Māksla slimnīcā un veselības ekonomika
Intervija ar Tristanu Hokinsu, CW+, Čelsijas un Vestminsteres slimnīcas NHS labdarības fonda, mākslas un pacientu vides direktoru
Saāči galerijā Londonā pagājušā gada nogalē bija skatāma izstāde “Ceļojumi: Dziedējošā māksla/Journeys: The Healing Arts” – sadarbības projekts ar CW+, Čelsijas un Vestminsteras slimnīcas NHS labdarības fondu. Izstādes fokusā bija mākslas dziedinošais spēks un tās nozīme gan pacientu, gan slimnīcas personāla fiziskās un garīgās labsajūtas veicināšanā, kā arī ārstniecības un rehabilitācijas procesa paātrināšanā.
Precedenta ziņā, šī ir pirmā šāda veida izstāde, un to nenoliedzami stimulējusi pandēmija. Taču vienlaikus tā ir arī spilgts apliecinājums holistiskai pieejai pacientu ārstniecībā, to uzlūkojot kā kopumu, kur labāko un ātrāko rezultātu iespējams sasniegt apvienojot jaunākās prasmes un atklājumus medicīnā ar veiksmīgam ārstniecības procesam labvēlīgu, pozitīva noskaņojuma un emociju piepildītu vidi. Citiem vārdiem, ķermenisko veselību ar mentālo komfortu – gan pacientu, gan mediķu un pārējā slimnīcas personāla.
CW+ vizuālās un digitālās mākslas kolekciju, kas patstāvīgi izvietota Čelsijas un Vestminsteras slimnīcā, veido vairāk nekā 2000 mākslas darbu, no kuriem daudzi ir tapuši pēc pasūtījuma. Māksla ir integrēta Čelsijas un Vestminsteras slimnīcas vidē jau kopš tās dibināšanas 1993. gadā, kad tika izveidota arī tās plaši atzītā un godalgotā programma CW+ Arts in Health. Programma ietver unikālu visdažādāko mākslas mediju apvienojumu – vizuālo mākslu, skatuves mākslu, dzīvo mūziku, deju, mākslas un amatniecības darbnīcas, filmu seansus, inovatīvu dizainu, kā arī īpaši izveidotas zaļās vides teritorijas.
Reaģējot uz pandēmiju un tās ietekmi uz garīgo veselību, 2021. gada sākumā Čelsijas un Vestminsteras slimnīcas kolekcija tika papildināta ar inovatīvu digitālās mākslas instalāciju “Immersive Healing Art System” (IHAS), kuru speciāli tai radījusi Londonas studija “Genesis”. IHAS ietver īpaši pielāgotu mākslīgā intelekta algoritmu sistēmu, kas ar sejas skenēšanas un sensoru palīdzību nosaka personas noskaņojumu un emocijas, un pēcāk mēģina veicināt pozitīvu reakciju, radot unikālu audiovizuālu mākslas darbu, kas nomierina, atslābina un uzlabo subjekta noskaņojumu.
Saāči galerijas ekspozīcijā bija iekļauti vairāk nekā 20 mākslinieku darbi. Pārstāvēto autoru vidū minami Kit Mead, Eda Sarman, Sara Choudhrey, Stateless Studios un Genesis Arts, kā arī Braiens Īno, kura jaunākais digitālais mākslas darbs tika pirmizrādīts izstādes ietvaros un pēc tās slēgšanas pārceļoja uz slimnīcas telpām.
James Hope Faulkner. Projekts “Willow”, 2019-2021. Digitālas filmas projekcija Saāči galerijas (Londona) izstādē “Ceļojumi: Dziedējošā māksla”
CW+ mākslas un dizaina programmu vada Tristans Hokinss (Trystan Hawkins), kurš pirms tam vadījis virkni citu vizuālās mākslas institūciju, tostarp Wysing Arts Centre un Karalisko mākslas akadēmiju Bristolē.
Kā pandēmija ietekmējusi mākslas lomu veselības aprūpē un priekšstatu par veselību un veselības aprūpi kopumā?
Mākslas definīcija ir ļoti plaša. Es domāju, ka būtībā tā ir saistīta ar cilvēku mijiedarbību. Tā ir par sarunāšanos un dalīšanos; par laika atrašanu un rūpēm vienam par otru.
Attiecībā uz jūsu jautājumu un to, kā pandēmija ir mainījusi mūsu pieeju mākslai un veselības aprūpei – 2019. gada sākumā es kādu laiku pavadīju Japānā. Japāņu darba ētika ir diezgan ekstrēma, bet viena no lietām, ko pamanīju turienes slimnīcā, bija tā, ka ārsti vai medmāsas ik pa mirklim vienkārši iet un atlaižas, vai sēž un šķietami guļ. Un tas bija atļauts, pieņemts un uztverts kā daļa no cilvēku darba stila. Toreiz nodomāju: ak Dievs, kaut kas tāds nekad nenotiktu manā slimnīcā...
Bet viena no lietām, ko mēs izdarījām pašā pandēmijas sākumā – mēs uzstādījām miega kabīnes slimnīcas personālam, un tagad mūsu vidē ir pilnībā pieņemts, ka ne visi strādā vienādi. Ziniet, cilvēku ķermeņa iekšējie pulksteņi var būt atšķirīgi. Piemēram, es ceļos piecos no rīta un ap pulksten 11:00 reāli sāku “izbeigties”. Es nesmēķēju, līdz ar to nevaru iziet “uz cigareti,” vienlaikus man ir nepieciešams uzlādēt baterijas. Tāpēc esam izveidojuši fiziskas telpas, kur tas slimnīcā var notikt, un šobrīd, manuprāt, tas tiek arī atzīts par ļoti svarīgu. Piedāvājam arī jogas un vingrošanas zonas, kā arī apzinātības aktivitātes, lai palīdzētu personālam atpūsties pēc garām maiņām klīniskajā vidē.
Manuprāt, cilvēku izpratne un atzinumi par mentālo veselību ir patiešām mainījušies. Ja atskatāmies uz medicīnu kā nozari, mēs nenoliedzami esam bijuši izcili rūpēs par galvenajiem cilvēka ķermeņa orgāniem, taču smadzenes lielā mērā ir tikušas aizmirstas. Piemēram, domājot par tādu lietu kā delīrijs, iespējams, visi zina, kas tas ir, bet vēl pirms diviem, trim gadiem mēs pat nepārbaudījām pacientus, lai to diagnosticētu. Mēs nezinājām, vai pacientiem tas ir. Savukārt tagad mēs pārbaudām visus pacientus, un, uzminiet – izrādās, daudziem ir šis stāvoklis. Un tas var būt visai nopietni, ņemot vērā to, kas ar šiem pacientiem notiek. Ja jums ir delīrijs, jums var būt līdz pat četrām reizēm lielāka iespējamība nomirt nākamo 12 mēnešu laikā. Sekojoši, tas patiešām ir ļoti svarīgi.
Domāju, ka pacientu un arī personāla garīgās veselības nozīmīguma atzīšana ir radikāli mainījusies. Kaut vai manā konkrētajā gadījumā, ja es domāju par to, kas man tagad tiek piedāvāts mentālās veselības atbalsta ziņā, pirms pandēmijas nekā tāda nebija.
Runājot par mākslu, robežas ir ļoti neskaidras, bet māksla ir bijusi izcils līdzeklis, lai tiktu galā ar daudz ko no tā, ko mēs visi šajā laikā esam piedzīvojuši un kas ir bijis neticami grūti. Jāatzīst, ka dažreiz piekļuve mākslai ir bijusi sarežģīta; mūsu programmā bija īpaša virtuālā daļa, kas daudziem pacientiem palīdzēja, bet dažiem, kuriem šo virtuālo prasmju nav, tas, iespējams, bija grūtāk. Pandēmijas laikā es arī faktiski strādāju Covid nodaļās, palīdzot ļoti slimiem pacientiem. Un, kad esi tik slims, darbošanās ar jebkura veida ekrānu, iespējams, ir pēdējā lieta, ko vēlies darīt. Zinu, ka, ja man ir ļoti slikti, es nevaru skatīties filmu vai lasīt grāmatu. Es, iespējams, vēlos ar kādu aprunāties vai varbūt klausīties mūziku.
Runājot par smagā stāvoklī esošiem pacientiem, kuriem nepieciešama intensīva aprūpe, jūsu slimnīcā nesen tika paplašināta un pārbūvēta Pieaugušo intensīvās terapijas nodaļa (ICU), radot īpašu uz pacientu orientētas aprūpes modeli, kura ietvaros atveseļošanās un pacienta labsajūta tiek uzlabota izmantojot jaunākās inovācijas un personalizētus digitālos risinājumus, lai tādējādi mazinātu trauksmi, sāpes un stresu. Akustika, apgaismojums un iekārtojums nodaļā izvēlēti tā, lai pacienta smadzenes, ķermenis un maņas varētu efektīvāk atpūsties un atveseļoties. Kāda nozīme pacientu atveseļošanās procesā ir intensīvās terapijas nodaļas videi?
Pie šī modeļa esam strādājuši, iespējams, aptuveni četrus vai piecus gadus. Tas ir prasījis patiešām ilgu laiku – vecā intensīvās terapijas nodaļa tika projektēta 80. gados, atvērta 90. gadu sākumā un diezgan ātri novecoja. Piemēram, telpa ap pacientu gultām bija aptuveni 13 kvadrātmetri, tātad ne pārāk liela. Gaismas kvalitāte bija visai briesmīga, un arī trokšņa līmenis – ļoti augsts. Ļoti augsts nozīmē aptuveni 90 līdz 100 decibelu. Un, ja jums ir nepieciešams gulēt, ideālā gadījumā būtu vajadzīga vide, kurā trokšņa līmenis ir aptuveni 50 decibelu.
Tāpēc var teikt, ka līdzšinējā vidē pacienti vienkārši nevarēja gulēt. Turklāt tie bija mūsu paši smagākie pacienti, kas līdz ar to uzreiz nonāca nelabvēlīgā situācijā. Vairākus gadus strādājām pie labākās iespējamās vides modeļa, un tagad, kad nodaļa ir atvērta, mērām un analizējam izmaiņas. Es patiešām ceru, ka ievērojami samazināsies to pacientu skaits, kuriem attīstās delīrijs, ka pacientu miega kvalitāte un arī atveseļošanās rādītāji būs labāki, kā arī samazināsies mirstības rādītāji.
Ir arī personāla aspekts – ja personāls strādā trokšņainā vidē, tas nav labi. Ir veikti pētījumi, kas parāda, kādu ietekmi tas atstāj uz personāla izdegšanu, personāla garīgo veselību, kļūdu pieļaušanu utt. Tāpēc darījām visu, lai uzlabotu telpu akustiku; mērām gaisa kvalitāti, un arī tā ir kļuvusi labāka. Mēs cilvēkiem piedāvājam arī izvēles iespējas attiecībā uz viņu individuālo telpu. Piemēram, man varētu patikt, ka gaisma ir ļoti spilgta, savukārt kāds cits varētu vēlēties, lai tā būtu pieklusināta. Tas pats attiecas uz temperatūras kontroli – iespēja kontrolēt temperatūru vietējā līmenī ir aktuāla daudzās sabiedriskās ēkās, kur ir viena temperatūra. Mēs to nodrošinām.
Vēl ir arī tāda lieta kā dienas gaismas kvalitāte – ir ļoti svarīgi, lai telpā ienāktu patiešām laba dienas gaisma. Šobrīd no katras telpas nodaļā paveras lielisks skats uz Londonu, un gaismas kvalitāte ir patiešām laba. Savukārt mākslīgais apgaismojums seko cilvēku cirkādiskajiem ritmiem – organisma dabiskajam pulkstenim, kas nosaka, kad ir nakts un veicina miegu, un kad ir diena un laiks būt aktīvākiem.
Pašlaik sadarbojamies ar Čelsijas un Vestminsteras slimnīcas intensīvās terapijas nodaļas komandu, veicot miega pētījumu, lai pārbaudītu virtuālās realitātes tehnoloģiju izmantošanu intensīvās terapijas nodaļu vidē un to, kā tas var ietekmēt miega kvalitāti un, tādējādi, pacientu psiholoģiskos un fiziskos simptomus.
Viena no tendencēm, ko novērojām pandēmijas sākumā (un kas joprojām ir nepārprotama aktualitāte), ir mūsu nepieciešamība atjaunot saikni ar dabu – pazaudējuši to urbānajā pilsētvidē, daudzi pēdējos divos gados ir pārcēlušies no pilsētas dzīvokļiem uz laukiem, vai vismaz sākuši nodarboties ar dārzkopību. 2021. gada rudenī Čelsijas un Vestminsteras slimnīcā tika atklāts jaunais iekštelpu botāniskais dārzs Sky Garden, kas ir vēl viena daļa no slimnīcas Pieaugušo intensīvās terapijas nodaļas pārbūves. Kāda ir dabas loma dziedināšanas procesā un vai tai ir vieta klīniskajā vidē? Vai šāda veida iniciatīvas ir ietekmējušas pacientu pieredzi un atveseļošanās procesu?
Ir veikti daudzi pētījumi, kas liecina, ka saikne ar dabu ir ļoti būtiska labsajūtas veicināšanā. Tāpēc daudzu mūsu kolekcijā esošu mākslas darbu iedvesmas avots ir bijusi daba. Mums ir vesela programma ar nosaukumu RELAX digital – būtībā tā ir aptuveni 60 stundu gara filma, kas tiek rādīta uz ekrāniem pacientu gultu zonās un attēlo skaistus dabas skatus. Tie nedaudz atgādina ekrānsaudzētājus, taču šīs programmas izveidē esam sadarbojušies ar māksliniekiem. Skaņa pārvietojas telpā, ceļojot no viena skaļruņa uz otru, tādējādi radot trīsdimensiju audio telpu ar lidojošiem putniem un tālu viļņu šalkoņu. Pirmās pacientu atsauksmes liecina, ka šāda veida dabiskā skaņu ainava piedāvā patīkamu skaņas “masku”, kas efektīvi aizsedz traucējošos trokšņus.
Esam arī izpētījuši, kā varam izveidot fiziskus dārzus, zaļās zonas slimnīcu ēku iekšienē, un cenšamies izveidot pēc iespējas vairāk tā dēvēto “kabatas dārzu”. Svarīgs mūsu darba aspekts ir arī tas, ka rūpējamies par visām mūsu radītajām lietām – mēs negaidām, ka to darīs slimnīcas, jo tās ir ārkārtīgi noslogotas, un veselības aprūpei pieejamie līdzekļi vienmēr samazinās. Šo atbildību uzņemas labdarības organizācija, kurā es strādāju.
Šīs zaļās zonas ir telpas, kurp var doties pacienti, un tās ir arī vietas, kurp var doties ģimene. Piemēram, kad pacienti, kuri ilgstoši atrodas nodaļā, sāk mobilizēties, viņi var doties uz šo telpu un kādu no terapijas aspektiem veikt tur. Iespējams, viņiem ir mājdzīvnieks, varbūt kaķis. Mēs nevaram ņemt kaķi uz klīnisko nodaļu, bet mēs varam to ienest dārzā.
Tam ir neizmērojams efekts, un tas ir vienkārši acīmredzams. Vēl viens ieguvums ir ļoti praktisks – dārzi attīra gaisu, un mēs pie tā ļoti piedomājam arī izvēloties augus. Turklāt augi tiek kopti bioloģiski, bez ķimikālijām un pesticīdiem.
Vienlaikus tās vienkārši ir arī jaukas telpas, kurās patīkami uzturēties. Piemēram, mums var būt pacients, kurš ir uz nāves sliekšņa, un viņš var izvēlēties būt kopā ar ģimeni un aiziet no šīs pasaules mazāk klīniskā vidē. Laiku pa laikam notiek arī tā.
Es jau pieminēju miega kabīnes. Arī mūsu zaļajās zonās ir vietas, kur personāls var doties atpūsties un relaksēties. Piemēram, pagulēt 20 minūtes vai ilgāk īpaši komponētas mūzikas pavadījumā, tādējādi nodrošinot, ka esat labi atpūties pirms vai pēc maiņas.
Kā jūs zināt, laikapstākļi Anglijā nav diezin ko izcili. Tāpēc, kur vien varam, cenšamies izveidot gan iekštelpu, gan ārtelpu dārzus. Vēl viena lieta, ar ko eksperimentējam, ir dārza teritorijas palātās, par kurām rūpējas pacienti. Iespējams, viņi vēlas tur iestādīt garšaugus vai tomātus – ir virkne lietu, ko viņi paši var audzēt un pēc tam papildināt arī savu maltīti.
Pārtika slimnīcās parasti nav īpaši laba, pagaidām gan neesam sākuši to padziļināti pētīt, taču tā noteikti ir viena no lietām, ko mēs labprāt darītu. Esmu pārliecināts, ja jūtaties slims, bet labi paēdat un izguļaties, tam ir sava ietekme – nākamajā dienā jūs noteikti jutīsieties labāk. Un tas ir bez jebkādām zālēm. Proti, ķermenim ir spēja pašam sevi izārstēt, ja nodrošināt tam nepieciešamo sastāvdaļu kopumu.
Otra lieta, ko darām saistībā ar augiem un dabu, – nezinu, kā tas ir Latvijā, bet šeit, Apvienotajā Karalistē, kad mans tēvs bija slimnīcā, es nevarēju viņam aiznest ziedus. Savukārt, ja es dzīvotu Francijā vai Japānā, es to varētu. Tas ir saistīts ar infekciju kontroli – slimnīcas uztraucas par baktēriju vai mikrobu iekļūšanu, un tāpēc mēs saviem tuviniekiem nedrīkstam dāvināt augus.
Tāpēc esam meklējuši veidus, kā varētu radīt digitālos augus. Tokijā ir izcila mākslinieku grupa teamLab, un viņi rada neticamas, aizraujošas vides un veido patiešām brīnišķīgus darbus ar augiem, putniem un tauriņiem. Mēs cenšamies radīt versiju, kurā, piemēram, ja es atrastos slimnīcā, es varētu izvēlēties saulespuķi. Un šī “saulespuķe” varētu atrasties pie manas gultas – naktī tā var aizvērties, dienā kustēties kopā ar vēju, to var ietekmēt laikapstākļi, bet vienlaikus tā ir kaut kas tāds, kas ir blakus manai gultai. Ideālā gadījumā tā būtu hologramma.
Tā ir arī viena no lietām, ko šobrīd pētām kopā ar Dienvidkorejā dzīvojošu mākslinieci un dizaineri Min Jangu Kimu (Min Young Kim) – kā mēs varam radīt digitālas lietas, kas ataino ārpasauli. Turklāt lietas, ko mēs varam kopt, par kurām varam rūpēties, un kas vienlaikus ir iespējami neitrālas, jo slimnīcā pacienti ir ļoti bezspēcīgi. Un, kā jūs zināt, personāls parasti ir ļoti aizņemts. Bieži vien vienīgais kontakts, kas pacientiem ir ar kādu citu cilvēku, ir mirkļos, kad viņiem ir jāveic nākamie izmeklējumi, jānosaka asinsspiediens utt. Proti, ja mēs varam radīt neitrālas lietas šajā vidē, kas var kļūt par sarunu punktu, tas arī var būt ļoti noderīgi. Esmu redzējis daudzus piemērus, kad tam ir bijuši patiešām pozitīvi rezultāti.
CW+ ir visplašākās slimnīcā izstādītās Lielbritānijas laikmetīgās mākslas kolekcijas īpašnieks un kurators. Programma “Māksla veselības aprūpē” tika izveidota līdz ar Čelsijas un Vestminsteras slimnīcas atklāšanu 1993. gadā. Jūs minējāt, ka pēdējo gadu laikā kolekcija ir kļuvusi daudzveidīgāka. Kā tiek atlasīti darbi kolekcijai un cik ļoti tā ir mainījusies?
CW+ kolekcija gadu gaitā ir ļoti mainījusies. Slimnīca tika atvērta 1993. gadā, un tajā bija daži seni mākslas darbi, ko mantojām no slimnīcas, kura pastāvēja pirms tam. 90. gadu sākumā mākslas programmas galvenā uzmanība bija pievērsta mūzikai – muzikālu priekšnesumu rīkošanai – un vizuālās mākslas kolekcijai nosacīti bija otršķirīga loma. Kad aptuveni pirms astoņiem gadiem pievienojos CW+ komandai, mēs faktiski bijām reģistrēti kā muzejs, un mūsu darba galvenais fokuss jau bija kolekcija.
Esmu no muzeju vides, un man bija grūtības saskarties ar šo jēdzienu konkrētajā kontekstā – mēs taču neesam muzejs, mēs esam slimnīca. Un slimnīcas mainās, precīzāk, tās atrodas nepārtrauktā mainībā. Tāpēc mums bija daudz mākslas darbu, kurus neizstādījām – aptuveni 600 darbu glabājās noliktavā. Un atbrīvoties no tiem bija ļoti sarežģīti, jo mēs bijām “muzejs”. Pirmais, ko mēs izdarījām, bija atteikšanās no muzeja statusa.
Daudzi no mūsu mākslas kolekcijas darbiem arī nebija pārāk labi. Mums ir izdevies atjaunināt kolekciju, daļu no darbiem pārdodot. Daži no tiem bija patiešām vērtīgi, taču tie nebija piemēroti izstādīšanai slimnīcā. Turklāt tagad mēs varam daudz elastīgāk reaģēt uz pārmaiņām, piemēram, kad slimnīca remontē esošās vai būvē jaunas telpas. Piemēram, bija situācija, kad telpa, kurā atradās tai īpaši pasūtīts mākslas darbs, pilnībā mainīja savu funkciju, un mums nācās minēto mākslas darbu izņemt.
Kā kurators agrāk ļoti uztraucos par šādām lietām, taču tagad esmu pārstājis. Šī ir slimnīca – tā ir dzīva ēka, un mēs esam šeit, lai ietekmētu cilvēku dzīvi/viņu labsajūtu, nevis būtu mākslas galerija. Mākslai slimnīcā ir ļoti svarīga loma, bet ne būtiskākā. Domāju, ka esam kļuvuši daudz elastīgāki. Tagad lielākā daļa mūsu īstenoto projektu ir īslaicīgi.
Andy Council. Mother Rhino.
Man personīgi šķiet, ka nav nekā sliktāka par publiskās mākslas darbu, kas radīts pirms 25 gadiem un tagad izskatās vienkārši briesmīgi. Tas vienkārši nav aktuāls. Vēl viens ar sākotnējo kolekciju saistītais aspekts bija fakts, ka tā lielā mērā iemiesoja 80. un 90. gadu strāvojumus, un neatspoguļoja tās kopienas, ar kurām strādājam šobrīd. Piemēram, tajā nebija praktiski neviena melnādaino mākslinieku darba. Tāpēc pēdējos gados esam bijuši diezgan aktīvi, pasūtot darbus māksliniekiem, kas pārstāv plašākas kopienas; kolekcija ir kļuvusi daudzveidīgāka arī no mākslas veidu viedokļa, ko tā satur.
Šobrīd, pasūtot māksliniekam darbu, esam noteikuši pārdošanas termiņu, proti, iespējams, pēc trim gadiem mēs kādu no darbiem noņemsim. Dažos gadījumos mēs to varam pārdot vai rīkoties kā citādi. Esam daudz elastīgāki. Daudz vairāk strādājam arī digitālā formātā, jo to ir ļoti viegli mainīt.
Mēs cenšamies pasūtīt darbus iespējami dažādiem māksliniekiem, sākot no tiem, kas, iespējams, ir vēl tikai savas karjeras sākumposmā, līdz jau ļoti zināmiem autoriem. Mums ir svarīgs arī process, tas, kā mākslinieks strādā. Liela daļa mūsu darba ir saistīta ar attiecībām. Reizēm tas var būt vienkārši mākslinieks, kas ierodas un pavada laiku kopā ar pacientiem nodaļā. Iespējams, ka beigās pat nav produkta – tas ir kopīga darba process, sarunas. Covid laikā mums bija mākslinieku komanda, kas vienkārši nāca un zīmēja – dokumentēja stāstus. Apzinājos, ka šis ir patiešām sarežģīts laiks, vēstures brīdis, ko nepieciešams iemūžināt. Mēs it kā joprojām tajā atrodamies, un šobrīd vēl īsti nezinām, ko darīsim ar šiem zīmējumiem. Pieļauju, ka nākotnē mēs varētu izdot grāmatu vai ko tamlīdzīgu.
Domāju, ka mans darbs patiesībā ir par pieredzi un vidi, un dažkārt tas nemaz neietver mākslu. Tas ir saistīts ar dizainu, un vienlaikus arī savstarpējām attiecībām starp komandām – kā tās savā starpā sarunājas, un kā cilvēki fiziski pārvietojas telpā. Domāju, ka mēs savā ziņā izpludinām vai nojaucam robežas starp to, kas ir māksla, un to, kas ir lietas, kas nodrošina slimnīcas darbību.
Mums ir patiešām paveicies, ka ir slimnīca, kurā ir iespēja ieviest jauninājumus – eksperimentēt, riskēt. Un man vienlīdz svarīgi arī, ka varam dalīties ar to, kas mums ir izdevies. Daudzus no mūsu izstrādātajiem digitālajiem projektiem piedāvājam bez maksas jebkurai citai slimnīcai Apvienotajā Karalistē. Piemēram, liels mūsu šī brīža darba virziens ir saistīts ar pusaudžu garīgo veselību. Apvienotajā Karalistē šī problemātika kļūst arvien aktuālāka, un tas ir ļoti skumji. Un virknē gadījumu mums ne vienmēr ir vislabākais veids, kā ārstēt šos pacientus. Tāpēc eksperimentēsim ar dažiem jauniem aprūpes modeļiem, un, ja tie izrādīsies veiksmīgi, mēs, protams, dalīsimies šajā pieredzē ar citiem Apvienotajā Karalistē, kā arī ar pārējo pasauli.
Braiens Īno. Midlands, 2021. Digitāla filma / izrādīta Saāči galerijas (Londona) izstādē “Ceļojumi: Dziedējošā māksla”
Izstādē “Ceļojumi: Dziedējošā māksla” Saāči galerijā bija iekļauts arī pavisam jauns darbs, ko CW+ kolekcijai radījis Braiens Īno. Šī nav jūsu pirmā sadarbība ar Īno, kurš ir labi pazīstams ar savām ārstnieciskās mākslas instalācijām. Vai jūs varētu sīkāk pastāstīt par šo sadarbību un mūzikas lomu slimnīcas vidē?
Kad 2013. gadā pievienojos CW+ komandai, uzrakstīju sarakstu ar māksliniekiem, ar kuriem mēs vēlētos sadarboties. To bija diezgan daudz, un viņu vidū arī Braiena vārds. Devos apskatīt viņa darbu, kas tikko bija izstādīts Hoves vēža centrā, netālu no Braitonas. Mēs tikko bijām sākuši dialogu, un viņš ienāca. Parasti mūsu projekti sākas ar to, ka mākslinieks uzvelk halātu (zilu medmāsas uniformu) un vienkārši pavada kādu laiku slimnīcas vidē. Braiens ieradās un šo laiku pavadīja mūsu neatliekamās palīdzības nodaļā – sarunājās ar personālu, pacientiem, iepazina vidi. Un tas bija ar mērķi radīt mākslas darbu neatliekamās palīdzības nodaļai.
Šo projektu atslēgas vārds ir sadarbība. Mēs cieši sadarbojamies ar personālu, kā arī, cik vien iespējams, cenšamies iesaistīt pacientus. Man ir pazīstama Braiena Īno mūzika, un man tā patīk, taču, strādājot ar mākslinieku, jāņem vērā, ka ne visi cilvēki par viņa darbu domās vienādi. Iespējams, kāds teiks – nu, tā nav mūzika. Tāpēc šī abpusējā sadarbība – laiks, ko mākslinieks pavada kopā ar personālu, – ir tik svarīga: personāls izprot, kā mākslinieks strādā, un mākslinieks spēj radīt darbu, kas ir piemērots videi.
Braiena gadījumā darbs, kas iepriekš atradās mūsu kolekcijā, bija triptihs. To veidoja trīs ekrāni, kuros bija attēlots viņa radīts dārzs. Tas bija sava veida kustīgs dārza attēls – ļoti, ļoti lēns, apmēram 20 līdz 25 minūšu garumā. Kādus trīs gadus tas atradās mūsu neatliekamās palīdzības nodaļā. Tagad to esam noņēmuši, un Braiens ir radījis jaunu darbu ar nosaukumu “Midlands”. Viņš to pabeidza īsi pirms izstādes atklāšanas Saāči galerijā, un janvāra beigās tas nonāca slimnīcā. Šādi darbi ne vienmēr ir pastāvīgi – tie ir pagaidu darbi. Un, tā kā tajos ir muzikāla komponente, ir ļoti svarīgi, kādā vidē tie tiek izvietoti – dažās vietās tie var darboties, bet citās ne.
Runājot par mūziku, slimnīcā to izmantojam ļoti daudz. Lielāko daļu dienu kaut kur mūsu telpās uzstājas mūziķi, un mēs šos koncertus digitāli pārraidām uz intensīvās terapijas nodaļu pacientu gultasvietām, tādējādi sniedzot emocionālu komfortu un glābiņu smagi slimiem cilvēkiem.
Pirms pandēmijas ēkas sabiedriskajās telpās rīkojām arī publiskas izrādes un performances. Mums ir daudz skaņu sistēmu, kas var atskaņot, piemēram, Spotify atskaņošanas sarakstus utt. Patiesībā lielākajā daļā slimnīcas telpu ir iespēja atskaņot mūziku, ja nepieciešams, un, kur vien tas īstenojams, mēs dodam pacientiem iespēju šo muzikālo fonu kontrolēt. Piemēram, ja ierodaties neatliekamās palīdzības nodaļā, katrā no ārstniecības telpām pie sienas ir mazs slēdzis ar deviņiem iestatījumiem – klikšķinot pa tiem, jūs varat atrast dažādus mūzikas žanrus: džezu, ambiento, klasisko mūziku utt. Šādā veidā jūs varat ļoti ātri personalizēt vidi, kas, manuprāt, ir ārkārtīgi būtiski – nodrošināt cilvēkiem iespēju kontrolēt lietas, kas viņiem tajā brīdī ir svarīgas. Un tām nav jābūt sarežģītām.
Mēs izmantojam skaļruņus griestos, – maza slēdža uzstādīšana pie sienas izmaksā varbūt 80 eiro. Tas ir ļoti vienkārši un tajā nav nekādu īpašo tehnoloģiju, bet tas darbojas. Jā, mūzika ir ārkārtīgi svarīga. Iespējams, tā ir viena no svarīgākajām lietām, jo tā ir arī tik vienkārša.
Slimnīcā notiek arī daudzi ar šo nišu saistīti pētījumi. Viens no pirmajiem randomizētajiem kontroles pētījumiem, ko veicām, bija pētījums par to, cik efektīva veselības aprūpē ir vizuālā māksla un mūzika, un kādi ir klīniskie ieguvumi – un tādu ir daudz. Šobrīd intensīvās terapijas nodaļā notiek pētījums, kurā analizējam mūzikas ietekmi uz pacientiem intensīvās aprūpes apstākļos. Novērtēšana un ietekmes mērīšana ir ļoti svarīga.
Tikpat svarīga ir vēl viena lieta – izmaksu/ieguvumu analīze. Daudzos mūsu pētniecības projektos cenšamies noskaidrot, vai ar šīm aktivitātēm tiek ietaupīti līdzekļi. Jā, mēs zinām, ka šiem projektiem ir emocionāls un psiholoģisks ieguvums, bet vai tie patiešām ietaupa naudu no viedokļa, ka cilvēkiem ātrāk kļūst labāk? Vai ārstēšanu var veikt un pabeigt ātrāk? Jo, ja tiek ietaupīta nauda, tas ir izdevīgi arī slimnīcai – slimnīca ir uzņēmums. Mūsu fokusā ir arī veselības ekonomika – to bieži vien ir diezgan grūti izmērīt, bet tas ir šīs jomas savveida “Svētais Grāls”. Ir daudzas slimnīcas, kas nevēlas veikt šāda veida darbu [mākslas terapiju], jo uzskata, ka tā ir naudas izšķiešana – sak, kāpēc, lai mēs tērētu naudu mākslai, ja mēs varētu to tērēt tam vai citam? Taču mums ir pierādījumi, kas apliecina, ka šīm iniciatīvām ir finansiāli ieguvumi, kas ir tikpat svarīgi kā klīniskie ieguvumi – cilvēkiem ātrāk kļūst labāk. Un tas, protams, ir arī daudz patīkamāk.
Britu tapešu dizainere Marta Ārmitidža, radot instalācijas Sirds aprūpes nodaļai un vecāka gadagājuma cilvēkiem paredzētajām nodaļām Rietummidleksas Universitātes slimnīcā. Foto: Owen Richards
Cik atvērti šāda veida mākslas pieredzei slimnīcā ir pacienti? Viņu stāvoklis katrā konkrētajā gadījumā ir ļoti atšķirīgs, nemaz nerunājot par viņu personīgo un kultūras fonu. Vai viņi atzinīgi vērtē šo dažkārt pilnīgi jauno pieredzi?
Ir ļoti svarīgi, ka mums ir patiešām cieša saikne ar personālu, kas strādā dažādās nodaļās. Slimnīcā ir arī kinoteātris – mums ir brīvprātīgie, kas apstaigā palātas un jautā pacientiem, vai viņi vēlas noskatīties kādu filmu, kādas filmas viņiem patīk utt. Piemēram, šopēcpusdien pie mums ieradīsies mākslinieks, un mēs jautājam pacientiem, vai viņi vēlas, lai mākslinieks atnāk un pavada ar viņiem laiku. Tās ir regulāras iknedēļas aktivitātes.
Strādājot pie pirmā pasūtījuma Rietummidleksas Universitātes slimnīcā, mēs uzrunājām pazīstamo britu tapešu dizaineri Martu Ārmitidžu (Marthe Armitage) par iespēju radīt instalācijas Sirds aprūpes nodaļai un vecāka gadagājuma cilvēkiem paredzētajām nodaļām.
Britu tapešu dizainere Marta Ārmitidža, radot instalācijas Sirds aprūpes nodaļai un vecāka gadagājuma cilvēkiem paredzētajām nodaļām Rietummidleksas Universitātes slimnīcā. Foto: Owen Richards
Šobrīd viņai ir 91 gads, bet, kad viņa ieradās slimnīcā, viņai, šķiet, bija kādi 86. Ārmitidžas darbiem ir raksturīgi skaisti, ar roku zīmēti raksti, kas tiek drukāti lino bloku tehnikā. Mākslinieces viesošanās nodaļā un darbs ar vecākiem cilvēkiem, kuriem, iespējams, ir demence (daudzi no viņiem bija daudz jaunāki par viņu), bija neticami spēcinoša pieredze.
Darbam konkrētā vidē ļoti svarīgi ir piesaistīt atbilstošāko mākslinieku. Tas prasa laiku un ne vienmēr izdodas. Ne visas ieceres īstenojas, taču šis process ir veids, kā uz to tiecamies.
Ir pacienti, kas slimnīcā ir ilgstoši un laika gaitā esam varējuši iepazīt, kas viņi ir un kas viņiem patīk. Dažkārt runājam ar ģimenēm. Piemēram, mums ir bijuši pacienti, kuri, iespējams, ir bezsamaņā, bet mēs zinām, ka mūzika viņiem ir ļoti svarīga. Nesen mums bija pacients (tas ir publicēts presē, tāpēc viņš neiebildīs, ja to pieminēšu), kurš savulaik bija strādājis ar The Beatles, un mūzika viņam bija ārkārtīgi nozīmīga. Kamēr viņš atradās bezsamaņā, tika atskaņota mūzika un pie viņa gultas izlikti dažādi attēli – viņš pēc tam lieliski atveseļojās, un mēs zinām, ka mūzika to labvēlīgi ietekmēja.
2020. gadā, īsi pirms otrā pandēmijas viļņa Apvienotajā Karalistē, kopā ar fotogrāfi un rakstnieci Marjamu Eisleri (Maryam Eisler), mākslas mecenātēm Mariju Sukkaru (Maria Sukkar) un Šērliju Elganjanu (Shirley Elghanian), kā arī fotogrāfu Deividu Taggārtu (David Taggart) jūs uzsākāt līdzekļu vākšanas iniciatīvu “Republic of YOUmanity”, kuras mērķis bija saliedēt vietējo kopienu izolācijas un atsvešinātības laikā. Šī projekta ietvaros Kensingtonas un Čelsijas apkaimes veikali, kas mājsēdes dēļ bija slēgti, pārtapa popārta galeriju tīklojumā, kur bija izvietotas milzīgas Taggārta fotogrāfiju izdrukas.
CW+ ir liela atbalstītāju komanda. Šīs iniciatīvas mērķis bija naudas vākšana labdarībai. Tas bija pandēmijas laiks, viss bija slēgts, un mēs domājām – kā mēs varam izmantot veikalu skatlogus? Kā mēs varam godināt cilvēcību? Papildus šīm pop-up izstādēm sarīkojām arī tiešsaistes sarunu, kas izrādījās neticami veiksmīga. Tās iedvesmoti, esam radījuši veselu sarunu sēriju.
Būtiskākais ir tas, ka mūsu sabiedrībā ir cilvēki, kas ir izmantojuši slimnīcu, un vēlas tai atdod kaut ko atpakaļ. Tas, manuprāt, ir kaut kas pavisam jauns. Domāju, Amerikā tā, iespējams, ir visai normāla prakse, bet Apvienotajā Karalistē tiek sagaidīts, ka jūs maksājat nodokļus, un no šiem nodokļiem tiek apmaksāta slimnīcu darbība. Taču tagad tas patiešām mainās.
Skolēnu radītie darbi integrēti slimnīcas sienu dizainā
Papildus šim projektam, kas bija saistīts ar jaunu intensīvās terapijas nodaļu pieaugušajiem, mēs īstenojām vēl vienu – piesaistot finansējumu jaundzimušo bērnu intensīvās terapijas nodaļas dizaina pārveidei. Mēs lūdzām cilvēkus palīdzēt, un tādējādi izdevās savākt 12,5 miljonus mārciņu – neticamu naudas summu; tas bija neiedomājami. Turklāt tas notika diezgan īsā laikā, un lielākoties ziedotāji bija cilvēki, kuri bija izmantojuši slimnīcu un vēlējās kaut ko tai atdot.
Tas, kas patiešām mainās – cilvēki atzīst, ka viņos ir šī nepieciešamība dot, un, kā liecina mūsu pieredze, Covid laikā cilvēki ir bijuši neticami dāsni. Pandēmijas sākumā mums bija reālas problēmas ar pārtiku un tās iegādi, veikalos pietrūka pārtikas utt. Slimnīcā strādājošais personāls, pabeidzis maiņu, devās uz veikalu, bet tajā nebija pārtikas – tā kļuva par milzīgu problēmu. Taču mēs spējām ļoti ātri mobilizēt kopienas, lai tās piegādātu pārtiku un nodrošinātu, ka ikviens ir paēdis. No kopienas izjūtas veidošanas viedokļa tas bija vienkārši neticami, un vienlaikus tas arī ļāva izveidot saikni ar jauniem cilvēkiem, kuri turpināja atbalstīt mūsu projektus.
Domāju, ka šī atpakaļ došanas sajūta ir kaut kas jauns, un projekts “YOUmanity” bija daļa no tā. Personīgi es jūtu, ka viena no patiešām pozitīvajām lietām, kuru veicinājusi pandēmija, ir šī kopienas sajūtas veidošana un rūpes vienam par otru. Domājot par to, kur dzīvoju es pats, šajā laikā esmu iepazinis jaunus cilvēkus, kas dzīvo man pavisam netālu. Un tas ietver arī gados vecākus cilvēkus, kuriem var būt nepieciešama uzmanība vai palīdzība ar iepirkšanos, kā arī to, ka cilvēki kopumā ir kļuvuši uzmanīgāki attiecībā cits pret citu. Tas ir pozitīvi, un, cerams, ka tas saglabāsies.
Vai, jūsuprāt, pandēmija ir mainījusi arī kolekcionāru pieeju kolekcionēšanai? Vai ir mainījušās kolekcionāru intereses un izvēle?
Attiecībā uz kolekcionēšanu, nezinu – šķiet, ka šis joprojām ir ļoti dinamisks tirgus. Taču man ir aizdomas, ka turpmāk mums būs visai grūti piesaistīt naudu projektiem un mākslas pasūtījumiem. Manuprāt, veiksmīgi būs tie projekti, kas vairāk vērsti uz sabiedrību kopumā un dažādiem labklājības jomu aspektiem, nevis tikai mākslas darbu kā tādu. Un, iespējams, tas ir pareizais ceļš – tā vietā, lai iegūtu pasūtījumu mākslas darbam ar noteiktu dzīves ilgumu, izmantot finansējumu visai darba programmai, kurai ir vairāk pieeju un lielāka ietekme.
Runājot par spēju piesaistīt naudu tādā veidā, kā mēs to esam darījuši tradicionāli, domāju, ka tas kļūs aizvien sarežģītāk. Naudas ir mazāk, un, iespējams, būs nepieciešamas desmitgades, lai atgūtos no tā, kas ir noticis. Apvienotajā Karalistē mums ir “breksits”, kas ir bijis katastrofāls, un tagad mums ir Covid. Ekonomika ir patiešām sliktā stāvoklī, un finansiālā situācija būs aizvien grūtāka, bet vienlaikus es ceru, ka šī svarīgu objektu/procesu atbalsta sajūta sāk iesakņoties. Domāju, ka cilvēki tagad apzinās, ka tam, ko viņi dara, ir jēga. Tas ir svarīgi.
Morgan Beringer. Seasonal (RELAX Digital). Digitāla filma / izrādīta Saāči galerijas (Londona) izstādē “Ceļojumi: Dziedējošā māksla”
Kā ir mainījušās jūsu personīgās attiecības ar mākslu un tas, ko jūs meklējat mākslā, kopš esat sācis strādāt slimnīcas labdarības organizācijā?
Ļoti labs jautājums. Pirms es sāku strādāt CW+, es biju Bristoles Karaliskās mākslas akadēmijas direktors. Kā jūs zināt, tas ir muzejs ar lielu kolekciju, un es biju tās savveida kurators. Kad atnācu uz slimnīcu, sākotnēji sevī ļoti cīnījos ar kuratora integritāti attiecībā uz virkni lietu, ko darījām. Piemēram, mēs pasūtām māksliniekam darbu konkrētai telpai, bet tieši pretī ir darbs, kas varbūt ir 20 gadus vecs un kas vienkārši nedarbosies kopā ar jauno mākslas darbu, vai arī abu darbu kvalitāte būs ļoti atšķirīga. Ideālā variantā būtu visu esošo noņemt un pārkvalificēt, taču realitātē izmaksas, kas šādi rastos, būtu pilnīgi neiedomājamas. Tāpēc jūs to vienkārši nedariet.
Domāju, ka tagad vienkārši esmu kļuvis mazāk pretenciozs. Es pieņemu, ka ēka mainās un ka kaut kas notiks dažkārt pat ļoti īsā laikā. Tā ir slimnīca, tā ir strādājoša ēka, un šādi tā arī ir jāuztver darba procesā. Ideālā gadījumā jūs cenšaties iesaistīties notiekošajā, bet ne vienmēr tas ir iespējams. Piemērs: trīs gadus esat pavadījis, rūpīgi izstrādājot jaunu intensīvās terapijas nodaļas dizainu. Katra detaļa ir pārdomāta, bet tad pēkšņi viņi ir ielikuši vēl vienu durvju komplektu, jo ir jānovērš cilvēku pārvietošanās no vienas zonas otrā. Un tas viss noticis negaidīti un ļoti ātri. Tāpēc jaunās durvis nav tādas pašas kā tās, kas tur jau ir. Bet ir tā, kā ir, un mums viss ir jādara ātri. Jā, būt elastīgam ir ļoti svarīgi.
