Foto

Ko šobrīd dara māksliniece? Ieva Epnere Berlīnē

Arterritory.com

19.05.2020

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Projekta “Ko šobrīd dara mākslinieks?” uzmanības fokusā ir radošs cilvēks, viņa domas par šo laiku, nākotnes vīzijas un mākslas izpausmes. Šo sēriju Arterritory.com aizsāka kā pandēmijas laika iniciatīvu. Lai arī ir liels prieks par to, ka muzeji un galerijas atkal vēruši durvis apmeklētājiem, mūsu visu dzīve ir kardināli mainījusies, un, visticamāk, nekad vairs nebūs tāda kā kādreiz. Taču šodien mākslai cilvēku dzīvēs, iespējams, ir divtik liela loma, jo mākslinieki ir vizionāri, kas spēj iedvesmot apkārtējos un vienlaikus dot savu ieguldījumu globālu problēmu risināšanā.

Ko Tu šobrīd dari?

Šobrīd atrodos Berlīnē. 2018. gadā saņēmu uzaicinājumu pavadīt gadu Berliner Künstlerprogramm des DAAD rezidencē. Uz Berlīni kopā ar ģimeni atbraucām 2019. gada vasarā.

Katru gadu šajā rezidencē uzturas ap divdesmit mākslinieku, kuri strādā vizuālās mākslas, kino, mūzikas un literatūras jomā. Līdz brīdim, kad tika ieviesti ierobežojumi, intensīvi apguvām Berlīnes kultūras piedāvājumu, kas ir ārkārtīgi plašs, un tāpat bija sajūta, ka puse vēl nav apskatīta.

Pa šo laiku ir noticis ārkārtīgi daudz, ir satikti iedvesmojoši cilvēki, pirmo pusgadu dzīvojām vienā no DAAD vecajiem vēsturiskajiem dzīvokļiem, kas atradās Šarlotenburgā, Berlīnes rietumu daļā. Gada nogalē DAAD kā organizācija piedzīvoja lielas pārmaiņas, kad vairāki vecie, kopš 80. gadiem īrētie dzīvokļi bija jāpamet un vietā steidzami jāatrod citi (īpašnieks pārtrauca īres līgumus, jo bija nolēmis tos pārdot). Daļai mākslinieku, tostarp arī mums, 2020. gads iesākās jaunā dzīvesvietā, kas mūsu gadījumā nozīmēja arī skolas maiņu vecākajai meitai. Šobrīd dzīvojam Kreicbergā, netālu no Viktorijas parka un Tempelhofas lidlauka. Jaunais dzīvoklis ir nācis ar plusu – plašu terasi, kur šobrīd esam ierīkojuši mazu dārziņu, mēģinām izaudzēt salātus, zemenes jau zied. Mūsu jaunajā mājā no rezidences programmas dzīvo vēl divas mākslinieces, vienai no viņām ir sešgadīga meitiņa, regulāri tiekamies mūsu mājas rotaļu laukumā.

Mums ar Kristapu (Kristaps Epners - red.) uz abiem ir viena studija, līdz ar ieviestajiem ierobežojumiem mēģinām kaut cik loģiski organizēt savu dienas ritmu un dalīt laiku. Rīta puse parasti ir atvēlēta piecgadīgās meitas skološanai, bērnudārzu vēl joprojām nevar apmeklēt. Vecākajai meitai šonedēļ atsākās skola.

Katrā ziņā ļoti novērtēju un izbaudu tās stundas, kuras varu pavadīt vienatnē savā studijā, tie ir man ļoti dārgi mirkļi. Šis noteikti ir laiks, kad varam īpaši saprast un novērtēt bērnudārza pedagogu darbu.

Runājot par radošajiem darbiem, šobrīd strādāju pie viena jau iesākta darba, kas būs apskatāms izstādē kopā ar vēl diviem rezidences māksliniekiem. Nedēļā, kad Berlīnē izsludināja ārkārtas situāciju, man bija plānota filmēšana, kas tagad pārcēlusies uz vēlāku laiku vai arī, iespējams, pavisam atteikšos no tās. Līdz ar  jauno situāciju mainās arī pati darba forma. Tas, ka nesanāca iecerētā filmēšana, mani rosināja savādāk domāt un meklēt citus risinājumus. Paralēli tam vēl strādāju pie fotogrāfiju grāmatas projekta, šobrīd ir tā interesantākā daļa – darbs pie attēlu secības, attēlu atlase jau ir veikta.

Ikdienā, braucot ar divriteni vai staigājot pa pilsētu ar telefonu vai mazo filmas kameru, piefiksēju lietas vai situācijas, kas man šķiet interesantas – to varētu nosaukt par vizuālo dienasgrāmatu.

Šajā pavasarī bija paredzētas dažas izstādes, bet līdz ar ārkārtas situāciju tās tika pārceltas uz vēlāku laiku, par ko pat priecājos, jo vienas rūpes mazāk.

Kad esmu studijā vai arī mājās gatavoju pusdienas, regulāri klausos dažādus podkāstus, kā vienu no maniem iecienītākajiem varu minēt The Great Women Artists Podcast.

Pagājušajā nedēļā Berlīnē galerijas atsāka savu darbību, un šonedēļ jau atvērās vairāki muzeji, par ko ir milzīgs prieks. Tikko apmeklēju savas draudzenes Izas Melsheimeres (mēs satikāmies pirms trim gadiem mākslas rezidencē Ņūfaundlendā) personālizstādi, kurai, diemžēl, nebija atklāšanas, jo tieši plānotās atklāšanas nedēļā tika noteikti ierobežojumi, un muzeji un institūcijas tika slēgti. Iza ir ārkārtīgi interesanta personība, un katra tikšanās ar viņu ir kā mākslas vēstures stunda.

Tagad iešana uz muzeju ir kā svētki, kurus ļoti gaidu. Pieteicos arī izstādes Hannah Arendt and the Twentieth Century apmeklējumam Vācijas vēstures muzejā, pirms tam caur muzeja mājalapu ir jārezervē sava biļete.

Pirms dažām dienām notika vēl viens mazs brīnums. Gāju uz grāmatnīcu pakaļ grāmatai, kuru biju pasūtījusi, un sanāca uzkavēties tur mazliet ilgāk, sāku pētīt plauktus un galdus, uz kuriem saliktas grāmatas, un piepeši ieraudzīju Eva Hesse. Diaries, kuru biju tik ilgi meklējusi un mēģinājusi dabūt, bet tā ilgstoši bija out of print un nekur nebija iegādājama. Esmu novērojusi, ka līdz ar tempa palēninājumu daudz lietas sakārtojas, ir cita veida koncentrēšanās, tādējādi daudz vairāk pamani un jūti.

Līdz ar silto laiku Berlīnes parki ir pilni ar cilvēkiem, braucot ar velosipēdu cauri parkiem (vai tas būtu Gleisdreieck, vai Volkspark Hasenheide vai cits) gan nešķiet, ka vispār būtu kādi ierobežojumi – ļaudis sēž bariņos, ēd picu, dzer alu, ik pa laikam no dažādiem parka nostūriem uzvēdī marihuānas aromāts.

Šobrīd jau pamazām tiek mīkstināti ierobežojumi, kas, protams, rada risku, ka cilvēki vairāk atslābs un kļūs daudz neuzmanīgāki. Interesants bija mirklis, kad pirms pāris nedēļām tika noteikts, ka veikalos un sabiedriskajā transportā obligāti jānēsā aizsargmaska. Tad cilvēki pēkšņi sāka aizmirst par distances ievērošanu, bija reizes, kad tiešām vajadzēja teikt: “Bitte abstand halten!”.

Tev ir recepte, kā izdzīvot laikā, kura raksturzīme ir sliktas ziņas?

Noteikti nav jēgas krist panikā, tāpat šobrīd neko nevar radikāli mainīt, vienīgi varam uzmanīties, uzturēt sevi pie labas veselības, daudz pastaigāties svaigā gaisā, ēst veselīgi.

Mēs esam spiesti uzticēties virusologu pētījumiem un paziņojumiem, mediķu ieteikumiem un politiķu lēmumiem, kas nosaka, kā mums tagad jādzīvo, ko drīkstam un ko nedrīkstam darīt, un cerēt, ka situācija nekļūs sliktāka. Diemžēl jaunākās ziņas vēsta, ka ar šo vīrusu visiem vēl ilgi būs jāsadzīvo.

Es domāju, ka šobrīd svarīgi ir atcerēties un domās pateikties par visu labo, kas ar mums ir noticis līdz šim. Kad domāju par pieredzēto, pirms tika ieviesti ierobežojumi, esmu ļoti pateicīga liktenim, ka man ir bijusi iespēja ceļot un būt vietās, par kurām tagad varētu tikai sapņot vispārdrošākajos sapņos.

Kas mums visiem būtu jādara, lai padarītu pasauli labāku, kad šis viss būs beidzies? Ir skaidrs, ka nekas vairs nebūs kā kādreiz. Vienlaikus katrā jaunā sākumā ir arī savveida maģija...

Būt pieticīgiem. Rūpēties vienam par otru un būt labvēlīgiem. Ne tikai savas ģimenes mērogā. Šobrīd ir pagājis pārāk mazs laiks, bet tas, ka būs ļoti jāsaņemas un jāpielāgojas jaunajai situācijai, ir diezgan skaidri nojaušams jau tagad. Es domāju, ka individuālisma un egoisma ēra, iespējams, paliks pagātnē; izdzīvos tie, kas savā starpā sadarbosies un pārkāps pāri savam ego.

Mākslas un kultūras telpa ir viena no tām jomām, kuras šī krīze skārusi ļoti skarbi. Kāda, tavuprāt, ir mācība, ko tā mums devusi nākotnē?

Ir jomas, kuras krīze ir skārusi daudz vairāk un sāpīgāk. Baidos, ka nevienlīdzības plaisa tikai pieaugs.

Mākslinieki visos laikos ir cīnījušies par savu eksistenci, lielākā daļa mākslinieku, lai izdzīvotu, strādā dažādus papildus darbus un no mākslas iztiek tikai daži.

Mākslas institūcijām šis ir laiks, kad jāpārskata iepriekšējie darbības modeļi un jāveido jauns modelis.

Latvijas mērogā skatoties, ir cerība, ka šī krīze kliedēs savstarpējo aizspriedumu miglu, rosinās dialogu un savstarpējo sadarbību starp institūcijām, kuras iepriekš izvairījās to darīt.

Šis ir arī laiks, kad mēs varam piekļūt tuvāk māksliniekiem un viņu darbiem kā vēl nekad iepriekš, jo daudzi muzeji un galerijas piedāvā skatīt mākslu digitāli, tāpat notiek virkne interesantu sarunu un interviju ar māksliniekiem, varam ielūkoties viņu darbnīcās un padziļināti uzzināt par viņu mākslas praksēm. Tas ir unikāls brīdis.

Globāli skatoties, manuprāt, pauze bija nepieciešama, jo tas rats, šķiet, griezās par strauju.

Iespējams, ka lielās izstādes nomainīs nelielas un koncentrētas kamertipa izstādes, kas arī mainīs darbu apskates tempu un attieksmi.

Manuprāt, varētu tikt pārskatīts paveiktais, ir tik daudzi izcili mākslinieki (gan vidējās paaudzes, gan gados vecāki), kuru darbi vispār nekad nav pienācīgi izstādīti ne galerijās, ne muzejos. Varbūt šis ir īstais brīdis celt gaismā nepamanītus vai citādi piemirstus māksliniekus?

Katrā ziņā ir iespējamas arī ļoti labas lietas, kuras citos apstākļos varbūt nenotiktu.

 

***

Ievas Epneres  izteiksmes veids ir fotogrāfija un video. Studējusi  Latvijas Mākslas akadēmijas tekstila nodaļā (2001. gadā viņa ieguva bakalaura grādu šai jomā),  maģistra grādu ieguvusi Vizuālās komunikācijas  nodaļā, mācības turpinājusi HISK Ģentē Beļģijā. Ieva Epnere ir starptautiski aktīva māksliniece. Viņa ir regulāra mākslas rezidenču dalībniece visdažādākajās pasaules malās; piedalās starptautiskās grupu izstādēs – tostarp How to Live Together Vīnes kunsthallē, 6. Maskavas starptautiskajā biennālē; notikušas personālizstādes Fogo Island Gallery Kanādā, HIT Gallery Bratislavā, Zachęta Project Room Varšavā; vairākkārt demonstrējusi darbus starptautiskajā Oberhauzenes īsfilmu festivālā; Maskavas Starptautiskajā eksperimentālo filmu festivālā utt. 2016. gadā notika Ievas Epneres pirmā personālizstāde ASV – “Dzīvo atmiņu jūra” Art in General Ņujorkā – laikā, kad viņa ieguva kim? Rezidenču balvu un divus mēnešus uzturējās ASV Starptautiskajā darbnīcu un kuratoru programmā (ISCP). 2019. gadā par darbu "Dzīvo atmiņu jūra" viņa saņēma “Purvīša balvu”.

Saistītie raksti