Kā skatīties mākslu: Kanta iepriecinājums
“Ar mani bija slikti. Likās, ka galva plīst pušu no pārstrādāšanās,” stāsta mana draudzene Sanita – fizioterapeite, kurai kovida laiks bija nevis samazinājis, bet gan palielinājis klientu plūsmu. “Tad iegāju Ērika Apaļā izstādē LNMM. Uzelpoju. Spriedze atlaida. Viņa gleznas todien mani izglāba.”
Lai arī ne uz sabrukuma robežas kā Sanita, tomēr katrs mēs atceramies reizi, kad mākslas pieredze ir iedevusi mums nepieciešamo atelpu vai stimulu. Kas ir tas elements mūsu attiecībās ar mākslu, kas spēj mūs iedvesmot un stiprināt? Kas ir tas, kāpēc var apgalvot, ka māksla dziedina? Kas ir tas, kas Ērika Apaļa drūmajos lielformātos todien izglāba Sanitu?
Ēriks Apaļais. Personālizstāde "Ģimene" Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē. 2020. Foto: Kristīne Madjare
Kad pirms gadiem sešiem atgriezos mākslas laukā pēc vairāku gadu pauzes un iepriekšējās mākslas kritiķa nodarbes vietā uzsāku mākslas konsultanta un dīlera praksi, pirmo reizi visā nopietnībā saskāros ar vajadzību atbildēt uz jautājumu, kāpēc cilvēkam ir jāielaiž savā dzīvē māksla. Kādu pienesumu mūsu dzīvei sniedz estētikās uztveres jeb gaumes attīstīšana?
Galeriste Vera Munro iepazīstina kolekcionārus ar Jāņa Avotiņa darbiem galerijas Art Basel stendā
Tā kā visi aktīvie mākslas kolekcionāri Latvijā (un kur nu vēl Rietumeiropā) bija “aizņemti” – paši gana izglītoti vai jau ar savu konsultantu loku – man nācās sekot stratēģijai, kuras ietvaros pati audzinu savu nākotnes kolekcionāru. Izmantojot savu visai plašo starptautisko biznesa cilvēku paziņu loku, es identificēju un uzrunāju tos, kuriem, manuprāt, ir nākotnes mākslas kolekcionāra potenciāls. Un no tā brīža sāku, citējot manu bijušo kolēģi no SSE Riga, “pilināšanas” darbu: ilgstošu komunikācijas procesu, kurā soli pa solītim ievedu cilvēku viņam nepazīstamajā un vienlaikus brīnumainajā un mazliet biedējošajā mākslas pasaulē. Pirms varu šādam kolekcionāram ierosināt iegādāties Jāņa Avotiņa gleznu vai Daigas Grantiņas skulptūru vai pat likt aizsapņoties par Rotko viņa/-as kolekcijā, var paiet vairāki gadi. Pirms tam tie ir kopīgi izziņas braucieni uz Eiropas muzejiem, mīņāšanās pie Vijas Celmiņš miljonu vērtajām tāfelītēm Art Basel, spontāns randiņš Cīrihē, lai uzmestu aci Elzas Sīles jaunāko darbu izstādei biznesa tikšanos starplaikā un sarunas pēc izstāžu apmeklējuma tepat Rīgā.
Vija Celmiņš tāfelītes Art Basel, Matthew Marks Gallery
Šajās sarunās un tikšanās reizēs nereti aktualizējas jautājums, kas pašā mākslas vidē vispār nešķiet jautājuma vērts: kā skatīties mākslu, lai tā patiešām bagātinātu mūsu dzīvi un vēl vairāk – lai tā dziedinātu un stiprinātu. Apriorā mākslas uztveres sajūta, ko mākslas cilvēks ir dabiski attīstījis, šai publikai nereti ir gluži jauna prasme. “Es skatos un neko nejūtu,” ir tipiska reakcija. “Piegāju Rotko darbam tuvāk, tad attālinājos. Pastāvēju kādu laiku nekustīgs, lai sajustu kaut ko īpašu. Es nezināju, kā rīkoties, lai mākslas darbs uzrunātu,” savu pirmo pieredzi ar Rotko atcerējās paziņa no Ernst & Young.
Līdz ar saviem klientiem es esmu bijusi mudināta atgriezties pie estētiskās uztveres pamatiem, lai izprastu un spētu atraisīt mākslas uztveri. Respektīvi, esmu aicināta atgriezties pie mana mākslas teorijas studiju laika “tēva” Imanuela Kanta “Spriestspējas kritikas” (1790). Lai arī pagājuši jau vairāki gadsimti, neviens cits nav tik teorētiski pamatīgi apskatījis jautājumu, kā uztvert mākslu.
Meklējot iespēju satikties ar draudzeni Lauru, decembrī izlēmām apmeklēt LNMM telpās notiekošo “Neērtās pagātnes. Saistītās pasaules” izstādi, kas, Ievas Astahovskas kūrēta, izgaismoja dažādus mūsu reģionam saistošus, bet maz zināmus vēstures aspektus. Izstādei vajadzēja kalpot tikai kā fonam mūsu randiņam, bet jo tālāk mēs klīdām izstādes telpā – starp stendiem par padomju psihoneiroloģiskajām klīnikām, čigānu holokaustu un Kurzemes hercogistes kolonijām, jo vairāk mēs vēlējāmies uzkavēties tieši šajā telpā. Piesēdušas pie stenda par Afganistānas kara veterāniem, mēs attapāmies, ka jau stundu sarunājamies – par Afganistānas karu, par mūsu tēviem padomju armijā, par padomju pastkartēm, par mūsu bērnību padomju laikā, par dzīvi vispār. Mēs atstājām telpu tikai tad, kad izskanēja paziņojums par muzeja slēgšanu. Abas vienojāmies, ka sen nebijām baudījušas tik saturisku sarunu. Jutāmies īpaši harmoniski un uzlādēti vienlaikus.
Kas tas bija par mākslas efektu, kas lika mūsu dzīvības sulām riņķot straujāk?
Daiga Grantiņa: kwaiet, 2020, spalvas uz audekla, 100 x 150 x 10 cm, 2020, galerija Emalin Londonā
Kants apgalvo, ka skaistais* (vai tas būtu daba vai mākslas darbs) atdzīvina dvēseli. Respektīvi, tas iesaista mūsu iztēli un sapratni tādā brīvā rotaļā, kas vienmēr “ir jauna un nekad neapnīkst”. Vērojot mākslas tēlu, mūsu iztēle traucas uz priekšu, bet sapratne mēģina to panākt, cenšoties konceptualizēt tikko iztēloto. Tiklīdz šķiet, ka nu jau kaut kas ir saprasts, iztēle atkal izraujas brīvībā un no jauna izaicina mūsu domāšanu. Iemācoties šo rotaļu, mēs iemācāmies uztvert skaisto. “Patika pret skaisto nav nedz baudai, nedz likumiem pakļauta darbība, tā ir tikai patika pret refleksiju.” Respektīvi, skaistais nav objektā, uz kuru raugāmies, bet gan īpašā pārdomu noskaņojumā, ko tas izraisa mūsos.
Spēja sajust iztēles un sapratnes spēli ir apriori dota mums katram, tomēr, lai tā attīstītos līdz prasmei spriest par skaisto jeb gaumi**, ir nepieciešama zināma prakse. Tas ir vislielākais izaicinājums, ko sagādāju saviem klientiem. Viņi no manis kā mākslas konsultanta sagaida, ka izstāstīšu visu, kas nepieciešams, lai saprastu konkrētos mākslas darbus, bet tā vietā es lieku runāt viņiem pašiem. Kas ir tas, ko tu redzi? Par ko tu aizdomājies šajā izstādē? Kāda ir tava attieksme pret mākslinieka izvirzītajām idejām?
Kolekcionāri un galerijas Rudiger Schottle pārstāvē Frieze mākslas tirgū diskutē par Tomasa Rufa darbu sēriju (fonā)
Mākslas uztvere paģēr autonomu prātu. Pēc Kanta – tādu, kas spēj domāt pastāvīgi, paplašināti (ārpus sevis) un konsekventi (spējot savienot savu un otra pasaules skatījumu). Ne velti visātrāk mākslu uztver profesionāļi no sfērām, kur kritiskais prāts ir izšķirošs – arhitekti, advokāti, ārsti. Izvirzīt spiedumu par skaisto ir atklāt sevi. Tas daudziem ir biedējoši. Jo mākslā nepastāv vispārpieņemta patiesība par to, kas ir un kas nav labs, un kurai varētu droši pieslieties. Gaumes spieduma pamatā ir tikai “subjekta refleksija par savu īpašo (patikas vai nepatikas) stāvokli”. Un “šādu patiku man nevar uzspiest ne ar kādu pļāpāšanu par pierādījumiem”. Domājot par mākslu, katram jāstāv pašam uz savām kājām.
Kāds mūsdienu mākslā vēl maz pieredzējis ārsts mēģināja reflektēt par Ērika Apaļā gleznu, kur viņš gaisā levitējošas atvērtas grāmatas vietā redzēja sievietes krūšturi un toņu krasajā pārejā – bezdibeni, virs kuras tas “lido”. Kuratore, dziļi apvainojusies, man neizpratnē čukstēja: “Kas tas ir par cilvēku, ko tu esi atvedusi?” Izrādījās, ka ārsts strādā ar vēža pacientiem, no kuriem liela daļa ir sievietes ar krūts vēzi.
Viņa uzdrošināšanās atklāt savas domas man kā konsultantam ir ideāla platforma, kur uzsākt sarunu un izglītošanās procesu, tomēr parasti šāds cilvēks saskartos ar mākslas vides pārstāvju aroganci, kuri kā īsteni Platona “Valsts” pārstāvji vēl domā, ka kurpniekam jāpaliek pie kurpju labošanas un nav ko līst dzejā. Lieki teikt, ka šāda “pareizo atbilžu” kultūra (it sevišķi postpadomju sabiedrībā) bloķē daudzu tuvošanos mākslai vai motivē pieslēgties trampismam mākslā, kur inteliģenta saruna un zināšanas vispār tiek apietas, mākslas darbam kalpojot vien kā vizuālam kairinājumam.
Mākslas dziedinošais spēks iedarbojas, kad, ļaujoties iztēles un sapratnes spēlei, māksla mūsos rada estētiskas idejas. Estētiskas idejas ir tās, kuras “pamudina uz saspringtu domāšanu” – kas tomēr nav izsakāma konkrētos jēdzienos, tādējādi atstājot daudz vietas neizsakāmajam. “Mākslas darbā nav parādīts viss, kas tur ir, tādēļ ir svarīgi runāt par mākslu,” tā izteicās mākslas kritiķis Juriāns Benšops pērn manis rīkotā diskusijā. Un lai gan šajās sarunās mēs nenonākam pie praktiski pielietojamiem slēdzieniem, idejas, kas tiek apspriestas, “izraisa gara mundrumu”. Tas savukārt “stimulē iekšējo orgānu un diafragmas kustības, vārdu sakot, veselības sajūtu”. Rezultātā mēs izjūtam “iepriecinājumu, kas rodams iespējā, ka ķermenim var piekļūt arī ar dvēseli un to izmantot par ķermeņa dziednieku”.
Jāņa Avotiņa darbu sērija Vera Munro Gallery Hamburgā 2017. gadā
Attiecīgi tas ir nevis jautājums, kā skatīties mākslu, bet gan imperatīvs skatīties mākslu vispār. Tikai caur pastāvīgu saskarsmi ar mākslu un refleksiju par to aug mūsu subjektīvā spriestspēja gaumes jautājumos un caur to – mākslas dziedinošais spēks. “Es darba dienas laikā ir pa mirklim paceļu acis uz Jāņa Avotiņa monohromu ainavu ar mazu figūriņu tās vidū, un manas domas uz brīdi aizved mani uz mīļoto Kolku, un es esmu laimīgs,” – tā kolekcionārs. “Mākslas mēraukla ir refleksijas patika, ko tā mūsos izraisa.”
Tomēr tas nav tikai mākslas vidē valdošais snobisms, kas traucē skaistā eksistencei tik nepieciešamo refleksiju. Iekļaujošā tolerances kultūra – pirms tā ir atradusi labu balansu ar kritisko spriestspēju – arī var darīt sarunu neiespējamu. Kāds diskusiju salona dalībnieks pameta diskusiju aizskarts par to, ka mākslas publika atļāvās apšaubīt Bībeles svētumu. Un nelīdzēja skaidrojums, ka Rietumu kultūra balstās uz tiesībām apšaubīt visu. Viņa tradīcijā tas nav pieļaujams.
Tomēr Kants brīdina, ka, ja mākslas uztverē netiek atstāta vieta idejām, tas “notrulina garu”. Ja fokusējamies tikai uz patikas aspektiem mākslā – bez refleksijas, mākslas priekšmets “pakāpeniski kļūst pretīgs, bet dvēsele kļūst neapmierināta pati ar sevi un untumaina”. Māksla tikai kā vizuāls kairinātājs nav māksla. Pēc Kanta, vislabākā augsne estētiskās uztveres trenēšanai ir dabas skaistuma vērošana, spriešana par to un apbrīnošana jau no agrām dienām. Dabas varenība liek mums dabiski tiekties izteikt vārdos cildenās jūtas, ko mūsos izraisa dabas fenomeni. Tikai atšķirība ir tāda, ka daba mūs saviļņo, savukārt estētiskais spriedums par mākslu ir mierīgi vērojošs.
Kanta transcendentālās filozofijas skatījumam uz skaisto ir vērts līdzās minēt arī nesenākos evolucionārās psiholoģijas secinājumus. Tā mūsu aizraušanos ar skaisto praktiski pamato kā trenēšanos uztvert dažādus musturus (patterns). Ir pat teorijas, kas vispārējo inteliģenci reducē uz spēju uztvert dažādus musturus: jo sarežģītākas shēmas uztveram, jo inteliģentāki esam. Un musturu uztveršanu mēs trenējam ar nemitīgu praksi. Jo smalkākas izmaiņas spējam uztvert (mākslā, dabā, apkārtējā vidē), jo estētiski jutīgāki esam. Uztveres treniņš ir bauda pati par sevi. Dažiem tas var būt pat kā sports! Kāds latviešu kolekcionārs pēc vairāku gadu acs trenēšanas Art Basel un sarunām uzdrošinājās savā kolekcijā iekļaut Ērika Apaļā “Zaķīšu pirtiņu”.
Mākslas vēsturniece Elīna Lazareva un advokāte Vita Liberte Jāņa Avotiņa darbu stendā Art Basel, Vera Munro Gallery
Šajā skatījumā mākslas vēsture var tikt skatīta kā arvien komplicētāku musturu radīšana, kas prasa arvien smalkāku estētisko uztveri, lai tos atkodētu. “Mijiedarbe starp mākslinieku, kas spēj piedāvāt arvien komplicētākus musturus, un skatītāju, kas tos atkodē, ir kultūra.” Tas ir bijis daudzu 20. gadsimta mākslinieka azarts: iešifrēt arvien netveramāku loģiku savos darbos. Un skatītājiem – to atkodēt. Skatoties Elzas Sīles ‘shēmas’, pieķeru sevi azartā pēc iespējas ātrāk sākt tās saprast. Tiklīdz liekas, ka esmu uz pareizā ceļa to kontekstualizēšanā, māksliniece piesaka nākamo darbu sēriju, kas atkal sasien manu prātu mezglos.
Elza Sīle. Crooked things - darbs grupas izstādē "Among Them", 2020. Photo courtesy of Kirchgasse gallery, Switzerland
Ienācējs mākslas vidē sākumā dod priekšroku Kristīnes Luīzes Avotiņas bagātīgajiem gleznojumiem, kur ir “viss”: krāsas, tēli, stāsts. Bet estētiskajā uztverē rūdītam skatītājam pat Jāņa Avotiņa “bezkrāsu” monohromās gleznas jau var būt “par daudz”. Pētījumi rāda, ka, jo trenētāka ir mūsu acs, jo pietiek ar nelielākām izmaiņām uztverē, lai sajustu to, ko Kants sauc par “iepriecinājumu”. Ne velti māksliniekiem pašiem nereti nav problēmu dzīvot un strādāt “nemākslinieciskā” vidē, jo smalkā estētiskā uztvere viņiem ļauj saskatīt “informāciju” visikdienišķākajās parādībās.
“Mākslas darbs nepieļauj pasivitāti, bet gan pieprasa diskrimināciju (spēju atšķirt),” 1972. gadā raksta renesanses perioda mākslā specializējies vēsturnieks Maikls Baksandāls. Gadu laikā aptaujājot cilvēkus, kas pievērsušies mākslas kolekcionēšanai vai vienkārši apzinātai tās baudīšanai, viņi kā galveno praktisko ieguvumu atzinuši prāta asināšanas iespēju. “Kopš pievērsos mākslai, man ir vieglāk atrast risinājumus dažādām situācijām,” atzīst uzņēmēja no nekustamo īpašumu sfēras. “Ja mākslas darbs stimulē manī idejas, es cenšos to iegūt savā īpašumā,” – tā zināma arhitekte. “Sakumā laikmetīgā māksla mani mulsināja, bet tagad es to redzu kā personiskās izaugsmes līdzekli,” – kāds advokāts.
Atgriežoties pie Sanitas raksta sākumā – kas notika ar viņu todien izstādē? Es teiktu, ka Apaļā gleznas aizveda viņu pārdomās, kas “atdzīvināja dvēseles spēkus” un radīja “veselīguma sajūtu”. Savukārt ar savu mākslas uztverē trenēto aci viņa saskatīja musturus, kas ne vien sportiski cēla viņas pašapziņu, bet arī radīja drošības un miera sajūtu. Jo pasaule, kuras musturus mēs saskatām, vairs neliekas tik biedējoša. Māksla palīdz mums trenēt savu inteliģenci, lai pārvarētu nākotnes izaicinājumus. To ir labi atcerēties laikā, kad pār mums valda neizprotami dabas spēki.
Raksta autore Anda Kļaviņa
* “Skaistais ir iztēles un sapratnes brīva rotaļa, kam nav iespējams pielietot nevienu jēdzienu.” Imanuels Kants: Spriestspējas kritika, tulk. Rihards Kūlis, Zvaigzne ABC, Rīga, 2000.
** “Gaume ir spēja spriest par skaisto.” Ibid.
Titulbildē: Daiga Grantiņa: kwaiet, 2020, spalvas uz audekla, 100 x 150 x 10 cm, 2020, galerija Emalin Londonā
