Māksla ir ķermeniska aktivitāte
Kā māksla mums atgādina par dažādu prasmju nozīmīgumu
“Roka man ir būtiska mākslas daļa,” reiz man intervijā teica Viljams Kentridžs, kurš savas karjeras laikā šķietami vienkāršu ogles zīmējumu spējis padarīt pārpasaulīgu un aktuālu vienlaikus. “Māksla ir kustības telpā ķermeniska aktivitāte. Ir jāizmanto muskuļi, enerģija, jānonāk līdz sava ķermeņa galējai robežai, pat ja tie ir tikai pirkstu kauliņi, radot ļoti smalku, detalizētu zīmējumu. Tā ir mākslas galvenā sastāvdaļa. Tā nav smadzeņu aktivitāte, kur tu sēdi krēslā un domā, vismaz ne man. Tikai tad, kad es pieceļos no krēsla, sāku kustēties vai nonāku kontaktā ar materiālu, es jūtu, ka ieplūst dzīvība, doma, kam es uzticos. Sēžot krēslā, man nav būtisku domu – mans prāts ieslēdzas neitrālajā pārnesumā. Tam es neuzticētos pat tik, cik melns aiz naga.”
Atceros kādu rītu pagājušajā rudenī, kad tikko biju piezemējusies Vīnes lidostā, knapi paguvusi ieslēgt telefonu, un pamanīju, ka man zvana Bernārs Venē – tobrīd strādājām pie viņa izstādes iekārtojuma idejas Mākslas muzejā “Rīgas Birža.” Bernāra balss, kā ierasts, bija mundri steidzīga – mums nekavējoties esot nepieciešama video sazvanīšanās. Prasīju, vai kas atgadījies? Bernārs teica, ka viņam noteikti man kas jāparāda. Mirkli vēlāk viņš – priecīgi smaidošs, ekrānā demonstrēja topošās izstādes maketu. Tas bija tikko pabeigts, kartona fizikalitātē, katra glezna bija glīti izgriezta un novietota sev paredzētajā vietā. Pat sienu krāsu tonalitāte bija izturēta. Pirms pāris nedēļām bijām viņam aizsūtījuši izstādes scenogrāfijas piedāvājumu – 3D versijā. Bernārs to novērtēja, taču bilda, ka katrai savai izstādei joprojām veidojot arī fizisku maketu; tas ir veids, kā viņš domā, sajūt telpu, pats savus darbus. Realitāti – tādu, kāda tā ir.
Kā liecina cilvēces evolūcijas vēsture, mēs esam attīstījušies un spējuši kaut ko saprast par sevi un pasauli caur lietām, ko esam radījuši ar savām rokām. Visu cilvēka prasmju aizsākums ir ķermenisks – sākot no uguns kurināšanas līdz zīmējumiem uz alu sienām, ēdiena gatavošanai, apģērbam un Renesanses laika tēlniecībai. Ķermeniskā pieredze ir tā, kas sākotnēji ļāvusi mums atstāt savas pēdas nedzīvās lietās, kas lielā mērā veido arī līdz mūsdienām pārmantoto kultūras artefaktu un arī ideju vēsturi.
Jo attīstītāka kļuva mūsu senču roku virtuozitāte, jo veiksmīgāki viņi bija izdzīvošanas mākslā. Rokas pārtapa unikālā instrumentā, kāda nav nevienai citai dzīvai būtnei. Izkopjot un attīstot tausti kā vienu no izšķirīgi būtiskām maņām, arvien izsmalcinātākas un sarežģītākas kļuva arī cilvēka smadzenes un to spēja veidot jaunus neironu savienojumus. Pastāv hipotēze, ka rokām kā instrumentam bijusi ļoti nozīmīga loma arī runas meistarības attīstībā. Proti, starp žestiem un skaņu pastāvējusi simtiem gadu ilga simbiotiska sasaiste, tādējādi ļaujot izveidoties ārkārtīgi sarežģītai komunikācijas sistēmai, kur katrs no elementiem papildina un atbalsta otru. Viens no šī pieņēmuma apliecinājumiem ir bērni, kuri izmanto žestu valodu, lai paustu savas vēlmes, – vēl labu laiku pirms iemācījušies tās izteikt vārdos. Kā zināms, arī pieaugušo dzīvē žestikulācija un runāšana ir ļoti cieši saistītas.
Jo attīstītāka kļuva mūsu senču roku virtuozitāte, jo veiksmīgāki viņi bija izdzīvošanas mākslā. Rokas pārtapa unikālā instrumentā, kāda nav nevienai citai dzīvai būtnei. Izkopjot un attīstot tausti kā vienu no izšķirīgi būtiskām maņām, arvien izsmalcinātākas un sarežģītākas kļuva arī cilvēka smadzenes un to spēja veidot jaunus neironu savienojumus.
Darbošanās ar rokām ir būtisks faktors arī cilvēka mentālajā labbūtībā, proti, rokas un caur tām īstenotās prasmes nodrošina mūsos ģenētiski iekodēto nepieciešamību veidot un radīt lietas. Līdz ar to – arī iespēju izdzīvot pašu radīšanas procesu, kura neatņemama sastāvdaļa ir arī prieks un gandarījums par rezultātu. Tas, ka šobrīd lielāko daļu lietu (un krietni vairāk kā mums tās nepieciešamas), – vien ar pāris pieskārieniem tālruņa/datora ekrānam, varam iegūt jau gatavā veidolā, no vienas puses ir patīkami un ērti, no otras – ir “lāča pakalpojums” mums pašiem. Atšķirībā no mūsu senčiem, visticamāk, lielākā daļa no mums mežā ātri vien pazustu un apmaldītos, par ilgstošu izdzīvošanu pat nerunājot. No vienas puses, aktualitāte ir runas par nepieciešamību izzināt un pilnībā izmantot savu potenciālu, no otras – esam ievērojami samazinājuši sava ķermeniskā potenciāla jaudu. Un tādējādi attālinājušies no procesiem, kas sagādā prieku, jēgu un gandarījumu, tos aizstājot ar aizvien pieaugošām ambīcijām, stresa, adrenalīna un kortizola realitāti. Kā savulaik man sarunā atzinās kolumbiešu antropologs Luiss Eduardo Luna, kurš ilgstoši dzīvojis Amazones reģionā, pētot šamanisma un sakrālo augu ārstniecisko pielietojumu pirmtautu cilšu un metisu apdzīvotajās Amazones teritorijās: “Nonākot mežā, es piecu minūšu laikā jau esmu apmaldījies. Arī pilsētā. Virziena izjūta man ir ļoti vāji attīstīta, jo man nav eidētiskās atmiņas. Taču indiāņiem tāda ir, un viņi pazīst mūžamežu, viņi pazīst augus. Viņi, visticamāk, vizuāli nofiksē, kurp viņi iet, lai varētu atnākt atpakaļ. Tāpat arī skaņa, gaisma… Viņiem šī sensorā pasaule ir daudz spēcīgāka nekā mums. Mēs ar saviem apaviem, drēbēm, sienām… Mēs esam akli jau no dzimšanas.”
Darbošanās ar rokām ir būtisks faktors arī cilvēka mentālajā labbūtībā, proti, rokas un caur tām īstenotās prasmes nodrošina mūsos ģenētiski iekodēto nepieciešamību veidot un radīt lietas. Līdz ar to – arī iespēju izdzīvot pašu radīšanas procesu, kura neatņemama sastāvdaļa ir arī prieks un gandarījums par rezultātu.
Nesen dzirdēju kolorītu pastāstu par kādu Rīgas pašvaldības konkursu, kura pirmajā kārtā pretendentiem savas atbildes bija noteikta izmēra ailītēs jāieraksta ar roku. Lieki piebilst, lielākajai daļai dalībnieku tā bijusi visai šokējoša pašizziņas pieredze. Līdz ar digitālo tehnoloģiju attīstību, mēs ne tikai esam pieļāvuši šo savu prasmju atrofiju, bet ir mainījies arī ātrums, kādā pieredzam ikdienu. Savu dzīvi kopumā.
Rakstīšana ar roku iemieso pilnīgi citu ritmu un arī domāšanas procesu. Tā it kā ļauj pieredzēt dzīvi citādi, jo roka seko domai. Savukārt pirkstiem slīdot pār datora klaviatūru, prāts skrien daudz ātrāk nekā ķermeniskā motorika. Līdz ar to pazūd līdzsvars, ko viegli pamanīt mirkļos, kad nākas kaut ko uzrakstīt ar roku – ir kļūdas un svītrojumi. Tas, kas uz ekrāna šķiet viegls un pašsaprotams, uz papīra izrādās maza sakāve. Jo savā ziņā apliecina, ka šķietami ir noticis progress un attīstība, bet vienlaikus ķermenisko saikņu ziņā kaut kas ļoti būtisks ir zaudēts.
Pēdējā desmitgadē vērojama ārkārtīgi izteikta interese par neirozinātni, šī joma strauji attīstās, un gan no neirozinātnes, gan psiholoģijas un medicīniskā viedokļa arvien vairāk tiek runāts un rakstīts par ar rokām saistīto prasmju nozīmi mūsu kopējā fiziskajā un mentālajā labbūtībā. Izteikta atgriešanās pie šīm prasmēm vērojama arī mākslā – renesansi piedzīvo tekstilmāksla, keramika un arī zīmējums.
Gan no neirozinātnes, gan psiholoģijas un medicīniskā viedokļa arvien vairāk tiek runāts un rakstīts par ar rokām saistīto prasmju nozīmi mūsu kopējā fiziskajā un mentālajā labbūtībā. Izteikta atgriešanās pie šīm prasmēm vērojama arī mākslā – renesansi piedzīvo tekstilmāksla, keramika un arī zīmējums.
Pagājušajā gadā tika publicēts Ričmondas universitātes biheivoriālās neirozinātnes profesores Dr. Kelijas Lambertes pētījums par roku un smadzeņu sasaisti. Proti, jebkas, ko jūs darāt ar rokām, jūtami palielina smadzeņu aktivitāti. “Cilvēki, kuriem ir depresija, piedzīvo tā dēvēto iemācīto bezcerību, – viņu sajūta ir, ka neatkarīgi no tā, ko viņi dara, nekas nekad neizdodas.” Lambertes hipotēze bija, ka darbošanās ar rokām stimulē smadzenes un tādējādi var palīdzēt pārvarēt arī šo stāvokli. Kā nekā, cilvēks ir attīstījies trīsdimensionālā pasaulē un viens no veidiem, kā viņš ar to sadarbojas un to izzina, ir ar roku starpniecību.
Cilvēks ir attīstījies trīsdimensionālā pasaulē un viens no veidiem, kā viņš ar to sadarbojas un to izzina, ir ar roku starpniecību.
Savukārt norvēģu pētnieki salīdzinājuši neiroloģiskos efektus procesā, kad teksts tiek rakstīts ar roku un, kad tas tiek rakstīts, izmantojot datora taustiņus. Kā liecina izdevumā Frontiers publicētie pētījuma rezultāti, rakstot ar roku, smadzeņu aktivitāte ir daudz izstrādātāka. Kā viens no iemesliem tiek minēts fakts, ka rakstot ar roku, burtu nevainojamo veidolu iespējams panākt ar ļoti kontrolētām rokas un pirkstu kustībām. Turklāt katrs burts ir atšķirīgs, un līdz ar to atšķirīgi darbojas arī roka. Savukārt “dauzot burtus” pa datora klaviatūru, tie iegūst veidolu uz ekrāna, izmantojot pavisam vienkāršas un lielākoties ļoti primitīvas un līdzīgas pirkstu kustības. Tādējādi smadzeņu potenciāls tiek izmantots daudz mazāk. “Smadzenes ir kā muskulis, un ja mēs turpināsim savā ikdienā samazināt kustību sarežģītību – īpaši šo smalko motoriku, visticamāk, šis muskulis vājināsies,” apgalvo viena no pētniecēm, Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātes profesore Odrija van der Mēra (Audrey van der Meer). Nepietiekamas smadzeņu stimulēšanas ilgtermiņa sekas var būt uzmanības deficīts, atmiņas problēmas un nespēja apgūt jaunas lietas.
“Es mēģinu rakstīt ar roku, bet bieži tas ir grūti,” atzīst mākslinieks Atis Jākobsons. “Ir pierasts, ka dators ļauj rakstīt ātrāk, un es apzinos, ka man ir jāpalēnina sava doma, lai es varu to pierakstīt skaisti. Lasīju, ka Rainers Marija Rilke savulaik rakstījis ļoti skaistas, kaligrāfiskas vēstules. Kādā brīdī mēģināju tās kopēt, lai sajustu, kā tas ir – rakstīt lēni un kaligrāfiski.”
2012. gadā pazīstamais kurators Hanss Ulrihs Obrists aizsāka projektu, kura ietvaros lūdza dažādās dzīves situācijās satiktiem māksliniekiem kaut ko uzrakstīt ar roku un pēcāk šo tekstu fotogrāfijas viņš ievietoja savā Instagram profilā. Intervijās Obrists parasti min, ka viņa iedvesmas avots bijis kāds Umberto Eko citāts, kuru viņš pamanījis, vilcienā lasot The Guardian. Proti, “māksla rakstīt mums māca, kā kontrolēt savas rokas un stimulē roku-acu koordināciju.” Būtībā, tā mudina mūs noteiktu frāzi – to, ko vēlamies uzlikt uz papīra, vispirms radīt kā mentālu konstruktu savā prātā un tikai tad to uzrakstīt. Hansa Ulriha Obrista projekts zināmā mērā bija par zaudētā līdzsvara atgūšanu – viņš nenoliedza tehnoloģijas un to nepieciešamību. Gluži pretēji, viņš tās izmantoja, lai pievērstu uzmanību būtiskai prasmei, kurai draud izzušana, un vienlaikus parādītu, kā tās abas var tikt apvienotas. 2023. gadā klajā nāca grāmata “Remember to Dream! 100 Artists, 100 Notes”, kurā Obrists bija apkopojis 100 mākslinieku ar roku rakstītus tekstus – jokus, mazus dzejoļus, īsas piezīmes, teikumus, kas reizēm ietvēra tikai vienu vārdu.
Iespējams, māksla ir viens no instrumentiem, kas visspēcīgāk atgādina par mūsu ķermeniskumu. Lai piedzīvotu mākslas darbu, skatītājam ir jābūt klātesošam. “Tāpēc māksla ir interesanta, ka, nokļūstot izstādē, mums ir nepieciešams izmantot visas savas maņas,” sarunā saka mākslas teorētiķis Nikolā Burjo. “Mēs esam pozīcijā, kas ir daudz atvērtāka nekā tā, kurā mēs esam uz ielas. Tāpēc muzeji un izstāžu telpas ir tik svarīgas, jo tās ļauj mums nonākt pilnīgi citā ķermeniskā konfigurācijā. Un kad es runāju par ķermeni, es domāju arī smadzenes, jo arī tās ir daļa no ķermeņa. Un mākslai tajā ir liela nozīme.”
Ernesto Neto instalācija "Nosso Barco Tambor Terra" / (Our Earth Drum Boat), 2024, MAAT, Lisbon, 2024. Foto: Joana Linda, courtesy of MAAT, Lisbon, 2024
Klātesamība, visu maņu iesaiste, mākslas darba fiziska piedzīvošana, – tas ir lauciņš, kura virtuozs ir brazīļu mākslinieks Ernesto Neto. Viņa milzu tamborētie objekti, kurus iespējams pieredzēt, šobrīd ir aktuālāki kā jebkad – par to liecina arī pēdējo gadu blīvā izstāžu programma, kur skatāmi Ernesto Neto darbi. Raksturojot vienu no savām tobrīd tapšanas procesā esošajām instalācijām, viņš reiz teica: “Jums ir jābūt iesaistītam. Es zinu, kā darināt katru detaļu no visa kopuma, ko te redzat. Protams, izstādes tapšanā ir bijuši iesaistīti ļoti daudzi cilvēki, tas ir kolektīvs darbs, taču es zinu, kā to visu var uzbūvēt un kā kaut ko salabot, ja nepieciešams... Es esmu izstrādājis šo tamborējuma tehniku un esmu to iemācījis citiem. Proti, tas ir kaut kas, ko mēs darām kopā. Turklāt ir lieliski kaut ko tādu darīt pašam – ja katrs dienā varētu atlicināt stundu tamborēšanai, tas cilvēkiem nāktu tikai par labu. Kā savveida meditācija.
Esmu ļoti daudz domājis par šo izziņas mirkli mūsu dzīvē, kad mēs sākam pieskarties lietām, sajust gravitāciju, temperatūru. Vienlaikus es ļoti daudz domāju par šo laiku. Manuprāt, ir ļoti būtiski, lai mēs spētu atkal savienoties ar šo posmu savā dzīvē, jo ar prātu mēs no tā esam attālinājušies. Dzīve ir mācīšanās, un mācīšanās nav viegls process. Dažkārt tas dedzina, taču mums jābūt uzmanīgiem un jāieklausās savā sirdī, savos pirkstos. Sirds dod svētību, pirksti māca.”
No 6. jūnija līdz 25. jūlijam Grand Palais Parīzē būs skatāma Ernesto Neto instalācija Nosso Barco Tambor Terra – sensuāls objekts, kas veidots no tamborējumiem, dažādu koku mizām un garšvielām. Skatītājs tajā varēs ieiet, to sasmaržot, iziet tam cauri, šī procesa laikā iedarbinot visas savas maņas. Instalācija izspēlē un ļauj sajust pilsētā zudušās attiecības starp ķermeni un zemi, un ir dažādu senu kultūru simbolisma piesātināta, tādējādi atgādinot par mūsu saknēm. Būtiska tās daļa ir arī tajā iekļautie dažādu pasaules tautu mūzikas instrumenti, ar kuriem – izstādes publiskās programmas ietvaros, skatītāji periodiski varēs muzicēt. Godinot atšķirīgo dažādās kultūrās, Ernesto Neto vienlaikus poētiski runā par universālas valodas nepieciešamību.
Kā uzsver britu mākslas psihoterapeite un pētniece Helēna Džūrija, grāmatas “Mākslas terapija muzejos un galerijās: prakses pārkadrēšana” (Art Therapy in Museums and Galleries: Reframing Practice) autore: “Mēs īsti neapzināmies, ka āda ir lielākais mūsu ķermeņa orgāns un ka bez ādas mēs nevarētu eksistēt. Mums ir divas plaušas, mums ir divas nieres, un, pateicoties mūsdienu zinātnei, mēs diezgan labi varam iztikt ar vienu no tām. Taču bez ādas mēs nevaram izdzīvot. Un pieskāriens kļūst absolūti būtisks. Mākslinieciskā pieredze, kas saistīta ar kaut kā tapšanu, izmantojot tausti, kļūst ārkārtīgi svarīga. Es domāju, ka šī psiholoģiskā saite ir daudz spēcīgāka, nekā mēs, iespējams, to apzināmies.”
To apliecina arī amerikāņu filosofes un mākslinieces Meganas Kreigas stāsts: “2018. gadā es piedzīvoju smadzeņu traumu, samērā nopietnu smadzeņu satricinājumu. Šī savainojuma dēļ nevarēju ne lasīt, ne rakstīt, es nespēju fokusēt skatienu, nevarēju atcerēties visvienkāršākās lietas. Un bija vajadzīgs vesels gads, lai ļoti, ļoti lēni atgūtu visas šīs spējas. Es guvu traumu laikā, kad gatavojos izstādei; tā bija iecerēta kā mana personālizstāde. Bet man nebija ne vajadzīgās izturības, ne spējas koncentrēties, un nebija arī fiziskās mobilitātes, kas ļautu gleznot. Tāpēc es sāku šūt. To, ko vēlējos gleznot, attēloju ar šūšanas un izšūšanas palīdzību. Lai šūtu, nav tik daudz jākustas, man nebija uz savu darbu jāskatās tā, kā es to darītu gleznojot. Es varēju mazliet atpūtināt acis, nevis nepārtraukti darbināt saspringto “gleznotāja redzi”.
Tobrīd šūšanai nepievērsos kā kaut kam dziedējošam, bet patiesībā tā spēlēja vitāli svarīgu lomu veseļošanās procesā. Šajā laikā manas smadzenes atpūtās. Es daudz domāju par šūšanu, izšūšanu un lāpīšanu kā terapijas veidu. Un aizsāku vairākus dažādus publiskos projektus ar kolektīvās šūšanas un atmiņas izzināšanas elementiem. Tāpēc, ka atklāju, ka šūšana man palīdz atgūt veselību. Smadzeņu traumas dēļ biju zaudējusi lielu daļu savas atmiņas, bet, šūtajiem audekliem kļūstot lielākiem, garākiem un sarežģītākiem, dažādos veidos atgriezās arī mana atmiņa, un man tiešām bija sajūta, ka šīs lietas ir saistītas.”
To, ka darbošanās ar rokām un radošums ir dziedējošs un patiesībā daba mūs ir nodrošinājusi ar visiem instrumentiem, lai mēs spētu paši parūpēties par savas dzīves kvalitāti – arī situācijās, kas, iespējams, ir šķietami bezcerīgas, apliecina arī Anrī Matisa stāsts. Pārcietis vēža operāciju, mākslinieks nonāca ratiņkrēslā, un pēdējos savas dzīves gadus veidoja aplikācijas jeb savus slavenos cut-outs. Ar milzīgām drēbnieka šķērēm viņš grieza krāsainas papīra lapas un vēlāk visus šos dažādo formu izgriezumus lika kopā pārsteidzošās kompozīcijās. Matiss pats šo posmu dēvēja par savu otro dzīvi, kurā juties tik brīvs kā nekad. Un savu darbošanos aprakstīja kā “zīmēšanu ar šķērēm.” Tas bija arī veids, kā viņš veidoja pasauli ap sevi, kad pats to vairs nevarēja pilnvērtīgi piedzīvot. Piemēram, divi viņa 1946. gadā radītie darbi – “Oceania, the Sky” un “Oceania, the Sea” iemiesoja viņa atmiņas par Taiti. Savukārt apjomīgo darbu “The Parakeet and the Mermaid,” kas atradās viņa studijā, Matiss 1952. gada intervijā aprakstīja: “Redzat, veselības dēļ man lielāko daļu laika nākas uzturēties gultā, un tāpēc es esmu radījis ap sevi mazu, mani ieskaujošu dārzu, kur es varu pastaigāties...”
Skati no Daiņa Pundura Mazirbes pludmalē 2024. gada augustā realizētā vides objekta tapšanas procesa
Amerikāņu sociālais psihologs Džons Bārdžs, Jeila Universitātes psiholoģijas profesors savā grāmatā “Pirms tu to zini: neapzinātie iemesli, kādēļ mēs darām to, ko mēs darām” (Before You Know It: The Unconscious Reasons We Do What We Do) ilustrējot to, kā mūs iespaido sensorās sajūtas, apraksta savu eksperimentu ar siltu un aukstu tējas krūzi – proti, kā tik šķietami ikdienišķa lieta kā tējas krūzes satveršana vai pasniegšana otram cilvēkam – draugam, kolēģim, pacientam slimnīcā, ļoti dziļā ķermeniskā līmenī ietekmē mūsu emocijas un sociālo mijiedarbību. Viņš atsaucas uz Dantes “Dievišķo komēdiju”: “[..] Dante nevarēja zināt, bet dīvainā kārtā arī bez mūsdienu zinātnes palīdzības tomēr zināja, ka pēc septiņsimt gadiem neirobioloģija atklās – kad cilvēks saskaras ar sociālu aukstumu (teiksim, pieviltu uzticību), viņam aktivizējas tās pašas nervu sistēmas un smadzeņu struktūras kā fiziski pieskaroties kaut kam aukstam vai sajūtot vispārēju aukstumu.”
Proti, fiziskas jutekļu sajūtas var iespaidot to, kā jūtamies un kas notiek mūsu prātos. Mūsu sarunā Džons Bārdžs saka: “Smadzeņu ķīmisko un fizioloģisko procesu pētnieki apstiprinājuši, ka uz ādas siltuma sajūtu reaģē noteikti nervu ceļi. Siltuma sajūta uz ādas iedarbina tos pašus smadzeņu ceļus, kas saistīti ar tām smadzenēs sastopamajām ķīmiskajām vielām, kuras liek mums justies priecīgiem, apmierinātiem. Tā iedarbina tos pašus ceļus, ko antidepresanti, tātad siltuma sajūtai uz smadzenēm ir tāda pati ietekme kā antidepresantiem. Tai ir tik spēcīga iedarbība. Un zinātnieki precīzi apraksta, kā šis process norisinās visos dažādajos prāta un smadzeņu ceļos.”
Sarežģītā pasaule, kurā šobrīd dzīvojam, paģēr jaunas pieejas un risinājumus. Visu mūsu maņu un smadzeņu kapacitāti. Iespējams, tālab šobrīd gluži intuitīvi tik izteikti dodamies dabā, ļaujot rokām atkal radīt un būt. Veidojot, mīcot, virpinot – mālu, nejauši noplūktu koka lapu... Darbošanās ar rokām ir arī ļoti nomierinoša un sazemējoša, un no iekšējā līdzsvara viedokļa mums, kas lielākoties pieraduši dzīvot savās galvās, vitāli nepieciešama. Roku darbs palīdz mums būt arī pilnībā klātesošiem tajā, ko mēs darām. Šeit un tagad. Un tas nozīmē laiku sev, jo, ja kaut ko paši ar savām rokām vēlamies izdarīt kvalitatīvi, to nav iespējams sasteigt, jo tad tas vienkārši neizdosies. Jebkura darbošanās ar rokām ir arī ļoti meditatīva un līdz ar to terapeitiska nodarbe. Tā atgādina arī, ka ikviena vēlme radīt lielisku darbu ir saistīta arī ar zinātkāri par pašu materialitāti un tās metamorfozēm; ieinteresētību lietās, kuras ar savu pieskārienu varam mainīt.
Jebkura darbošanās ar rokām ir arī ļoti meditatīva un līdz ar to terapeitiska nodarbe. Tā atgādina arī, ka ikviena vēlme radīt lielisku darbu ir saistīta arī ar zinātkāri par pašu materialitāti un tās metamorfozēm; ieinteresētību lietās, kuras ar savu pieskārienu varam mainīt.
Ne velti tik daudz pētījumu pēdējos gados ir veltīti tieši keramikas kā nodarbes terapeitiskajam potenciālam. No tās šķietami vienkāršās spējas uzlabot garastāvokli un vispārējo labsajūtu līdz keramikai kā palīginstrumentam depresijas gadījumos, un cilvēkiem, kam ir problēmas ar lēmumu pieņemšanu un motivāciju. Pierādīts, ka darbošanās ar mālu vienlaicīgi aktivizē vairākus smadzeņu centrus. Tajā vienlīdz iesaistīta gan motorika un muskuļi, gan redze un iztēle. Turklāt šajā procesā vienmēr klātesošs ir arī neparedzamības moments. Darbojoties, eksperimentējot un ik pa mirklim kļūdoties, uz iepriekšējo zināšanu bāzes tiek attīstītas aizvien jaunas zināšanas, kas veicina jaunu smadzeņu šūnu un to savienojumu ceļu veidošanos. Citiem vārdiem, neiroplastiskumu. Turklāt pieskaroties mālam, mēs nonākam saskarē ar zemi, kas ir miljoniem gadu sena un vienlaikus radām kaut ko, kas šķietami nekad vēl nav eksistējis. Tas mūsos izraisa prieku un gandarījumu. Orģinalitātes pirmsākumi saistās ar grieķu vārdu poesis, kuru Platons raksturoja kā “kaut kas, kur pirms tam nav bijis nekas.” Un kad šis “kaut kas” pēkšņi parādās mūsu eksistences telpā, tas mūsos raisa prieku un apbrīnu.
Atis Jākobsons. Keramika, glazūra, 2023-2025
Par šo pieredzi reflektē arī mākslinieks Atis Jākobsons, kurš salīdzinoši nesen sācis eksperimentēt ar keramiku. Atis domā, ka, iespējams, pie tās nonācis caur intuitīvajiem meditatīvajiem zīmējumiem, kur sācis izmantot pasteli un ogli. Viņaprāt, arī tā ir ļoti taktila pieredze. “Katrā ziņā taktilāka nekā gleznošana, jo gleznojot es turu priekšmetu, – pats gleznošanas process notiek ar otas galu. Taču, izmantojot pasteli vai ogli, es turu rokās pašu materiālu, tas berzējas gan maniem pirkstiem, tādējādi, iespējams, modinot kādus jaunus neironu savienojumus smadzenēs.
Pievēršoties keramikai, manī bija vēlme to, ko es zīmēju, sajust arī trīsdimensionāli. Šie zīmējumi bija ļoti intuitīvi, gandrīz šamanisks process – ieejot dziļi zemapziņā un ļaujot iznākt tēliem, par kuru eksistenci mēs bieži pat nenojaušam... Mūsos ir ielikta atmiņa par sākotni, kas varbūt ne tik daudz ir ierakstīta prātā, cik tā ir ķermeniska – tā atrodas arī pirkstu galos. Strādājot ar mālu, mani ļoti aizrāva sajūta, ka rokas šķietami darbojas pašas. Līdz ar katru iespiedienu materiālā no teju nekā pēkšņi rodas kaut kas. Man pat nav īpaši par to jādomā, šis process ir ļoti dabisks un intuitīvs – mūsos ir jau ģenētiski ielikta tendence kaut ko spaidīt, bakstīt, veidot... Pirkstu gali burtiski paģēr kaut ko satvert, eksperimentēt ar jaunu materialitāti. Esmu pamanījis, ka pastaigājoties parkā vai mežā, bieži norauju pa kādai koka lapiņai – iepriekš pajautājot tam atļauju. Eju un virpinu to pirkstos. Sākumā tas bija ļoti neapzināts process, tad es it kā piefiksēju, ka to daru un sāku domāt, ko tas man stāsta. Sajutu, ka savā ziņā es šķietami lasu – šī mazā koka lapiņa ir kā rīta avīze. Tai pieskaroties es it kā savienojos ar konkrēto augu, dabu, informāciju, ko tā sevī glabā. Arī tauste ir veids, kā mēs iegūstam informāciju, un ne vienmēr ir nepieciešams, lai šajā procesā aktīvi piedalītos prāts.
Atis Jākobsons. Keramika, glazūra, 2024. Foto :Aiga Vītola
Māla mīcīšana vienlaikus ir arī ļoti sazemējoša. Pagājušajā gadā man bija ārkārtīgi daudz izstāžu, kas noveda pie izdegšanas. Un mani eksperimenti ar mālu bija arī dziedinošs process. Manī bija vēlme pēc kaut kā ļoti vienkārša, funkcionāla – gribējās mazliet atslēgties no visiem lielajiem mākslas uzdevumiem, ko pats sev biju izvirzījis. Reiz lasīju par kādu japāņu keramiķi, kurš stāstīja, ka trauka forma ir viņa roku, plaukstu satvērums. Un tajā ir arī šī dodošā sajūta. Pamanīju, ka manī ir vēlme taisīt bļodiņas. Paņemu mālu, iespiežu tajā roku un it kā veidoju formu, ietverot plaukstas izliekumu. Manī bija sajūta, ka varu šīs bļodiņas taisīt un taisīt... kā traukus, kur cilvēks var kaut ko ielikt, no tā paēst, tam pieskarties, un šajā visā ir kaut kas ļoti pirmatnējs, fundamentāls un īsts. Tas nav rūpnīcā ražots vai digitāli izprintēts, var just, ka, to radot, pieskāriens ir bijis dzīvs. Tā ir autentiska pieredze, kas, manuprāt, mums visiem šobrīd ir ļoti nepieciešama. Lai mēs nekļūtu par robotiem vai mašīnām, kas jau daļēji ir noticis.
Mani keramikā fascinē arī tas, ka katrs objekts ir jāuztaisa, tad tam ir jānožūst un tad to ir jāliek krāsnī. Tas viss ir ilgi. Un ja vēl grib glazūras... Tas manī ir atgriezis arī vēlmi pēc ilglaicīguma, spējas procesu it kā pagarināt un negaidīt tūlītēju rezultātu, kas mūsos neglābjami ir ienācis līdz ar Instagram un citiem sociālajiem tīkliem. Šis insta, tūlīt, uzreiz – šai pašā sekundē vai sekundes simtdaļā... Tehnoloģijas ir lieliskas, taču tajās var ļoti ātri pazust. Tā teikt, atver datoru un vakars jau klāt. Ir būtiski atgriezties pie tā lēnuma, kas patiesībā jau nekur nav pazudis.
Iespējams, tas arī ir viens no intuitīviem iemesliem, kāpēc tagad esmu sācis gleznot dabā, no dzīves, jo tādējādi es nevaru neko sasteigt. Ir šis tiešais vērošanas process. Man ir uzstādījums, – klusā daba, cilvēks vai ainava, un es veidoju attiecības ar to, ko es redzu. Un interesantākais ir tas, ka šī darbošanās plenērā nav viegla. Daudz vieglāk ir uztaisīt simts fotogrāfijas, izvēlēties labāko un tad darbnīcas apstākļos gleznot no tās mazās bildītes. Savukārt, kad esmu ārā – ainavā, ir sajūta, ka savulaik mūsu prasmes mums ir ļāvušas spēt aptvert to, ko redzam un piedzīvojam, taču tagad mēs savā ziņā to visu lielākoties vērojam caur atslēgas caurumu, - telefona kameru. Būtībā mēs šo realitāti vairs nemaz nespējam tvert. Līdzīgi kā ceļojumos – to pieredzi galvenokārt veido ātri uzņemtas fotogrāfijas. Nepārtraukta virzība uz priekšu, īsti nemaz nepievēršot uzmanību tam, kas īsti konkrētajā vietā ir bijis un ko esam tur redzējuši. Sak’, pēc tam uzlikšu filtru un viss būs instagramīgi forši...
Manuprāt, ir ļoti svarīgi atgriezties pie dzīvas, klātbūtnē iemiesotas vērošanas. Kad ap mums esošais tiek vērots nevis caur kameras, bet mūsu pašu acīm, tiek iedarbināti ļoti daudz un dažādi procesi – ir jāsaprot, kā jūtamies, kādi ir laikapstākļi... Tā ir tāda, gribētos teikt, pārpasaulīga pieredze, kas vienlaikus šķiet absurda. Kurā brīdī mēs kļuvām tik atrauti? Kurā brīdī daba kļuva par tādu kā fonu, uz kuru ir sarežģīti paskatīties vai apstrādāt kā informāciju? Domāju, ka sazemēšanās un atgriešanās ķermenī ir ļoti būtiska. Kad esam dabā, mēs atgūstam patieso ritumu, kas ir ļoti lēns un plūstošs. Tikai tā ir iespējams sajust, kas ar mums patiesībā notiek un kā jūtamies.”
Atis Jākobsons. Keramika, glazūra, 2024. Foto: Aiga Vītola
Atceros, reiz biju ciemos pie kādas viedas sievas, kura dzīvoja kalna galā – Katalonijas vidienē. Saskaņā ar dabu, tās elementiem un senajām zināšanām. Pusdienu reizēs uz galda tika uzlikts trauks, kurā atradās gan ierastās dakšiņas un naži, gan irbulīši. Viņa un arī apkārtējie ēda galvenokārt ar tiem. Pirmajā mirklī tas šķita dīvaini – irbulīši ir Spānijas laukiem šķietami nepiederīgs elements. Taču ēšana ar tiem ir ļoti īpašs process – tā no tiek daudz lēnāk, paģēr zināmas iemaņas un, pats galvenais, - ir jāspēj savaldīt savs prātu. Turklāt jebkura prasme ir regulārs treniņš. Arī līdzsvarojoša atgriešanās pie lēnuma laikā, kura ātrumu paši esam iedarbinājuši vairs īsti nespējot kontrolēt.
***
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild biedrība “Mākslas platforma”. #SIF_MAF2024
Titulbilde: Kriša Salmaņa ilustrācija
