Esmu absolūti laimīga par šo godīgumu
Intervija ar otrās Rīgas starptautiskās mākslas biennāles kuratori Rebeku Lamaršu-Vadelu
“14. martā, divus mēnešus pirms viss reizē zied… plānotās atklāšanas un līdz ar Covid-19 pandēmijas straujo izplatīšanos pasaulē, bija jāpieņem lēmums pārtraukt gatavošanos izstādei, iesaldēt tās iekārtošanu un izziņot pārcelšanu uz nezināmu laiku.” Tā sākas otrās Rīgas laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA2) kuratores Rebekas Lamaršas-Vadelas teksts biennāles ceļvedī. Biennāle tomēr tiek atklāta, tiesa, ne maija beigās, kā sākotnēji iecerēts, bet 20. augustā. RIBOCA2 ilgs trīs nedēļas, taču nepagaisīs bez pēdām un ļaus savu ekspozīciju ieraudzīt arī tiem, kas dažādu ar pašreizējo situāciju saistītu iemeslu dēļ nespēs nokļūt Rīgā, – to varēs izdarīt pilnmetrāžas dokumentālās filmas formā, kas tiks uzņemta šo trīs nedēļu laikā.
Rīgas biennāle notiks – tas, protams, apliecina nesalaužamību apstākļu priekšā un ir spēcīga komandas darba rezultāts. Arī daudziem tās dalībniekiem nācās pārskatīt savas sākotnējās idejas un pielāgot tās atbilstoši pašreizējās situācijas iespējām. Rebeka, kurai ir apjomīga kuratores pieredze un kas vairāku gadu garumā Parīzes Palais de Tokyo realizējusi virkni zīmīgu izstāžu, saskārās ar lokdauna un pandēmijas situāciju un nenobijās. Viņai, jaunajai māmiņai, kuras meita nākusi pasaulē tikai pērn, kopā ar biennāles komisāri Agniju Mirgorodsku un RIBOCA komandu nācās uzņemties atbildību par neprognozējamu situāciju. Rebeka šajā ziņā ir īsta cīnītāja un, iespējams, atbilstošākā kuratore biennālei, kas noris tik sarežģītajā un tuvākajai nākotnei svarīgajā 2020. gadā.
Otrās Rīgas starptautiskās mākslas biennāles norises vieta - Andrejsala
“Biennāle tādējādi bija plānota kā alternatīva bezcerīgu naratīvu straumei, izvēloties “valdzinājuma atjaunotnes” jēdzienu kā ietvaru vēlamo tagadnes un nākotnes ainu būvēšanā. Iecerēta kā aicinājums uz sabiedrības plēsīgo, ekspluatējošo un iznīcinošo vērtību radikālu pārvērtēšanu, biennāle nostājas pret cinismu un politisku izmisumu, sakot, ka vienas pasaules gals nenozīmē visas pasaules galu… Tā vietā, lai atliktu biennāli līdz laikam, kad atgriezīsies “normalitāte”, mēs apzināti izvēlējāmies to atvērt sākotnējo norises datumu pēdējās nedēļās, atzīstot iepriekšējo plānu neiespējamību un veidojot šo projektu jaunajā realitātē. Izstāde tādējādi atrodas kaut kur pa vidu starp drupām un restaurācijas darbu norises vietu, atspoguļojot pasaules šībrīža situāciju kā telpa un laiks robežstāvoklī un kustībā,” Rebeka raksta savā koncepcijā. Portālā Arterritory vēl pagājušajā gadā bija publicēta liela un interesanta intervija, kurā viņa stāstīja par savu izcelsmi un vidi, kurā augusi, un pirmajām pieredzēm kā kuratorei, un par otrās Rīgas biennāles redzējumu. Šai sarunā, kas notika burtiski nedēļu pirms atklāšanas, mēs koncentrējāmies uz RIBOCA2 reālijām un to, cik negaidīti un spēcīgi šī pasākuma sākotnējā koncepcija rezonē ar to, kas noticis un notiek 2020. gadā.
Foto: Didzis Grozds
Kā jūs patlaban jūtaties – augusta vidū un šī gada vidū, kas ikvienā no mums iemetinājis spēcīgu nenoteiktības un neparedzamības sajūtu?
Tās ir ļoti pretrunīgas sajūtas… Biennāles tēma sākotnēji bija definēta kā “Pasaules gals”. Un mēs uzskatījām, ka mūsu uzdevums ir demonstrēt, kā māksla var palīdzēt, piedāvājot jaunus scenārijus un alternatīvu redzējumu uz to, kā mēs izjūtam lietas, uzvedamies, veidojam attiecības. Jo pēdējos gados bija pastāvīga sajūta, ka planēta cieš agonijā. Pastāvošā sistēma vairs nebija lietojama. Nepārtrauktā ražošanas un patērēšanas apjomu augšana neņēma vērā visu pārējo dzīvo būtņu īstenību, no kuras ilgu laiku mēs bijām centušies norobežoties arī kultūras ziņā.
Kad sākās pandēmija, tā kļuva par pārsteidzošu ilustrāciju tam, kā mūsu superspēcīgo civilizāciju var nospiest uz ceļiem vissīkākais radījums pasaulē. Tas liek mums atgriezties uz zemes un izsit pamatu zem kājām cilvēka izredzētības pozīcijai. Mēs visi esam daļa no kaut kā lielāka, un tikai mēs visi kopā ko nozīmējam.
Kad sākās pandēmija, tā kļuva par pārsteidzošu ilustrāciju tam, kā mūsu superspēcīgo civilizāciju var nospiest uz ceļiem vissīkākais radījums pasaulē. Tas liek mums atgriezties uz zemes un izsit pamatu zem kājām cilvēka izredzētības pozīcijai.
Kad valstis sāka slēgt robežas un iestājās lokdauns, mēs jau ļoti aktīvi strādājām pie biennāles ekspozīcijas. Tajā brīdī, jau gandrīz pašā finiša taisnē, mums nācās visu nobremzēt un iesaldēt. Un tomēr tieši tādēļ, ka izstāde jau sākotnēji bija veltīta tam, kā mēs spējam pieņemt nezināmo, kā mēs spējam pieņemt, ka mūsu kontrolei un varai ir robežas, jau pati projekta ētika virzījās uz to, ka tas jārealizē un to nevar atlikt uz nenoteiktu laiku.
Kad pirms dažām dienām es beidzot nokļuvu mūsu telpā Andrejsalā (pēc vairākām nedēļām ar Zoom konferencēm un diskusijām ar māksliniekiem un komandu), tā bija pārsteidzoša sajūta. Man ļoti iepatikās šī vieta, tā man ir kļuvusi ļoti svarīga. Taču es domāju arī par to, ka šai biennālei bija jāuzņem tūkstošiem VIP viesu no visas pasaules, jo tāds ir biennāles formāta modelis – tas ir milzīgs starptautisks notikums, kas pulcē daudz viesu un dalībnieku. Protams, es priecātos šeit redzēt savus draugus un visus, kas šurp atbrauktu. Taču tas ne pārāk labi atbilstu tam jaunajam modelim, ko es gribēju ieviest un prezentēt šīs izstādes ietvaros. Pēdējās nedēļās, kad strādājām pie RIBOCA2, es sāku saprast, ka biennāle arvien vairāk un vairāk tuvojas tam, kādai tai būtu jābūt… un kam tai būtu jābūt – Rīgas, Latvijas un Baltijas kaimiņzemju iedzīvotājiem.
Pēdējās nedēļās, kad strādājām pie RIBOCA2, es sāku saprast, ka biennāle arvien vairāk un vairāk tuvojas tam, kādai tai būtu jābūt…
Turklāt mēs atvērsim 200 tūkstošus kvadrātmetru Andrejsalas teritorijas un “atdosim to atpakaļ” pilsētai un cilvēkiem. Sākotnēji iecerētais izstādes norises laiks bija četri mēneši, tagad mēs rēķināmies ar trijām nedēļām. Bet mēs darām, ko spējam. Tagad šo telpu piepilda arī “rēgi”, to darbu prombūtne, kurus tomēr nespējām nogādāt šurp. Un mēs to pieņemam un no šī fakta neslēpjamies. Kad apmeklēsiet šo vietu, iespējams, dzirdēsiet sava veida “gaudas” – tā kliegs tas, ko tomēr nebija iespējams realizēt, kas tā arī nepiedzima.
Un kā kuratorei man ir svarīga vēl viena lieta – tā ir absolūti acīmredzamā saikne ar īstenību ārpus biennāles robežām. Parasti muzeji un izstādes ir stabilitātes un atsvešinātības saliņas, tāda kā cita pasaule, kas nav tieši saistīta ar notikumiem mūsu dzīvēs. Šeit tas būs citādi – zīmējumu vietā mēs izstādīsim fotokopijas, dažas telpas būs vienkārši tukšas, bet citas pārpildītas ar darbiem, jo tie tapuši Rīgā un tātad mēs varējām tos parādīt. Vienlaikus es kaut kādā ziņā jūtu noteiktu nostalģiju vai skumjas, jo, lai arī es lepojos ar rezultātu, tā tomēr nav gluži tā izstāde, par kuru sapņoju un fantazēju vairāku gadu garumā. Un tajā pašā laikā esmu absolūti laimīga par to godīgumu, kas kļuvis par neatņemamu šīs izstādes daļu. Kā arī par to, ka, saskaroties ar neticami sarežģītu izaicinājumu, visa biennāles komanda, kurai esmu tik pateicīga, nežēlodama sevi, cīnījās, lai izstāde tiktu atklāta un tomēr notiktu. Tas, kas notika pašā komandā, visi šie pūliņi, visa solidaritāte un ētika, kas palikusi aiz kadra, patiesībā ir ne mazāk svarīga par to, kas tiks parādīts izstādē.
RIBOCA2 ceļveža lapas ar pārsvītrotu tekstu un pievienotu (un izceltu oranžā krāsā) tekstu
Turklāt tagad izstāde radīs savu turpinājumu pilnmetrāžas dokumentālajā filmā. Un tas ir lēmums, kas mums šķita vispareizākais šim laikam, – transformēt izstādi par filmu, kurā ieskanēsies šodienas balss ar visām tās nenoteiktībām, alkām, vilšanos. Un, lai arī cik spēcīgas būtu šīs vilšanās, izstādes galvenā ideja ir nepadoties. Nepadoties mums vissvarīgākajās alkās, sapņos un meklējumos pēc tā, kā vispareizāk, vislabāk būt cilvēkiem.
Un tas ir lēmums, kas mums šķita vispareizākais šim laikam, – transformēt izstādi par filmu, kurā ieskanēsies šodienas balss ar visām tās nenoteiktībām, alkām, vilšanos.
Šie “rēgi”, ko minējāt, nerealizētie darbi, lieliski atveidoti biennāles katalogā jeb ceļvedī. Sākotnējais teksts tajā ir palicis, taču vietās, kur tas vairs neatbilst realitātei, tas pārsvītrots, bet klāt pierakstītas citā krāsā izceltas rindkopas. Tas rada tādu ļoti uzskatāmu un zīmīgu divu īstenību līdzāspastāvēšanas sajūtu. To var vērtēt arī kā modeli – kā mēs dzīvojam pašlaik, kad kaut kur tuvumā visu laiku mirgo mūsu nerealizētie plāni no 2019. gada beigām un paša 2020. gada sākuma. Mēs esam it kā starp šīm divām pasaulēm. Un Rīgas biennāle, protams, arī ir lielisks šīs situācijas piemērs. Tāpat piemērs tam, kā cilvēki cenšas samierināties ar plānu maiņu un atrast kādu alternatīvu, atrast izeju.
Kad mēs sapratām, ka viss brūk, mēs apzvanījām visus māksliniekus, biennāles dalībniekus, un ar daudziem no viņiem risinājām, kā mainīt, adaptēt viņu darbus vai priekšnesumus skatītājiem. Un tā bija absolūta sapratne un sadarbība. Mēs apspriedām šīs lietas gan ar Ugo Rondinoni, gan ar Margaritu Umo, gan ar daudziem citiem. Un es jūtu milzīgu pateicību par to – sanāk, ka biennālei bija izdomāti teju vai divreiz vairāk darbu, nekā iecerēts, ja saliek kopā iepriekšējās un jaunās ieceres. Problēmas pakāpeniski pārvērtās par risinājumiem, un es domāju, ka mākslinieki ir tieši tie cilvēki, kas uz to spējīgi. Un tā bija sava veida demonstrācija praksē, masveida šādas spējas demonstrācija – ka mēs varam izdarīt šeit un tagad.
Un Andrejsala šajā ziņā ir ļoti svarīga vieta. To visu vēstures slāņu dēļ, kas te pastāv, visu laika zīmju dēļ. Sākumā Andrejsala radās no cilvēku vēlmes kontrolēt dabu – tieši molu un dambju dēļ blakus Rīgai parādījās šī sala. Šī teritorija kļuva par militāro un industriālo ieceru objektu, pēc tam postpadomju laikā šajā teritorijā radās vispirms komerciālie, pēc tam kulturālie projekti, bet arī tie ar laiku “tika aprakti smiltīs”. Man Andrejsala ir to problēmu metafora, ar kurām mēs saskaramies globālā mērogā. Zeme šeit ir piesūkusies ar toksiskajiem atkritumiem, no industriālās ostas palikušās ēkas ir pārlieku milzīgas. Tieši tāpēc mēs izvēlējāmies noliktavas ēku par biennāles telpu, tā ir sirreāli milzīga, tā it kā nav domāta cilvēkiem, nav paredzēta cilvēka mērogam. Un vienlaikus tā aicina pastaigāties, aicina palēnināt gaitu un iedveš zināmu mieru, lai mēs spētu aizdomāties, ko mūsdienās varam iesākt ar to un citu līdzīgu mantojumu. Un izstāde mūs aicina uz to pašu – uz meditāciju pastaigas formā. Daudzi filozofi ir runājuši par to, cik svarīgas ir pastaigas, un viens no viņiem bijis Nīče. Par to, kā pastaigas brīžos cilvēka ķermeņa ritms integrējas ar daudziem citiem ritmiem – ar gadalaiku, dabas ritmu, ar skaņām un smaržām. Un tā ir pieredze, ko vēlamies piedāvāt mūsu auditorijai.
Man Andrejsala ir to problēmu metafora, ar kurām mēs saskaramies globālā mērogā.
Man šī sajūta, it kā tu atrastos nenoteiktības punktā, punktā starp laikmetiem, ir saistīta arī ar ļoti spēcīgo tiešsaistes performanču un diskusiju programmu, ko piedāvā biennāles publiskā programma. Tieši par nenoteiktību un nedrošību kā laikmetīguma bāzes kategoriju runāja, piemēram, antropologs Tobiass Riss, kad viņu intervēju… Tas ir ļoti svarīgi, ka RIBOCA2 ne tikai piedāvā viengabalainu māksliniecisku izteikumu, bet arī rada atmosfēru, kurā tiek pārdomātas šodienas esamībai svarīgas lietas.
Mums visiem ļoti paveicies, ka ir cilvēki, kas lieliski “ekipēti” tam, lai nodarbotos ar šīm pārdomām. Man bija ārkārtīgi svarīgi apzināt šīs balsis un sniegt tām iespēju tikt sadzirdētām. Publiskās programmas līdzkuratore Sofija Lemosa tā labā paveikusi milzīgu un svarīgu darbu. Es domāju par biennāli glosārija terminoloģijā, ko esam sagatavojuši, tas ir atslēgas vārdu un jēdzienu krājums, ko apspriedām arī tiešsaistes sarunu sērijas gaitā. Tas ir projekts, kurā kopīgi piedalījušies cilvēki, kas strādā ar lietu materialitāti, mākslinieki, un tie, kas strādā ar nemateriālo pasauli ,– domātāji, filozofi.
Acīmredzams, cik ļoti mūsdienu cilvēki ir pārņemti ar veselīga dzīvesveida un mūsu ķermeņu izdziedēšanas idejām, taču, kā man liekas, ne mazākā mērā izdziedēšanās ir nepieciešama arī mūsu prātiem. Fēlikss Gvatari pārdomās par ekoloģiju runā par to, ka nekas nemainīsies, kamēr mēs vispirms neķersimies pie pašas pirmās, mentālās, ekoloģijas. Kamēr mēs neiemācīsimies saprast mūsu rīcības tiešās sekas. Vai jūs ēdat gaļu vai ne, cik daudz laika pavadāt dušā un cik daudz ūdens tam patērējat, cik daudz lidojumu gadā veicat. Visam, ko jūs darāt, ir tādas vai citādas pavisam konkrētas sekas. Turklāt to ir svarīgi saprast nevis kā problēmu, bet kā iedvesmojošu zīmi tam, ka mēs un mūsu darbības ir svarīgas (we matter). Un viss, ko mēs darām, ir svarīgi.
Visam, ko jūs darāt, ir tādas vai citādas pavisam konkrētas sekas.
Un te ir svarīga arī interese par daudzām iracionālām lietām un jēdzieniem, kas vairāk izplatīti Āzijas vai Āfrikas pasaulē nekā Rietumos. Viss par “nezināšanas skaistumu”, par saprāta spēli, par hipotēžu drosmīgumu un negaidītību. Kad apkārt viss grūst, tas var kļūt par atspēriena punktu, lai pārdomātu mūsu attiecības ar visu mums apkārt. Filozofi, domātāji, dzejnieki katru nedēļu uzstājas, sniedz vielu pārdomām, izstrādā savas versijas šādiem scenārijiem. Un tieši par to stāsta šī biennāle. Par to tā vēstīs lokālajai auditorijai, bet pēc tam filmas formātā arī starptautiskajai auditorijai.
Hannas Lipardas darbs no sērijas "Bezkontakta"
Varbūt jūs varētu pastāstīt sīkāk par filmas ideju un to, ko esat nolēmuši kopā ar režisoru Dāvi Sīmani.
Principā arī pašu izstādi es kaut kādā ziņā veidoju kā filmu. Vai kā odiseju. Ir prologs – Hannas Lipardas darbs “Bezkontakts” (Contactless), tie ir dzejoļi, kas vēsta par bezkontakta attiecībām pašreizējā realitātē – astoņi teksti, kas redzami iebraucot Andrejsalā. Turklāt šo dzejoļu pēdas kā puzles gabaliņi ir izkaisīti pa visu Rīgu. Paši teksti komentē ātrumu, ar kuru viss kustas, it kā lai nonāktu līdz kādam kontaktam, taču tas nenotiek. Gluži pretēji – attālums starp mums aug arvien lielāks un lielāks. Bet pēc tam jūs ienākat pa vārtiem un nonākat šajā atsvešinātajā, īpašajā teritorijā – Andrejsalā, kas itin kā peld laikā un telpā. Kamera principā sekos it kā pa pēdām hipotētiskam apmeklētājam. Un tas būs tāds stundu ilgs ceļojums cauri darbiem un performancēm. Te, protams, ir, kur kinematogrāfiski izpausties, jo Andrejsala jau pati par sevi izskatās kā ainava no Tarkovska filmām. Tā ir ļoti kinematogrāfiska.
Principā arī pašu izstādi es kaut kādā ziņā veidoju kā filmu. Vai kā odiseju.
Tātad jūs ienākat pa vārtiem un nonākat pie angāra. Jāpiebilst, ka šo ceļojumu pavada aizkadra balss, kas tomēr nekomentē darbus dokumentālā nozīmē. Tā nevēsta neko tādā garā kā “Šis ir Hannas Lipardas darbs, un tas saucas tā un tā.” Nē, drīzāk tā uzdot, izrunā jautājumus par šo bezkontakta eksistenci un tās nozīmēm.
Un pēc tam Ugo Rondinones jaunais darbs life time – no kartona izgriezts un nokrāsots uzraksts – autora izdomāts apstākļu diktēts aizvietojums sākotnēji plānotajiem “varavīksnes dzejoļiem” (rainbow poems), katrs no tiem – spilgts, varavīksnē izliekts aforisms. Tas arī ir jautājums – par to, ko spējam ietilpināt savā dzīves laikā, vai jautājums par dzīvi, kas ir daudz vecāka vai lielāka par mums. Pēc tam jūs sagaida Bridžeta Polka un viņas performance, kas veltīta akmeņu balansēšanai. Šis darbs vēsta par neiespējamā balansa meklējumiem, un tā veidota no ekspozīcijas apkārtnē atrastiem materiāliem. Tās ir šķembas no biennāles telpas, kā arī akmeņi, kas palikuši no vairākām nojauktām pilsētas ēkām. Atrastais balanss sākumā izskatās pilnīgi neiespējams un pretrunā fizikas likumiem. Taču tas strādā, un tā rezultātā rodas sava veida vertikālas skulptūras, bet mēs nezinām, cik ilgi tās nostāvēs, pastāvēs. Tās var sabrukt pēc divām sekundēm, divām nedēļām, diviem mēnešiem, diviem gadiem… Tā ir neticama mūsu stāvokļa metafora – mēs radām kaut kādas lietas, taču nezinām, cik ilgi tās pastāvēs. Tās sabrūk, un mēs tās veidojam no jauna. Tas ir tāds mūsdienu Sīzifs, kas operē ar Rīgas materiālajiem slāņiem. Un šajā brīdī stāstnieka balss jums vēstīs par lietām un idejām, kas saistītas ar celšanu, būvēšanu un sabrukumu. Bet pēc tam jūsu priekšā būs Heinca Franka darbs, kas piedāvā paskatīties uz pasauli tā, kā to redz bērni. Heincs ir sarakstījis neticamu grāmatu arhitektiem, kurā viņš ierosina būvēt, sekojot bērnu sajūtām un skatpunktam. Tas nozīmē atteikšanos no klasicisma, no kaisles uz simetriju un pievēršanos kaut kam daudz neveiklākam, krāsainam un priecīgam…
Tā ir neticama mūsu stāvokļa metafora – mēs radām kaut kādas lietas, taču nezinām, cik ilgi tās pastāvēs. Tās sabrūk, un mēs tās veidojam no jauna.
Es, protams, tagad nepārstāstīšu visu šo odiseju caur 46 darbiem, taču ikreiz tas būs kāds mākslas darbs ar savu jautājumu, un katrs nākamais darbs it kā turpinās tēmu, taču pavisam no citas perspektīvas. Bet filmu, kas rodas mūsu galvās (bet paralēli arī “uz ekrāna”), var uzskatīt par sava veida manifestu, 2020. gada manifestu – par to, kāda pasaule, kādi tēli ir mums apkārt, kas mēs esam un kurp ejam. Un es domāju, ka mākslinieki var būt loti, ļoti svarīgi šādām pārdomām par perspektīvu, jo neko līdzīgu es neredzu politiskajā vai ekonomiskajā sfērā. Tur trūkst tāda līmeņa diskusijas par perspektīvām, tik interesantas un uz pārdomām rosinošas pieejas kā māksliniekiem. Šajā krīzes laikā mākslas nozīme kļūst tikai acīmredzamāka.
Viens no Bridžitas Polkas akmeņu balansēšanas prakses rezultātiem Andrejsalā. Foto: Tomas Majors
Proti, filma būs kinopastaiga, ko pavadīs stāstnieka balss un filozofiskie komentāri. Tajā nebūs interviju ar māksliniekiem, un formas ziņā tas ir kaut kas…
Kaut kas līdzīgs Krisa Markēra filmām. Jūs pastāvīgi vada šī balss, arvien tālāk un tālāk. Un man šī balss arī ir tas, kā skan mūsu laiks, mūsu zeitgeist. Filma tiks uzņemta maksimāli kā viens nepārtraukts kadrs, kā slīdēšana cauri ekspozīcijai. Bet izstādi noslēdz Sipriena Gaijāra darbs Ocean II Ocean. Tas ir apbrīnojams video, kas rāda, kā viens materiāls, pārakmeņojušies gliemežvāki, ceļo no koraļļu rifiem līdz Krievijas metro fasādes apdarei, bet Ņujorkas metro norakstītie vagoni tieši otrādi – tiek izmesti okeānā. Tāds būs šī izvērstā vēstījuma fināls – par mums pašiem un to, kā mēs cenšamies izprast mūsu eksistenci šajā pasaulē. Taču ir iesaistīti arī visdažādākie izpildītāji. Piemēram, Doras Budoras darbā tie būs suņi. Sākotnēji viņai interesēja masu skats, anonīms pūlis bez sejas, taču vienlaikus tas ir ļoti svarīgs sižetam, tas iemieso kolektīvās sajūtas – bailes, šausmas, uzbudinājumu. Un viņa gribēja izvirzīt masu skatu priekšplānā, pēc viņas ieceres šajā projektā vajadzēja iesaistīties 50–70 cilvēkiem ar īpašu horeogrāfiju. Pašreizējo ierobežojumu un problēmu dēļ viņa nolēma aizvietot cilvēkus ar suņiem. Te der atminēties, ka padomju zinātniskajās un kosmiskajās programmās suņi bieži vien aizvietoja cilvēkus. Kaut kas līdzīgs notiek arī šeit.
Kristaps Ancāns. ⚠️ What do I dream about? (Instalācijas fragments), 2020. Foto: DIVI MELNI SUŅI
Būs arī Linas Lapelītes performances. Viņa radījusi apjomīgu instalāciju Currents (“Straumes”), kur vairāk nekā divi tūkstoši priežu baļķu veido salu, kas peld ūdenī blakus biennāles galvenajai telpai. Un viņa izpildīs savas performances uz tiem. Un Ninas Baijeres performance Total Loss (“Absolūts zaudējums”), kur laiku pa laikam rendžroveros piebrauks grūtnieces, lai pabarotu vietējos kaķus, liedamas pienu zemē nogāztās marmora lauvu skulptūrās. Tas ir gan dialogs ar “vietējiem iedzīvotājiem”, gan uzaicinājums pārdomām par pienu un barošanu. Proti, te notiks daudz kas, tas būs gandrīz kā teātris. Un šī balss jūs aizvedīs, es domāju, pie gana sirreālas sajūtas, lai arī mēs redzēsim pilnīgi reālas lietas. Šī svārstīšanās, šīs neviennozīmīgās attiecības starp racionālo un iracionālo vispār ir svarīga mūsu laika daļa, kas tiks atspoguļota arī filmā.
Proti, te notiks daudz kas, tas būs gandrīz kā teātris.
Biennāles sākotnējā koncepcija tika būvēta ap jēdzienu re-enchantment, “valdzinājuma atjaunotne”. Vai tā kaut kā mainījās biennāles sagatavošanas laikā? Un, teiksim, kā tieši Baltijas valstu mākslinieku darbi mijiedarbojas ar šo koncepciju?
Valdzinājuma atjaunotne joprojām ir tepat, un šis koncepts vēl nekad nav bijis tik dzīvs, tas iegūst formu. Re-enchantment etimoloģiski nāk no being enchanted, proti, tas ir tad, kad jūs dzirdat balsis, kad tās jūs savaldzina, transformē. Man tas ir ļoti svarīgs jēdziens, kas vēsta par nepieciešamību ieklausīties tajās balsīs, ko nebijām gatavi izdzirdēt vai kas nemitīgi tiek pieklusinātas. Un par iespēju atkal ieraudzīt brīnumaino sev apkārt. Pasaule ir zaudējusi savu burvību, viss ir pakļauts kontrolei un apgūšanai. Tostarp planētas resursu apgūšanai kapitālisma ekonomikas ietvaros. Cik gan ilgi mēs varam “smelt” no zemes un transformēt mūsu vajadzībām visu, no kā iespējams gūt peļņu? Šīs attiecības ir būvētas tik nepareizi, un tās nodara pāri arī mums pašiem – ar to es domāju sievietes vai cilvēkus ar dažādām fiziskām spējām, vai cilvēkus ar citu ādas krāsu. Šīs attiecības ignorē visus, kas neiekļaujas normalitātē, kas galvenokārt iekļauj baltos un jo īpaši vīriešus.
Kā mēs varam pārveidot šīs attiecības, lai tās kļūtu vairāk iekļaujošas, visaptverošas? Valdzinājuma atjaunotne – tas lielā mērā ir par iespēju ieklausīties visdažādākajās balsīs, kas skan mums visapkārt, un cenšanos atrast harmoniju šajā korī. Nevis veidot visu pēc spēka un ietekmes ranga.
Valdzinājuma atjaunotne – tas lielā mērā ir par iespēju ieklausīties visdažādākajās balsīs, kas skan mums visapkārt, un cenšanos atrast harmoniju šajā korī. Nevis veidot visu pēc spēka un ietekmes ranga.
Šajā ziņā mani ļoti iedvesmoja Baltijas konteksts, īpaši, kad ierados šeit pirmoreiz, lai pētītu un saprastu konceptuālo virzienu. Kad runāju ar dažādiem pētniekiem, kad devos uz Nacionālo bibliotēku un iepazinos ar dainām, kad piedalījos Līgo svinēšanā. Šeit, Latvijā, joprojām liela nozīme ir balsu un dziedāšanas kultūrai, kas arī veido attiecības ar ķermeni un māca ieklausīties citās balsīs, citos ritmos. Tas vairs sen nav sastopams Francijā un franču kultūrā. Šis jūtīgums, šī vērība ir pilnībā izdzēsta. Tādas lietas izdzēš no aktualitātes, pieskaitot tās folklorai – es ciest nevaru šo terminu, jo man tā ir birka, kas nozīmē slēptu nevērību, nozīmes samazināšanu, centienus nolikt kaut kur maliņā. Man tā ir tikpat nepieņemama kategorija kā, piemēram, outsider art. Pasaule, ko esam radījuši, ir būvēta uz šādām kategorijām. Mums pret tām jāizturas ar ārkārtīgu jūtīgumu, pastāvīgi tās apšaubot vai atsakoties no šādas klasifikācijas.
Tāpēc visus, kas piedalās biennālē, es saucu par dalībniekiem, nedalot māksliniekos, filozofos, domātājos vai tādos cilvēkos kā Bridžeta Polka, kas nekad nav sevi saukusi par mākslinieci, bet savu daiļradi uztver kā meditāciju, vai kā Vija Eniņa, kas nodarbojas ar ārstniecības augiem.
Šo konceptu rāda daudzi Baltijas valstu mākslinieki. Piemēram, lietuviešu māksliniece Lina Lapelīte strādā ar ļoti senu tradīciju – jau izsenis vīrieši plostnieki pārvietoja mežus pa ūdeni, būvēja milzīgus plostus un, to darot, dziedāja dziesmas par savu meistarību un spēku. Uz baļķu salu, kas, pateicoties viņai, radīsies pie Andrejsalas, Lina aicinās sievietes, un viņas dziedās pavisam citas dziesmas – par dažāda veida attiecībām, ko var veidot ar pasauli un šiem peldošajiem baļķiem. Tad jāmin latviešu duets IevaKrish ar darbu Polemic of Two Metrics – skaņas un skulptūras instalāciju, kas rada telpisku, temporālu un skanisku horeogrāfiju. Tās pamatā ir liela griestos iekārta skulptūra, Latvijai un Lietuvai raksturīgais puzuris, kas griežas ap savu asi. Puzurim piedēvē pārdabisku spēku – tiek uzskatīts, ka griezdamies tas uzsūc negatīvo enerģiju, tas ir kā dievišķā simbols mājas apstākļos. Lielais IevaKrish veidotais puzuris griezīsies un metīs ēnu – nenoteiktības ēnu, un dejotāju augumi iesaistīsies sarežģītā saspēlē ar šo ēnu, kas mainīsies gaisa un vēja kustības iedarbībā, ko mēs nevaram ietekmēt. Savukārt Kristaps Ancāns turpina mašīnu būvēšanu, kas pilnīgi neiederas mūsu priekšstatos par šādiem mehānismiem un to, kā tiem jāuzvedas. Vai mašīnas varētu sevī attīstīt sajūtas un vēlmes, kas tiek uzskatītas par cilvēka prerogatīvu? Tieši šo jautājumu uzdod Ancāns savā instalācijā ar nosaukumu What do I dream about? (“Par ko es sapņoju?”). Tās veic automātiskas, absolūti sirreālas kustības, kas nav pakļautas jebkādiem ražošanas mērķiem.
Miķelis Fišers kā mākslinieks vienmēr ir bijis ļoti jūtīgs pret distopiskas nākotnes un zinātniskās fantastikas jautājumiem. Manā skatījumā zinātniskā fantastika ir ārkārtīgi svarīga. Tas ir viens no brīnišķīgākajiem instrumentiem mūsu garīgās pasaules paplašināšanai. Donna Haraveja to lieliski apraksta kā telpu projekcijām un hipotēzēm, kas pastāv ārpus normām. Kurā var sevi izpaust pilnīgi brīvi, radot jebkādas alternatīvas pastāvošajai pasaulei. Tāpēc es nodomāju, ka Miķeli būtu ļoti interesanti iesaistīt biennālē kā mākslinieku. Un viņš izvēlējās sev diezgan netipisku formātu – skulptūru. Fišera In-finity (“Bez-galība”) ir trīsstūra formas skulptūra no baloniem, kas piepūšas un haotiski saplīst, raisot visdažādākās reakcijas – no pārsteiguma un izbīļa līdz smiekliem. Tur ir tāda spriedze, pasaules trausluma analoģija un sajūta, ka kaut kam tūlīt, tūlīt būtu jānotiek, vai mēs to gribam vai ne… Un, protams, jānosauc Vija Eniņa un viņas ārstniecības augi, kas tika iesēti un nu aug visā biennāles teritorijā, uzskatāmi paužot viņas devīzi, kas aizgūta no Māras Zālītes dzejoļa, – viss reizē zied.
Rebeka Lamarša-Vadela Andrejsalā. Foto: Kristīne Madjare
Būs arī citi mākslinieki no Baltijas valstīm, un viņi visi tādā vai citā formā aicina atjaunot mūsu jutīgumu pret pasauli un runāt par to, kas mēs vēl varam būt un kādas lielas iespējas šajā ziņā pastāv. Un tas kopumā ir biennāles vēstījums, kāds tas bija iecerēts un kā tas ticis realizēts, un parādīsies to cilvēku priekšā, kuri biennāli apmeklēs.
