Pārfinansētas kultūras mīts
Kriša Salmaņa ilustrācija
Viedokļi
Latvijas kultūras finansēšanas jautājums pēdējos gados ir kļuvis par karstu diskusiju tēmu, īpaši pēc tam, kad vairākkārt esam dzirdējuši apgalvojumu par pārmēru liela finansiālā atbalsta sniegšanu nozarei.
Pirmo reizi tie izskanēja ap 2014.–2015. gadu, kad Fiskālās disciplīnas padome, vērtējot budžeta izdevumus, izcēla šo jautājumu, salīdzinot to ar Eiropas Savienības vidējiem datiem.
Neskatoties uz to, ka kultūras profesionāļi vairākkārt apstrīdējuši šos apgalvojumus un norādījuši uz trūkumiem kultūras finansējuma aprēķinos, situācija, šķiet, paliek nemainīga. Padomes un Finanšu ministrijas uzskats par kultūras finansējumu atšķiras no nozares pārstāvju redzējuma.
Diemžēl šāda veida skaļi spriedumi izplatās ātri un dziļi iesakņojas sabiedrības un lēmumpieņēmēju prātos, tādējādi ietekmējot turpmāko rīcību finanšu sadalē. Kā uzsver Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese – diskusija par šo jautājumu ir būtiska, pašreizējā situācija ir nopietni jāpārskata un mīts par pārfinansētu kultūru ir “jāuzspridzina pašos pamatos”. Viņasprāt, statistika nereti tiek interpretēta pēc politiskiem motīviem, un ir grūti saprast šīs interpretācijas patiesos nolūkus.
Turpmākajā tekstā tiks apskatīts, kā apgalvojums par pārfinansētu kultūru ir veidojies un kāds ir reālais finansējuma stāvoklis kultūras nozarē. Tiks analizēti faktori, kas rada izkropļojumus statistikas datos, un salīdzināta Latvijas kultūras finansējuma situācija ar citu valstu piemēriem.
Viedokļos dalās Dace Vilsone, Kultūras ministrijas (KM) valsts sekretāre; Māra Lāce, Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) direktore; Sandis Voldiņš, Nacionālās operas un baleta (LNOB) valdes vadītājs; Solvita Krese, kuratore un Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) direktore; Zane Čulkstēna, Laikmetīgās mākslas centra Kim? dibinātāja; Daiga Rudzāte, kuratore un projektu aģentūras INDIE valdes locekle; Vita Liberte, juriste un VV Foundation dibinātāja; Jānis Jenzis, tūrisma eksperts un Latvijas restorānu biedrības prezidents.
Kas ir “pārfinansētas kultūras” apgalvojuma pamatā?
2017. gadā, reaģējot uz viedokli par kultūras pārfinansēšanu, toreizējais Kultūras ministrijas valsts sekretārs Sandis Voldiņš (tagadējais LNOB valdes vadītājs) publiski norādīja uz nepieciešamību kritiski izvērtēt makroekonomikas datus un saprast, kā reālie skaitļi veidojas. Tāpat Voldiņš atklāja kļūdu statistikas pārskatos, kas tika koriģēta, taču nesen veiktā analīzē konstatēta atkārtoti. Viņš arī aktualizēja jautājumu par kultūras finansējuma uzskaites īpatnībām, īpaši pievēršoties tam, kā dažādu jomu un projektu piesaiste Kultūras ministrijai un Eiropas Savienības nacionālo un reģionālo kontu sistēmas (COFOG) klasifikācija ietekmē uzskaites precizitāti un finansējuma sadali.
Makroekonomikas aprēķinu izaicinājumi kultūras finansējumā. Ir būtiski saprast, ka makroekonomika balstās uz makroekonomiskiem datiem, piemēram, procentu analīzi saistībā ar iekšzemes kopproduktu (IKP). Šī pieeja bieži tiek izmantota, lai salīdzinātu dažādus ekonomiskos rādītājus starp valstīm vai periodiem. Sandis Voldiņš skaidro: “Mērot datus dažādos veidos, var redzēt atšķirības – makroekonomisti skatās uz procentiem, bet nozare redz reālo finansējumu eiro valūtā. Ja grupē pēc IKP, Latvijas kultūras finansēšanas situācija pēc Eurostat datiem izskatās pat ļoti labi, savukārt, ja aplūko reālo naudas daudzumu, situācija iezīmējas visai bēdīga.” Šeit rodas “šķēre” starp makroekonomisko analīzi un nozares pieredzi.
Finansējuma dubultā uzskaite. Pievēršoties kļūdainiem aprēķiniem, Voldiņš norāda uz teātru, orķestru un operas finansējuma dubulto uzskaiti: “Šīs institūcijas saņem valsts dotāciju un reizē to tērē, nomaksājot rēķinus, algas utt.” Tāpat viņš norāda, ka “pārfinansētas kultūras” skaitļi ietver arī institūciju pašieņēmumus, piemēram, no biļetēm un telpu nomas. Voldiņš uzsver: “Nav runa tikai par naudu, ko valsts iedod. Piemēram, Rundāles pils gadījumā šī gada kopējais budžets ir 3,6 miljoni eiro, kas statistiski tiek uzskaitīts kā valsts izdevumi. Bet no šī budžeta vairāk kā pusi – 1,8 miljonus – muzejs iekasē biļetēs no apmeklētājiem un nopelna pats. Tas ir jāņem vērā!”
Māra Lāce, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) direktore, norāda, ka muzeja dotācijas šobrīd galvenokārt nosedz telpu nomu un komunālos pakalpojumus, savukārt attīstībai jāpiesaista papildu finansējums. LNMM saņemtā valsts dotācija ir nedaudz pāri 8 miljoniem eiro, bet pašieņēmumu plāns ir 720 000 eiro. “Valsts piešķirto dotāciju mēs atdodam atpakaļ nomas maksu segšanai, kas var tikt neprognozēti palielinātas no īpašnieka puses,” viņa skaidro. LNMM apsaimnieko vairākas ēkas, tostarp galveno ēku Jaņa Rozentāla laukumā, mākslas muzeju “Rīgas Birža”, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju, izstāžu zāli “Arsenāls”, Muzeju krātuvi Pulka ielā un Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeju. Lāce uzskata: “Būtu jēdzīgi par muzeju runāt satura, nevis ēkas kontekstā. Kolēģi Vācijā, Polijā un citviet nesaprot jēdzienu ‘nomas maksa’.”
Realitātē lielāko daļu no tā, ko valsts kultūras institūcijas saņem dotācijās, tās atdod valstij atpakaļ, vienlaikus nodarbinot cilvēkus, maksājot algas un nodrošinot kultūras pakalpojumus.
Kultūrfinansējuma uzskaites īpatnības: COFOG klasifikācija. Vēl viena valsts kultūrfinansējuma uzskaites īpatnība ir saistīta ar to, ko COFOG klasifikācija saprot ar ‘Kultūras pakalpojumiem’. Šajā kategorijā ietilps dažādi kultūras pakalpojumi, kas ietver ne tikai klasiskas kultūras iestādes – bibliotēkas, muzejus un teātrus, bet arī tādus objektus kā zooloģiskie un botāniskie dārzi, akvāriji un dažādas vēsturiskas vietas. Turklāt kultūras sfērā ietilpst arī tādas funkcijas kā nacionālie, reģionālie un vietējie svinību pasākumi, kas arī tiek uzskatīti par kultūras sastāvdaļu. Māra Lāce ierosina pārskatīt tās pozīcijas, kas tiek iekļautas kultūras patēriņa un finansējuma aprēķinos.
Sandis Voldiņš kā īpaši diskutablu jautājumu izceļ Rīgas pašvaldības kultūrvēsturisko ēku renovācijas līdzfinansējuma programmas pieskaitīšanu kultūras budžeta izdevumiem: “Jā, tā ir pilsētvide, kas ir kultūras sastāvdaļa, bet faktiski tā ir būvniecība. Vai no tā kultūrai kaut kas paliek? Vai tā iziet cauri kultūras sektoram? Tāpat Latvijā ir īpaša situācija, kurā Nacionālais arhīvs tiek “pieskaitīts” Kultūras ministrijai, lai gan citās valstīs arhīvi ir centrālās valdības dienesti.”
Vita Liberte, juriste un VV Foundation dibinātāja, piekrīt, ka nepieciešams pārskatīt Kultūras ministrijas pārziņā esošās struktūrvienības un izvērtēt, vai to pasākumi ir saistīti ar kultūras norisēm. “Piemēram, Nacionālā arhīva piekritība Kultūras ministrijai ir vērtējama. Lai arī vēsturisko dokumentu glabāšana vai izstāžu veidošana ir saistīta ar kultūru, tādi pakalpojumi kā informācijas pieprasīšana no ārvalstīm vai dokumentu uzglabāšana uzņēmumu likvidācijas gadījumos būtu vairāk piekritīgi citiem resoriem,” viņa skaidro.
Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone uzsver, ka Kultūras ministrija ir konstatējusi nepilnības datu uzskaitē un vērsusies gan Centrālā statistikas pārvaldē (CSP), gan pie Latvijas pašvaldībām, lai šīs kļūdas tiktu labotas un turpmāk netiktu pieļautas. “Kultūras ministrija sanāksmēs ar Latvijas Pašvaldību savienību ir aicinājusi sekot līdzi pašvaldību izdevumu datu korektai atspoguļošanai, lai pie izdevumiem kultūrai netiktu pieskaitīti izdevumi citās kategorijās. Tāpat ministrija ir lūgusi CSP novērst minētās statistikas uzskaites kļūdas, sagatavojot informāciju ES Statistikas birojam Eurostat par Latvijas valdības izdevumiem kultūras nozarei 2022. gadā, kā arī turpmāk ik gadu saskaņot iesniedzamo informāciju ar nozares ministrijām, lai pārliecinātos par valsts budžeta izdevumu korektu klasifikāciju atbilstoši COFOG kategorijām.”
Valsts kultūras institūciju un kultūras jomas nevalstisko organizāciju reālā finansējuma ieskice
Šeit vietā ir sniegt uzskatāmu reālo resursu un to izlietojuma ieskici gan valsts kultūras institūcijās, gan nevalstiskajās organizācijās.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja finansējuma struktūra. Māra Lāce, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) direktore, atklāj, ka muzeja finansējumu veido trīs avoti: valsts budžeta dotācijas, pašu ieņēmumi un papildus finansējums, kas iegūts konkursa kārtībā, kā arī no ziedojumiem un atbalstītājiem (piemēram, no Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF)). Valsts dotācija tiek sadalīta trīs galvenajās pozīcijās: atlīdzība (darbinieku algas, sociālie nodokļi un citas personāla izmaksas), pakalpojumi un preču iegādes (izdevumi, kas nodrošina ēku uzturēšanu, muzeja darbību un izstāžu iekārtošanu), kā arī kapitālie izdevumi (inventāra, iekārtu un mākslas darbu iegāde). Lāce uzsver: “Šis dalījums mums ir jāievēro, un pieejamais finanšu apjoms ir atkarīgs arī no pašu ieņēmumiem. Iztrūkumi, īpaši mākslas darbu iegādes, izstāžu veidošanas un izglītības piedāvājuma radīšanas jomā, mums jārisina pašiem, meklējot papildus atbalstu.” Šeit jāatzīmē, ka krīzes situācijās atkārtoti izskanējuši pārmetumi, ka muzejs konkurē ar māksliniekiem, pretendējot uz VKKF finansējumu. Tomēr jāatzīmē, ka arī muzeja projektu iesniegumi tiek vērtēti ekspertu komisijā un finansējums galvenokārt tiek lūgts mākslas procesa atbalstam.
Runājot par optimālo muzeja budžeta palielinājumu, Lāce atzīst: “LNMM varētu nestartēt VKKF projektu konkursos, ja valsts dotācijas apjoms preču un pakalpojumu sadaļā tiktu palielināts par aptuveni 25–30%. Šobrīd no VKKF mēs saņemam apmēram 130 000–140 000 eiro gadā. Taču, lai LNMM Lielajā izstāžu zālē izveidotu nozīmīgu izstādi, nepieciešami aptuveni 100 000 eiro.”
LLMC un Kim? finansējuma avoti un izaicinājumi. Finansējuma sadalījumu un tā izmantojumu ieskicē arī Solvita Krese, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) direktore: “Kopumā 50% no LLMC finansējuma veido nacionālie fondi, bet 50% – starptautisko fondu līdzekļu piesaiste. Tā kā LLMC nav valsts institūcija, bet gan nevalstiska organizācija, valsts finansējums nekad nav garantēts.” Līdzīgi kā Māra Lāce, arī Krese norāda, ka papildus 30% finansējuma no valsts būtiski uzlabotu LLMC darba apstākļus, ļaujot “no izdzīvošanas stāvokļa pāriet uz attīstību”. Krese ieskicē aptuvenās LLMC īstenotā festivāla Survival Kit izmaksas: “Tās sastāda ap 200 000 eiro, kas ir ļoti ierobežots budžets un prasa stingru taupību katrā solī. Salīdzinoši, līdzīga mēroga notikums, piemēram, biennāle Matter of Art Prāgā, izmaksā ap 500 000 eiro. Survival Kit izstādē un publiskajā programmā piedalās apmēram 50 mākslinieki, no kuriem lielākā daļa ir no citām valstīm, bet organizēšanas komandu, brīvprātīgos un mediatorus veido vēl 50 cilvēki, tādējādi kopumā iesaistīti ir aptuveni 100 cilvēki. Ar budžetu 200 000 eiro, ja šo summu sadala uz visiem iesaistītajiem, katram sanāk ap 2000 eiro.”
Zane Čulkstēna, Laikmetīgās mākslas centra Kim? dibinātāja, savukārt norāda: “Ideālā gadījumā Kim? 30% no gada finansējuma jānāk no privātā sektora, kā tas bija pirms 2019. gada. Pārējie līdzekļi tiek iegūti konkursos, kuros ik gadu iesniedzam vairāk nekā 100 pieteikumus. Mums ir arī valsts funkciju deleģēšanas līgums par simbolisku summu, bet tas nav garantēts, jo līgumu katru trešo gadu var neatjaunot. Kopējais Kim? budžets ir no 300 000 līdz 500 000 eiro gadā, un mums ir trīs pilna laika darbinieki.”
Gan LLMC, gan Kim? ir nevalstiskās organizācijas (NVO), un šeit ir būtiski atzīmēt būtisko trūkumu kultūras nozares statistikas apkopošanā attiecībā uz nevalstisko sektoru, kurš bieži paliek neievērots, taču aptver ievērojamu daļu no kultūras aktivitātēm Latvijā, tostarp teju visu laikmetīgās kultūras segmentu. Šis sektors, bieži vien resursu trūkuma dēļ, pats nespēj nodrošināt pietiekamu statistiku, kas savukārt liedz objektīvi novērtēt tā ieguldījumu.
NVO nākotnes finansējuma perspektīvas. Nevalstisko organizāciju kontekstā Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone cerīgi norāda uz nākamā gada perspektīvām: “Būtiski, ka NVO un radošā darba veicējiem, kuri jau ilgstoši strādā nepietiekama finansējuma apstākļos, projektu finansējums 2025. gadā būs lielāks – VKKF finansējums, kas 2025. gadā sasniegs 17,8 miljonus eiro, salīdzinot ar 2024. gadu, pieaugs par 1,6 miljoniem eiro.”
Kultūras darbinieku atalgojuma situācija un nepieciešamie uzlabojumi. Viens no aktuālākajiem jautājumiem, kas visprecīzāk norāda uz reālo kultūras finansējuma stāvokli, ir kultūras darbinieku atalgojums. Vita Liberte, juriste un VV Foundation dibinātāja, norāda: “Apgalvojums par pārfinansētu kultūru Latvijā ir nepatiess. Kultūras nozarē pastāv vairākas jomas, kurām finansējums būtu nepieciešams lielākā apjomā. Piemēram, 2024. gadā valsts kultūras iestādēs strādājošo darbinieku atalgojuma fondam tika piešķirti 3,8 miljoni eiro ar mērķi pietuvināt kultūras darbinieku atlīdzību sabiedriskajā sektorā strādājošo vidējam atalgojumam, tomēr šim nolūkam bija nepieciešami 8,6 miljoni eiro.”
Dace Vilsone situāciju komentē, uzsverot finansējuma pieaugumu un nākamajam gadam izvirzītās prioritātes: “Līdzīgi kā citās nozarēs, valsts kultūras iestādēs strādājošo darbinieku atalgojums 2024. gadā pieauga par 6%. Atalgojuma pieaugumu saņēma arī kultūras valsts kapitālsabiedrībās strādājošie. 2025. gadam panākts 1,6 miljonu eiro finansējuma palielinājums arī VKKF mērķprogrammās; tomēr darbs pie šī finansējuma palielināšanas ir turpināms. 2025. gadā valsts pirmā prioritāte ir iekšējā un ārējā drošība. Kultūras ministrija uzskata, ka kultūras darbinieku atlīdzībai, īpaši mantojuma jomā strādājošajiem, kuri nodrošina kultūras nozares gatavību un darbības nepārtrauktību krīzes apstākļos, ir nepieciešams celt atalgojumu pie pirmās iespējas.”
Latvijas kultūras finansējums Eiropas valstu kontekstā
Latvijas Nacionālās operas un baleta finansējuma salīdzinājums ar Baltijas kaimiņvalstīm. Lai labāk izprastu Latvijas kultūras finansējuma situāciju, ir svarīgi salīdzināt dotācijas un ieņēmumus ar citu valstu piemēriem. Pārskatot mūsu finansējuma piešķiršanas un uzskaites praksi, būtu lietderīgi aplūkot arī citu valstu pieejas, īpaši kaimiņvalstu situāciju. Piemēram, salīdzinot Latvijas Nacionālās operas finansiālos datus un rezultatīvos rādītājus ar operteātriem citās Baltijas valstīs, Sandis Voldiņš, Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) valdes vadītājs, atklāj, ka pērn vienīgajam operteātrim Latvijā – Latvijas Nacionālās operas un baleta teātrim – valsts dotācija bija 12 miljoni eiro. Igaunijā, kur ir divi operteātri (viens Tartu un otrs Tallinā), Tallinas operai vienai pašai ir līdzīgs budžets kā mūsu operai. Savukārt Lietuvā ir trīs operas – Kauņā, Klaipēdā un Lietuvas Nacionālais operas un baleta teātris Viļņā, kura valsts budžeta dotācija bija aptuveni 16 miljoni eiro, kas ir par 4 miljoniem vairāk nekā Latvijai. Voldiņš rezumē: “Ja salīdzinām datus ar kaimiņvalstīm, redzam, ka mūsu finansējums un vispār finansējums operas un baleta žanram ir par kārtu zemāks.”
Latvijas kultūras un mākslas klātbūtne starptautiskajā arēnā ir viens no būtiskākajiem aspektiem, kas sekmē valsts tēla veidošanu un ekonomisko attīstību. Latvijas kultūras redzamība uz starptautiskās skatuves nav tikai prestiža jautājums, bet arī stratēģiski nozīmīga iniciatīva, kas palīdz piesaistīt ārvalstu investīcijas un veicināt ilgtermiņa sadarbību dažādos sektoros.
Ielūkojoties kaimiņvalstu aktivitātēs, ievērības cienīgi piemēri ir vērojami šī gada ietvaros. Piemēram, šī gada pavasarī Igaunija sevi pieteica Ņujorkā ar jauno mākslas gadatirgu Esther, kas notika vienlaikus ar Frieze New York, piedāvājot alternatīvu mākslas gadatirgus modeli. Mērķis bija ne tikai izcelt Igaunijas mākslas ainu, bet arī popularizēt Igauniju starptautiski. Lietuva savukārt pieteica partnerības programmu Lithuanian Season in France 2024, kas sāksies šoruden un ir piesaistījusi vairāk nekā 500 māksliniekus, ekspertus un izpildītājus no abām valstīm. Šīs partnerības ietvaros tiks organizēti vairāk nekā 300 pasākumi dažādās Francijas pilsētās, sākot no dzejas lasījumiem Pompidū centrā līdz fotogrāfijas izstādēm Parīzes metro stacijās. Retorisks jautājums – vai mēs esam dzirdējuši par līdzīgiem projektiem Latvijas kontekstā pēdējā laikā?
Protams, jāņem vērā, ka, piemēram, Latvijas laikmetīgās mākslas neesamība starptautiskajās izstāžu zālēs, iespējams, ir saistīta arī ar institūciju komunikācijas problēmām, nespēju veidot dialogu ar potenciālajiem interesentiem un mākslas izglītības programmu nepilnībām. Tomēr liela loma šajā procesā ir arī finansējuma trūkumam, kas kavē iespējas piedalīties starptautiskos pasākumos.
Viena no iespējām Latvijas laikmetīgajai mākslai izcelties uz starptautiskās skatuves ir dalība Venēcijas biennāles Starptautiskajā mākslas izstādē, kas notiek katru otro gadu. Diemžēl katra dalības reize ir milzīgs izaicinājums rīkotājorganizācijai, kas atbild par šo prezentāciju. Kā norāda Zane Čulkstēna, kas divas reizes bijusi Latvijas paviljona komisāre – 2013. un 2019. gadā: “Protams, ka dalība biennālē un iespēja to rīkot ir liels pagodinājums, un reizē tas ir absolūts murgs organizācijai. Budžets ir vismaz divas reizes par mazu. Organizācijas, kas šajā jomā darbojas, darbinieku skaita ziņā ir nelielas, un darbs pie biennāles prasa visus resursus un praktiski visu laiku. Jārēķinās, ka vismaz gads tiek veltīts tikai līdzekļu piesaistīšanai. Bez privātā atbalsta šī dalība vienkārši nebūtu iespējama, un tas ir absurdi. Cenas Venēcijā ir augstas – par elektrības pieslēgumu, atkritumu izvešanu, izmitināšanu (pat tad, ja gultā guļ četri cilvēki un vēl divi uz grīdas), un, strādājot ar no Rīgas atvestiem resursiem, bieži vien Latvijas prezentācijas īstenošana balansē uz neizdošanās naža asmens.”
Šogad Latviju 60. Starptautiskajā mākslas izstādē pārstāv māksliniece Amanda Ziemele, un ekspozīciju organizē Latvijas Republikas Kultūras ministrija sadarbībā ar kultūras projektu aģentūru “Indie”. Paviljona komisāre Daiga Rudzāte norāda, ka šī gada norises budžets, kas konkursa kārtībā tika piešķirts uzvarētājam, ir 134 000 eiro, taču “šī summa ir absolūti katastrofāli par mazu. Ņemot vērā, ka tas ir ļoti apjomīgs projekts, kas ietver gan mākslas darbu radīšanu, gan atalgojumu iesaistītajiem cilvēkiem, gan ekspozīcijas pavadošās publikācijas izveidi un druku, gan projekta tehnisko realizāciju, tostarp transportēšanas izdevumus, uzbūves nodrošināšanu, izstādes uzraudzību vairāk nekā septiņu mēnešu garumā, ekspozīcijas apdrošināšanu, tāpat ceļa un uzturēšanās izdevumu segšanu. Venēcijā nevienu neinteresē mūsu budžeta problēmas; dzīvokļu īres, maksa par tehniskā aprīkojuma nomu, transportēšanas izdevumi utt. – mums jāmaksā tieši tikpat, cik maksā visas pārējās valstis. Rezultātā – kādā mirklī varam attapties situācijā, kurā konkursa uzvarētāji, nespējot piesaistīt papildus finansējumu, objektīvu iemeslu dēļ projektu vienkārši nespēj realizēt.”
Salīdzinot Latvijas situāciju ar citu valstu dalību, varam apskatīt itāļu mākslas vēstures tiešsaistes platformas un emuāra Finestre sull'Arte sagatavoto materiālu par nacionālo prezentāciju izmaksām šī gada biennālē. Piemēram, Slovākijas dalība biennālē izmaksāja 200 000 eiro, kas pilnībā tika finansēta no valsts līdzekļiem, bez privātiem atbalstītājiem. Šveices izmaksas sastādīja 550 000 Šveices franku (aptuveni 511 500 eiro), no kuriem 250 000 sedza valsts (Pro Helvetia – Šveices Kultūras fonds), un 300 000 nodrošināja sponsori. Austrijas dalība izmaksāja 660 000 eiro, kas tika segti ar valsts un privāto resursu palīdzību, kuru precīzā summa nav atklāta. Itālijas izmaksas bija 1,2 miljoni eiro, no kuriem 800 000 sedza valsts (General Directorate for Contemporary Creativity of the Ministry of Culture), un 400 000 nodrošināja privātie sponsori (Tod’s un Banca Ifis). Lai gan šobrīd nav precīzu datu par pārējo divu Baltijas valstu budžetiem, interesants ir fakts, ka Lietuvas paviljons, kas 2019. gada Venēcijas mākslas biennālē ieguva Zelta lauvas balvu, saņēma 173 000 eiro no valsts Kultūras padomes, taču projektam bija nepieciešami vēl papildus 50 000 eiro. Lai segtu šo iztrūkumu, projekta autori izmantoja pūļa finansējumu, sākotnēji savācot 3500 dolāru, kas pēc balvas iegūšanas pieauga līdz 26 500 dolāriem, taču ar to vēl nebija pietiekami, lai nodrošinātu projekta ilgtspēju līdz biennāles beigām.
Ir svarīgi atzīmēt, ka Latvijas paviljons Venēcijas biennālē sniedz nozīmīgu atdevi valsts budžetā, atgriežot līdzekļus nodokļu veidā. Turklāt dalība Venēcijas biennālē sekmē Latvijas tēla popularizēšanu, pievēršot kultūrtūristu uzmanību un veicinot viņu interesi apmeklēt Latviju, kur viņi varētu atstāt savu naudu. Tomēr, lai saglabātu un stiprinātu šo klātbūtni, nepieciešams būtiski palielināt valsts atbalstu un veicināt privātā biznesa iesaisti un ieinteresētību kultūras procesos, lai nākotnē Latvijas kultūra spētu pilnvērtīgi konkurēt.
Kultūras finansējuma īpatsvars pret IKP Eiropā un Baltijā. Visaptverošu salīdzinājumu sniedz Vita Liberte, kas norāda, ka, aplūkojot kultūras finansējumu pret valstu iekšzemes kopproduktu (IKP), redzams, ka 2022. gadā un arī šobrīd līdere kultūras finansēšanā Eiropas Savienībā ir Ungārija, atvēlot kultūrai 1,8% no IKP (Ungārijas Kultūras ministrijas nozarēs neietilpst sports). Otrajā vietā ierindojas Igaunija ar 1,9% no IKP (finansējumā ietilpst arī līdzekļi sporta attīstībai).
Liberte uzsver, ka, lai gan Ungārija ir vadošā kultūras finansēšanā Eiropas Savienībā, tās politiskās nostājas un prioritāšu dēļ mazāk līdzekļu tiek novirzīts tādām nozarēm kā sociālā aizsardzība (par 0,1%), izglītība (par 0,2%), veselība (par 0,4%) un aizsardzība (par 0,8%) salīdzinājumā ar Latviju.
Rezumējot, Liberte atzīmē, ka no makroekonomikas viedokļa Latvijas ieguldījums kultūrā uz citu valstu fona ir optimāls – aptuveni 1% no IKP. Vērtējot Igauniju un Latviju, kas ir viena reģiona valstis, šķietami varētu likties, ka Igaunija, būdama valsts ar mazāku iedzīvotāju skaitu, velta teju divas reizes vairāk līdzekļu kultūrai nekā Latvija. Tomēr jāņem vērā, ka Igaunijā Kultūras ministrijas pārziņā ir arī sports, un, atskaitot sportam piešķirtos līdzekļus, Igaunijas finansējums sasniedz 1,3% no IKP, kas ir tuvu Latvijas līmenim. Trešā Baltijas valsts – Lietuva – piešķir kultūrai nedaudz mazāk – 0,9% no IKP.
Šāds salīdzinājums ļauj precīzāk izprast Latvijas kultūras finansējuma vietu ne tikai Baltijas, bet arī Eiropas Savienības kontekstā, parādot, ka mūsu valsts kultūras finansējuma īpatsvars ir pietiekami tuvs kaimiņvalstu un citu Eiropas valstu līmenim.
Privātā sektora un valsts kapitālsabiedrību atbalsts kultūrai: ierobežojumi un iespējas
Lai saprastu Latvijas kultūras finansējuma papildināšanas iespējas, būtiski pievērst uzmanību diviem galvenajiem instrumentiem: atbalstam no privātajiem uzņēmējiem un valsts kapitālsabiedrībām. Diemžēl valsts regulējums un lēmumu pieņemšana ir ievērojami ierobežojuši šo mehānismu efektivitāti, īpaši nodokļu atlaižu jomā, kas mūsu valstī ir teju pilnībā iznīcināta.
Privātie ziedojumi: nodokļu politikas ietekme uz kultūras finansējumu. Ziedojumus no privātiem atbalstītājiem, galvenokārt izstāžu rīkošanai (tostarp starptautiskām izstādēm), meklē arī Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM). Muzeja direktore Māra Lāce ar nožēlu atzīst, ka šobrīd vietējo uzņēmēju un privāto ziedotāju atbalsts kultūras procesam Latvijā ir ļoti neliels un fragmentārs, kas rada bažas par sabiedrības brieduma pakāpi un izpratni par kultūras norišu nepārtrauktības nodrošināšanu nelielas nacionālas valsts pastāvēšanā. Kā iemeslu vairāki kultūras jomas profesionāļi norāda to, ka Latvijā nodokļu politika ziedotājiem nav pietiekami atbalstoša.
Kā kuriozu, bet gana trāpīgu piemēru, kas ilustrē absurdo praksi, kur ziedojums tiek pārveidots par komercdarījumu, min Sandis Voldiņš: “Operā ir izrāde maziem bērniem “Mazulis ausās, mūziku klausās” – kā zināms, mazuļi ne tikai ausās un klausās, bet arī čurā. Skatītāji ierosināja ieviest pārtinamo galdiņu, un mēs sazinājāmies ar brīnišķīgu Latvijas uzņēmumu, kas ražo kvalitatīvas bērnu mēbeles, lūdzot viņiem ziedot galdiņu. Mūsu plāns bija publicēt informāciju par šo atbalstu Facebook. Tomēr, ja mēs publiski paziņojam par šo atbalstu, darījums tiek aplikts ar PVN, jo ziedojums var tikt uzskatīts par komercdarījumu uzņēmuma reklāmai, nevis ziedojumu.”
Vita Liberte pievienojas šim viedoklim un norāda: “Šī brīža nodokļu atvieglojumu mehānisms, kas iekļauts Likumā par iedzīvotāju ienākuma nodokli, nav pietiekami motivējošs uzņēmumiem. Būtu nepieciešams palielināt esošos vai ieviest papildu nodokļu atvieglojumus, lai privātajam sektoram būtu lielāka motivācija iesaistīties kultūras finansēšanā. Tāpat būtu būtiski rast iespēju uzņēmumiem iekļaut šādu atbalstu reklāmas kampaņās, lai mecenātisms kļūtu izplatītāks. Iespējams, vērts apsvērt atzinību sistēmu, ko valsts varētu ieviest, lai godinātu uzņēmējus par ieguldījumu valsts nākotnē.”
Valsts kapitālsabiedrību loma kultūras finansēšanā. Otrs ienākumu avots, kurā valsts ir “likusi spieķus ritenī,” ir valsts kapitālsabiedrību ieguldījums kultūrā, uz ko norāda arī Solvita Krese, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) direktore: “Pašreizējā ziedojumu sistēma ir izkropļota un nestimulē atbalstu kultūrai. Es uzskatu, ka ir svarīgi reglamentēt valsts kapitālsabiedrību atbalsta funkcijas, lai nodrošinātu, ka kultūra saņem pienācīgu atbalstu līdzās citām jomām, piemēram, izglītībai un sportam.”
Šajā kontekstā Sandis Voldiņš atgādina: “Vienīgā šāda veida vienošanās, kas bija palikusi, bija ar AS “Latvijas valsts meži”. Tas bija viens no pēdējiem valstij piederošajiem uzņēmumiem, kas katru gadu apstiprināja ziedošanas nostādnes un summas Ministru kabinetā. Cita starpā, AS “Latvijas valsts meži” ziedojumi Kultūrkapitāla fondā ir bijuši ļoti ievērojami. Taču šī sistēma izbeidzās, kad 2021. gadā Ekonomikas ministrs pieņēma lēmumu pārtraukt šos ziedojumus. Tas radīja lielas problēmas, jo finansējums tika pārtraukts arī ilgtermiņa programmām. Kultūras ministre bija spiesta meklēt risinājumus budžeta sarunās, lai nodrošinātu projektu turpināšanu.”
Kuratore Daiga Rudzāte papildina: “Šobrīd lielu, nacionāli nozīmīgu notikumu, piemēram, Latvijas prezentācijas mākslas vai arhitektūras biennālēs Venēcijā producentiem bieži vien ir jāmeklē atbalsts uzņēmumos, kuru kontrolpakete pieder valstij. Būtu tikai loģiski, ka Kultūras ministrijai ir pilnvaras kaut vai pavisam nelielu procentu valsts kapitālsabiedrību peļņas virzīt valstiski nozīmīgu kultūras projektu realizācijai. Un vēl, kultūras sektorā strādājoši apzinās, ka valsts budžets ir ierobežots, taču Latvijā ir turīgi uzņēmumi, kas spētu atbalstīt kultūras procesus. Pozitīvs piemērs ir uzņēmums AS “Latvijas Finieris”, kas regulāri atbalsta dažādus Latvijas laikmetīgās mākslas notikumus. Tikmēr citos uzņēmumos rodas jautājums, kā izskaidrot klientiem, kāpēc šoreiz atbalstām mākslu, nevis sportu. Protams, šobrīd nepastāv mecenātismu veicinoša nodokļu politika, taču iztrūkst arī sapratne, ka bez kultūras nebūs arī Latvijas valsts un diezin vai kādam tad būs vajadzīgs arī Latvijas bizness. Kultūra veido piesaisti konkrētai mentālai un domāšanas telpai, tā stimulē radošumu un empātijas sajūtu.”
Vita Liberte pievienojas šim viedoklim un atzīst, ka šādai pieejai ir dažādas priekšrocības. “Ņemot vērā, ka valsts kapitālsabiedrības daļēji tiek finansētas no valsts līdzekļiem, būtu lietderīgi, ja tās novirzītu daļu no saviem ienākumiem kultūras atbalstam, tādējādi veicinot valsts attīstību. Šāda pieeja veicinātu kultūras finansēšanas avotu dažādošanu un sekmētu ilgtspējīgu attīstību, līdzīgi kā tas tiek praktizēts citās Eiropas valstīs, piemēram, Vācijā un Francijā, kur valsts uzņēmumi bieži aktīvi iesaistās sabiedrības attīstības iniciatīvās.” Tomēr Liberte norāda, ka “ir svarīgi nodrošināt, lai šādas prasības nepārslogotu valsts kapitālsabiedrības un netraucētu to darbību. Lai šāda pieeja neatņemtu valsts kapitālsabiedrībām daļu autonomijas, kas varētu radīt motivācijas trūkumu atbalstīt kultūru, tādējādi zaudējot atbalsta galveno mērķi. Šādā veidā tiktu ne tikai veicināta kultūras daudzveidība, bet arī nostiprināts uzņēmumu tēls sabiedrībā un popularizēts kultūras mecenātisms.”
“Šis ir politiskas izšķiršanās jautājums,” secina Sandis Voldiņš: “Šobrīd ir jauna uzņēmēju paaudze, kur ziedošana vairs nav tradīcija. Saikne starp uzņēmumiem un sabiedrisko labumu ir pazudusi. Tagad tas jau vairāk kļūst par uzņēmuma mārketinga pasākumu, nevis tradicionālu mecenātismu. Ja vēlamies attīstīt šo jomu, ir jāmaina politiskais uzstādījums, lai atbalstītu reālu mecenātismu.”
Diemžēl, kā norāda Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone, “valsts budžetu veido nodokļu ieņēmumi un valsts kapitālsabiedrību iemaksātās dividendes. Iepriekšējos gados valdība ir lēmusi, ka taisnīgāk ir kapitālsabiedrību peļņu ieskaitīt budžetā un pēc tam to pārdalīt valsts vajadzībām, nevis balstīties uz uzņēmumu individuālu ziedošanas politiku.”
Vai kultūru ir iespējams “pārfinansēt”?
Pārfinansētas kultūras mīts izrādījies balstīts uz vairākām būtiskām kļūdām un neprecizitātēm statistikas datu analīzē, kā arī uz nepilnībām kultūras finansējuma uzskaitē un pārvaldībā. Sandis Voldiņš un citi nozares pārstāvji norāda, ka makroekonomiskie dati, kas tika izmantoti, lai sludinātu pārfinansēšanu, ne vienmēr precīzi atspoguļo situāciju nozares līmenī. Turklāt kļūdainie aprēķini un neskaidrības par finansējuma uzskaiti ir noveduši pie nepareiziem secinājumiem. Reālie kultūras finansējuma apjomi un nepieciešamais atbalsts liecina, ka kultūras sektors bieži vien ir nepietiekami finansēts, īpaši salīdzinot ar kaimiņvalstīm.
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) direktore Solvita Krese uzsver, ka pašreizējā situācija kultūras nozarē ir sarežģīta, un daudzas organizācijas darbojas izdzīvošanas režīmā. Viņa salīdzina šī brīža finansējuma apjomu ar situāciju pirms 2008. gada krīzes, norādot, ka “inflācija ir samazinājusi naudas vērtību, un daudzas kultūras organizācijas saskaras ar nopietnām problēmām, tostarp muzeji, kam ir grūtības īstenot vienu no savām pamatfunkcijām – izstāžu rīkošanu. Kaut arī ārvalstīs, piemēram, Apvienotajos Arābu Emirātos un Ķīnā, tiek ieguldīti lieli līdzekļi mākslā un dažreiz realizēti pat šķietami izšķērdīgi projekti, Latvijai līdz tam vēl ļoti tālu. Krese uzskata, ka ambīcija ieguldīt līdzekļus prestižos kultūras projektos būtu veselīga arī Latvijai – piemēram, uzbūvējot laikmetīgās mākslas muzeju. Šobrīd Rīga ir vienīgā Eiropas galvaspilsēta, kur tāda nav.
Kultūras nozīme sabiedrības attīstībā un nacionālajā identitātē. Kultūra caurauž visas dzīves jomas un norises sabiedrībā; tā veicina kritisko domāšanu un sabiedrības ilgtermiņa attīstību. Lai gan kultūras ietekme bieži vien nav tieši saskatāma vai kvantitatīvi izmērāma, tās nozīme ir būtiska visās sabiedrības dzīves sfērās – izglītībā, medicīnā, aizsardzībā un citur. VV Foundation dibinātāja Vita Liberte uzsver, ka pienācīgs kultūras finansējums ir svarīgs ne tikai esošā kultūras mantojuma saglabāšanai, bet arī nākotnes kultūras pienesuma veicināšanai. Viņa norāda, ka kultūra palīdz stiprināt ekonomiskos procesus, veicina sabiedrības intelektuālās attīstības līmeni un identitātes apzināšanos, tādējādi paaudžu paaudzēs saglabājot saikni starp mūsu tautas vēsturi un nākotni.
Māra Lāce, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) direktore, uzsver, ka kultūra ir nacionālas valsts pastāvēšanas mugurkauls. Tajā ietverta vīzija, ētiskie ideāli un mūsu darbības virsuzdevumi, kas definē mūsu kā nācijas identitāti. Kuratore Daiga Rudzāte, piebilst, ka Latvijas nācija tiek definēta caur valodu un kopīgu kultūras identitāti. Ja satraucamies par cilvēku aizplūšanu no Latvijas, mums būtu jāapzinās, ka ir jāstiprina kultūras joma.
Kultūrtūrisma nozīme valsts attīstībā. Kultūras ieguldījums tūrisma attīstībā un kultūrtūrisma ietekme uz valsts ekonomiku ir būtiski faktori, kas var radīt ievērojamu pievienoto vērtību. Latvijas restorānu biedrības prezidents Jānis Jenzis uzsver: “Kultūras tūrisms sniedz būtiskas priekšrocības valsts ekonomikai, jo kultūras tūristi ir pazīstami ar savu augsto maksātspēju. Pētījumi liecina, ka šie tūristi tērē vairāk nekā citu tūrisma veidu pārstāvji, atpaliekot vienīgi no darījumu tūristiem. Kultūras tūristi bieži ceļo ar mērķi piedalīties konkrētos pasākumos vai apmeklēt noteiktus objektus, tādējādi radot ievērojamu ekonomisko pienesumu galamērķa valstij. Salīdzinājumā ar citiem tūrisma segmentiem, kultūras tūrisms bieži vien nodrošina ilgstošāku uzturēšanos un lielāku izdevumu apjomu, kas tieši ietekmē vietējo ekonomiku.”
Izceļot kultūras produktus, kas būtiski palielinājuši tūristu plūsmu Latvijā, Jenzis min Rīgas Operas festivālu Andreja Žagara vadībā, Mihaila Barišņikova kolekcijas izstādi “Māksla man līdzās” mākslas muzejā “Rīgas Birža”, Starptautisko laikmetīgās mākslas biennāli RIBOCA, kā arī mūzikas festivālus Baltic Musical Seasons un “Rīga Jūrmala”. Viņš piebilst: “Paralēli unikālajiem produktiem, kas piesaista tūristu plūsmu uz Latviju, jāpiemin arī regulārie koncerti un mākslas pasākumi, kurus tūristi apmeklē, jau esot Rīgā. Tomēr vidēji šie tūristi tērē mazākus līdzekļus nekā tie, kuri plāno savu ceļojumu ar mērķi apmeklēt kādu unikālu kultūras notikumu.”
Runājot par Latvijas valdības izpratni par kultūras tūrisma nozīmi, Jenzis norāda, ka tā joprojām nav pietiekama. “Trūkst skaidras nākotnes vīzijas un stratēģijas kultūras tūrisma attīstībai. Tāpat traucē apstāklis, ka kultūras produktu turētājiem bieži ir cita izpratne par savu produktu un to, kas ir nepieciešams tūrisma nozarei. Latvijā ir notikuši tikai uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi pasākumi, kur kultūras un tūrisma nozares ir satikušās un diskutējušas. Šī nepietiekamā sadarbība kavē kultūras tūrisma attīstību un tā ietekmi uz ekonomiku,” viņš skaidro.
Izvērtējot galvenos izaicinājumus, ar kuriem sastopas kultūras tūrisms Latvijā, Jenzis izceļ motivāciju un finansējumu kā kritiskus faktorus. Viņš uzsver: “Lai radītu unikālus kultūras tūrisma produktus, nepieciešams spēcīgs finansējums un cieša sadarbība ar tūrisma nozari. Turklāt ir jābūt kultūras produktu turētāju motivācijai piedalīties tūrisma nozarē, kas bieži vien ir izaicinājums. Šo izaicinājumu dēļ Latvijas kultūras tūrisms nespēj pilnībā izmantot savu potenciālu, ierobežojot tā ietekmi uz valsts ekonomiku.”
Jāuzsver, ka kultūrtūrismam ir milzīgs potenciāls sniegt būtisku pienesumu valsts ekonomikai, piesaistot augsti maksātspējīgus apmeklētājus un veicinot ilgtermiņa ekonomisko izaugsmi. Tomēr, lai pilnībā izmantotu šo potenciālu, ir nepieciešams ievērojami lielāks finansiālais atbalsts no valsts puses. Pašreizējais finansējums ir nepietiekams, lai nodrošinātu unikālu kultūras tūrisma produktu izveidi un veiksmīgu to integrāciju tūrisma nozarē.
Mākslas integrācija medicīnā: ekonomiski ieguvumi. 2019. gada Pasaules Veselības organizācijas (PVO) ziņojumā norādīts, ka māksla ievērojami mazina slogu veselības aprūpei, veicinot slimību profilaksi, veselības uzlabošanu un ārstēšanu. Pārskatā, kas balstīts uz vairāk nekā 3000 pētījumiem, tiek uzsvērts, ka mākslas pozitīvo ietekmi varētu vēl vairāk palielināt, integrējot mākslu visos līmeņos un atbalstot starpnozaru sadarbību. Ziņojumu “What is the evidence on the role of the arts in improving health and well-being? A scoping review” iespējams atrast PVO oficiālajā tīmekļa vietnē.
Arī nesenajā Arterritory.com un kustības “Veselīga Latvija” organizētajā diskusijā “Mākslas terapeitiskais potenciāls jeb nosūtījums uz muzeju” izskanējušie profesionāļu viedokļi apstiprina, ka mākslas integrēšana medicīnā ne tikai ilgtermiņā uzlabotu pacientu mentālo un fizisko labsajūtu, bet arī var ievērojami samazinātu finansiālo slogu veselības aprūpes sistēmai. Veicinot ātrāku atveseļošanos un mazinot nepieciešamību pēc intensīvas medicīniskās iejaukšanās, māksla var kļūt par nozīmīgu atbalstu slimību profilaksē un ārstēšanā.
Kā diskusijā norāda Una Meistere, Arterritory.com redaktore, kultūras žurnāliste un kustības “Veselīga Latvija” līdzdibinātāja: “Ja mēs ar mākslas palīdzību prastu vairot savu labbūtību, ja, piemēram, slimnīcās būtu māksla, mēs ātrāk atveseļotos un noslodze slimnīcai nebūtu tik liela.” Viņa uzsver, ka māksla var būt spēcīgs instruments gan garīgās, gan fiziskās veselības uzlabošanā, par ko liecina pēdējos divdesmit gados veikti neskaitāmi pētījumi.
Marta Krivade, mentālās veselības un atkarību politikas un pakalpojumu speciāliste, pievienojas šim viedoklim, īpaši akcentējot mākslas nozīmi veselības iestādēs. Viņa uzsver: “Ir pētījumi, kas uzrāda, ka ienesot mākslu veselības iestādēs, piemēram, slimnīcu uzņemšanas nodaļā, ievērojami uzlabojas atmosfēra; pacienti kļūst daudz mierīgāki.” Krivade norāda, ka māksla var sniegt būtisku ieguldījumu pacientu emocionālajā stāvoklī, kas savukārt var veicināt ātrāku atveseļošanos.
Savukārt Liene Sīle, Dr.med., VSIA “Rīgas Psihiatrijas un Narkoloģijas centra” psihiatre un Izglītības un pētniecības daļas vadītāja, dalās savā pieredzē, uzsverot, ka māksla ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa psihiatriskajās slimnīcās: “Mūsu slimnīcā, citās psihiatriskajās slimnīcās māksla ir klātesoša. Tā ir ikdienas sastāvdaļa, un man ir grūti iedomāties savu darbu, ja komandā nebūtu mākslas terapeita.” Sīle norāda, ka māksla ne tikai palīdz slimniekiem, bet arī atvieglo ārstēšanas procesu, jo tai ir spēja ietekmēt cilvēka bioķīmiskos procesus, kas būtiski veicina atveseļošanos: “Ja mēs nonākam stāvoklī, kur bioķīmija smadzenēs nosvārstās, tad pavisam noteikti ir vajadzīga veselīga sublimācija, un māksla var būt viens no šādiem veidiem.”
Sīle arī akcentē to, cik svarīgi ir izmantot mākslu kā daļu no visaptverošas ārstēšanas pieejas, lai uzlabotu pacientu dzīves kvalitāti: “Nosūtījums uz muzeju nav universāli pielietojams jebkurā situācijā, bet funkcionēšanas atjaunošanā, socializēšanās, labbūtības veicināšanā, ticības iegūšanā saviem spēkiem, ka es varu kaut ko vairāk – tas veicinātu cilvēka ticību tam, ka viņš tiešām var dzīvot kvalitatīvāk un pilnvērtīgāk.”
Kultūras finansējuma loma Latvijas nākotnē. Visi iepriekš aplūkotie faktori apstiprina to, kādēļ ir svarīgi turpināt pārskatīt un precizēt kultūras finansējuma uzskaiti, lai nodrošinātu taisnīgu un atbilstošu resursu sadali. Ir nepieciešams meklēt risinājumus, lai uzlabotu privātā sektora ieinteresētību un atbalstu kultūrai un stiprinātu valsts kapitālsabiedrību ieguldījumu šajā jomā. Šajā kontekstā Solvita Krese uzsver, ka Latvijai ir jādomā stratēģiski un ar mākslas un kultūras palīdzību jāceļ citas sabiedrības funkcijas. Tāpat ir būtiski turpināt diskusijas par finansējuma modeļiem un meklēt risinājumus, lai uzlabotu kultūras nozares atbalstu un veicinātu tās attīstību.
Šeit diskusijai paveras nākamais būtiskais jautājums – kopējās Latvijas kultūrpolitikas stratēģijas esamība vai neesamība. Nākamajā Arterritory.com sagatavotajā viedokļu tekstā “Latvijas kultūras stratēģija. Vai tāda pastāv?” kultūras jomas profesionāļi piedāvās savus risinājumus un priekšlikumus.
***
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild biedrība “Mākslas platforma”. #SIF_MAF2024
