Mums jāparunā
Māksla pandēmijas laikā
Ir galerijas, kas kovida pandēmijas laikā aicina uz “skatlogošanu” - vakaros, atstājot ieslēgtu gaismu, mākslas darbus iespējams apskatīt no ielas. Vai tas darbojas? Es vienu vakaru Berlīnē to izmēģināju - aizgāju apskatīties gleznas caur stiklu. Taču, tā vietā lai gūtu apmierinājumu, tikai pieauga alkas pietuvoties un izbaudīt “īstu mantu”. Un apziņa par to, ko nevar dabūt. Ko darīt, ja māksla nav pieejama un ierastie galeriju apmeklējuma formāti ir bloķēti? Vai varam izbaudīt mākslu citādi? Ierobežojumu politika lielākoties paredz, ka māksla nav būtiska vai “sistēmiski nozīmīga”. Politiķu skatījumā māksla ir kā rozīnīte uz kūkas. Smuka un garšīga, taču bez tās var iztikt. Lielākā daļa cilvēku pat piekristu, ka svarīgāk ir dabūt dārzeņus, ziepes, maizi, pienu vai pat pudeli vīna nekā skatīties mākslu. Bet ja situācija ieilgst, kā daudzu valstu gadījumā jau ir noticis? Ko darīt, ja muzeji, galerijas, teātri ir slēgti jau daudzus mēnešus? Dzīve sāk kļūt sekla un atkārtoties; cilvēkiem zūd motivācija, viņus pārņem vienaldzība. Tas viss velkas pārāk ilgi. Māksla nav tikai rozīnīte, tā ir daļa no kopējā kultūras audekla (vai mīklas, ja jums labpatīk), kas reflektē par šiem stresainajiem laikiem un cenšas izteikt mūsu kopīgos ideālus. Māksla ļauj ielūkoties cilvēku problēmās no atsvaidzinošas distances, tā var piedāvāt gan refleksijas telpu, gan perspektīvas maiņu. Iespēju iekļūt iracionālajā un neapzinātajā. Tā atgādina un aicina mūs nebūt tikai funkcionālām, ekonomiskām būtnēm, kas ēd, guļ un strādā.
Māksla nav tikai rozīnīte, tā ir daļa no kopējā kultūras audekla (vai mīklas, ja jums labpatīk), kas reflektē par šiem stresainajiem laikiem un cenšas izteikt mūsu kopīgos ideālus.
Nesen noskatījos filmu par Vinsentu van Gogu. “Pie mūžības vārtiem”, ko veidojis mākslinieks un režisors Džulians Šnābels, ne tik daudz sniedz ieskatu van Goga glezniecībā, cik parāda to, ko vispār nozīmē būt māksliniekam. Ko prasa vienas gleznas uzgleznošana. Van Goga gadījumā viņa izvēlē ir bijis kaut kas neizbēgams. Tā vienkārši bija jānotiek. Vispirms viņš mēģināja kļūt par mācītāju, taču tas neatbilda viņa raksturam - viņš bija pārāk raupjš dimants. Un viņš koncentrējās uz mākslu. Paralēli filmai es izlasīju arī van Goga vēstules, kas sniedza atšķirīgu skatījumu. Vēstulēs van Gogs atklājas kā cilvēks, kas ir atvērts sarunām par darbu, gatavs mācīties no citiem māksliniekiem; tāds, kurš ik dienas pakļauj sevi pašapšaubīšanai. Viņš bija pieticīgs, nedrošs, tajā pašā laikā ļoti ambiciozs un apņēmīgs. Pat neredzot nevienu viņa gleznu, bet, vien noskatoties filmu un izlasot vēstules, es tiku ierauts van Goga radīšanas pasaulē un aizdomājos par to, cik no van Goga ir mūsdienu māksliniekos. Vai viņa pieeja vēl kaut ko nozīmē? Šnābela gadījumā - noteikti jā. Viņš rāda van Gogu ne tikai kā jūtīgu dvēseli, kas pakļauta izmisuma brīžiem un emociju izvirdumiem, bet arī kā racionālu būtni, kas perfekti spēj analizēt savu labilo stāvokli.
Paralēli “skatlogošanai” daudzas galerijas piedāvā arī tiešsaistes izstādes. Taču arī tās man nesniedz to, ko es meklēju. Filmas, piemēram, ir labi skatāmas arī digitālā veidā mājas apstākļos, taču tēlniecībai, glezniecībai un instalācijai ir būtiska gan mākslas darba fiziskā vieta, gan materialitāte. Tāpēc filtrētās versijas vietā es labāk izvēlos samierināties ar to, ka šobrīd nevaru dabūt ne kūku, ne rozīnīti. Būs jāgaida. Bija pārpilnības gadi - ceļot pa pasauli un skatīties mākslu bija pavisam viegli. Tagad ir trūkuma periods. Un varbūt ne pēdējais. Taču atrašanās uzgaidāmajā telpā joprojām pieļauj dažādus mākslas piekļuves veidus - grāmatu, mākslinieku vēstuļu lasīšanu un filmu skatīšanos. Gaidīšanas laiks ļauj arī padomāt par nepieciešamajām pārmaiņām un, kā to 2006. gadā formulēja Als Gors, “neērto patiesību” par klimata krīzi. Kam ir jāmainās mākslas organizācijā, lai tā atbilstu mūsu laika prasībām?
Atskatoties uz pirmskovida laiku, liekas, ka esam dzīvojuši periodā, kad māksla ir kļuvusi par izrādi, kur panākumu atslēga slēpjas vārdos ‘vairāk’ un ‘lielāk’. Vairāk apmeklētāju, vairāk mākslinieku, augstākas cenas, lielāka mobilitāte utt. Tikmēr izskanēja arī žēlošanās par nemitīgo spiedienu apmeklēt mākslas meses, par galeriju īpašnieku izspiešanu līdz maksimumam, par virspusējību un nopietnas diskusijas par saturu izzušanu. Daudziem tirgus ir kļuvis par nozīmīgāko vērtības kompasu, atceļot mākslas kritikas autoritāti vai paša spriedumu. Toties lokdaunā esam spiesti ieskatīties citos mākslas aspektos. Tā šķiet laba iespēja no jauna atklāt mākslas nemateriālās puses, kas līdz šim tikušas atstātas novārtā. Un pāriet no ārējā uz iekšējo. Mums ir dota iespēja runāt, lasīt, domāt un diskutēt - tādējādi gūstot dziļāku izpratni par to, kas ir māksla un kādai tai vajadzētu būt.
Atskatoties uz pirmskovida laiku, liekas, ka esam dzīvojuši periodā, kad māksla ir kļuvusi par izrādi, kur panākumu atslēga slēpjas vārdos ‘vairāk’ un ‘lielāk’.
Vai māksla spēj dziedēt? Vai tā mums var palīdzēt šajā grūtajā un vientuļajā kovida pandēmijas laikā? Tas atkarīgs no tā, vai spēsim izveidot aktīvas savstarpējās attiecības. Šnābels iztēlojās, kā dzīvojis van Gogs. Ar aktiera Vilema Defo palīdzību viņš radīja savu van Gogu. Arī mēs varam izveidot savu kāda slavena mākslinieka tēlu. Un tiklīdz kļūsim par dalībniekiem, ne tikai patērētājiem, vairs neliksies, ka mākslas darbi ir kaut kas neaizsniedzams. Un nebūs svarīgi, ka tie atrodas aiz stikla, - tie atdzīvosies mūsu stāstos. Vieglākais veids, kā kļūt par dalībnieku, ir vienkārši sākt runāt - atvērt muti un izteikt savas domas, jautājumus vai vēlmes. Citiem vārdiem sakot, uzsākt sarunu.
Vai māksla spēj dziedēt? Vai tā mums var palīdzēt šajā grūtajā un vientuļajā kovida pandēmijas laikā? Tas atkarīgs no tā, vai spēsim izveidot aktīvas savstarpējās attiecības.
Kovids piespiež mūs pārvērtēt savu dzīvi. Tas ietekmē mūsu sapņus, mūsu brīvības, mūsu mobilitāti, mūsu taisnīguma izjūtu un mūsu vīzijas. Un tādējādi tas ietekmē arī mākslu un to, ko mēs no tās sagaidām. Jāatceras, ka māksla jau nesastāv tikai no fiziskiem darbiem vai reālām izrādēm un saiešanām. Tā ir kaut kas daudz lielāks - tas, ko tā mums nozīmē un ko mēs iztēlojamies, diskurss un atgriezeniskā telpa, ko mēs ap to radām, cenšoties interpretēt, izprast un reaģēt. Van Gogs ir labs piemērs - viņš bija zinātkārs un ļoti interesējās par to, ko dara citi mākslinieki.
Jāatceras, ka māksla jau nesastāv tikai no fiziskiem darbiem vai reālām izrādēm un saiešanām. Tā ir kaut kas daudz lielāks - tas, ko tā mums nozīmē un ko mēs iztēlojamies, diskurss un atgriezeniskā telpa, ko mēs ap to radām, cenšoties interpretēt, izprast un reaģēt.
Mēs nevaram vienkārši sēdēt un gaidīt, kad sāksies nākamā ekskursija. Vai kad pacelsies priekškars. Ir jāsāk runāt. Arī tad, kad institūcijas ir aizvērtas. Un lai uzsāktu sarunu, materiāla pietiek - filmās, grāmatās, bibliotēkās, domās, atmiņās, iztēlē. Kā izstāžu rīkotājam man daudz nācies vadīt ekskursijas apmeklētājiem. Parasti tās sākas ar desmit pieaugušiem cilvēkiem, kas klusējot skatās uz mani, gaidot, ka es pateikšu kaut kādus burvju vārdus, kas visu izskaidros. Bet beidzas tās ar desmit cilvēkiem, kas, iesaistījušies dzīvā diskusijā, apmainās viedokļiem un visdažādākajām perspektīvām. Tas nemaz nav tik grūti. Vienīgais, kas jādara, ir jāuzdod daži uzvedinoši jautājumi. Un nav jābaidās no “nezināšanas” par mākslu. Piekļuve mākslai nesākas ar zināšanām vai būšanu gana bagātam, lai to nopirktu, bet ar būšanu zinātkāram un ieinteresētam. Kā mācīja Sokrats - viedoklis var veidoties dialogā.
Piekļuve mākslai nesākas ar zināšanām vai būšanu gana bagātam, lai to nopirktu, bet ar būšanu zinātkāram un ieinteresētam.
Kad reiz apmeklēju gleznotāju Helmutu Federli viņa darbnīcā Vīnē, viņš man teica: “Arī tad, kad es negleznoju, es esmu mākslinieks.” Ar to viņš centās paskaidrot, ka būt par mākslinieku nenozīmē tikai reālo darbu darbnīcā. Atšķirībā no van Goga, Federle rada tikai dažas gleznas gadā. Bet mākslinieks viņš ir katru dienu - tikpat lielā mērā un ar pilnu pārliecību. Viņam māksla atrodama visur, jo ir cieši saistīta ar eksistences un iekšējo vērtību atspoguļojumu. Ar apzināšanos. “Man uzgleznot gleznu ir kā paglaudīt kaķi vai atzarot koku,” viņš saka. Jautājums ir par to, kā tu skaties uz lietām un kam tērē savu uzmanību. Pandēmijas laikā, kad muzeju durvis ir slēgtas, mēs varam būt iekšupvērsti un aktivizēt mākslas nemateriālos aspektus. Lai gan lokdauns ir liela neērtība, māksla nebeidzas brīdī, kad vairs nav pasākumu, ko apmeklēt. Māksla ir tas, ko mēs iztēlojamies, ko mīlam un par ko runājam.
Titulbilde: Kadrs no Džuljena Šnābela filmas “Van Gogs. Pie mūžības vārtiem”
