Foto

Ko šobrīd dara mākslinieks? Andris Vītoliņš Rīgā

Arterritory.com

08.04.2020

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Kaut šī brīža situācijā mūsu visu prioritāte ir rūpēties par savām ģimenēm, draugiem un līdzpilsoņiem, sabiedriskā dzīve ir paralizēta, muzeji, galerijas un kultūras institūcijas ir slēgtas, darbs un arī radošā dzirksts mūsos visos neapstājas. Gluži pretēji – šis ir laiks pašrefleksijai un jaunām, nākotnē vērstām idejām. Kaut arī mājās un pašizolācijā, mēs visi turpinām strādāt, domāt un just – gan mākslinieki, gan citi radošo institūciju pārstāvji un Arterritory.com. Kā savveida iedvesmas un savstarpējas solidaritātes – attālinātas kopā būšanas žestu, esam aizsākuši projektu "Ko šobrīd dara mākslinieks" - kā liecību tam, ka dzīve un kreativitāte neapstājas arī krīzes laikā. 

Mākslinieks Andris Vītoliņš atsūtījis atbildes uz Arterritory.com jautājumiem:

Ko Tu šobrīd dari?

Katru rītu es ap pulksten 9:00 eju uz darbnīcu un mierīgi strādāju. Tur es gan gleznoju, gan daru ar Mākslas akadēmiju saistītās lietas, jo šobrīd akadēmija nav nogājusi kādā pagrīdē, bet aktīvi turpina darboties attālināti. Pirmās dienas mums gan bija intensīvākās, jo vajadzēja uzbūvēt pilnīgi jaunu sistēmu darbam no mājām veselai institūcijai. Bet nu jau lēnām viss nostabilizējas, cilvēki adaptējas. Kopumā ir sajūta, ka paliek vairāk brīva laika, jo vienatnē ir vieglāk koncentrēties. Arī valsts institūcijas pagaidām ir pārstājušas ģenerēt visādas sadomātas aktivitātes un dzīvi izniekojošas sapulces. Paralēli es pa brīdim pieskatu dēlēnu, kas labprāt “izdemolē” man darbnīcu.

Attālināti uzraugu arī sakopšanas darbus Vāgnera ielā 3 (tur top Mākslas Akadēmijas jaunā galerija), ko ceram paveikt līdz jūnija sākumam. Tā ir daļa no aktivitātēm, ko LMA īstenos EU4ART Mākslas augstskolu konsorcija ietvaros. Latvijas mākslas videi būs arī kāda priecīga vēsts - pandēmijas beigšanos varēsim nosvinēt ar jaunas institūcijas atvēršanu.

Vēl esmu ievērojis, ka darbnīcā fiziski iznāk daudz mazāk staigāt, tāpēc vakarpusē cenšos aizbraukt uz mežu izvēdināt prātu un noskriet dažus kilometrus.

Tev ir recepte, kā izdzīvot laikā, kura raksturzīme ir sliktas ziņas?

Mēs visi esam pieauguši cilvēki, un tas nozīmē, ka informāciju jāspēj filtrēt. Cilvēkam ar savu garīgo pasauli ir jāprot strādāt tāpat kā ar fizisko ķermeni. Iespējams, māksliniekiem pret sliktām ziņām ir lielāka imunitāte, jo, bieži vien, radot izstādes, ikdienā nākas sastapties ar kriticismu. Es šai situācijā neko sliktu nesaredzu. Tas, kas pasaulē patreiz notiek, ir daļa no civilizācijas evolūcijas cikla, kas mums jāpiedzīvo.

Kas mums visiem būtu jādara, lai padarītu pasauli labāku - kādreiz, kad šis viss būs beidzies? Ir skaidrs, ka nekas vairs nebūs kā kādreiz. Vienlaikus katrā jaunā sākumā ir savveida maģija...

Domāt un apzināties sevi, lai nesanāk tā, ka mēs kosmosu piesārņojam ar pašradītu idiotismu. Ar to es saprotu aktivitātes dažādās jomās - vienalga, vai tas ir valsts darbs vai mākslas darbu radīšana, vai arī muldēšana internetā. Valsts līmenī šī būtu īstā reize, kad varētu samazināt birokrātiju. Vēl pirms divām nedēļām man atnesa parakstīt kādu līgumu par 40 euro lielu summu - to apstiprināja četri zīmogi un pieci paraksti! Iedomājaties, cik ilgi šāds papīra gabals bija pa Rīgu vazājies. Tagad lēmumi būs jāpieņem ārpus kastītes domāšanas, un šī ir lieliska izdevība.

Mākslas un kultūras telpa ir viena no tām jomām, kuras šī krīze skārusi ļoti skarbi. Kāda, tavuprāt, ir mācība, ko tā mums devusi nākotnē?

Pirmkārt, mēs redzam smagas sekas tuvredzīgajai Latvijas kultūrpolitikai, kas beidzamos 10 gados tika realizēta mūsu valstī. Mākslīgi izveidotais disbalanss nozarē, kur viss kultūrpolitikas finansējums tika virzīts uz pulcēšanos baros, uz masveida amatierkultūras atbalstu, nu nes rūgtus augļus. Vizuālā māksla un dizains līdz šim pie lielā pusdienu galda bija atstumti malā, bet tomēr šīs nozares šajā pandēmijas momentā mierīgi turpina funkcionēt. Mākslinieki turpina darbnīcās strādāt un viņiem nav dīkstāves. Protams, ir atsevišķi novirzieni (piemēram, scenogrāfija), kas cieš. Kopumā daudzus darbus var radīt digitāli vai priekšdienām, jo gleznas nav piens, kas saskābs, gan jau paspēs tās izstādīt nākamgad.

Par mācībām būtu pāragri runāt, jo īstais soģis būs laiks!

Viena no mācībām gan ir tā, ka vizuālai mākslai šajā mirklī ir nozīmīga loma šajos attālinātajos digitālajos procesos, un vienlaikus mēs redzam, ka, virzot nozari kāda atsevišķa subjektīva grupējuma interesēs, krīzes momentos var iebraukt dziļi grāvī.

***

Andris Vītoliņš ir gleznotājs un pasniedzējs, Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors administratīvajā un radošajā darbā. Viņa uzmanību ilgstoši saistījusi industriālā tēma. “Es negleznoju cilvēkus. Es gleznoju cilvēka radītos objektus. Portretēju materiālo pasauli.”

Saistītie raksti