Attēli var būt veselīgi vai kaitīgi, atkarību veidojoši vai barojoši
Intervija ar Marinu Tangī, aģentūras MTArt dibinātāju un “vizuālās diētas” jēdziena pamatlicēju
Marina Tangī (Marine Tanguy) ir Londonas MTArt Agency [tēlotājmākslas aģentūra, kas pārstāv māksliniekus, kā arī realizē dažādus vizuālās mākslas projektus] dibinātāja, jēdziena “vizuālā diēta” autore. Publiski viņa šo apzīmējumu pirmo reizi izmantoja 2018. gada TEDx Talk lekcijā: “Attēli, kā jebkas cits, var būt veselīgi vai kaitīgi, atkarību veicinoši vai arī tieši otrādi - veldzējoši. Un mūsdienās, pateicoties sociālo tīklu milzīgajai kultūrietekmei, tā ir daudz nopietnāka problēma nekā jebkad agrāk.” Tangī eksperiments ar pašas 24 000 sekotāju apmeklēto Instagram kontu, kur viņas bikini tērptās pēcpuses bilde saņēma par 75 % vairāk skatījumu nekā citi tur ievietotie attēli, turklāt vairums fotogrāfijas aplūkotāju bija sievietes – uzskatāmi ilustrē mūsdienu pieprasījumu pēc vizuālām “ātrajām uzkodām”, un to, cik vienaldzīgi izturamies pret to, ko redzam. Citējot Tangī – “mēs esam tas, ko redzam”. Aģentūras MTArt fokusā ir vēlme mainīt sabiedrības vizuālos ieradumus un pārliecība, ka piekļuve mākslai jānodrošina pēc iespējas plašākai auditorijai – un, kā rakstīts aģentūras mājaslapā, arī spēcīga vēlēšanās atbalstīt un attīstīt “pašu talantīgāko mākslinieku” karjeras.
2018. gadā jūs uzstājāties TED - runājot par to, cik spēcīgi vizuālais saturs iespaido mūsu garīgo veselību. Termins “vizuālā diēta” ir kļuvis par jūsu un arī jūsu dibinātās aģentūras MTArt atslēgas frāzi. Kā jūs nonācāt pie “vizuālās diētas” jēdziena un kā tas saistīts ar MTArt?
Lai kur mēs ar attēliem sastaptos – uz ielas, digitālajā vidē vai reklāmas kampaņās, tie spēj ietekmēt ikvienu. Ir ļoti svarīgi apzināties, kādus attēlus redzam ikdienā, un kā tie mūs iespaido. Ja ielās redzēsiet tikai reklāmas, ja nebūs publiski apskatāmas mākslas, tas, iespējams, mainīs jūsu uzvedību. Varbūt mainīsies jūsu patērēšanas ieradumi. Un mainīsies arī jūsu vizuālā domāšana. Tas ir MTArt aģentūras uzskatu sistēmas pamatu pamatā. Tas ir iemesls, kādēļ nolēmām, ka vēlamies ne tikai celt mākslinieka kā profesijas prestižu, bet arī darīt visu iespējamo, lai māksla varētu iedvesmot ikvienu. Tāpēc mēs sākām strādāt ar mākslu publiskajā telpā un ar digitālo aktivizēšanu. Es uzrakstīju darbu par to, kā māksla publiskajā telpā ietekmē cilvēkus, un, attiecīgi, par tās nepieciešamību gan no labklājības, gan arī no ekonomiskā viedokļa. Šī darba rezultātā notika pirmā TED Talk uzstāšanās, un tad mani uzaicināja uzstāties ar vēl vienu TED runu Lozannā, Šveicē. Rīkotāji gribēja runāt konkrēti par vizuālo diētu un vēlējās būt droši, ka esmu pietiekami iedziļinājusies šajā jautājumā. Mēs bijām šī termina autori un, līdz ar to, savā ziņā arī tā īpašnieki; tas bija gandrīz vai MTArt filozofijas un vērtību manifests, bet mēs to nebijām izvērsuši un pamatojuši ar dažādu pētījumu datiem. Tāpēc, saņemot uzaicinājumu uzstāties ar otro TED Talk lekciju, es parūpējos par to, lai varētu atsaukties uz vairākiem kvantitatīviem un kvalitatīviem pētījumiem un dažādām balsīm un viedokļiem šajā jautājumā. Pēc TED pievērsāmies selfiju projektam sadarbībā ar fotogrāfu Rankinu [M&C Saatchi vizuālā satura direktore Mimi Greja (Mimi Grey), Marina Tangī un Rankins (Rankin) kopā izveidojuši Visual Diet, platformu sabalansētāka attēlu spektra popularizēšanai – red.). Un esmu sarakstījusi arī grāmatu par vizuālo diētu, kas nāks klajā šī gada beigās. Tātad, kaut arī visu laiku par to nerunājam, mēs neapšaubāmi ar to nodarbojamies ikdienā, savā darbā. Tas ir tikai saprotami.
Ja ielās redzēsiet tikai reklāmas, ja nebūs publiski apskatāmas mākslas, tas, iespējams, mainīs jūsu uzvedību. Varbūt mainīsies jūsu patērēšanas ieradumi. Un mainīsies arī jūsu vizuālā domāšana.
Jūs minējāt, ka esat veikusi pētījumu par to, kā māksla publiskajā telpā ietekmē cilvēka pašsajūtu. Kā to darījāt?
Ir jāveic lielu cilvēku grupu aptauja un jāievāc dati, kuri pēc tam tiek apstrādāti. Tad jāmeklē korelācijas starp cilvēku labsajūtu un viņu reakciju uz mākslu publiskajā telpā, arī ekonomiskajā un sociālajā aspektā. Pirmais un galvenais uzdevums ir aptaujāt patiešām lielu cilvēku skaitu, un mēs to paveicām. Tālāk vienkārši apstrādājam datus un izdarām secinājumus.
Dede Bandaid. Culture fix. Public art project on Regent Street, 2021. © MTArt Agency
Esat teikusi, ka cilvēka vizuālajai diētai ir tikpat liela nozīme kā viņa uzturam. Mēs bieži runājam par to, ko ēdam, bet nepievēršam uzmanību tam, ko uztveram vizuāli. Amerikāņu psihologs Šeldons Solomons (Sheldon Solomon) sauc mākslu par vitāli svarīgu cilvēka pieredzes elementu. “Un kad mēs Savienotajās Valstīs mēģinām to marginalizēt ‒ jo tiklīdz izglītībai nav pietiekami daudz naudas, mēs vispirms likvidējam mākslas programmas un fizisko audzināšanu, kas pie mums Amerikā bieži vien notiek brīvā dabā ‒, mēs būtībā lobotomizējam un psihiski amputējam savus bērnus, jau tik agri dzīvē atņemot mākslu, mūziku un dabu. Mums vairāk rūp, lai viņi kļūst par pakļāvīgām un pasīvām miesas marionetēm, citiem vārdiem ‒ par aklajiem.” Kas mums jādara, lai mainītu šo ieradumu? Un kāda ir izglītības sistēmas loma attiecībā uz mākslu?
Man ļoti patīk mūsu radītais termins – vizuālā diēta – tieši tāpēc, ka, manuprāt, vispirms ir jāapzinās problēma, un tikai tad var sekot jebkāda veida rīcība. Šķiet, daudzi cilvēki pat nesaprot, ka vizuālā informācija viņus iespaido. Līdz šim bijis pieņemts uzskatīt, ka attēli ir piederīgi mākslas pasaulei, kas ir ļoti ekskluzīvs lauciņš. Tāpēc doma, ka tie kaut ko ietekmē masu mērogā, līdz šim nav sevišķi labi izprasta. Šajā faktā pilnībā vainojama izglītības sistēma; tā ir ļoti atšķirīga dažādiem sociālajiem slāņiem. Bet līdz šim tā ir bijusi grūti izprotama problēma – to bieži noraksta kā virspusīgu. Grāmatā, kuru, kā jau minēju, šobrīd rakstu, es sāku ar vizuālās uztveres vēsturi. Proti – kāda nozīme ir tam, kur esat dzimis? Kādā veidā attēli jūs ietekmē? Un kā jūs attīstīsieties kā cilvēks, tas ir – kuri komponenti iedarbojas tieši uz jums?
Šķiet, daudzi cilvēki pat nesaprot, ka vizuālā informācija viņus iespaido.
Kad ir iegūta šī sevis apziņa, nākamais būtiskais elements ir pielietojamo rīku kopums. Un šeit, manuprāt, sākas izglītības loma. Mums māca neformulēt un neizteikt viedokli par kādu lietu vai parādību, kamēr neesam pārbaudījuši pēc iespējas daudzus dažādus avotus un visas iespējamās nostājas, kas šo viedokli varētu ietekmēt. Es uzskatu, ka gluži tādā pašā veidā jāmāca arī vizuālā kritiskā domāšana. Būtu nepieciešama tāda sevis apziņa, lai, sajūtot jebkādas emocijas pēc attēla aplūkošanas, mēs varētu tās izpreparēt un saprast, kāpēc tā jūtamies: vai es spēju izsecināt, kāpēc šis attēls mani provocē uz konkrētu uzvedību vai darbību? Tas būtu tikai loģiski. Es to sauktu par vizuālo kritisko domāšanu (visus šos terminus man nācās izdomāt pašai, jo tādu nebija). Manuprāt, tā neatšķiras no filozofiskās kritiskās domāšanas, kura māca, ka ne katrs viedoklis ir patiess un ikviens viedoklis ir jāizvērtē. Principā tā ir tā pati mācīšanās salīdzināt viedokļus, izvērtēt avotus un iedarbināt “radaru” piedāvātās informācijas sijāšanai. Šī audzināšana var sākties pavisam agrā bērnībā, jo, kā zināms, mazi bērni nemācās tikai lasot – patiesībā viņiem ir vieglāk mācīties ar vizuālās uztveres palīdzību. Domāju, vizuālā apmācība var sākties ļoti ātri. Ir atsevišķas skolas, piemēram, Montesori skolas, kuras to pienācīgi uzsver. Bet to diemžēl nevar sacīt par parasto izglītības sistēmu. Dažās valstīs, piemēram, Vācijā vai Francijā, ir piekļuve kultūrai, bet nekādi netiek uzsvērts, ka vizualitāte ietekmē visu un ikvienu, un ka svarīgi to sākt izprast, mācīties jau bērnībā (un vēlāk arī jebkurā izraudzītajā profesijā). Tātad tāds būtu mērķis izglītības sistēmā.
Vai es spēju izsecināt, kāpēc šis attēls mani provocē uz konkrētu uzvedību vai darbību?
Runājot par vispārējo politiku, sarunas vairāk notiek valdības līmenī – piemēram, es uzstājos ar runu parlamentā. Mēs zinām, ka mazam bērnam ir grūti ilgstoši skatīties ekrānā, un tas nav sevišķi veselīgi viņa psihei, turklāt ir zināmas satura kategorijas, kuras bērniem patiešām nav ieteicamas. Mana pieeja noteikti nebūtu aizliegums, bet mums cilvēki par to ir jāizglīto. Jūs minējāt salīdzinājumu ar fizisku diētu – ja es jūtos draņķīgi, ja morāli nejūtos labi, man vajadzīgas šīs zināšanas, apziņa, ka zināma tipa satura aplūkošana manu pašsajūtu tikai pasliktinās. Tātad te nekādi nav runa par kaut kāda satura aizvākšanu vai cenzēšanu. Tikai par to, ka jādara viss, lai cilvēki skaidri apzinātos, ka vizuālajam saturam ir tāda iedarbība. Vēlreiz salīdzinot – fiziski varam pieņemties svarā vai svaru zaudēt. Bet šeit domājam par garīgo pašsajūtu – atkarībā no tā, ko patērēsim, jutīsimies nomāktāki vai pacilātāki.
Claire Luxton. Plant Yourself. Public art project of Regent Street 2021. © MTArt Agency
Bet te jau gandrīz vai… beidzam domāt par mākslas pasauli un vairāk domājam par attēliem kā tādiem. Un daudziem tas liksies ļoti sarežģīti, jo līdz šim pieņemts uzskatīt, ka mākslinieks atrodas ļoti tālu no daudzu cilvēku ierastās dzīves. Bet ir nepieciešams skaidri norādīt, ka visa veida vizuālajai informācijai ir sava ietekme. Es ceru, ka sāksies pārmaiņas. Domāju, ka tā būs – mēs vienmēr esam atbalstījuši sabiedrības izglītošanu garīgās veselības jautājumos, un ir jāatzīst, ka šajā jomā situācija ir krietni labāka nekā pirms desmit gadiem.
Šī audzināšana var sākties pavisam agrā bērnībā, jo, kā zināms, mazi bērni nemācās tikai lasot – patiesībā viņiem ir vieglāk mācīties ar vizuālās uztveres palīdzību. Domāju, vizuālā apmācība var sākties ļoti ātri.
Kāda ir pandēmijas ietekme? Kā tā mainījusi mūsu vizuālos ieradumus? Kā tā mainījusi jūsējos?
Pandēmijas ietvaros vērojam, ka… Es vienmēr ļoti piesardzīgi izsakos par procesiem, kas vēl turpinās. Bet līdz šim esam realizējuši tiešām daudzus mākslas projektus publiskajā telpā. Šobrīd Londonā norisinās deviņi mūsu vadīti publiskās telpas mākslas projekti. Pašā Londonas centrā ir izstāde, kura ir pilnīgi pieejama ikvienam [MTArt publiskās telpas mākslas projekts Plant Youself (“Iestādi sevi”) 1,3 km garā Rīdžentstrītas nogrieznī aizsākās šī gada janvārī – Red.]. Domāju, mākslas loma publiskajā sektorā ir kļuvusi pamanāma, jo cilvēki ir sapratuši, cik vitāli svarīgi ir integrēt mākslu pilsētu centros, galvenajās ielās. Saruna par to, kas veido pilsētas ainavu, ir ļoti būtiska. Un, runājot par digitālo sfēru, sociālajos tīklos saņemam daudz brīnišķīgu komentāru par mūsu radīto saturu – cilvēki saka, ka šajā laikā, kad apkārt notiekošais rada stresu, ir patīkami redzēt kaut ko patiesi iedvesmojošu, pacilājošu vai intelektuāli provocējošu. Man trūkst datu, lai apgalvotu, ka viss ir lieliski, bet mūsu pieredze ir ļoti pozitīva – mēs esam sajutuši vēl lielāku atbalstu. Patiesību sakot, vēl nekad neesam bijuši tik darbīgi un ražīgi kā šajā laikā, strādājot pie mākslas lomas apliecināšanas un daudzajiem pandēmijas rosinātajiem projektiem.
Domāju, mākslas loma publiskajā sektorā ir kļuvusi pamanāma, jo cilvēki ir sapratuši, cik vitāli svarīgi ir integrēt mākslu pilsētu centros, galvenajās ielās. Saruna par to, kas veido pilsētas ainavu, ir ļoti būtiska.
Savā TED lekcijā jūs salīdzinājāt Kimas Kardašjanas un Luvras muzeja Instagram kontu popularitāti. Kardašjanai ir daudzkārt vairāk sekotāju nekā Luvrai. Ko tas pasaka par mūsdienu pasauli, ja reiz “mēs esam tas, ko redzam”?
Domāju, tas pasaka, ka mūsu nozare, mākslas pasaule, ne mazākajā mērā nav centusies būt emocionāli saprotama. Un, no otras puses, mārketinga un reklāmas mašinērija ir ražojusi konkrēta tipa saturu. Tomēr vainot var abas puses. Jau gadu desmitiem mūsu nozare nav centusies darīt visu, lai spētu uzrunāt ļoti plašu auditoriju. Sociālie tīkli tika uzlūkoti noraidoši – šiem medijiem mākslas nozare pievērsās ļoti novēloti. Tas, diemžēl, ir ļāvis brīvi izvirzīties priekšgalā mums zināmajam saturam. Bet es vainotu abas puses. Atbildība vienmēr ir dalīta. Piemēram, Kima Kardašjana saskatīja izdevību, un viņa ne par ko nav vainojama. Par to, kas noticis, atbildība jāuzņemas mārketinga un reklāmas pasaulei, kur viņa dzīvo. Un gluži tādā pašā mērā arī mākslas nozare savā elitārismā ir atbildīga par to, ka nonākusi konkrētajā pozīcijā. Tātad abas nozares maksā par pašu radīto. Un tas, ko tās radījušas, un saturs, kādu redzam šajās platformās, diemžēl, nav ne tik daudzveidīgs, ne tik veselīgs kā mēs vēlētos.
Robert Montgomery. The title is the one of the poem, neons, 2017. © Robert Montgomery
Pandēmijas laikā mēdzām teikt, ka māksla spēj mūs dziedināt. Bet tie ir tikai vārdi, ja cilvēki neprot uzlūkot mākslu tā, lai rastu mierinājumu – proti, meklēt tās dzīles vai ļauties tās valdzinājumam. Kas šajā skatīšanās procesā ir pats svarīgākais? Mākslas kritiķis Džerijs Salcs (Jerry Saltz) ir teicis, ka māksla ir jāpieredz, nevis jāsaprot. Maikls Findlijs (Michael Findley) savā grāmatā “Mākslas vērtība” (The Value of Art) runā par nepieciešamību apslāpēt smadzeņu labās puslodes impulsus, kuri atbild par loģiku un analītisko domāšanu. Viņš apgalvo, ka to, iespējams, var panākt ar zināmu narkotiku, it īpaši tā saukto halucinogēno vielu palīdzību. Viņš nemudina lietot narkotiskas vielas, bet izsaka viedokli, ka, lai noteiktu mākslas būtisko vērtību, ir svarīgi pieklusināt par mākslas darbu zināmos faktus un vienkārši pasēdēt ar to vismaz tik ilgu laiku, kādu jūs veltītu savas avīzes vai iecienītā bloga izlasīšanai. Kā jūsuprāt iespējams atklāt šo mākslas spēku?
Es īsti nepiekrītu pieņēmumam, ka cilvēki neprot skatīties uz mākslu. Mākslas nozare ir darījusi visu, lai cilvēki neiesaistītos un nepiedalītos. Ir tikai dabiski, ka viņus neinteresē pasaule, kas viņus nepieņem; ir ļoti cilvēciski tiekties pretī tam, kas tevi pieņem un iekļauj. Tāpēc es uzskatu, ka visiem ir vienāda spēja uztvert mākslu, ja viņi tiek iesaistīti, uzrunāti un ar to iepazīstināti. Mākslas pasaule šobrīd maksā par to, ka nav bijusi iekļaujoša. Un cena, diemžēl, ir augsta, jo tā galīgi nav saprātīga stratēģija. Varbūt tā nostrādā dažos atsevišķos gadījumos. Ir cilvēki, kas maksā lielu naudu par konkrētiem darbiem. Bet realitāte ir tāda, ka katrs liela mēroga uzdevums prasa daudz gudrāku stratēģiju nekā jebkurš sīka mēroga uzdevums. Tāpēc cilvēki ne pie kā nav vainīgi. Vainīga nenoliedzami ir nozare – tā maksā par to, ka nav bijusi pieejama un saprotama. Tas laikam ir labākais veids, kā to pateikt. Cilvēkus es te neiejauktu. Manuprāt, tā būtu augstprātīga neizpratne par šī jautājuma sarežģīto dinamiku, sākot ar piekļuvi dažādiem izglītības līmeņiem un beidzot ar ģimenes fonu, privilēģijām un tā tālāk – iemesliem, kuru dēļ cilvēks, iespējams, uz mākslu skatās atšķirīgi no citiem.
Mākslas nozare ir darījusi visu, lai cilvēki neiesaistītos un nepiedalītos. Ir tikai dabiski, ka viņus neinteresē pasaule, kas viņus nepieņem; ir ļoti cilvēciski tiekties pretī tam, kas tevi pieņem un iekļauj.
Bet Eiropas galvaspilsētu muzejos cilvēku netrūkst. Ja tiek izstādīts kāds “grāvējs”, veidojas pat rindas…
Domāju, te savu lomu spēlē divi faktori: pirmkārt, muzeju demogrāfija nav tik daudzveidīga kā mēs varētu vēlēties, ja salīdzinām to ar skatītājiem futbola stadionā vai tiem, kas mājās televizorā vēro Oskara pasniegšanas ceremoniju. Muzeji nepildās ar cilvēku pūļiem. Tiem, protams, ir daudz apmeklētāju, bet tie nav tik pieprasīti kā jebkuras citas kultūras nozares norises. Salīdziniet, cik cilvēku apmeklē Teita galeriju, un cik – skatās “oskaru” ceremonijas pārraidi.
Otrs iemesls, kāpēc tik spēcīgi skarti muzeji, ir tas, ka līdz šim tie ir paļāvušies uz tūrismu. Vai nu tu nāc no labas ģimenes un tavi vecāki tevi ir vadājuši uz mākslas muzejiem, vai arī tu esi tūrists, kas ieradies svešā pilsētā. Piemēram, atbraucot uz Londonu, noteikti jādodas uz Teitu. Vairumam cilvēku nekas tāds gluži vienkārši neiekļaujas dienišķajā eksistencē. Viņiem nav mācīts, ka tam visam bija jābūt šīs eksistences sastāvdaļai. Un atkal, ja paraugāmies uz izglītību - mākslas izglītību lielākoties nodrošina privātās skolās, bet ne valsts skolās. No cilvēkiem, kuri šo izglītību nav saņēmuši, nevar prasīt bagātiem cilvēkiem ierasto domāšanas veidu: “Ak jā – svētdien aiziešu uz kādu muzeju.” Tas ir muļķīgi, jo, ja tas viss tiešām tiktu darīts, muzeji būtu daudz piepildītāki. Nevar cerēt, ka cilvēki uzņemsies iniciatīvu, ja šī pasaule vispār neparādās viņu radarā. Un tas atkal ir iemesls, kādēļ es skaitļus uztveru piesardzīgi. Muzeji ir apmeklēti, bet apmeklētāju skaits ne tuvu nelīdzinās tiem skaitļiem, kas vērojami izklaides nozarē. Tas salīdzinājumā ir ļoti mazs.
Mākslas izglītību lielākoties nodrošina privātās skolās, bet ne valsts skolās. No cilvēkiem, kuri šo izglītību nav saņēmuši, nevar prasīt bagātiem cilvēkiem ierasto domāšanas veidu: “Ak jā – svētdien aiziešu uz kādu muzeju.”
Tā ir daudzlīmeņu sistēma, kura, pareizi sakārtota, varētu nest radikālas pārmaiņas…
Mūsu publiskās telpas mākslas projektus ir apskatījuši vairāki miljoni cilvēku, un tie nav cilvēki, kuri citkārt dotos uz muzeju. To pašu var teikt par digitālajām kampaņām. Kad vien tas iespējams, mūsu mākslinieki sadarbojas ar citām radošām personībām – vienalga, vai tas būtu mūzikas, kino vai kādā citā žanrā; un viņi sasniedz sabiedrības grupas, kuras normāli mūsu nozarei netuvotos. Un tad, protams, ir arī valsts izglītības politika. Bet, domāju, ja mēs saskaitītu visus, kas redzējuši mūsu organizētos publiskās telpas mākslas projektus, šis skaitlis pārsniegtu Teita apmeklētāju skaitu. Un tie ir cilvēki ceļā uz darbu un uz mājām, tie ir vietējie iedzīvotāji, strādnieki. Es uzskatu, ka demogrāfisko spektru ir iespējams paplašināt, pacenšoties uzmeklēt un uzrunāt cilvēkus tur, kur viņi jau atrodas.
Leo Caillard. Neon Laocoon, chromed marbled resin, neons, LED, 2020
Vai atceraties savu pirmo nozīmīgo mākslas pieredzējumu? Kad pirmo reizi apjautāt mākslas spēku?
Mana pirmā mākslas pieredze nāca samērā vēlu – man bija 18 gadu un es biju Luvrā, kur redzēju Žeriko “Medūzas plostu”. Tolaik mācījos universitātē. Glezna uz mani atstāja spēcīgu iespaidu, jo es sajutu tajā ieliktās emocijas, politisko vēstījumu; arī izpildījums bija satriecošs. Šie trīs elementi summējoties spēj radīt ļoti spilgtu iespaidu. Glezna ir arī samērā liela, un tā ir arī Luvrai ļoti zīmīgs simbols.
Bet, manuprāt, mākslas nozīmīgums nav nošķirams no attēla nozīmīguma – un to es sapratu jau daudz agrāk. Bērnībā devos pie jūras ikreiz, kad nejutos labi. Man bija pieci vai seši gadi, kad sapratu, ka tas ir instruments, ar kura palīdzību iespējams uzlabot pašsajūtu – ir jāmaina vide, kurā atrodies. Tātad vizuālās informācijas ietekmi es apzinājos jau daudz agrāk; man nebija jāgaida, līdz man to atklās māksla. Mēs vēlamies ietekmēt ikdienas dzīvi. Mēs negribam gaidīt kaut kādu ideālo mākslas pieredzējumu. Mums jācenšas cilvēkus uzrunāt pēc iespējas agrāk, un tā, lai tas viņus ietekmētu pozitīvi. Es uzaugu skaistā vietā pie jūras, tāpēc zināju, kas ir liels skaistums, un pratu to izmantot, kad jutos slikti. Mani ietekmēja jebkura radoša, vizuāla pieredze.
Bērnībā devos pie jūras ikreiz, kad nejutos labi. Man bija pieci vai seši gadi, kad sapratu, ka tas ir instruments, ar kura palīdzību iespējams uzlabot pašsajūtu – ir jāmaina vide, kurā atrodies.
Vakar runāju ar kādu savu draugu kuratoru. Viņš izteica interesantu domu: varbūt laikmetīgā māksla nav īstā telpa, kur cilvēki varētu meklēt harmoniju, jo tā ir kļuvusi par modīgu tematu industriju, zaudējusi vēlmi mūsos ielūkoties, tas ir, runāt par eksistenciāliem jautājumiem. Pārfrāzējot Bridžetas Railijas (Bridget Riley) teikto – nav vērts skatīties uz mākslas darbu, ja tas nefunkcionē augstajā līmenī, kuru uzskatām par nepieciešamu, lai paustu garu, noskaņojumu un jūtas.
Tas ir ļoti plašs jautājums, kurš prasa daudz garāku atbildi, bet, ja domājam par mākslas sākotnējo lomu – tās agrīnais pasūtītājs bija baznīca. Saprotams, bija arī alu zīmējumi, bet īsti mākslas kolekcionāri, reālā mākslas nozare aizsākās ar baznīcu, kas to principā izmantoja, lai manipulētu ar cilvēkiem, lai pārliecinātu ticēt. Nedomāju, ka šī māksla bija paredzēta eksistenciālu sīkumu attēlošanai, un tā nebija domāta arī skaistumam. Tā bija kā baznīcas reklāma. Tas bija reklāmas un reliģijas pretstatījuma pirmsākums. Ja paraugāmies vēsturē, uz Mediči dzimtu, uz pasūtījumu mākslu, uz to, kā māksla izmantota politiskiem mērķiem, it īpaši revolūciju laikos… Ir skaidrs, ka māksla vienmēr bijusi saistīta ar citiem procesiem. Piemēram, Franču revolūcijai bija ļoti cieša saikne ar mākslu. Tieši to pašu var sacīt par Krievijas revolūciju 20. gadsimtā. Politika un māksla vienmēr ir gājušas roku rokā; tās abas parasti bijušas saistītas ar dažādu sabiedrību ietekmīgajiem.
Man šķiet, ka šobrīd cilvēki mostas, ir gatavi dažādu aktuālu tematu apspriešanai. Piemēram, Žeriko “Medūzas” plostā” attēlota kuģa bojāeja, kuras laikā bagātie pasažieri izglābās laivās, bet pārējiem nācās nomirt bada nāvē uz plosta. Tas ir ļoti aktuāls temats. Un tolaik par to runāja avīžu pirmajās lapās. Šis incidents uzskatāmi ilustrēja šķiru jautājumu, un to varētu droši likt līdzās šobrīd notiekošajām debatēm par rasi un šķirām. Es neredzu atšķirību. Es uzskatu, ka mākslai ir jāieņem nostāja. Māksla ir valoda, un, kā jau valoda, tā var iekļaut visus cilvēkus, lietas un tematus, ko tajā gribam ielikt. Ja kāds saka: “Es vienkārši gribu skatīties uz skaistumu,” tam ir sava vietā šajā valodā. Bet, ja kāds grib, lai šī valoda apspriež tematus, kuri viņam patiešām rūp, tad arī šim cilvēkam jāvar iesaistīties. Tāda ir valodas būtība. Tai jābūt iekļaujošai un atvērtai visiem domāšanas veidiem. Laikmetīgā māksla vienkārši ir mūsdienu valoda. To nav iespējams definēt vienā konkrētā veidā. Ir simtiem miljonu attēlu. Kamēr tā ir valoda, kas iekļauj visus, tai, manuprāt, nav nekādas vainas. Tu vari pievērsties tādai laikmetīgajai mākslai, kāda patīk tev, un es tikpat labi varu pievērsties tai, kura patīk man.
Jūs izveidojāt aģentūru MTArt, bet pirms tam jums bija sava galerija. Kāpēc “pārslēdzāties” no galerijas formāta uz aģentūru?
Mākslas pasaulē darbojos 12 gadus. Sāku kā galerijas vadītāja 21 gada vecumā, bet 23 gadu vecumā atvēru galeriju Losandželosā. Tur iepazinos ar brīnišķīgu cilvēku, Maiklu Ovicu (Michael Ovitz), aģentūras CAA (Creative Artists Agency) dibinātāju; viņš ir viens no lielākajiem mākslas kolekcionāriem ASV, cilvēks, kurš ir daudz domājis par to, kas un kā būtu maināms kino un kultūras sektoru jomā. Viņš stāvēja aiz “Juras laikmeta parka”, aiz Stīvena Spīlberga, Toma Krūza… viņš pilnībā pārredzēja šo ainavu. Un, kad Maikls runāja par radošo talantu atbalstīšanu, par to, kā viņš iespaido kultūras diskusiju, kā ssaved kopā talantus un idejas, es sapratu, ka tieši tas ir darbs, kuru vēlos darīt. Tagad mēs būvējam kaut ko līdzīgu “mākslas pasaules CAA”. Tā pati nozare, tas pats nospraustais kurss.
Titulbilde: Marina Tangī, aģentūras MTArt dibinātāja un “vizuālās diētas” jēdziena pamatlicēja
