Māksla publiskajā telpā: nepieciešamība vai greznība?
Viedokļi
Kā mākslas transformē pilsētu un tās iedzīvotājus? Vai māksla pilsētvidē ir greznuma lieta vai sabiedrības attīstībai un veselīgai demokrātijai būtiska nepieciešamība? Vai māksla publiskajās telpās spēj izglītot, rosina domāt un veicina piederības sajūtu? Un par ko pārvēršas pilsētas bez sava mākslas stāsta? Pēdējā laikā visi šie jautājumi atkal izteikti aktualizējas. Lai arī atsevišķi mākslas piemēri publiskajā telpā Latvijā dzīvo jau ilgstoši un laiku pa laikam parādās jauni, mākslas klātbūtne nav sistemātiska un mērķtiecīgi attīstīts process. Šķiet, joprojām trūkst izpratnes par mākslas lomu pilsētvidē.
Lai māksla kļūtu par nozīmīgu sabiedrības un telpas daļu, nepieciešami gan skaidri mehānismi, gan izpratne un pieredze. Šobrīd viens no būtiskākajiem izaicinājumiem ir abu šo trūkums. Kā norāda arhitekte un urbāniste Evelīna Ozola “Latvijas māksliniekiem, dizaineriem un arhitektiem nav bijis daudz izdevību gūt pieredzi lilelformāta vides objektu veidošanā.” Arī Māra Lāce atzīmē, ka pat talantīgiem māksliniekiem “ne katrs darbs var izdoties. Tikai ilgstošs darbs sniedz iespēju tēlnieciskās valodas attīstībai un formveides pārliecībai.”
Māra Lāce: Tikai ilgstošs darbs sniedz iespēju tēlnieciskās valodas attīstībai un formveides pārliecībai.
Publiskā māksla ir joma, kurā īpaši precīzi darbojas princips – darbs dara darītāju, un, līdzīgi kā ar kultūras baudīšanu kopumā, apetīte rodas ēdot. Sabiedrībai jādod iespēja pieredzēt, skatīties, domāt, sajust – līdz māksla kļūst par pašsaprotamu un gaidītu pilsētvides un publiskās telpas sastāvdaļu.
Vairākās Eiropas valstīs “mākslas procenta” princips darbojas jau gadu desmitiem – Francijā un Nīderlandē kopš 1951. gada, Skandināvijā – jau vairākas desmitgades. Arī Igaunijā kopš 2011. gada darbojas “procentu likums”, kas nosaka obligātu mākslas integrāciju publiskajās būvēs. Rezultātā māksla kļuvusi par neatņemamu publiskās telpas sastāvdaļu, nevis izņēmumu.
Latvijā ideja par “mākslas procentu” tiek apspriesta jau kopš 2000. gadu sākuma. Šobrīd tā atkal aktualizēta Arhitektūras likuma izstrādes gaitā – kā iespēja nodrošināt kvalitatīvas mākslas klātbūtni sabiedriskajās būvēs un pilsētvidē. Tomēr mehānismi paši par sevi nav pietiekami. Kā apliecina Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce – mums nav jāizgudro ritenis no jauna: pasaulē ir izcili piemēri, kas demonstrē, kā māksla spēj kļūt par pilsētvides un identitātes neatņemamu sastāvdaļu. Viņa min Čikāgu, Otavu, Berlīni un Bilbao – un tādus autorus kā Entonijs Gormlijs, Anišs Kapūrs, Luīze Buržuā, Eduardo Čilida, Bernārs Venē. “Viņu darbi apkārtējā vidē ir gan pašpietiekami, gan ar spēcīgu māksliniecisko formu,” viņa norāda. “Tie eksistē telpā ar skaidru klātbūtni, un reizē – ar lielu cieņu pret apkārtējo vidi.”
Šajā kontekstā arī Latvijai ir iespēja – ne tikai runāt par mākslu publiskajā telpā, bet rīkoties ilgtermiņā. Rīkoties ar pārliecību, atbildību un sapratni par to, ka māksla nav greznība, bet kultūras, domāšanas un sabiedrības veselības elements.
Turpmākajā tekstā Latvijas mākslas un pilsētvides profesionāļi dalās savā redzējumā par mākslas nozīmi publiskajā telpā – tās ietekmi uz sabiedrību, demokrātiju, identitāti un estētisko kvalitāti –, kā arī piedāvā konkrētus priekšlikumus ilgtspējīgas rīcībpolitikas veidošanai.
Viedokļus izsaka: mākslas zinātniece Māra Lāce, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore; arhitekts Austris Mailītis, biroja Mailītis Architects dibinātājs; kuratore Zane Onckule, laikmetīgās mākslas centra kim? programmas direktore; māksliniece un dizainere Liene Mackus; arhitekte un urbāniste Evelīna Ozola, Rīgas Pilsētas galvenā dizainere; kā arī profesore Laima Geikina, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes mācībspēks un Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja.
Skats no Reiņa un Kristas Dzudzilo ekspzīcijas "TU MANI PADARĪJI PAR STIKLU" Padures muižā
Māksla publiskajā telpā kā izglītojošs instruments
Viena no biežāk piesauktajām mākslas funkcijām publiskajā telpā ir tās izglītojošais potenciāls – tiek uzskatīts, ka mākslai jāsniedz zināšanas par vēsturiskiem notikumiem, kultūras kanonu vai nozīmīgām personībām, jāattīsta estētikas izpratne, jāuztur atmiņa par kolektīvo pieredzi vai jāatspoguļo sabiedrībai svarīgas vērtības. Vienlaikus tiek sagaidīts, ka tā rosinās domāt, veicinās empātiju un dialogu, stiprinās piederības sajūtu un veidos tiltu starp pagātni, tagadni un nākotni. Tomēr, kā uzsver vairāki eksperti, šī funkcija nav automātiska vai pašsaprotama. Lai māksla patiesi kļūtu par izglītojošu instrumentu, tai ir jābūt saturiski jēgpilnai, vizuāli kvalitatīvai un spējīgai pielāgoties auditorijai un kontekstam.
Laima Geikina uzsver, ka mākslas izpratne ir cilvēkam raksturīga, unikāla spēja, kas padara tos par cilvēkiem. Tāpēc mākslai piemīt arī dziļš izglītojošs potenciāls. Viņasprāt, pat vienkārši “skaists objekts” publiskajā telpā var būt izglītojošs, taču patiesi nozīmīga ir tā māksla, kas liek uzdot jautājumus. Jo – izglītība nav par pareizajām atbildēm, bet gan par spēju domāt.
Šo skatījumu papildina arī arhitekts Austris Mailītis, kurš uzsver, ka māksla publiskajā telpā piedāvā iespēju saskarties ar vizuālo kultūru arī tiem, kuru ikdiena nav cieši ar to saistīta. Šāda nejauša sastapšanās var būt īpaši spēcīga – tieši tā spēj kļūt par izglītojošu pieredzi. Tas uzliek atbildību māksliniekam – radīt darbu, kas spēj ‘izsist’ no vienaldzības, runāt gudri, asprātīgi un emocionāli uzrunājoši. “Mākslai publiskajā telpā ir jābūt gudrai – tai jāspēj vienlaikus būt jēgpilnai, estētiski kvalitatīvai un emocionāli atvērtai,” viņš uzsver. Asprātībai vai provokācijai, viņaprāt, nedrīkst būt nejaušs vai tukšs efekts – tai jābūt pamatotai un spējīgai uzrunāt cilvēkus dažādās situācijās un garastāvokļos.
Austris Mailītis: Mākslai publiskajā telpā ir jābūt gudrai – tai jāspēj vienlaikus būt jēgpilnai, estētiski kvalitatīvai un emocionāli atvērtai.
Sabiedrības daudzveidība padara publisko telpu vienlaikus pieejamu un izaicinošu – to uzsver gan Austris Mailītis, gan Zane Onckule. “Lai runātu par publiskās mākslas nozīmi, vispirms jāprecizē, ko saprotam ar jēdzieniem ‘publiskā māksla’ un ‘publiskā telpa’,” norāda Onckule, akcentējot, ka šīs disciplīnas virzība un mērķi joprojām nav viennozīmīgi skaidri. Viņasprāt, publiskā māksla nereti kalpo kāda konkrēta naratīva nostiprināšanai, un tās izglītojošais potenciāls tiek pārprasts, turklāt tai nereti pievienojas populistisks un dekoratīvs moments. “Šis aspekts kļūst problemātisks, ja mākslas funkcija tiek reducēta uz vienkāršu dekoratīvu ‘labi jušanās’ nodrošināšanu, balstoties pieņēmumā, ka sabiedrībā nav pietiekamas izpratnes par laikmetīgo mākslu,” viņa brīdina. Tā vietā mākslai būtu jāveido platforma izziņai, diskusijai un līdzdalībai, jo daļai sabiedrības māksla pilsētvidē ir vienīgais kontakts ar vizuālo kultūru.
Savukārt Māra Lāce uzsver, ka izglītojošs potenciāls nav automātisks arī tad, kad runa ir par tradicionāliem pieminekļiem. Viņasprāt, būtisks izaicinājums publiskajā mākslā Latvijā ir tieši stāstniecība un interpretācija – ar mākslas darbu nepietek, ja netiek radīta iespēja to saprast, izskaidrot vai piedzīvot dziļākā līmenī. “Ja nezini, kas “viņš” bija, ja nav stāstījuma, tad šis objekts neko nemāca,” viņa saka, kā piemēru minot Andreja Upīša pieminekli. Lāce arī akcentē vērtējuma mainīgumu: objekti, kas vienā laikmetā šķiet nozīmīgi, citā var kļūt par strīdu iemeslu. Šo dinamiku spilgti ilustrē gan konfederātu pieminekļu demontāžas ASV, gan viņas personīgais viedokļa maiņas piemērs attiecībā uz Uzvaras pieminekli Rīgā – savulaik viņa uzskatījusi, ka to vajadzētu saglabāt izglītojošos nolūkos, taču vēlāk atzinusi, ka tas vairs nav iespējams.
Reinis un Krista Dzudzilo. Instalācija “Pieskarties saulei” Mākslas festivalā "Cēsis 2021"
Austris Mailītis šīs idejas papildina ar konkrētiem piemēriem, kuros publiskā māksla spējusi apvienot vizuālu klātbūtni ar izglītojošu dimensiju. Viens no tādiem piemēriem, viņaprāt, ir Rīgas pilsētvides plakātu sērijas, kur mākslinieki ar savu vizuālo valodu ienāca ikdienas telpā, radot komunikāciju ar pilsētnieku. Otrs – instalācija “Pieskarties saulei” (Reinis un Krista Dzudzilo), kas sākotnēji tika izstādīta Cēsu Mākslas festivālā. Tur darbs ar neredzīgo brillēm un ritmiskiem skaņas impulsiem atsaucās uz vietas vēsturisko kontekstu – padomju laikos tur atradās Neredzīgo biedrības uzņēmums. Kad instalācija tika pārvietota uz Rīgu – Hanzas pļavu, vietu, kur iecerēts Laikmetīgās mākslas muzejs, – tā ieguva citu nozīmi: klusā, bet spēcīgā veidā simbolizēja šīs institūcijas neredzamību Latvijas kultūrvidē. Šī spēja mainīt nozīmi atkarībā no konteksta, vienlaikus saglabājot dziļumu, Mailīša skatījumā ir raksturīga tieši gudrai publiskajai mākslai – tā nav pamācoša tradicionālā nozīmē, bet izglītojoša kā impulss – domāt, sajust, reflektēt.
Onckule arī uzsver, ka daļai sabiedrības māksla pilsētvidē ir vienīgais veids, kā viņi saskaras ar vizuālo kultūru. Tāpēc īpaši būtiski ir palīdzēt šai saskarsmei notikt – ar izskaidrošanu, ar līdzdalību, ar veidiem, kā māksla var kļūt pieejamāka. Jauniešiem tas bieži vien var būt pirmais kontakts ar laikmetīgo mākslu, un arī tādi mākslas veidi kā grafiti vai apropriētā māksla var kalpot kā izejas punkts dziļākai interesei, ja tie tiek izmantoti mērķtiecīgi.
Aigars Bikše. Divi Raiņi. Foto: Reinis Hofmanis
Māksla publiskajā telpā kā nacionālās identitātes stiprinātāja
Māksla publiskajā telpā bieži tiek uztverta kā nacionālās identitātes vizuālais atspulgs – tā spēj stiprināt valstisko piederību, iedvesmot un radīt kopības sajūtu. Latvijā šī funkcija ir īpaši nozīmīga, taču eksperti uzsver – lai tā nezaudētu savu spēku, mākslai jārunā pārliecinoši un patiesi, nevis jābalstās atkārtotu simbolu shēmās vai ideoloģiskā patosā.
Māra Lāce uzsver, ka īpaši mazām valstīm, piemēram, Latvijai, māksla publiskajā telpā var spēlēt būtisku lomu sabiedrības pašapziņas veidošanā. Viņa norāda: “Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēkiem bieži tiek iedzīts tā dēvētais ‘lūzera sindroms’. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi veidot tādus mākslas darbus, kas nevis devalvē, bet tieši pretēji – iedrošina, dod spēka sajūtu, lepnumu un piederību. Mums ir vajadzīgi objekti, kas vairo cilvēkos pašapziņu.” Kā spilgtu piemēru viņa min Brīvības pieminekli – tēlnieka Kārļa Zāles (1888-1942) darbu, kurā “izcilas formas apvienojas ar spēcīgu ideju”. Lāce uzsver arī šī objekta vēsturisko dzīvotspēju, norādot, ka tā saglabāšanās padomju laikā ir “brīnums, kas liecina par to, kā ideja un mākslinieka raksturs var izdzīvot cauri visiem vēstures satricinājumiem”.
Māra Lāce: Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēkiem bieži tiek iedzīts tā dēvētais ‘lūzera sindroms’. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi veidot tādus mākslas darbus, kas nevis devalvē, bet tieši pretēji – iedrošina, dod spēka sajūtu, lepnumu un piederību.
Savukārt Laima Geikina vērš uzmanību uz iespējamo risku, kas rodas, kad māksla tiek reducēta līdz valstiskas ideoloģijas rīkam. “Cenšos izvairīties no skatījuma, kur māksla tiek izmantota kā ‘instruments’ – tas var viegli pārvērsties ideoloģijas propagandā,” viņa saka. Vienlaikus viņa neapšauba, ka māksla var radīt piederības sajūtu, un atzīst, ka “identitāte veidojas caur kultūru, un, ja kultūra piedāvā noteiktus simbolus, vērtības un idejas, tās kļūst par daļu no mūsu identitātes”.
Laima Geikina: Cenšos izvairīties no skatījuma, kur māksla tiek izmantota kā ‘instruments’ – tas var viegli pārvērsties ideoloģijas propagandā.
Zane Onckule šajā kontekstā norāda, ka Latvijā jau pastāv vairāki spilgti publiskās mākslas piemēri, kas saistīti ar nacionālās identitātes veidošanu. Viņa min Brāļu kapus un Salaspils memoriālu – objektus, kas ietver traģisku konotāciju, un vienlaikus ir kļuvuši par būtiskiem identitātes balstiem. Tāpat Onckule uzsver, ka arī vizuāli simboli, piemēram, Valda Celma veidotā Rīgas pilsētas zīme vai Holgera Elera Rīgas astoņsimtgades zīme, ir kļuvuši atpazīstami caur atkārtotu lietojumu un kontekstu. Viņa arī min vairākus mūsdienu autorus, kuru darbi spēj stiprināt identitāti, vienlaikus nezaudējot starptautisku valodu. Piemēram, mākslinieka Kriša Salmaņa reakcija uz Krievijas iebrukumu Ukrainā – plakāts, kurā redzams transformēts Vladimira Putina portrets – darbojās kā politisks manifests, skaidri paužot nostāju. Tāpat viņa izceļ Kristas un Reiņa Dzudzilo, kā arī Andra Eglīša darbus kā potenciāli spēcīgus nacionālās identitātes komentētājus. Tomēr Onckule uzsver: “Lai šie potenciāli spēcīgie darbi vispār varētu tapt, nepieciešama sistemātiska pasūtījumu politika. Nevis tikai atsevišķas, spontānas iniciatīvas.”
Zane Onckule: Lai šie potenciāli spēcīgie darbi vispār varētu tapt, nepieciešama sistemātiska pasūtījumu politika. Nevis tikai atsevišķas, spontānas iniciatīvas.
Šo ainu papildina Evelīnas Ozolas pārdomas par to, kā nacionālās identitātes veidošana mākslā Latvijā bieži notiek caur traģiskiem vai smagnējiem vizuālajiem kodiem. “Šķiet, ka vairums vides objektu Latvijā ir veidoti tieši nacionālās apziņas stiprināšanai – tie atgādina par ievērojamiem notikumiem, personībām un vietām. Daudzi no šiem objektiem saistās ar kādu traģisku vēstures lappusi, un pat panākumus cildinošiem mākslas darbiem nereti ir ļoti nopietns veidols,” viņa novēro. Lai arī viņa neapšauba piemiņas nozīmi, Ozola aicina domāt par līdzsvaru: “Es gribētu redzēt arī tikpat daudz gaišu, iedvesmojošu, pašapziņu stiprinošu mākslas darbu, kas atgādina par panākumiem – turklāt īstiem panākumiem, nevis ‘šajā mājā reiz viesojās ķeizars’.” Viņasprāt, šajā kontekstā svarīgs ir arī stilistiskais jautājums. “Es gribētu redzēt vairāk laikmetīgu meklējumu, jaunu interpretāciju latvietībai, jo drošs, daudzkārt staigāts ceļš ir tautiski raksti.” Kā piemēru veiksmīgam, bet nepietiekami novērtētam virzienam viņa min Latvijas Bankas kolekcijas monētas. “Tiesa, to mērogs ir miniatūrs, bet tematiskais loks ļoti plašs, un mākslinieciskie paņēmieni gana daudzveidīgi,” viņa norāda. Šīs monētas parāda, ka “latviskums var atklāties gan kā kāpostgalva, gan bobsleja ragavas, gan puķaina kleita no Rīgas Modēm, gan kā kaķīši, zaķīši un sivēntiņi no pasakām.”
Evelīna Ozola: Gribētu redzēt arī tikpat daudz gaišu, iedvesmojošu, pašapziņu stiprinošu mākslas darbu, kas atgādina par panākumiem – turklāt īstiem panākumiem, nevis ‘šajā mājā reiz viesojās ķeizars’.
Starp citu – tieši šobrīd Rīgas pašvaldība ir izsludinājusi metu konkursu par Neatkarības laukuma attīstību, kurā viens no uzdevumiem ir veltīts neatkarības tēmai – iespēja starpdisciplinārām komandām veidot jēgpilnu vides objektu ar laikmetīgiem izteiksmes līdzekļiem.
Pēterburgas mākslinieka Denisa Prasolova skulptūra “Pērtiķis Sems” Kronvalda parkā 2016. gadā. Skulptūra pārceļojusi uz Jaunās Teikas priekšpagalmu
Mākslas izteiksmes iespējas un sabiedrības pretestība
Publiskā māksla atklāj ne tikai to, ko vēlamies pateikt, bet arī to, cik brīvi jūtamies to darīt. Lai gan māksliniekiem netrūkst ideju, sabiedrības spēja pieņemt laikmetīgu izteiksmi bieži izrādās trausla. Vēl vairāk – diskusijas par mākslas darbiem publiskajā telpā nereti kļūst par mērījumu tam, cik liela brīvība reāli pastāv. Vairāki eksperti norāda uz bīstamu tendenci – radošā brīvība tiek apspiesta sabiedriskajā līmenī, kur dominē viedoklis, bailes un nepieņemšana.
“Laikmetā, kurā viedoklis dominē pār patiesību, izglītība un kritiskā domāšana nav luksusa prece – tā ir drošības jautājums,” uzsver Laima Geikina. Viņa skarbi raksturo šodienas realitāti, salīdzinot to ar laiku, kad brīvība bija dzīvības un nāves jautājums: “Pusmūžu esmu nodzīvojusi autoritārā režīmā. Mēs toreiz tik ļoti vēlējāmies brīvību – tik ļoti, ka bijām gatavi par to atdot dzīvību. Un tagad? Tagad mēs paši sev taisām mutes ciet.” Viņa atklāti jautā: “Vai mēs vispār esam gatavi brīvai izpausmei?”
Arī Zane Onckule pievēršas sabiedrības pārmaiņām, salīdzinot šodienas situāciju ar pagātnes pieredzi: “Ja paskatāmies pagātnē – uz Mākslas dienām, uz eksperimentālajiem procesiem, kas tajā laikā notika publiskajā telpā –, šodienas vidējam aritmētiskajam iedzīvotājam tas varētu šķist neaptverami.” Toreiz šajās norisēs piedalījās plaša sabiedrības daļa (protams, tas bija arī laikmeta emocionālā un politiskā pacēluma, pretestības un ideju intensitātes rezultāts), taču šodien, kā viņa saka, “visi ir kļuvuši par konformistiem”. Viņa uzskata, ka šī attieksme bremzē publiskās mākslas potenciālu gan sabiedrības, gan profesionālās vides līmenī.
Liene Mackus norāda uz vēl kādu būtisku aspektu – publiskās mākslas darbi ir redzami visiem, to izveide ir dārga, un tāpēc katrs jūtas tiesīgs paust viedokli, nereti – agresīvā un noraidošā veidā: “Esmu saņēmusi daudzus briesmīgus, smieklīgus, arī ļaunus komentārus pat par nerealizētiem darbiem pilsētvidē.” Viņas pieredze atklāj, cik neaizsargāta ir mākslinieka pozīcija publiskajā telpā, un cik grūti ir ieviest jaunas idejas, ja sabiedrības reakcija ir automātiski noraidoša.
Liene Mackus: Esmu saņēmusi daudzus briesmīgus, smieklīgus, arī ļaunus komentārus pat par nerealizētiem darbiem pilsētvidē.
Evelīna Ozola gan aicina saprast arī sabiedrības locekļu tiesības uz emocionālu komfortu pilsētvidē. “Ne visi vēlas tikt provocēti, atrodoties pilsētvidē (atšķirībā no tiem, kuri izvēlas apmeklēt muzejus vai galerijas),” viņa norāda. Vienlaikus viņa atzīst, ka publiskā telpa tieši šī iemesla dēļ ir īpaši piemērota diskusijai. Taču tas rada arī spēcīgu pretestību – “ne visi būs ar mieru, ka provokatīva māksla top par publiskiem līdzekļiem.” Viņa atgādina, ka pat brīvdomīgajā Nīderlandē Pola Makartija skulptūra “Santaklauss”, kurā Ziemassvētku vecītis rokās tur dibena aizbāznim līdzīgu objektu, izraisīja plašu sašutumu.
Viens no risinājumiem, ko piedāvā Zane Onckule, ir ieviest termiņuzstādījumu principu – proti, noteikt, ka mākslas darbi pilsētvidē tiek izvietoti uz konkrētu laiku, piemēram, diviem vai pieciem gadiem. “Tas ļautu ātrāk reaģēt uz aktuālām politiskām vai sabiedriskām norisēm, ļautu uztaustīt sabiedrības noskaņojumu un reflektēt uz to,” viņa secina.
Māksla, labbūtība un mentālā veselība
Māksla pilsētvidē nav tikai estētisks akcents – tā var būtiski ietekmēt cilvēku emocionālo stāvokli, radot mieru, prieku, piederības sajūtu vai pārsteigumu. Pasaules Veselības organizācija ir apkopojusi vairākus pētījumus, kas apliecina saikni starp mākslas klātbūtni un sabiedrības labbūtību. Taču arī bez datiem – to pierāda ikdienas pieredze un pašu iedzīvotāju izjūtas, ko īpaši izceļ arī eksperti.
Laima Geikina uzsver emocionālās pieredzes spēku: “Man šķiet, ka ikvienam, kas saskāries ar patiesi augstvērtīgu mākslas darbu, ir zināms šis efekts – katarses brīdis. Tāds, kas cilvēkam sniedz cita līmeņa emocionālu pieredzi un līdzsvaru.” Māra Lāce norāda, ka jebkurš vizuāli harmonisks un cilvēka sajūtām draudzīgs objekts var uzlabot pašsajūtu. “Labs ir viss, kas nerada disonansi, bet integrējas vidē ar cieņu pret cilvēka sajūtām,” viņa uzskata. Tas var būt gan dizaina risinājums, gan tēlniecība vai laikmetīga instalācija – galvenais, lai tā neizslēdz, bet iekļauj. Viņa uzsver arī Brīvības pieminekļa klātbūtni kā estētisku un emocionālu dominanti, kas “dod spēka sajūtu”.
Foto: www.a4d.lv
Austris Mailītis: Šis negaidītais atklājums pilsētas vidē radīja prieku. Tīru, cilvēcisku prieku, ko izraisa pārsteigums.
Austris Mailītis akcentē sajūtu nozīmi pilsētvidē: “Tā nav tikai par prātu – tā ir arī par sajūtām.” Viņš dalās vairākos piemēros, kur mākslas klātbūtne ikdienā raisījusi mieru vai prieku. Viens no tiem – Riharda Maura (1888-1966) “Naktssargs” Ausekļa ielā, kas “sargā” pagalmu un rada drošības sajūtu. Vēl kāds tā paša autora tēlniecības darbs 20. gadsimta 30. gados celtās dzīvojamās mājas pagalmā Grīziņkalnā – “Ūdenszirgs”, kas reiz kalpoja kā strūklaka un kuru viņš kopā ar bērniem nejauši atklājis pastaigājoties. “Šis negaidītais atklājums pilsētas vidē radīja prieku. Tīru, cilvēcisku prieku, ko izraisa pārsteigums,” viņš saka. Viņš arī izceļ koku paēnā spēlējošos lācīšus no 20.–30. gadiem Mežaparka Saules dārzā kā piemēru tēlniecības darbiem, kas “nav uzbāzīgi vai provokatīvi, bet klātesoši”, un tieši tāpēc var darboties ļoti spēcīgi. “Var, protams, diskutēt – vai tā ir ‘māksla’ šodienas izpratnē. Bet neapšaubāmi – tie ir sava laika tēlniecības piemēri.
Ziedoņdārzs - skulptūra "Mātes sirds". Tēlniece: Marta Lange, arhitekts: Voldemārs Zaķis. Foto: A.Buks
Zane Onckule atzīst, ka māksla var būt “oāze” pilsētvidē – vide, kas rosina mijiedarbību ar telpu. Kā piemēru viņa min Ellas Leimanes (1910-2004) tēlniecības darbu Ziedoņdārzā, kas, lai arī nemanāms, kļūst par punktu, kas “spēj ieinteresēt vai vienkārši uzrunāt”. Onckules skatījumā jēgpilni elementi – skulptūra, skaņu celiņš, soliņa dizains – var radīt vidi, kas ne tikai priecē, bet aicina uz emocionālu līdzdalību.
Evelīna Ozola atsaucas uz pētījumiem, kas apliecina, ka “māksla pilsētvidē samazina trauksmi un rada pozitīvu ietekmi uz pilsētnieku pašsajūtu.” Viņasprāt, īpaši labvēlīga ietekme ir darbiem, kuru estētiku skatītāji spēj uztvert un saprast. “Šķiet, ka provokatīvie darbi arī nevarētu lepoties ar augstiem emocionālo līdzsvaru veicinošiem rādītājiem,” viņa secina. Māksla spēj palīdzēt orientēties, stiprināt vietas identitāti un piesaistīt gājēju plūsmas – taču tai ir jārunā saprotamā un iekļaujošā valodā.
Olga Šilova. Pilsētvides skulptūra "Šūpoles", 2020. Miera ielā 25, Rīgā . SIA "Roche Latvija" pasūtījums
Arhitektūras likums. “Mākslas procents” un tā īstenošanas izaicinājumi
Arhitektūras likumā paredzētā iniciatīva par “mākslas procentu” – proti, iespēju novirzīt daļu no sabiedrisku ēku būvniecības budžeta publiskās mākslas radīšanai – rada cerības uz kvalitatīvas un ilgtspējīgas mākslas iekļaušanu pilsētvidē. Tomēr eksperti uzsver: lai šī ideja nenonāktu tikai un vienīgi dekoratīvisma varā, tai nepieciešami skaidri kvalitātes kritēriji, profesionāla īstenošana un elastīga, bet uzticama pārvaldība.
Evelīna Ozola norāda: “Prasmes izveidot kaut ko vizuāli intriģējošu, ilgspējīgu, pilsētvides mērogam atbilstošu un lietotājiem drošu var uzkrāt tikai darot un skatoties, kā to dara citi,” viņa norāda. Vienlaikus, viņasprāt, “mākslas procenta” ieviešana nedrīkst kļūt par pārregulētu un birokrātisku mehānismu – pretējā gadījumā izzudīs radošuma potenciāls. Tāpat Ozola arī uzsver, ka būtu aplami novilkt striktras robežas starp utilitāru un māksliniecisku objektu: “Vai pulkstenis, lustra vai durvju rokturis nevarētu gan pildīt utilitāru funkciju, gan būt skaisti?”
Evelīna Ozola: Prasmes izveidot kaut ko vizuāli intriģējošu, ilgspējīgu, pilsētvides mērogam atbilstošu un lietotājiem drošu var uzkrāt tikai darot un skatoties, kā to dara citi.
Viņa arī vērš uzmanību uz to, ka procentuālā norma būtu jāpiemēro ne tikai kultūras celtnēm, bet arī slimnīcām, skolām, dienas centriem – tām vidēm, kurās publiskās mākslas klātbūtne varētu sniegt lielāko emocionālo atdevi: “Man šķiet vērtīgi reizēm pašķetināt domu gājienu no otra gala.”
Māra Lāce piekrīt, ka mākslas procenta ieviešana būtu būtisks solis, taču ar vienu nosacījumu – šim mehānismam nedrīkst pieļaut formālu un sasteigtu īstenojumu. “Ir jāveido ekspertu komisijas, jāsadarbojas. Un visiem darbiem publiskajā telpā ir jāiziet konkursu procedūra! Tiem ir jābūt prātīgi organizētiem, un jāprot arī pateikt ‘nē’, ja nav ienācis gana labs priekšlikums – nevis realizēt kaut ko par katru cenu.”
Arī Laima Geikina uzsver, ka Latvijā netrūkst ekspertu, kas varētu profesionāli izvērtēt darbus, un to nevar uzskatīt par vājāko posmu. Taču viņa norāda uz citu risku – politisku iejaukšanos un sabiedrības spiedienu, kas bieži vien aizvirza procesus prom no kvalitātes. “Reizēm tiek zaudēti kvalitatīvi darbi tikai tāpēc, ka kādam tie ‘nepatīk’,” viņa brīdina.
Austris Mailītis papildina: kvalitatīvs konkurss ir būtisks instruments, kas ļauj nodrošināt gan augstu estētisko latiņu, gan ilgtspēju. “Vai tas tiek rīkots reizē ar arhitektūras konkursu vai atsevišķi – tas atkarīgs no konkrētās situācijas. Reizēm šīs lietas ir cieši saistītas ar pašu arhitektūru, citreiz – tās var risināt neatkarīgi.”
Liene Mackus saredz lielāko problēmu nevis profesionālajā, bet strukturālajā līmenī: “Latvijai visos ar kultūru saistītos aspektos galvenais izaicinājums ir virzītājspēks un finansējums.” Viņasprāt, bailes no ‘nezināmā’ un pārspīlēti augstas prasības māksliniekiem kavē jaunu ideju virzību. “Vajag vairāk uzticēties māksliniekiem un izveidot labu, profesionālu žūriju, kas šos objektus varētu kompetenti izvērtēt,” viņa rezumē.
Mākslas procenta ideja Latvijā ir potenciāli spēcīgs rīks, taču tā panākumi būs atkarīgi no tā, vai sabiedrībā valdīs gatavība uzticēties radošajai videi, vai tiks izveidoti ilgtspējīgi lēmumu pieņemšanas mehānismi, un vai māksla tiks uzlūkota kā pilsētas kvalitātes, nevis tikai ‘izskaistināšanas’ elements.
Ilgtermiņa rīcībpolitika: kā nodrošināt mākslas klātbūtni publiskajā telpā
Lai publiskā māksla kļūtu par neatņemamu pilsētvides un sabiedriskās telpas sastāvdaļu, nepieciešama stratēģiska un sistemātiska rīcībpolitika – tāds ir vairāku ekspertu vienojošais secinājums. Mākslas klātbūtne nav pašsaprotama; tā prasa politisku gribu, profesionālu sagatavotību un ilgtermiņa pieeju gan no valsts, gan pašvaldībām.
Māra Lāce uzsver, ka pašvaldības šobrīd ir galvenie publiskās mākslas virzītāji Latvijā, un kā spilgtu piemēru min Liepāju, kur publiskā māksla tiek veidota ar stratēģisku redzējumu: “Piemēram, skulptūru grupa ‘Pilsēta, kurā piedzimst vējš’ Kūrmājas prospektā ir kļuvusi par Liepājas identitātes simbolu.” Viņasprāt, būtiska loma ir arī pasūtījuma formulējumam – “par ko tieši runā mākslas darbs, kāda ir tā misija, kādā kontekstā tas tiek veidots”. Vienlaikus viņa brīdina, ka pasūtījums ir sarežģīts mehānisms, kas var nedot kvalitatīvu rezultātu, ja trūkst sagatavošanās un izpratnes. Kā veiksmīgu alternatīvu viņa min Nacionālā mākslas muzeja pandēmijas laikā īstenoto mākslas darbu iegādes projektu – bez konkrēta uzdevuma, bet ar uzticēšanos autoram.
Laima Geikina piedāvā strukturētu skatījumu, izceļot divus iespējamos virzienus: “Pirmais – mērķtiecīgi ieguldīt līdzekļus publiskās mākslas konkursos. Otrs – pašpasūtījumi, kad konkrēti autori tiek uzrunāti ar skaidru uzdevumu.” Abos gadījumos, viņasprāt, kritiski svarīga ir profesionāla ekspertu līdzdalība un skaidra kvalitātes latiņa. Rīgā šāda sistēma jau tiek attīstīta, veidojot ekspertu padomi un izstrādājot kultūrpolitikas stratēģiju, kas paredz daudzveidīgu un iekļaujošu mākslas ainavu visā pilsētas teritorijā. Viņa uzsver, ka svarīga ir domāšana ilgtermiņa: “Mēs pārāk bieži domājam četru gadu ciklos – no vēlēšanām līdz vēlēšanām. Bet ilgtspējīgas mākslas politikas īstenošanai vajadzīga cita domāšana.”
Laima Geikina: Mēs pārāk bieži domājam četru gadu ciklos – no vēlēšanām līdz vēlēšanām. Bet ilgtspējīgas mākslas politikas īstenošanai vajadzīga cita domāšana.
Austris Mailītis izceļ nepieciešamību uztvert Arhitektūras likumu kā instrumentu: “Instrumentu, kas nodrošina finansējumu, iedibina atbildību un paredz, ka māksla un dizains ir neatņemama publiskās vides sastāvdaļa.” Viņš uzsver gan konkursu nepieciešamību, gan diskusiju nozīmi sabiedrības izglītošanas procesā. Par nepieciešamību pēc laikmetīgās mākslas institūcijām viņš saka tieši: “Arī Laikmetīgās mākslas muzejs mums ir nepieciešams – gan sabiedrības izglītošanai, gan profesionālās kapacitātes attīstībai.”
Zane Onckule rosina paraudzīties uz starptautisko pieredzi – piemēram, High Line parku Ņujorkā vai Serpentine galerijas paviljoniem Londonā –, kā piemēriem, kas apliecina, ka ilgtermiņa pieeja un starpdisciplināra sadarbība ar kuratoriem un arhitektiem var dot jaunu elpu publiskajai telpai. “Līdzīgi ir arī John Hejduk utopiskie arhitektūras projekti Prāgā – un, starp citu, viens Hejduk projekts savulaik tika izstrādāts arī Rīgai – iezīmē ilgtermiņa sadarbības iespējas starp mākslu un pilsētvidi,” viņa atgādina. Šie piemēri, viņasprāt, uzskatāmi parāda, ka kvalitatīvas publiskās mākslas klātbūtne nav nejaušība, bet mērķtiecīgas kultūrpolitikas rezultāts. Latvijā šādas sistēmiskas programmas lielākoties trūkst, taču potenciāls ir – īpaši ārpus Rīgas centra, kur ir daudz neizmantotu vai pārveidojamu teritoriju.
Liene Mackus iezīmē nepieciešamību pēc regularitātes un uzsver pašvaldības kā atbildīgus spēlētājus: “Rīgas pašvaldība ik pēc četriem, pieciem gadiem varētu atļauties vismaz vienu publiskās mākslas objektu.” Viņasprāt, sadarbība starp arhitektiem, māksliniekiem un kuratoriem jāveicina jau studiju posmā – caur reāli realizētiem pilsētvides objektiem.
Evelīna Ozola pievēršas praktiskajiem aspektiem: “Latvijas māksliniekiem, dizaineriem un arhitektiem nav bijis daudz izdevību gūt pieredzi lielformāta vides objektu veidošanā.” Viņasprāt, šī kapacitāte jāveido pakāpeniski, vienlaikus atrisinot arī iepirkumu mehānisma problēmas, kas publiskajā sektorā joprojām ir “grūti risināms piņķeris”. Viņa arī brīdina par atklātu konkursu ēnas pusēm un uzsver: “Man izšķirošas šķiet divas lietas: skaidri principi un finansējums. Finansējums ir pašsaprotams, jo viss maksā naudu, bet principi vajadzīgi tādēļ, lai ar naudu nerīkotos muļķīgi.”
***
Ilgtermiņā publiskās mākslas klātbūtni iespējams nodrošināt tikai tad, ja sabiedrība un politikas veidotāji tai piešķir nevis greznības, bet nepieciešamības statusu. Kā uzsver Zane Onckule, “‘greznība’ šķiet pārāk patosains un pliekans apzīmējums. Ideālā gadījumā māksla ir nepieciešamība, un tad rodas vilkme – interese, pieprasījums, vajadzība. Tā rodas tur, kur ir iztrūkums vai izpratne un vēlme pēc vairāk.” Šo kultūras apetīti nav iespējams radīt ar formāliem mehānismiem vien – tai jāveidojas caur izglītību, konsekvenci un ilgtermiņa stratēģijām. Laima Geikina norāda: “Diemžēl sabiedrība un arī politiķi nereti cenšas ‘vispirms piestūķēt ķermeni, un tikai pēc tam piešūt galvu’. Mēs dzīvojam relatīvi labklājīgā sabiedrībā – kad tad, ja ne tagad, sākt aktīvāk pievērsties mākslai, kultūrai, domāšanai?” Viņa atgādina, ka padomju laikos teātris mums iemācīja “Ēzopa valodu” – spēju lasīt starp rindām, uztvert simbolus, kontekstus un zemtekstus. Taču “šodien sabiedrības dialogs ir kļuvis skaļš, burtisks, virspusējs.” Šajā situācijā publiskajai mākslai ir būtiska loma – tā var kļūt par instrumentu, kas ierosina domāt, reflektēt un pārdzīvot – ja vien mēs tai ļaujam darboties ilgtermiņā.
Laima Geikina: Diemžēl sabiedrība un arī politiķi nereti cenšas ‘vispirms piestūķēt ķermeni, un tikai pēc tam piešūt galvu’. Mēs dzīvojam relatīvi labklājīgā sabiedrībā – kad tad, ja ne tagad, sākt aktīvāk pievērsties mākslai, kultūrai, domāšanai?
Un tomēr – caurskatot viedokļos paustās nostājas, iezīmējas arī būtiska pretruna: no vienas puses tiek uzsvērta vajadzība pēc drosmīgas, izaicinošas mākslas; no otras – tiek atzīts, ka sabiedrība publiskajā telpā bieži vien meklē mieru, saprotamību un emocionālu komfortu. Šī spriedze starp radošo brīvību un kolektīvo ērtību nav atrisināma vienā formulā, taču tieši tās atzīšana un iekļaušana politiskajā domāšanā ļautu virzīties uz patiesi iekļaujošu un nozīmīgu publisko mākslu.
***
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild biedrība “Mākslas platforma”. #SIF_MAF2024
Titulbilde: Kriša Salmaņa ilustrācija
