, kas veido mūsdienu Latvijas kultūras identitāti.
Stratēģija iezīmē, ka no iepriekšējām paaudzēm saņemtajam kultūras mantojumam piemīt gan pašvērtība, kuras saglabāšana nākamajām paaudzēm ir valsts uzdevumus, gan potenciāls tā izmantošanai kā jauna kultūras piedāvājuma veidošanai, tā izmantošanai saimnieciskajā darbībā un reģionu attīstībā. Šīs prioritātes īstenošanai izvirzīti uzdevumi, kas sīkāk aprakstīti politikas plānošanas dokumentos.
Kā jau iepriekš norādīju, tad stratēģija iet roku rokā arī ar finansējuma jautājumiem, kur šajā gadījumā, piemēram, tiek nodrošināti budžeta līdzekļi gan sakrālā mantojuma programmā, gan piešķirot konkrētu finansējuma apmēru tādām lietām kā ēku uzturēšana, jaunu iniciatīvu / projektu īstenošana.
Kā Latvijas kultūras stratēģija veicina kultūras eksporta attīstību un starptautisko sadarbību? Kādi ir mērķi starptautiskās redzamības palielināšanai?
Arī šo aspektu Kultūras ministrija ir skaidri definējusi pamatnostādņu prioritātē “Kultūras un radošo nozaru attīstība”, jo apzināmies, ka kultūras eksporta attīstība ir veids, kā mēs veidojam arī Latvijas tēlu pasaulē, gan vienlaikus veicinām ekonomisko attīstību. Būtībā tā ir daļa no valsts eksporta.
Pamatnostādnēs arī uzsvērts, ka atsevišķām kultūras apakšnozarēm, kurās valodai kā izteiksmes līdzeklim ir mazāka loma, it īpaši mūzikai, vizuālajai mākslai un kino, kā arī dizainam un arhitektūrai, piemīt augsts eksportspējas potenciāls, ko spilgti apliecina, piemēram, Latvijas akadēmiskās mūzikas un kino nozares starptautiskie panākumi. Pēdējos gados ievērojams progress sasniegts arī citu kultūras apakšnozaru, piemēram, literatūras, starptautiskās konkurētspējas paaugstināšanā.
Citās jomās, piemēram, teātra un dejas nozarēs, starptautiskās konkurētspējas potenciāls līdz šim izmantots mazāk. Savukārt kultūras mantojuma nozarēm piemīt būtisks tūrisma piesaistes potenciāls un atsevišķi kultūras mantojuma objekti jau šobrīd ir starp populārākajām apskates vietām Latvijā. Līdz ar to mērķtiecīgi risināmi gan jautājumi par Latvijas kultūras produktu un pakalpojumu starptautiskās konkurētspējas atbalstu, tostarp atbalstot Latvijas kultūras organizāciju un institūciju dalību starptautiskos kultūras forumos, gan Latvijas kultūras resursu izmantošanu tūrisma piedāvājuma attīstībai.
Vēlos arī piebilst, ka šie jautājumi ir risināmi arī starpnozaru sadarbības kontekstā, piemēram, kopā ar Ekonomikas ministriju, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru, Ārlietu ministriju.
Kā tiek mērīta stratēģijas īstenošanas efektivitāte? Kādi ir galvenie rādītāji un kā tiek uzraudzīts progress?
Nolūkā plānot un pielāgot valsts kultūrpolitiku, atbalsta mehānismus un budžeta sadalījumu, Kultūras ministrija reizi divos gados īsteno arī kultūras patēriņa pētījumu. Tas sniedz pārskatu par sabiedrības iesaisti kultūras aktivitātēs, cilvēku interesēm, paradumiem un vajadzībām kultūras jomā. Pētījums palīdz izvērtēt, kā dažādas kultūras iniciatīvas un piedāvājumi sasniedz sabiedrību, kā arī identificē iespējamās problēmas vai nepilnības kultūras pieejamībā. Katra pētījuma ietvaros tiek pievērsta īpaša uzmanība kādam konkrētam jautājumam, piemēram, jauniešu iesaistei, kultūras piekļūstamībai, u.c. Pētījumu rezultāti pieejami šeit: Pētījumi | Kultūras ministrija
Lai atbalstītu pētījumus un attīstītu kultūras nozari Latvijā, uzsverot zinātnisko pieeju un starpdisciplināro sadarbību, Kultūras ministrija īsteno arī Valsts pētījumu programmu kultūrā “Latvijas kultūra – resurss valsts attīstībai”. Laikā no 2022.-2023. gadam tika īstenots programmas pirmais projekts CARD, kura ietvaros notika mākslinieciskās jaunrades vēstures pētniecība, aktuālo kultūras procesu ekosistēmas kartēšana, tajā skaitā sabiedrības, īpaši jauniešu, līdzdalība, kultūras mantojuma loma kā kultūras kapitāla vairošanas resurss, kultūras un radošā sektora ietekmes un pārneses efektu noteikšana. Projekta rezultāti pieejami šeit: Kultūras kapitāls kā resurss Latvijas ilgtspējīgai attīstībai/CARD - Latvijas Kultūras Akadēmija
Laikā no 2023. līdz 2026. gadam tiek īstenots VPP otrais projekts CERS (“Latvijas kultūras ekosistēma kā resurss valsts izturētspējai un ilgtspējai”). Tā mērķis ir radīt jaunas zināšanas, balstoties starpdisciplinārā pētnieciskā pieejā, par:
1) kultūras un radošā sektora izturētspējas izpausmēm pašreizējos procesos, īpaši izgaismojot kultūras piedāvājuma un pieejamības dinamiku klātienes un digitālajā vidē, kā arī nozares nodarbinātības un izglītības procesus;
2) saikni ar vēsturiskajiem procesiem, uzsverot un izvērtējot padomju perioda lomu pašreizējās kultūras un mākslas izpratnē;
3) sociālās un ekonomiskās ietekmes izpausmēm sabiedrības ilgtspējīgā attīstībā. Informācija par projektu pieejama šeit: Latvijas kultūras ekosistēma kā resurss valsts izturētspējai un ilgtspējai / CERS - Latvijas Kultūras Akadēmija
Tāpat vidēja termiņa attīstības plānošanas dokumentiem paredzēts mērīt to ietekmi gan stratēģijas perioda vidusposmā, gan noslēgumā. Esošo pamatnostādņu starpposma izvērtējums tiks veikts 2025. gadā.
Lai izvērtētu pamatnostādņu (stratēģijas) ieviešanas progresu, paredzēts mērīt paveikto 5 politikas rezultātu sasniegšanā pēc šādiem ļoti plašiem kritērijiem:
- Nodrošināta plaša augstvērtīga kultūras piedāvājuma pieejamība sabiedrībai;
- Nodrošinātas plašas sabiedrības līdzdalības iespējas kultūras procesos;
- Nodrošināta kultūras mantojuma ilgtspējīga saglabāšana un radoša izmantošana;
- Nodrošināti priekšnoteikumi kultūras un radošo nozaru ilgtspējai un attīstībai;
- Nodrošināta talantu ataudze un kultūras un radošajās nozarēs strādājošo profesionālā izaugsme
Kā arī šādu rezultatīvo rādītāju sasniegšanas progresu:
- Kultūras pasākumu apmeklējumu skaits gadā uz 100 iedzīvotājiem;
- Mājsaimniecību izdevumi kultūrai un atpūtai no mājsaimniecību kopējiem patēriņa izdevumiem (%);
- Iedzīvotāju līdzdalība kultūrā (%);
- Dalībnieku skaits mākslinieciskās pašdarbības kolektīvos kultūras centros (skaits tūkst.);
- Kultūras mantojuma institūciju – bibliotēku, muzeju, arhīvu – klātienes apmeklējumu skaits uz 100iedzīvotājiem;
- Kultūras mantojuma institūciju – bibliotēku, muzeju, arhīvu – virtuālo apmeklējumu skaits uz 100 iedzīvotājiem;
- Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā iekļauto vērtību skaits;
- Kultūras un radošo nozaru īpatsvars IKP (%);
- Kultūras un radošajās nozarēs nodarbinātie no kopējā nodarbināto skaita (%);
- Eksporta daļa valsts kopējā kultūras preču apjomā (%);
- Ārvalstu vairākdienu ceļotāju Latvijā kopējie izdevumi (milj. euro);
- Profesionālās ievirzes izglītības programmu audzēkņu procentuālā attiecība pret izglītojamo skaitu vispārējās izglītības pamatizglītības programmās;
- Profesionālās vidējās kultūrizglītības programmu absolventu skaits KM dibinātajās un pašvaldību profesionālajās vidējās izglītības iestādēs, kuras finansē Kultūras ministrija;
- Absolventu skaits Kultūras ministrija dibinātajās augstskolās;
- Programmas “Latvijas skolas soma” pasākumu skaits;
- Mūžizglītības, tostarp tālākizglītības un profesionālās pilnveides, programmu apguvušo skaits;
- Piesaistīto pētniecības un radoši māksliniecisko projektu skaits (gadā) Kultūras ministrijas dibinātajās augstskolās.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild biedrība “Mākslas platforma”. #SIF_MAF2024
Ilustrācijas: Krišs Salmanis
