Pirms kūrēšanās izlasīt
“Mākslas kūre” Cēsīs līdz 10. oktobrim
Cēsu “Mākslas kūre” kā katra ārstnieciska procedūra paredz lietošanas noteikumus, kas ir visnotaļ svarīgi kūres veiksmīguma un efektivitātes nosacījumi. “Mākslas kūres” dziednieciskais spēks slēpjas brīvībā – gan interpretatīvi, gan organizatoriski skatītājs pats ir tas, kurš nosaka izstādes gaitu un plūdumu, atsvabināts no pareizi un nepareizi; pirmais, otrais utt. Tomēr brīvība, kā zināms visiem, kas aizraujas ar alternatīvām medicīnas metodēm, nāk ar atbildību un prasību spēt brīvību lietot. Tas gan nenozīmē, ka skatītājs ir pamests viens kā nenoenkurota sala. “Mākslas kūre” veidota, lai palīdzētu, nevis pārbaudītu, lai arī zināmi pārbaudījumi apskates procesā var rasties. Rakstu to, pārdomājot gan pašas pieredzi, gan ideālos apstākļus, kādos “Mākslas kūres” apmeklējums sasniegtu savu labāko esību. Šī recenzija lai ir apmeklēšanas instrukcija, rakstīta draugiem un visiem tiem, kas vēl līdz 10. oktobrim pagūs iziet ārstniecības kursu Cēsīs.
Foto: Didzis Grodzs
Kas ir “Mākslas kūre” un kādam nolūkam to apmeklēt?
Izstādes kuratore Līga Lindenbauma aprakstā “Mākslas kūri” piesaka kā “mākslas notikumu ar ceļošanas elementiem.” Papildinot jāsaka, ka notikuma ārstnieciskā spēka avots ir abu elementu sintēze – dziedinoša ir nevien māksla, kas skatāma, bet arī pastaiga, uz ko izstāde aicina. “Mākslas kūres” ārstniecības kursu veido 14 mākslas darbi, kas katrs nedaudz citādā veidā rosina veselību gan tajos, kas atbraukuši ar nolūku, gan tajos, kas tikai netīši gadījušies darbu ietekmes laukā. Turklāt “Mākslas kūre” dziedina arī vidi sev apkārt. Par Cēsu pilsētu gan lieki runāt kā par mākslas norisēm vēl neatklātu teritoriju, tomēr arī tur jau izveidojušies vairāki mākslas centri (piemēram, Ruckas muižas mākslinieku rezidence un mākslas telpa “Mala”), kam pretstatīt var mazāk centrālas pilsētas daļas, kur dominē citas vēlmes, vajadzības un estētiskas prasības. “Mākslas kūre” izaicina paskatīties, kas ir aiz malas, padarot ievērojamas arī tās Cēsis, kas varētu palikt apslēptas nevērīgajiem. Izstādē pastiprināta uzmanība vērsta uz Cēsu un atsevišķo rajonu lokālo vēsturi un tagadnību. Tā blakus Cēsu pils mūriem un bruģētajai vecpilsētai atklājas iepriekš nepamanīta koka apbūve, ko izceļ Ievas Saulītes veidotā koka konstrukcija. Bet Ivetas Gabaliņas darbs aizved pavisam prom no pilsētas, kur aiz tūristu kempingiem pārblīvētā Gaujas krasta rodama daudz, daudz rāmāka bezvārda upe.
“Mākslas kūres” apmeklēšanas iemesli varētu būt dažādi, piemēram, Cēsu jaunatklāšana (īpaši skatītājiem ar novadpētniecisku un vēsturiskā tūrisma ievirzi); organizēta, bet neierobežojoša pastaiga (tiem, ko māc lielpilsētas nogurums vai lauku īpašumu un pikniku apnikums); navigācijas spēju attīstīšana (orientieristiem vai tiem, kas gribētu tādi kļūt), ārēja un iekšēja attīrīšanās (gan tiem, kas mieru rod dabā un svaigā gaisā, gan tiem, kas sevis attīrīšanu katarsiski rod mākslā). Uzskaitīto iemeslu dēļ var droši teikt, ka “Mākslas kūre” profilaktiskos nolūkos iesakāma nevien mākslas entuziastiem, bet arī citādi domājošiem.
Kas Jums jāzina pirms “Mākslas kūres” apmeklēšanas?
Runājot par tehnisko “Mākslas kūres” apmeklējuma pusi, kas nebūt nav vienkārša, jāpiemin izstādes mājaslapa www.makslaskure.lv. Vietnē atrodams gan vispārējs izstādes apraksts, gan atsevišķi apraksti par katru mākslas darbu, gan arī informācija par izstādei piesaistītiem pasākumiem (skaitā gan ne pārāk daudziem), taču galvenais iemesls, kāpēc ar šo mājaslapu iepazīties vēl pirms došanās kūrē, ir tur atrodamā karte, kurā var nolasīt precīzu mākslas darbu atrašanās vietu. Var uzteikt mājaslapas veidotājus Rohīru Župēnu un Līgu Vēliņu par vizuāli interesantu, bet nepārblīvētu dizainu, kā arī radošu un veiksmīgu audiālu papildinājumu, tomēr kartes galveno funkciju – nodrošināt veiksmīgu izstādes apskati – tā nespēja sniegt pilnībā. Kartē neparādās mērogs un paša pārvietošanās virzība, kas padara izstādes apmeklējumu nedaudz juceklīgu. Tiesa, karte, pietiekamā pietuvinājumā uzrāda ielu nosaukumus, pēc kā, nedaudz vairāk pastaigājot uz priekšu un atpakaļ, būtu iespējams izspriest nepieciešamo virzienu, un cēsiniekam vai biežākam pilsētas viesim droši vien šādas problēmas nemaz nerastos.
Kā apmeklēt “Mākslas kūri”?
Ļoti nozīmīga “Mākslas kūres” daļa ir pārvietošanās, tomēr apskatāmo mākslas darbu novietojums un attālums rada neizpratni, kā iecerēts izstādi apmeklēt. Šķiet, visērtāk būtu to darīt ar velosipēdu, uz ko aicina arī izstādes veidotāji, piedāvājot velotūres. Vēl var no viena izstādes punkta pie nākamā braukt ar automašīnu, taču tad izstāde zaudē tās dziedniecisko lēnumu un nomierinošo ilgstamību. Izstādi varētu apmeklēt arī kājāmgājējs, tomēr jārēķinās, ka, ja izstādei plānots veltīt tikai vienu dienu, tās apmeklējums draud pārtapt par orientēšanās sacensībām, kur svarīgs ir ātrums, nevis miers un pašattīrīšanās. Visveiksmīgākais veids, kā izstādi apmeklēt, par ko iedomājos tikai pēc atgriešanās Rīgā, ir izstādi nemeklēt un doties šķietami bezmērķīgā pārgājienā pa Cēsīm. Tā ar mākslas darbu un mājaslapas palīdzību visa pilsēta pārtop par eksponātu gūzmu. Darbu novietojumam “Mākslas kūres” iedarbībā ir milzīga nozīme – tieši polemikā ar apkārtni darbi gūst papildu jēgu –, tāpēc arī videi izstādes apskatē jāpievērš gana daudz uzmanības, ko veicina tieši bezmērķīga, bet aktīvi vērojoša pastaiga. Katrs no 14 objektiem it kā aizvilina skatītāju kur citur, skaidri neatklājot savu atrašanās vietu kartē, bet aicinot pietuvoties un papētīt tuvāk.
“Mākslas kūres” sastāvs un cita informācija.
“Mākslas kūri” veido 14 formāli un saturiski krasi atšķirīgi mākslas darbi, ko veidojuši 7 mākslinieki: Inga Erdmane un Eds Shautens, Iveta Gabaliņa, Katrīna Neiburga, Ieva Saulīte, Paulis Liepa un Rvīns Varde. Katrs darbs pārsteidza ar atšķirīgu sajūtu un tehnisko risinājumu, tāpēc darbi, lai arī saslēgti konceptuālā vienībā, veido nošķirtas un patstāvīgas daļas. Ingas Erdmanes un Eda Shautena kopdarbu veido divas daļas – lielformāta portreti, kas izvietoti Cēsu pils tuvumā un video-audio instalācija, skatāma mākslas centrā “Mala”. Telpa, kurā skatāma darba video daļa, ierīkota kā nedaudz saspiesta viesistaba un sniedz tiešām autentisku vecvecāku apciemojuma sajūtu, ko šķiet pamato un atdzīvina tieši vecuma smarža, kas apņem jau ienākot, un attīsta veclaicīgais interjers un fotogrāfiju pārslodze pie sienām. Interesanti, ka redzamais un dzirdamais nebija atbilstīgi – video runātājs klusēja, stāstītais bija atsevišķs audio fails, kas paralēli tika atskaņots, bet video bija redzams tikai kustīgs portrets. Šāds risinājums sniedz iespēju variēt un pilnīgi nodoties vienai no maņām – iedziļināties intervēto cilvēku mīmikā un vaibstos, ļaujot audio būt vien burbuļojošam fonam un beidzot realizējot vēlmi ieskatīties svešiniekā; vai arī ļauties stāsta plūdumam, video aizstājot ar stāsta radītām iztēles ainām. Darbs stāsta par Cēsīs dzīvojošu senioru ikdienu un vēsturi, atbildot uz jautājumu “Kas ir tava kustība?”, tomēr centrāls bija nevis atbilžu saturs, bet gan klausīšanās akts, apliecinot gatavību uzklausīt. Cēsu dzīvotās vēstures apliecinājums ir arī Ievas Saulītes darbs, kurā novecojušās, bet vēl ne antīkās cēsinieku koka mēbeles, atbalsojot apkārtējo vidi, vienotas dažādkoku vides objektā ,kas atgādina par senāko Cēsu koka apbūvi. Saulītes darbā veiksmīgi tiek savietots senais ar ne tika seno un izmantoti lokāli resursi, uzceļot pieminekli Cēsīm, kādas tās ir tagad, vietā, kur agrāk stāvējis piemineklis Cēsu padomju vēsturei. Iespējams, kritizējams ir pieminekļa formas mērķtiecīgums, tomēr naratīviski un vēsturiski Saulītes darbs ir tieši tur un tieši tad, kad tam vajadzētu būt.
Arī Ivetas Gabaliņas un Rvīna Vardes darbi jāizceļ kā vēsturiski interesanti un Cēsu iepazīšanai komplimentāri. Rvīns Varde Cēsu pilsētvidē izvietojis vairākus asprātīgus īsstāstus, kuru sižets lielākā vai mazākā mērā saaužas ar vietu, kur tie izstādīti. Nereti gan saistošais pavediens bija tik gaisīgs, ka tikai piedomājot un īpaši labvēlīgi attīstot nojaušamo savienojumu, kļūst skaidrs, kāds ir stāsta vēstījums un kāpēc tas ir novietots tieši tur. Turklāt Vardes stāsti, lai arī burvīgs papildinājums pastaigai pa Cēsīm, tomēr atstāja mazuma piegaršu kā patstāvīgi, atsevišķi apskates objekti, ja tuvumā nebija nekā cita, kam uzmanību pievērst aicināja stāsts, kā tas bija, piemēram, ar aku un ūdenstorni, kur stāsts izcili mijiedarbojās ar vidi, liekot pacelt acis uz apkārt esošajām būvēm. Visveiksmīgākā vides un mākslas sabalsošanās vērojama Ivetas Gabaliņas darbā “Auksts ūdens”. Tā ir fotogrāfiju sērija, kas kā lielformāta printējumi iegremdēta upē, kur pārdzīvo jaunus dabiskus procesus, upes dūņām daļēji pārklājot fotogrāfijas, atsegumiem vien vairojot interesi par to, kas palicis apslēpts. Fotogrāfijās attēlotās mazgāšanās procedūras, kā norādīts aprakstā, ir atsauce uz Cēsīs senāk populāru ārstniecības metodi, kas paredz sāpošo daļu apkopšanu ar aukstu avota ūdeni, tomēr arī bez šī vēsturiskā aspekta Gabaliņas darbs veidoja veiksmīgu vienotību ar vietu. Iespējams, fotogrāfijas, izstādītas pie galerijas sienas, nebūtu tik efektīvas, taču šādā formātā tās šķita mītiski vērtīgas, aizgūstot lēni plūstošā ūdens mūžīgumu. Paulis Liepa un Katrīna Neiburga savukārt mazāk izceļ vēsturiskās Cēsis, cik pievēršas nākamībai. Pauļa Liepas darbs, lai arī mazāk iesaistīts lokāli vēsturiskajā naratīvā, tomēr ir nākotnes Cēsu vēstures daļa – viņa sienu gleznojumi paliks arī pēc “Mākslas kūres” beigām kā daļa Cēsu jau tā eklektiskā arhitektūras profila. Katrīnas Neiburgas “Rītdienas režīms”, lai gan līdzīgā formā jau izstādīts pirms kāda laika izstāžu zālē Arsenāls, tomēr lieliski iederas “Mākslas kūres” kopējā vēstījumā un, iespējams, vistiešākā veidā veicina attīrīšanos un skaidri norāda kā to sasniegt. “Rītdienas režīms” ir video darbs, kurā vēstīts par dažādām attīrīšanās un harmonizēšanās praksēm. Darbs rosina pārdomāt arī youtube tutoriāļu formu un informācijas uzņemšanas transformācijas, saturiski informācijai paliekot nemainīgai.
Iespējamās blakusparādības.
“Mākslas kūri” apmeklēt noteikti ir vērts nevien pašas izstādes, bet arī apmeklējuma un izbraukuma dēļ. Cēsīs šobrīd notiek arī Cēsu mākslas festivāls, līdz augusta beigām apskatāma izstāde “Lauka pētījumi”, bet netālu esošajos Drustos “Savvaļā” ik pa pāris nedēļām notiek kāds vērienīgs pasākums. Šķiet, patiešām ir vērts, palūgt atvaļinājuma dienas un aizbraukt uz ilgāku laiku mākslu kūrē uz Vidzemi.
