Kā sazināmies ar mākslu?
Skatīšanās un dalīšanās nozīmīgums
Kā mēs pieredzam mākslu? Kā to uztveram? Vai ejam uz mākslas telpu vieni vai kopā ar kādu? Kādas emocijas māksla rada? Un, ko pasākam ar mākslas piedāvāto pieredzi? Šos jautājumus un vēl citus vēlējāmies uzdot, veidojot nodarbību ciklu “Vientulībā ar mākslu”, ko es un Anda Kļaviņa novadījām septembra sākumā, atsaucoties Arterritory.com aicinājumam veidot tikšanos sēriju, kur fokuss būtu uz mākslas uztveri un tās terapeitisko lomu. Katra nodarbība notika vienā no Rīgā zināmām mākslas telpām – Kim? Laikmetīgās Mākslas centrā, kur tobrīd bija skatāma Sabīnes Verneres un Zentas Dzividzinskas/Sofijas Tūnas izstāde; Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja patstāvīgajā ekspozīcijā, kas veltīta “robežpārkāpēju” (1980./90. gadu) mākslai un ISSP galerijā, kur notika Voldemāra Johansona izstāde “Vētra neredz krāsu”. Jāsaka, ar šīm nodarbībām mūsu mērķis bija nevis veikt terapiju (jo nekādā gadījumā neesam šīs jomas pārstāves), bet gan drīzāk pievēršanās mākslas raisītajām sajūtām, emocijām un idejām, radot iespēju nelielā grupā brīvi dalīties ar pieredzētajiem impulsiem, tā, iespējams, nonākot pie būtiskiem secinājumiem ne tikai par pašu mākslu, bet arī par sevi.
Skats no izstādes "Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā" Kim? laikmetīgās mākslas centrā
Skats no Sabīnes Verneres jaunāko darbu izstādes Kim? laikmetīgās mākslas centrā
Skats no nodarbības Kim? laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Anda Kļaviņa
Trīs nodarbību sērija lika arī mums, vadītājām aizdomāties par to, kā pieredzam mākslu un it īpaši, kā apstrādājam informāciju, kas ir pieredzēta? Kā to liekam lietā savā dzīvē? Kā spējam integrēt emocijas, kas rodas mākslas pieredzes laikā, tās nenoliedzot un neizslēdzot, bet gan ļaujot tām palīdzēt kļūt mums atvērtākiem un ziņkārīgākiem pret apkārtējo pasauli? Pret mākslu, it īpaši mūsdienu mākslu, bieži tiek vērsta negatīva reakcija: “es nesaprotu”, “man nepatīk”, “šis mani neuzrunā”, “šo pat mans bērns māk uztaisīt”, “šī ir slikta māksla” utml., ko varētu uzskatīt par tipisku pretaizsardzību attiecībā uz informāciju vai pieredzi, kas mums ir sveša un kurai nav iespējams uzreiz piekļūt jeb ar to konektēt (sarunāties). Mākslas darbu uztveršanai bieži ir nepieciešama iedziļināšanās, izpratne, zinātkāre, atvērts prāts un arī sava veida uzticēšanās. Daudz kas no šīs pieredzes šķiet biedējošs un neizprotams, tādēļ arī šajā tikšanās sērijā mēs lielu akcentu likām uz to, kā jūtamies un kādas emocijas piedzīvojam, kad sastopamies ar mākslu. Mākslas uztveres procesā ne vienmēr visas sajūtas var būt patīkamas vai pozitīvas, bieži iespējams izjust nepatiku vai trauksmi, vēlmi distancēties utml., bet tas nenozīmē, ka mākslas darbs ir slikts vai tam ir negatīva ietekme. Ja sabiedrībā tiek pieņemts, ka nesaprotamais, bailes raisošais, neērtais vai provokatīvais tiek izslēgts (aizkrāsots, aizliegts, izdzēsts utt.), tad nav arī vietas pārdomām, diskusijai, strīdiem un tādu pašsaprotamu emociju kā bailes vai dusmas izpratnei. Pēdējā laika diskusija par Kristiana Brektes sienas gleznojumu arī liek aizdomāties par šo jautājumu. Mākslas darbā attēlotais var raisīt netīkamas asociācijas (ne velti mākslas darbi strādā ar spēcīgiem, bieži vien simboliskiem tēliem un metaforām) vai atsaukt atmiņā kādas situācijas, kas ir saistītas ar uztvērēja pieredzi (arī nepatīkamu pieredzi) un tādējādi mākslas darba ietekme varbūt ir netieša, bet tā, iespējams, ir aizskārusi kādu dziļāku stīgu, uz ko skatītājam būtu jāvērš uzmanība.
Skats no nodarbības LNMM bibliotēkā. Foto: Anda Kļaviņa
Kā lielisks piemērs nodarbību ietvaros kalpoja “robežpārkāpēju” mākslas ekspozīcijas pieredzēšana. Grupas diskusijā atklājām, ka ir iespējams veidot ļoti atšķirīgus skatījumus uz noteiktu vēsturisku laika posmu. Daudziem “robežpārkāpēju” māksla nozīmē drosmīgus žestus, ekspresiju un arī eksperimentus, kas tiecas pretī pārmaiņu laikam – toreiz Padomju Savienības norieta posmā mākslinieki spēcīgi absorbēja tā laika garu un artikulēja to izteiksmīgos simbolos. Māksla nebaidījās būt “liela” gan burtiski (formātos), gan metaforiski (sapņojot par citādu pasauli un cilvēka vietu tajā). Toreiz pārmaiņas kas nesa arī zināmu apjukumu un bailes par nākotni, kas sasaucas arī ar šodien apkārt virmojošo noskaņu – pārmaiņām, kas nes nezināmo. Tomēr jaunākā paaudze, kas sevi saista ar mākslas dzīvi šodien tiecas nevis pēc spilgtiem žestiem (viņu valodā tie ietver agresiju), bet gan drīzāk meklē patvērumu klusākā estētikā un mākslas izpausmēs, kas novērtē intraverto un savrupo.
Skats no nodarbības ISSP gaerijā / Voldemāra Johansona izstādē "Vētra neredz krāsu / Storm Sees No Colour". Foto: Anda Kļaviņa
Nodarboties ar mākslu var būt visai vientuļa nodarbe un līdz ar to arī mākslas skatīšanās var šķist domāta vienatnei. Es pati eju uz izstādēm viena un arī citi bieži piekopj šo praksi, bet, izrādās, mākslas būtība bieži piedzīvo sevi tieši brīdī, kad dalāmies - sarunā vai diskusijā. Tas, par ko visbiežāk māksla ir un, kas tā var būt, atklājas sociālā interakcijā – brīdī, kas to pārrunājam ar draugu vai kolēģi, kad to izrunājam pie dzēriena pie vakariņām pēc izstādes apskatīšanās. Kādēļ gan māksla bieži tiek piedzīvota tikai vienā veidā? Kādēļ mēs nevarētu dalīties ar piedzīvotajām emocijām, tās izspēlējot pēc izstādes apskatīšanās, teiksim uzrakstot vai uzzīmējot? Un it īpaši veltot kādu stundu sarunai, lai saprastu savus un citu iespaidus, kā arī radītu augsni vēlmei skatīties un izprast vairāk.
Izrādās, mākslas būtība bieži piedzīvo sevi tieši brīdī, kad dalāmies - sarunā vai diskusijā.
Pēc filozofa Imanuela Kanta domām, spēja spriest par skaisto (gaume) paredz autonomu prātu. “Gaumei ir jābūt savai paša spējai, to nevar iemācīties, atdarinot citus.” Uztverot mākslu, mūsos vienlīdz aktīvi darbojas gan iztēle, gan sapratne. Kants saka, ka tās iesaistās savstarpējā rotaļā. Šīs ‘rotaļas’ iznākums ir estētiskas idejas. “Estētiska ideja ir tāds iztēles priekšstats, kas pamudina uz saspringtu domāšanu, kaut arī neviena noteikta doma ,t.i., jēdziens nevar būt tam adekvāta, un tāpēc neviena valoda nevar pilnīgi aptvert un padarīt saprotamu šo jēdzienu.” Sarunās ar citiem mēs šķetinām mākslas darba rosinātās estētiskās idejas. “Gaumes attīstīšana paģēr sabiedrību.” Runājot mēs ‘aktivizējam’ mākslas darbu.
Kad uzzīmēju lielu kukaini, kurš īstenībā bija domāts bērns autiņos, man tas lika aizdomāties par daudz, daudz ko vairāk, nevis tikai mātes un bērna fotogrāfiju, kura mani uzrunāja fotogrāfei Zentai Dzividzinskai veltītajā izstādē.
No nesenās pieredzes mākslas terapijā es aizņēmos dažus instrumentus, kas man pašai ir palīdzējuši pieredzēt mākslu daudz spēcīgāk un tiešāk, nekā savu profesionālo, jau ierasto rāmju ietvaros. Nesen esmu sākusi zīmēt vai pierakstīt savas sajūtas pēc tam, kad esmu bijusi izstādē – tā var būt kā refleksija par konkrētu mākslas darbu vai par izstādi kopumā, par kaut ko, kas mani ir aizkustinājis vai tieši pretēji – kaitinājis. Iespējams, sākumā nav saprotams, par ko tieši ir runa. Kā atklājām “Vientulībā ar mākslu” nodarbībās, vislabāk ar šo pieredzi ir dalīties ar citiem. Kad es uzzīmēju lielu kukaini, kurš īstenībā bija domāts bērns autiņos, man tas lika aizdomāties par daudz, daudz ko vairāk, nevis tikai mātes un bērna fotogrāfiju, kura mani uzrunāja fotogrāfei Zentai Dzividzinskai veltītajā izstādē. Skatoties Voldemāra Johansona darbus, kāds no mūsu grupas uzzīmēja ainavu, kas no konkrēta attēla ar kokiem un tiltu tālumā lēnām izzūd jeb pazūd nekonkrētībā, - tā mums rosināja aizrunāties par globālās sasilšanas procesiem kā pārmaiņām, kas papildus drūmajai nākotnes noskaņai pievienoja vēl arī citus aspektus. Tur ienāca moments ziņkārības. Ir, protams, grūti izprast, kā mākslas izstāde iedarbojas uz skatītāju. Bieži tai var būt pretējs iespaids, kādu esam vēlējušies. Iespējams, mākslinieka vēstījums uzreiz nenolasās. Varbūt tas nokļūst līdz skatītājam vēlāk, pakāpeniski. Taču iespēja pievērsties tam, ko esam redzējuši pēc izstādes/mākslas darba apskates, dod iespēju reflektēt dziļāk, – klausoties, daloties, diskutējot, formulējot un precizējot ir iespējams sadzirdēt sevi un citus vairāk un izaicināt esošus priekšstatus vai stereotipus par to, ko zinām un redzam. Iespējams, kādam pēc tam rodas vēl daudz jautājumu, kurus apcerēt; kādam “lietas” top skaidrākas. Vienam tas ilgst dažas dienas, citam vairākus gadus. Lai vai kāds šis process būtu, ir liela cerība, ka “aizsargmūri” pret mākslu ir nedaudz grauti un būs atvērtāks prāts paskatīties uz nesaprotamo no dažādiem skatu punktiem.
