Latvijas kultūras telpa, izglītības loma un nozīme mākslas izpratnē
Diskusija
28. septembrī Botāniskajā dārzā izstādes “SATIKT AUGU SEVĪ. Etīde dabai un emocijām” publiskās programmas ietvaros notika diskusija “Latvijas kultūras telpa: izglītības loma un nozīme mākslas izpratnē”, ko rīkoja Arterritory.com sadarbībā ar Latvijas Universitāti.
Tās fokusā bija izglītības nepieciešamība un klātesamība mākslas uztverē un apguvē. Kādēļ mākslai vajadzīga izglītība un izglītībai māksla? Kāda ir saikne starp šīm jomām? Diskusijas dalībnieki sarunājās par mākslas pieejamību, pievēršot uzmanību tam, kā bērni un jaunieši iepazīstas ar mākslu jau skolas laikā, kā veidojas viņu izpratne par mākslas nozīmi un vērtību sabiedrībā. Kas mūsdienu Latvijā rūpējas par mākslas mācīšanu? Kas piedalās un ir atbildīgs par šo mācīšanās procesu – pedagogs, mākslas institūcijas, mākslinieki, kuratori? Kur un kā izglītība spēlē izšķirošu lomu mākslas apguvē un tās nozīmes veidošanā sabiedrībā? Būt skolotājam ir mans lielākais mākslas darbs, – teicis Josefs Boiss.
Diskusiju vadīja kuratore un mākslas pētniece Maija Rudovska. Tajā piedalījās Aija Tūna (programmas “Latvijas skolas soma” nodaļas vadītāja), Ilze Vītola (docente Latvijas Mākslas akadēmijā, mākslas izglītības centra “TRĪS KRĀSAS” dibinātāja), Māra Žeikare (izglītības projektu kuratore Latvijas Laikmetīgajā mākslas centrā), Artūrs Punte (mākslinieks), Ingrīda Pičukāne (māksliniece un mākslas pedagoģe), Ingrīda Irbe (lektore Latvijas Universitātes Mākslas un tehnoloģiju nodaļā).
Maija Rudovska, kuratore un mākslas pētniece
0:02:41 Mākslai pēc būtības piemīt pedagoģisks raksturs, jo tā gan audzina, gan izglīto. Katram māksliniekam ir sava motivācija, kādēļ viņš rada mākslas darbu, kas ir tā viņa vajadzība un beigās viņš ir arī šis te skolotājs jeb mediators starp paša radīto jeb radošo darbu un publiku jeb skatītāju, kontekstu un tā tālāk.
1:23:23 Skaidrs, ka mākslas un izglītības jomā Latvijas kultūrtelpā vēl daudz kas jādara. Notiekošais ir ļoti fragmentārs, tomēr ir daudzi uzlabojumi un cerība, ka tuvākā nākotnē būs vēl.
Aija Tūna, programmas “Latvijas skolas soma” nodaļas dibinātāja un vadītāja
0:12:35 Cilvēkam ir vajadzīga izglītība, mācīšanās, un māksla ir viens veids, kā raudzīties uz pasauli un kā izteikt sevi. Un tur mums veidojas tāds trijstūris. Tas ir stabils, un tajā faktiski ietilpst visa pasaule. Man liekas, ir ļoti svarīgi nevis mācīt par mākslu, bet radīt iespēju, sākot jau no ļoti agra vecuma, ikvienam cilvēkam pieredzēt mākslu, neeksaminējot, vai pareizi saprasts, ko tas mākslinieks ir gribējis pateikt, parādīt, bet mēģināt ielūkoties sevī un saprast, ko man šis liek domāt.
0:13:31 Ir vajadzīgas “pirms” un “pēc” norises. Respektīvi, apmeklējot kādu mākslas notikumu, ir labi jau kaut ko zināt, un atgriežoties ir ļoti vērtīgi aprunāties, kas ir noticis, bet iet tālāk par “patīk, nepatīk”, par emocionālo virskārtu. To ir viegli pateikt – “man patīk, man nepatīk”, bet ir jāpieslēdz tie labie jautājumi – kāpēc man patīk vai nepatīk.
0:14:17 Mēs mākslu redzam kā sevis iepazīšanas, sevis attīstīšanas iespēju. Un svarīgi, lai būtu šī te mākslas izpratnes kompetence, kurai seko izpausmes kompetence – ar zīmēšanas stundām, vizuālās mākslas stundām, interešu pulciņiem. Lai tā doma ir klātesoša katrā darbiņā.
0:15:06 Katrs komponents ir tik ļoti svarīgs un pie katra ir tik daudz ko darīt, un tas ir vairāk nekā didaktiski mācīt. Un uz to mēs cenšamies iet.
0:18:21 No izglītības sistēmas kaut kā ir pazudušas skices. Ar pirmo reizi nevar izteikt to, kas galvā. Parasti saka, ka pirmās trīs reizes ir vistipiskākās klišejas, un pēc tam sāk kaut kas šķilties.
0:18:58 Mācīt ne tikai skaisti uzzīmēt, bet mācīt mākslas darba radīšanas procesu, manuprāt, ir ļoti svarīgi, tad tas no tās galvas iznāk ārā.
0:49:34 Tas jau ir tas, kas tiem bērniem un jauniešiem ir vajadzīgs – viņi ārkārtīgi precīzi nolasa godīgu un īstu attieksmi. Varbūt tā savā ziņā arī ir tā zelta atslēdziņa.
0:50:31 Ir tik ļoti svarīgi, ka Latvijā ir šī programma, kas sniedz iespēju katram bērnam sastapt mākslinieku tādā vai citādā veidā. Skolotāji strādā ar vielu un priekšmetiem, bet mākslinieks runā kā cilvēks ar cilvēku, un tā ir tā lielā vērtība un iespēja pieredzēt.
0:51:32 Ir ļoti svarīgi nokomunicēt vēstījumu. Šinī gadījumā mēs vairāk runājam par mākslu. Vai nu izstāžu reklāmas teksti, vai katalogu ievadi vai kaut kādi muzeju pieteikumi mēdz būt divu veidu – vieni ir tie reklāmiskie un otri ir tie ļoti samākslotie un gudrie, neko nepasakošie. Ne viens, ne otrs nepalīdz skolotājam izvēlēties.
0:53:07 Mēs Latvijas skolas somu esam “iedabūjuši” izglītības likumā kā mācīšanās resursu, un tas ir ļoti liels sasniegums un drosmīgs solis. Tas, ko mēs visu laiku cenšamies darīt, tā labestīgi piespiest skolotāju atteikties no visiem “bet es nevaru, jo...”
0:53:58 Kultūra jau ir mums visapkārt, reklāmās, popkultūrā, pašu veidotajā saturā sociālajos tīklos. Ar katru tikšanos ar mākslinieku, ar katru izstādes apmeklējumu, kāds paņems ideju, kā es labāk to varu darīt, kā es precīzāk varu savu domu paust un kā es to skaistāk varu izdarīt vai kā citādi. Arī tādā ziņā mums tā ietekme ir.
0:56:02 Radīt skolotājiem iespēju pašiem ieraudzīt.
1:09:13 Kaut kāda ūdens pilīte uz tā akmens pil un, ja mēs turpināsim, tad arī notiks lielākas izmaiņas. Es pilnībā piekrītu, ka ir liela nevienlīdzība un neviendabība kultūras pieejamībā un arī vēlmē, gatavībā kultūru sastapt.
1:09:44 Mums ir dati, ka arī bērni no Rīgas centra nav bijuši nedz Nacionālajā mākslas muzejā, nedz viņi zina galerijas. Savukārt bērni no provinces atbrauc un tad “ņem priekšā” Rīgā visas kultūras institūcijas. Un dara to nevis formāli, bet patiesi un ar jēgu ieinteresētu skolotāju vadībā.
1:10:09 Ir laikam vēl viena lieta, kas mums ir jāņem vērā, joprojām trenējot savu pacietību un neatlaidību un misijas apziņu. Šobrīd vecāki ir 90. gadu bērni, kuri auga tajos, es atļaušos teikt, juku laikos, kad vecākiem bieži vien nebija laika domāt par kultūru vai tādām augstām matērijām. Kad nebija naudas un notika viss pārējais. Līdztekus šodienas bērniem mēs rādām kultūru un kultūrvietas arī viņu vecākiem.
1:11:35 Vidēji gadā notiek apmēram 10 000 kultūras norises visdažādākajās izpausmes formās. Tas katliņš ir sācis virt un to ir jāturpina pieskatīt.
Ilze Vītola, docente Latvijas Mākslas akadēmijā, mākslas izglītības centra “TRĪS KRĀSAS” dibinātāja un vadītāja
0:23:25 Man pašai tuvāka fenomenoloģijā balstīta pieeja, kas ir vērsta uz individuālām pieredzēm un individuālām interesēm. Es īsti neticu metodēm, kas spēj noklāt visu laukumu. Un, lai tā strādātu, man kā mākslas pasniedzējai ir ļoti labi jāzina māksla, man ir jāzina, kas notiek. Es ērti jūtos tikai tad, kad man ir tāds liels, nesen redzētu izstāžu atmiņu un attēlu krājums. Protams, attēli nevar aizvietot reālās pieredzes, bet, savā ziņā, savu pieredzi es izmantoju kā resursu, lai katrā epizodē (kad es pēc kaut kādām pazīmēm, kaut vai pēc tām pašām skicēm vai teiktā, vai tā, ko bērns man rāda, kas viņam patīk) varētu “piespēlēt” izcilas mākslas piemērus un viņu tādā veidā ieinteresēt par mākslu vistiešākajā veidā. Faktiski – nav arī tādas milzīgas atšķirības, strādājot ar studentiem. Jo arī Mākslas akadēmijas nodarbībās ar studentiem es sajūtos palīdzoša. Svarīgi ir izprast mākslas pedagoģiju, izmantojot mākslas perspektīvu.
0:25:57 Savukārt mēģinājums pārstāstīt mākslas vēsturi, manuprāt, vairs nav universāla metode. Ir ļoti maz jauniešu, kurus interesē, kas kam sekoja un kā nu tur bija.
0:26:32 Uzskatu, ka labus rezultātus (“rezultāti” ir tāds šaubīgs vārds), jēdzīgu procesu var nodrošināt un interesi panākt, ja tu spēj kā bumbiņu pamest pretim savu piemēru viņa uzjundītam jautājumam. Tur audzēkņu vecumam īsti nav nozīmes.
0:57:32 Palīdzēt var tikai, ja skolotājam ir tāda vēlme.
0:59:02 Zinot skolotājus, skolotāju auditoriju, es varu teikt, ka interese un atsaucība galeriju vai muzeju piedāvātajiem pasākumiem ir ļoti liela.
1:00:07 Protams, ka skolotājam būtu proporcionāli jāredz vairāk.
1:00:24 Es arvien domāju, ka interese no skolotāju puses ir nevienāda, un ko darīt ar mākslas skolotājiem, kurus principā neinteresē māksla, es nezinu.
1:15:35 Man vairs nav jātaisnojas par mākslas pedagoģijas studiju kursa nozīmīgumu.
1:16:45 Es redzu nākotni nepilna laika mākslas skolotājos, kuri darbojas kā mākslas profesionāļi, kas ar savu pieredzi dalās skolotāja vai pasniedzēja lomā limitēta laika projektos.
1:17:46 Aizspriedumainība pret pedagoģiju kā pret “zemāku” jomu no mākslas studentu puses noteikti ir mazinājusies vai faktiski vairs nav, un interese par mācīšanu ir.
1:18:53 Mēs vecāku sapulcē stāstām par mākslu un par paralēlēm tādos domāšanas virzienos, kas ir laikmetīgā mākslā un kādi ir tie mūsu centieni mākslas nodarbībās.
1:19:19 Ir mazinājusies arī tendence, ka vecāki savus nerealizētos sapņus mēģina īstenot caur bērniem.
1:19:39 Māksla ir krietni daudzveidīgāka, un tas ir tā cerīgi.
Māra Žeikare, izglītības projektu vadītāja, kuratore Latvijas Laikmetīgajā mākslas centrā
0:15:38 Gribu īpaši izcelt mākslas un kultūras spēju veicināt labbūtību visos līmeņos, visos vecumos.
0:16:06 Ļoti vēlētos izcelt cilvēku, kas savieno šīs divas jomas – mākslu un izglītību. Un izcelt to, cik liela nozīme ir šiem cilvēkiem, kas ir profesionāļi, kas ir šie te mediatori – viņi var būt kuratori, var būt izglītības projektu vadītāji, bet bez viņiem šī satikšanās nenotiek.
0:35:27 “Mākslinieks ir klātesošs” – tas bija ilgtermiņa projekts: sešu, septiņu mākslinieku rezidences dažādās Latvijas skolās. Visas tās bija vispārizglītojošās skolas, un mums bija arī svarīgs aspekts, lai šīs rezidences darbotos iekļaujoši. Tātad, lai būtu pārstāvēti bērni un jaunieši ar dažādiem traucējumiem.
0:35:58 Šī projekta veiksmes atslēga, manuprāt, bija tā, ka mēs viņu balstījām sabiedrības vajadzībās, tieši balstījām savā pieredzē, iepriekš strādājot skolās.
0:36:46 Tātad, ilgtermiņa sadarbība – viens atslēgas vārds un vajadzībās balstīts produkts.
1:01:42 Tieši raugoties no laikmetīgās mākslas pozīcijas, ir diezgan traģiski, ka mums nav vienas institūcijas, kura pilda šo funkciju. Tad skolotājs vienmēr zinātu, kur tā laikmetīgā māksla būs.
1:03:07 Vēl viena lieta, ko gribēju pieminēt. Es vēlos rosināt, lai arī citas laikmetīgās mākslas institūcijas mērķtiecīgi strādā ar skolām, skolotājiem, skolēniem, un tas var nebūt arī kas ļoti sarežģīts – tās var būt arī vienkāršas sarunas ar māksliniekiem. Jūs uz šīm sarunām varat uzaicināt tuvējo skolu, kas atrodas tepat.
Artūrs Punte, dzejnieks, skaņu mākslinieks
0:20:15 Man nav tādas skaidras pedagoģiskas koncepcijas, pēc kuras es vados. Skolā es cenšos darīt to, kas mani pašu interesē tajā brīdī. Pārbaudīt hipotēzes, pie kurām es tik un tā strādāju, vienkārši tās iespējams atrisināt, ja ir tā klase, ir noteikts cilvēku daudzums.
0:20:52 Mans redzējums ir ļoti vienkāršs – ja mēs pieņemam, ka skola sagatavo augošu topošo pilsoni dzīvei sabiedrībā, tad viens no atskaites punktiem ir māksla. Kā pieaudzis cilvēks viņš ik pa brīdim atdursies pret mākslu un, lai tas nav kultūršoks, viņš arī skolas laikā satiek “dzīvus” māksliniekus, praktizē mākslu kā autors ar citu mākslinieku palīdzību. Es vienkārši cenšos skaidrot savu ceļu, to, kā es esmu nonācis līdz kaut kādai idejai. Parasti tas neizraisa neizpratni.
0:22:04 Atlase notiek, arī bērnu vidū. Nevar teikt, ka mēs, strādājot ar simts procentiem bērnu, varam panākt kādu rezultātu. Es domāju – nē. Un varbūt arī nav tādas nepieciešamības.
0:22:28 Pēc pieredzes varu teikt, ka mākslas darbu var izskaidrot ikvienam. Jebkuru mākslas darbu var izskaidrot jebkuram.
1:20:55 Man, līdzīgi kā mums visiem, nav datu, ka ļautu spriest, vai aizspriedumi par laikmetīgo mākslas mazinās, un savu individuālo pieredzi es galīgi negribētu vispārināt. Bet es ļoti maz saskaros ar kaut kādiem stereotipiem. Varbūt jāsaka paldies interneta izplatībai, tas šobrīd ir visaptverošs un visi visu ko jau ir redzējuši un daudz ko zina.
1:21:54 Es pat teiktu, ka skolnieki reģionos un Rīgā maz atšķiras. Vienīgā atšķirībā ir tā, ka skolnieki reģionos daudz ko māk paveikt paši savām rokām.
Ingrīda Pičukāne, māksliniece un mākslas pedagoģe
0:05:58 Lai cilvēki labāk saprastu, viņus ir jāizglīto.
0:16:55 Es vispār esmu cilvēks, kuram patīk skaidrība un saprotamība, tāpēc savā mākslā ļoti piedomāju pie tā, lai cilvēki saprastu, ko es gribu pateikt.
0:17:41 Mēs strādājam pie tā, lai noformulētu domu un nodotu to arī skatītājam.
0:41:51 Tā kā es strādāju ar feminisma mākslu kā māksliniece, tas jau rada cilvēkos ļoti daudz negatīvu emociju. Līdz ar to, strādājot mākslā, man ir jāizdara ļoti liels darbs, lai vispār veiktu šo komunikāciju, jo cilvēki jau sākotnēji ir naidīgi noskaņoti. Tāpēc tā spēle ir nedaudz cita.
0:42:27 Izglītībā nav šī feminisma aspekta, tas netiek mācīts (lai gan būtu par to jārunā), un cilvēkiem nav izpratnes. Īstenībā identiski tieši tas pats notiek ar mūsdienu mākslu – jo cilvēkiem mazāk zināšanu, jo viņiem mazāk skaidro, mazāk stāsta.
0:43:34 Šis dialogs, šī izstāstīšana un skaidrošana ir absolūti nepieciešama, lai vispār veidotu komunikāciju.
0:45:28 Esmu sapratusi, ka darbā ar bērniem būtiskākais ir nodibināt kontaktu. Īstenībā, līdzīgi kā teicu par feminismu un mūsdienu mākslu. Ir jāveido kontakts. Kad tas ir nodibināts, veidojas dialogs, tu vari runāt ar bērniem.
0:46:10 Man ir būtiski arī atzīt bērniem, ka es kļūdos.
0:47:10 Būtiskākais ir tas, kas ir problēma Latvijā kopumā – tas ir dialogs. Caur sarunām, dialogu var panākt sapratni par mākslu, un tad, manuprāt, rodas arī interese. Pozitīvā interese.
1:05:01 Pieejamība ir ļoti būtisks faktors. Tā ir tāda lieta, kas saistīta ar ienākumiem, ar to, kādā sociālajā grupā šie bērni auguši, kas ar viņiem ir noticis. Īstenībā ar skolotājiem ir tieši tas pats.
1:07:15 Vajadzētu vairāk ieguldīt cilvēkresursos – gan skolotājiem maksāt vairāk, gan cilvēkiem, kas atbild par tehniskajām lietām, psihologiem utt.
Ingrīda Irbe, gleznotāja, lektore Latvijas Universitātes Mākslas un tehnoloģiju nodaļā
0:28:36 Manuprāt, jo izglītotāks ir pedagogs, jo labāk.
0:30:50 Kā mācīt, tas jau ir cits jautājums. Svarīgākais ir personība – vai tā ir personība, kas māca. Neatkarīgi no priekšmeta. Ja neesi personība, ja nav zināšanu, tad labāk nestāties lielas auditorijas priekšā.
0:31:35 Pedagoga profesija ir viena no ekskluzīvajām profesijām. Mācītājs, ārsts un skolotājs. Mūžu mūžos ir bijis, ka mācīt spēj cilvēks, kuram ir pieredze un “bagāža”. Bet vai tā notiek mūsdienās?
0:32:52 Svarīga ir mākslas un pedagoģijas kursu proporcija, kas tika izjaukta. Manuprāt, tas nebija labi.
0:33:07 Kļūst arvien sliktāk, jo samazinās mācību laiks tiem, kuri grib apgūt vizuālās mākslas pedagoga profesiju.
1:14:04 Nebūtu slikti, ja Latvijā skolniekiem skaistākie, lielākie muzeji būtu pieejami bez maksas.
***
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild biedrība “Mākslas platforma”. #SIF_MAF2024
