Tev jābūt cilvēkam, tas arī viss
Intervija ar mākslas terapeiti Jūliju Volonti
Jūlija Volonte (Julia Volonts) ir mākslas terapeite no Amerikas Savienotajām Valstīm, kura pēc Fulbraita stipendijas saņemšanas 2019. gadā pārcēlās uz Latviju un pašlaik dzīvo Rīgā. Jūlijas Instagram kontā gandrīz katru dienu parādās ne tikai informatīvi ieraksti par un ap mākslas terapiju, bet arī regulāri redzamas viņas radītās kolāžas un to tapšanas process. Tas vedināja uzdot jautājumu, vai viņa sevi vairāk uztver kā mākslinieci vai kā mākslas terapeiti, uz ko Jūlija atbild: “Esmu mākslas terapeite, kas rada mākslu, un māksliniece, kas darbojas mentālās veselības jomā.”
Fulbraita stipendijas ietvaros viņas sadarbojās ar Rīgas Stradiņa universitāti (RSU), pētot posttraumatiskā stresa saistību ar starppaaudžu traumām Latvijā, kā arī lasīja lekcijas un uzstājās RSU ikgadējā konferencē par veselības un personības attīstību.
Jūlija absolvējusi Vizuālās mākslas skolu (School of Visual Arts) Ņujorkā. 2020. gada rudenī šīs skolas pārstāvji piedāvāja viņai iesaistīties mākslas terapijas projektā, kura mērķis bija veicināt starpkultūru apmaiņu. Līdz šim Ņujorkas Vizuālās mākslas skolas īpašie projekti galvenokārt bija fokusēti uz kopienām Ņujorkas teritorijā, taču pandēmijas rezultātā tie tika izvērsti starptautiskā mērogā. Sadarbības projekts ar RSU darbojās kā starpkultūru apmaiņa starp Vizuālas mākslas skolas mākslas terapijas konsultantu komandu Ņujorkā un medicīnas studentiem no Latvijas un pasaules.
Šobrīd Jūlija strādā attālināti kā mākslas terapeite, vada mākslas terapijas nodarbības centrā “Marta”, attīsta jaunus projektus Latvijā. Šī gada maijā viņa ar lekcijām uzstāsies Eiropas Mākslas terapijas federācijas (EFAT) konferencē.
Arterritory.com aicināja Jūliju Volonti uz sarunu, lai uzzinātu vairāk par mākslas terapijas praksi un viņas pieredzi Latvijā.
Kā jūs nonācāt līdz mākslas terapijai?
Mākslas terapeits ir mana otrā profesija, pirms tam strādāju reklāmas un mārketinga jomā. Absolvēju Tehnoloģiju modes institūtu (Fashion Institute of Technology) Ņujorkā, pēc tam strādāju pie projektiem, kas saistīti ar neatkarīgo dokumentālo kino, kas dažādu apstākļu sakritību rezultātā aizveda mani līdz reklāmas jomai. Man bija stabils darbs un augšupejoša karjera, bet tas bija ļoti intensīvs un nogurdinošs dzīves posms. Ņujorkā vienmēr ir mūžīga sacensība. Biju izdegusi un jutu, ka ir kaut kas jāmaina. Esmu cilvēks, kuru vada emocijas. Man ir svarīgi, lai tas, ar ko nodarbojos, man ir kaislība, nevis lai būtu prestiži un nestu milzīgus ienākumus. Lai arī bija daudz interesantu brīžu ar reklāmu saistītajā darbā, daudz ceļoju, apmeklēju visdažādākos pasākumus, es nebiju laimīga. Kādu laiku strādāju arī par zīmēšanas skolotāju bērnu publiskajā skolā. Jāatzīmē, ka zīmēšanas skolotājs nav tas pats, kas mākslas terapeits, kaut gan es tajā laikā guvu pieredzi, kā strādāt ar neaizsargātām cilvēku grupām, uzzināju, ko nozīmē darboties ar bērniem, kuriem ir uzvedības problēmas dažādās vecuma grupās. Sākotnēji man bija vīzija, ka vēlos strādāt ar bērniem, bet tas gadu laikā mainījās. Paralēli tam veidoju kolāžas, kas vēlāk izvērtās par izpētes procesu, lai noskaidrotu, kā māksla spēj iedarboties uz cilvēku mentālo veselību un labsajūtu. Iestājos Vizuālās mākslas skolas maģistra programmā, nemaz nezinot par mākslas terapiju kā atzītu terapijas praksi. Ņemot vērā sev raksturīgās īpašības - iejūtību, empātiju, vēlmi palīdzēt cilvēkiem, kā arī vēlmi turpināt mākslinieces karjeru, mākslas terapija šķita ļoti atbilstoša profesija. Mākslas skolā bija nopietna studiju programma, kas balstīta uz klīnisko medicīnu. Tā pat nebija īsti mākslas skola, lai arī no malas tā varētu izskatīties. Tur apguvu padziļinātas akadēmiskās un teorētiskās zināšanas par to, kā māksla iedarbojas uz cilvēku un kā ar dažādu mākslā izmantotu materiālu palīdzību var terapeitiski palīdzēt cilvēkiem ar dažādām veselības un mentālajām problēmām. Viss bija par un ap mākslu, bet no medicīniskā skatpunkta.
Publikācijā izmantotas Jūlijas Volontes kolāžas
Kas, jūsuprāt, ir būtiskākais, lai kļūtu par mākslas terapeitu?
Manuprāt, lai kļūtu par mākslas terapeitu, ir jābūt kaut ko jau pieredzējušam dzīvē. Nedomāju, ka uzreiz var kļūt par mākslas terapeitu. Ir jāpiemīt lielai empātijai un jāsaprot, kā to izmantot un pielāgot arī darbā ar cilvēkiem mākslas terapijā.
Ko jūs atbildat, kad tiek jautāts, kas ir mākslas terapija?
(Smejas.) Jā, šo jautājumu tiešām uzdod bieži, jo tā (vismaz pagaidām) ir salīdzinoši mazāk zināma terapijas forma. Es parasti atbildu, ka mākslas terapija ir psihoterapijas forma, kurā tiek apvienota sarunas terapija ar radošu līdzdalību, lai uzlabotu fizisko, emocionālo un mentālo labsajūtu.
Kļūdaini tiek uzskatīts, ka mākslas terapiju galvenokārt izmanto saskarsmē ar bērniem.
Jā, lēnām laužam šo stereotipu. Mākslas terapiju var izmantot darbā ar jebkura vecuma, profesiju, izglītības līmeņu, interešu un problēmu skartiem cilvēkiem. Mākslas terapija no psihoterapijas atšķiras ar to, ka ir pieejami vizuālās mākslas materiāli kā instrumenti, lai palīdzētu izpaust kādu problēmu.
Kāpēc, jūsuprāt, vizuālajai mākslai paredzētie instrumenti palīdz cilvēkiem atvērties mākslas terapijā?
Domāju, ka dažādu materiālu izmantošana terapijā bieži vien atver cilvēkos ko tādu, ko viņi nemaz par sevi nav zinājuši un ko varbūt pat nespētu atklāt sarunas terapijā. Dažreiz ir ļoti grūti vārdos izteikt savas sajūtas vai nevari atrast pareizos vārdus, lai tās aprakstītu. Jo īpaši tad, ja runa ir par kādu traumu, trauksmi vai depresiju. Bieži vien runāt par to var būt ļoti nomācoši, bet ar mākslas terapijā izmantotajiem instrumentiem klienti par šo pieredzi var runāt ar attēlu palīdzību. Ar mākslas palīdzību tiek sasniegti citi smadzeņu centri, caur kuriem paskatīties uz savu situāciju. Kad skatās uz attēlu kopā ar mākslas terapeitu, var vērot, kā norisinās izpētes process, paskaidrot, kas ticis attēlots un ko klients par to domā. Piemēram, kāds klients, kas bija ļoti noslēgts, mierīgs, nopietns un neizrādīja daudz emociju, pildot uzdevumus, radīja ļoti provokatīvus un kliedzošus darbus, spēcīgas kolāžas, kurās izteikti bija vērojamas sāpes, traumas, attiecību problēmas. Viņš ļoti koncentrēti un ar lielu atdevi veidoja kolāžas, kas viņam atklāja lietas, kas pašam pat nebija šķitušas pieminēšanas vērtas vai aktuālas.
Kādi ir vizuālās mākslas līdzekļi, kas tiek izmantoti mākslas terapijā?
Tiek izmantoti dažādi mākslinieciskie līdzekļi – pasteļi, zīmuļi, krāsa, māls... Bet manā praksē visefektīvākā izrādījusies kolāžas tehnika.
Vai esat domājusi, kāpēc kolāžas tehnika bijusi visveiksmīgākā?
Tā ir ļoti atbrīvojoša, jo tiek izmantoti atrasti attēli, kas nozīmē, ka klientam nav jāuztraucas par savām spējām mākslā.
Jā, daudzi mazliet baidās no mākslas terapijas, jo domā, ka nepieciešamas prasmes zīmēt vai gleznot.
Jā, bet tā tas, protams, nav. Lai nodarbotos ar mākslas terapiju, tev jābūt cilvēkam, tas arī viss. Kolāža ir ļoti laba tehnika tieši sākumposmam, jo ir pietiekoši abstrakta un spēj pēc tam atbrīvot arī citiem materiāliem. Par mākslas terapiju ir daudz stereotipu – ka tā tiek izmantota tikai darbā ar bērniem, ka ir jābūt ar pieredzi mākslā utt. Bet mākslas terapija ir paredzēta visu vecumu cilvēkiem un nav nepieciešamas iepriekšējas priekšzināšanas mākslā. Mākslas terapija uzmanību vērš tieši uz radīšanas procesu, nevis uz to, kāds būs rezultāts.
Vai mākslas terapeits analizē terapijā radīto darbu un izdara secinājumus?
Es nedomāju, ka visam, kas attēlots darbā, ir iespējams atrast izskaidrojumu. Mākslas terapeita loma nav analizēt katru simbolu, bet drīzāk vadīt klientu radošā procesā un mākslas radīšanā, lai viņš uzzinātu kaut ko vairāk par sevi. Tiek radīta droša vide, kur ar jautājumu palīdzību tiek motivēta domāšana par mākslas darbu kā sevis padziļinātu izpēti. Mākslas terapijā radītais var tikt vērtēts, bet tikai tādā gadījumā, ja tas palīdz terapijas procesā un komunikācijā ar klientu.
Vai jūs pati arī mēdzat veidot kolāžas kā pašterapijas formu?
Es praktizēju kolāžu veidošanu kā atbildes mākslas formu (response art). Man kolāžu veidošana ir atbrīvojoša un nomierinoša nodarbe. Ik pa laikam es kolāžas parādu supervizoram (supervīzija ir telpa un laiks, kur koleģiāli satiekas un pārrunā visdažādākos ar profesionālo darbību saistītos jautājumus, grūtības un iespējas; tiek sniegts un saņemts emocionāls atbalsts, dalīšanās ar pieredzi un zināšanu vairošana; veiksmīgas supervīzijas efekts vienmēr ir saistīts ar atbalstu, cieņu un efektīvu tālākizglītību. – P.L.), bet jebkurā gadījumā tās tiek radītas manas profesionālās intereses un izpētes ietvaros. Esmu mākslas terapeite, kas rada mākslu, un māksliniece, kas darbojas mentālās veselības jomā.
Ir dažāda veida mākslas terapijas virzieni – mūzikas, vizuālās mākslas, dejas un kustības, drāmas... Kā izvēlējāties tieši vizuālās mākslas terapiju?
Kad sāku studēt, nemaz nezināju, ka mākslas terapijai ir vairāki veidi. Bet vizuālās mākslas terapija bija likumsakarīgs solis, jo neesmu ne dejotāja, ne aktrise, mūzika arī mani nevilināja. Visas terapijas gan ir vienlīdz interesantas un vērtīgas. Daudz ir dzirdēts, ka trauma dzīvo ķermenī, tāpēc ar kustību palīdzību to var ārstēt. Spēja savienot prātu ar ķermeni ir galvenais mērķis, uz ko tiekties. Svarīgi ir just savu ķermeni. Es šim procesam izmantoju meditāciju.
Kāpēc, jūsuprāt, cilvēki bieži vien laicīgi nevēršas pēc palīdzības - jūtot ka netiek ar sevi galā?
Īslaicīgi vieglāk ir būt nodarbinātam ar ikdienas pienākumiem un šķietami kontrolēt sevi, bieži vien ignorējot diezgan skaļus signālus, kurus sūta ķermenis. Mēs distancējamies un nepievēršam uzmanību tam, kas vajadzīgs mūsu ķermenim un arī galvai, līdz problēma ir samilzusi. Ir jāklausās sevī!
Daudzi pandēmijas laikā izteikti izjūt kultūras trūkumu. Vai muzeju apmeklēšana, piemēram, arī ir terapija?
Jā, noteikti. Tā ir prakse – māksla kā novērtējums, pateicība. Ja tu pavadi laiku ar mākslu, tā tevī modina emocijas, esi spējīgs nonākt kopīgā laukā ar mākslinieku vai konkrētu darbu. Domāju, ka tā ir terapeitiska nodarbe un to var izmantot kā terapijas sastāvdaļu. Es varbūt nesauktu to par mākslas terapiju, bet muzejiem noteikti piemīt terapeitiska iedarbība.
Vai jūs kādreiz esat izjutusi katarsi muzejā?
Jā, protams, vairākas reizes. Bet esmu ievērojusi, ka cilvēki pārāk lielu vērību piešķir tam, kā viņi skatās uz mākslu. Protams, ir profesijas, kur māksla ir jāanalizē, jāiedziļinās daudz un dažādos apstākļos, kur, kā un kad tā tapusi, lai izdarītu secinājumus un to aplūkotu plašākā kontekstā. Bet ir interesanti uzdot sev jautājumu – kā es skatos uz mākslu? Tiek uzskatīts, ka mākslu jāuztver ļoti nopietni un par to jābūt arī spēcīgam viedoklim, bet tādējādi tiek radīta arī zināma bijība. Cilvēki lielāku uzmanību sāk veltīt tam, kādos apstākļos māksla tikusi radīta, informācijai par un ap mākslinieku, aizmirstot par klātbūtnes nozīmi un elementāru skatīšanos, un uzmanības pievēršanu tieši sajūtām, kādas konkrētais mākslas darbs raisa. Cilvēki sāk sevi kritizēt darba vērošanas brīdī - ja nezina, kas attēlots un vai tas ir “kaut kas vērtīgs”. Tāpēc uzskatu, ka, ja tas nav saistīts ar profesionālo jomu, kurā darbojies, tad vajadzētu ļauties mākslas baudīšanai, nevis vērtēšanai. Šī paša iemesla dēļ daudziem ir grūti sākumā atbrīvoties mākslas terapijā, jo viņi domā, ka ir jārada kaut kas īpašs un vērtīgs, bet, kad tas neizdodas, ir vilšanās, jo, nu... Viņi nav mākslinieki. Tev nav jābūt māksliniekam, lai nodarbotos ar mākslas terapiju, un tev nav jābūt mākslas kritiķim, lai skatītos uz mākslu. Mākslu vajag skatīties veidā, kādā jūties ērti.
Kā jūs atbrīvojat klientus, ja viņus nobloķē “iekšējais kritiķis”?
Es nekad nevienu nespiežu, parasti tas prasa laiku, lai iepazītu klientu un atrastu individuālu pieeju. Protams, ir mazliet ironiski, ja cilvēks atnāk uz mākslas terapiju, bet atsakās radīt darbu, bet es nekad sesiju nesāku ar pavēli zīmēt. Tas varētu būt ļoti biedējoši.
Vai varat, lūdzu, aprakstīt kāda mākslas terapijas seansa norisi?
No sākuma es klientu iepazīstinu ar materiāliem un uzdevumiem, bet nav tā, ka iedodu materiālus un saku: “Tagad radi!” (Abas smejas.) Mēdzu klientiem dot uzdevumu izveidot savu dārzu. Tas ir atbrīvojošs uzdevums, jo visi apmēram zina, kā izskatās dārzs, un spēj iztēloties, ko tajā gribētu redzēt. Piemēram, veselīgi augi ir viņu stiprās rakstura īpašības, sēklas un asni – uzstādītie mērķi, nezāles – lietas, attiecības vai īpašības, no kurām ir vēlme atbrīvoties. Kad iedots šis uzdevums, viņi to izpilda, pēc tam veidojas dialogs. Viņi stāsta, kāpēc izvēlējušies konkrētus augus; kas ir tās lietas, ko viņi ar konkrētiem augiem apzīmē.
Esmu piedzīvojusi grupu terapijas, kurās cilvēki kategoriski noliedz mākslas terapijas iedarbību, tomēr seansa beigās atklāj ļoti personīgas detaļas no savas dzīves.
Jā, bijuši arī tādi gadījumi, bet pārsvarā jau cilvēks, nākot uz mākslas terapiju, zina, kur viņš ir atnācis. Amerikā mākslas terapija nav primārā metode depresijas ārstēšanai, bet Latvijā mākslas terapija ir salīdzinoši nesen ieviesta prakse. Mākslas terapijai ir ļoti daudz un dažādas pielietojuma iespējas – rehabilitācijā, sociālajā aprūpē, medicīnā, skolu programmās bērniem, muzeju praksē, izglītībā, privātpraksē. Latvijā ir liels uzsvars uz medicīnisko pieeju.
Pie kādiem projektiem jūs šobrīd strādājat Latvijā?
Pandēmija daudzus projektus apstādināja, bet cerams, ka šajā pavasarī un vasarā tie tiks īstenoti. Šobrīd vadu mākslas terapijas nodarbības centrā “Marta” (Centrs “Marta” ir nevalstiska organizācija, kas aizstāv sieviešu tiesības un sniedz atbalstu krīzēs situācijās - P.L.). Vardarbība pret sievietēm Latvijā ir ļoti aktuāla un sāpīga problēma, kas pandēmijas rezultātā kļuvusi vēl uzskatāmāka. Sadarbojoties ar Maiju Rudovsku, organizējam grupu mākslas terapijas nodarbības sievietēm, kuras cietušas no vardarbības. Maijā norisināsies divas meistarklases, un tajās radītie darbi tiks eksponēti izstādē. Meistarklasēs mēģināsim risināt to, ko un kā sievietes vēlas par šo tēmu izteikt. Dalībnieces zinās, ka viņu darbi tiks izstādīti, bet varēs palikt anonīmas. Lai arī šīm sievietēm tas varētu būt biedējoši – publikai izrādīt savu pārdzīvojumu –, vienlaicīgi tas viņām dod arī lielu spēku. Ar mākslas palīdzību runāt par tik personīgu un intīmu pārdzīvojumu un to vēl izlikt publiskai apskatei var būt ļoti terapeitisks process. Beigu beigās jau katrs no mums vēlas būt sadzirdēts, saprasts, atpazīts. Šāda mākslas terapijas forma Latvijā vēl nav bijusi izmantota.
Martā, sadarbojoties ar LGBT House Riga (LGBT House Riga un “Mozaīka” ir lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienība, kas dibināta 2006. gadā un kuras mērķi ir veicināt sabiedrības izpratni par dažādu seksuālo orientāciju esamību un sekmēt lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) sociālo un tiesisko integrāciju Latvijā.- P.L.), vadīju arī divas mākslas terapijas meistarklases jauniešiem. LGBT jauniešiem mākslas terapija bija jauna iniciatīva; tā viņiem bija iespēja ar mākslas palīdzību radīt vīziju, kādu viņi vēlas redzēt LGBTQIA un tiesību nākotni Latvijā.
Paralēli šiem projektiem attālināti darbojos arī pie sadarbības projekta starp Ņujorkas Vizuālās mākslas skolu un Rīgas Stradiņa universitāti kā rezultātā veidojas starpkultūru apmaiņa starp mākslas terapijas konsultantu komandu Ņujorkā un medicīnas studentiem no Latvijas un pasaules, kuri citādi nespētu saņemt šāda veida atbalstu mentālās veselības izglītības jomā. Tiek veidotas mākslas terapijas meistarklases un lekcijas gan universitātēm, gan sabiedriskajām un bezpeļņas organizācijām Latvijā. Šobrīd strādāju arī pie mākslas terapijas meistarklašu izstrādes mākslas skolām Latvijā. Šīs darbnīcas tiks apvienotas ar izstādi, lai veicinātu izpratni par depresijas tēmu un to, kā var savienot mākslu ar mentālo veselību.
Strādāt Latvijā varētu būt diezgan liels izaicinājums, ņemot vērā, ka latviešiem nav raksturīgi atklāties.
Kultūras aspekts ļoti ietekmē arī mākslas terapijas pieeju. Man ir dzimtas saknes Latvijā, bet šis viss, protams, man ir kaut kas jauns. Lai arī esmu iepazinusies ar Latvijas skarbo vēsturi, nezināju, kā būs. Latvieši ir ļoti noslēgti, bet ir arī saprotams, kāpēc tā ir un kāpēc jūs esat ļoti uzmanīgi un nelabprāt dalāties ar personisku informāciju. Uz visa šī vēsturiskā fona radīt “drošu vidi” mākslas terapijā un atklāties terapeitam “no malas” nav viegls uzdevums – ne man, ne cilvēkiem, kuri atnākuši uz nodarbību. Man tā ir ļoti interesanta pieredze – iemācīties, kā cilvēkiem likt justies komfortabli viņiem piemērotā veidā. Protams, ir arī valodas barjera. Kad ierados Latvijā, man likās, ka cilvēki noteikti zinās vairāk par mākslas terapiju kā terapijas veidu, ar kura palīdzību komunicēt savas domas, bailes, traumas, atmiņas. Tā nav gluži darba analizēšana, drīzāk sevis iepazīšana caur darbu.
Kādi bija pirmie iespaidi, strādājot Latvijā?
Lai arī agrā jaunībā esmu vairākkārt viesojusies Latvijā, manas latviešu valodas zināšanas ir ierobežotas. Sākt strādāt Latvijā kā mākslas terapijas pētniecei un ārstam bija ļoti liels izaicinājums vairāku faktoru dēļ. Pirmkārt, valodas barjera; otrkārt, mākslas terapijas izglītības struktūra un prakse Latvijā ļoti atšķiras no mācību metodēm Ņujorkā; treškārt, protams, jauna vide un kultūras atšķirības.
Vai cilvēki mākslas terapijas grupās Latvijā bija atsaucīgi?
Ņujorkā ir vairāk cilvēku un lielāka daudzveidība. Par mentālo veselību tiek brīvāk runāts, no šīs tēmas neizvairās, līdz ar to cilvēki ir arī vairāk atvērti un nebaidās lūgt palīdzību. Smagā Latvijas vēsture ietekmē to, kā cilvēki raugās uz nākotni. Latvijā grupu dalībnieki vilcinājās iesaistīties mākslas terapijas pieredzē, taču ar mākslas palīdzību spēja atvērties. Tas arī ir mākslas terapijas spēks – tev nav tiešā veidā jāstāsta par sevi, savām problēmām, domām un pieredzi, līdz ar to tā ir mazāk biedējoša un ar tās palīdzību var vieglāk izveidot savstarpēju uzticību.
Cilvēki rada mākslu dažādu mērķu vadīti. Vai ir kādreiz bijusi pieredze strādāt ar mākslinieku mākslas terapijā?
Esmu domājusi par to, ka māksliniekiem ir daudz grūtāk piedalīties mākslas terapijā, jo īpaši Latvijā, kur visi cits citu pazīst. Māksliniekam ir grūtāk atbrīvoties, jo mākslas terapijā tu radi mākslu sev, nevis skatītājam. Pēkšņi radi kaut ko, kas netiks vērtēts, bet kuram māksliniekam tad neinteresē, ko domā par viņa darbu? No vienas puses mākslas terapija noņem no pleciem šo smagumu un atbildību, bet tas prasa lielu saņemšanos. Terapijā tiek mainītas mākslinieka attiecības ar mākslu, kas liek uzdot diezgan jutīgu jautājumu – kas es esmu, kad neesmu mākslinieks? Mākslas terapijas rezultātā māksliniekiem var arī krasi izmainīties viņu radošais rokraksts, jo ir atvērta telpa eksperimentiem. Iespējams, ka vizuālās mākslas pārstāvjiem būtu labāk vai interesantāk izmēģināt kādu citu mākslas terapijas formu.
Izkāpt no komforta zonas?
Jā, nomainīt skatpunktu un vienlaicīgi nebaidīties pievilt sevi savā radošajā izpausmē.
Kādas problēmas cilvēki var risināt ar mākslas terapijas palīdzību?
Tā ir ļoti plaša sfēra. Mākslas terapiju izmanto slimnīcās darbā ar bērniem, vēža slimniekiem, diabētiķiem; strādājot ar tīņiem pāraudzināšanas iestādēs; klīnikās, kur ārstē cilvēkus no dažādām atkarībām. Es personīgi darbojos privātpraksē. Mani klienti pārsvarā ir no 25 līdz 35 gadus veci, viņi ar mākslas terapiju mēģina risināt attiecību, identitātes, dzimumu un seksualitātes problēmas. Mēģinu viņiem palīdzēt pieņemt pārmaiņas dzīvē, atvieglot, izprast un pieņemt dažādus stāvokļus – depresiju, trauksmi, bipolāros traucējumus u.c.
Kā cilvēks var zināt, vai mākslas terapija varētu būt veids, kas spētu viņam palīdzēt?
Ja neesi pārliecināts, vai mākslas terapija ir domāta tev, var atbildēt uz vienkāršiem jautājumiem – vai ir grūtības verbāli izpaust savas sajūtas; neapmierina tradicionālās terapijas formas, kur jāstāsta par piedzīvoto vai to, kā par to jūties; ir sajūta, ka sevi spētu izprast labāk, ja varētu vizualizēt savas domas, jūtas un pieredzes; ir grūtības saprast un noformulēt, kā jūties; patīk darboties ar rokām; patīk māksla un ir vēlme izzināt savu radošo pusi; vai vispār šķiet saistoša doma, ka ar mākslas darba palīdzību spētu izstāstīt, ar kādām grūtībām šobrīd saskaraties dzīvē. Ja uz kaut vai vienu no jautājumiem atbilde ir apstiprinoša, tad mākslas terapija var būt piemērota terapijas metode.
Ar mākslas terapijas palīdzību var palielināt pašapziņu un pārliecību par sevi, samazināt trauksmi un stresu, gūt plašāku skatījumu uz dzīvi, praksē apgūt emocionālo pašizpausmi, pārvarēt radošus strupceļus, atrisināt traumas un problēmas, iemācīties sadzīvot un apgūt prasmi tikt galā ar dažādām situācijām.
Pandēmijas rezultātā cilvēki vairāk pievērsuši uzmanību savai mentālajai veselībai.
Jā, domāju, ka šis laiks tiešām cilvēkiem licis pievērsties problēmām, kuras iepriekš bija prasmīgi ignorējuši. Ar klientiem esmu ievērojusi, ka, pavadot vairāk laika ar sevi un nespējot socializēties, var pazust motivācija un rasties negatīvas domas, kas savukārt rada trauksmi. Uzskatu, ka rūpes par savu mentālo veselību ir tikpat svarīgas kā par fizisko veselību. Esmu ievērojusi, ka cilvēki no Eiropas austrumiem un ziemeļiem ar grūtībām lūdz palīdzību, ja tāda nepieciešama. Ir svarīgi apzināties savas spējas un nebaidīties lūgt palīdzību, ja pats tomēr netiec galā.
Ko jūs esat ieguvusi, strādājot Latvijā?
Strādāšana un dzīvošana Latvijā ir mainījusi manu dzīvi. Jūtu lielāku saikni ar savām latviešu saknēm, vienlaicīgi saglabājot arī amerikāņu identitāti. Esmu paplašinājusi savu mākslas terapijas praksi starptautiskā līmenī, iepazinusi draugus un kolēģus uz mūžu. Paldies visiem maniem klientiem par atvērtību un vēlmi iesaistīties mākslas terapijas procesā. Esmu pateicīga visiem, kuri man devuši iespēju dzīvot un strādāt Latvijā!
Paldies, Jūlija, par sarunu!
Jūlija Volonte
