Pārvērst traumatiskos tēlus projektā
Aņa Slobožaņina no Pēterburgas stāsta par to, kā reizēm bailes kļūst par interesantu tēmu mākslai
Aņas Slobožaņinas – Pēterburgas Mākslas un rūpniecības akadēmijas nesenās absolventes – darbi piesaista ar smalku, ne līdz galam izteiktu emocionalitāti un jau ir izstādīti Pēterburgā, Arhangeļskā un Maskavā. Mākslinieces pamatmateriāls ir biskvītpocelāns, un viņa spēj to pārvērst par lielām lāsēm vai asarām, punktētiem dažāda izmēra traukiem vai smalku ādiņu, kas noklāj priekšmetus uz galda virsmas.
Ekspozīcijas “Tas ir tikai šķidrums tas nav tikai šķidrums” fragments. 2021
Kādreizējās rūpnīcas “Sovetskaya zvezda” dzīlēs, kur atrodas “Mastelereya” – tā sauc darbnīcu ar jaunu mufeļkrāsni, ko apdzīvo mākslinieki Aņa Slobožaņina un Matvejs Koročkins, –, pavisam nesen tika realizēts viņas jaunais projekts “Tas ir tikai šķidrums tas nav tikai šķidrums”. Mazas gaišas istabas vidū burbuļoja strūklaciņa, teju vai ar katolisku ritualitāti no keramikas rokas izliekuma izšļākdama tumši sarkanu šķidrumu. Kā izrādās, tas ir veids, kā māksliniece atbrīvosies no iepriekšējām bailēm, drosmīgs mēģinājums pārtulkot visiem saprotamā mākslā lietas, kurās nesen bijis grūti atzīties pat pašai sev. Intervija ar Aņu izvērtās stāstā pirmajā personā par radošo un personisko pieredzi, par pasaules taustāmību un mākslas spēju reizēm sniegt gana terapeitisku efektu.
Aņa Slobožaņina izstādē “Pūrs” (Приданое) Arhangeļskā 2020
A.S. Gana bieži mani dēvē par “keramiķi”. Aptuveni pirms gada es formulēju, ka esmu “multimediju māksliniece”. Liekas, tā par sevi patlaban saka praktiski visi, taču man patīk strādāt ar dažādiem medijiem atkarībā no projekta, izmēģināt ko jaunu un vienlaikus sev organisku. Ilgu laiku man bija svarīgi iziet no keramiķes ampluā – es centos atkāpties no keramikas un speciāli ar to nenodarboties. Taču tagad, ja ilgi neesmu veidojusi, es nejūtos savā ādā.
Veidošana ir terapeitisks process, kurā ir svarīgs pat pats kustības atkārtojums. Ja kas nogājis greizi vai nepatīk forma, izveidoto var iznīcināt, taču tas nav pārāk patīkami, jo esmu taču ilgi strādājusi. Tagad esmu nonākusi pie tā, ka vairs nenožēloju un mierīgi varētu iznīcināt (norāda uz trauku no sērijas “Touch”), piemēram, šo. Es varu strādāt ar telpu un nebaidos no lieliem apmēriem, taču man patiešām patīk šīs “visums sīkumos”.
Trauku sērija “Klosteris”. Kolekcijas tapšanu iedvesmojušas ceļojuma laikā redzētās Krievijas X–XII gs. baznīcas
Tā sanācis, ka man ļoti svarīga ir priekšmetu un pasaules taustāmība, bet porcelāns ir vienkārši apdullinoši taktils! Tas iegaumē katru pirkstu nospiedumu, tā “miesa” ir pavisam citāda. Trauslums ir drīzāk stereotips, jo nav izturīgāka materiāla. Var izveidot taureņa spārnu ar dzīsliņām, kas neizdzisīs, kad tam pieskarsies. Porcelāns ir pašpietiekams, tas var pastāvēt vienkārši tāpat, tam neko nevajag, nekādas glazūras.
Pirms trim gadiem man radās vēlme saprast, kāpēc es tik daudz strādāju ar krievu tautas tēmu, kas mani tik spēcīgi uzrunā. Projekts “Zaudētais” bija saistīts ar refleksiju par koka arhitektūru. Izstādē “Trausls” (Хрупкое) galerijā FFTN Pēterburgā galvenais tēls radās, apvienojot porcelāna matēto baltumu ar degušu koku. Pagaidām neesmu izdomājusi, kā vēl varētu salikt “pa plauktiņiem” savas idejas, tāpēc izmantoju vārdu “projekts” – bieži gadās, ka viens plūdeni izriet no otra.
To, ko varētu nosaukt par minimālismu, es pirmoreiz sajutu ziemā, klosterī Novgorodā – ļoti daudz baltā un mazi, melni arku lodziņi. No šīs sajūtas radās diplomdarbs – trauku sērija ar nosaukumu Monastery. Pēc tam es mēģināju notvert šo askētisma sajūtu arī kur citur. Man liekas, no tā manos darbos ienākusi tāda ziemeļnieciska tēma.
Instalācijas “Pūrs” fragments Arhangeļskā 2020
“Pūru” es pirmoreiz izrādīju pērnajā vasarā Arhangeļskā, un visas turpmākās vietas – Pēterburgas “Bertgolda centru” (Бертгольд-центр) un galeriju “Eritaž” (Эритаж) Maskavā – es salīdzināju ar gaišo, arkoto Viesnīcas sētas telpu Arhangeļskā. Pamatdaļa tapa apmēram divu nedēļu laikā mākslas rezidencē “Marinas sēta” [kas 2021. gadā iekļuvusi prēmijas “Inovācija” īsajā sarakstā nominācijā “Reģionālais projekts”].
Atminos, kā pusgadu iepriekš izdomāju projekta tēmu. Kad mācījos kora nodaļā mūzikas skolā, ļoti spēcīgu iespaidu – taisni līdz asarām – atstāja līgavas raudas, ko dziedājām klasiskā pārlikumā korim. Mūzika aizņem ļoti lielu manas dzīves daļu. Man bija 13 gadi un ļoti patika, ka nebija līdz galam skaidrs, par ko tiek dziedāts. Noslēpumainība, tāpat kā baznīcas mūzikā, aizķēra vēl vairāk, bet no atsevišķiem vārdiem, piemēram, “дитятко” (‘bērns’), vienkārši sprāga galva – man tie bija mūzikā paslēpto jūtu kvintesence. Ar šādu iesākumu es jau pusaudžu gados sāku interesēties par tautas mūziku: meklēju to tīmeklī, braucu uz koru festivāliem, man bija savi iemīļotie mūziķi, piemēram, Sergejs Starostins.
Instalācija “Pūrs” Arhangeļskā 2020
Pirms diviem gadiem es iepazinos ar Aņu Zlotko no “Marinas nama”, un mēs sarunājām, ka braukšu veidot projektu pie viņiem Čakolas ciemā. Es nebiju iepriekš bijusi Arhangeļskas rajonā, kaut kādas skices bija grūti saukt par projektu, bet man jau bija nosaukums – “Pūrs”. Mākslas rezidence atrodas ciema bibliotēkas ēkā, un tur es izlasīju daudz grāmatu par krievu folkloru ar paražu un rituālu aprakstiem. Gribēju apvienot savu bērnības interesi ar pētniecisku pieeju tēmai. Es iekļāvu projektā dziedāšanu un video, ar ko pirms tam nebiju strādājusi. Laikam terapeitiskums slēpjas tajā, ka tu saliec sev visu pa plauktiņiem – lai gan arī tagad nespēju atbildēt uz šo jautājumu.
Tas ir tikai šķidrums. Grafika. 2021
Projektā “Tas ir tikai šķidrums tas nav tikai šķidrums” es strādāju nevis ar porcelānu, bet keramiku. Projektā es cenšos pārvērst sev biedējošas tēmas par kaut ko bērnišķīgu un nenopietnu, mazinot patosu. Tie ir diezgan bērnišķi mediji – veidošana ar rokām, spilgti zīmējumi, nekā baisa. Reiz skolā mans solabiedrs sagrieza roku tā, ka asinis šļācās ar strūklu. Nebija bailīgi, tomēr es noģību, un kopš tā laika tā notika ikreiz – kad bija jānodod asinis no vēnas, es vienmēr ņēmu līdzi kādu draudzeni, termosu ar saldu tēju, brīdināju ārstus par savu dīvainību, taču vienalga tā bija ļoti nepatīkama kauna sajūta par to, ka visi redz tevi vāju.
Pirms dažiem gadiem es sāku pētīt, kas konkrēti mani biedē, – pamazām mēģināju ienākt šajā baiļu sajūtā, un tagad es zinu, kur spēju sevi pārvarēt un kur ne. Piemēram, pirms sešiem gadiem es nespēju skatīties Tarantino filmas, bet tagad man ļoti patīk. Agrāk es nesapratu, ka mana ģībšana ir saistīta ar roku un kāju vēnām. Neatceros, kā tieši dzima ideja pārvērst šos man traumatiskos tēlus projektā. Es pievērsos tādu mākslinieku pieredzei, kuri strādā ar ķermeniskuma tēmu, – pirmkārt, Kikijas Smitas darbiem. Šāds izteiksmes formāts man ļoti iepatikās – “Harija Poterā” bija bubulis – būtne, no kuras baidies, tāpēc tev par to jāpasmejas, neitralizējot bailes. Es ļoti kautrējos no šīs tēmas un man nepatika runāt par savu ģībšanu, bet šis projekts man palīdzēja.
Ekspozīcijas “Tas ir tikai šķidrums tas nav tikai šķidrums” fragments. 2021
Es atceros pagājušo gadu, un kopumā tas bija patīkams, bet, ja ņem vērā situāciju, man paveicās. Pavasarī līdz ar stingro lokdaunu mēs ar [vīru] Matveju aizbraucām uz Sestrorecku un nodzīvojām tur trīs mēnešus – tas bija ļoti forši! Mēs katru vakaru braucām ar velosipēdiem, pirmoreiz piecu sešu gadu laikā es sajutu pavasari – parasti tas ir sesijas laiks, visu laiku sēdi kaut kādā pagrabā, kaut ko dari un neievēro, kā viss saplaukst. Paralēli es Zūmā kārtoju diplomdarbu. Gada beigās, kad vairs nebija tik liela trauksme, mēs pārslimojām koronavīrusu vieglā formā, un tad es pārstāju justies kā cilvēks tumšā ūdenī, vairs nav baiļu nezināmā priekšā.
Ekspozīcijas “Tas ir tikai šķidrums tas nav tikai šķidrums” fragments. 2021
Man visu laiku liekas, ka manos darbos ir daudz eskeipisma, ka tas ir mēģinājums nolīst kaut kādā aliņā prom no reālās dzīves. Lai projekts realizētos, man parasti ir vajadzīgs kāds gadījums – sagatavēs vienmēr ir vismaz piecas idejas, taču es gaidu īsto brīdi, kad sajutīšu, kuru no tām veidošu. Praktiski gatavā veidā ir projekts, kas izaudzis no “Pūra”: tur ir video kā sapnis, un mans jaunais projekts būs par sapņiem. Gribu to parādīt mežā – nezinu, kā tas būs, bet es to redzu tieši mežā.
