Foto

Spuras atvērtas transcendencei

Helmuts Caune

13.05.2020

Intervija ar mākslinieci Margaritu Imo 

Kad tika nosaukts Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles otrā laidiena (RIBOCA2) kuratora vārds un publicēta koncepcija, drīz vien izplatījās aizdomas, ka, pateicoties ilggadīgajai un auglīgajai sadarbībai – un draudzībai ‒ ar biennāles galveno kuratori Rebeku Lamaršu-Vadelu, dalībnieku rindās būs arī Londonā dzīvojošā franču māksliniece Margarita Imo (Marguerite Humeau, 1986). Protams, tā arī notika. 2020. gada aprīlī, kad es beidzu rakstīt šo interviju, kļuva kļuvis zināms, ka COVID-19 pandēmijas dēļ RIBOCA2 norise ir mainīta. Tomēr vēl pirms valstu robežas tika slēgtas, es paguvu apciemot vienu no biennāles potenciāli interesantākajām dalībniecēm viņas Londonas darbnīcā.

Savā pieticīgajā 34 gadu vecumā Imo paguvusi paveikt jau diezgan daudz. Starp viņas personālizstāžu norises vietām jāmin Notingemas Laikmetīgās mākslas centrs, Palais de Tokyo (abās ‒ izstāde “FOXP2”, 2016), Tate Britain (“Echoes”, 2017), Manifesta 2016, Londonas mākslas mese FRIEZE (“Visions”, 2016), vēlreiz Notingemas Laikmetīgās mākslas centrs un Ņujorkas Jaunais muzejs (“Birth Canal”, 2018). Viņa nominēta Marsela Dišāna balvai, saņēmusi Bataljas mākslas lietuves tēlniecības balvu, Cīrihes Mākslas balvu, Karaliskās britu tēlnieku biedrības stipendiju un citus apbalvojumus. Viņas darbi iekļauti Ņujorkas MoMA, galerijas Tate, Parīzes Pompidū centra, Mulēnu ģimenes fonda un citās kolekcijās. 2014. gadā, pēc mākslinieces piedalīšanās Hansa Ulriha Obrista veidotā izstādē galerijā Serpentine (tās vajadzībām viņa reanimēja Kleopatras balsi, kas dziedāja kādu sava laika mīlas dziesmu), kurators par viņu rakstīja: “Lai arī Imo ir jauna māksliniece, viņas darbi aizsniedzas tālu pagātnē, vēl pirms pašas cilvēces vēstures rītausmas.”

Un tā tik tiešām ir, jo liela daļa no Imo darbiem (lielākoties tās ir skulptūras vai instalācijas) runā par laika dzīlēm un izmirušām aizmirstām būtnēm. Savās pārdomās māksliniece brīvi apvieno zinātni, vēsturi, mītus, sazvērestības teorijas, animālismu, bioētiku un daudzus citus aspektus un skatpunktus. Viņa pati par savu jaunradi sacījusi šādi: “Iepriekšēja materiāla izpēte maniem darbiem piešķir ticamību. Es izmantoju zinātniskus faktus, taču pirmkārt un galvenokārt ‒ minējumus un fikciju. Es gribu radīt spēcīgus fiziskus, gandrīz pārdabiskus pieredzējumus.” Viena no pēdējām tēmām, kurām Imo pievērsusies, ir sekojošais jautājums: vai nav iespējams, ka mūsdienu savvaļas dzīvniekiem, kas pieredzējuši savu brāļu un citu sugu masveida izmiršanu, ko izraisījis vides sabrukums un klimata pārmaiņas, sāktu attīstīties zināms priekšstats par garīgumu? Man pašam pēc sarunas ar mākslinieci viņas darbnīcā šī ideja sāka likties visnotaļ ticama.

Vai jūs atceraties, kā sākāt interesēties par izmirušiem dzīvniekiem?

2010. gadā es piedalījos projektā, kura ideja bija iztēloties dažādus iespējamos attīstības ceļus nākotnē, kad biotehnoloģijas būs daudz ciešāk savijušās ar mūsu ikdienas dzīvi. Tas bija drīz pēc Maikla Džeksona nāves, un es domāju par to, kas notiktu, ja mēs varētu restaurēt mirušu cilvēku balsenes, balssaites. Atradu uzņēmumu, kas ar 3D printeru palīdzību veidoja no šūnām jaunus orgānus. Un es aizdomājos par to, kāda tam varētu būt nākotne ‒ varbūt mēs varētu no jauna radīt dziedātāju un citu ievērojamu personu balsenes? Bet, ja tas būtu iespējams, tad to varētu darīt arī industriālos mērogos. Būtībā tas nozīmētu, ka ar vairāku balseņu palīdzību viens cilvēks varētu vienlaicīgi uzstāties dažādās vietās. Tas būtu kaut kas ekvivalents digitālajai revolūcijai. Cilvēks, pareizāk, viņa balsene vienlaicīgi atrastos daudzās dažādās vietās, tikai šī klātbūtne notiktu nevis ar ekrāna starpniecību, bet fiziskā formā. Un es pievērsos dažādām neparastām balsīm, kuras diemžēl vairs neeksistē. Pēc tam sāku domāt par izmirušiem dzīvniekiem un to, kā būtu, ja mums izdotos restaurēt to balsis un tādējādi savā ziņā arī fizisko klātbūtni.

Margarita Imo. "Atbalss". Izstādes skats. 2015./ Attēls: Marguerite Humeau/DUVE Berlin

Margarita Imo. "Atbalss". Izstādes skats. 2015./ 90 x 180 x 230 cm / Attēls: Marguerite Humeau/DUVE Berlin

Ir tāda brīnišķīga grāmata, Džefrija Skonsa “Spokošanās medijos” (Jeffrey Sconce, Haunted Media), kurā runāts par saikni starp komunikāciju tehnoloģijām un pārdabisko. Piemēram, kad izgudroja telegrāfu, māsas Foksas radīja savu “debesu telegrāfiju”, lai mēģinātu sarunāties ar garu, kas spokojās viņu mājā. Bieži vien, kad parādās kāda jauna tehnoloģija, cilvēki mēģina to izmantot arī šādā veidā. Teiksim, var iedomāties, ka, pirmo reizi sarunājoties ar kādu pa telefonu, droši vien ir visai dīvaini šādi reāllaikā sajust promesoša cilvēka klātbūtni. Un tā tas viss manā galvā pamazām saslēdzās kopā ‒ jautājumā par saikni starp balsi un klātbūtni. Es sāku interesēties par aizvēsturiskām radībām, un tas kļuva arī par manu diplomdarbu. Kopš tā laika, man šķiet, es šīs tēmas esmu attīstījusi tālāk.

Pēc tam sāku domāt par izmirušiem dzīvniekiem un to, kā būtu, ja mums izdotos restaurēt to balsis un tādējādi savā ziņā arī fizisko klātbūtni.

Vai jums ir kāds priekšstats par to, ko mums nozīmētu iespēja dzirdēt aizvēsturisku dzīvnieku balsis?

Man liekas, tā būtu ārkārtīgi neparasta sajūta, ja mēs spētu pieredzēt laikus, kas ir vai nu tālā pagātnē vai nākotnē. Ja mēs savāktu vienkop visus šos laikus un telpas, kas patiesībā ir ļoti tālu no mums, tas liktu mums salīdzinājumā sajusties ļoti sīkiem. Mēs esam tikai niecīga vēja brāzma. Tas ir veids, kā decentrēt cilvēku, lai mēs sajustu, ka piederam daudz lielākai Universa vēsturei, kurā esam tikai viens pavisam sīks punktiņš.

Margarita Imo. "Atbalss". Izstādes skats. 2015./ 90 x 210 x 230 cm / Attēls: Marguerite Humeau/DUVE Berlin

Vai jums nav ienācis prātā, ka jūs varbūt pārlieku pievēršaties nedzīvajam - tā vietā, lai domātu par dzīvo?

(Smejas.) Jā, protams, ir. Es par to domāju visu laiku. Visiem maniem darbiem kopīgs ir viens ‒ tie visi runā par dzīvību un nāvi. Tas izklausās ļoti vienkāršoti, protams, bet mani visvairāk interesē, kā jaunās tehnoloģijas maina to, kā mēs domājam par dzīvību un nāvi, radām jaunus veidus, kā dzīvot, eksistēt, jaunus klātbūtnes un starpstāvokļu veidus. Mani interesē ne tikai jau izmirušais, bet arī tas, kas vēl tikai nāks. Ja paraugāmies uz maniem darbiem, tajos gandrīz nekad nav nekā miruša. Visas būtnes parasti ir vai nu kaut kādā veidā dzīvas, vai arī šādā starpstāvoklī. Vai nu tās atrodas starp dzīvību un nāvi, vai zināmā mutācijas stadijā, vai arī to ķermeņi ir šeit, bet dvēseles kaut kur citur, un tā tālāk. Tas tiesa, ka es galvenokārt strādāju tēlniecībā un ar inertiem objektiem, taču man pašai drīzāk liekas, ka es radu būtnes un dažādas eksistences stadijas, kas var materializēties ne tikai kā skulptūras, bet arī kā balsis, indes vai citas substances. Visas substances, ko es izmantoju, vienmēr ir kaut kādā ziņā aktīvas; tajās ir kaut kāda dzīvība vai arī tās rada kaut kādu enerģiju. Vismaz es pati to uztveru tieši tā.

Margarita Imo. Sfinkss Otto aizsargājot Zemi no cilvēces (no darbu sērijas "Mīklas"), instalācijas skats Versaļas pils parkā, 2017. /skulptūra: 600 x 325 x 285 cm / Courtesy the Artist and C L E A R I N G New York / Brussels / Attēls: Julia Andreone

Man ir diagramma, kurā vertikālā ass sniedzas no dziļām Zemes garozas dzīlēm līdz debesīm, bet horizontālā ass ir laiks ‒ no dziļas pagātnes līdz tālai nākotnei. Protams pieņemot, ka laiks ir lineārs, kam es nepiekrītu, bet šajā kartē tas palīdz. Un visi mani projekti nāk no zināma punkta uz šīs ass un vai nu liek kaut kādām lietām pārceļot no pagātnes uz tagadni, vai paraugās, kā tagadnes lietas varētu izskatīties nākotnē vai kā tās būtu varējušas izskatīties pagātnē. Vai arī vispār sagrābj savās rokās laika asi un domā ‒ kā būtu, ja šī vai kāda cita lieta nebūtu notikusi. Ja nu mēs paraudzītos uz paralēlām evolūcijas līnijām? Galvenais tai visā ir iespējamības, hipotēzes un pieņēmumi.

Margarita Imo. Sfinkss Otto aizsargājot Zemi no cilvēces (no darbu sērijas "Mīklas"), instalācijas skats Versaļas pils parkā, 2017. /skulptūra: 600 x 325 x 285 cm / Courtesy the Artist and C L E A R I N G New York / Brussels / Attēls: Julia Andreone

Mani visvairāk interesē, kā jaunās tehnoloģijas maina to, kā mēs domājam par dzīvību un nāvi, radām jaunus veidus kā dzīvot, eksistēt, jaunus klātbūtnes un starpstāvokļu veidus.

Uz brīdi pievērsīsimies tehnoloģiju dimensijai un iespējām, kādas varētu piedāvāt nākotne. Vai jums bieži uzmācas bailes par to, kas šajās iespējās varētu slēpties un kādu pasauli tās varētu atnest?

Jā, noteikti. Bet es vienmēr cenšos nolikt savu viedokli malā. Iesākumā daudzi teica, ka es būtībā vēloties kaut kāda jauna klonu laikmeta atnākšanu, taču es vienkārši rīkoju eksperimentus, kas uzdod jautājumu ‒ kā būtu, ja notiktu tā vai kaut kā savādāk? Es negribu savā darbā ielikt pārāk daudz sava viedokļa. Es gribu objektīvi uzdot jautājumus. Un man arī tiešām neliekas, ka manu darbu doma ir kaut kādā veidā politiska. Protams, grūti neieņemt kaut kādu politisku nostāju, kad runa ir par klonēšanu, taču mans galvenais nolūks nav panākt, lai cilvēki sev jautātu ‒ vai klonēt mamutus būtu labi? Mana pieeja ir atvērtāka. Būtiskais ir šo pasauļu pieredzējums, sastapšanās ar šīm klātbūtnēm, līdzcietība vai empātija pret tām. Fizisks gandrīz pārdabisku ekosistēmu pieredzējums. Varbūt tas ir mēģinājums izprovocēt Cildenā pieredzējumu vai kaut ko tam radniecīgu, projicējot sevi uz seniem laikiem un telpām, kas varētu glabāties jebkura cilvēka atmiņā.

Lai gan jums veltītos tekstos par to bijis lasāms daudz, varbūt jūs tomēr varētu saviem vārdiem īsi aprakstīt Kleopatras balss rekonstrukcijas procesu, tā ticamību un, taisnību sakot, arī iemeslus, kas jūs pamudināja to darīt? Kas tam visam ir pamatā?

Jā, protams. Pēc sava pirmā darba par aizvēsturiskām būtnēm es daudz domāju par visdažādākajām balsīm, kuras vēlētos dzirdēt. Un tā es nonācu līdz Kleopatrai. Man jāatzīst, ka iesākumā tam pamatā bija tīri mana privātā aizraušanās ar šo personāžu. Kleopatra ir tik ikonisks tēls, ka ikvienam izveidojies kaut kāds priekšstats par to, kā viņa izskatījusies ‒ un tas ir dīvaini, jo patiesībā neviens jau nezina. Pamazām vien viņa kļuvusi par kaut ko vairāk nekā patiesībā bija savas dzīves laikā. Tad vēl man likās svarīgi, ka Kleopatras mirstīgās atliekas nav atrastas. It kā zināms, ka viņa apglabāta kopā ar savu mīļāko, taču viņa tā arī nav atrasta. Man likās interesanti, ka ir šāda liela nesakritība ‒ ka mums ir tik spilgts priekšstats par viņu, taču viņas pīšļi nav atrasti, tātad nav iespējams veikt audu analīzi un pēc tā spriest, kādi varēja būt viņas vaibsti. Viņa dzīvo tikai mākslinieciskos atainojumos.

Tad es uzzināju, ka Kleopatra runājusi deviņās valodās, kuras visas mūsdienās ir jau izmirušas. Es atradu mīlas dziesmu no tiem laikiem, senu ēģiptiešu dziesmu, kas pārtulkota angliski. Mēģināju atrast cilvēkus, kas man palīdzētu to pārtulkot šais deviņās valodās, kurās Kleopatra runājusi. Visus neizdevās sameklēt. Dažu valodu, teiksim, tautas latīņu un sengrieķu valodas zinātājus atrast ir pavisam viegli, bet dažās valodās runā tikai ārkārtīgi konkrētās nelielās kopienās. Piemēram, viena no šīm izmirušajām valodām ir tuvu radniecīga tai, kādā mūsdienās runā tikai Dahukā, Kurdistānas reģionā, kas teorētiski vēl joprojām ir Irākas sastāvā. Man vajadzēja atrast veidu, kā sazināties ar turienes cilvēkiem. Un dažas no šīm izmirušajām valodām vienkārši neizdevās sameklēt. Tām nav bijis rakstības, un tās pilnībā izzudušas. Tas ir arī īpatnējs aspekts, kādā paraudzīties uz izmiršanu ‒ tu meklē kādu tikai mutvārdos pastāvējušu valodu, tu meklē kaut ko, kas ir bijis, bet tev atbild, ka no tā nav palicis pat nekādu pēdu. Pilnīgi nekā.

Labi, bet kā ar konkrēto balss skanējumu, kas man, starp citu, šķita ārkārtīgi valdzinošs? Kā jūs nonācāt pie šī konkrētā tembra, ja reiz mums nav nekādu ziņu par Kleopatras balseni?

Es lūdzu dažu ārkārtīgi augstā līmenī strādājošu Parīzes balss inženieru palīdzību, un ap to pašu laiku iepazinos ar citu balss inženieri no Kembridžas. Un, protams, izrādījās, ka viņi ir savā starpā pazīstami, jo balss inženieru aprindas ir diezgan maza pasaulīte. Mēs sākām apspriest manu projektu, un viņi man jautāja ‒ kā tev liekas, kā varēja skanēt viņas balss? Es atradu Plūtarha tekstu, kurā viņš apraksta Kleopatras balsi. Uzmeklēju arī dažus ķirurgus, kuri specializējas balsenes operācijās, un lūdzu kādus pavedienus ‒ ko būtu iespējams uzminēt, ņemot vērā visu, kas mums par Kleopatru zināms? Un tā visi šie zinātnieki un ķirurgi man palīdzēja ekstrapolēt. Bet pats interesantākais man likās Plūtarha apraksts. Viņš rakstīja, ka Kleopatras balss skanējusi kā instruments ar daudzām stīgām. Iesākumā apraksts liekas reālistisks, bet tālāk sāk izklausīties jau diezgan pārdabiski. Man likās, ka būtu fantastiski, ja izdotos restaurēt balsi, kas izklausās tā, kā aprakstīts tekstā.
Balss inženierijā izmanto dažādas tehnikas. Viena iespēja ir radīt gluži jaunu balsi, pilnīgi no nekā. Tolaik, kad es veidoju šo projektu, vēl bija ārkārtīgi grūti ar šīs tehnikas palīdzību iegūt balsi, kas kaut vai aptuveni izklausītos dabiski. Bet es gribēju balsi, kas pārslēgtos no viena toņa uz citu, atbilstoši Plūtarha aprakstam. Tāpēc tā vietā, lai veidotu pilnīgi jaunu balsi, mēs izvēlējāmies citu ceļu ‒ sameklēt kādu jau eksistējošu balsi, kas būtu pietiekami tuva aprakstam, un tad strādāt ar dažādām sintētiskās balss programmām, lai panāktu vajadzīgās mutācijas. Tādam nolūkam šo cilvēku rīcībā ir patiesi apbrīnojami instrumenti. Teiksim, iespējams “injicēt” cilvēka balsi flautas vai vijoles skanējumā, un rezultāts būtu vijole, kas runā, vai kaut kas tamlīdzīgs. Var mainīt arī balss vecumu ‒ iespējams panākt, ka jūs izklausāties kā 95 gadu vecumā. Un mēs strādājām ar šādām metodēm. Es gribēju, lai balss izklausās, kā jūs teicāt, ārkārtīgi valdzinoša, taču vienlaikus arī ļoti baisa. Es gribēju, lai klausītājs sajūt to aizu, kas šķir skaņu un tās avotu. Balss skan kā tukšā čaulā ‒ tur nav nekā, neviena, nekāda satura. Ir tikai balss, un tā ir reizē fascinējoša un šausminoša. Tas ir tas, ko es gribēju panākt.

Tas ir arī īpatnējs aspekts, kādā paraudzīties uz izmiršanu ‒ tu meklē kādu tikai mutvārdos pastāvējušu valodu, tu meklē kaut ko, kas ir bijis, bet tev atbild, ka no tā nav palicis pat nekādu pēdu.

Vai jūs pati izdomājāt sev iesauku “Google laikmeta Indiana Džonss”?

Nē, tas pirmoreiz parādījās, man liekas, 2014. gadā, preses relīzē, ko sarakstīja kāds mans draugs – kurators. Un tagad to sākuši lietot visi. (Smejas.)

Tas jūs nekaitina?

Nē, man liekas, ka vispār tas ir visai trāpīgi. Protams, tagad, kad šis apzīmējums tiek lietots tik bieži ‒ varbūt mazliet kaitina gan. Taču iesākumā, kad es to pirmo reizi izlasīju, man likās interesanti. Es tiešām mēdzu doties šādos meklējumos, šādos piedzīvojumos, lai atrastu lietas, kas reizēm pieder pie lieliem cilvēka eksistences noslēpumiem. Reizēm es to daru, burtiski kā izrakumos sameklējot pierādījumus, bet lielākoties ‒ sarunās, vācot materiālus, lasot. Es neteiktu, ka esmu ceļotāja un pētniece tradicionālā izpratnē, taču palaikam gadās doties patiesi neparastos ceļojumos. Teiksim, es reiz braucu uz Taizemi pēc ziloņu asarām savam Palais de Tokyo projektam.

Margarita Imo. "Mīklas" (Žokļi), izstādes skats Šinkela paviljonā. 2017. / Courtesy: the Artist and C L E A R I N G New York / Brussels / Attēls: Julia Andreone

Kādas vēsturiskās mīklas jūs interesē visvairāk? Teiksim, cilvēka apziņas veidošanās. Ja es pareizi saprotu, jūs to saistāt ar balssaišu attīstīšanos. Vai kultūras, dzīves vai Visuma vēsturē ir vēl kādas mīklas, kas nodarbina jūsu iztēli tikpat lielā mērā?

Man šķiet, ka pats pirmais ir “pirmatnējā zupa”. Būtībā tās ir domas par to, kā Zeme izskatījās pirms dzīvības rašanās. Tas ir process, kas turpinājies miljoniem gadu, un mani vienmēr pārsteidzis, ka no ūdens, uguns un akmens varēja rasties dzīvība. Tā man šķiet pati aizraujošākā mīkla. Eksistences vēsture. Vēl varētu minēt, teiksim, reliģijas izcelšanos. Man liekas fascinējošas pārdomas par to, kā mēs sākām domāt, ka bez mums varētu pastāvēt vēl kaut kas cits. Kas norisinājās cilvēka prātā, kas bija tas impulss? Kāpēc pēkšņi radās nepieciešamība paraudzīties uz Universu, uz kosmosu, un mēģināt saprast, ko tas viss nozīmē? Tagad reliģija ir visur; valda dažādu zināšanu un izpratnes sistēmu pārpilnība. Man gribētos saprast, kāds bija šādas nepieciešamības pirmavots. Jāsaka, ka aiz visām šīm lietām, par ko mēs runājam, parasti slēpjas absolūti tīra un naiva fascinācija ar pasaules lielajiem noslēpumiem. Iesākumā vienmēr ir naivitāte. Strādājot pie sava pētījuma par reliģijas rašanos, es uzzināju, ka dažos gadījumos novērots, ka šimpanzes būvē tempļus vai vismaz kaut ko tādu, kas mūsu izpratnē varētu būt tempļi. Zinātnieku grupa atradusi šimpanžu izveidotu akmeņu krāvumu. Viņi tur novietojuši kameru un atklājuši, ka šimpanzes šajā vietā atgriežas gandrīz kā tādā svētceļojumā. Un tad es domāju… Es paralēli biju pievērsusies arī Gebeklitepes svētvietai Turcijā; tas ir viens no senākajiem tempļiem cilvēces vēsturē un tiek datēts ar 10.‒ 8. gadu tūkstoti p.m.ē. Un strādājot pie šī paralēlā pētījuma, es sāku domāt ‒ vai nav tā, ka ne tikai cilvēki, bet arī šimpanzes piedzīvojušas šo brīdi, kad dzimst reliģija? Vai tās saprot, ko dara, vai nē?

Mani vienmēr pārsteidzis, ka no ūdens, uguns un akmens varēja rasties dzīvība. Tā man šķiet pati aizraujošākā mīkla. Eksistences vēsture.

Bet jūs esat sazvērestību teoriju mīļotāja, vai nav tiesa?

Nu varbūt ne mīļotāja....

Teiksim tā ‒ jums tās patīk.

Jā, teiksim tā. (Smejas.) Es tām pirmoreiz pievērsos savulaik, krietni sen, kad veidoju projektu par Antarktīdas vulkāniem, kas izskatās ārkārtīgi līdzīgi vulkāniem uz Jupitera pavadoņa -  Eiropas. Un tieši tajā laikā tos pastiprināti pētīja, jo apstākļi šajā Antarktīdas reģionā zem ledus kārtas ir tādi paši kā uz Eiropas. Un zinātnieki atklāja, ka šajos vulkānos ir dzīvība ‒ sīkas dzīvas radības, kam nav nepieciešams skābeklis. Tas pašos pamatos mainīja zinātnieku pieeju dzīvības meklējumiem, jo atklājums, ka dzīvība var pastāvēt bez skābekļa, paver pilnīgi jaunas iespējas. Un tad arī es sāku interesēties par sazvērestības teorijām, jo, vācot materiālus par šiem vulkāniem, uzgāju kādu sazvērestības teoriju blogu, kurā cilvēki pēta Google Earth attēlus, meklējot Zemē caurumus, kas kaut kā varētu būt saistīti ar citplanētiešu aktivitātēm. Kāds no šiem cilvēkiem bija atradis paralēles starp Antarktīdu un Eiropu, Jupitera pavadoni, nebūdams neko dzirdējis par reālajiem zinātniskajiem pētījumiem, kas vedina izdarīt līdzīgu secinājumu. Taču varbūt sazvērestības teorijas mani pat neinteresē tik ļoti kā okultās zinātnes. Mani interesē, kas notiek, kad visas dažādās zināšanu formas aplūko vienā līmenī. Man šķiet, ka zinātniskais diskurss izslēdz daudzas atšķirīgas zināšanu formas; tas kļuvis par oficiālo diskursu, un tā rezultātā citi zināšanu veidi tiek aizmirsti. Teiksim, kad es domāju par mūsu attiecībām ar dabas pasauli… Es biju pievērsusies pētījumiem par dzīvnieku smadzenēm, iespējamiem psihodēliskiem efektiem tajās un to saistībai ar agrīniem transa gadījumiem aizvēsturiskajos laikos. Pilnīgi iespējams, ka aizvēsturiskajam cilvēkam bija daudz vairāk dažāda veida zināšanu par pasauli un dabu nekā mums un ka šīs zināšanas ir pilnīgi aizmirstas. Tagad mēs no jauna atklājam šo saikni, taču tas nav nekas jauns ‒ tas viss jau ir pastāvējis, tikai aizmirsts. Jā, tie ir jautājumi, kas man šķiet ārkārtīgi aizraujoši. Es vēlētos, lai visi šie zināšanu avoti no jauna uznāk uz skatuves. Domāju, ka tieši tas ir kopīgs visiem maniem darbiem ‒ vēlēšanās atkal izcelt dienasgaismā tās zināšanu vai eksistences formas, kas izslēgtas no oficiālā diskursa. Tāpat arī atdzīvināt vai atdot balsi būtnēm, kas nav ierakstītas oficiālajā vēsturē, tomēr ir eksistējušas.

Margarita Imo. Paisums (Dejotājs I, Dejotājs II, Dejotāji III un IV), izstādes skats, Pompidū centrs, Parīze. 2019. / Attēls: Julia Andréone / Courtesy the artist, C L E A R I N G New York/Brussels

Margarita Imo. Izstāde "Paisums". Dejotājs I, jūras zīdītājs, kurš piesauc augstākos garus, izstādes skats, Pompidū centrs, Parīze. 2019. / 205 x 172 x 255 cm / Attēls: Julia Andréone / Courtesy the artist, C L E A R I N G New York/Brussels

Strādājot pie projekta par agrīnajiem transa stāvokļiem, es aizbraucu uz Lasko alām. Iegādājos un izlasīju grāmatu, kurā iezīmēta saikne starp šamanisma ekosistēmu, īpaši zemzemi, un aizvēsturiskajām alām, kas varētu būt tās reālais, fiziskais atveidojums cilvēku pasaulē. Tātad tiek uzskatīts, ka aizvēsturiskās alas savas ceremonijās izmantojuši šamaņi, un, ja viņi ticēja, ka gari mājo Zemes garozā, tad alu sienas varētu būt kļuvušas par tādām kā membrānām, kas šķir cilvēku pasauli no garu pasaules ‒ par membrānām, kas ir gandrīz kā elastīga āda. Ceremonijas laikā gari membrānai pienāktu tik tuvu, ka atstātu uz tās savus nospiedumus, un varbūt tieši tos šamanis redzētu uz alas sienām un pēc tam arī uz tām uzzīmētu. Varbūt tā radās tas, ko mēs tagad pazīstam kā aizvēsturiskos alu gleznojumus. Man šī doma ļoti patīk, jo šāds Lasko gleznojumu izskaidrojums tos nesaista ar iztēli vai attēlošanu, bet gan ar reālu pieredzējumu. Varbūt man šī teorija tik ļoti patīk tāpēc, ka saskaņā ar to māksla toreizējās kopienās pildījusi reālu garīgu funkciju un šie attēli nākuši no tā, ko šamaņi reāli ieraudzījuši. Un šamaņi padarījuši neredzamo redzamu arī pārējai kopienai, jo ieraudzīt to varēja tikai viņi. Tātad viņiem šajās kopienās bijusi ļoti svarīga funkcija. Godīgi sakot, tieši to cenšos darīt es kā māksliniece ‒ saprast, ka mākslai mūsu dzīvē var būt tikpat svarīga loma arī šodien. Man liekas, ka, izolējot mākslu muzejos, mēs to izraujam arī no savas dzīves kodola. Ja šī teorija ir patiesa, māksla dzimusi no neatliekamas vajadzības sanākt kopā un sazināties ar gariem. Man liekas aizraujoši domāt par mākslu, ko radījuši cilvēki, kas par to nav domājuši kā par mākslu, un par to, kā viņu radītais tagad ieguvis jaunu funkciju un uzrunā pilnīgi citu auditoriju.

Man liekas, ka, izolējot mākslu muzejos, mēs to izraujam arī no savas dzīves kodola.

RIBOCA2 paredzēts izstādīt jau iepriekš veidotus darbus, vai ne?

Jā. Tie ir projekti, pie kuriem es strādāju pagājušajā gadā, un tie saucas Mist (“Migla”) un High Tide (“Paisums”). Tie ir par to, kā klimata pārmaiņu rezultātā dzīvniekos var attīstīties garīgums. Kā jūs šeit varat redzēt, tas ir mirstošs jūras zīdītājs; tas peld ar galvu uz leju. Izskatās, ka tas pamazām uzpeld ūdens virspusē. Dzīvnieks patlaban mirst; tā āda pieņem neveselīgu nokrāsu. Ar to norisinās lēns pārvērtību process. Rodas iespaids, ka dzīvnieka spuras it kā pavērstas pret debesīm. Strādājot pie skulptūras, es domāju par krustā sišanas ainām. Spuras novietotas tā, ka izskatās, it kā dzīvnieks, stāvot uz nāves sliekšņa, tiecas pēc kaut kādas transcendences. Spuras ir plaši izvērstas; dzīvnieks nekustīgi peld ūdenī, un viss ir tik bāls. Un tad no dzīvnieka ķermeņa izlaužas balss, kas ceļo cauri telpai. Skulptūra būtu novietota uz ļoti tumšas telpas fona; es gribu, lai tā rada iespaidu par tukšumu, kurā dzīvnieka dvēsele atrod saikni ar kaut kādu lielāku caurumu. Tā ceļo cauri ārkārtīgi plašai ainavai. Kā rēgs.

Bet, ciktāl es saprotu, tas saistīts ar jautājumu, vai dzīvnieki pašreizējā smagajā situācijā, kļūstot par lieciniekiem savu brāļu izmiršanai, varētu attīstīt zināmu garīgumu?

Pareizi.

Margarita Imo. Skats no izstādes "Migla". Mirušie (dreifējošs, mirstošs jūras zīdītājs), 2019. / 204 x 295 x 100 cm / Courtesy of the artist and Clearing New York, Brussels / Foto: Eden Krsmanovic

Margarita Imo. Skats no izstādes "Migla". Lūdzējs (jūras zīdītājs, kurš piesauc augstākos garus), 2019. / 204 x 295 x 100 cm / Courtesy of the artist and Clearing New York, Brussels / Foto: Eden Krsmanovic

Kad jūs par to domājat un runājat, vai jūs izmantojat kādu konkrētu garīguma, rituāla, kultūras definīciju?

Jā, protams. Taču konkrētas definīcijas ir problemātiskas, īpaši, kad runa ir par “garīgumu”. Tas ir tik plašs jēdziens, ka to pat ļoti grūti definēt. To ir grūti definēt cilvēkiem, bet kā lai to vispār definē, runājot par dzīvniekiem? Mēs pat nezinām, kā to meklēt, jo mums nav ne jausmas, kā tas varētu izskatīties. Taču attiecībā uz cilvēku garīgumu definīcijā tiek iekļauti dažādi termini, tādi kā māņticīgas uzvedības izveidošanās, vienotības sajūta, telpas un laika transcendence, priekšstats par svētumu… Tālāk, domājot par rituālu, pamata definīcija būtu “darbība, ko kopīgi veic būtņu grupa un kas šķiet iecerēta tikt izpildīta zināmā, izteikti specifiskā veidā”, proti, liekas, ka pastāv ārkārtīgi specifiski nosacījumi, lai tā notiktu. Taču, ja es ieraudzītu pulciņu dzīvnieku, kas visi reizē kaut ko darītu un šo darbību atkārtotu, tad laikam gan nodomātu, ka tas, iespējams, ir rituāls.

Taču man patīk doma, ka arī krīzē, turklāt šaušalīgā krīzē, ir potenciāls pozitīvām pārmaiņām. Tā ir satraucoša doma.

Ja neskaita šimpanzes, kādus pārsteidzošus piemērus no dzīvnieku pasaules jūs vēl esat sastapusi? Vai ‒ ar kādiem stāstiem par to jūs esat sastapusies?

Pirms pāris gadiem tika publicēts pētījums par delfīnu pašnāvību. Vaļiem, delfīniem un citiem jūras zīdītājiem elpošana ir mērķtiecīga darbība, jo šiem dzīvniekiem regulāri jāuzpeld ūdens virspusē, lai uzņemtu skābekli. Mēs par elpošanu pat nedomājam. Turpretim viņiem tas ir lēmums, kas jāpieņem. Dažas reizes ir novērots, ka delfīni vienkārši pārtrauc uzpeldēt ūdens virspusē – pēc visa spriežot, pēc pašu gribas. Ir viedoklis, ka tā ir sava veida pašnāvība. Tas ir tāds interesants piemērs – varbūt saistīts ne tik daudz ar garīgumu, cik ar sava mirstīguma apzināšanos. Kas tad vēl? Protams, plaši pazīstamie ziloņu bēru rituāli, ko es aplūkoju izstādē FOXP2, projektā, ko veidoju kopā ar Rebeku [Lamaršu-Vadelu ‒ red.]. Novērots arī, ka pilnmēnesī veselas ziloņu grupas vēcina zarus un dodas uz konkrētām upēm, kur izpilda zināmus mazgāšanās rituālus. Kas vēl? Ir daudzas sugas, par kurām novērojumi liecina, ka tās vienkārši vēro saullēktus un saulrietus; īpaši tas attiecas uz pērtiķiem. Varbūt šie dzīvnieki sāk apzināties dabas norišu sakarības ‒ to, kā viss aiziet un atgriežas regulāros ciklos. Varbūt tie jau sen to ir atklājuši, tikai mēs to nezinām. Mēs tikai tagad sākam par dzīvniekiem daudz ko atklāt, bet varbūt tie kaut kādas lietas zina jau miljoniem gadu.

Margarita Imo. Skats no izstādes "Migla". 2019. / Courtesy of the artist and Clearing New York, Brussels / Foto: Eden Krsmanovic

Šīgada Rīgas biennāles tēma saistīta ar “valdzinājuma atjaunotnes” jēdzienu. Kādas ir jūsu asociācijas šajā sakarā?

Man tas laikam ir jautājums par to, kādas enerģijas, kādas jaunas mitoloģijas, stāsti un sapņi, kādas jaunas zināšanu sistēmas, jaunas evolūcijas varētu rasties vai radīsies saistībā ar visām šīm pārmaiņām un krīzēm, ko patlaban piedzīvojam. Un tāpēc manā izpratnē tas ārkārtīgi labi sasaucas ar manu ieceri, veidojot šo projektu, īpaši tāpēc, ka es vienmēr esmu par to domājusi. Es pie tā sāku strādāt, pirms Rebeka mani uzaicināja piedalīties biennālē. Šī doma man bijusi prātā visu laiku, kaut kur paralēlā plānā. Man liekas fascinējoša šī hipotēze par saikni starp klimata pārmaiņām un dzīvnieku garīgumu, bet es, protams, neesmu droša, ka tāda pastāv. Taču man patīk doma, ka arī krīzē, turklāt šaušalīgā krīzē, ir potenciāls pozitīvām pārmaiņām. Tā ir satraucoša doma. Protams, ja mēs uz garīgumu raugāmies kā uz pozitīvām pārmaiņām ‒ es arī par to neesmu droša. Jebkurā gadījumā, krīze varētu izraisīt šādas mutācijas veidošanos. Tāda manā izpratnē ir saistība ar biennāles tēmu.

Kā jums vispār radās šī, jāteic, visai īpatnējā hipotēze?

Tas bija  diezgan vienkārši. Es lasīju Džozefa Kempbela grāmatu, kurā viņš raksta, ka par cilvēces pirmsākumu uzskata brīdi, kad mēs apzinājāmies, ka mirsim. Un pirmais instinkts, pirmais impulss, kas dzimst no šīs atklāsmes, ir centieni atrast turpinājumu viņpus nāves ‒ gan individuālā līmenī, gan kā sugai kopumā. Un tas bija arī laiks, kad es daudz domāju par sirdi plosošajiem attēliem, kas parāda, kā dzīvnieki mūsdienās masveidā iet bojā un izmirst kā sugas. Un es iedomājos ‒ ja dzīvnieki pieredz nāvi šādos mērogos, varbūt arī ar tiem notiek kaut kas līdzīgs. Būtībā es ļoti burtiskā veidā pārnesu Džozefa Kempbela domu uz šo situāciju ‒ kas notiktu, ja šis apzināšanās princips attiektos arī uz dzīvnieku pasauli?

Saistītie raksti

Atrodi sevī hakeri

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 22.09.2020.

Par kultūras un mediju teorētiķi Makenziju Vorku

Laikmetīgās mākslas pieredzējumi RIBOCA2 izstādē gūstami vien līdz 13. septembrim

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 10.09.2020.

Andrejsalā viss reizē zied

Akmeņu sieviete

spiriterritory by arterritory — 03.09.2020.

Saruna ar mākslinieci, akmeņu balansētāju Bridžitu Polku

Piespiedu svētība

vizuĀlĀ mĀksla — Recenzijas — 28.08.2020.

Rīdzinieka iespaidi par otro Rīgas Starptautisko laikmetīgās mākslas biennāli jeb RIBOCA2

Realitātes seismogrāfs

on site — Reportāžas — 21.08.2020.

Fotoreportāža: Atklāta otrā Starptautiskā Rīgas laikmetīgās mākslas biennāle

RIBOCA2 - jau pēc nedēļas

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 13.08.2020.

20/08 – 13/09

Atgriezties pie savas augapziņas

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 31.07.2020.

Intervija ar filozofu Maiklu Mārderu

Dejosim tumsā un bez horeogrāfijas

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 28.07.2020.

Par performatīvo mākslu teorētiķi un kuratoru, Ņujorkas Universitātes profesoru Andrē Lepecki

Priecīga matemātika

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 10.07.2020.

Intervija ar matemātiķi un mākslinieci Dainu Taimiņu

Ko metafiziķis, šamanis un mags var pateikt pusaudzim

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 22.06.2020.

Par itāļu filozofu Federiko Kampanju

Dienvidu asni uz ziemeļu drupām

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 08.06.2020.

Par portugāļu sociologu un tiesību pētnieku Boaventuru de Souzu Santušu

RIBOCA2 un Arterritory.com sadarbības projekts

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 21.05.2020.

Personības: RIBOCA2 Publiskā programma

Plānotā RIBOCA2 izstāde tiks transformēta par pilnmetrāžas filmu

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 28.04.2020.

21. maijā RIBOCA aizsāks transformētajai izstādei veltītu tiešsaistes lekciju un sarunu ciklu

Prieka un brīnumu dziesmas

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 30.08.2019.

Intervija ar RIBOCA2 galveno kuratori Rebeku Lamaršu-Vadelu

RIBOCA2 viss reizē zied apmeklējuši 21 000 interesenti

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 16.09.2020.

Līdz 1. oktobrim RIBOCA2 tiešsaistes cikla lekcijas

Raupjums pretstatā rūpīgi pārdomātām idejām

arhitektŪra, dizains & mode — Intervijas — 09.09.2020.

Intervija ar Rolandu Rīmā, vienu no RIBOCA2 vadošajiem arhitektiem

RIBOCA2 Baltajā naktī aicina meditatīvā pastaigā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 02.09.2020.

5. augustā

RIBOCA2 Publiskās programmas notikumi šonedēļ

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 25.08.2020.

Ideju apmaiņa atvērtā un eksperimentālā vidē

Esmu absolūti laimīga par šo godīgumu

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 19.08.2020.

Intervija ar otrās Rīgas starptautiskās mākslas biennāles kuratori Rebeku Lamaršu-Vadelu

Balsis no citām pasaulēm

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 11.08.2020.

Par peruāņu antropoloģiKalifornijas Universitātes (Deivisa) profesori Marisolu de la Kadenu

Atgriezties pie savas augapziņas

spiriterritory by arterritory — 31.07.2020.

Intervija ar filozofu Maiklu Mārderu

Laiks ir nozagts, bet to var atgūt

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 21.07.2020.

Par dzejnieci un afroamerikāņu kultūras pētnieci Džekiju Vangu

Garīgais disidentisms jeb piga kabatā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 07.07.2020.

Par marginālo garīgumu padomju un postpadomju telpā

RIBOCA2 izstāde norisināsies no 20. augusta līdz 13. septembrim

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 18.06.2020.

Izstādes darbības laikā taps pilnmetrāžas filma

Ir grūti nemīlēt streikojošu sievieti

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 01.06.2020.

Par kvīru feminisma teorētiķi un kultūras kritiķi Sofiju Luisu

Labākie rituāli ir tad, kad sevi piesaka neparedzētais

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 18.05.2020.

Vents Vīnbergs par amerikāņu kvīru dzejnieku CA Konrads (CAConrad)

RIBOCA2 norise tiek atlikta

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 20.03.2020.

Drīzumā tiks izziņotas alternatīva izstādes formāta detaļas

No jauna izgudrot Zemes nākotni: RIBOCA2 izziņo kuratora konceptu

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 27.05.2019.

RIBOCA2 izziņo kuratora konceptu

Redzēt un radīt skaistumu nav tikai cilvēku privilēģija

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 15.09.2020.

Par beļģu filozofi un etoloģi Vensjānu Deprē

Akmeņu sieviete

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 03.09.2020.

Saruna ar mākslinieci, akmeņu balansētāju Bridžitu Polku

Savādā universālā orģija

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 01.09.2020.

Par itāļu filozofu Emanueli Koču

Pie vilkābeles, kur vajātajiem pulcēties

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 25.08.2020.

Par amerikāņu socioloģijas profesori Eiveriju Gordoni

Nevis labāku pasauli, bet citādu

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 18.08.2020.

Par vienu no mūsdienu spilgtākajiem dzimtes un kvīru teorētiķiem Džeku Halberstamu

Pētniecība kā mīlas akts

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 04.08.2020.

Par britu antropologa Tima Ingolda metodi

Jau augustā RIBOCA2 vedīs nesteidzīgā, iztēles bagātā pastaigā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 30.07.2020.

No 20. augusta līdz 13. septembrim

Ūdens ir neizsmeļama tēma

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 14.07.2020.

Par feministi un pētnieci Astrīdu Neimani

Kosmisms ir mācība, tikai vēl nav zināms, kāda

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 30.06.2020.

Par kosmisma kustību un tās idejām

Augi par mums jau zina, mēs par viņiem vēl ne

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 15.06.2020.

Par filozofu Maiklu Marderu

Cilvēks visa centrā (ir izgāzies)

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 25.05.2020.

Vents Vīnbergs par vācu-amerikāņu antropologu Tobiasu Rīzu

RIBOCA2 aizsāk tiešsaistes lekciju un sarunu cikla programmu

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 14.05.2020.

Pirmā lekcija 21. maijā

RIBOCA2 izziņo dalībnieku sarakstu

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 10.12.2019.

RIBOCA2 izziņo dalībnieku sarakstu