2020
Zīmīgākās atziņas
Šis bija satriecošs gads. Kaut vai tālab, ka mēs visi izmainījāmies. Gadu uzsākot, mēs uz pasauli raudzījāmies pavisam citām acīm. To apstiprina arī Arterritory.com publikācijas, kas ir daiļrunīgas liecības tam, kā šajos divpadsmit mēnešos transformējās mūsu noskaņojums un apkārtējās realitātes uztvere, kā arī domas par mākslas lomu un vietu šai realitātē. Noslēdzot 2020. gadu, nolēmām caurskatīt šai posmā publicēto tekstus, lai izceltu, mūsuprāt, zīmīgākās atziņas. Atklājās savdabīga 2020. gada kartogrāfija, kur bango emocijas un redzams konkrētā mirkļa saspringums martā, pirmā lokdauna skumjās pārdomas, cerības un notikumi pavasarī un vasarā, piesardzība rudenī un mierīga apņemšanās izturēt kārtējos pārbaudījumus ziemā. Šis bija interesants, zīmīgs un sarežģīts gads, kuru mēs pavisam noteikti vienmēr atcerēsimies un pie kura domās atgriezīsimies vēl un vēl. Mēs aicinām jūs darīt to kopā ar mums.
JANVĀRIS
Saruna ar Aleksandru Ramselāru par mākslas kolekcionēšanu un dzīvi uz divriteņa
... mākslinieki parasti iet pa priekšu savam laikam. Viņi sajūt, kas pasaulē notiek. Ne tādā ziņā, ka viņi atrastu patiesību, bet viņi sajūt, viņi rada un viņi iekustina kaut kādus procesus. Un tas, protams, var būt radikāli, bet var būt arī ļoti neuzkrītoši. Bet tas ir tas, ko dara mākslinieki.
Kirils Kobrins par izstādi “Nenorunātās tikšanās”
Bet ja nu stikla kāpās iestigusī “Nenorunāto tikšanos” melanholija, skumjās un nelāgās nākotnes rēgi, kas mūs apsēž (haunting) “Arsenālā”, vēsta par šo: “Politiskās reakcijas un atjaunošanas laikos, kad kulturālās novitātes iestrēgst un pat atkāpjas, kad “vara darbojas tikpat paredzami, cik retrospektīvi” (Kodwo Eshun), hauntoloģijas funkcija ir turpināt uzstāt uz to, ka aiz postmodernisma galējās robežas pastāv nākotne. Kad tagadne atsakās no nākotnes, mums jāieklausās nākotnes reliktos, kas pastāv pagātnes neīstenotajās iespējās.”
FEBRUĀRIS
Būtu jau ideāli, ja mākslas darbs spētu uzrunāt skatītāju, neprasot nekādus kultūras kodus. Bieži vien māksla vēršas tikai pie ļoti specifiskām grupām, kas saprot kodus, kuri rakstīti tieši tām. Tas viss izvēršas ļoti elitāri, un es to negribu. Man patīk māksla cilvēkiem, kuri varbūt nezina šo īpašo valodu, māksla, kas ir saprotama bez īpašām kultūras zināšanām. Tāpēc es savos darbos izmantoju rakstītu tekstu, ko cilvēki nevar izlasīt. Tas jebkuru skatītāju padara par lasītnepratēju. Man tas liekas interesanti arī tāpēc, ka dzīvnieki arī neprot lasīt, un tomēr tie daudz ko saprot ‒ lai gan mēs nezinām, cik tālu sniedzas šī sapratne.
Patērētāju kultūra ir izgājusi no jebkādiem rāmjiem, un cilvēki pērk kā negudri. Īstā problēma ir tā, ka pasaulē ir par daudz cilvēku un skaits tikai turpina augt. Mēs visu izpostīsim – tas mani biedē.
MARTS
Pjotrs Bazilko. Fonā: Dan Perjovschi, Drawings from Venice Biennale, 2007. Foto: ® Szymon Rogiński
Māksla šeit netiek uzskatīta par tik svarīgu matēriju. Vietējiem politiķiem ir svarīgāk uzbūvēt jaunu stadionu nekā jaunu muzeju. (..) Tas daudz ko saka par to, kādu vietu cilvēku apziņā ieņem māksla.
Kirils Kobrins par mākslu mēra laikā
Pašlaik Boloņa un Venēcija ir tukšas – protams, ne tā kā Florence 1630. gadā, un tomēr. Skatam ir atklājušās šo slaveno pilsētu kontūras un ainavas. Es kāri apskatu tukšo ielu, laukumu, baznīcu fotogrāfijas un saprotu, te nu tas ir – Daiļais. Daiļais nu jau atkal ir atnācis roku rokā ar Baiso, ar Bailēm, ar Paniku; šodien mūsu pasaules panikas lēkmes ja ne ārstē, tad vismaz attaisno iespēja pamielot acis ar tukšajām Boloņas marmora galerijām. Un tā ir Māksla, kas radusies itin kā pati no sevis, vienkārši mums ierasto vietu tēli ir pārklājušies ar vīrusa izplatīšanās un pret to vērsto ārkārtas pasākumu sekām. Māksla kā dzīvības un nāves blakne.
Saruna ar arhitektu un uzņēmēju Uldi Pīlēnu par iespējamo vērtību sistēmas maiņu
Uldis Pīlēns Foto: Karlīna Vītoliņa
Savulaik es mēģināju uztaustīt, kāpēc mani vienmēr ir interesējuši mākslas periodi, kas ir bijuši pirms lielām pasaules katastrofām. Piemēram, pirms Pirmā vai Otrā pasaules kara. Un atbilde pie kuras esmu nonācis, ir šī mākslinieku radītā emocionālā, vēl vārdos neizsakāmā, bet izjūtās jau uztaustāmā nākotnes izjūta.
APRĪLIS
Arhitektes Zaigas Gailes krīzes laika komentārs
Zaiga Gaile. Foto: Ansis Starks
Mums ar Māri nav baiļu, ne no vīrusa, ne par nākotni. Varbūt tāpēc, ka esam pieraduši riskēt, un tas norūda. Man arī nav bailes no nāves, drīzāk ziņkārība, kā tas varētu notikt, kad pavērsies tas baltais koridors ar gaismu galā. Arhitekta fantāzijas. Bet tam vēl laiks, jāpadara daži iesākti darbi.
Agnija Mirgorodska. Foto: Karlīna Vītoliņa
Manuprāt, šī pandēmija krasi izmainīs mākslas pasauli… Jau tagad ir redzams, ka daudzām mākslas institūcijām nāksies aizvērties vai radikāli mainīt savu darbības veidu, cietīs daudzi mākslinieki, mākslas žurnālisti, kuratori, pasniedzēji, autori. Koronavīruss ir arī tiešs brīdinājums par mums draudošo klimata krīzi – būs jāmaina gan tas, cik lielā mērā esam atkarīgi no ceļošanas, gan arī veidi, kā rīkojam izstādes. Mākslas pasaule vairs nevarēs pastāvēt kā globālā tīklojuma dublikāts, būs jāatsakās arī no “kases grāvēju” izstādēm. No pozitīvās puses raugoties, man liekas, ka mums ir piešķirts laiks un iespēja domāt un sevi pārradīt. Būs vairāk jāfokusējas uz zināšanu radīšanu un padziļinātu izpēti. Pasaulei saļogoties un atklājot savu trauslumu, māksliniekiem, manuprāt, tiek piešķirta nebijusi nozīmība. Šajā periodā, kas visiem var kalpot kā pārdomu brīdis, nav labāku ceļvežu par māksliniekiem.
MAIJS
Alans Mūrs par pārtapšanu koronavīrusa laikā
Foto © Alan Moore 2020
Mēs ceram, ka zinātne spēs savaldīt vīrusu, taču mums jāuzticas arī māksliniekiem - lai apjēgtu, kas mēs esam šajā visumā un kā attiecamies pret pasauli un viens pret otru fiziskā, mentālā un garīgā ziņā. Mākslinieki ir mūslaiku kultūras aeronauti, labākie no viņiem vienmēr savā redzējumā ietver horizontu. Sagrūstot civilizācijām, paliek vienīgi māksla - visdažādākajās formās -, ko pēc tam apbrīnot muzejos un bibliotēkās visā pasaulē.
Mākslinieks Miķelis Fišers par savām sajūtām krīzes laikā
Es vispār ļoti gaidu ne tikai to, kāda būs jaunā māksla, bet arī kāda būs jaunā pasaule. Bet tā pasaule šobrīd tikai dzimst, veidojas. Bet es esmu pilnīgi pārliecināts, ka vecās pasaules vairs nebūs. Tas mani drīzāk priecē, jo bija grūti noskatīties uz to masu pašnāvību, kas gāja vaļā līdz šim. Bet es tomēr arī mēģinu pārlieku nesacerēties.
Mākslinieks Romāns Korovins par to, kas viņam svarīgs mākslā un par mākslinieka dzīvi krīzes laikā
Ja ir tāds stāvoklis, ka kaut kur doties nav vēlams, darba nav, ko tad atliek darīt? Sēdēt mājās un kaut ko darīt. Var iziet un nofotografēt tās brīnišķīgās, tukšās ielas bez mašīnām. Vai arī sēdēt mājās un gleznot. Māksliniekam šis laiks bija īsta oāze. Es, protams, saprotu, cik visa šī lieta ir nopietna, bet cilvēkiem, kas nodarbojas ar daiļradi un vēlējās beidzot pabeigt rakstīt romānu vai stāstu, vai ko citu, šis bija laiks, kad to varēja izdarīt. Jo principā nekas netraucēja. Parasti ir kārdinājums, jo visi kaut ko dara, kaut kas ir jānopērk, jāsagrābj, jāpienes... Bet te... nekas nenotiek. Lūdzu, vari iedziļināties sevī...speciāli it kā radīti apstākļi, lai nekas nebūtu jādara. Pat uz ielas nav jāiet. Sēdi mājās un domā par savām lietām. Vispār tā ir diezgan riskanta padarīšana – piepeši vari arī aptvert, ka nodarbojies ne ar to, ko vajag... Bet varbūt otrādi. Atrodi kaut ko labu sevī.
Mākslinieks Ernesto Neto par mākslu, reliģiju, cukuru un cilvēka transformāciju
Daži vienkārši nespēj pieņemt, ka citi mēģina kaut ko darīt. Un tas vienmēr tā ir bijis šajā sabiedrībā. Un tas kļūst tikai aizvien ekstrēmāk, pateicoties sociālajiem tīkliem. Un mēs nezinām, kā tikt ar to galā, jo tas ir pārāk ātri. Visi šie cilvēki (mūsu prezidents un viņa militāristi) ir Apgaismības laikmeta mantinieki, kas beigu beigās vēlas slēgt Apgaismību, un sociālie tīkli ir šīs bandas jaunākais ierocis. Interesanti gan, jo no mana skatu punkta pirmtautu zināšanas ir ārkārtīgi būtiskas Rietumiem. Un ideja, kā es to redzu, ir nevis konfliktēt, bet paplašināt Apgaismību.
JŪNIJS
Platformas Digital for the Planet dibinātāja Inese Leonarduci par mērenību, poēziju un pragmatismu
... vajadzētu mēģināt nepirkt jaunu viedtelefonu katru gadu vai ik pēc 18 mēnešiem, bet paturēt to pašu kādus trīs vai četrus gadus. (..) Tā mēs piespiedīsim ražotājus palēnināt savus tempus. Un vēl jāpadomā, cik e-pastus mēs sūtām. Viens e-pasts ar 1 MB pielikumu ir ekvivalents 20 g oglekļa emisiju atmosfērā. Tā ir enerģija, ko stundas laikā patērētu viena elektriskā spuldze.
JŪLIJS
Daina Taimiņa par matemātikas, mākslas un dzīves sinerģiju
Tāpat kā aug manas hiperboliskās plaknes, tieši tāpat pēc eksponenciālā pieauguma izplatās vīruss. Tie, kas tamborē, lieliski var saprast, kā tas notiek. Daudzi matemātiķi iesaistījās matemātisko modeļu radīšanā, lai analizētu, kā vīruss izplatās, un lai varētu prognozēt tā gaitu. Te, Amerikā, pirms vīrusa izplatības matemātiķi norādīja, kas notiks ‒ ja nekas netiks darīts, ja necentīsies to apturēt, būs liela mirstība. Diemžēl prezidentam vairāk rūpēja savas politiskās intereses nekā zinātnieku viedoklis, un viņš pateica, ka tā nevar būt. Bet bija. Un bija vēl sliktāk.
... rodas jautājums, vai tad, kad mēs visi steigsimies atjaunot savas ekonomikas un savas dzīves, vides problēmas izkritīs no akūto jautājumu loka? Mani satrauc tas, ka vides jautājumi tagad, kad šī kustība beidzot bija ieguvusi vilces spēku, pandēmijas dēļ ir pazuduši no laikrakstu virsrakstiem. Šķiet, ka mums, cilvēkiem, ir ārkārtīgi izteikta īstermiņa atmiņa – mēs uztveram, pieredzam šos mirkļus ar tīru gaisu un putnu dziesmām un tad atkal atgriezīsimies vecajās sliedēs, jo to diktē nepieciešamība.
Filozofs Maikls Mārders par augapziņu mūsos
Mums liekas, ka, ja mēs nepatērējam, ja rūpnīcas apstājas, ja lidojumi tiek atcelti, tad tiek apstādināta kapitālisma mašinērija… Mēs pieņemam, ka, ja pietiekami liels mūsu skaits tajā nepiedalās, tad apstājas gan ražošana, gan patēriņš. Taču vēlīnajā kapitālismā notiek kaut kas dīvains: totālas automatizācijas baismajās gaidās izrādās, ka ekonomiskā mašīna var darboties arī bez cilvēku dalības ražošanā un patēriņā.
AUGUSTS
Rebeka Lamarša-Vadela Andrejsalā. Foto: Kristīne Madjare
Pasaule ir zaudējusi savu burvību, viss ir pakļauts kontrolei un apgūšanai. Tostarp planētas resursu apgūšanai kapitālisma ekonomikas ietvaros. Cik gan ilgi mēs varam “smelt” no zemes un transformēt mūsu vajadzībām visu, no kā iespējams gūt peļņu? Šīs attiecības ir būvētas tik nepareizi, un tās nodara pāri arī mums pašiem – ar to es domāju sievietes vai cilvēkus ar dažādām fiziskām spējām, vai cilvēkus ar citu ādas krāsu. Šīs attiecības ignorē visus, kas neiekļaujas normalitātē, kas galvenokārt iekļauj baltos un jo īpaši vīriešus.
Saruna ar mākslinieci Bridžetu Polku par akmeņu balansēšanu un iekšējā līdzsvara meklējumiem
Domāju, ka planēta – Māte Daba, Māte Zeme – pateica: “Ok, jums nepielec. Jūs nesaprotat, ko darāt.” Visu šo laiku mēs neesam spējuši pieņemt lēmumus ne attiecībā uz klimatu, ne uz citām lielajām problēmām; mēs visu laiku to atliekam uz kādu citu reizi. Domāju, ka Daba pieņēma lēmumu: “Ja man jāuzmet jums uz galvas tonna ķieģeļu, tad tā arī darīšu. Tad nu – lūdzu!” Man šķiet, ka tādā veidā zeme sāka pati sevi izdziedināt. Atbrīvojot sevi no daudzām un dažādām lietām. Tā ir dzīva būtne. Un mēs to vienkārši “čakarējam”. Protams, [pandēmijas] sekas ir traģisks faktors, taču tā bija nepieciešama pārmaiņa tajā, kā planēta mūs uzņem. Kā gan vēl viņa būtu varējusi mums pateikt: “Ko, pie velna, jūs darāt?”
SEPTEMBRIS
Saruna ar arhitektu Vilni Štramu par filozofijas lomu, atvērtību un metafizisko pieslēgumu
Mūsdienu cilvēks vairs tik viegli dažādām doktrīnām netic, viņš tās pārbauda, un filozofija ir instruments, ar kuru tu vari nemitīgi pārdomāt un pārbaudīt. Jebkuru ceļu un to, ko tev kāds stāsta. Filozofija kā instruments palīdz tikt skaidrībā, vai tas, ko tu stāsti, varētu būt patiesība, jo gandrīz vienmēr ir iespējams uziet tekstus, kur kāds par to ir jau runājis. Arī šodien mēs aizvien vēl atrodam sen rakstītus tekstus, un tie šķiet kā šodien radīti. Jeb šodien domāti, un tas palīdz dzīvot.
Taču man patiešām ir interesanti tas, ka psilocibīnu saturošās sēnes šobrīd atkal ir kļuvušas tik populāras. Cilvēki tās lieto tik dažādos mikrodozēšanas veidos, piemēram, sēņu aerosoli un tā tālāk. (..) Pašlaik tiešām notiek tāda kā atdzimšana.
***
Esam sākuši audzēt dārzeņus. Pazīstu daudzus, kas ierīkojuši sakņu dobes savos dārzos un vēlas būt pašpietiekamāki. Noteikti daba un dzīvnieki arī ir guvuši kādu labumu no tā, ka uz ceļiem norima satiksme. Apturot gaisa satiksmi, uzlabojās arī gaisa kvalitāte. Noteikti samazinājās piesārņojums. Šai laikā bijis daudz labu ieguvumu, pazīstu daudzus cilvēkus, kuri klusībā cer, ka tā tās lietas turpināsies vēl kādu brīdi.
Diāna Mikāne par mākslas un dabas attiecībām
Šķiet, ka ir kaut kas jādara, citādi pasaules gals jau žilbina acis kā pretim braucoša vilciena prožektors tuneļa galā. Publiskā telpa – sociālo tīklu lentes, reklāmas, ziņas un ikdienas sarunas – regulāri pārplūst ar trauksmainām noskaņām, kas vēsta par degošiem mežiem, kūstošiem ledājiem, vides piesārņojumu un temperatūras celšanos kā nevēlama vīrusa simptomiem. Daži brīdina, ka šis vīruss var izrādīties nāvējošs; daudzi apņēmības optimismā vai arī nāves ēnā šķiro atkritumus, izvairās no plastmasas iepakojumiem un ātrās modes, pielāgo savus patērēšanas paradumus zaļākam dzīvesveidam, apzaļumo mājās telpas, audzējot augus un īstenojot tiešas rūpes par kādu dabas daļiņu.
OKTOBRIS
Saruna ar mākslinieku Andri Eglīti par būšanu savvaļā un glezniecības procesu
Tā jaunā normalitāte ir, piemēram, ka tev ir jahta, un tajā pašā laikā tu audzē tomātus. No dzīvesstila un statusa atribūtu skatpunkta kādreiz tas šķistu kaut kas pretrunīgs, bet šobrīd sākt kļūt par aizvien normālāku parādību.
***
Tagad ļoti modē ir arī re-enchantment idejas. Ja līdz modernismam cilvēks sevi uzskatīja par tādu kā zemāku, pakļautu vai nu Dabai vai Dievam, tad modernismā bija ideja, ka ar savu saprātu viņš tagad kontrolēs visu pasauli, pakļaus sev dabu un visu pārējo. Mūsdienu situācija ir pierādījusi, ka tas nedarbojas. Tā vienkārši nav. Un pamazām domāšana atkal mainās uz to, ka tu tomēr neesi tas, kas kontrolē, bet gan tas, kas ir pakļauts. Un tev ir jāmācās kaut kā pielāgoties un būt atkarīgam no nekontrolējamiem spēkiem.
Saruna ar Roju Brandu par filozofiju un krīzi
Carsten Höller. “Hard, hard to be a baby”. 1992. Skats no izstādes “Bare life” (Museum on the Seam, 2007). Foto: Rojs Brands 
Mūsu laiku atšķir fakts, ka mēs intensīvi interesējamies par pašreizējo brīdi. Tagadne ir interesantāka par pagātni vai nākotni, kas konceptuāli ir kaut kas pavisam jauns.
Saruna ar galeristi un mākslas kolekcionāri Noemi Givonu par postpandēmiskām perspektīvām
Es ceru, ka ar megagaleriju ēra ir beigusies. Taču cilvēki nepārstās pirkt mākslu - viņi vienkārši pirks mākslu, kas ir tuvāka viņu būtībai un kas sasaucas ar viņu pārliecību un interesēm. Viņi vairs nepirks mākslu kā ieroci varas spēlēs.
Es domāju, ka mākslas pircēji nepazūd, viņi vienkārši nomainās. Ar jauniem pircējiem. Neuzskatu, ka mums priekšā ir “bums” vai būtu jādomā par to, kas ir “pareizi” un kas “nepareizi”. Mēs to vienkārši nezinām. Mīlestība uz mākslu nav saistīta ar būšanu politkorektam. Tā iet savu ceļu pati savā laikā zonā.
NOVEMBRIS
Zanes Onckules piezīmes par Rīgas mūdu
Sabīne Skarule. Dienaszaglis, 2020. Kolekcijas video stopkadrs
Sekošana šim uzskatam – piederēt un būt daļai no kaut kā – nozīmē distancēties un sevi nošķirt no pretējā. Tā rezultātā vietas un nācijas identitāti ieskauj dilemma – lai tās “misija” tiktu realizēta un lai tā taptu “vienlīdzīga” ar citām nācijām, tai ar visiem spēkiem un līdzekļiem ir jāaizsargā un jāuztur senatnē/antīkajā pasaulē definētais atšķirības/unikalitātes aspekts, kur centrālais faktors ir nepieļaut iekļaušanos t.s. modernajā pasaulē. Tas izpaužas veidos, kad vispārākās pakāpes nozīmīgums tiek piešķirts (idealizētai) pagātnei, un līdz ar to tiek uzturēta ačgārna izpratne pašiem par sevi. Pēc visām pazīmēm problemātiska, šāda vīzija rada virkni reakciju, kas noved pie eskeipisma, ilūzijām un liekulības kā kultūras, tā vispārējās retorikas laukā. Neskatoties uz to, ka ar brīvā tirgus un citu kapitālisma blakusproduktu ierašanos pirms trīsdesmit gadiem klimats šeit ir spēji mainījies, tieši Rīgai raksturīgas pretrunas neoliberālā tirgus lokalizētos nosacījumos joprojām pastāv un ietekmē tālākās attīstības iespējamos scenārijus.
Saruna ar Denisu Makenu par apziņas transformāciju
Var jau izplatīt cerīgas ziņas, taču, ja tās ir maldinošas, tad kāda jēga? Mūsu kultūra mīl pasakas, jo tās ir mierinošas. Taču tās neatspoguļo īstenību. Un saknes tam jāmeklē kristietības un citu organizēto reliģiju iespaidā. Manuprāt, tās ir daudz darījušas, lai šo jautājumu padarītu miglainu un neskaidru un veicinātu nicinājumu un necieņu pret dabu. Un tagad mēs redzam tā sekas. Tajā pašā laikā tāds kovids un citas lietas ir spēcīgs atgādinājums, ka, nē, patiesībā mērkaķi nevada šo šovu. Visu vada Daba. Un Daba ir nikna. Tā spēj likvidēt sugu, kas nepiedalās risinājumā. Tā tas vienmēr ir bijis.
Saruna ar mākslinieku Dagu Eitkensu par mākslas darbu un tā varu
Dags Eitkens. Foto: Ami Sioux
Šis brīdis, kurā mēs patlaban dzīvojam ‒ un kas zina, vai tas turpināsies vēl sešus mēnešus vai pusotru gadu ‒, ir neiedomājami vērtīgs. Tas mums ļauj padomāt par to, kas tad īsti patiešām ir vērtība. Vai vērtība ir temps un paātrinājums, vai vērtība ir sinerģija ar pasauli ap tevi un ainavu ap tevi? Vai vērtība ir kultūra un jaunrade, vai arī vērtība ir tikai kapitālisms un objekti? Tie ir jautājumi, uz ko atbilde jāmeklē katram. Man liekas, ka mēs šobrīd dzīvojam globālas apzināšanās un pārdomu laikā, un tas nelīdzinās itin nekam, ar ko es esmu saskāries vēsturē.
DECEMBRIS
Tāda sajūta, ka attīstītās sabiedrībās sašaurinās emociju diapazons, jo kādas emocijas tiek pasludinātas par nevēlamām. Amerikā sākuši ņemt nost no muzeju sienām Gogēna gleznas, jo viņš zīmējis meitenes salinieces, ar kurām kopā dzīvojis. Parādās morālisma cenzūra. Tajā, bez šaubām, ir pozitīvas lietas. Taču var būt arī potenciāli negatīvs efekts – rodas tāda sajūta, ka emocionālo, kaislīgo, revolucionāro, depresīvo XX gadsimta cilvēku nomaina tipāžs, kas sēž uz antidepresantiem: viņš ne pārāk priecājas, ne pārāk bēdājas, baidās kādu apvainot… Un galvenais – baidās kaut ko nepareizi izdarīt: iemīlēties nepareizajā cilvēkā, iestāties nepareizajā institūtā. Tāpēc viņam jāracionalizē visa sava uzvedība.
Un šī situācija, kad mums apkārt ir parādījusies globāla konkurence, bet, no otras puses, mēs jūtam bailes kādu apvainot un kaunu par pagātnes kultūru – tās jau ir ļoti būtiskas lietas. Pat ja cilvēkiem ir jūtas, viņi baidās tās izrādīt. Visi ir kļuvuši tik pieklājīgi, un, kad kāds izdara ko rupju, viņš ir gluži kā no citas planētas. Visur izliktas kameras. Visu iedzen rāmjos.
Titulbilde: Artūrs Virtmanis. In The Dust Of This Universe/The Black Sun. 2020. Ogle, papīrs, grafīts
