Mākslas dziedinošās saiknes
Hans Nefkenss, holandiešu rakstnieks un mākslas kolekcionārs
Bērnībā, uzaugot klusā Roterdamas priekšpilsētā, es biju vientuļš zēns. Man bija raksturīga galēji saasināta reakcija uz dažādiem kairinājumiem ‒ varbūt saistībā ar fiziskajiem defektiem (es piedzimu bez labās rokas un ar deformētiem kreisās rokas pirkstiem), taču visvairāk tāpēc, ka es vienkārši jutos citāds.
Likās, ka man trūkst jebkāda iekšēja filtra, kas kaut kā slāpētu no ārpasaules ienākošos stimulus. Skaņas, gaismas, smaržas, krāsas un cilvēku (pat man nepazīstamu) garastāvokļus es uztvēru ar gandrīz neizturamu intensitāti. Šis pārmērīgais jūtīgums izpaudās arī fiziski; es cietu no astmas lēkmēm, izsitumiem un ekzēmas, kas bieži neļāva man apmeklēt skolu. Uzvilkt vilnas bikses, lai dotos uz svētdienas dievkalpojumu, bija tīrā mocība ‒ tāpat ciešanas sagādāja arī krekla apkaklītes iekšpusē iešūtās firmas zīmes, no kurām ļoti niezēja skausts.
Skaņas, gaismas, smaržas, krāsas un cilvēku (pat man nepazīstamu) garastāvokļus es uztvēru ar gandrīz neizturamu intensitāti.
Manu neiederības apziņu vēl vairāk padziļināja sajūta, ka īstā dzīve norisinās kaut kur pavisam citur un es esmu no tās izolēts. Es biju cieši pārliecināts, ka man vajadzēja piedzimt kādā tālā zemē, kur dzīve rit uz platiem bulvāriem un rosībā kūsājošos tirgus plačos ‒ pavisam citādi kā mūsu apkaimē, kur ielas bija tuksnesīgi klusas pat jaukos un siltos vasaras vakaros.
Tomēr ik reizi, kad radās izdevība pabūt kopā ar citiem, es it kā sastingu. Kādu pēcpusdienu, kad sēdēju savā istabā un zīmēju, es izdzirdēju savu klasesbiedru klaigāšanu un sasaukšanos. Man gribējās traukties lejā pa kāpnēm, izskriet uz ielas un pievienoties viņiem, taču kāds neredzams spēks man neļāva izkustēties no vietas. Es varēju vienīgi no sava loga noraudzīties, kā viņi lejā rotaļājas.
Man varēja būt kādi desmit gadi, kad māte reiz pamanīja, ka es ilgstoši veros vienā no gleznām pie mūsu mājas sienas. Viņa ieteica man aiziet uz
Boimansa‒van Bēningena muzeju pilsētas centrā, kur pati kopā ar citām mūsu apkaimes dāmām regulāri piedalījās gida vadītās ekskursijās.
Tas pats saasinātais jūtīgums, kura dēļ man bieži bija tik grūti normāli funkcionēt ikdienas dzīvē, tagad palīdzēja novērtēt mākslu. Es pavadīju garas stundas, raugoties Kēsa van Dongena gleznotajā portretā ‒ sievietē ar lielām tumšām acīm un krāsainu šalli. Lielu prieku man sagādāja spilgti sarkanie un zilie sieviešu svārki Munka gleznas zaļajā dārzā. Es ļāvos Sezāna Ēksas apkārtnes ainavas uzjundītajiem sapņiem, un mani sajūsmināja Vilema de Koninga spēcīgie krāsas triepieni.
Es pavadīju garas stundas, raugoties Kēsa van Dongena gleznotajā portretā ‒ sievietē ar lielām tumšām acīm un krāsainu šalli.
Muzeja suvenīru veikaliņā es pirku atklātnītes ar mani īpaši saviļņojušo gleznu reprodukcijām un spraudu tās savā istabā pie sienas. Šīs gleznas bija pirmais, ko es ieraudzīju no rīta pamostoties, un pēdējais, ko redzēju, vakarā aizmiegot.
Pēc daudziem gadiem, kad nolēmu sākt kolekcionēt, man uzreiz bija pilnīgi skaidrs, ka es vēlos dalīties ar citiem šajās emocijās, ko manī raisa māksla. Un tāpēc darbi, ko es iegādājos, taisnā ceļā nonāca vairākos Nīderlandes muzejos, un tur tie arī paliks, kad manis vairs nebūs.
Kad nolēmu sākt kolekcionēt, man uzreiz bija pilnīgi skaidrs, ka es vēlos dalīties ar citiem šajās emocijās, ko manī raisa māksla.
Lai īpaši atzīmētu mūsu sadarbību, es uzdāvināju Boimansa‒van Bēningena muzejam Olafura Eliasona instalāciju “Notion Motion”. Izmantojot visnotaļ ikdienišķus materiālus ‒ koka dēļus, sūkli, prožektorus un trīs milzīgas ūdens tvertnes ‒, Eliasons radīja monumentālu darbu, kas aizņem 1500 m2 platību.
Mani uzrunāja šī darba vienkāršības spēks. Man sagādāja prieku vērot, kā muzeja apmeklētāji smejas, stāvot uz dēļiem, kas iekustina ūdeni un tādējādi iedarbina visu instalāciju. Šie cilvēki pilnībā atdevās Eliasona darbam, tāpat kā mani vairāk nekā pirms četrdesmit gadiem sevī ievilka muzeja gleznas. Ar šo dāvinājumu es veidoju saikni ar citiem cilvēkiem, kaut gan mēs cits citu nepazīstam.
Tādu pašu nepieciešamību uzrunāt citus cilvēkus caur mākslu es sajutu savos centienos cīnīties ar HIV infekcijas uzspiesto kauna traipu; man pašam šo diagnozi uzstādīja 1987. gadā. Man bija tā laime kļūt par Dr. Jūpa Langes pacientu un vēlāk arī tuvu draugu; doktors Lange bija viens no pasaules vadošajiem AIDS ekspertiem.
Tādu pašu nepieciešamību uzrunāt citus cilvēkus caur mākslu es sajutu savos centienos cīnīties ar HIV infekcijas uzspiesto kauna traipu; man pašam šo diagnozi uzstādīja 1987. gadā.
2004. gadā, kad Starptautiskās AIDS konferences norises vieta bija Bangkoka un Jūps bija pasākuma prezidents, es sarīkoju tā gada konferences tēmas ‒ “Access for All” ‒ iedvesmotu darbu izstādi. Izstādes kuratore Hilde Tērlinka uzaicināja desmit starptautiski pazīstamus māksliniekus, viņu vidū ‒ Lorensu Veineru, Rirkritu Tiravanitu (Rirkrit Tiravanija), Širinu Nešatu un kolektīvu General Idea, radīt katram vienu darbu, ko mēs pēc tam izstādījām Karalienes galerijā Bangkokā.
Izstādi aplūkot atnāca simtiem skolnieku un ģimeņu, un, lai gan vairums no šiem skatītājiem, visticamāk, par AIDS nekad mūžā nebija pat runājuši, šī slimība tika pieminēta lapiņās ar paskaidrojošajiem tekstiem. Pateicoties uzmanībai, ko notikumam veltīja vietējie un starptautiskie mediji, mums izdevās uzrunāt ievērojami vairāk cilvēku.
Es redzēju, kā šī izstāde kļuva par pārmaiņu katalizatoru, un tas mani pamudināja izveidot fondu ArtAids, lai pasūtītu starptautiski pazīstamiem māksliniekiem darbus, kas kaut kādā veidā saistīti ar HIV/AIDS. Jūps Lange kļuva par fonda valdes locekli, un arī viņa dzīvesbiedre Žaklīna van Tongerena aktīvi iesaistījās mūsu darbā. Kopīgiem spēkiem mēs šos mākslas darbus rādījām izstādēs un pasākumos visā pasaulē. Un, pateicoties paveiktajam, mums izdevās nodrošināt medicīnisku un sociālu atbalstu daudziem ar HIV/AIDS inficētiem Bangkokas bērniem, kuriem citādi jebkāda aprūpe būtu nepieejama.
Es redzēju, kā šī izstāde kļuva par pārmaiņu katalizatoru, un tas mani pamudināja izveidot fondu ArtAids, lai pasūtītu starptautiski pazīstamiem māksliniekiem darbus, kas kaut kādā veidā saistīti ar HIV/AIDS.
Es gribēju, lai māksla kļūst arī par šo bērnu dzīves sastāvdaļu, tāpēc mēs rīkojām mākslas nometnes: bērni un viņu aprūpētāji varēja vairākas dienas dzīvot viesnīcā jūras krastā, pavadot laiku rotaļās, sarunās ar psihologiem un dažādās ar mākslu saistītās nodarbēs.
Vienā no šīm nometnēm bērnus lūdza uz liela balta auduma gabala uzgleznot sirdi ar astoņām lietām, kas viņiem šķiet pašas svarīgākās. Vairums bērnu gleznoja sarkanas, zaļas un koši oranžas sirdis ar smaidošām sejām, ziediem un dzīvniekiem. Taču kāds deviņus gadus vecs zēns vārdā Džīrakans, kuram abi vecāki un vecākais brālis bija miruši ar AIDS, uzgleznoja sirdi ar astoņiem dzelteniem cietuma restu stieņiem. Un, kad mēs gatavojāmies piestiprināt auduma gabalu pie kārtīm, lai kopā ar pārējiem darbiem veidotu audekla sienas gleznojumu, zēns aši pieskrēja un uztriepa sirdij pāri melnas krāsas traipu. Viņa darbs bija vienīgais tumšais plankums starp pārējo bērnu krāsainajām sirdīm. Kad mēs to uzstādījām, puisēns man uzsmaidīja, un es vēl šobaltdien nezinu, vai tas bija atvieglojuma smaids par to, ka viņš iznīcinājis savas sirds cietumu, vai arī mēģinājums slēpt savas bēdas. Varbūt gan viens, gan otrs.
To, cik svarīgu lomu māksla spēlē, palīdzot cilvēkiem izrauties no izolācijas, vēlreiz atgādināja 2011. gada izstāde “You Are Not Alone”, ko mēs sarīkojām Barselonas Miro fondā, izstādot Jana Vo (Danh Võ), Elmgreen & Dragset, Latifas Ešakšas (Latifa Echakhch), Deimanta Narkeviča, Deivida Goldblata un citu mākslinieku darbus. Es biju dziļi aizkustināts, uzzinot, ka viesu grāmatā kāds jauns cilvēks ierakstījis: pateicoties izstādei, viņš beidzot atradis drosmi pateikt saviem vecākiem, ka ir inficējies ar HIV.
Es biju dziļi aizkustināts, uzzinot, ka viesu grāmatā kāds jauns cilvēks ierakstījis: pateicoties izstādei, viņš beidzot atradis drosmi pateikt saviem vecākiem, ka ir inficējies ar HIV.
Jūps Lange un Žaklīna van Tongerena gāja bojā 2014. gadā, kad lidmašīnu, kurā viņi devās uz AIDS konferenci Melburnā, notrieca virs Ukrainas. Arī šajā situācijā es meklēju palīdzību mākslā, lai spētu pieņemt pats savas sēras. Žaklīna, rīkojot konferences AIDS speciālistiem Āfrikā, parasti iesaistīja arī māksliniekus. Un tāpēc es Amsterdamas Mākslas akadēmijā nodibināju viņas vārdā nosauktu stipendiju afrikāņu māksliniekiem.
Vienu no šiem māksliniekiem, Tjerī Usū (Thierry Oussou) no Beninas, es apciemoju viņa Amsterdamas darbnīcā. Viņš savās milzīgajās gleznās ar daudzkrāsainiem plankumiem, svītrām, līnijām, rūtām, triepieniem un zīmējumiem uz melna audekla fona pēta attiecības starp laikmetīgo mākslu un etnogrāfiskiem objektiem. Skatoties uz viņa darbiem, mani mierināja apziņa, ka esmu izveidojis saikni starp viņu un Žaklīnu, kurai šie darbi būtu ļoti patikuši.
Protams, šādiem mākslas projektiem jāpateicas arī par tiešiem kontaktiem ar daudzu dažādu kultūru cilvēkiem un pieredzējumiem, ar ko es citādi nebūtu saskāries. Ar diviem mūsu korejiešu māksliniekiem es Seulā pastaigājos gar Hanganas upi un ieturēju gardu korejiešu maltīti kādā mazā šauras ieliņas restorānā. Saigonā es kāda mūsu mākslinieka mājā aplūkoju senu vjetnamiešu statuju kolekciju, bet ar kāda beļģu muzeja direktoru runāju par mākslas lomu krīzes situācijā. Barselonā, kur es dzīvoju patlaban, mēs ar irāņu māksliniekiem no Dubaijas, baudot arroz negro, kalmāru tintes melno rīsu ar garnelēm, spriedām par persiešu kino.
Un ne tik sen es vēlreiz pārliecinājos, cik ļoti māksla man palīdz veidot attiecības ar pasauli.
Pandēmijas ierobežojumu dēļ es mēnešiem nebiju apmeklējis nevienu mākslas telpu ‒ līdz pērnā gada oktobrim, kad Fundació Antoni Tàpies tika atklāta mūsu afgāņu mākslinieka Aziza Hararas izstāde.
Vienu no instalācijām veidoja pieci atsevišķi ekrāni. Uz katra no ekrāniem kāds zēns pūta svilpītē, ar ko Kabulā cilvēkus brīdina par dronu tuvošanos. Zēni stāvēja uz neauglīga pakalna ar skatu uz pilsētu; pūta tik stiprs vējš, ka bērniem bija jāpiepūlas, lai noturētos uz kājām. Pašu mazāko puisēnu, Isu, brāzma atkal un atkal nopūta no akmens bluķa, taču viņš ik reizi atkal uzrausās atpakaļ.
Lai gan es video biju jau daudzreiz noskatījies savā datorā, ieraugot to šādi ‒ demonstrētu tādā palielinājumā, es jutos saviļņots un satriekts.
Tas man lika kārtējo reizi apzināties, ka ar mākslas palīdzību es esmu kļuvis par kaut ko nesalīdzināmi lielāku nekā mana patība. Un tas ir tieši pretējais visam, ko es jutu toreiz bērnībā ‒ kā zēns tajā pārlieku klusajā Roterdamas priekšpilsētā.
Hans Nefkenss, Foto: Roberto Ruiz
Titulbildē: Paula Rietuma ilustrācija
