Ķermenis starp bioloģisko determinismu un radošo brīvību
Saruna ar Palomu Tendero
Paloma Tendero ir spāņu jaunākās paaudzes fotomāksliniece un tēlniece, kas apvieno abas šīs izteiksmes formas, lai radītu īpaši smalku ķermeņa un iedzimtības vēstījumu. Šobrīd viņa dzīvo un strādā Londonā un aktīvi piedalās starptautiskos projektos. Bakalaura grādu ieguvusi Madridē, kur pievērsās galvenokārt skulptūrai, bet maģistra studijas fotogrāfijā pabeigusi Londonā 2011. gadā. Viņas darbi iekļauti Haimanu mākslas kolekcijā (The Hyman Collection of British Photography) un pašreiz skatāmi grupas izstādē A Picture of Health Arnolfini Laikmetīgās mākslas centrā Bristolē, Lielbritānijā. Paloma regulāri piedalījusies dažādās kopizstādēs, forumos un sadarbības projektos, kā arī tādās mākslinieku rezidencēs kā Sarabande (Aleksandra Makvīna fonds Londonā, 2019-2020) un KulturKontak AIR (Vīnē, 2018).
Kādā no šiem sadarbības projektiem man bija tas gods pirmoreiz sastapt Palomu un iepazīt viņas darbus. 2016. gadā viņa viesojās Latvijā, Ruckas mākslas rezidencē Cēsīs vasaras skolas Error?! ietvaros, ko organizēja Latvijas Laikmetīgās mākslas cents. Paloma tur prezentēja savu darbu Inside out, kurā daudzpusīgi problematizēts kļūdas jēdziens. Tas aplūko kļūdas konceptu plašākā nozīmē - ne tikai zināšanu, faktu vai uztveres laukā, bet arī vēršot uzmanību uz nepieļautām vai cilvēkam neatrisināmām (vismaz dotajā brīdī) kļūdām. Inside out ne tikai lika man pārvērtēt savus priekšstatus attieksmē pret skaistumu mākslā un pasaulē kopumā, bet arī iemācīja saskatīt skaisto cilvēka ķermeņa nepilnībās un kaitēs.
Palomas māksla risina spriedzi starp bioloģisko determinismu un brīvo gribu, graujot aizspriedumus pret ķermeni, normālo un slimo, kā arī pēctecību. Ar tēlniecības un fotogrāfijas palīdzību viņa, šķiet, rotaļājas ar laicīgumu - ar ķermeņu un lietu trauslo eksistenci un to vairāk vai mazāk mūžīgajiem (vai vismaz ilglaicīgajiem) līdziniekiem, kādi ir, piemēram, to attēlojumi. Viņas māksla ir dziļi personiska, jo tieši viņas ķermenis kalpo kā darba materiāls, un viņas personīgā vēsture veido tās saturu. Tomēr darbi ir skatītājam pretimnākoši, jo rosina pārvērtēt mijiedarbību, kas pastāv starp dažādiem, kā arī starp ģenētiski, sociāli un ekonomiski saistītiem ķermeņiem, kas - galu galā - top par vienu veselu, neraugoties uz to atšķirībām. Palomas darbi ir vizuāli izteiksmīgi. Viņa nevis rada alternatīvas vai kopijas formām, ko ķermenī ierasts uzskatīt par neglītām vai slimām, bet gan uztver tās tieši tādas, kādas tās ir. No otras puses, viņai izdodas radīt kaut ko pavisam jaunu – jaunu pieeju attieksmē pret iedzimtām un neārstējamām slimībām. Viņa atbrīvojas no bioloģiskā determinisma, to apšaubot un izzinot.
Šķiet, ka, neraugoties uz pandēmiju un vispārēju pasaules noslēgšanos, viņas radošā darbība un aktīvā dalība sadarbības projektos tuvākajā laikā negrasās norimt vai aizvērt durvis skatītājiem. Tieši pretēji, es teiktu. Dienā, kad mēs tiekamies, lai sarunātos, viņai priekšā izklāti pieci portfolio pārskati un prezentācijas dažādiem fotoprojektiem un mākslas izstādēm. Bet viņa it nemaz neizskatās sagurusi, drīzāk enerģijas un spēka pilna, gatava pārvarēt jebkurus šķēršļus savā ceļā.
Paloma Tendero. Inside Out
Kā tas nākas, ka tu pievērsies tik dažādiem un atšķirīgiem žanriem? Tu darbojies gan fotogrāfijā, gan tēlniecībā, un tagad veido arī performances.
Bakalaura grādu tēlotājmākslā ieguvu Madridē, kur lielākoties veidoju skulptūras – tātad mans pamatvirziens ir tēlniecība. Vēlāk devos uz Angliju studēt fotogrāfiju maģistra programmā. Tad arī sāku apvienot abus izteiksmes veidus - fotogrāfiju un skulptūras. Performances aspekts nāca klāt jau vēlāk. Es pati nemaz nepamanīju, ka darbi ir performatīvi, jo esmu ieradusi veidot skulpturālos objektus un fotografēt patstāvīgi vai ar dažu asistentu palīdzību. Bet jāatzīst arī, ka mans darba process ir ļoti organisks un viegli plūst no viena medija otrā, tāpēc dažkārt plūsma un savienošanās – tieši process – ir svarīgs. Es nekad neesmu uzvedusi tādu īstu performanci. Visbiežāk gala rezultāts ir fotogrāfija vai skulptūra. Neesmu iemūžinājusi savu darbu video. Neesmu pārliecināta, ka videomāksla domāta man.
Paloma Tendero. Inside Out
Kāda loma šeit ir iemiesojamībai? Izteikta tavu darbu tēma ir dzīvs ķermenis. Vai mākslas darba radīšana tev ir ķermeniska pieredze – tāda kā performance pašai priekš sevis?
Gan jau tur ir savs performatīvais aspekts. Šis izteiksmes veids noteikti sniedz katarsi. Ja vēlos izskaidrot mākslā kādas emocijas, man jārada performance pašai priekš sevis, lai sajustu dziļu atvieglojumu pēc tam, kad darbs pabeigts. Varbūt tā ir nedaudz jocīga pieeja, bet es nemitīgi grimstu pārdomās par sava ķermeņa funkcijām, cik maz varas man pār to ir, par savu saskarsmi ar objektiem, kuri reizēm nemaz nepastāv. Es nefotografēju ikdienā visapkārt esošus priekšmetus. Es radu lietas, kurām nav vietas realitātē. Ar mākslu es cenšos radīt telpu sarunai ar objektiem, kam pašiem par sevi nepiemīt telpiskums.
Paloma Tendero. Inside Out
Un šī saruna šķiet visai personiska. Tomēr tu analizē ne tikai pati savu ķermeni vai cilvēka ķermeni kopumā. Iedzimtība arī ir tēma, ko apskati savos darbos. Vai tev veidojas kāda īpaša saikne ar cilvēkiem, kas ir saistīti ar tavu mākslu un veido tās saturu? Varbūt tās ir sarunas ne vien ar neeksistējošiem, bet arī eksistējošiem objektiem.
Jā, “Caur sevi” (Through myself) ir viens no pirmajiem darbiem, ko radīju Tēlotājmākslas bakalaura studiju noslēgumā. Tas ir pētījums par manām saknēm. Es gribēju parādīt, kā ir iespējams ieraudzīt sevi ģimenes locekļos. Es ļoti līdzinos savai mātei, un šajā darbā mēs ar viņu spēlējāmies ar rāmjiem un spēju uzlūkot sevi kā savu radinieku. Mēs ar māti esam pārmantojušas vienu un to pašu iedzimto kaiti – hronisku nieru slimību. Dažos no maniem darbiem atspoguļotas tieši tās iezīmes, kas mums ir kopīgas no ģenētiskā viedokļa. Mana māte mira šīs slimības dēļ. Bet es vēl esmu šeit. Inside Out man bija veids, kā nodibināt saikni ar saviem senčiem. Lai gan, šobrīd atskatoties, es redzu, ka mans ķermenis ir kā materiāls – trauks, kas satur manus orgānus, izdzīvoto pieredzi, atmiņas un ģenētisko informāciju. Tieši šeit rodas konflikts starp bioloģisko determinismu un brīvību. Es nevēlos noliegt savu dzimtas koku, es mīlu savu ģimeni un vēlos būt tai piederīga. Tomēr mēs neizlemjam, kurus gēnus nodosim tālāk. Ģenētiska mutācija, iespējams, liek atskārst, ka pilnībā valdīt pār savu ķermeni nav iespējams. Varbūt tieši šis novērojums mani mudina radīt mākslu.
Paloma Tendero. Inside Out
Vai māksla ir patvērums no šī determinisma? Vai, tavuprāt, mākslas darba radīšana ir brīvas gribas akts, kas ļauj pārvarēt ķermeniskos un fiziskos šķēršļus un, iespējams, kaut kādā ziņā arī pašu bioloģisko noteiktību? Vai nodarbošanās ar mākslu ir apliecinājums sev pašai, ka teikšana tomēr pieder tavai subjektivitātei nevis iedzimtam ārējam veidolam vai ģenētiskajam kodam?
Jā, strādājot tā, kā to daru es, esmu pamanījusi, ka man nav īpaši daudz noteikšanas pār savu ķermeni, bet ir pilnīga kontrole pār mākslu, ko radu. Kad runa ir par personiskām ģenētiskām īpatnībām, neizbēgami jānonāk pie bioloģiskā determinisma. Bet mākslas radīšanas aktā ir kaut kas atsvabinošs. Laikam jau tā ļauj savā ziņā pārvarēt šo kontroles neesamību.
Bet tu piedalies projektos un apzināti plāno savu radošo procesu. Kur gan ir brīvība, radot mākslu saskaņā ar projektu?
Objektu – skulptūru – veidošana ir visnotaļ organisks process. Es tikai rotaļājos ar materiālu un formu, sevi pārāk neiegrožojot ar uzsvaru uz rezultātu. Es cenšos sekot instinktiem un tam, ko mans ķermenis vēlas radīt. Es to daru pati savām rokām un dažkārt sanāk atkārtoties. Bet fotosesijas gan plānoju diezgan konkrēti. Ja fotografēju ar filmiņu, man jāzina, cik daudz lentas vajadzēs, bet, arī digitāli fotografējot, ir nepieciešams plāns. Mans mērķis nav uzņemt tūkstošiem fotoattēlu, tāpēc veidoju plānotu darba vidi.
Manuprāt, māksla ir privilēģija. Ja es būtu piedzimusi kādā citā pasaules daļā, man nebūtu privilēģijas strādāt savā studijā un radīt mākslu. Tāpēc, pat ņemot vērā, ka mākslā nākas sastapties ar grūtībām, pārvaldot materiālu un pārvarot kļūdas un neveiksmes, es joprojām uzskatu, ka man ir ļoti paveicies, ka varu nodarboties ar mākslu.
Paloma Tendero. PKD Studies
Tas sasaucas ar identitātes tēmu. Vai tev šķiet, ka mākslas darbi ietekmē tavu identitāti? Kāda saikne pastāv starp mākslas darbu, tavu ķermeni un tevi kā mākslas subjektu?
Reizēm man šķiet, ka, ja manā ģimenē nebūtu šīs iedzimtās kaites, es nebūtu pie mākslas nonākusi. Trāpīt īstajā laikā un īstajā vietā ir būtiski. Manuprāt, šīs ģenētiskās ligas dēļ es spēcīgāk apzinos sava ķermeņa trauslumu. Spēcīgāk apzinos savu mirstīgumu. Šī apziņa mani mudina ņemt visu, ko spēju, no piedzīvotā. Un, tā kā mana mīļākā nodarbe ir māksla, es kļuvu par mākslinieci. Manuprāt, tas daudz ko ietekmē. Daudzi mani draugi ir izšķīrušies par labu maizes darbam nevis mākslai. Viņiem ir svarīga stabilitāte, ko piedāvā pilna laika darbs. Savukārt es izvēlos nepilna laika darbu un nedaudz ciest finansiāli, ja varu darīt to, ko mīlu, jo skaidri zinu, ka mans ķermenis var padoties jebkurā brīdī.
Paloma Tendero. PKD Studies
Vai mākslas procesā tu spēj rast kādu glābiņu no mirstības? Vai tu piekrīti apgalvojumam, ka ar saviem darbiem varam iemantot nemirstību?
Pēdējā laikā esmu daudz prātojusi par to, kāpēc es tik cieši esmu pievērsusies tēlniecībai, īpaši klasiskajām skulptūrām. Iespējams tāpēc, ka skulptūras ir pārlaicīgas. Tām ir raksturīga citādāka laika uztvere nekā citiem medijiem. Tās it kā apstādina laiku. Varbūt zemapziņā, neapzinādamās, es vēlējos paveikt tieši to: saglabāt savu ķermeni mākslas darbos.
Paloma Tendero. On Mutability
Bet kā tad ar fotogrāfiju?
Arī fotogrāfija man ļauj tvert un saglabāt mirkli. Varbūt neapzināti, bet atskārsme, ka fotogrāfija notver mirkli laikā citādi nekā to dara skulptūra, lika man abus šos medijus apvienot. Savā ziņā fotogrāfija arī apstādina acumirkli, bet fotoattēli ar laiku “nodilst”. Man droši vien patīk tieši tas līdzsvars starp abiem.
Paloma Tendero. On Mutability
Vai, tavuprāt, māksla spēj dziedēt? Un ja spēj, ko tieši?
Manuprāt, māksla ir dziedējoša un mākslā ir kaut kas terapeitisks. Mākslai kā nodarbei piemīt īpašības, kas padara to šādā ziņā cilvēkiem lietderīgu. Bet es, droši vien, nepieskaitītu sevi pie mākslas terapeitiem. Mākslas terapeitam tomēr svarīga ir pieredze psiholoģijā un māksla ir tikai līdzeklis noteikta mērķa sasniegšanai. Es arī necenšos būt mākslas terapeite, bet kaut kādā ziņā māksla man palīdz, un es ceru, ka palīdz arī skatītājam. Es cenšos palīdzēt skatītājam, vedinot domāt par dažādām tēmām. Ar jautājumiem, kas caurvij manus darbus, es aicinu cilvēkus uz pašizziņu.
Paloma Tendero. On Mutability
Vai mākslas darbs, tavuprāt, ir vairāk kā jautājums vai atbilde?
Mākslas darbu es redzu vairāk kā jautājumu. Atbilde ir atkarīga no vērotāja.
Arī mani tavs darbs rosināja uz jautājumiem par skaistumu un slimības attēlojumu mākslā. Vai, tavuprāt, slimībām vajadzētu pievērst īpašu uzmanību? Un kādā veidā tas būtu jādara? Vai kaites būtu jāataino vizuāli pievilcīgi?
Man šķiet, ka māksla atver telpu sarunai, kas citos apstākļos varētu izrādīties neveikla. Slimība sabiedrībā nav normalizēta, lai arī Covid-19 vīruss mūsu uztveri ir sācis mainīt. Slimības nav ierasts apspriest kā citas tēmas. Mūsdienu sabiedrībā tas drīzāk ir tabu temats. Māksla, savukārt, nenovelk šādas robežas. Mākslas darbs ļauj runāt par pretrunīgām tēmām un, manuprāt, šādas mākslas pasaules telpas ir būtiskas - lai būtu iespēja komunicēt par tām aktualitātēm, kurām citur netiek atvēlēta vieta. Par skaistumu runājot – manī ir ieaudzināta izpratne, ka skaistums slēpjas skatītāja uztverē. Tu nezini, kas ir skaists man, un es nezinu, kas ir skaists tev. Piemēram, man reiz bija nodarbība pie profesora, kas uzstāja, ka manas fotogrāfijas ir pārāk skaistas, lai spētu runāt par slimību. Es joprojām īsti nesaprotu, ko viņš ar to domāja. Man slimība šķiet intriģējoša. Runa nav par neglīto vai skaisto, bet gan par vēlmi zināt vairāk; zināt, kā lietas strādā, kāpēc ķermenis darbojas pareizi vai nepareizi. Intrigas un arī savdabības dēļ tā ir skaista.
Es izmantoju klasisko tēlniecības izteiksmi. Klasiskā māksla kopumā ir mūsu kultūras identitātes pamatā, no tā mēs esam pārmantojuši ideāla ķermeņa ideju. Tādēļ es cenšos strādāt ar kontrastiem un, piemēram, darbā “Nepilnīgais skaistums” (Flawed Beauty) es cistas vai objektus, kurus pieņemts uzskatīt par neglītiem, attēloju skaistos veidos un kombinācijās.
Paloma Tendero. Flawed Beauty
Interesanti, ka tu pieminēji sava veida dubultu noteiktību: mūsu domāšanas veidu nosaka kultūras fons, bet fizisko esību nosaka iedzimtība un ģenētiskā informācija. Šķiet, ka nepaliek daudz vietas brīvajai gribai. Ņemot to vērā, gribu tev jautāt – vai tu jūties brīva vai tomēr tikai mākslinieciskajās izpausmēs spēj sevi izteikt pavisam brīvi?
Es jūtos brīva, kā brīvs cilvēks, kuram ļauts izdarīt brīvas izvēles. Piemēram, es izvēlējos būt māksliniece. Reizēm varu izvēlēties, kādas domas domāt. Mans prāts nav pilnīgi brīvs, bet kaut kāda brīvība tur tomēr pastāv. Piemēram darbā “Par mutāciju” (On Mutabilty), es apskatīju auglības tēmu. Es izveidoju tādas kā olu čaulas, un, tās balansējot uz kolonnām, es vaicāju: “Vai tu laistu šai pasaulē jaunu dzīvību, ja zinātu, ka tā mantos tavus gēnus, kas varbūt nodos tālāk tavu kaiti?” Pilnīgi iespējams, ka cilvēki, kuru dzīvesstāsts nelīdzinās manējam, nedomā par šādiem jautājumiem. Kāda mana prāta daļa nekad nespēs būt brīva, jo man vienmēr jāpatur prātā šis fakts. Slimība ir mana ķermeņa neatņemama daļa. Citiem, droši vien, nepārtraukti jādomā par citām lietām, piemēram, par naudu, tātad – laikam jau neviens nav īsti brīvs.
Paloma Tendero. On Mutability
Pēc visiem šiem darba gadiem – vai tu esi atradusi savu ķermeni? Vai esi radusi atbildes uz pašas uzdotajiem jautājumiem?
Īsti nezinu. Šķiet, esmu radusi atskārsmi par to, ar ko es nodarbojos. Es vairāk kontrolēju un apzinos to, ko daru. Man tas prasīja vairākus gadus. Pēc mākslas skolas pabeigšanas neviens vēl nav īsti gatavs sevi pozicionēt kā mākslinieku. Tagad man ir dziļāka izpratne par to, kur esmu un kā sevi parādīt. Tiktāl šīs ir tās atbildes, ko esmu atradusi.
Paloma Tendero. On Mutability
Varu iedomāties, ka sevi pozicionēt ir visai grūti. Tomēr tavi darbi ir cieši piesaistīti tavam ķermenim. Iedomājos – varbūt tu esi atradusi kādu pārcilvēcisku spēju kontrolēt savu ķermeni?
Man šķiet es īpaši labi pārzinu savu ķermeni un emocijas; es varu lietas labāk uztvert. Vienlaikus es nevēlos visu laiku to kontrolēt vai domāt par to. Man šķiet, ka galvenais ir atrast to līdzsvaru, kur var kaut ko iemācīties. Zināšanas ir svarīgas, bet tām nevajadzētu būt cilvēka dzīves centrā. Bet veselīgai izpratnei par savu ķermeni noteikti ir jābūt.
Vai, tavuprāt, šādu zināšanu trūkums arī var būt māksliniekam lietderīgs? Mēs jau runājām par zinātkāri un intrigu, un tu minēji, ka tas tev ir viens no galvenajiem dzinuļiem darbā. Vai tas nepazustu, ja mēs visu zinātu?
Pilnīgi noteikti. Ja man nepiemistu tieksme izzināt vai būtu pieejamas visas atbildes – ko gan es varētu pētīt? Tāpēc arī sacīju, ka mākslas darbs man ir jautājums. Apziņa, ka tu nekontrolē vai īsti nepārzini savu ķermeni, nemaz nav konkrēta atbilde. Nezināmais noteikti spēlē lielu lomu.
Paloma Tendero. On Mutability
Bet vai tev nemaz negribas saņemt atbildes?
Nezinu. Varbūt, ja tas notiek dabiskā ceļā, dažādu dzīves norišu rezultātā. Jāteic, kad atskatos uz darbiem, ko radīju pirms vairākiem gadiem, es raugos uz tiem ar citām acīm. Dažas atbildes man nāk ļoti viegli – piemēram, šeit man bija tāds un tāds domu gājiens, un tādēļ saņēmu tādu un tādu atbildi. Bet dzīvē ir tik daudz jautājumu, ka nespētu tos visus noformulēt.
Vai esi ielūkojusies arī kādos zinātniskos pētījumos? Man radies priekšstats, ka tavi darbi ir visnotaļ zinātniski, tāpēc tev noteikti ir kāda izpratne un zināšanas bioloģijas vai vismaz ģenētikas jomā.
Esmu ar zinātnes palīdzību pamatojusi savas idejas; priekšā ir attēls, kas skaidro, kas ir ģenētiska mutācija un kāpēc gēni šķeļas, kā tas viss notiek utt.
Un tā ir tik aizraujoša tēma, ka es joprojām līdz galam to neizprotu, lai arī esmu par to lasījusi zinātnisko literatūru.
Paloma Tendero. On Mutability
Varbūt nedaudz citādāks jautājums. Es redzēju, ka piedalījies feministu mākslas projektā. Tas man liek jautāt, kā tu izjūti savu ķermeni? Būdams tava darba materiāls, vai tas joprojām saistāms ar tavu bioloģisko dzimumu vai dzimumidentitāti?
Mākslinieka uzdevums ir jaunatklāt un runāt par sava laika aktuālākajām tēmām. Mākslai ir jāataino pasaule, kādā mēs dzīvojam šobrīd. Sievietes pasaulē, sievietes mākslinieces – tas ir nozīmīgs temats. Pasaulei attīstoties, sieviešu un sievietības atainojums ir tēma, par ko mums vajadzētu runāt. Ja es būtu vīrietis, nezinu vai gribētu strādāt ar savu ķermeni tā, kā to daru šobrīd. Bet es neesmu vīrietis. Es laikam cenšos pateikt, ka savos darbos labprāt redzu savu ķermeni kā nepiederošu konkrētam dzimumam. Tomēr, tā kā esmu sieviete, dzimums un tā pārvarēšana kļūst par patiesi nozīmīgu un pārdomātu mana darba sastāvdaļu.
Paloma Tendero. On Mutability
Man, redzot tavus darbus, vienmēr rodas drīzāk anti-dzimuma iespaids. Protams, dzimums joprojām ir klātesošs, jo tavi darbi ir akti, tomēr vēstījums ir vispārcilvēcīgs nevis sievišķīgs vai vīrišķīgs. Šķiet, ka tu esi notvērusi cilvēka ķermeni tādu, kāds tas ir, lai arī tavi darbi ir ļoti personiski. Kādā virzienā tu esi iecerējusi doties savā ķermeņa izpētē caur mākslu?
Esmu sieviete, un tur neko daudz nevar iesākt. Tomēr esmu apsvērusi ideju fotografēt arī citus cilvēkus. Es labprāt to pamēģinātu. Es gribētu pafotografēt vīriešus, lai gūtu vispārīgāku priekšstatu par ķermeni kā tādu. Vēl viena joma, kur vēlētos iedziļināties, ir medicīnas arhīvi; gribētu smelties tajos iedvesmu un meklēt veidus, kā ar tiem strādāt. Bet vēlos arī fotografēt citus un censties viņu vēstījumu tulkot un salāgot ar pašas idejām. Un dziļāk iepazīt visas fotogrāfijas sniegtās iespējas.
Paloma Tendero. Through Myself
Titulbildē: Paula Rietuma ilustrācija
