Realitātes seismogrāfs

21.08.2020

Foto: Kristīne Madjare

Fotoreportāža: Atklāta otrā Starptautiskā Rīgas laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA2)

Vakar no rīta Andrejsalā, - bijušajā ostas teritorijā, tika atklāta otrā Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle “viss reizē zied”, kas skatītājiem atvērta līdz 13. septembrim un kuras ietvaros skatāmi vairāk nekā četrdesmit mākslinieku darbi. Ekspozīcija kļūs arī par filmēšanas laukumu, kur kuratore Rebeka Lamarša Vadēla kopā ar kino režisoru Dāvi Sīmani uzņems filmu par izstādi, kuras sākotnējo ieceri izjauca globālā pandēmija.

Biennāles atklāšanā Rebeka Lamarša Vadēla, stāvot vienā no gigantiskajiem ostas angāriem, kas simboliski aizsāk biennāles ekspozīciju, teica emocionālu uzrunu, kurā pieminēja arī mulsinošu mirkli martā, kad viss liecināja par to, ka iecerētais projekts kļuvis neiespējams. Vienīgais mākslas objekts šajā telpā ir Ugo Rondiones darbs - uzraksts Life Time, kas piestiprināts virs sarkano ķieģeļu sienā iekaltā portāla un kalpo kā vadmotīvs visai ekspozīcijai. Darbs, kas ir viens no mākslinieka neona skulptūru sērijas rainbow poems un kuru sākotnēji bija iecerēts transportēt no Šveices (bet beigu beigās Rīgā tika izgatavota tā jauna versija - izgriezta no kartona un nokrāsota), tāpat kā visa izstāde, piedzīvojis laika un apstākļu kopuma diktētu transfromāciju. Taču - savā ziņā - šīs piespiedu pārmaiņas iespaidīgo kopumu, kas izpleties teju pa visu Andrejsalu, padarījis par seismogrāfu, kas pierakstījis visu, kas ar mums pēdējā pusgada laikā noticis. Domas, sajūtas, refleksijas, objektos, vārdos materializējušās piezīmes un tikai vēl šķietamus to aizmetņus, kas savu veidolu vēl tikai iegūs. Tukšumi, kas radušies vietās, kur sākotnēji iecerēto mākslas darbu tapšanu un arī ceļu līdz Rīgai izjaukusi globālā pandēmija, ir zīmīga šī stāsta daļa, kas vēsta par mirkli, kad neiedomājamais kļūst par realitāti.

“viss reizē zied” uzdod lielos jautājumus par mūsu vērtību sistēmu un spēju sajust mirkli. Par mūsu māku redzēt un saskatīt. Spēju būt “šeit un tagad”, vienlaikus domājot par savu esību, uzdevumu un nospiedumu nākotnē. Tā, patiešām, ir odiseja, kurā skatītājs dodas, šķērsojot Life Time “vārtus”. Šai ceļojumā caur Andrejsalas gigantiskajiem angāriem, pļavām, pamestajiem asfalta skvēriem, kam cauri izlauzusies zāle un pļavu augi (tādējādi apliecinot dabas spēku un tās spēju sadziedēt savas brūces arī bez cilvēka līdzdalības) un ūdeņiem ir dota iespēja godīgi paraudzīties uz sevi un pasauli. Biennālei kļūstot par eksistenciālu pastaigu, kas provocē pašrefleksiju un dialogu ar sevi. Par to, kāds nākotnē būs katrs no mums un cilvēce kopumā. Kāds būs šis mūsu nospiedums un vērtības, uz kurām balstīsies mūsu kopīgi – mijiedarbībā ar dzīvo dabu un tehnoloģijām, apdzīvotā pasaule, kurā par permantentiem lielumiem kļuvusi neziņa un nenoteiktība. Kā vakar publiskajā sarunā ar Rebeku Lamaršu Vadēlu teica viens no šīs izstādes māksliniekiem Tomass Saraceno (Tomás Saraceno) - mūsu skaistuma paradigma mainās.

Arterritory piedāvā ieskatu biennāles atklāšanas dienā.

Rebeka Lamarša Vadēla (fonā - Ugo Rondinone. Life Time)