Māksla ir būtiska mūsu cilvēciskajai spējai paciest nenoteiktību
Intervija ar Nanu Žvitiašvili, kuratori un mākslas psihoterapeiti, kura veicinājusi profesionālo sadarbību starp britu un krievu mākslas terapeitiem
Nana Žvitiašvili ir kuratore, mākslas vēsturniece, mākslas psihoterapeite un ģimenes terapeite ar vairāk nekā piecpadsmit gadu pieredzi Lielbritānijas Nacionālajā veselības dienestā (NHS) un privātajos veselības aprūpes un labdarības sektoros Londonā. Pēc vairāk nekā desmit gadiem, kas bija aizvadīti Sanktpēterburgas Valsts krievu mākslas muzejā, Nana Žvitiašvili savu karjeru ievirzīja citā ‒ mākslas psihoterapijas gultnē, saņemot Londonas Universitātes Goldsmita koledžas diplomu. 90. gadu sākumā viņa piederēja pie to jauno kuratoru paaudzes, kura smēlās iedvesmu pārmaiņās, kas norisinājās postpadomju Krievijā. Tieši pateicoties Žvitiašvili iniciatīvai, Valsts krievu mākslas muzejs kļuva par vienu no pirmajiem Krievijas muzejiem, kas pārskatīja savu lomu, izvirzot mērķi kļūt iekļaujošākiem un pieejamākiem cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti. Jaunievedumi, kas tolaik tika ieviesti muzeja izglītības nodaļā, turpina attīstīties arī šodien.
Žvitiašvili ir Britu mākslas terapeitu asociācijas biedre un aktīvi darbojas tās apakšgrupās (“Radoša reakcija ‒ mākslas terapija un zaudējums” un “Muzeji un mākslas terapija”). Viņa veicinājusi sadarbības procesu starp britu un krievu mākslas terapeitiem, iepazīstinot krievu kolēģus ar novatoriskiem elementiem no britu prakses.
Sekojošās sarunas gaitā mēs atkārtoti pievērsāmies psihoterapijas jomas starpkultūru aspektam abās valstīs, kā arī jautājumiem, kas skar pašreizējo globālo ārkārtas stāvokli gan veselības aprūpē, gan kultūrā, un to, kā tas iespaidojis mākslas psihoterapijas ievirzi šobrīd, kad pasaule saskārusies ar šādu kolektīvu traumu.
Vai jūs iesākumā īsumā varētu pastāstīt par to, kā nonācāt pie mākslas terapijas ‒ ņemot vērā, ka jūsu sākotnējā profesionālā karjera bija saistīta ar tradicionālo mākslas kuratora darbību?
Viss sākās 80. gadu beigās Sanktpēterburgā, kur es strādāju par kuratori Valsts krievu mākslas muzejā. 1991. gadā es veidoju projektu “Citām acīm raugoties”, lielu izstādi, kurā aplūkojamo darbu autori bija cilvēki ar dažāda veida invaliditāti. Kad sākām izstādei vākt mākslas darbus, gaismā nāca realitāte, kas parasti paliek nepamanīta ‒ cilvēki ar dažāda veida traucējumiem vai invaliditāti vismaz tolaik bija pilnībā paslēpti no sabiedrības acīm un marginalizēti. Tā kā es 90. gados piederēju pie tās jauno kuratoru paaudzes, kurus iedvesmoja pārmaiņu procesi postpadomju Krievijā, man likās, ka muzejs varētu palīdzēt šiem cilvēkiem atrast savu balsi.
Tas bija perestroikas laiks; valstī norisinājās daudzas sociāli ekonomiskas pārmaiņas ‒ nacionālisma uzplaukums, politiski konflikti sabiedrībā, augsts bezdarba līmenis utt. Valdīja spēcīga neuzticēšanās padomju ēras meganaratīviem, un tas savukārt padarīja problemātisku muzeja izmantošanu kā kultūrpolitikas galveno regulējošo instrumentu. Mūsu paaudze juta pienākumu likt pamatus radikālām izmaiņām priekšstatos par plašākas sabiedrības marginalizēto grupu integrācijas nepieciešamību. Muzeju kuratori gan Krievijā, gan citās valstīs sāka pārskatīt priekšstatus par marginalizētu cilvēku pārstāvību publiskajā telpā, domāt par jauniem veidiem, kā interpretēt muzeju kolekcijas un pievērsties iekļautības problēmai. Būtībā tika pārskatīti daži no Krievijas muzeju darbības pamatprincipiem.
Interesanti, ka šī izstāde ne tikai atdeva balsi cilvēkiem, kuri Padomju Savienībā bija gadu desmitiem marginalizēti, bet arī izraisīja visai vētrainas sabiedrības debates par to, kā šīs balsis uzklausīt ‒ kā nodrošināt šiem cilvēkiem iespēju paust pašiem savu naratīvu. Izstādes rezultātā tika izveidota mākslas terapijas programma (Valsts krievu mākslas muzeja izglītības nodaļas ietvaros), kuras mērķis bija plašāka iekļautība un muzeja pieejamība. Mēs centāmies iesaistīt arī cilvēkus ar uztveres traucējumiem un garīgās veselības problēmām.
1991. gadā es iepazinos ar savu kolēģi Olgu Platonovu, psiholoģi, kura praksē izmantoja mākslas terapijas metodes. Mēs sākam strādāt kopā un izveidojām pirmo iekļaujošo muzeja programmu Krievijā; tās nosaukums bija “Solis uz priekšu”. Pats par sevi saprotams, ka mēs savā ceļā sastapāmies ar daudziem šķēršļiem, jo nebija nekādu gatavu recepšu mākslas terapijas programmas izveidei muzejā ‒ visas problēmas nācās risināt mēģinājumu un kļūdu metodes ceļā. Mēs muzejā sākām strādāt ar dažādām grupām, tajā skaitā – cilvēkiem ar uztveres problēmām, vājredzīgiem cilvēkiem un bāreņiem. Un mēs rūpīgi apsvērām, kā darīt to sadarbības ceļā ‒ tā, lai neuzspiestu savas idejas, bet uzklausītu tos cilvēkus, kuri pie mums ierodas. Tā savu darbu muzejā sāka pirmā mākslas terapijas programma, un tās ietekme vēl šobaltdien spēcīgi jūtama daudzu Krievijas muzeju darbībā.
Taču tad es skaidri sapratu, ka man trūkst zināšanu un pieredzes tik specifiskajā mākslas terapijas jomā, un es nolēmu doties uz Lielbritāniju, lai tur apgūtu mākslas psihoterapeita specialitāti. Vēlāk es papildināju savu izglītību ar studijām ģimenes sistēmiskās terapijas un grupu analīzes jomā. Šī divējādā izglītība un pieredze, ko jau biju uzkrājusi, darot muzeja kuratora un mākslas terapeita darbu, man ļāva turpināt muzejā bāzētu mākslas terapijas praksi Lielbritānijā, strādājot ar onkoloģijas pacientiem.
Par kvalificētu psihoterapijas speciālisti jūs kļuvāt tūkstošgades sākumā (2003. gadā). Kā šo profesiju tolaik uztvēra Krievijā?
Mākslas terapija Krievijā vēl joprojām nav gluži tā nostiprinājusies kā tas ir Lielbritānijā. Man liekas, ka tolaik (2000. gadu sākumā) to uzlūkoja kā kaut ko pilnīgi jaunu un nepazīstamu ‒ nebija ne īstas izglītības, ne uzkrātu datu vai pētījumu. Tomēr 1997. gadā Krievijā tika nodibināta Mākslas terapijas asociācija, kas veicina izglītību, pētniecību un profesionālo izaugsmi mākslas terapijas jomā. Tas bija pozitīvs pavērsiens. Runājot par muzejos bāzētu mākslas terapiju, to laikam gan uztvēra ar zināmu skepsi; daudzi muzeji bija kritiski noskaņoti pret šo ideju ‒ kāpēc muzejiem vajadzētu uzņemties vēl papildus atbildību un piedāvāt cilvēkiem mākslas terapiju? Tā nav muzeja loma; tas nav muzeja ziņā. Kopš tā laika panākts lēns, taču stabils progress: muzeju aprindās iekļautības un labjūtes diskursi ieņēmuši dominējošo lomu, un daudzas kultūras institūcijas tagad iesaista savā darbībā grūti uzrunājamas auditorijas un piedāvā labjūtes programmas. Es uzskatu, ka muzeji šajā jomā ir ārkārtīgi progresējuši, taču šai praktiskajai jomai vēl nepieciešams veikt daudz izpētes.
Kā no tā laika līdz šodienai mainījusies muzejos bāzētas mākslas terapijas un mākslas terapijas kā profesijas nozīme? Ja salīdzinām ar Lielbritāniju, kādā stadijā patlaban ir Krievija?
Kā jau es minēju, iekļautības princips muzeju darbībā tagad ir visai pašsaprotama lieta, un cilvēki par to domā kā par daļu no sava profesionālā etosa. Tomēr ir skaidrs, ka mums jāņem vērā dažādi faktori. Ja cilvēki muzejā grasās piedāvāt mākslas terapijas programmas, viņiem jāsaprot, kāds ir šī darba mērķis, kādus profesionāļus viņi pieņems darbā, kā vērtēs rezultātus un kādas ilgtermiņa saistības viņi var uzņemties, aizsākot šāda tipa projektu. Lielbritānijā, piemēram, mēs varam vērot daudzveidīgus muzejos bāzētas mākslas terapijas projektus: mākslas terapeitu Eli Koulas un Fionas Harisones aizsākto dažādus sektorus aptverošo projektu jauniešiem ar smagām garīgās veselības problēmām ‒ Glosteras Fondu tresta un vairāku Glosteras muzeju sadarbību, arī Nacionālā veselības dienesta Okslīzas fonda tresta un galerijas Tate Britain projektu, kura mērķis ir ar mākslas palīdzību piedāvāt individuālām vajadzībām atlasītu informāciju, lai atbalstītu cilvēkus ar robežstāvokļa personības traucējumiem un viņu aprūpētājus.
Mākslas terapija Lielbritānijā ir mainījusies tādā ziņā, ka tā plašāk akceptēta kā iedarbīgs iejaukšanās līdzeklis. Pēdējo 20 gadu laikā, kopš izveidots Mākslas terapijas prakses pētniecības tīkls (Britu mākslas terapeitu asociācijas ietvaros), veikts ievērojams daudzums būtiski nozīmīgu pētījumu, kas apliecina mākslas terapijas efektivitāti garīgajā veselībā, izglītībā, sniedzot atbalstu sērās, kā arī citās situācijās. Interesanti vērot, kā mākslas terapijas prakse integrējusi arī pašu pakalpojuma izmantotāju balsis: tas parāda, kā mēs dalām varas pozīcijas ar saviem klientiem, kā mēs radām kontekstus, kuros iespējama zināšanu veidošana sadarbībā ar mūsu klientiem.
Pēdējo 20 gadu laikā, kopš izveidots Mākslas terapijas prakses pētniecības tīkls (Britu mākslas terapeitu asociācijas ietvaros), veikts ievērojams daudzums būtiski nozīmīgu pētījumu, kas apliecina mākslas terapijas efektivitāti garīgajā veselībā, izglītībā, sniedzot atbalstu sērās, kā arī citās situācijās.
Krievijā mākslas terapija pa šo laiku nedaudz vairāk nostiprinājusies. Es pēdējo desmit gadu laikā esmu nolasījusi vairākus lekciju kursus Maskavā un Sanktpēterburgā, un es priecājos apgalvot, ka šī tipa maģistrantūras programmas tagad piedāvā stingrus akadēmiskus pamatus un efektīvas iespējas praktizēt mākslas terapiju dažādos kontekstos. Pirms desmit gadiem mana kolēģe Varvara Sidorova un viņas komanda lika pamatus ikgadējam integrējošas jaunrades terapijas festivālam. Tas kļuvis par lielisku platformu starpkultūru dialogam un ideju apmaiņai starp jaunrades terapeitiem no visas pasaules. Man liekas, ka arī situācijā, kad pasaulē valda liela politiskā spriedze, līdzīgi domājošiem profesionāļiem tik un tā ir iespējams veidot jēgpilnus kontaktus.
Jūs nesen piedalījāties Eli Koulas un Helēnas Džūrijas sastādītā rakstu krājuma “Mākslas terapija muzejos un galerijās: prakses pārkadrēšana” (“Art Therapy in Museums and Galleries: Reframing Practice”, 2020) tapšanā. Vai jūs nepastāstītu sīkāk par savu grāmatā publicēto darbu? Kāda bija tā galvenā tēma?
Man šķiet, ka šī grāmata pavērs jaunus ceļus, jo tā vienkopus aplūko muzejos bāzētas mākslas terapijas izmantošanas piemērus no visas pasaules. Es savā nodaļā runāju par dažiem būtiskākajiem faktoriem, kas, manā skatījumā, var būt noteicošie šāda tipa projekta sekmīgai norisei.
Es šajā nodaļā runāju par dažādu nozaru sadarbības un partnerattiecību nozīmi ‒ par to, kā mēs, strādājot ar slimnīcām un skolām, vienojamies par kopīgiem mērķiem un rezultātiem, kurus sagaidām panākt, un arī par to, kā mēs izmantojam dažādu profesiju speciālistu daudzveidīgās prasmes un zināšanas.
Es piedāvāju savas pārdomas par to, cik svarīgi interpretēt muzeju kolekcijas no dažādiem skatpunktiem, jo šāda pieeja piedāvā plašākas jēgveidošanas iespējas terapijas procesā. Es atzīmēju arī refleksijas praksi ‒ veidu, kādā mēs pārveidojam jau nostiprinājušos muzeja attieksmi pret cilvēkiem ar fizisku invaliditāti vai cilvēkiem ar garīgās veselības problēmām, un kā mēs mērķtiecīgi saglabājam jaunām zināšanām atvērtu nostāju un neizdarām iepriekšējus pieņēmumus par cilvēkiem, ar kuriem strādājam. Es izsaku domu, ka muzejā bāzētas mākslas terapijas praksē būtiski identificēt savus vērtēšanas rīkus un nepaļauties tikai uz liecībām, kam pamatā ir nostāsti un iespaidi. Es runāju arī par savu individuālo mākslas terapeites un muzeja kuratores skatpunktu un to, ka reizēm šīs divas pozīcijas viena otru papildina: kuratori, tāpat kā terapeiti, iesaista cilvēkus, taču viņi to dara, radot naratīvus un izsakot idejas ar objektu starpniecību. Muzeji mūsdienās vairs neuzspiež cilvēkiem savu autoritāti, taču tie piešķir validāciju cilvēku emocionālajiem un kognitīvajiem pieredzējumiem saistībā ar muzeja artefaktiem. Muzejus var uzlūkot kā materiālo un nemateriālo vērtību krātuves, kas sniedz iespējas tuvākai izpētei, un šī doma par krātuvi ‒ tvertni ‒ sabalsojas ar terapijas priekšstatu par norobežotu, ietverošu drošu telpu, kurā iespējams iedziļināties problemātiskās izjūtās un stāstos.
Muzejus var uzlūkot kā materiālo un nemateriālo vērtību krātuves, kas sniedz iespējas tuvākai izpētei, un šī doma par krātuvi ‒ tvertni ‒ sabalsojas ar terapijas priekšstatu par norobežotu, ietverošu drošu telpu, kurā iespējams iedziļināties problemātiskās izjūtās un stāstos.
Kādus soļus Krievijas muzeji patlaban spēruši šajā iekļautības virzienā?
Muzeju jomā notikušas ievērojamas pārmaiņas priekšstatos par to, kas ir iekļautība, un muzeju aprindas no visas sirds atbalsta šo inkluzivitātes diskursu. 2017. gadā Starptautiskās muzeju padomes (ICOM) Krievijas nacionālā komiteja aizsāka ilgtermiņa programmu ar nosaukumu “Iekļaujošais muzejs”; tās mērķis ir izstrādāt pašas labākās socializācijas un radošās rehabilitācijas programmas cilvēkiem ar dažāda veida traucējumiem un invaliditāti. Tika izstrādāti izglītojoši materiāli, organizēti festivāli un pasākumi, notika pieredzes apmaiņa par labākajām praksēm. Šai iniciatīvai bija liela ietekme, un tā rezultātā mēs redzam, cik daudzi muzeji Krievijā pievērsušies iekļaujošai pieejai, vai nu izveidojot tam īpaši veltītu nodaļu, vai arī pieņemot darbā attiecīgi kvalificētu cilvēku, kurš nodarbojas ar inkluzivitātes programmu izstrādāšanu.
Jūs esat veicinājusi profesionālās sadarbības procesu starp britu un krievu mākslas terapeitiem, iepazīstinot krievu kolēģus ar novatoriskiem elementiem no britu prakses.
Tas ir projekts, ko mēs pirms kāda laika aizsākām sadarbībā ar Britu mākslas terapeitu asociāciju un Britu padomi Krievijā. Mēs izstrādājām divu gadu apmācības kursu 20 cilvēkiem (maģistrantūras studentiem), par pamatu ņemot britu mākslas terapijas izglītības modeli ‒ apvienojot teoriju un uz pieredzi balstītas mācības. Sadarbības būtība bija ne tikai šo 20 cilvēku izglītošana (un viņi visi kopš tā laika Krievijā strādājuši mākslas terapijas laukā), bet arī uzsākt dialogu un mācīties vienam no otra. Rezultātā tapa grāmata “Mākslas terapija. Dialogi: Krievija ‒ Lielbritānija” (“Art Therapy. Dialogues: Russia – Britain”, 2008, Sanktpēterburga), kas iepazīstina ar mākslas terapijas praksi abās valstīs.
Šajā kontekstā es gribētu pavaicāt par kulturālām atšķirībām un līdzībām abās valstīs.
Runājot par atšķirībām un līdzībām starp dažādām kultūrām, mums jādomā par to, kā mēs mijiedarbojamies ar citiem, no kuriem mūs šķir robežas un atšķirības – ģeogrāfiskas, politiskas, kulturālas un sociālas. Un kā mēs veidojam attiecības ar citādo; tas saistīts arī ar to, kā mūs uztver citi un kā citu viedoklis par mums organizē to, kā mēs veidojam jēgpilnas sarunas. Svarīgi arī apzināties savus “aklos punktus”, palikt refleksīviem un zinātkāriem.
Runājot par starpkultūru atšķirībām un līdzībām un iepriekš pieminēto projektu – jā, tam pamatā lielā mērā bija tieši britu mākslas terapijas modelis. Tomēr tas bija abpusēji izglītojošs process. Krievijā un Lielbritānijā mākslas terapijas prakse tiek realizēta atšķirīgos kulturālos, politiskos un sociālos kontekstos, tāpēc mums ar britu kolēģiem bija daudz diskusiju par dažādiem specifiskiem jautājumiem. Mēs, piemēram, iedziļinājāmies dziļi sakņotās psiholoģijas prakses tradīcijās abās valstīs. Reizēm mēs baidāmies runāt par atšķirīgo, taču, ja mēs riskējam un palūkojamies uz savu pozīciju attiecībā pret Citādo, mums var izdoties atbrīvoties no daudziem aizspriedumiem un tendencioziem priekšstatiem.
Sistēmiskās terapijas praksē ir tāds ļoti noderīgs jēdziens kā SOCIAL GRACES; šis apzīmējums ir saīsinājums no sekojošo aspektu nosaukumiem angļu valodā: dzimte, ģeogrāfija, rase, reliģija, vecums, spējas, āriene, šķiras piederība, kultūra, etniskā piederība, izglītība, nodarbošanās, seksualitāte, seksuālā orientācija, garīgums. Šīs īpatnības var nosacīt to, kas mēs esam un kā mēs mijiedarbojamies ar citiem. Tas ir ļoti noderīgi, runājot par līdzībām un atšķirībām starp dažādiem cilvēkiem un to, kā mēs risinām saskatāmo un nesaskatāmo neobjektivitāti, sastopoties ar “citādo”. Un arī par to, kā mēs reizēm atsakāmies tikt nonivelēti līdz vienai atsevišķai raksturīgai īpatnībai un ļaujam izpausties visai savas identitātes daudzveidībai. Tāpēc, runājot par starpkultūru mijiedarbību, laikam gan jādomā par atšķirīgiem kultūras kontekstiem un to, kā veidot partnerattiecības sadarbības ceļā ‒ izmantojot pašiem savu kulturālo jūtīgumu, lai uzrunātu “citādo” ar cieņu un nenoreducējot līdz kaut kam vienam.
Kā šis laiks, kad pandēmija slēgusi visu, iespaidojusi muzeju darbības kursu? Kas ir tās lietas, ko izgaismojis COVID-19?
Pandēmija bijusi un vēl joprojām ir notikums ar milzu iedarbības spēku. Pandēmija daudzējādā ziņā iespaidojusi kultūras sektora ārkārtīgi sarežģīto un daudzslāņaino ekosistēmu ‒ jaunrades ziņā, ražošanas ziņā un attiecībā uz piekļuvi kultūras mantojumam.
Pandēmijas sākumā statistika liecināja, ka uz laiku slēgti 90 % muzeju visā pasaulē. Taču mēs zinām, ka muzeji spēlē būtisku lomu sabiedrības garīgās pašatjaunošanās spējas uzturēšanā ‒ saikne starp muzejiem un cilvēku labjūti ir pārliecinoši pierādīta un dokumentēta. Mākslas terapija muzejos kaut kādā mērā ir arī veids, kā uzturēt vai uzlabot garīgo veselību. Man šķiet, ka pandēmija radikāli stimulējusi muzeju centienus pārskatīt lomu, kādu tie spēlē, palīdzot cilvēkiem uzturēt savu fizisko un garīgo labklājību, un likusi meklēt jaunus ceļus cilvēku piesaistīšanai. Piemēram, Londonas Nacionālā galerija pirmā lokdauna laikā ieviesa “lēnās vērošanas” seansus: cilvēkus aicināja ienākt drošā tiešsaistes telpā, lai aplūkotu mākslas darbus no muzeja kolekcijas un pārdomātu savu emocionālo un fizisko reakciju uz tiem. Šie seansi skatītājiem ļāva ne tikai vienkārši baudīt mākslu, bet piedāvāja arī konkrētu metodi, kas palīdz regulēt zināmas problemātiskas emocijas (trauksmi, bailes, paniku), ko varētu būt izraisījusi pandēmija. Līdzīgus tiešsaistes projektus, kuru mērķis ir izmantot grupu tiešsaistes seansus, lai nojauktu sociālās izolācijas barjeras, aizsācis arī Monreālas Mākslas muzejs. Taču pandēmija mums atgādināja arī par nevienlīdzību, kas valda dažādās sabiedrībās, piemēram, runājot par piekļuvi digitālajai videi. Daudzi muzeji sāka piedāvāt tiešsaistes programmas, lekcijas, izstādes, taču tik daudziem cilvēkiem vēl joprojām ir ierobežota piekļuve šim tiešsaistes saturam. Tāpēc būtiski ir strādāt pie tā, lai piekļuves iespējas būtu visiem, īpaši neaizsargātiem un marginalizētiem cilvēkiem.
Man šķiet, ka pandēmija radikāli stimulējusi muzeju centienus pārskatīt lomu, kādu tie spēlē, palīdzot cilvēkiem uzturēt savu fizisko un garīgo labklājību, un likusi meklēt jaunus ceļus cilvēku piesaistīšanai.
Pētnieki muzeju kontekstā runā par terapeitiskām un dzīvesprieku stiprinošām praksēm ‒ par to, ka muzeji var sekmēt sociālās identitātes piepildījuma sajūtu, mērķa apziņu, jaunas prasmes un vairot pašapziņu. Piemēram, lieliskajā grāmatā “Muzeji, veselība un labjūte” (“Museums, Health and Wellbeing”, 2013) Helēna Čaterdži un Gajs Nobls sīkāk aplūko kulturālās līdzdalības jēdzienu un tās pozitīvo iespaidu uz veselību, piedāvājot konkrētu gadījumu analīzi un pārliecinošu izpēti. Un tomēr muzeju aprindās par šo priekšstatu vēl joprojām turpinās debates.
Runājot par muzeju lomu pandēmijas laikā, man liekas, ka vitāli svarīgais veselības jautājums tagad mūsu dzīvē ieņēmis būtisku vietu, un muzeji šajā situācijā var spēlēt nozīmīgu lomu, piedāvājot cilvēkiem garīgās labklājības prakses.
Ko šī krīze nozīmē mākslas terapeitiem?
2020. gada martā daudzi veselības aprūpes speciālisti šai cīņā ar pandēmiju pēkšņi nonāca pirmajās rindās un sniedza cilvēkiem neatliekamu palīdzību. Mums visiem pēkšņi vajadzēja pārslēgties uz darbu tiešsaistē ‒ daudzi garīgās veselības dienestos strādājošie terapeiti saņēma norādījumu jau dažu dienu laikā sākt sniegt psihoterapijas un mākslas terapijas pakalpojumus ar interneta starpniecību. Mums vajadzēja arī sniegt atbalstu pacientiem un ģimenēm, kas COVID-19 sakarā bija saskārušās ar visnopietnākajām slimības sekām un arī nāvi ‒ tas bija tiešām dramatiski. Citiem nācās pēkšņi pārtraukt darbu ar klientiem ‒ dažos gadījumos bez jebkāda atrisinājuma vai iespējas kontaktēties tālākas kontroles nolūkos. Viena no lielākajām problēmām šajā kopīgās realitātes krīzē bija fakts, ka nebija ekspertu un nebija pieejami nekādi padomi, kā rīkoties šī atrisinājuma un kontinuitātes trūkuma sakarā, jo neviens jau īsti nezināja, kas tālāk notiks; problēmas bieži nepalika statiskas, tās pastāvīgi mainījās un turpināja sagādāt mums jaunus pārbaudījumus. Mēs atradāmies nepārtrauktā prakses pārskatīšanas, pārvērtēšanas un pārveidošanas procesā.
Šajā sarunā man noteikti jāpiesauc kāds citāts par pandēmijas psiholoģisko ietekmi. Pētnieks Mario Perīni apraksta, kā bioloģiskam slimības uzliesmojumam bieži seko psiholoģisks baiļu, aizdomīguma, panikas un stigmatizācijas uzliesmojums, kam savukārt seko sociāli un politiski sankcionētas pārmaiņas kulturālajā un sociālajā uzvedībā. Viņš raksta: “Bailēm no aplipināšanās un infekcijas slimību epidēmijām piemīt dažas ārkārtīgi specifiskas īpatnības. Viena no tām ir bailes no neredzamā, no kaut kā, kas ir starp mums, taču nav saskatāms, jo ir pārāk sīks (kā baktērijas un vīrusi), pārāk liels (kā piesārņojums, radioaktivitāte, birža vai epidēmiski procesi) vai pārāk lai pazīstams un ikdienišķs ‒ kā gaiss, ūdens, pārtika, kaimiņš no blakus dzīvokļa vai pašu ģimenes locekļi. Bailēs no epidēmijas centrālā neapzinātā fantāzija ir doma, ka “ienaidnieks ir mūsu vidū vai pat viens no mums”. [..] Tās raksturīgā pazīme ir paranoisku aizsargmehānismu izstrādāšanās, tādu kā šķelšanās (dalīšana vainīgajos un nevainīgajos, “tīrajos” un inficētajos) un vainas projicēšana uz indivīdiem un grupām, kas tiek atzīti par vainīgiem infekcijas izplatīšanā.”
Tas ir ļoti interesants citāts, kas uzskatāmi parāda, ka mēs visi esam iesviesti pilnīgi jaunā ērā un mūs sagaida nopietnas pārmaiņas. Lielbritānijā, man šķiet, mēs tikai tagad sākam vērot šīs pandēmijas reālās sekas. Es kā mākslas terapeite patlaban strādāju pie projekta, kas pievēršas sērām pandēmijas laikā – tam, kā ģimenes izjuta zaudējuma sāpes apstākļos, kad cilvēkiem pandēmijas ierobežojumu dēļ bija atņemta iespēja apciemot savus tuviniekus slimnīcās vai saņemt atbalstu no sava tuvākā loka, proti, paplašinātās ģimenes un draugiem. Ir paaugstināts pieprasījums pēc terapijas vai konsultācijām, jo ievērojami cietusi cilvēku garīgā un fiziskā veselība.
Pašreizējā veselības aprūpes ārkārtas situācijā, kad mums nākas strādāt ar šo jauno “kolektīvās traumas” fenomenu un arī pašiem izdzīvot to, darbs ir vēl sarežģītāks nekā parasti. Šāda mēroga traumu ir grūti pat aptvert; mēs vēl joprojām neesam tikuši tai pāri un vēl nezinām, kādas būs tās ilgtermiņa sekas. Draudi ir neredzami, taču no mums prasa, lai mēs pielāgojam savu uzvedību un sociālo mijiedarbību veidos, kas var izraisīt aizdomīgumu citos un projicēt mūsu bailes uz citiem. Taču man jāpiemin arī dažas pozitīvas lietas, kas ir šīs pandēmijas sekas ‒ teiksim, pielāgošanās spēja un radošā pieeja, ko demonstrējuši daudzi mani kolēģi terapeiti, kuri spēja ļoti īsā laikā pārveidot savu praksi un padarīt to pieejamāku, pārceļot savus terapijas seansus uz tiešsaisti.
Pašreizējā veselības aprūpes ārkārtas situācijā, kad mums nākas strādāt ar šo jauno “kolektīvās traumas” fenomenu un arī pašiem izdzīvot to, darbs ir vēl sarežģītāks nekā parasti.
Tas ir pilnīgi jauns materiāls profesionāļiem, un jādomā, ka nākotnē rezultāts būs daudzi jauni secinājumi.
Tas ir pētījums, kas turpinās. Darbs, ko mēs veicam patlaban ‒ vai nu tie būtu klātienes pakalpojumi, vai terapijas seansi tiešsaistē ‒ nākotnē palīdzēs mūsu klientiem un kolēģiem, sniedzot informāciju par sociālās izolācijas un nošķirtības ietekmi uz emocionālo labklājību un garīgo veselību. Patlaban Glāzgovas Universitātē norit pētījums, kura uzmanības centrā ir pašizolācijas ietekme un citi predisponējoši faktori, kas var paaugstināt depresijas, trauksmes un pašnāvniecisku tieksmju risku; tiek prognozēts, ka pēcpandēmijas atgūšanās periodā ilgtermiņā pieaugs nepieciešamība pēc plašiem reaģējošas terapijas un garīgās veselības konsultāciju pakalpojumiem. Cilvēki tikai tagad sāk aptvert pandēmijas sekas un padziļināti domāt par tām.
Vai jūsuprāt laikmetīgā māksla tiešām ir piemērota vide pašizpētei, pašatklāsmei un sevis dziedēšanai?
Tas ir ļoti interesants jautājums, un laikam gan debates par to turpinās jau krietnu laiku. Es gribētu jums ieteikt manu kolēģu Elizabetes Joannides un Helēnas Džūrijas jaunāko rakstu. Viņas nesen strādāja pie projekta Atēnu Nacionālajā laikmetīgās mākslas muzejā, kur aplūkoja iespējas iesaistīt sarunās par laikmetīgo mākslu cilvēkus ar garīgās veselības problēmām. Mēs zinām, ka mākslas darbu vērošana var palīdzēt, rosinot domas un emocijas. Viņu pētījums pievēršas tam, kā laikmetīgo mākslinieku darbi var kļūt par emocijas un asociācijas raisošiem transformatīviem objektiem, kas palīdz panākt pārmaiņas cilvēka dzīvē. Šī projekta kontekstā grupa cilvēku apsprieda konkrētus laikmetīgās mākslas darbus un meklēja saiknes starp tiem un paši savas personīgās dzīves naratīviem. Projekta noslēgumā tā dalībnieki ziņoja, ka šādas fokusētas diskusijas par laikmetīgo mākslu muzejā viņos stiprinājušas vienotas un saistītas patības apziņu (kā mēs veidojam savu identitāti), vispārīguma izjūtu (kā un kur mēs esam piederīgi) un attiecību nozīmīguma apziņu (kā mēs varam saņemt savas vērtības apstiprinājumu no citiem cilvēkiem vai piešķirt tādu paši saviem pieredzējumiem un balsīm).
Domāju, ka laikmetīgā māksla mūs aicina būt aktīviem tās uztveres un interpretācijas procesā, nepaliekot pasīva skatītāja lomā. Daži pētnieki muzejus uzskata par drošām, pasargātām vietām, kas piemērotas terapeitiskiem un transformatīviem pieredzējumiem. Laikmetīgā māksla mums piedāvā to, ko Vinnikots sauktu par “potenciālu telpu spēlei” ‒ telpu, kurā mēs varam eksperimentēt ar idejām, spēlēties ar savu radošo garu un veidot jaunas saiknes. Savā ziņā laikmetīgā māksla (un tāpat arī muzeji) var kļūt par “simbolisko trešo” attiecībās starp indivīdu un kultūras jomu.
Domāju, ka laikmetīgā māksla mūs aicina būt aktīviem tās uztveres un interpretācijas procesā, nepaliekot pasīva skatītāja lomā.
Ir zināma sekojošā premisa: “Māksla nav būtiski nepieciešama dzīvībai vai izdzīvošanai, taču tā ir būtiski nepieciešama dzīvei”. Kā jūs to pārfrazētu vai papildinātu?
Mans skatījums uz to ir tāds, ka māksla ir būtiski nepieciešama, runājot par mūsu cilvēcisko spēju paciest nenoteiktību, ko līdz ar to iespējams pārvērst par jaunu redzējumu. Tā var dot mums spēju domāt ārpus pastāvošajiem rāmjiem un pārvaldīt pašiem savas iekšējās un ārējās pasaules sarežģītību. Māksla mums var palīdzēt arī radīt jaunas idejas, un tā ir viena lieta, ko mākslīgais intelekts nespēj imitēt.
Attiecībā uz muzejos bāzētu mākslas terapiju un tās potenciālu ‒ muzeji dokumentē, organizē un glabā objektus; tie darbojas pilnīgā saskaņā ar mūsu fundamentālo cilvēcisko nepieciešamību veidot kārtību no haosa. Muzeja ekspozīcijas bieži organizētas pēc lineāra hronoloģiska principa, un traumētiem cilvēkiem muzeji var piedāvāt ceļu, kā veidot vienotu, saistītu naratīvu; tādā veidā var organizēt traumējošas atmiņas, padarot tās par kaut ko psiholoģiski kontrolējamu. Teiksim, Besels van der Kolks psihiatrs un pēctraumas stresa pētnieks, to noformulē šādi: “Dažādās sajūtas, kas smadzenēs ienāca traumas laikā, nav secīgi sakārtotas vienotā stāstā.” Tāpēc raugoties uz mākslu, domājot par to vai radot to, mēs varam kādam palīdzēt izteikt savus traumatiskos pieredzējumus, izprast un sakārtot tos. Somatiskā līmenī, nodarbojoties ar lēno vērošanu, grupu diskusijām par mākslu un mākslas radīšanu, reaģējot uz mākslu, mēs izmantojam sava ķermeņa dabisko izturību un citas metodes, lai apzināti veicinātu spēcīgu afektu, piemēram, baiļu un trauksmes regulāciju. Es uzskatu, ka māksla gadsimtu gaitā pierādījusi, ka ir brīnišķīga nodarbe, kurai mēs varam pievērsties.
