Ielaist sevī mākslas darbu
Kā skatīties mākslu
Lote Vilma Vītiņa*
Kādā sarunā man tika jautāts – kā māksla ietekmē to, kā es rakstu un vai tā vispār ir? Par to domājot, atcerējos klusās dabas uzstādījumus rozīšos, kāda modeļa trapecveida muskuli, tonālās attiecības starp debesīm un māju, pārdomas par to, cik ilgi nepieciešams raudzīties uz mākslas darbu, lai tas pilnībā iesūktos manī iekšā. Domāju, ka tieši šī mācīšanās vērot man ir palīdzējusi ieraudzīt to, kas notiek man apkārt, pamanīt detaļas, novērot pašai savas sajūtas un domas, lai tās varētu pierakstīt vai uzzīmēt. Kādas lietas studēšana ir tāda kā nemitīga precizēšana. Tu vēro un precizē, līdz kamēr atveidojums atbilst un apmierina. Vai arī dusmojies, jo tas nav bijis tavos spēkos – uz lapas redzamais veidojums nelāgi kontrastē ar priekšā esošo daili.
Mākslas darba satikšana
Bija laiks, kad centos apzināti būt klātesoša. Savā maksimālismā, protams, centos to darīt nepārtraukti, kas manā gadījumā tomēr izrādījās neiespējami, lai kā es sevi iztēlotos par mūku, kas mīt akmens alā un pārtiek no plikām nātrēm. Bet, nodarbinot sevi ar šo praksi, ievēroju, ka mainās manas attiecības ar mākslas darbiem.
Es vairs tiem nemetu ātrus skatienus slīdot cauri galerijai. Es stāvēju ilgstoši pie katra darba un ielaidu to sevī. Es centos uz brīdi nedomāt vispār, tikai vērot – vērot katru darba gabaliņu, niansi, izjust tā iedarbību uz sevi. Tā bija tāda godīgu attiecību veidošana ar mākslas darbu. Un māksla mani pārstāja tā satraukt kā iepriekš – tādi jautājumi, kā: vai es to saprotu, vai nesaprotu, vai es palaižu garām kādas gudras, ieslēptas atsauces, vai es esmu pārāk stulba priekš šī darba vai izstādes. Es centos to visu palaist vaļā, lai uz brīdi varētu stāvēt aci pret aci ar mākslas darbu. Un varbūt reizēm es secināju, nē, šeit es neko nejūtu, neuztveru, bet citreiz mana un mākslas darba pasaule saplūda. Man atklājās šis darbs, un es atklājos tam. Tādā veidā mums izveidojās personiskas attiecības. Problemātiski tas kļuva tikai tad, kad nonācu Berlīnes muzejos un tur apskatāmo darbu bija tik daudz, ka ar katru izveidot sarunu likās vienkārši neiespējami. Šai informācijas uztverei ir kaut kāds savs limits, kad tev vienkārši vairs neiet iekšā nekas un vajag iziet paelpot svaigu gaisu, paskatīties uz mākoni, krūmu un garāmgājēju. Bet beidzot man šķita, ka es varu būt godīga pret mākslu.
Tas ir tāds kā skatīšanās treniņš. Jo vairāk mākslas tu skaties, jo vairāk izbaudi skatīšanos. Jo ilgāk apgūsti šo valodu, jo vairāk no tās vari iegūt.
Saruna ar Paulu
Nesen es izklaidējos sarunājoties ar Paula Klē gleznām. Skatījos viņa darbus nelielā, oranžā grāmatā. Tā bija kā tāda spēle, vērot krāsas laukumiņus un katrai krāsai atrast atbilstošu sajūtu vai atsauci. Šeit lasāmi mūsu sarunas pieraksti:
zaļais
naivs
cerību pilns
pelēkais
atturīgs mierīgs
zilais
skumjš kā lietus siena
sarkans
kā karsta mēle
kā degoša āda
vēlme
grūti nošķirama
no dusmām
dzeltenais
tukšs
nedzīvs
bez līdzjūtības
kā saules svīšana
brūnais
kā zirgs
brūnais
kā āda
brūnais
kā sarūsējusi muca
brūnais
kā duļķains ūdens
aizmirsta peļķe
oranžais
kā augļa miza
kā gliemežvāka rieva
pelēkbrūns
kā vientuļa ala
mitra un nolemta
Plivinos zilajās debesīs mēļā kleitā
Man liekas nozīmīgi tas, kādas personiskas asociācijas mākslas darbs mūsos rada. Kādas nozīmes vai sajūtas pārklājas ar to, ko pati tajā brīdī izdzīvoju, pārdzīvoju, par ko domāju. Šāds mākslas darbs, uzradies īstajā laikā, spēji var kļūt man nozīmīgs. Diezgan grūti man sokas ar dažādiem konceptuāliem darbiem, darbiem, kuri ir tāds kā pētījums vai ļoti smalki izdomāta prāta spēle. Es nereti pret tiem jūtu cieņu, taču arī distanci. Reizēm gan tas liekas arī noderīgi, lai pakustinātu smadzenes – kā risinot matemātikas vienādojumus. Izteiktāk mani uzrunā tēli, krāsas, vizuālā valoda, lietas, kuras varu uztvert drīzāk intuitīvi. Domāju, ka tas vienkārši ir veids, kādā es spēju labāk uztvert informāciju, kaut kas man jau iedots un raksturīgs.
Arvien vairāk mani interesē iztēle. Mākslas darba vērošana ir daļa no šīs iztēles pasaules veidošanas. Es iepazīstos ar kāda mākslinieka darbu, un no tā brīža šis darbs paliek manā iztēlē un kļūst par vienu no veidiem, kā es varu skatīties uz pasauli. Kā es to varu izjust un piedzīvot. Kā es varu pamanīt lietas. Tas rada tādu kā lielāku jūtīgumu pret pasauli. Ja gleznā var redzēt, kāds ir meitenes vaigs – tas ir uzgleznots sārts, dzīvs, tāds, zem, kura pulsē asinis – es šo kvalitāti varu ieraudzīt arī dzīvē. Pamanīt ēnu, cik tā ir zila, virtuves galda ēna kaut kad vakarpusē, kad dienas darbi jau iet uz beigām. Vai varbūt atklāt, ka arī manī iekšā, kā tādā abstraktā gleznā slēpjas kādas noslēpumainas struktūras.
Ja es iztēlojos mīlestību, tad iztēlojos to kā Šagāla gleznā – mēs lidojam virs mazpilsētas, tu esi mani viegli satvēris, vai arī tu pieturi mani, kamēr plivinos zilajās debesīs mēļā kleitā, vai arī – tu jau ej prom, bet domās vēl sniedz man skūpstu (man rokās dzeltens puķu pušķītis). Ja es iztēlojos emociju, tad tie ir Rotko vibrējošie krāsu laukumi. Ja es domāju par dusmām un sāpēm, tad tās varbūt ir Pikaso lauztās figūras vai varbūt Haima Sutina uzšķērstais liellopa krūškurvis (ja nemaldos, mākslas vēstures stundā tika teikts, ka sarkanais gaļas gabals simbolizējot smirdīgo, sapuvušo Parīzi). Ja atsperīgā solī dodos uz kādu ballīti un austiņās skan hiphops, tad sevī jūtu Baskjā dauzonīgos triepienus un drudžainos, kustīgos ritmus.
Sainītis
Reizēm es izjūtu trauksmi no tā, ka nespēju kādam darbam piekļūt. Lai arī kādos veidos skatos – man trūkst informācijas vai iespēju. Es nevaru ieiet pa durvīm un jūtos stulbi. Bet reizēm tieši šādi darbi iespiežas atmiņā kā traki, tie kļūst par mīklu, par noslēpumu, tie rādās manās ikdienas gaitās, kaut kas par tiem atgādina, un es atkal atgriežos pie šīs mīklas. Ja mākslas darbā ir kāds tēls, es šos tēlus sāku ievērot sev apkārt. Un var gadīties, ka paiet vairāki gadi, līdz es kaut kā to darbu pēkšņi saprotu. Kaut vai pati priekš sevis, vai varbūt beidzot man ir radusies lielāka sapratne par kaut ko, vai arī es atrodu trūkstošo puzles gabaliņu, un ir tāds liels atvieglojums, un viss liekas skaisti – tik skaisti atrisināts. Kā tāds sainītis, kas nēsāts līdzi gadiem, un nu beidzot es to varu atvērt un ieraudzīt, kas tur iekšā slēpies.
Akmens
Vecmamma mani bērnībā veda uz muzeju, kurš smaržoja pēc gleznām, zem kājām klāja sarkanus samta paklājus un reibināja ar augstajiem griestiem. Rotājās ar seniem koku paneļiem un dekoratīviem augu elementiem. Muzejā redzamā glezniecība likās ļoti nepieejama, un glezniecība vispār man ilgi ir likusies nepieejama. Lielajam prasmīgumam un meistarībai piemīt kaut kas pārāk liels, pārāk neiespējams, lai varētu domāt, ka tam jebkādā veidā ir iespējams līdzināties, un šī sāpīgā sajūta man ir pavadījusi laikam jau visus manus rozīšu un mākslas akadēmijas mācību gadus kā pretīgs, smags, ļoti reālistiski uzgleznots akmens.
Kāda gan ir jēga gleznot, ja tu nekad nevarēsi izdarīt ko tādu kā Latūrs, vai Vermērs vai kāds cits no šiem māksliniekiem, kura grāmatas mums tika atrādītas gleznošanas stundas sākumā? Ja tu regulāri uzlūko ko tādu, ir grūti nejusties kā pilnīgai niecībai un neredzēt šādas mākslas priekšā savu absolūto vājumu. Atceros ainu, kā, gleznojot portretu, savu garo otu iesviežu šķībajā kartonā, tā, ka molberts nošūpojas un iztriecos ārā no gleznotavas, tik ļoti tas, ko spēju izdarīt es, atšķīrās no tā, ko varēja redzēt grāmatās. Un, diemžēl, man arī akūti pietrūka pazemības un spējas pacietīgi strādāt, lai mēģinātu ilgotajām spējām tuvoties. Šis iekšējais konflikts gan ir mazliet atrisinājies, kopš nolēmu, ka man nav sevi šausmīgi jāsatrauc ar reālistiski gleznotiem akmeņiem, un, ka tas nav nekas briesmīgs.
Atslēdziņa
Dažas lieliskas mākslas skatīšanās reizes man ir bijušas mazajās Rīgas galerijās “427” un “Low”. Galvenais triks ir saņemties pieiet pie paša mākslinieka (kurš parasti darbojas arī kā pats savas mākslas uzraugs un sargātājs) un sākt ar viņu sarunu (vēlams par izstādi). Šādā veidā samērā nepieejamas izstādes ir man atvērušās, kā treknas tulpes kādā flāmu klusās dabas gleznā.
Tu turies pie mākslinieka pirksta, un viņš tevi ved cauri savu domu gaiteņiem. Nozīmes saslēdzas, un tiek rasti daudzi jauni atradumi. Laikam vienīgo problēmu šeit izjūtu tajā, ka dažreiz mākslinieka tur nav, es nevaru atrast atslēdziņu, lai iekļūtu izstādē un neapmierināta sēžu aukstā galerijas stūrī. Rodas zināma vilšanās un nesaprašanās. Tomēr domāju, ka gidi, ekskursiju vadītāji, izpalīgi un citi mēdz sniegt ļoti vērtīgu pieredzi, un es bieži uz izstādēm eju kopā ar draugiem, jo diskusija par darbiem parasti sniedz vislielāko gandarījumu un aizraujošākos atklājumus. Sākumā katrs atsevišķi klusējot izvazājas pa izstādi, bet pēc kāda laika pieiet otram klāt un saka: “Nu?”, un tad otrs atbild: “Nuuu, varbūt tas un tas, un tas, bet šitie – es nezinu.” Un tad var sākt diskutēt, un katrs var otram atklāt kaut ko, ko ir ieraudzījis.
***
Jāsaka, ka paliek mazliet spocīgi tagad rakstot par izstādēm, un mēģinot atcerēties visus šos mākslas uztveres procesus, jo izstāžu telpas ir bijušas aizvērtas jau apmēram pusgadu. Domāt par to, ka mākslas darbam var pietuvoties un atklāt jaunas nianses un līmeņus, ka var attālināties un darbu vērot izstādes kontekstā. Ka var domās izjust materialitāti un redzēt to priekšā esošajā priekšmetā. Šobrīd mana mazā galerija ir telefonā, caurstaigājot Instagram balto galeriju. Mazos, kvadrātainos lodziņos ir skatāmi mākslas darbi – tas ir gandrīz kā skatīties ar tālskati – uz nelielu laukumiņu kaut kur tālu, tālu. Bet tas vismaz ir kaut kas.
* Autores ilustrācijas
