Ainava ir viss. Ainava ir visapkārt
Intervija ar ainavu arhitekti Ilzi Rukšāni
Pastiprinātā stresa un trauksmes apstākļi, kuros šobrīd rit mūsu dzīve, jau tagad ir atstājuši pamanāmu nospiedumu gan sabiedrības mentālajā, gan fiziskajā veselībā. Ilgtermiņa sekas ir grūti aplēšamas, bet ir skaidrs, ka atrodoties nepārtrauktā trauksmē, sabiedrībai draud masveida izdegšana. Vienlaikus mums tepat līdzās ir gadsimtos pārbaudīts dziedniecības instruments, kuru joprojām neesam līdz galam novērtējuši un ar kuru īsti neprotam sarunāties – daba. Kaut zinātniski pierādīts, ka dabā apzināti pavadītais laiks labvēlīgi ietekmē gan mūsu fizisko, gan mentālo veselību, un mūsu nepieciešamība mīlēt dabas pasauli ir ģenētiski noteikta un iekodēta mūsu DNS, sinerģiskās saites – daba ir daļa no mums, mēs esam daba, – atjaunošana ir salīdzinoši lēns process.
Pagājušajā nedēļā ainavu arhitekte, ALPS ainavu darbnīcas līdzdibinātāja Ilze Rukšāne kopā ar vairākiem domubiedriem vērsās pie Veselības ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas, kā arī vairākām universitātēm un slimnīcām ar iniciatīvu izveidot Dārzkopības terapijas studiju programmu.
Dārzkopības terapija ir pasaulē aprobēta prakse, un mūsdienās tiek uzskatīta par labvēlīgu un efektīvu terapijas metodi (līdzīgi kā mūzikas un mākslas terapiju formas), kas plaši tiek izmantota rehabilitācijā, palīdz uzlabot kognitīvās spējas, mazina stresa līmeni un palīdz risināt dažādas mentālās problēmas. Latvijā šobrīd Dārzkopības terapijas studiju programmas nav, līdz ar to nav arī attiecīgu speciālistu.
Mūsu saruna ar Ilzi Rukšāni ir par dārzkopības terapeita kā profesijas aktualitāti un ainavu arhitekta lomu šī brīža saplosītajā pasaulē.
Neilgi pirms pandēmijas intervēju šveiciešu ainavu arhitektu Enco Enea, un uz manu jautājumu, kā, viņaprāt, mainījusies attieksme pret ainavu arhitektūru kopš tiem laikiem, kad viņš šajā jomā sāka darboties, viņa atbilde bija: “Man liekas, mainījies tas, ka senāk mēs bijām kaut kas līdzīgs dārzniekiem, un tagad mēs strādājam vienā komandā ar citiem.” Kā tu to izjūti Latvijā? Nu jau arī pandēmijas iespaidā.
Es domāju, ka mēs tikai pamazām sākam kāpt ārā no šī aizsprieduma, nezināšanas, ka ainavu arhitekts nav dārznieks. Un kāda ir starpība starp ainavu arhitektu un dārznieku. Es nebūt nesaku, ka viens ir labāks un otrs sliktāks, katram vienkārši ir sava vieta. Arī es esmu mācījusies dārzniecību, tā ir viena no manām izglītībām, un šīs profesijas viena otrai palīdz. Tās savstarpēji mijiedarbojas. Taču, ja raugāmies uz ainavu kopumā un ainavu arhitekta vietu – daudzi joprojām neuztver šo atšķirību un tikai pamazām sāk mums uzticēties, saprast, ka veidojam telpu un neesam tikai puķīšu stādītāji.
Arhitektiem ir ļoti grūti pieņemt, ka arī ainavu arhitekts redz, kur to māju nolikt. Turklāt – redz no pilnīgi cita aspekta, kas saistīts ar ļoti dažādiem faktoriem – sauli, vēju, perspektīvām, kas no šīs ēkas paveras.
Arhitekts pēc būtības ir mācījies fantastiski redzēt apjomu. Saku godīgi, ja man palūdz ko izdarīt interjerā, es to nevaru. Mani tās sienas traucē. Man telpa ir kopums, arī tā, kas stiepjas ārpus juridiskām zemes gabala robežām, jo no telpas viedokļa tās ir savā ziņā nebūtiskas.
Taču attieksme pret ainavu arhitektūru nenoliedzami mainās, arvien vairāk arhitektu biroju saprot, ka komandā ir vajadzīgs arī ainavu arhitekts, un mēs neesam konkurenti. Manuprāt, pandēmija paradoksālā veidā mūs ir padarījusi vairāk par komandas cilvēkiem. Savā ziņā esam pieraduši būt vienpatņi, mums negribas pārlieku pietuvoties citiem cilvēkiem, piemēram, veikalā, bet vienlaikus mēs saprotam, kāda vērtība esam viens otram.
Domāju, arī daudz vairāk privāto pasūtītāju ir sapratuši ainavas nozīmīgumu; vērtību, ko viņiem nozīmē un kāpēc viņiem ir vajadzīgs dārzs. Ko tas var sniegt. Mēs ceļojam krietni mazāk, daudz vairāk laika pavadām mājās un līdz ar to arī pamanām, ka kaut kas īsti nav kārtībā. Nesēž. Piemēram, līdz mājai jāmēro garlaicīgs piebraucamā ceļa puskilometrs, jo tur vienkārši ļoti mehāniski tikuši izveidoti izcirtumi. Lai to sakārtotu, nav nepieciešama nekāda raķešu zinātne, vienkārši spēja atvērtām acīm ieskatīties dabā, saprast, kā tas viss tur ir un veidojas.
Ainavu darbnīcas ALPS komanda
Katram ir sava metafora par Ēdenes dārzu. Ir skaidrs, ka cilvēki šodien meklē līdzsvaru, harmoniju, patvērumu – visu kopā. Kara kontekstā, iespējams, parādījies arī izdzīvošanas un pārtikas aspekts.
Pārtikas aspekts noteikti būs aktuāls, taču – un to ir drausmīgi teikt, domāju, ka mēs vienkārši vairs nevarēsim bez ainavu arhitekta. Man šķiet, ka šis karš to tikai vēl vairāk parādīs. Padomā, divi gadi pandēmijas, un mums jau likās, ka dzīvē viss ir slikti. Tad vienā dienā tu saproti, ka viss patiesībā ir bijis diezgan labi. Vienlaikus, tas psiholoģiskais un mentālais uzslāņojums, ko šis viss mūsos radījis, vēl nav īsti pat aptverams.
Nu jau būs gandrīz divdesmit gadi kopš darbojos šajā profesijā, birojs ALPS tika izveidots pirms 15 gadiem. Strādājot ar skolām, bērnu dārziem, arī ar Bērnu slimnīcu un Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centru – runājot ar skolotājiem, pedagogiem, administrāciju, pašvaldību pārstāvjiem, utt., jāatzīst, ka statistika ir traģiska. Ar katru gadu par 10-20 procentiem pieaug bērnu skaits, kuriem tiek diagnosticētas dažādas garīgās saslimšanas. Vai tie ir uzmanības traucējumi vai autisms, taču skaidrs ir viens, to vairs nevar ignorēt. Un tad vēl grupa, kuru tik daudzus gadus esam stigmatizējuši un visādi norobežojušies – depresijas, izdegšanas sindroms. Jā, mēs esam sākuši par to runāt, taču Veselības ministrijai tā ilgus gadus vispār nav bijusi prioritāte.
Pandēmijas izolācija, un tūlīt tai sekojošais karš – es pati personiski sevī jūtu, kas ar mani šo nedēļu laikā ir noticis. Un kādi ir veidi, kā es spēju sevi savākt. Mēs vienkārši vairs nedrīkstam dzīvot atrauti no dabas. Ilgtermiņā tas ir neiespējami. Individuālā līmenī mēs varbūt to saprotam, taču šī sapratne ir nepieciešama arī valstiskā līmenī. Ainava ap mums ietekmē pilnīgi visu. Ainava ir viss, un ainava ir visapkārt. Tā ainava, ko mēs redzam savā interjerā, ir mūsu personiskā ainava, bet līdzko mēs izejam pa savas mājas durvīm, mēs nokļūstam mūsu visu kopējā ainavā. Tāpēc ALPS esam sevi pilnīgi skaidri definējuši – ALPS creating healing landscapes, jo tas ir tas, ko mēs darām, mēs radām šīs te dziednieciskās ainavas. Tas ir mūsu uzdevums, lai tā ainava, ko ieraugām izejot pa durvīm, būtu atbalsta punkts, lai tā būtu vērtība.
Mentālie uzslāņojumi būs visās vecuma grupās. Un es vienkārši neredzu sev šobrīd citu uzdevumu – mums kā ainavu arhitektiem vienkārši jāstrādā. Mēs nevaram šobrīd kapitulēt, un pateikt, ka mēs to vairs nevaram, neredzam kaut kam jēgu. Nē, manuprāt, tā ir viena no atslēgas profesijām, kurai būs jāglābj tā pasaule.
Otra lieta, šobrīd ar kolēģiem pētām un apkopojam, kas pasaule notiek dārzkopības terapijas jomā. Nevienā no Latvijas augstskolām to šobrīd nepasniedz. Esam par to daudz runājuši, strādājot ar Psihiatrijas un Narkoloģijas centru, kā arī Bērnu slimnīcu, piedāvājuši to ieviest un atvēlēt vietu telpā, taču līdz šim īsti neesam sadzirdēti, jo nav attiecīgo speciālistu.
Vienlaikus, dārzkopības terapijai ir vairāk kā 2000 gadu vēsture, un kā ārstniecības instruments tā pētīta kopš 19. gadsimta, kad dr. Bendžamins Rašs izmantoja dārzkopības terapiju kā instrumentu garīgo slimību ārstēšanā. Pēc Vjetnamas kara dārzkopības terapija kļuva ļoti populāra ASV, kur tika izmantota militārpersonu rehabilitācijā. Līdzīgi arī Eiropā – īpaši pēc Pirmā un Otrā pasaules kara. Savukārt pirmais akadēmiskais grāds dārzkopības terapijā tika nodibināts 1972. gadā, un mūsdienās tā tiek atzīta par labvēlīgu un efektīvu terapijas metodi, ko plaši izmanto rehabilitācijā.
Patlaban lasu brīnišķīgu grāmatu The Well-Gardened Mind: The Restorative Power of Nature, kuras autore Sjū Stjuarte Smita ir psihoterapeite un psihiatre, savukārt viņas vīrs ir ainavu arhitekts. Viņa raksta par savu ceļu, kā viņa ir sapratusi dārzkopības nozīmi un kā tā ir palīdzējusi viņas vectēvam atkopties no garīgajām un fiziskajām traumām pēc atrašanās turku gūstā.
Manuprāt, dārzkopības terapijai ir jābūt mūsu universitāšu sistēmā, līdzīgi kā mūzikas, mākslas terapijai, fizeoterapijai un ergoterapijai. Mēs jau diezgan labi saprotam pēdējo divu nozīmi, un esam sākuši saprast mūzikas un mākslas terapijas nozīmi, kaut šādu speciālistu mums joprojām ir ļoti maz. Taču divām šīm mākslām būtu jāpievieno trešā – dārzkopības terapija.
Jāteic, mēs lielā mērā šīs lietas joprojām jaucam – kas ir dziednieciskā ainava (healing landscape) un kas ir terapeitiskā ainava (therapeutic landscape), un kas ir dārzkopības terapija (horticultural therapy).
Bērnu klīniskā universitātes slimnīca. Projekts
Jā, varbūt tu varētu par katru no tām pastāstīt sīkāk. Kas ir šī atšķirība, kas padara ainavu dziedējošu, un kas to padara ārstējošu?
Dārzkopības terapija būtībā ir daļa no terapeitiskām, tātad ārstējošām ainavām. Angļu valodā šie formulējumi – healing, therapeutic un horticultural, ir ļoti precīzi. Dārzkopības terapija nozīmē, ka tu līdzdarbojies dārzkopības procesā. Tā ir augu izmantošana un darbošanās ar augiem cilvēku rehabilitācijas nolūkos. Piemēram, tu piedalies sēšanas procesā, kur tiek iedarbināta dažāda motorika – notiek pieskaršanās zemei un tamlīdzīgi, pēcāk līdzdarbojies rūpējoties ikdienā par augiem un ražas novākšanā. Ir zinātniski pierādīts, ka fiziskajā rehabilitācijā dārzkopības terapija var palīdzēt stiprināt muskulatūru un uzlabot koordināciju, līdzsvaru, izturību. Arī atmiņu, kognitīvās spējas, valodas prasmes un socializāciju. Cilvēki mācās strādāt patstāvīgi, risināt problēmas un sekot norādījumiem.
Savukārt terapeitiskā ainava nozīmē, ka tu mērķtieciski piedalies tās veidošanas procesā, piemēram, taisi sajūtu dārzu jeb sensory garden. Tiek veidota dārza telpa, tādējādi stimulējot maņas caur pieskārienu, redzi, dzirdi, smaržu, garšu, līdzsvara sajūtu, ķermeņa apzināšanos, atmiņām un tml. Šajā nozarē neviens vairs nerunā par piecām maņām, – šis spektrs ir jau izaudzis līdz daudz lielākiem procesiem un turpina attīstīties. Katra no darbībām aktivizē noteiktus procesus un vienlaikus kalpo kā aktīvas iesaistes/līdzdarbošanās instruments terapijā.
Savukārt dziednieciskā ainava ir pēc noteiktiem principiem veidota, visiem publiski pieejama telpa, kas nodrošina atbalsta funkciju ikdienā. Ne tikai ārstniecības iestādēs, bet arī pilsētvidē – jebkur. Tā palīdz radīt cilvēkā mieru, harmoniju, nomierina nervu sistēmu, mazina stresu, potenciālu agresiju utt. Šai ainavai ir jābūt pietiekami daudzveidīgai, lai vari sajust, ka, piemēram, te man ir iespēja vienkārši apsēsties un pabūt vienatnē. Telpas daudzveidība ir tā, kas to nosaka, un to var darīt arī ielas telpā. Ne visur ir nepieciešami lielie soli, ir jābūt arī šai individuālās telpas iespējai. Kaut kur ir tas lielais sols, kur varam apsēsties visi kopā, un kaut kur ir punkts, kur varu sev pateikt – man tagad ir jāapstājas un jāpadomā, vai iešu tālāk vai došos atpakaļ. Ir jābūt šai telpai, kas atvieglo manu lēmumu pieņemšanu.
Ik pa laikam kāds uzprasa, vai ir vajadzīgi koki, un man šāds jautājums šķiet ļoti dīvains. Tas ir tik pašsaprotami. Ir visai savdabīgi, kad 21. gadsimta 20. gados kāds vēl var uzdot jautājumu, kāds labums mums ir no kokiem?
Sporta pils dārzi
Nesen lasīju japāņu zinātnieka Kinga Lī (Qing Li) grāmatu par meža terapiju un “meža vannām” jeb shinrin-yoku. Šķietami vispārzināma un jau gadsimtiem pārbaudīta prakse, taču 20. gadsimta 80. gados tā Japānā tika iedzīvināta kā nacionālā veselības programma, mudinot cilvēkus doties mežā un paralēli iniciējot arī zinātniskus pētījumus. Tā teikt, lai mūsdienu cilvēks saprastu, ir nepieciešami zinātniski pierādījumi, pretējā gadījumā kāds vēl nodomās, ka tā ir ezotērika.
Tas ir tas, par ko es arī vienā brīdī domāju – malači japāņi, bet pēc tam – sviests, vai tas ir kaut kas tāds, kas jānosaka ar valstiskā līmeņa programmu? Taču tās laikam ir tās izmaiņas mūsu domāšanā. Man liekas, ka tas ir tik pašsaprotami... Vienlaikus, arī darbojoties Sporta pils dārzos, esmu sapratusi, ka pasaule mums apkārt ir ļoti dažāda; izrādās, ir ļoti daudz cilvēku, kas, līdzdarbojoties iekārtošanas procesā, pirmo reizi dzīvē saprata, ko nozīmē paņemt sēkliņu rokā, ko nozīmē iestādīt stādu un to, ka tas arī aug. Izrādījās, ka ir tik daudz cilvēku, kam mājās nav neviena telpauga, un kas nekad nav pārstādījuši nevienu augu.
Katrā ziņā man Sporta pils dārzu projekts bija īsts acu atvērējs. Sapratu, ka dzīvoju savā burbulī un uzdot jautājumu – vai jābūt valstiska līmeņa programmai apķert koku un iet mežā, kas man šķiet pašsaprotami, ir savā ziņā aroganti, jo izrādās, ka pa šo laiku ir izaugusi vesela paaudze, kam tas ir kaut kas jauns.
Redzi, mēs esam uzauguši vasarnīcu periodā, taču daudzi tās vēlāk pārdeva, līdz ar to ir ģimenes, kam nav vairs ne lauku, ne sava dārza. Daudzi jaunieši atzīst – maniem vecākiem tā nekad nav bijusi prioritāte. Mēs braucām atpūsties uz Spāniju, Turciju, Bali un vēl kaut kur, bet nekad mūsos nav bijis šādas sajūtas. Vienlaikus var redzēt, cik ļoti viņi to visu grib. Kāds prieks ir viņu acīs – redzot, kā izaug paša dēstītais tomāts, ko pēcāk var arī noplūkt.
Un šajā visā ir vēl viens aspekts – atziņa, ka no manis beidzot neviens negaida rezultātu. Tā teikt, nu neizauga tas tomāts, nu un... Es varu darīt un nejusties par to vainīgs. Mūsos ir iedzīts, ka nemitīgi ir jāsasniedz kaut kāds rezultāts, jābūt labākajam.
Pavāru māja un Dabas vērotāju dārzs Līgatnē
Ir arī ļoti daudz pētījumu, kas pierāda, ka pacienti, kam slimnīcas palātā ir logs ar “zaļo skatu,” atveseļojas ātrāk nekā tie, kuriem skats atduras pretējā sienā. Šajā nišā daudz citēts ir amerikāņu veselības dizaina profesora Rodžera Ulriha (Roger Ulrich) 80. gadu pētījums “Skats pa logu var iespaidot atveseļošanos pēc ķirurģiskas operācijas”, kur viņš analizēja pacientu atveseļošanās procesu pēc vēdera ķirurģijas operācijām.
Tas būtībā ir viens no pamatprincipiem, kas būtu jāievēro. Šobrīd šādu pētījumu ir jau simtiem – proti, tie pacienti, kam aiz loga ir koki un zaļas lapotnes, atveseļojas nedēļu ātrāk. Teiksim, ja tie, kam skats atduras pretējā sienā, slimnīcā pavadīs mēnesi, tad šī otra grupa – trīs nedēļas.
Līdzīgi pētījumi ir arī par cilvēkiem, kuru mājas atrodas ielās, kur aug koki un kuru ikdienas maršrutā ir ielas ar kokiem – viņiem ir daudz mazāk sirds asinsvadu slimību utt.
Neatceros vairs kuram, bet vienam no japāņu zinātniekiem bija hipotēze, ka, iespējams, apavi ir bijuši viens no cilvēcei bīstamākajiem un degradējošākajiem izgudrojumiem.
Es personiski vispār neko nevaru iestādīt ar cimdiem. Man vajag sajust zemi. Ir, protams, reizes, kad cimdi ir nepieciešami, bet vislabākā sajūta tomēr ir ar kailām rokām un kailām kājām.
Daudzfunkcionāls darījumu, administratīvais un dzīvojumu komplekss “Jaunā Teika”
Kā tu redzi, kā mainās Rīgas ainava? No vienas puses mēs esam pieraduši teikt, ka Rīga ir zaļa, no otras – tajā ir arī zināma deva mitoloģijas.
Būsim godīgi, Rīgas nosacīti lielais zaļums ir mūsu senču mantojums. 19. gadsimta otrajā pusē pieņemtais lēmums par Bulvāru loka izveidi, ir viena no fantastiskākajām lietām, kas ar Rīgu tās vēsturē notikusi. Tas ir arī iemesls, kāpēc es kategoriski iestājos pret koncertzāles būvniecību Elizabetes 2, jo to projektu nebija iespējams ielikt esošajā apjomā. Zaļais Bulvāru loks ir vērtība, kuru mēs jau esam daļēji sabojājuši ar Brīvostas pārvaldes ēku, visām stāvvietām. Vienlaikus visa loka struktūra arī mūsdienās nav zaudējusi aktualitāti, tā ir Eiropas mēroga vērtība, ko apstiprināja arī Latvijas Ainavu arhitektūras pirmā Dižbalva, kuru 2019. gadā piešķīra starptautiska žūrija.
Jā, Rīgā ir parki un ielas, kuru malās aug koki, taču kopējā ainava aizvien vairāk noplicinās. Vecie koki izkrīt un, diemžēl, neesam aktīvi koku stādītāji. Ļoti ceru, ka situācija mainīsies līdz ar jauno Rīgas galvenā ainavu arhitekta posteni, kas mums beidzot ir, un Rīgas pilsētai parādīsies mērķtiecīga programma, cik un kādus kokus mēs katru gadu iestādām. Turklāt iestādām no jauna, nevis kompensējam kādus mistiskus nocirstos. Pilsētā nav pieļaujama situācija, kad kāds ierēdnis no Satiksmes departamenta pasaka – neparedziet kokus sarkanajās līnijās! Diemžēl šādu retoriku esmu dzirdējusi. Tā dēvētās sarkanās līnijas ir pilsētai piederoša telpa, kas paredzēta inženierkomunikācijām un labiekārtošanai. Būtībā tā ir visa ielas telpa – no fasādes līdz fasādei. Kur tad vēl tiem kokiem jābūt? Un tad tu saķer galvu un domā – patiešām?, mums ir pilsēta, kas ir definējusi zaļo kursu, bet tas joprojām tiek ignorēts. Mums ir jāsaprot, ka koki ir viena no pilsētas prioritātēm, ņemot vērā, cik svarīga ir iedzīvotāju veselība – ja mums būs veseli iedzīvotāji, mums būs arī ekonomiskā labklājība. Ir tā – vai nu tu slims guli mājās un neko nedari, vai arī esi vesels un ej uz darbu. Tā matemātika ir tieši tik vienkārša.
Cik mana kolēģe nav cīnījusies par Čaka ielu, piemēram, kurā nav tikpat kā neviena koka. Par laimi ir izdevies izcīnīt, ka Barona ielā ir koki un tur nesen tika iestādīti arī krūmi. Vēl viena lieta, par kuru neviens nerunā – kāpēc mums ir vajadzīgi krūmi? Tas ir pirmais putekļu uztvērējs, īpaši ielā, kuru klāj bruģis, kas vēl īpaši veicina putekļu piesārņojuma rašanos. Pirmie, kas to uztver, ir mazuļi bērnu ratiņos, jo putekļi paceļas tieši viņu augstumā – proti, tas, ko bērns ieelpo, ir pirmais putekļu vilnis.
Manuprāt, tā ir absolūti normāla prasība, ja pilsēta paredz, ka katrs jauns attīstītājs – kvartālā, teritorijā, kuru viņš attīsta, iestāda kokus. Viņam tiem vienkārši jāatrod vieta.
Sporta pils dārzi
Iespējams, problēma ir arī aspektā, ka mēs pret kokiem un visa veida augiem attiecamies kā pret lietām, mēs nespējam pieņemt, ka arī tie ir dzīvi organismi. Ka mūsos katrā ir daļa no tā koka, un ka mēs visi esam saistīti vienotā sistēmā. Un kaut kādā mērā mēs esam arī zeme, upes, jūra. Mūsu senčiem tas bija pašsaprotami, taču mēs no tā esam aizgājuši prom. Varbūt šādi satricinājumi, ko tagad vienu pēc otra piedzīvojam, mums palīdzēs pie tā atgriezties.
Jā, pilnīgi piekrītu – pat tīri fizioloģiski mūsu nervu audi sastāv no nervu šūnām jeb neironiem un no tiem iziet vai atiet dendrīti (sengrieķu val. dendron – koks). Sporta pils dārzi savā ziņā daudziem cilvēkiem bija tāda dieva dāvana, jo atvēra acis un veicināja šo sapratni. Interesanti, ka dārziem ir arī vairāki līmeņi – augšējais un tā dēvētā “bedre”. Karstajos vasaras vakaros tur ļoti spilgti varēja izjust klimata pārmaiņu starpību – “bedrē” vienmēr bija veldze. Daudzi teica, ka pirmoreiz pamanījuši, kā veidojas migla. Tas viss prasa laiku. Un tas ir tas, ko māca koks – koks lielā mērā māca pacietību. Mēs esam ļoti nepacietīgi.
Mēs esam pamanījušies atrofēt arī savas vērošanas spējas. Vērot, kā aug koks, piemēram.
Izrādās, ka kokiem ir dažādi pumpuri, piemēram. Dižskabārdim ir lineāri spici pumpuriņi, savukārt kastanim tie ir oranži. Man šķiet, cilvēki pamazām sāk to pamanīt. Mums ir jāatrod līdzsvars. Jāspēj sevi vērot un apzināties, ka ir situācijas, kad tev, piemēram, ir nepieciešama tablete, un ir situācijas, kad vari tikt galā ar citām metodēm. Tā ir arī ķermeņa inteliģence, kas mums atkal ir no jauna jāiemācās. Tālab man tik svarīgi šķiet to skaidrot bērniem, lai viņi paši sāk sevi vērot un saprast, kas ir tie procesi, kas viņos notiek, kā reaģē ķermenis, ko tas viņiem stāsta. Ja daudzi no mums to tagad mācās pieaugušā vecumā, manuprāt, vērtīgākais ir, ka to spējam iemācīt jau bērna vecumā.
Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs
Tu savulaik līdzdarbojies Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra terapeitiskā dārza vīzijas radīšanā. Kas šobrīd notiek ar šo projektu?
Tas ir stāsts kopš 2013. gada, un tas visu šo laiku atrodas procesā. Sarkandaugavas apkaime bija viens no pētījumu objektiem manam bakalaura un maģistra darbam. Nodibinājām arī apkaimes biedrību, biju to izstaigājusi krustu šķērsu – izrunājusies ar dzērājiem, narkomāniem, bomžiem, visiem iespējamiem tipāžiem, bet vienīgais, ko nekādi nevarēju, ieiet telpā aiz tiem mūriem. Kamēr vienu dienu man piezvanīja no Psihiatrijas un narkoloģijas centra, sak, dzirdējām, ka esi ainavu arhitekte... Kad rakstīju maģistra darbu sev teicu – zinu, ka man ir viens parāds, kuru neesmu izpildījusi, bet nezinu, kā tam pārkāpt pāri. Kad pirmoreiz tur aizgāju, sapratu, ka tās sētas tur nav. Tā sēta ir manā galvā. Jā, tā varbūt tur fiziski arī ir, bet vislielākā apmērā tā ir manī.
Mūsu pirmā telpiskās attīstības koncepcija paredzēja, ka nākotnē sētu arī varētu nojaukt. Un kad tur aizbraucam šodien, sēta vairs ir tikai daļēja. Pirmais impulss bija, kad daļa no tās fiziski sabruka, bet, kā vēlāk atzina slimnīca pati, viss šis process ir bijusi daļa no stigmatizācijas maiņas – bija vajadzīgi gandrīz desmit gadi, lai šai robežai pārkāptu.
Protams, mums vienlaikus ir jāsaprot, ka tā savā ziņā tomēr ir ļoti intīma iestāde, kas nepieļauj eksponēšanos, un tagad ar kokiem veidojam robežu, kas šo intimitāti saglabātu. Katrā ziņā, ieguvēji ir abi – gan telpa no ielas puses, gan pati slimnīca, jo tās darbiniekiem un pacientiem ir pavērusies pilnīgi cita ainava, cita perspektīva.
2014. gadā, Rīgas Kultūras galvaspilsētas ietvaros, veidojām izstādi “Sarkandaugava – dārzs,” kuras kuratores bija Kristīne Želve un Ieva Stūre. Sākotnējā ideja bija četru dienu izstāde slimnīcas pamestajā korpusā, kuram drīz bija iecerēta rekonstrukcija. Savukārt piedalīties tikai aicināti mākslinieki, kuri vai nu paši, vai kāds no viņu radniekiem reiz slimnīcā bijuši pacienta statusā. Visas mūsu izpētes rezultātā izrādījās, ka mums apkārt nav nevienas ģimenes, kur kāds no locekļiem nebūtu saskāries ar vieglāku vai smagāku diagnozi – depresiju, izdegšanu utt.
Uzrunājām stādaudzētavas un izveidojām augu istabas – mums bija Jāņu pļava, Sidraba birzs, Lavandu lauki, Taktīlā taka ar zālienu, čiekuriem, granti un akmeņiem. Pēcāk tas viss tika izstādīts dārzā, un tādējādi arī aizsākta tā ainavas veidošana.
Mana kolēģe vēlāk teica, ka, strādājot pie šī projekta, pirmoreiz tā īsti sapratusi augu dziedniecisko spēku – telpas acumirklī atdzīvojās, piepildījās ar gaismu un pozitīvu enerģiju, pazuda gan nospiedošā atmosfēra, gan smakas. Mēs visi sākām smaidīt, jokot, un palikām līdz rīta gaismai, kamēr viss bija iekārtots.
Cilvēku atsaucība bija milzīga, katru dienu bija ap tūkstotis apmeklētāju. Mēs vēl domājām, kā augi tās četras dienas izturēs, jo tur bija visai patumšs un zāli uz grīdas neapliesi – taču tie zaigoja un ziedēja līdz pat izstādes slēgšanai. Katrā ziņā, tas laikam ir bijis viens no skaistākajiem mana mūža mirkļiem, kad līdz galam saproti, ka tava profesija ir vajadzīga. Ka tai ir jēga.
Tas bija arī mirklis, kad kā birojs sev iekšēji pateicām – šī ir lieta, par kuru mēs uzņemsimies atbildību. Palīdzēsim slimnīcai, kad vien būs tāda nepieciešamība, arī ja mums par to nemaksās. Mēs vienkārši nedrīkstam pazaudēt pamatstāstu.
Kad tagad, nu jau pēc astoņiem gadiem, paskatāmies uz tiem kādreizējiem Sidraba birzs bērziem, kas iestādot bija kuslas pīckas, – tie ir koki ar jau pamatīgiem stumbriem. Tāpēc saku, ja vēlaties redzēt procesu, kā aug koki – brauciet un skatieties uz Tvaika ielu.
Runājot par slimnīcām, otrs šāds projekts ir Bērnu slimnīca. Tajā darbojamies jau vienotā komandā ar arhitektiem, navigācijas izstrādātājiem un māksliniekiem, mobilitātes speciālistiem. Šobrīd ir gatava projekta koncepcija, un notiek tāmēšanas darbs, kas šī brīža situācijā ir visai neprognozējams. Sekojoši iesim soli pa solītim.
Mākslas projekts “Sarkandaugava.Dārzs” Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā, 2014
Kā tu pati tiki ar sevi galā mirklī, kad mūsos visos ienāca kara realitāte?
Sagadījās, ka dienā, kad sākās karš Ukrainā, es nolikos ar omikronu. Man bija ārprātīgs nogurums, un vienlaikus nenormāla vēlme strādāt. Vienlaikus pirmās divas dienas es vispār neko nevarēju padarīt, attālināti sēdi sapulcē un neko nedzirdi. Skan Latvijas radio, BBC, kolēģi kaut ko runā, un tu vispār nesaproti, ko dzirdi.
Nu jau ir pagājušas divas nedēļas, un šī ir pirmā diena, kad manī ir apziņa, ka es vienkārši nevaru nedarīt. Un ja arī reizēm šķiet, ka tas, ko tu dari, ir visai mazsvarīgi, saku nē – tieši tagad, vēl vairāk nekā jebkad, mūsu uzdevums ir radīt ainavas, strādāt ar vidi un vēl vairāk pārliecināt cilvēkus par nepieciešamību to sakārtot.
Nenoliegšu, šajās dienās man bija arī ļoti grūti meditēt. Tu to tā kā atmet, jo saproti, ka esi tik izsists, ka vienkārši nevari. Taču tas, ko izdarīju – es reāli izraudājos, un laikam tieši šis fiziskais un emocionālais raudāšanas akts bija nepieciešams, lai es atvērtos, un spētu sev pateikt, ka es paļaujos. Tam palīdzēja arī viena dziļa sirds saruna. Tu tad tu atkal paļaujies un uzticies kādam lielākam spēkam; saproti, ka ne ar visu tiec galā. Tās sāpes ir tevī – ukraiņiem tām šobrīd nav laika, un, iespējams, tāpēc mums ir jāizraud un jāizkliedz arī viņu sāpes. Skaidri zinu, ka pie pirmās izdevības es iešu mežā un pie jūras; es bļaušu – pilnā rīklē. Kliegšu. Visticamāk, kādā mirklī klausīšos skaļu mūziku, tad gribēšu pilnīgu klusumu. Tas kritiskais punkts manī laikam bija ar civilo koridoru saistītais ārprāts. Es līdz šim nepazinu emociju naids, bet tajā mirklī sapratu, ka manī pirmo reizi dzīvē vārās dusmas kopā ar naidu. Es tiešām nezināju, kas tas ir, un sapratu, ka tas galīgi nav nekas labs, ka man jātiek no tā vaļā. Drausmīga sajūta. Un kliegt patiesībā ir riktīgi grūti. Ir tā, ka tu skaties riņķī, vai tik kāds nav un tad – āāāāāā.... Cik vien tevī ir spēka. Un tad tu sāc dejot.
Vincenta istaba mākslas projekta “Sarkandaugava.Dārzs” ietvaros. Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs, 2014
