Svešinieki visapkārt
Diskusijas “Svešinieki visapkārt. Māksla kā iekļaujošas un empātiskas sabiedrības veicinātāja” ieraksts
Mūsdienu māksla nepārtraukti pārkāpj tradicionālās izteiksmes robežas, tiecoties iespaidot ne tikai vizuāli, bet arī raisīt dziļi emocionālu un prātu izaicinošu reakciju. Mākslinieki izmanto dažādus izteiksmes veidus un instrumentus – no digitālajām tehnoloģijām līdz performancēm, – lai sarunātos ar skatītāju par sarežģītām sociālajām, politiskajām un personiskajām pieredzēm. Par mūsdienu pasaules intelektuālajiem, mentālajiem un eksistenciālajiem izaicinājumiem. Empātijas žesti nolasāmi gan darbu tematikā, gan mijiedarbības veidos ar auditoriju, liekot domāt un izjust dažkārt arī svešas sāpes, prieku vai ievainojamību. Māksla aktualizē diskriminācijas, ekoloģijas, identitātes krīžu tēmas, mudinot mūs paraudzīties uz pasauli citu acīm un vienlaikus atvērt plašāk savējās. Kultūra un māksla ir ne tikai pašizpausmes līdzeklis, bet arī instruments, kas sabiedrībā attīsta empātiju, liekot apzināties sevi un lepoties ar piederību konkrētai kultūrtelpai. Māksla nojauc barjeras starp dažādām kultūrām, sociālajām grupām un personiskajiem stāstiem.
Vienlaikus mūsdienu pasaulē laikmetīgā māksla ne vienmēr ir saprasta un sadzirdēta. Ekspertu vērtējumi dažkārt nonāk pretrunā ar masu auditoriju, kas mākslā vēlas redzēt vieglu izklaidi, raisot asas diskusijas. Iemesls lielā mērā ir mākslas valodas nezināšana un neizpratne. Nesaprotamais ir svešs un aizdomīgs. Vai mūsdienu māksla var kļūt pieejamāka, nezaudējot savas vizuālās un intelektuālās izteiksmes dziļumu? Vai sabiedrība ir spējīga iemācīties un izmantot mākslas valodu? Vai māksla, galu galā, spēs mums palīdzēt satuvināties un no svešiniekiem kļūt par domubiedriem? Par šiem jautājumiem diskutējām 19. martā mākslas muzeja “Rīgas Birža” izstāžu zālē Bernāra Venē darbu ieskāvumā.
Diskusijā “Svešinieki visapkārt. Māksla kā iekļaujošas un empātiskas sabiedrības veicinātāja” piedalījās Mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA Ārzemju mākslas departamenta vadītājas vietniece Vita Birzaka, mākslinieks Reinis Dzudzilo, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes docents Mārtiņš Mintaurs un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktors, kurators Kaspars Vanags. Diskusiju vadīja Arterritory.com žurnālists Sergejs Timofejevs.
Vita Birzaka, Mākslas muzeja Rīgas Birža ārzemju mākslas departamenta vadītājas vietniece
0:03:45 “Par muzeja spēju sagatavot un komunicēt ar skatītājiem – es domāju, ka tā būtībā ir tā mūsu darba jēga.”
0:04:23 “Skaidrs, ka tas ir process, un tas process ir labi iesācies. Strādājot muzejā pietiekami ilgi un ar dažāda veida izstādēm – gan ar mākslas vēsturi, gan laikmetīgo mākslu, nākas secināt, ka viens ir tas, ko cilvēks redz, ienākot izstādē, bez īpašiem paskaidrojumiem vai kādas lekcijas vai nodarbības, un otrs ir veids, kā muzejs strādā, organizējot un piedāvājot visu, kas ir ap izstādi, visas programmas, nodarbības. Un jāsaka, tieši šis ir tas, uz ko cilvēki arī ļoti labprāt nāk, ir atvērti uzzināt un izzināt.”
0:06:02 “Man liekas, ka ielikt kontekstā gan mākslinieku, gan to, ko viņš dara, paskatīties plašāk, kas ir viņa laikabiedri, kas ir tie virzieni, par kuriem viņš pats interesējas, ko viņš pats ir teicis – viss šis, kas nāk papildus, manuprāt, tas ir ļoti vajadzīgs, jā.”
0:45:17 “Ir jautājums, – vai tur tas dziļums vispār ir? (..) To jau arī nevar tā paģērēt – mūžīgo dziļumu visur. Un vai tas vispār ir visu laiku jāmeklē…”
0:50:34 “Es tomēr aicinu nolikt malā to savu paaudžu paaudzēs izkopto skatīšanās pieredzi, to, kā mēs visu mēģinām salīdzināt ar sev pazīstamām lietām vai ar dabu. Tiklīdz tu aizej no tā mazliet nost, tu katrā ziņā nesatraucies un nepaliec agresīvs, sastopoties ar kaut nepieredzētu.”
0:55:35 “Patiesībā es nebūtu tik skeptiska, jo cilvēki, kas nāk, viņi nav atvesti šeit, viņi pārsvarā nāk šeit pēc savas brīvas izvēles. Un līdz ar to viņi ir vismaz gatavi kaut ko redzēt un saskatīt, nesaskatīt, katrs atkarībā no savas uzkrātās iepriekšējās pieredzes, zināšanām un visa pārējā komplekta, bet tas jau ir cits jautājums. Domāju, ka visi tie 200 Latvijas muzeji – katrs var būt ar savu to mazo pienesumu, bet kopumā veido tādu jēdzīgu kopējo izpratni par vērtībām, ja tā var teikt.”
1:05:38 “Jaunieši nav svešinieki laikmetīgai mākslai, tieši otrādi, viņi tur meklē un arī atrod saviem sāpīgajiem jautājumiem kaut kādas atbildes un refleksijas.”
1:06:07 “Laikmetīgā māksla ir tā, kas, man šķiet, tieši jauniešus uzrunā.”
Reinis Dzudzilo, mākslinieks, scenogrāfs
0:20:00 “Man šķiet lielisks Brodska uzrunas fragments, ko viņš reiz teica absolventiem, proti, ka beidzot skola kļūst arvien garlaicīgāka, bet atcerieties, ka garlaicība ir logs uz laika bezgalīgumu. Proti, man liekas jebkurā brīdī vai vairumā brīžu, kad mēs pie kaut kā apstājamies vai kaut ko mēs sākam vērot, vai mēs to sākam detalizēt, tas vienkārši ļauj mums novērot lietu būtību bieži vien daudz vairāk. Un, ja saka, ka Dievs slēpjas detaļās, tāpat arī Velns slēpjas, bet vienkārši caur šo detaļu un apstāšanos mēs varam piekļūt tam vairāk un tuvāk, un tādā ziņā māksla kalpo gan par šo logu uz bezgalību, gan – mēģinājumu saprast kaut ko.”
0:21:51 “Vispār tā atbildība ir svarīga lieta, un sociālā atbildība tajā skaitā, bet attiecībā pret pašu mākslu un tās radīšanu, tu vari pazaudēt jebkādu atbildību, kas ir būtiski tieši, – pazaudēšana un atkal atrašana, tie divi svarīgi pretpoli.”
0:23:17 “Tā var būt tīra māksla, un es esmu absolūti par tīru mākslu un par tās manifestāciju un prieku, kurš kā avots pilsētā vienkārši līst, bet tas var būt arī tas, ko tu saki – kā liela daļa demokrātijas virzības un artikulētāja.”
0:39:51 “Viens veids, kā to darīt, ir jaukt, sapludināt tās sabiedrības dažādās daļas kopā, ko daudzi ir darījuši. Kā lielisku piemēru ņemsim, ko Homo Novus, arī aicinot un vienmēr skatoties, lai biļešu cenas būtu pieejamas.”
0:44:39 “Tu vari nogalināt tikai to, ko tu esi spējīgs pats radīt, visu, ko tu neesi spējīgs pats radīt, vienkārši nenogalini. Varbūt tas attiecas arī pret empātiju un pret jebkuru potenciālo un iespējamo sarunu biedru, ar kuru tu vari sarunāties – vienkārši nenogalini viņu.”
Mārtiņš Mintaurs, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes docents
0:07:07 “Cilvēkam ir bail no tā, ko viņš nepazīst – ko mēs nepazīstam, tas izraisa bailes un tāpēc tā pirmā reakcija var būt arī noraidoša.”
0:08:55 “Lai tas objekts nepaliktu tajā svešinieka kategorijā, es domāju, ka ļoti svarīgi, ja cilvēkam rodas kaut kādas asociācijas ar to, ko viņš redz. Un tad tas ir pirmais tiltiņš, pirmā laipa, pirmais kaut kāds savienojums uz to, lai man būtu interesanti meklēt, kas tur ir tālāk.”
0:09:12 “Ja es kaut ko jau spēju atpazīt, ja man kaut kas šķiet pievilcīgs, interesants, tad es iešu to nākamo soli tālāk un mēģināšu saprast, kāpēc tieši tās formulas, kāpēc tās ir dažādās krāsās, ko nozīmē tas ievietojums pa vidu; un tad jau pieslēgsies cilvēka uztvere un tad katrs patiešām varēs radīt to savu priekšstatu par jēgu, kādu viņš redz sev priekšā tajā objektā, kas skaitās, ka saucas laikmetīgā māksla.”
0:10:24 “Ja es redzu kaut ko, kas man šajā vai citā laikmetīgās mākslas darbā rada asociācijas, rada kaut kādu saikni ar manu paša personīgo pieredzi, tad tas jau ir pirmais solis, lai tas, ko es redzu, lai es to vairs neuztvertu kā svešu. Kā kaut kādu svešu, nepazīstamu un tāpēc bīstamu objektu. Jo parasti cilvēka pirmā reakcija uz to, ko viņš nepazīst – tas ir kaut kas svešs, svešs nozīmē bīstams. Lai tas kļūtu no svešā un bīstamā vispirms tikai par svešu un pēc tam par kaut ko saprotamu, ir jābūt asociāciju ķēdei, kaut kādam savienojumam starp mani un starp to, ko es redzu, vai tas ir laikmetīgās mākslas objekts vai tas ir jebkas cits, ko es redzu pirmo reizi dzīvē.”
0:16:12 “Es nedomāju, ka tas būtu muzeja vai izstādes kuratora pienākums, panākt to, teiksim, pieradināt cilvēku pie laikmetīgās mākslas, kuru hipotētiskai apmeklētājs pirms tam nepazīst un tāpēc nesaprot. Es domāju, ka tā ir katra paša individuāla mākslas uztvērēja un mākslas baudītāja lieta. Nevar teikt, ka tas ir pienākums, jo tas nav nekas obligāts.”
0:30:54 “Bez empātijas nav iespējama demokrātija; tas ir viens no priekšnoteikumiem, citādi demokrātija nestrādās. Ja mums nebūs iespēju un arī prasmes, ja mēs nepratīsim iedomāties sevi cita cilvēka vietā vai citas grupas, vai cita, vai jebkādu “citu” vietā sevi. Atrast kaut kādu kopēju risinājumu tam, lai to atsvešinājuma slieksni vai robežu pārvarētu – tas arī nevar būt obligāts pienākums.”
0:31:54 “Tas nestrādās, ja cilvēkiem pašiem tas nebūs vajadzīgs. Cilvēkiem būs vajadzīga demokrātija tad, kad viņi sapratīs, ka viņi nevar neko savā dzīvē atrisināt bez savstarpējas saskarsmes, bez komunikācijas un bez empātijas kā šīs komunikācijas sastāvdaļas. Empātija nav nekāda burvju nūjiņa; tā nav, teiksim, tāds brīnumlīdzeklis, kas atrisinās cilvēku problēmas un ikvienu sabiedrību padarīs gaišu un laimīgu.”
0:33:59 “Jebko var novest līdz absurdam, atkārtojot bezgalīgi.”
0:37:17 “Kur ir tās empātijas robežas un kad mēs tās pielietojam un kad nē.”
0:53:14 “Tas dziļums un seklums, vai tā ir māksla, vai tās ir attiecības vai teksti, tā ir ļoti situatīva lieta, ļoti situatīva kategorija.”
0:53:40 “Kas vienam ir ar dziļu zemtekstu, citam tas ir kaut kas ļoti virspusējs un ļoti klišejisks. Tāpēc tik grūti iespējams pateikt, kas ir kičs un kas nav kičs vizuālajā mākslā.”
0:54:10 “Protams, tas dziļums un seklums ir nosacītas lietas, bet nosacītas attiecībā pret situāciju, kurā mēs esam.”
1:01:59 “Nu nevar visu novelt uz sistēmu un nevar visu novelt arī uz indivīdu, tas ir – cik garš, tik plats.”
1:02:08 “Ja mēs runājam par mākslu, tad galarezultātā tās ir attiecības starp skatītāju un mākslas darbU. Un tur ir tā skatītāja atbildība– tu aizgāji iedzert alu ar draugiem vai tu mēģināji saprast laikmetīgo mākslu. Un, ja tu nemēģināsi saprast, tu nesapratīsi.”
1:02:41 “Tad, kad mums beidzot būs laikmetīgās mākslas muzejs kā institūcija un kā vieta, kā telpa uz kurieni cilvēkus var atvest un parādīt, tad atkritīs arī atbildīgajām personām un institūcijām vēl viens arguments, ka “nu tur jau neko nevar darīt.” Tā laikmetīgā māksla jau ir tik elitāra un domāta tikai šauri specializētai publikai, un tāpēc tas viss iet pa riņķi.”
1:08:17 “Mēs runājam, mums tas ir vajadzīgs, klausītājiem tas ir vajadzīgs un vēl dažiem, bet kaut kādai vienai lielai sabiedrības daļai ir vai nu vienalga vai gluži otrādi nulle budžeta šādām te “izklaidēm”. Un tas ir tas bīstamais demokrātijas kontekstā.”
Kaspars Vanags, mākslas kurators, teorētiķis, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktors
0:13:29 “Laikmetīgā māksla, līdzīgi kā jebkura mūsu dzīves nozare šobrīd, arī ir šauri specializējusies.”
0:13:38 “Es tiešām ticu, ka ir māksla, kura ir piemērota, pieņemsim, matemātiķiem vai māksla, kas varētu būt ārkārtīgi interesanta biologam vai pedagogam. Un tas jautājums un izaicinājums ir, kādā veidā mēs uz to vai citu, pieņemsim, mākslas izstādi, varam aizsniegt šo auditoriju.”
0:15:58 “Es nedomāju, ka skatītājam un ka muzejam ir pienākums obligāti padarīt mākslu saprotamu vai tuvu, vai nelikt no tās baidīties.”
0:23:56 “Lielās pārmaiņas, kas skāra mākslas un radošos procesus 60., 70. gados, lielā mērā jau bija tendētas uz to, kā radošās prakses varētu padarīt daudzveidīgu un interesantu cilvēka dzīvi.”
0:36:53 “Liberāldemokrātiskā sabiedrība, kas ir aizrāvusies ar sevi un savām idejām, un savu mākslu, kuru pārējie nevar saprast, – tad tas arī ir rezultāts un tā empātijas trūkumu var pārmest abām nometnēm.”
0:41:54 “Lai mēs to empātiju izkoptu, mums ir jābūt iespējai ieskatīties citās dzīvēs un man liekas, ka tā ir arī viena tāda tendence saistībā gan ar laikmetīgo mākslu, gan ar literatūru, kura ir kļuvusi, lielā mērā daudz kas ir kļuvis atkarīgs no tā sauktās projektu mākslas. Proti, rakstam projektu, esam profesionāli, mums ir rekomendācijas, kas nozīmē, ka mūsu dzīvēs daudz retāk ienāk šīs te citas dzīvju pieredzes.”
0:43:54 “Mēs caur to profesionalizāciju, mākslas un kultūras, zaudējam iespēju attīstīt savu empātiju, jo mēs dzīvojam tādā atbalss kamerā vai eko čamberā (echo chamber).”
0:47:55 “Mēs jau izstādes veidojam kā tekstu, zināmā mērā, tā semiotiski mēs to redzam, ka tur ir kaut kādas naratīvās struktūras, tur ir stilistika, un mēs protams ārkārtīgi vēlamies, lai šo tekstu var nolasīt.”
0:48:36 “Es arvien vairāk sastopos ar skatītāju, kurš nemāk lasīt tekstu, izstādi kā tekstu.”
0:49:10 “Un man liekas, ka tas arī ir viens no tās empātijas deficīta iemesliem, ka ir jāmāk nolasīt tā otra vēstījums, vai ne, un ja mēs sākam pazaudēt to prasmi, tad tas, protams, ārkārtīgi iespaido visu.”
0:49:49 “Ir jāmāk nolasīt tie joki, zemteksti, tam tekstam pat nav jābūt dziļam, bet tās prasmes atmirst, tā ir valoda, kas atmirst, manuprāt.”
0:50:57 “Bet būsim godīgi, piemēram, cik bieži Latvijas muzejos, nerunājot par mākslas muzejiem, bet Latvijas muzejos tu saskaries ar interesantu, spēcīgu, labu izstādi pieaugušajiem?”
0:51:26 “Latvijas muzeji fokusējas uz skolas somu un obligātajiem skolu grupu apmeklējumiem un mēs – pārējie – esam pastāvīgā badā. Un tad, kad mums ir iespēja aizbraukt uz Berlīni, Londonu vai Parīzi vai pat uz kādu nelielu Nīderlandes pilsētu, mēs kā izslāpuši ejam uz izstādēm.”
0:52:07 “Kad ir viena laba ne-mākslas izstāde redzēta Latvijā? Mums ir teju 200 muzeji Latvijā, katrs no tiem vismaz vienu izstādi gadā uztaisa, tas nozīmē mums ir 200 izstādes, ko skatīties.”
0:58:58 “Lai sabiedrība varētu saprast laikmetīgo mākslu, tai pirmkārt jābūt labai izglītībai. Ja mums, piemēram, reģiona N, mazpilsētā P skolotāji ir pārsvarā seniori, viņi nevar laikmetīgo mākslu pasniegt, viņi to nevar skaidrot, viņi nevar mest šos tiltus…”
0:59:54 “Jautājums ir, kādi ir ieguvumi no tās mākslas? Šobrīd ļoti aktuāla tendence, piemēram, ir, kā to dara nacionālais veselības dienests Lielbritānijā, meklējot sinerģijas starp kultūras sektoru un veselības sektoru, konstatējot, ka ļoti daudz vainu, piemēram, grūtsirdība, depresija, vientulības sajūta, ka tās nav dziedināmas ar medikamentiem, ka šie cilvēki labprāt vienkārši grib parunāties, un viņi iet un noslogo ģimenes ārsta praksi, bet viņam pietiktu izrakstīt, pieņemsim, dziedāt korī.”
1:01:10 “It takes a village to make somebody love and understand contemporary art.”
1:03:12 “Kurā vēl Eiropas valstī ir tik izvērsts tīklojums ar mūzikas un mākslas skolām, kas veido abnormālu finansējuma sadaļu kultūras ministrijas budžetā?!”
1:03:45 “Un tad ir jautājums, kā šis skolu tīkls strādā, ja nav atbalsts laikmetīgās mākslas muzeja izveidei?”
1:04:49 “Īstenībā mums ir viss dots, lai mēs varētu mainīt situāciju, lai sabiedrībai būtu iespēja attīstīt spēju lasīt, bet mēs vienkārši naudu esam 30 gadus izniekojuši.”
Sergejs Timofejevs, dzejnieks, arterritory.com žurnālists
0:11:30 “Man liekas, ka medicīnas muzejs ļoti veiksmīgi eksperimentē ar laikmetīgās mākslas iekļaušanu tādā plašākā kontekstā.”
0:18:36 “Nesen atradu kāda amerikāņu neirozinātnieka citātu, kur viņš runā par to, ka mūsdienās cilvēki ļoti ātri vaino, kaunina un uzbrūk citiem, slēpjoties aiz dažādu ierīču ekrāniem. Tehnoloģijas atņem cilvēkiem empātiju. Māksla var būt spēcīgs veids, kā labāk izprast cilvēka emocijas un stāstus, tā sniedz mums unikālu iespēju ielūkoties mākslinieka iekšējā pasaulē, tā trenē mūsu smadzenes palēnināt tempu un domāt racionālāk, nevis emocionālāk.”
0:55:11 “Iedziļināšanās cita cilvēka skatījumā ir empātijas un radošuma saiknes pamatā, jo abas spējas balstās uz iztēli, teica viens amerikāņu neirozinātnieks.”
0:56:59 “Nesen runāju ar vienu zviedru kuratoru, kurš man stāstīja, ka Zviedrijā pat eksistē viena partija, kurai programmā ierakstīts – nulle finansējums mūsdienu mākslai.”
1:06:40 “Mēs jau pieminējām mūsdienu mākslas muzeju, kura mums nav, un tieši šie muzeji dažādās valstīs, kurās man sanācis būt, ļoti veiksmīgi šo funkciju saistību ar jauniešiem izpilda.”
1:08:49 “Varbūt tieši tāpēc, ka muzeja nav, jaunieši arī aizbrauc? Protams, muzejs šeit tikai kā simbols, kā kaut kāds struktūras elements.”
***
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild biedrība “Mākslas platforma”. #SIF_MAF2024
