Muzeoterapija ‒ muzejs kā zāles
Intervija ar Stīvenu Legari, Monreālas Tēlotājmākslas muzeja mākslas terapeitu
Šobrīd arvien vairāk tiek runāts par muzeju sociālo lomu un tās pārdefinēšanas nepieciešamību. Par muzeja vietu pēcpandēmijas un šī brīža globālo izaicinājumu pasaulē; muzeja un mākslas attiecībām ar skatītāju (un arī mākslas radītāju) – visplašākajā kontekstā. Muzeju kā telpu, kas ne tikai bagātina, izglīto, dokumentē un kalpo kā kolektīvās kultūras atmiņas krātuve, bet muzeju, kas vienlīdz spēcīgi apzinās un attīsta arī mākslai (un tās eksponēšanas veidam/videi) visos laikos klātesošo terapeitisko funkciju. Muzeju, kas kā neatņemamu savas identitātes zīmi izvirza arī spēju būt par platformu jaunai un sinerģētiskai pieejai sabiedrības mentālās veselības jautājumiem, kurus šis pusotrs gads pandēmijas realitātē ir tikai vēl vairāk aktualizējis, precīzāk, skaudri izgaismojis individuālā un kolektīvā fotopalielinājumā.
Jau vairākus gadus savveida flagmanis šajā nišā ir Monreālas Tēlotājmākslas muzejs (MMFA). 2016. gadā izveidotais Mišela de Šeneljēra Starptautiskā izglītības un mākslas terapijas ateljē, lielākais izglītības komplekss Ziemeļamerikas mākslas muzejos (tam atvēlēti 3500 m2), ļāvis MMFA plašāk izvērst savas iniciatīvas veselības veicināšanas, veselības aprūpes un klīnisko pētījumu jomā. MMFA ir arī viens no pirmajiem muzejiem, kas izstrādājuši jaunas terapeitiskas programmas, apvienojot mākslas baudījuma iedarbību ar ārstniecisku pieeju. Turklāt MMFA ir arī pasaules pirmais mākslas muzejs ar savu mākslas terapeitu, Stīvenu Legari, kurš kopš 2017. gada ir muzeja štata darbinieks un nodarbojas ar mākslas terapijas projektu izstrādāšanu un pārraudzīšanu.
Sadarbībā ar mākslas terapeitiem, medicīnas profesionāļiem un zinātniekiem, kā arī piedaloties un aizsākot virkni pilotprojektu, MMFA kļuvis par visīstāko pētniecisko laboratoriju, kas cenšas zinātniski izvērtēt mākslas iespaidu uz cilvēka labklājību. Šie projekti iekļauj plašu sabiedrības grupu spektru un, cita starpā, pēta tādus jautājumus kā muzeja apmeklējuma un darbnīcu ietekme uz cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem (sadarbībā ar Konkordijas universitāti un Daglasa Garīgās veselības universitāti), mākslas terapijas ietekme uz krūts vēža pacientiem un bijušajiem pacientiem (sadarbībā ar Kvebekas Krūts vēža fondu un Kvebekas Universitāti Abitibi-Temiskamingā), mākslas aplūkošanas un mākslinieciskās jaunrades (neiro)fizioloģiskā ietekme uz cilvēkiem ar autiskā spektra traucējumiem, muzeja apmeklējumu ietekme uz sirds aritmijas pacientiem (sadarbībā ar Monreālas Sirds institūtu), kā arī veic kvantitatīvu pētījumu, kas veltīts muzeja apmeklējumu ietekmei uz cilvēkiem ar Alcheimera slimību (sadarbībā ar Makgila Universitāti un Monreālas Alcheimera biedrību).
MMFA darbojas arī patstāvīga Mākslas un veselības padomdevēja komiteja, kurā darbojas 16 veselības, mākslas terapijas, zinātniskās izpētes un mākslas eksperti.
Kas ir muzeoterapija? Vai muzeja apmeklējumu var uzskatīt par ārstniecisku? Kāda ir muzeja loma kolektīvajā veselības aprūpes sistēmā? Kā mūsu saskarsme ar mākslu, vienalga ‒ grupā vai vienatnē, var pozitīvi iespaidot mūsu veselību? Tie ir tikai daži no jautājumiem, ko Arterritory.com uzdeva MMFA mākslas terapeitam Stīvenam Legari sekojošajā sarunā.
Kas ir muzeoterapija jeb, citiem vārdiem, uz muzeju bāzes organizēta mākslas terapija? Un, pamatojoties uz jūsu paša pieredzi, kāda ir muzeja loma veselības aprūpē?
Ievadam droši vien būtu derīgi nedaudz parunāt par to, kā mākslas terapija tiek kontekstualizēta Kanādā, bet domāju, ka tās definīcija vai konteksts ir līdzīgs jebkur pasaulē. Mākslas terapeiti izmanto vizuālo mākslu un dažādas mākslas prakses psihoterapijā, lai palīdzētu saviem klientiem, cilvēku grupām vai ģimenēm risināt dažādas problēmas, tajā skaitā ‒ garīgās un fiziskās veselības un sociālās problēmas.
Visvairāk mēs runājam par sociālās izolācijas radītajām sekām un to, kā muzeji un muzeju mākslas terapija var kalpot kā visnotaļ dziedinoša metode. Mākslas terapeiti parasti izmanto veselu klāstu dažādu materiālu, ko piedāvā saviem klientiem, lai viņi eksternalizētu savus pārdzīvojumus ‒ piešķirtu vizuālu balsi savai iekšējai pasaulei. Un tas bieži ir ļoti spēcīgs pieredzējums, kas sniedzas tālāk par izziņu un tālāk par vārdiem.
Muzeju mākslas terapija pārņem šo praksi un pārceļ ‒ mūsu gadījumā ‒ uz tēlotājmākslas muzeja kontekstu. Un mēs šim formātam pievienojam arī muzeja kolekciju. Skatīšanās, pārdomas, projicēšana un cilvēciska kontaktēšanās caur saskarsmi ar vizuālo mākslu kļūst par daļu no ceļa, kas ar laiku aizved arī pie jaunrades, dziļākām pārdomām un, cerams, arī kontaktu/savstarpējas saskarsmes veidošanas, uz ko mēs liekam vislielāko uzsvaru.
Uz veselības aprūpi orientētas muzeju programmas tikai nesen sākušas piesaistīt plašāku uzmanību, taču man gribētos sacīt, ka pati par sevi tā nav jauna parādība. Cilvēki šādos nolūkos mākslu un muzejus izmantojuši ‒ gan organizēti, gan neformāli ‒ jau daudzus gadus, pat daudzās paaudzēs.
Šajā kontekstā ir kāds jautājums, ko es vienmēr visiem vēlos uzdot: vai jūs no muzeja apmeklējuma gūstat arī kādu personīgu labumu? Vai jūs ar mākslas darbu veidojat attiecības tikai intelektuālā līmenī, vai arī aizejat no muzeja ar sajūtu, ka esat kaut kā mainījušies? Tas ir jautājums, ko mēs varam uzdot ikvienam ‒ mediķim, mecenātam vai ģimenei, kas pirms tam muzeju nav ne reizi apmeklējusi.
MMFA oficiālā iniciatīva izmantot muzeja resursus sabiedrības labklājības interesēs aizsākās pirms nedaudz vairāk nekā 20 gadiem. Tolaik mūsu Izglītības un sociālās iesaistes nodaļa (tagad ‒ Izglītības un muzeoterapijas nodaļa) nosprauda sev mērķi sabiedrības interesēs veicināt izglītību, iekļautību, veselīgumu un mākslas pieejamību, sadarbojoties ar klīniskām institūcijām, sociālajiem dienestiem un organizācijām, kas pārstāv mazāk aizsargātus cilvēkus. Un, tāpat kā daudzi muzeji, mēs sev jautājām: kas ir šie cilvēki, kuri nenāk uz muzeju? Un kāpēc viņi nenāk? Kā mēs varam viņus uzrunāt? Kā mēs varam mainīt priekšstatu par muzeju kā elitāru institūciju? Kā dibināt kontaktus ar kopienām muzeja apkaimē? Kādas tēmas liksies nozīmīgākās mūsu projektu dalībniekiem? Kāda iespēja ietekmēt projekta attīstības virzienu būs mūsu dalībniekiem? Kādu citu veselības aprūpes un izglītības profesiju pārstāvjiem vajadzētu iekļauties mūsu komandā, lai atbalstītu šo grupu? Iesaistot sabiedrību un klīniskās jomas partnerus muzeoterapijas programmas izstrādē, mēs nodrošinām piekļuvi kolektīvām specializētām zināšanām gan muzejā, gan veselības aprūpes jomā. Un, kā mēs secinājām pēc šiem pirmajiem pilotprojektiem, tas ir modelis, ko iespējams pielāgot dažādiem apstākļiem un dažādiem sadarbības partneriem. Tas ir tāpēc, ka šajā modelī iekļauts muzejs, tā kolekcija un humānisma principu diktēta vēlēšanās atvērt savas durvis pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam, un tas atmet tādas birkas kā “pacients”, noņem birkas dažādos veidos marginalizētiem cilvēkiem un uzaicina viņus kļūt par dalībniekiem, mākslas mīļotājiem un teikt savu vārdu šī ceļa veidošanā. Un tad mēs nonākam pie situācijas, kad mākslas terapeiti var ne tikai sākt iedomāties atvest savu grupu uz muzeju, bet tiek realizēta ideja, ka terapeits var kļūt par muzeja darbinieku ‒ kāds esmu, piemēram, es pats.
MMFA terapijas un labklājības projekti šo gadu gaitā kļuvuši daudzveidīgāki, lai varētu kalpot daudziem un dažādiem sabiedrības sektoriem. Dažas no mūsu grupām veidojuši cilvēki no tādām kategorijām kā izveseļojušies vēža pacienti, cilvēki ar ēšanas traucējumiem, autiskā spektra traucējumiem un/vai intelekta problēmām, cilvēki ar ilgstošām slimībām, runas un sensoriem traucējumiem un/vai garīgās veselības problēmām, kā arī veci cilvēki un cilvēki, kas dzīvo sociālā izolācijā.
Jūs esat izstrādājis arī īpašu mediķiem domātu programmu, kurā pacientiem tiek “parakstīts” muzejs. Vai jūs nepastāstītu par to mazliet vairāk?
Mūsu “muzeja ordinēšanas” (museum prescription) programma arī izaugusi no lokāli koptām attiecībām (proti, vietējo veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju intereses un līdzdalības), kā arī no tā, ko esam novērojuši muzejos citur pasaulē. Mēs sekojām tam, kā attīstās prakse, ko reizēm sauc par “kultūras mantojuma ordinēšanu” (heritage prescription) vai “sociālo ordinēšanu”. Tas ir īpaši izplatīti Lielbritānijā, kur par šo praksi uzkrāts krietns datu apjoms.
Mediķi, īpaši ģimenes ārsti sāka ievērot, ka arvien lielāks procents cilvēku cieš no problēmām, kas saistītas ar sociālo izolāciju. Šādiem cilvēkiem nav izveidojušās saiknes ar vietējo kopienu, varbūt tādu nav pat ar tiešo ģimeni; viņi dzīvo vieni vai arī visa viņu ģimene ir izolēta no apkārtējās sabiedrības. Un situācijā, kad šādus cilvēkus skar citas slimības, sociālās izolācijas sajūta vēl vairāk pastiprinās. Mediķi sāka “parakstīt” iesaistīšanos dažādās sabiedriskās situācijās, teiksim ‒ jums vajadzētu nodibināt sakarus ar vietējo dārzniecības entuziastu loku vai deju pulciņu, vai pievienoties kolektīvām pastaigām pa pilsētu; iesaistīsim jūs kaut kādā brīvprātīgo kustībā vai tamlīdzīgi. Un tad ir tādi zinātnieki kā Helēna Čaterdži (Helen Chatterjee, Londonas Universitātes koledžas bioloģijas, ģenētikas, evolūcijas un vides zinību profesore* ‒ red.], kuri pievērsās jautājumam ‒ un ja nu mēs koncentrētos specifiski uz kultūras mantojuma vidi? Pavērosim, kas notiek, kad veselām cilvēku grupām tiek parakstīti muzeja apmeklējumi vai kāda cita veida kultūras pasākumi. Un te mēs sākām saņemt solīdus datus par pozitīvo efektu, ko sajutušas veselas grupas, samazinoties sociālās izolācijas simptomus jūtošo cilvēku skaitam.
Mēs sākām to pētīt tuvāk, un mums arī bija tā priekšrocība, ka bijām izveidojuši labas attiecības ar mediķiem, kuri saistīti ar mūsu ilggadīgajiem projektiem. Ja jums ir kontakti ar psihiatru, psihologu, runas terapeitu, medmāsu un psihopedagogu, kuri visi uzskata, ka tā ir novatoriska ideja ar potenciālu ‒ un daudzos gadījumos arī paši piedalās šajos projektos ‒, tad pamazām sāk veidoties zināma profesionāļu bāze, kas jums uzticas. Un ar šīs uzticēšanās palīdzību mēs piesaistījām sev Kvebekas ģimenes ārstu apvienības un citu Kanādas ģimenes ārstu uzmanību. Šie mediķi uzaicināja mūsu muzeja pārstāvjus pastāstīt par to, kā attīstās mūsu projekti, jo viņus interesēja iespēja uzlabot savu pacientu veselību, izmantojot saskarsmi ar mākslu. Viņi vēlējās zināt ‒ ko vēl mēs kā mediķi varam pievienot savam arsenālam?
Pēc tam mums jau radās izdevība sarīkot pāris izstāžu viņu ikgadējo konferenču ietvaros. Es pats strādāju ar konkrētu pacientu grupu. Patiesībā būtu jāsaka ‒ bijušo pacientu; tas ir modelis, ko sauc “pacients partneris”: pacienti, kuri pirms tam izmantojuši veselības aprūpes sistēmas pakalpojumus, tagad atgriežas kā brīvprātīgie, lai palīdzētu sistēmu uzlabot. Mēs muzejā sarīkojām dažas mākslas terapijas darbnīcas, kurās šie cilvēki veidoja savus mākslas darbus ‒ lai pacientu balsis tiktu sadzirdētas caur viņu mākslu ‒, un izstādījām tos kādā mediķu kolokvijā. No tā brīža sāka veidoties šīs organiskās attiecības; mēs vērsāmies pie mediķiem, vaicājot, vai viņus neinteresētu līdzdalība šādā “muzeju ordinēšanas” pilotprojektā. Mēs pastāstījām, ar ko nodarbojamies pie sevis muzejā, un jautājām, vai pēc viņu domām kādas no šīm aktivitātēm dotu zināmu labumu viņu pacientiem. Un mēs piedāvājām izmēģināšanai dažādas iespējas, tajā skaitā ‒ patstāvīgus galeriju apmeklējumus, gājienus uz lielākajām izstādēm ‒ vienatnē, ar partneri, kopā ar ģimeni, utt.
Mums ir virkne pieejamu pasākumu, kas orientēti uz ģimenēm, un arī tādi, kas paredzēti cilvēkiem, kuri cieš no sociālās izolācijas. Mums pat ir mākslas darbnīca [Art Hive ‒ “Mākslas strops” ‒ red.], kas veltīta tieši sociālajai iekļautībai.
Projekta pilota stadijā mēs saņēmām ļoti labas atsauksmes un tagad, lai varētu ievākt labākus datus, esam gatavi ķerties pie pētījumu projekta, kurš sekos tajā iesaistītai mediķu grupiņai un viņu pacientiem. Taču sadūrāmies ar tādu lietu, ko sauc par pandēmiju. “Muzeju ordinēšana” pagaidām pilnā apjomā nav pieejama, taču tā ir iniciatīva, kas pilnīgi noteikti atgriezīsies, kad muzejs atkal varēs atsākt visas savas aktivitātes.
MMFA piedalījies daudzās pēdējā laika pētījumu programmās, kas ar zinātniskiem līdzekļiem mēra ietekmi, ko uz cilvēka labklājību atstāj māksla. Kas notiek cilvēka smadzenēs, kad mēs skatāmies uz mākslu?
Es neizlikšos par neirologu. Manas intereses saistītas lielākoties ar kvalitatīvajiem pētījumiem. Es gribu vairāk zināt par izdzīvoto pieredzi, manu programmu dalībnieku pieredzes fenomenoloģiju. Mums bijuši arī vairāki pētījumi ar jauktām metodēm, un mūsu nodaļa MMFA patlaban sadarbojas ar neirologiem, kurus īpaši interesē tieši šis jautājums. Ir tāda parādība, ko mēs esam novērojuši un kas, manuprāt, norisinās, kad apstākļi ir pienācīgi (manā izpratnē tas nozīmē, ka dalībnieki šajā telpā jūtas drošībā) un grupa ir kaut kādā mērā saliedējusies (mākslas terapijā mēs pārsvarā strādājam ar grupām), proti, kļūst redzama zināma terapeitiska savienība ar terapeitu un arī ar vidi, pie kuras pieder arī mākslas darbs. Tad var novērot virkni fenomenu, kas, manuprāt, ir saistīti ar procesiem, kas norit smadzenēs. Cilvēki bieži apraksta plūsmas stāvokļus ‒ kvalitatīvā ziņā; viņi apraksta savu sajūtu, ka ir izkāpuši ārpus laika, izkāpuši ārpus savām raizēm, ārpus uzmācīgām domām par saviem simptomiem, ģimenes problēmām, darbu, utt. Šādus plūsmas stāvokļus bieži vien apraksta konkrēti saistībā ar mākslas terapijas jaunrades aspektu. Bieži vien apraksta arī empātijas pieredzējumus. Mēs domājam, ka, iespējams, iespaids tiek atstāts arī uz limbisko sistēmu: varbūt norisinās zināma stresa hormonu norimšana, iespējama ar iepriekšēju traumu saistītu automātisku reakciju norimšana. Un tiek radīta introspekcijas, kontaktēšanās, iedziļināšanās un projicēšanas iespēja. Cilvēki to apraksta ne tikai saistībā ar terapijas radošo daļu, bet arī vienkāršu kontaktu ar vizuālo mākslu.
Ja jūs iztēlojaties, ka stāvat mākslas darba priekšā kopā ar septiņiem citiem cilvēkiem un uzsvars šajā situācijā ir likts nevis uz klasisku mācīšanos par to, kas vispār ir tēlotājmāksla, bet vairāk ‒ uz ieklausīšanos katra dalībnieka sajustajā un izdzīvotajā, rezultāts ir kolektīvs pieredzējums, kurā ikvienam no klātesošajiem ir iespēja saņemt sociālu validāciju, iziet uz zināmu sociālu risku un saredzēt pašu pārdzīvoto arī citos dalībniekos. Teiksim, ja jūs strādājat ar grupu, kurā ir sievietes, kas izdzīvojušas pēc krūts vēža vai pat vēl joprojām tikai ārstējas no tā (mums bijušas vairākas šādas grupas), tad dalībnieču izdzīvotās pieredzes kopīgā rezonanse palīdz viņām cīnīties ar slimības un citu dzīves situāciju izraisīto izolācijas sajūtu.
Tā es iztēlojos to, kas notiek smadzenēs. Taču ir vēl cits, ne mazāk svarīgs smadzeņu procesu aspekts, un tā ir stimulācija. Šogad mēs piedāvājām tiešsaistes mākslas terapijas nodarbības pieaugušajiem, kuri pandēmijas dēļ bija spiesti palikt mājās, arī gados vecākiem cilvēkiem ar garīgās veselības problēmām un/vai demenci. Izmantojot šādu saskarsmi ar mākslu, mēs kaut vai visniecīgākajā mērā izmantojam neiroplasticitātes potenciālu, ko pastiprina sociālie kontakti. Vienmēr interesanti vērot šo stimulējošo pieredzi, kad cilvēku iepazīstina ar kaut ko jaunu, kā arī atmiņas vai asociācijas, ko tas raisa, un to, kā šīs atmiņas un asociācijas sasaucas vai atšķiras no citu grupas dalībnieku pārdzīvojuma. Mēs savā tiešsaistes mākslas terapijas modelī izvēlamies mākslas darbus no savas kolekcijas, demonstrējam tos uz ekrāna un tad cenšamies garīgi stimulēt mūsu dalībniekus iztēloties (tā pati par sevi ir ļoti svarīga darbība, īpaši cilvēkiem, kas piedzīvojuši traumu, piemēram, PTST, un kuriem iztēloti stāvokļi sagādā grūtības), fantazēt, sapņot un uzkavēties tieši šajā aktivitātes sfērā. Domāju, ka vizuālā māksla ir visai piemērots katalizators, ko izmantot, lai aicinātu cilvēkus kopīgi nonākt šādā refleksijas stāvoklī. Tu vienkārši atļauj sev spēt vizuāli pārcelties uz šo valstību, uz šo ainu.
Kā jūs izvēlaties mākslas darbus, ar kuriem jūs šajos seansos strādājat?
Iespējamas dažādas pieejas šo mākslas darbu izvēlei. Klasiskākā ir izraudzīties kādu darbu, vadoties no konkrētas tēmas, un šīs tēmas var tikt noformulētas sadarbībā ar mūsu partneriem. Kādi ir mērķi, ko vēlētos sasniegt dalībnieki? Ja tie saistīti ar viņu veselību, kāda veida mākslas darbi potenciāli varētu viņus uzrunāt visvairāk? Mēs vienojamies par virkni tēmu, kas tiks piedāvātas, un tās var ietvert darbus, kas izkaisīti pa visām muzeja galerijām. Protams, jāņem vērā arī dalībnieku mobilitāte ‒ piemēram, ja mēs strādājam ar cilvēkiem, kuru pārvietošanās spējas ir ierobežotas, tad mākslas darbu izvēli var ierobežot tas, kuras galerijas atrodas mūsu darba telpas tuvumā, kā arī mūsu iespējas izmantot konkrētās galerijas resursus. Strādājot virtuāli, mēs, protams, varam rīkoties brīvāk.
Ja mēs koncentrējamies vairāk uz pozitīvām emocijām ‒ uz sajūsmu, uz apbrīnu, tad paveras dažādi virzieni, kādos mākslas darbi mūs var aizvest ‒ gan atskatoties vēsturē, gan arī pievēršoties laikmetīgajai mākslai. Citas pieejas labprātāk uztic mākslas darbu izvēli pašiem dalībniekiem. Un to iespējams darīt dažādos ceļos. Jūs varat ienākt galerijā, piedāvāt virkni puslīdz brīvi noformulētu pavedienu un lūgt dalībniekiem izvēlēties mākslas darbu, kas viņiem visvairāk asociējas ar šo pavedienu. Un tad mēs varam šo darbu izpētīt visi kopā, kolektīvi.
Tas ir modelis, kurā būtiska izvēles brīvība, iespēju došana. Ja situācija ir tam piemērota, kādam riskam vai kādām iespējām gatavi mūsu dalībnieki? Tas atkarīgs arī no tā, cik bieži mēs tiekamies ar šiem cilvēkiem. Reizēm mums ir grupa, kas uz muzeju nāk reizi mēnesī, bet paralēli dažas citas grupas mūs apmeklē reizi nedēļā, kādas 10 vai 12 nedēļas pēc kārtas. Un tad izvēles atkarīgas arī no šī biežuma, jo, tiekoties ar cilvēkiem biežāk, darbu izvēle var norisināties spontānāk. Tas ir kā psihoterapijas seansā, kad jūs pacientam teiktu: “Lūk, par šīm tēmām mēs runājām pagājušajā nedēļā; kāda tēma jums iezīmējusies šonedēļ?” Tēma var, piemēram, skart galvenokārt ķermeni, ja šāda sarunu līnija grupā iezīmējusies iepriekšējā nedēļā. Tad mēs izlemjam, kurus mākslas darbus izvēlēties nākamajai nedēļai, lai vai nu turpinātu šo pašu tēmu, vai arī, tieši otrādi, aicinātu dalībniekus pakavēties pārdomās par citām tēmām, kas arī iepriekš ieskicētas. Šajā gadījumā pieejas pamatprincips ir sekot grupas izvēlētajam virzienam un ļaut, lai tas diktē darbu izvēli. Ir arī atšķirība starp to, kā mākslas darbu izvēlētos kurators, pedagogs vai mākslas terapeits. Protams, viņi var izvēlēties arī vienu un to pašu darbu, taču, katrs atsevišķi pārdomājot to, kādu reakciju tas varētu izprovocēt, viņi pie šī lēmuma nonāktu pa dažādiem vektoriem.
Ļoti bieži manas izvēles pamatā ir prognoze, ka darbs kļūs par stimulējošu elementu, vismaz par diskusijas priekšmetu, bet varbūt arī modinās dalībniekos zināmas jūtas, pārdzīvojumu. Tā var būt figurālā vai abstraktā māksla, kas realizēta jebkurā no daudziem un dažādiem medijiem.
MMFA piedalījies arī pētījumos par mākslas terapijas ietekmi uz sievietēm, kas slimo vai slimojušas ar krūts vēzi. Ja atskatāmies mākslas vēsturē, mākslā vienmēr savu lomu spēlējusi nāves klātbūtne ‒ apzināti vai neapzināti, un, iespējams, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc mākslai ir tāds spēks. Tajā pašā laikā ‒ kādā mērā konfrontācija ar eksistenciāliem jautājumiem ar mākslas starpniecību šādos gadījumos var pildīt terapeitiskas funkcijas?
Neapšaubāmi reizēm veidojas zināmas atsauces uz eksistenciālām tēmām un pārdomām dažādu mākslinieku darbos. Tomēr tā vietā, lai izvēlētos kādu mākslas darbu ar mērķi panākt, lai dalībnieki tiešā veidā saskaras ar kādu smagu tēmu, mēs vērojam, kā process ievirzās vairāku nodarbību virknes gaitā, un sakām: šīs eksistenciālās tēmas iezīmējušās atkal un atkal; paskatīsimies, kādā virzienā grupa to sakarā vēlētos doties tālāk. Var būt arī tā, ka eksistenciālās bailes ir daļa no kāda slimības skarta cilvēka ikdienas dzīves, un viņš vai viņa lielāku labumu gūtu, uz dažām stundām izvairoties no šīs tēmas ‒ atstājot šos pastāvīgos sava mirstīguma atgādinājumus aiz durvīm un ienākot pārsteiguma un jūsmas valstībā. Mākslas terapeiti, kas strādā paliatīvās aprūpes sfērā, man stāsta, ka reizēm, kad pacients ieradies hospisā un izvēlējies piedalīties mākslas terapijas nodarbībās, šis cilvēks bijis spiests gandrīz nepārtraukti saskarties ar faktu, ka viņa dzīvei drīz pienāks gals, un bieži vien izvēlas uz dažām stundām nolikt šīs tēmas malā un ielaist sevī citas domas un citas ainas, lai radītu kaut ko jaunu arī situācijā, kad nākas saskarties ar paša mirstīgumu.
Jūs strādājat arī ar cilvēkiem, kuriem ir autiskā spektra traucējumi (AST). Tā šodienas pasaulē ir arvien plašāka problēma. Bērnus un pieaugušos, kuri cieš no šiem traucējumiem, apdraud sociālā izolācija, trauksmes lēkmes, mobings, vientulība. Kā māksla var palīdzēt uzlabot neiroatipisku cilvēku un viņu ģimeņu dzīvi?
Sadarbībā ar diviem citiem muzejiem, kas pieder pie franču un amerikāņu muzeju tīkla, mēs nesen publicējām ceļvedi, kuram par pamatu ņemtas tās dažādās programmas un prakses, ko katrs no muzejiem realizējis daudzu meklējumu un sadarbības gadu gaitā. Un te atkal atgriezīšos pie sociālās iekļautības tēmas kā viena no svarīgākajiem faktoriem darbā ar dažādiem iedzīvotāju slāņiem, tajā skaitā ‒ cilvēkiem, kuru traucējumi pieskaitāmi autiskajam spektram. Tātad tā būtu iespēja radīt telpas, kas ir inkluzīvas, kurās cilvēki jūtas gaidīti un piederīgi, un arī iespēja vairāk uzzināt par dažādiem veidiem, kādos cilvēki skatās uz mākslu ‒ un tā ir lieta, kas pati par sevi interesē mākslas vēsturi un tēlotājmākslas muzeju. Bet pastāv šie dažādie piekļuves punkti, caur kuriem atklājas mākslas nozīme. Un, ņemot vērā, ka viena no sarežģītākajām problēmām attiecībās starp, teiksim tā, neirotipiķiem un neiroatipiķiem, ir dažādas uz sadarbību orientētas komunikācijas veidošana, māksla potenciāli var kalpot kā tilts, kas ļauj atrast arī citas kopīgas intereses. Un tieši šajā sakarā man jāatkārto, ka māksla, kas izstādīta pie sienas, manuprāt, ir tik vērtīgs resurss – jo tā neprasa, lai tu nolasi manu ķermeņa valodu vai lai es nolasu tavējo; nav nepieciešams pamanīt un izprast dažādus signālus. Mēs vienkārši kopā skatāmies uz vienu un to pašu lietu un mēģinām atrast šo trešo ‒ piekļuves punktu.
Muzejs ir arī ļoti piemērots tam, lai uzņemtu visu ģimeni, un tā autisma spektra cilvēkiem ir būtiska motivācija ‒ iespēja pavadīt laiku ar ģimeni, ar cilvēkiem, kuri viņiem ir paši tuvākie, kuru sabiedrībā viņi jūtas visbrīvāk, jūtas vislabāk saprasti. Tātad tās nav programmas tikai skolām, kopienu organizācijām vai psihologa nosūtījumam. Mums jāiztēlojas telpa, kas pielāgota dažādu neirotipu vajadzībām. Tas nozīmē, ka jākonstatē, kuras telpas atstāj vismazāko sensoro iespaidu, pievēršot uzmanību, teiksim, apgaismojumam un skaņām: muzeji var būt ļoti klusas un mierīgas vietas, ļoti atvērtas vietas, bet var būt arī diezgan rosīgi. Vienlaikus mums nav arī jāpieņem, ka konkrētajā dienā šīs ģimenes mērķis noteikti ir muzejā izstādītā māksla; svarīgs ir fakts, ka tā vienkārši ir skaista vieta, kur pabūt kopā. Tātad mēs muzeju uzlūkojam ne tikai kā mākslas un dažādu objektu konservētāju, bet arī kā publisku institūciju, zināmu centru, kas cilvēkiem šķiet pieejams un viņiem atvērts. Tie ir daži no veidiem, kādos mēs strādājam ar autiskā spektra cilvēkiem. Mēs esam strādājuši ar spektra cilvēkiem, kuriem atbalsts nepieciešams dažādās pakāpēs ‒no nopietnas palīdzības līdz gandrīz pilnīgai patstāvībai.
Mēs veicām pētījumu [2017. gadā pēc neirobiologa Bruno Vikera iniciatīvas ‒ red.], kurā izmantojām skatiena izsekošanas tehnoloģiju, lai labāk izprastu pieaugušu augsti funkcionējošu autiskā spektra cilvēku intereses centrus, un konstatējām, ka, salīdzinot ar neirotipiskajiem pētījuma dalībniekiem, vērojamas nozīmīgas atšķirības. Gaidāmajā pētījuma publikācijā būs iekļauti šie dati un secinājumi, kas, cerams, ļaus mums visiem labāk izprast pieaugušu AST skartu cilvēku atšķirīgo uztveres pieredzi un emocionālos mehānismus, kas to iespaido. Spektra cilvēku vidū mēs vērojām lielu dažādību attiecībā uz to, kas pirmkārt piesaista viņu skatienu un kādu informāciju viņi mēdz meklēt, un tas nozīmē, ka dažādiem skatītājiem šajā ziņā ir dažāda skaidri iezīmēta specializācija. Viņi pat var mums mācīt no jauna paraudzīties uz mākslu, ko mēs paši savos muzejos uzlūkojam kā kaut ko pašsaprotamu.
Vai jūs nepastāstītu sīkāk par šīm konkrētajām uztveres atšķirībām?
Tas atkarīgs no katra indivīda. Kad pētījumi tiks publicēti, es ar lielāko prieku dalīšos to secinājumos, taču pati pirmā no pētījumiem gūtā informācija, kas man šķita ļoti vērtīga, liecina, ka atsevišķiem cilvēkiem acs pievēršas tādiem mākslas darba sektoriem, kas vairumam cilvēku, visticamāk, nekalpotu par dabiskāko informācijas avotu. Cilvēki ar AST ļoti spilgti uztver tieši detaļas un viņiem piemīt daudz lielāka spēja iedziļināties mākslas darba smalkākajos sīkumos nekā, teiksim, neirotipiskam indivīdam, kurš parasti vispirms pievēršas kaut kam citam.
Cik ilgi šādā mākslas terapijas seansā cilvēki pievēršas vienam konkrētam mākslas darbam ‒ vienalga, grupā vai individuālā terapijas nodarbībā?
Tas atkarīgs no grupas enerģijas. Vairāk nekā gadu esmu strādājis attālināti un mēdzu sagatavot virtuālu muzeja apmeklējumu, kurā iekļauti pieci līdz septiņi darbi. Taču, atkarībā no grupas, no šo konkrēto cilvēku vajadzībām, tolerances un interesēm, mēs varam netikt tālāk par diviem mākslas darbiem ‒ jo pilnīgi iespējams, ka par kādu no darbiem tiek izrādīta liela kolektīvā interese; var gadīties arī kādi citi apstākļi, ko iepriekš paredzēt nav iespējams. Ik reizi, kad mēs iepazīstinām grupu ar kādu mākslas darbu, tas ir kā piedāvājums, kā uzaicinājums. Un mans uzdevums ir uztvert šo cilvēku interesi vai atraidījumu, viņu emocijas un viņu stāstus. Man jāsajūt, kurp viņi vēlas doties šajā kopībā vai dažādībā. Vai tas ir “Šis mani pilnīgi neuzrunā”, vai arī “Tas ir pats labākais, ko es šodien esmu redzējis”. Laiks, ko mēs pavadām viena mākslas darba sabiedrībā, var svārstīties: tās var būt piecas vai piecpadsmit minūtes, var būt vairāk vai mazāk. Gadās, ka mākslas darbs tiek uzņemts ar visai zemu enerģijas līmeni, un tad mēs vienkārši ejam tālāk. Un, šādi strādājot, mēs esam pateicīgi, ka mūsu rīcībā ir šāda, tēlaini izsakoties, tēlotājmākslas palete, ar kuras palīdzību mēs varam piesaistīt savu dalībnieku interesi citās jomās. Varbūt tā ir noteikta krāsa vai vēsturisks laikmets, varbūt mākslas virziens, tēma, vārds vai simbols. Mēs visi kopā iesoļojam nezināmajā un tad vērojam, kas no tā visa iznāks.
Ir arī citas aktivitātes, kas arī var būt terapeitiskas, kaut arī it kā nav pieskaitāmas mākslas terapijai. Piemēram, “lēnā māksla” ‒ lēnās skatīšanās vingrinājums, kad mēs aicinām, pat izaicinām cilvēkus pavadīt vairāk laika pie katra atsevišķā mākslas darba, jo zinām, ka vairumam ir tendence patērēt attēlus visai straujā tempā. Tāpēc mēs aicinām viņus pavadīt katra mākslas darba priekšā vismaz piecas minūtes un piefiksēt, kāda ir sajūta ‒ un tad papētīt, kas mainījies viņu uztverē un vērīgumā. Ko viņi pamana ‒ pirmkārt jau vizuālajā līmenī, bet arī pašu pārdzīvojumā, sajūtās? Ko viņi novēro paši sevī? Vai tā ir lielāka apzinātība, nosliece uz meditatīvu vai reflektīvu stāvokli? Ko tas mums dod, ja mēs pavadām vairāk laika pie katra mākslas darba? Vai tas atstāj pozitīvu ietekmi? Vai mēs pamanām, ka sākam just nemieru un vajadzību doties tālāk? Kā māksla mums palīdz pārvarēt šo nemieru?
Ir situācijas, kad māksla pati arī liek mums ciest ‒ tā var likt mums sajust dusmas un skumjas, arī bailes. Vai cilvēki mākslas darbos “ierauga paši sevi”?
Gandrīz vienmēr. Mums ir, šķiet, neizsmeļams krājums šādu gadījumu, kad cilvēki mākslā atrod stāstu paši par sevi.
Reizēm viņi atrod ārkārtīgi traumējošus stāstus. Reizēm ‒ ļoti vienkāršus, pat mīļus. Teiksim: “Šī telpa man atgādina manu istabu”, un tā tālāk. Un atkal, ja mēs gribam iztēloties ‒ ko mēs zinām par spoguļneironiem? Kas mums zināms par stimuliem, ko smadzenes saņem, mums vērojot lietas, ko nedarām mēs paši? Kā šī smadzeņu aktivitāte pēc tam piespaido mūsu neiroloģisko pieredzi? Tie jau atkal ir jautājumi, uz ko jāatbild ekspertiem. Ja mēs aplūkosim virkni portretu vai pašportretu, tad varam šajos darbos ieraudzīt arī paši sevi, taču šis process ir daudz, daudz sarežģītāks. Un cilvēki saskata paši sevi gan ļoti sarežģītā laikmetīgajā mākslā, gan ļoti vienkāršā vai krāsainā mākslā. Turklāt katru dienu tas var būt pilnīgi citādi. Taču kaut kas būtisks notiek šajā mirklī, kad viņi ierauga kaut ko pašu izdzīvotā un jūt, kā tas viņos atbalsojas. Un es teiktu, ka šādā brīdī arī mākslinieks droši vien gribētu zināt, ka viņš savu darbu ir paveicis ‒ ka viņa māksla cauri laikam un materiālam aizsniegusi kādu cilvēku citā laikā un vietā un atradusi viņā savu atbalsi.
Kādā mērā šādā pieredzējumā svarīgs paša mākslinieka stāsts ‒ tehnika, kādā viņš strādājis, periods, kādā viņš dzīvojis, konteksts, kādā viņš radījis konkrēto darbu?
Atkal jāsaka, ka tas atkarīgs no grupas sastāva. Pats mācību process ir brīnišķīga pieredze. Ja es strādāju kopā ar gidu vai pedagogu, cilvēku reakcija mēdz būt sajūta, ka viņiem paveicies ‒ viņiem ekskluzīvi veltīts šis laiks, zināšanas, kurās ar viņiem dalās, kopīgs ieejas punkts mākslas darbā. Citos gadījumos, tā kā es pats neesmu mākslas vēsturnieks un neesmu profesionāls gids, es mēdzu novirzīt uzsvaru no šī vēsturiskā konteksta. Es vienmēr sniedzu informāciju par pašu mākslinieku, periodu, materiāliem un darba tapšanas laiku, un, ja man ir zināšanas par kādu projektu, varbūt iezīmēju arī zināmu kontekstu. Piemēram, šopēcpusdien mēs aplūkosim dažus Matisa darbus, un mani īpaši saista šī tēma ‒ kā mākslinieki, kuri paši spiesti rēķināties ar savu iespēju robežām, pārvar šīs grūtības ar sava mākslinieciskā procesa palīdzību. Matisam bija jācīnās ar slimību, mūža beigās ‒ ar hronisku slimību, un mēs bieži raugāmies uz to no formas viedokļa: “Jā, viņš vairāk pievērsās papīra kolāžām un guašai...” Bet man patīk par to domāt kā par Matisa virzīšanos pretim veselībai, jo viņš ļāva savam radošajam procesam mainīties ‒ ļāva, lai šie apstākļi to iespaido. Tā ir tēma, kas mani vienmēr interesējusi ‒ saistība starp mākslinieka stāstu viņa veselības aspektā un to, kā tas varētu uzrunāt mūsu grupas dalībniekus.
Ļoti grūti iemācīt citam cilvēkam uz kaut ko skatīties. Kāds būtu jūsu, muzejā strādājoša mākslas terapeita ieteikums?
Es nekad nenostādītu sevi šādā pozīcijā ‒ neiedomātos, ka es varu kādam iemācīt skatīties uz mākslu. Man patīk domāt, ka es palīdzu radīt telpu, kurā cilvēki var ļaut, lai mainās veids, kādā viņi lietas uzlūko. Lai tas padziļinās – lai viņi var sevī izkopt lielāku spēju just zinātkāri attiecībā uz pašu izvēli, lai viņi spēj sajust empātiju, vērojot, kā citi skatās uz mākslu. Es īpaši uzsvērtu šo pēdējo punktu; kad tu esi vienā telpā ar citiem, kuri skatās un pārdomā to, ko redz, tas pievērš arī tavu uzmanību šīm detaļām vai šīm pārdomām. Un es domāju, ka tas maina arī to, kā mēs paši raugāmies uz mākslu. Taču pastāv arī zināma sakarība ar to, cik laika tiek pavadīts, skatoties uz mākslas darbu: jo ilgāk mēs uz to skatīsimies, jo vairāk mainīsies šis skatīšanās process un pārdzīvojums.
Vai jūsu rīcībā ir kādi dati par to, kāds procents no cilvēkiem, kuri piedalījušies MMFA terapijas sesijās, vēlāk atgriezušies kā vienkārši muzeja apmeklētāji ‒ nevis kā terapijas grupas dalībnieki? Es pieļauju, ka dažiem no viņiem mākslas terapijas sesija bija arī pirmā tikšanās ar muzeju.
Es izmantošu metaforu, ko esmu licis lietā jau iepriekš ‒ muzejā var iekļūt pa dažādiem ceļiem; tam ir daudzas un dažādas ieejas. Kad tu ienāc pa parādes durvīm un nonāc biļešu kases priekšā, tu sastopies ar visai klasisku muzeja apmeklējuma pieredzi. Kad tu ienāc pa izglītības durvīm vai pa durvīm, kas domātas skolu ekskursijām, tev ar muzeju veidojas atkal citas attiecības. Reizēm tieši šis variants kļūst par primāro atskaites punktu, jo piedāvā kaut ko līdzīgu kopienas sajūtai. Es, teiksim, esmu šeit ciešāk iesaistījies zināmā kopienā nekā tūrists vai mākslas mīļotājs, vai vienkārši cilvēks, kuru kaut kas interesē.
Muzejs nepretendē uz klīniskas pieredzes aizvietotāja statusu. Tas ir sabiedrotais ‒ radošs citu veselības aprūpes sfēru sabiedrotais. Taču kā zināmu pēcaprūpi es katram no dalībniekiem piedāvāju iespēju izvēlēties ceļu, kā viņi ‒ vai nu vieni, vai kopā ar ģimeni ‒ var atgriezties muzejā. Tās var būt biļetes uz izstādēm vai informācija par kolektīvo darbnīcu. Un mēs vienmēr novērojam, ka vismaz kaut kas no tā visa ir piesaistījis šo cilvēku uzmanību.
Bieži vien cilvēki, kuri piedalās mūsu grupās, saka, ka atgriežas muzejā pirmo reizi pēc ilgāka pārtraukuma. Vai arī viņi te bijuši tikai uz kādu noteiktu izstādi un nav pavadījuši daudz laika, aplūkojot pastāvīgās ekspozīcijas. Mēs savās grupās daudz laika pavadām tieši pastāvīgajās ekspozīcijās. Tātad viņu attiecības ar muzeju mainījušās tieši saistībā ar šo ieejas punktu. Mums ļoti paveicies, ka mums ir liels muzejs ‒ pieci paviljoni, kas izvietoti plašā muzeja teritorijā, un tā nu, izvēloties kādu konkrētu mākslas darbu un tēmu, mēs, iespējams, iepazīstinām cilvēkus ar kādu muzeja daļu, par kuras esamību viņi nav pat nojautuši. Ja kāds vai nu atklāj sev kaut ko pilnīgi jaunu, vai atgriežas muzejā pa citām durvīm, man ir sajūta, ka mēs savu darbu esam paveikuši.
Pandēmija mainījusi ‒ vai mainīs ‒ cilvēku attiecības, prioritātes, intereses, ikdienas paradumus, dzīvesveidu utt., nemaz nerunājot par milzīgo garīgās veselības krīzi, ko mēs jau vērojam daudzās pasaules daļās. Kā mūsu postpandēmijas sabiedrībā mainīsies muzejs un tā institucionālā loma?
Jūs pieskaraties jautājumam, kas, iespējams, muzejiem šobrīd ir pats aktuālākais; tas ir jautājums, ko mēs sev jau uzdodam ‒ kāda ir mūsu sociālā loma? Šis jautājums aplūkots caur daudzām un dažādām prizmām, arī domājot par inkluzivitāti un dažādību. Piemēram, mums Kanādā aizsāktas ļoti svarīgas iniciatīvas attiecībā uz to, ko mēs saucam par dekolonizāciju, pārstāvību uz sienām un galerijās, saglabāšanas un kolekciju veidošanas tradīcijām.
Es šajā jomā sadarbojos ar grupiņu kolēģu no dažādiem muzejiem, pārsvarā no Savienotajām Valstīm, un mēs sev uzdodam jautājumu ‒ vai muzejiem ir iespējas būt sagatavotiem un informētiem, piemēram, attiecībā uz traumu un tās sekām? Mēs sava muzeja nodaļās daudz darām, lai turpinātu izglītoties: mēs uzkrājam zināšanas par māksliniekiem un izstādēm, kuras veidojam. Mēs uzkrājam zināšanas par sabiedrības grupām, ar kurām strādājam ‒ vai nu tie būtu cilvēki ar autiskā spektra traucējumiem, vai gados vecāki cilvēki ar no tā izrietošām vajadzībām. Šī izglītošanās turpinās un izpaužas dažādās formās (ekspertu konsultācijas, papildus izglītības iespējas), un jautājums, uz ko mēs meklējam atbildi, ir ‒ vai mēs varam iekļaut arī psihologa apmācību? Ne jau, lai kļūtu par psihoterapeitiem kā tādiem; te runa ir par to, ka zināmas komandas mūsu muzejos saņemtu attiecīgu izglītību, lai gūtu kaut kādu pamata līmeņa izpratni par to, kā trauma iespaido cilvēka organismu, cilvēku kopienu un pašu indivīdu. Kā tas varētu palīdzēt mūsu praksei, centieniem atgriezties pie muzejiem kā potenciāli drošām vietām, kurp cilvēki var doties, lai atjaunotos, atklātu sevi it kā no jauna?
Viena no vienkāršākajām šāda veida iespējām muzejiem būtu palīdzēt labot to kaitējumu, ko mūsu koncentrēšanās spējai nodarījusi nepieciešamība kļūt par “virtuāliem pilsoņiem”, kuri veido attiecības caur zināmu pieredzējuma faksimilu. No jauna sastopot mākslas objektus (te tikpat labi varētu runāt arī par zinātnes un dabas muzejiem) reālajā dzīvē, mēs rodam kaut ko līdzīgu “pārstartēšanas” iespējai. Tā ir viena no visātrāk realizējamajām lietām, un tas arī vienkārši ir tieši tas, ar ko mēs vispār nodarbojamies.
Mūsu komandām nepieciešams piekļūt informācijai par to, kā pandēmija mūs ietekmējusi vispārīgā līmenī. Kā izskatās pašā vispārīgākajā līmenī traumēta sabiedrība? Kādas ir tās pazīmes, kurām mums būtu jāpievērš uzmanība? Kā mums pielāgot savus uzmanības apliecinājumus, savu viesmīlību, savu klātbūtni? Un kā šie paši instrumenti maina veidu, kā muzeja darbinieki palīdz cilvēkiem rūpēties citam par citu?
Muzeji tradicionāli bijuši iesaistīti paātrinātā, uz konkurenci orientētā un nemitīgā novatorisma procesā ‒ lai izdzīvotu un izcīnītu kaut kādu īpašu statusu. Tā rezultātā radušies daži visnotaļ neparasti piemēri (ieskaitot manu programmu) tam, uz ko muzejs ir spējīgs. Varbūt šī mums ir iespēja noskaidrot, ko varētu dot zināma tempa palēnināšana un kā tā varētu pozitīvi iespaidot gan cilvēkus, kuri muzeju apmeklē, gan tos, kuri te uzturas katru dienu, pildot savus darba pienākumus. Tā ir vēl viena iespēja, runājot par muzeja terapeitisko funkciju. Te runa nav tikai par apmeklētājiem; šai pieejai jāsniedz zināmas jaunas iespējas arī tiem, kuri atbildīgi par muzeja drošību, attīstības ceļu un virzienu meklēšanu, realizēšanu un pasniegšanu auditorijai. Arī šiem cilvēkiem nepieciešama iespēja mainīties.
Interesanti, ka medicīnai un mākslai ir kopīgas saknes. Tās abas cēlušās no maģijas. Hipokrats sauca medicīnu par tehnisku “mākslu”.
Tā tiešām ir. Nemaz ne tik tālā pagātnē mediķu apmācībā un medicīniskajās zināšanās tika iepītas arī humanitārās disciplīnas. Taču kaut kādā momentā mēs nolēmām, ka nošķirsim stāstu no iejaukšanās. Taču domāju, ka abās šī ceļa pusēs bijuši vērojami diezgan spēcīgi centieni vienai otru atklāt no jauna. Un ka mākslai, humanitārajām zinātnēm un medicīnai ir ievērojams potenciāls pozitīvi papildināt citai citu. Arī mediķiem sāp, arī veselības aprūpes profesionāļi cieš. Man liekas, ka tieši te var palīdzēt tā sauktais kultūras sektors, mūsu kultūras institūcijas, atgādinot cilvēkiem, kas viņi ir bijuši, un aicinot viņus pajautāt sev pašiem, par ko viņi vēlas kļūt. Mums šai laikā nācies no jauna sev formulēt vai atcerēties, kas ir baudījums. Un, runājot par to, cik sarežģītas ir tās dažādās problēmas, ar ko saduras cilvēki, un kā šajā ziņā var palīdzēt māksla, neaizmirsīsim, ka tā ir dziļi saistīta arī ar prieku un baudījumu. Un ka mums nepieciešams to steidzami iekļaut visā pārējā, ar ko mēs savā dzīvē nodarbojamies.
Daži zinātniski pētījumi mākslas radīšanas procesu saista ar dopamīna līmeņa celšanos; tā ir viela, kas saistīta ar mīlestības, baudas un iekāres jūtām. Māksla pat spēj imitēt fizisko iemīlēšanās stāvokļa sajūtu. Noslēdzot šo sarunu ‒ kāpēc komunikācija ar mākslas starpniecību ir tik īpaša?
Komunikācija ar mākslas starpniecību ļauj mums šķērsot tiltus situācijās, kad verbālās saziņas un citu valodas formu iespējas var izrādīties ierobežotas. Tāpat mākslai piemīt spēja ietvert sevī tik sarežģītus līmeņus, kādi nav pieejami vārdiem, kurus es šobrīd izrunāju. Attēla radīšana, līnijas novilkšana, kolāžas veidošana vai apveidu piešķiršana ‒ visām šīm darbībām ir iespējams vienlaicīgi iekļaut sevī vairākas atšķirīgas nozīmes. Turpretim vārdi, ko es šobrīd cenšos tik rūpīgi izvēlēties, ideju izteic daudz lineārākā veidā. Un cilvēkam, kurš cieš ‒ mēs visi ciešam, jo tas pieder pie cilvēciskās eksistences ‒, bieži vien ir liels atvieglojums sajust, ka šo komplicētību iespējams kaut kādā veidā izpaust. Līdz tam cilvēks varbūt pastāvīgi juties iegrožots, jo viņam jāmēģina vārdos paskaidrot, kas īsti ar viņu notiek; turpretim māksla spēj eksistēt ārpus cilvēka, vienlaikus šajā sarežģītībā vēl joprojām paliekot piederīga tieši viņam.
*Helēnas Čaterdži muzeoloģiskais pētījums pievēršas kultūras pieredzējumu iespaidu uz veselību, labklājību un izglītību. Zinātniece par šo tēmu publicējusi vairākus žurnāla rakstus un trīs grāmatas: “Touch in Museums” (2008, Ashgate), “Museums, Health and Well-being” (2013, Ashgate) un “Engaging the Senses: Object-Based Learning in Higher Education” (2015, Routledge); viņas sadarbības partneri ir vairāki muzeji, kā arī veselības un sociālās aprūpes organizācijas. 2015. gadā Helēna Čaterdži nodibināja Anglijas Mākslas padomes finansēto Nacionālo muzeju, veselības un veselīguma savienību.
