Lietišķs skats uz mūsdienām, uzsākot jauno mācību gadu
Vides estētika
Sākas jaunais mācību gads, un apzinīgs pedagogs, kā vienmēr, sev uzdod jautājumu – ja mūsdienās mākslas ir vairāk nekā, iespējams, pasaules saldūdens apjoma, tad par ko no šodienas mākslas kopuma izlases veidā stāstīt skolēniem un studentiem?
Daži skolotāji šo jautājumu atrisina elementāri – jau uzsākot visjaunāko laiku pasaules mākslas apskates kursu, viņi zina, ka beigs kaut kur 20. gadsimta 30. gados pie sirreālisma vai, labākajā gadījumā, 50. gados pie abstraktā ekspresionisma un 60. gados pie popārta un konceptuālisma. Vienu pēdējo stundu viņi varbūt veltīs postmodernismam, pieminot galvenokārt itāļu transavangardu, nejūtot sirdsapziņas pārmetumus attiecībā uz to, ka šie itāļi ir dzimuši tad, kad skolas gaitas sāka tagadējo pirmkursnieku vecvecāki vai pat varbūt vecvecvecāki.
Ar šādu pieeju atkrīt ne tikai piecdesmit gadus ilgs mākslas attīstības periods, bet arī daudz kas svarīgāks. Šis svarīgais ir jautājums par pašām mūsdienām, par to, kas interesē topošos māksliniekus (un nevis topošos mākslas vēsturniekus), kuru apmācībai būtu jābūt centrālajai mākslas mācīšanas asij.
Tādēļ turpmākās īsās pārdomas, uzsākot jauno mācību gadu, būs par mūsdienu mijiedarbību ar mākslas tapšanas un uztveres fenomenu no lietišķa skatu punkta.
Mans secinājums par pēdējo gadu Latvijas mākslas vidi ir diezgan skarbs – jaunieši mūsdienās ir fundamentāli atšķirīgi un vecākā, “kulturālā”, paaudze pārsvarā necenšas viņus saprast.
Ir izņēmumi. Piemēram, viena saprāta balss tviterī pirms mēnešiem četriem ierakstīja apmēram sekojošo: “Mana vecuma kretīni, vai jūs nesaprotat, ka divdesmitgadīgas meitenes jūs neiekāro?”
Radošas divdesmitgadīgas meitenes un zēni vairs nepielāgojas un neizpatīk. Viņi nenoklusē un neklusē. Viņi darbā var mierīgi pateikt, ka nestrādās kopā ar tādu un tādu cilvēku, jo “ar to man nav vaibs”. Un jauniešiem daudzas problēmas, kuras vecākā paaudze uztver kā politiskus saukļus vai politkorektuma bēdīgās blaknes, ir īstas, personīgas, sāpīgas. Piemēram, tuvojošos ekoloģisko katastrofu vairums no jaunajiem, izglītotajiem cilvēkiem neuzskata par viltus trauksmi vai kādu vispasaules (politisko vai ekonomisko) sazvērestību. Saprātīgs jaunietis centīsies neizmantot plastmasas maisiņus un atkritumu nešķirošanu uzskatīs par barbarismu.
Tas izklausīsies pēc atkārtošanās, bet vairumam modernu jauniešu baltais, kristīgais, heteroseksuālais vīrietis vairs nešķiet pasaules paraugs un naba. Šī konkrētā centrējuma atmešana atspoguļojas pat valodā. Izglītoti studenti nekad neteiks “nēģeris”, un ne jau tāpēc, ka tā nepieklājas. Viņi to nedarīs tādēļ, ka tā ir viņu visdziļākā būtība, jauns skats uz pasauli, kura ir raiba un kurā nebūt nedominē kreisas idejas vai tiek atmestas nacionālas vērtības. Vienkārši ir parādījušies citi akcenti un šie akcenti ietekmē to, kas tiek radīts no jauna.
Marlēnas Dimā darbi izstādē Palazzo Grassi Venēcijā. Foto: Arterritory.com
Kurp virzīt jeb pedagogs kā locis
Skats uz pasaules problēmām nav vienīgā un pat galvenā tēma, kas interesē topošos māksliniekus. Un dabīgi, ka pedagogs kā tāds locis var novirzīt ieinteresēto studējošo vienā vai otrā virzienā, neraugoties uz iespējamiem (aplami nosauktā) Mākslīgā intelekta piedāvājumiem. Vēl var.
Tātad kurp virzīt?
Vienmēr esmu uzskatījusi, ka turp, kur koncentrējas lielāks intelekta daudzums nekā pašas galvā. Gudrība un pieredze rodama lielajās, varenajās mākslas institūcijās, kuras to kapacitātes dēļ nevar neievērot jaunās vēsmas. Tādas institūcijas Eiropā ir Fondazione Prada, Tate Modern, Hamburger Bahnhof – Museum der Gegenwartskunst, Centre Pompidou, Bourse de Commerce – Collection Pinault un vairākas citas. Pagaidām paliksim pie “stacionārām” vietām, pēc brīža nonākot pie lielajām periodiskajām, starptautiskajām izstādēm.
21. gadsimta trešās dekādes pozitīvais fenomens ir, ka apjomīgas, šodienas problēmām un parādībām veltītas starptautiskas grupu izstādes (vai performatīvas darbības) mākslas “tempļos” mijas ar laikmetīgās mākslas klasiķu darbu parādēm. Deivida Hoknija vai Helēnas Frankentāleres, Jaņņa Kuneļļa vai Marlēnas Dimā un citu mākslinieču un mākslinieku retrospekcijas nav nekas pārāk aktuāls, vēl arvien ļoti aktuāla ir bijība pret vērienu, talantu, novatorismu savā laikā. Aktuāla ir augstākai varai neticošo jauno cilvēku apziņa, piesaucot Žana Fransuā Liotāra rakstīto, ka vienīgais lielais, atlikušais naratīvs ir nāve. Retrospekcija nozīmē nāves apzināšanos, mūža noapaļošanu, eksistenciālu aktu.
Anselms Kīfers. Vērienīga site-specific gleznu instalācija Dodžu pilī Venēcijā, 2023. Foto: Arterritory.com
Man varētu iebilst, ka dažas šodienas ētikas šķautnes pieprasa tikai nelielu intervenci fiziskajā telpā, žestu, kas ir margināls pēc savas būtības, stāstu, kurā ir kas personīgs. Man varētu teikt, ka Banksijs ir svarīgāks nekā Anzelms Kīfers. Domāju, ka svarīgi ir abi.
Te sākas ļoti grūtais balansēšanas akts attiecībā uz izstāžu politikas skaidrošanu. Kāds pamatojums vienai vai otrai izvēlei ir daudzajām mākslas pasaules gudrajām galvām? Te vietā studentiem pateikt, ka daudzas gudrās galvas, kuras balsta liela nauda, nekad neies muzeja vai fonda mārketinga nodaļas pavadā…
Skaidrošanas uzdevumu atvieglo tas, kas ir mums apkārt. Vēl arvien pasaulē ir personības. Vēl arvien, neraugoties uz saviem principiem, arī jauni cilvēki ir saskārušies ar to, ko mēdz dēvēt par apdāvinātību. Vēl arvien tiek mācīta vēsture, kurā ir bijušas un turpina būt izcilības. Ja savi varoņi ir bijuši brīvības cīņās, vai tādi nav bijuši arī mākslā?
Nevajag lūkoties tikai uz Van Gogu vai Džeksonu Polloku. Es un mani draugi ļoti ceram, ka nākotnes personībām piepulcēsies kāds no tiem, kas šogad uzsāks studijas, piemēram, Vizuālās komunikācijas vai Glezniecības nodaļā mūsu Mākslas akadēmijā.
Laikmetīgās mākslas klasiķu izstādes māca, ka mākslinieks evolucionē, ka viņam ir tiesības mainīties, atšķirībā no tā kanona, kuru dzīves garumā parasti iemiesoja senāku laiku meistari. Un laikmetīgās mākslas klasiķu mantojums lielākoties parāda, ka vienā daiļrades posmā viņi nonāk pie senāku laiku meistariem. Liels mākslinieks agri vai vēlu saprot, ka laba māksla ir bijusi visos laikos un visās iekārtās. Nav jābūt nesen aizsaulē aizgājušajam māksliniekam Bilam Violam, kuru mēdza dēvēt par mūsdienu ģēniju un kurš cita starpā izmantojis Pontormo tēlveidi, lai runātu par seno meistaru nozīmi. Reiz, ejot cauri Kronvalda parkam, viens no izcilākajiem vidējās paaudzes latviešu gleznotājiem (un instalāciju meistariem) man uzsauca: “Es šēroju tavu interesi par Bruno Vasiļevski!”
Savukārt grupu izstādes laikmetīgās mākslas institūcijās arvien vairāk pievēršas aktuālām tēmām, kas caurvij tieši jaunu cilvēku dzīvi. Ja vēl 90. gados un 21. gadsimta sākumā notika koķetēšana ar skatītāju, piedāvājot institucionālo ierāmējumu brīvā laika pavadīšanai, nosaucot to par attiecību estētiku, tad 21. gadsimta trešajā dekādē lielākoties tas ir mainījies.
Varētu teikt, ka lielās institūcijas vēl pirms dažām desmitgadēm tikai reaģēja. Piemēram, pirmo reizi esot Ņujorkā 90. gadu vidū, ar Manhetenas kultūras avīzi The Village Voice rokās apstaigāju ieteiktās nelielās mākslas vietas (tas nozīmē – ne tikai galerijas). Kaut kur Čelsijas rajonā iegāju zemā, diezgan piebāztā virtuvē, kur daži ļaudis cienājās ar taizemiešu ēdieniem. Gatavotāja vārds bija norādīts avīzē – Rirkrit Tiravanija (Rirkrits Tiravanits). Pēc nepilniem desmit gadiem viņu ar viņa maltītēm un citiem projektiem aicināja muzeji un izstāžu zāles, un viņš kļuva par līdzkuratoru ļoti novatoriskajai paralēlajai izstādei Utopia Station 50. Venēcijas mākslas biennāles ietvaros 2003. gadā.
Tagad aktualitāte tiek proaktīvi uzmeklēta un izstādīta, akcentējot to, kas vēl nav ieskaņojies.
Olga Chernysheva, Untitled (White Cable), 2013, charcoal on paper, 41,5 x 59 cm
Parādību absolutizēšana
Jūs varētu teikt, ka Rietumu pasaulē nav problēmu ar rasismu, ka visas problēmas ir pārvarētas, ka pēdējās divas Venēcijas mākslas biennāles novēloti pievērsušās globālajiem Dienvidiem, tā vietā, lai vēstītu par Krievijas iebrukumu Ukrainā.
Šajās pēdējās megaizstādēs viena otra mākslas darba kvalitāte (pēc Rietumu profesionāļu kritērijiem) nepārliecina, viens otrs darbs šķiet lietišķās mākslas izstrādājums (un kā tāds tas arī ticis radīts), bet tas ir pārejoši. Te kārtējo reizi vietā citēt latviešu mākslinieka Māra Ārgaļa rakstīto 70. gados (!): “Lai kāda parādība iesakņotos, tā ir jāabsolutizē”.
Rasisma izskaušana nav beigusies. Par to pārliecinājos pirms dažām dienām, 2024. gada augusta nogalē, Madrides Museo de America, kura pastāvīgā ekspozīcija ir veltīta Latīņamerikai.
Pie viena sena artefakta skaidrots, ka tas ir savākts (recoger) tur un tur. Vēsturē ir labi zināms slaktiņš, kura rezultātā artefakts nolaupīts.
Cituviet muzejā pie koloniālisma laika gleznas, kur attēlota uzvaroša spāņu kauja ar vietējiem iedzīvotājiem, rakstīts, ka iezemiešu skaits tika pamatīgi reducēts (reducir).
Neviena tulkojuma angļu valodā. Iespējams, ka šī iekapsulēšanās sev vēlamā vēstures skaidrojumā līdz pat mūsdienām kādam tomēr liek izjust kaunu un nekomunicēt ar starptautisku publiku.
Kaunu, kuru rada komunikācija ar krievu māksliniekiem, kas aktīvi strādā Krievijā, un Krievijas mākslas institūcijām, izjūt vairums Rietumu mākslas speciālistu, bet diemžēl ne visi. Pateicoties sociālajiem tīkliem, bija labi nolasāma vairuma krievu mākslinieku nostāja pret iebrukumu Ukrainā. Bija tādi, kas to asi nosodīja jau iebrukuma rītā, vienlaikus daži citi facebook murmināja ezotēriskus murgus. Vai kāds no šodienas aktīvi rakstošajiem Latvijas kritiķiem ir komentējis, piemēram, Latvijā samērā labi zināmā Oļega Kuļika nostāju. Būtu interesanti.
Krievu laikmetīgā māksla, kas vienmēr bijusi jaudīga, tagad praktiski izpaliek izstāžu apritē, taču studentiem jāskaidro, ka pēc simts gadiem, piemēram, Olgas Čerņišovas māksla būs atkal cieņā. (Starp citu, viņa ir starp tiem māksliniekiem, kuru darbi arī šodien tiek izstādīti Rietumos, neraugoties uz kluso boikotu).
Ja atgriežamies pie pasniedzēja kā loča funkcijas un šodien tik populārās globālo Dienvidu izcelšanas mākslas vidē, tad skolotāja spēkos ir skaidrot, kādēļ tas notiek.
Jaunieši ar visu savu principiālo nostāju daudzos aktuālos jautājumos aizmirst, ka globālie Dienvidi nav tikai nepieciešama antirasistiska abstrakcija. Tie nav tikai ģeogrāfisku vietu kopums, no kura nāk bēgļi. Tie nav tikai postkoloniālisma traumu avots. Globālie Dienvidi ir vieta, kur miljoniem cilvēku nedzīvo, kā bieži mēdz teikt, “informācijas un komunikācijas laikmetā”. Globālajos Dienvidos ir milzu apgabali, kuros “mēsība” attiecībā uz sociālajiem tīkliem un visādiem citiem tehnoloģiskiem atribūtiem neeksistē. Miljoniem sieviešu globālajos Dienvidos nav mobilo tālruņu, nav iespējas mācīties, nav iespēju izvēlēties savu seksuālo dzīvi. Daudzās video filmas, kas redzamas mākslas izstādēs un kas tematizē nevienlīdzību, apspiestību un vardarbību, nav mākslinieku kaprīzes vai konjunktūra.
Vēl pirms dažām dekādēm vardarbības attēlojums mākslā bija abstraktāks, lakoniskāks – kā amerikāņu laikmetīgās mākslas klasiķa Brūsa Naumana darbos. Tagad viss kļūst konkrētāks un detalizētāks, jo saprotamāks un pieejamāks.
Liktos, ka tabu tēmu mākslā vairs nav, izņemot tās, kuras aizskar (vai liekas, ka aizskar) citu pašcieņu vai cilvēktiesības. Šis ir visplānākais ledus, pa kuru staigāt mākslas skaidrotājam. Ir ļaudis, kuri meklē un atrod antisemītiskus vai islamofobiskus mājienus mākslas darbos; tad izceļas skandāls, tad skaidrošanās, tad darbu izņemšana no izstādes. Tas nebeigsies, tas tikai pastiprināsies.
Maurīcio Katelāns. La Nona Ora (The Ninth Hour), 1999. (Šim darbam ir divi varianti. Otrajā versijā seja un apģērbs nedaudz atšķiras).
Antikristīgi motīvi mākslā gan tiek uzlūkoti, vadoties pēc maksimas – ja sit pa vienu vaigu, jāpagriež otrs. Tur problēmu nav, tur neviens īsti neko neizseko, ja neskaita dažus mākslas notikumus ASV vēl pagājušā gadsimta beigās, kad notika mākslinieku Andresa Serāno un Roberta Mapltorpa izstāžu cenzēšana. Tāpat jāmin Mauricio Katelāna darbs – kritušais pāvests, kas sacēla milzu sašutumu Polijā 20. un 21. gadsimta mijā.
Itāļa Mauricio Katelāna darbi allaž ir bijuši provocējoši, taču, izstādīti Varšavā, tie katolicistiskajā Polijā raisīja lielāku naida vilni nekā katolicistiskajā Itālijā. Skulptūra ar meteorīta notriekto pāvestu bija iemesls, lai no Polijas mākslas scēnas profesionālā pjedestāla notriektu Nacionālās mākslas galerijas Zachęta direktori Andu Rotenbergu, kurai vēl arvien nav atradies viņas pieredzei atbilstošs amats. Viņu no mākslas vides vienkārši izstūma, un to visu vēl pavadīja neglīti antisemītiski komentāri, ņemot vērā Rotenbergas kundzes tautību. Nelīdzēja ārzemju kolēģu atbalsta vēstules, un tās nelīdz vēl arvien.
Amanda Ziemele. "O day and night, but this is wondrous strange... and therefore as a stranger give it welcome"./ Latvijas paviljons Venēcijas biennāles 60. starptautiskajā mākslas izstādē. Foto: Līga Spunde
Abstrakta, intuitīva, telpiska māksla
Visā šajā problēmu, notikumu, vēstījumu murskulī kā krāšņs pretstats ir uzziedējusi abstrakta, intuitīva, telpiska, materialitātes piesātināta, manuprāt, skaisti naiva māksla. Viena no tādām kulminācijām mums pieejamā kultūrtelpā ir bijusi Daigas Grantiņas izstāde Mākslas muzejā RĪGAS BIRŽA, kā arī viņas ekspozīcija Venēcijas biennālē.
To komentēt ir visgrūtāk, tā ir praktiski neiespējama misija, jo samudžinātie teikumi par gravitāciju, enerģētiku, spriegumiem utt. vienmēr būs neatbilstoši. Tad jau labāk paņemt kādu mūžsenu Klementa Grīnberga tekstu, kur viņš rakstījis par amerikāņu abstrakcionistiem, jo tādā gadījumā tā būs adekvāti skaista poētika.
Vienam otram tā var šķist nodevība, kad situācijā ar reālām problēmām, piemēram, neiespējamām LGTB ļaužu laulībām Latvijā (un baznīcas senilo nostāju šajā jautājumā), mākslinieki, kuri pretendē uz aktualitātes satvērēju statusu, pievēršas “tikai” formai, krāsai, materiālam, ritmam.
Nav tiesa. Nodevības nav.
Amandas Ziemeles mākslas ekspozīcijas tam ir pierādījums. Viņas krāsu izliekumi neslēpj savu aizmugurējo raupjumu, nenostrādātību, atkailinātību. Viņas apgleznoto virsmu otrā puse nav tikai sveiciens 60. gadu konceptuālismam. Tas ir sveiciens dzīvei, kura nav perfekta un kura ir sarežģījumu, nelaimju, briesmu un reizē arī skaistuma pilna. Tas ir pretstats romantiskajam pasaulskatījumam, kura paudējiem šķiet, ka var izvedot ideālu mākslas darbu, tāpat kā var izveidot ideālo sabiedrību. Kā tāda attieksme beidzas, parāda Vācijas Trešā Reiha gals.
Protams, ka nozīmīgus institucionālos lēmumus mūsdienās pieņem ļoti pieaugušie un vecie cilvēki (iespējams, pēc tūkstoš gadiem salīdzinās Maķedonijas Aleksandra un Džo Baidena valdīšanas laikus). Piemēram vairums no tiem, kas izvēlējās Indonēzijas Ruan grupu par documenta 15 izstādes kuratoriem, ir gados cienījami starptautiski atzīti speciālisti. Taču pusmūža profesionāļi īsti nevar ignorēt to, kas svarīgs domājošiem jauniešiem. Lai gan Latvijā var. To pierāda ilgstošā pretestība partnerattiecību likumam, līdz valdības sastāvā parādījās dūšīgas un skaistas blondīnes bez kompleksiem.
Izstādes Kaseles documenta gadījumā tradicionāli politiskās varas pārstāvji no Hesenes pavalsts, Kaseles pilsētas un Vācijas federālās valdības nominē māksliniecisko padomi, kura izvēlas kuratoru. Tātad laika gars lika politiķiem mākslinieciskajā padomē aicināt darboties profesionāļus no vairākiem kontinentiem (neiedomājami 1955. gadā, kad savu triumfu uzsāka Kaseles documenta, pasaules nozīmīgākā starptautiskā laikmetīgās mākslas izstāde!!). Laika garu nevar inscenēt, laika garu var īslaicīgi imitēt un indoktrinēt ar ideoloģiju, kā tas notika no 1933. līdz 1945. gadam Vācijā.
Kolektīvs kuratora vietā
Starptautiskā mākslinieciskā padome tātad Kaseles documenta 15 viena kuratora vietā nominēja eksperimentālo Ruan grupu, kuras darbības joma Indonēzijā bija kopienas veidošana. Kopiena galvenokārt veidojās, daloties ar rīsiem un dažādām noderīgām iemaņām. Par to var jauki izlasīt pat vikipēdijā.
Interesanti, ka vairāki mani paziņas no Latvijas mākslas vides pirmo reizi pēc robežu atvēršanas 90. gadu sākumā uz pagājušo Kaseles documenta 2022. gadā neizbrauca. Jo zināja, kas viņus tur sagaida. Proti, pārsvarā globālo Dienvidu pārstāvji, dažādas ļaužu grupas, kuras vieno kopdarbošanās noteiktā jomā, kura tad tiek pārnesta izstādes formātā. Daudz operatīvu ilgstamību – no kopīgām amatieru keramikas darbnīcām līdz dažādu ģimeņu dokumentēšanai tuksnesī, no improvizētām mācību iestādēm pieaugušajiem līdz komiksu krājumiem. Apmēram tūkstotis dalībnieku no daudzām pasaules malām, kuriem, cerams, Vācijā, Kaselē klājās labi.
Es aizbraucu, jo braucu vienmēr. Bija garlaicīgi, bet mākslas notikums, pat ja tajā bija maz mākslas, nav nekāda izklaide.
Tā bija svarīga documenta, daudz svarīgāka nekā 1992. gadā, kad turp devos pirmo reizi. Daudz svarīgāka nekā visas pārējās redzētās reizi piecos gados. Pārmaiņas var būt garlaicīgas, tās var būt kaitinošas, bet tās saprast var tikai tad, kad esi tur klāt. Pēdējā documenta 15 šīs pārmaiņas beidzot iecementēja. Venēcijas biennāles seko kā mazie radinieki.
Man pazīstamie jaunie latviešu mākslinieki, kas 2022. gadā devās uz Kaseles documenta, bija ļoti ieinteresēti. Viņi nebija sajūsmā, viņi nelietoja epitetus, viņi iedziļinājās, viņi negarlaikojās. Būtībā viņi to uztvēra kā darbu, un tas ir labi.
Līdz šim šīs neobligātās piezīmes pieskārās tēmām un formām. Taču aktuālu tēmu un formu ir krietni vairāk, un ir loģiski, ka dažiem/dažām svarīgāka par ekoloģijas prioritāti ir feministiska pieeja, citiem popkultūras analīze ir svarīgāka par kvīru motīviem.
Visu aptvert nevar un nevajag; visu, kas rodas, aptver visi pasaules muzeji, izstāžu zāles, pop-up vietas. Visu aptver koncertzāles, kurās svarīga ir jaunā, atonālā mūzika, aptver izdevniecības, kurās saprot, ka vienā pašā Argentīnā, iespējams, ir vairāk spilgtu laikmetīgu rakstnieku nekā Rietumeiropā.
Laikmetīgās kultūras būve, kas veidota no laikmetīgās mākslas dažādām izpausmēm, spēj izbrīnīt un reizē nomierināt. Tā ir kā naudas krātuve cūciņās formā – nesasitot to, labumus nevar dabūt ārā. Tā ir samērā slēgta sistēma, kuru beidzot sāk sist.
Pagaidām vēl tie dālderi saglabājas, krājas cits pie cita. Krātuves dziļumos vēl arvien ir labi zināmi, tradicionāli motīvi. Figuratīvas kompozīcijas, portreti, variācijas par ainavu, kā tas bija 2013. gadā Latvijas pienesumā Venēcijas biennālē. Tad Kaspars Podnieks un Krišs Salmanis parādīja, ka, par spīti visa veida globalizācijām, pastāv vietējā mākslas kopaina un vispār vietējais, no kā smeļas šī kopaina.
It kā nekas nepazūd, daudz kas atkārtojas, krātais uzkrājas tālāk. Bet jau Roberts Smitsons 60. gados un 70. gadu sākumā ar mākslas palīdzību pierādīja un parādīja, ka sistēmas sabrūk, sairst, entropija pastāv.
Open organizētais pasākums Party Animals / Animal Farm Jūrmala. 2001.
Ir pagājuši gadu desmiti, kopš Ilze Strazdiņa un Kaspars Vanags 90. gadu vidū rīkoja savus Open pasākumus noskretušās, pussabrukušās vietās. Viņi sāka 1995. gadā mūžvecā, tukšā spīķerī, ar tagad cienījamu Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēju Miķeļa Fišera, Ginta Gabrāna, un dažu citu toreizējo jauno mākslinieku ekspozīciju, kuru pavadīja reiva pārtija nakts garumā. Tas bija jaudīgs tandēms. Šobrīd jau ilgstoši Londonā dzīvojošā Ilze Strazdiņa (izcilas menedžmenta spējas) sazobē ar intelektuāli Kasparu Vanagu, kas tagad vada Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeju.
Pēc šiem gadu desmitiem, kā mītā par mūžīgo atgriešanos, nozīmīgākais Latvijas laikmetīgās mākslas centrs Kim? kopš 2024. gada vasaras atkal rīko pasākumus tādā pašā drupveidīgā (pseido?) industriālā vidē. Viņi sola, ka “romantiskā” drupu estētika tiks pārvērsta mūsdienīgā ēkā. Sola vienmēr visi. 21. gadsimta sākumā Latvijā bija jocīgs premjers, kurs retoriski pauda: “Kā var nesolīt?”
Liktos, ka nekas nemainās. Bet tie ir maldi.
Nemainās tas, ka mākslinieks ir riska profesija brīvā sabiedrībā. Nemainās tas, ka uzskati ir it kā “naturalizēti”, it kā tie būtu pastāvējuši mūžīgi. Tie nomainās, tāpat kā nomainās to izteicēji. Skumt par to var tikai tie, kam nepatīk mazi bērni, kuri leģitimizē pārmaiņu visbrīnišķīgāko pusi.
***
Titulbilde: Skats no izstādes “Lauka telpa” Mākslas muzejā “Rīgas Birža”. 2022. Foto: Toans Vu Huu
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild biedrība “Mākslas platforma”. #SIF_MAF2024
