Šodienas mākslas institūcijas paradigmas maiņa

2021. gada sākumā iznāca Ņujorkā dzīvojošā ungāru rakstnieka un kultūrstratēģa Andrāša Sānto grāmata “Muzeja nākotne: 28 dialogi” (The Future of the Museum: 28 Dialogues), kuras tapšanas motivācija bija pandēmijas izraisītā visu mākslas institūciju aizvēršana. “Tas bija īstais brīdis, lai parunātos ar muzeju direktoriem par muzeju nākotni – jo šī nākotne bija tikko sākusies. Bija izteikta sajūta, ka 2020. gads ir jaunas nodaļas sākums, lai arī kāda šī nodaļa nebūtu,” tā 2021. gada vasarā sarunā ar Arterritory.com teica grāmatas autors. Ir pagājuši četri gadi kopš šī brīža. Vai tas tiešām bija “slieksnis”, kas kardināli mainīja mākslas institūcijas un sabiedrības attiecības? Kādas tās ir šodien? Kāds ir mākslas institūcijas statuss un darbības stratēģija šodienas sarežģītajā pasaulē? Kas ir mākslas patērētāji un potenciālā auditorija? Vai mākslas institūcijas runā monologā vai tomēr veido dialogu ar sabiedrību? Kā atrast līdzsvaru starp intelektuālo cietoksni un Disnejlendu? Kā palīdzēt cilvēkiem saprast mākslu? Šie jautājumi ir svarīgi, mēģinot atrast ceļu pie skatītājiem; cenšoties viņiem atklāt to, ka māksla palīdz pieņemt un saprast dzīvi.

Diskusijā “Šodienas mākslas institūcijas paradigmas maiņa”, kas norisinajās 27. maijā Latvijas Nacionālaja mākslas muzejā, par šiem jautājumiem sarunājās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce, kuratore, Latvijas Laikmtīgā mākslas centra direktore Solvita Krese, mākslinieks, Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas kurators Artūrs Virtmanis un kuratore, galerijas ASNI līdzdibinātāja, Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēja Auguste Petre. Diskusiju vadīja Arterritory.com redaktore Daiga Rudzāte.

Piedāvājam noskatīties diskusijas ierakstu.