Ko šobrīd dara mākslinieks? Haralds Jegodzienskis Tūrkalnē
Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem
Kaut šī brīža situācijā mūsu visu prioritāte ir rūpēties par savām ģimenēm, draugiem un līdzpilsoņiem, sabiedriskā dzīve ir paralizēta, muzeji, galerijas un kultūras institūcijas ir slēgtas, darbs un arī radošā dzirksts mūsos visos neapstājas. Gluži pretēji – šis ir laiks pašrefleksijai un jaunām, nākotnē vērstām idejām. Kaut arī mājās un pašizolācijā, mēs visi turpinām strādāt, domāt un just – gan mākslinieki, gan citi radošo institūciju pārstāvji un Arterritory.com. Kā savveida iedvesmas un savstarpējas solidaritātes – attālinātas kopā būšanas žestu, esam aizsākuši projektu “Ko šobrīd dara mākslinieks” - kā liecību tam, ka dzīve un kreativitāte neapstājas arī krīzes laikā.
Mākslinieks Haralds Jegodzienskis (Harald Jegodzienski) atsūtījis atbildes uz Arterritory.com jautājumiem.
Ko Tu šobrīd dari?
Mēs dzīvojam!
Grūta, taču visā visumā derīga uzdrīkstēšanās, pa vidu mēģinot noskaidrot jautājumus – ko vēl bez mūsu sabiedrības skaļās ikdienas čalas, kurā mēs esam (bijām līdz šim) šķietami neatsaucami ieausti – ko mums nozīmē patiesā dzīve. Vai mēs sevi identificējam ar mūsu ego, kas šajā pasaulē mēģina ļaut vaļu citus cilvēkus nerespektējošai caursišanās brīvībai, – vai mēs paši sevi atpazīstamam mūsu patiesajā brīvībā un virzāmies pa dzīves upi?
Tev ir recepte, kā izdzīvot laikā, kura raksturzīme ir sliktas ziņas?
Sekojot koka pirmtēlam, viņa saknes metaforiski varētu attēlot optimismu un pozitīvi apstiprinošus pieejas veidus, – tātad bez raizēm un bailēm, ar drosmi un priecīgu cerību gribēt ķerties klāt priekšā stāvošajiem uzdevumiem. Mūsu enerģija – mugurkauls – gluži tāpat “cēlusies” no universālās un pozitīvās dzīves nostājas un tās vārds ir... prieks. Caur šo priecīgo noskaņojumu koka augšgalā lapu veidojumi un augļi atveras formu skaistumam.
Ja tikai mazliet paspertu soli sāņus no šī koka “skaistuma”, tad varētu novērtēt organisma balansa un harmonijas izcilību – vienlaicīgi saglabājot savu cilvēcisko laimi. Caur šo apjausmu cilvēks atklātos pret visām būtnēm konsekventā secībā ar mīlestību piepildītā veidā, – vai tas būtu pret līdz-cilvēkiem, dzīvniekiem, augiem vai minerāliem; mīlestība – varenākais Visuma spēks. Šī mīlestības pilnā laimes-sajūta izplatījās pasaulē no iekšas uz āru un veidoja es-esamību, kā viena-esamības aspektu.
Katrā ziņā mums ir izvēle, vienlaicīgi varam uzmanību veltīt arī pretējam un... varētu, piemēram, (ļaut) sevi barot ar sliktajām ziņām, uztraukties, emocionāli censties atdarināt jebkurus risinājuma ieteikumus vai raižpilni sekot līdzi jebkurai tarkšķēšanai par kādu jaunu problēmas variantu.
Kas mums visiem būtu jādara, lai padarītu pasauli labāku - kādreiz, kad šis viss būs beidzies? Ir skaidrs, ka nekas vairs nebūs kā kādreiz. Vienlaikus katrā jaunā sākumā ir arī savveida maģija...
Es atzīstu, ka nāk par labu tas, ka šī krīze (grieķu val. – “izlemšana”/ “šķiršanās”) ir ievilkusies uz nenoteiktu laiku, tā ka mēs pamazām būsim spiesti noturēties, lūkojoties pēc līdz šim ierastā alternatīvām. Līdz ar to vecā, līdz šim brīdim tik ierastā gaita ir strikti apstādināta un līdz ar to ir liegta iespēja atkal nekavējoties ķerties pie vecajiem paraugiem.
Šis prieks, kas cēlies no augstāk aprakstītajām optimistiskajām pamatnostādnēm, šķiet, ir vislabākais instrumentārijs, lai tiktu galā ar jauni-neparasto laiku un, to iepazīstot, rastu risinājumus. Šī (dziļā) krīze, šķiet vēlas mūsos ieinstalēt kolektīvu, protams, arvien pastiprinātu uzmanību, lai mums traucētu... dzīvot. Piedzīvot kā tas/tā, viņš/viņa spēj enerģiski izšķirties par kaut ko, – šī vārda sākotnējā (grieķu val.) nozīmē.
Vai varētu būt tā, ka Covid 19 mūsu dzīvi piespiedu kārtā ir iegrozījis virzienā, uz kuru tā vai tā dzīve būtu mainījusies? Vai cilvēku civilizācija nav pārāk blīva, pārāk ātra un pārkairināta un vai tai nepiemīt ekstrēma tendence attīstīties virzienā, kurā nākotne vairs nevarētu attīstīties?
Mēs (līdz šim) uzlūkojām nākotni, spriežot lielākoties tikai pēc briesmām un problēmām, kas mūs skar šobrīd. Pēc “korona” mēs būsim piepildīti ar baiļu laimīgu pārvarēšanu. Mēs varēsim atcerēties par ļoti intensīvu kolektīvo pieredzi, kas būs ģenerējusies no sava veida “būt citam/jaunam” iekšienes. Vecās pasaules mehānismi, šķiet, vairs nepilda savu uzdevumu un nedarbojas, taču pēc pandēmijas atcelšanas impulsi no globāli piedzīvotā krīzes laika tiks pārnesti uz jauno dzīvi; pie tam ar izpratni, ka caur mainītiem cerību paraugiem, caur patiesā uztveršanu un patiesā savienošanu ar apkārtējo vidi var dzimt būtiskas pārmaiņas. Kas tā ir par izziņu: jauna veida bacilis kā sabiedrības attīstības paātrinātājs! Un jautājumā minētā tuvojošās pasaules maģija būs cieņa pret atturēšanos un darbībām, kam piešķirti bezaizspriedumu novērojumi, – no kuriem mēs mācīsimies kvalitatīvāk veidot vienotību ar Visu.
Mākslas un kultūras telpa ir viena no tām jomām, kuras šī krīze skārusi ļoti skarbi. Kāda mācība, ko tā mums devusi nākotnē? Kāda, tavuprāt, ir mācība, ko tā mums devusi nākotnē?
Ko gan nozīmē mākslas un kultūras joma? Vai ar to ir domāts uzņēmums, līdzīgs ekonomiski ienesīgai rūpnīcai vai arī “māksla” un “kultūra” vēlas nozīmēt kopā salasītus jēdzienus, kuru fokusam liek uzzibsnīt mežonīgā cilvēka radošuma potences uzplūdumā? Ierastā biznesa darījumu kustība un izturēšanās uz brīdi ir iesaldēta. Pretī šāda veida šoka sastingumam tajā pašā (krīzes) laikā tomēr rodas brīnišķīgs radošums visās cilvēku dzīves izpausmes jomās, – acīmredzami un ar prieku, tas pilnīgi visiem ir pieejams un tiek nodots praktiskā vai garīgā pielietojumā.
Ir zudusi vajadzība pēc mākslas uzņēmuma radītā iepakošanas un pakošanas materiāla ar “skaistām” lentēm. Nu mēs visi varam skatīties ziņkārīgi kā bērni, kuru vēlme veidot dzīvo Katrā no mums un grib atklāties mūsu līdz-cilvēkiem, – tas viss notiek spontāni, iztiekot bez līdz šai dienai ērti iekārtota, uz tirgu vērsta uzņēmuma reglamenta vai norādēm. Varbūt dzīve pieprasa pavisam citas radošas tieksmes, nekā ierasts, lai visām būtnēm jaunajā laikā varētu ģenerēt atbildības apziņu un līdz ar to atbildes?
***
Latvijā dzīvojošais vācu mākslinieks Haralds Jegodzienskis savu radošo darbību attīstījis glezniecībā, tēlniecībā un fotogrāfijā, kā arī dzejā. Mākslinieks sarīkojis vairāk nekā 20 personālizstādes, kā arī piedalījies daudzās grupu izstādēs Vācijā, Latvijā, Luksemburgā, Šveicē, Nīderlandē, Čehijā, Austrijā, Lielbritānijā, Jaunzēlandē un citviet.
