Jau augustā RIBOCA2 vedīs nesteidzīgā, iztēles bagātā pastaigā
Otrā Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA2) ar nosaukumu viss reizē zied (kuratore Rebeka Lamarša-Vadela) jau no 20. augusta Andrejsalā uzņems savus pirmos apmeklētājus, aicinot iepazīt 65 indivuālu dalībnieku un 9 kolektīvu realizētos projektus, kas nesteidzīgā ritmā atklāsies 200 tūkst. kvadrātmetru plašajā Rīgas industrālās ostas teritorijā līdz pat š.g. 13. septembrim. Pielāgojoties pēdējā laika lielākajam globālajam izaicinājumam, izstādes apmeklētāji tiks ievesti līdz šim nepiedzīvotā izstādes formātā un varēs kļūt par pilnmetrāžas mākslas filmas uzņemšanas lieciniekiem.
BIENNĀLE JAUNAS FORMAS MEKLĒJUMOS
Kopš projekta pirmsākumiem, vēl nenojaušot par šī brīža globālo problēmu, kas krasi izmainījusi sabiedrības pulsu, kuratores Rebekas Lamaršas-Vadelas sākotnējā iecere bija pievērsties pārdomām par mūsu apdzīvotās pasaules galu un iespējām uzcelt jaunu, atvēlot tajā vietu citām balsīm, citiem skatpunktiem un citai pieejai attiecību veidošanā. Balstoties šajā pamatidejā, RIBOCA2 jau sākotnēji tika pieteikta kā alternatīva bezcerīgu naratīvu gūzmai, un valdzinājuma atjaunotnes jēdziens kļuva par ietvaru, kurā veidot pozitīvus tagadnes un nākotnes scenārijus, kuros tas, ka beidzas viena pasaule, nenozīmē, ka pienācis pasaules gals. Biennāles viss reizē zied koncepcija organiski iekļaujas arī Latvijas un Baltijas kontekstā, atgādinot, ka šeit, daudzo okupāciju, karu un ekonomisko apvērsumu gaitā, ir bijuši neskaitāmi “pasaules gali”. Lamarša-Vadela uzsver: “Pasaules sabrukums, kas ir izstādes teorētisko pārdomu pamatā, notika realitātē, piedāvājot mums sarežģītu, taču vēsturisku iespēju padarīt RIBOCA2 vēstījumu vēl nozīmīgāku. Covid-19 pandēmija ir pārbaudījums tam, kā mēs veidojam un saprotam attiecības; šajā laikā mēs sākam apzināties, ka, būdami tik ļoti pakļauti gan redzamu, gan neredzamu attiecību ietekmei, esam aktīvi līdzdalībnieki plašā un daudzveidīgā ainavā, ko veido daudz sarežģītāki elementi nekā tikai mūsu ķermeņi un domas vien.”
Ugo Rondinone, dzīves laiks, 2019. Neons, akrila stikls, caurspīdīga folija, alumīnijs, 248 x 752 cm, ar studio rondinone atļauju
IZSTĀDE
Izstādē iekļautie darbi atklāsies savdabīgā, uzmanību saistošā scenogrāfijā. Jau tuvojoties RIBOCA2 pārvaldītajai teritorijai Andrejsalā, apmeklētāju skatam paveras jaunais Hannas Lipardas reklāmas plakātu dzejas cikls. Kā abstrakts signāls šie teksti atbalsojas pasaules tempos, tās nepastāvībā, attālumos starp cilvēkiem un atgādina par “bezkontakta attiecībām”, kas veido šī brīža pasauli. Kā simboliski, tā fiziski ienākot pa vārtiem, milzīgās teritorijas pirmajā angārā, pie ķieģelu sienas, virs durvīm uzstādītā Ugo Rondinones monumentālā varavīksnes skulptūra “dzīves laiks” paveras kā Odisejai līdzvērtīgās izstādes prologs un ļauj paraudzīties uz mūsu priekšstatiem par laiku un eksistenci. (Lai arī šībrīža apstākļi ierobežoja oriģinālā darba transportēšanu, apmeklētājiem būs iespēja iepazīt versiju, kas tapusi no Rīgā pieejamajiem materiāliem.) Un vien slieksnis šķir varavīksni no plaša, ar akmeņiem un nojauktu ēku atlūzu klāta lauka. Drupas, kas atceļojušas no dažādām Rīgas vietām, ik dienu tiek transformētas Bridžitas Polkas akmeņu balansēšanas praksē. Nepastāvīgās un gandrīz brīnumainā kārtā būvētās skulptūras noturas šķietami neiespējamā līdzsvarā un poētiski iemieso domu par drupu atgūšanu un jaunu pasauļu celšanu pacietības un izturības garā.
Savukārt pie krastmalas izstādes apmeklētāju vilina instalācija, kurā autori (Lina Lapelīte un arhitekts Mants Petraitis) atdzīvinājuši viduslaiku Rīgas tirgotāju piekopto kokmateriālu pārvadāšanas praksi jeb baļķu pludināšanu, kad vīri balansēja uz upes ūdeņu nestajiem baļķiem. Performatīvais vitalitātes un dziņas atainojums pievēršas pārdomām par attiecībām starp cilvēkiem, dabas bagātībām un upes spēku.
Lielāka daļa darbu aplūkojami bijušajā ostas ēkā, kas ir biennāles centrālā norises vieta un vienuviet atklāj 36 mākslas darbus. Divi no tiem ir latviešu kinētisma pioniera Valda Celma realizētie projekti, kas sākotnēji radušies 20.gs. 70. gados ‒ lielformāta kinētiskās skulptūras, kuru mērķis ir aktivizēt ārpus cilvēka uztveres eksistējošās kosmiskās kustības un enerģijas. Savukārt Pāvela Althamera instalācija, kas sākotnēji bija iecerēta kā svētkiem līdzīga, kolektīva dionīsiska zīmēšanas sesija izstādes atklāšanas vakarā, pieprasīja jaunu risinājumu šībrīža situācijas ietekmē. Pagaidām tā ir plaša, tukša telpa, kura mainīsies izstādes norises laikā, to piepildot ar elektroniski iesūtītajiem zīmējumiem no Latvijas un citām valstīm. Taču tas nav vienīgais mākslas darbs, kura veidošanā iesaistīta sabiedrība. Izmantojot vienkāršu tamborējuma tehniku, lai izskaidrotu matemātikas teoriju, kas izraisījusi īstu apvērsumu pasaulē, Daina Taimiņa padara haosa un jucekļa ģeometriju pieejamu un saprotamu visiem. Darba veidošanā iesaistot ikvienu interesentu vairāku mēnešu garumā, pie mākslinieces atceļojuši vairāk nekā 600 tamborējumi no Latvijas un visas pasaules, tajā skaitā ASV un Austrālijas. Turpretim mākslinieka Augusta Serapina sākotnējā iecere bija uzcelt Rīgas ielās simtiem sniegavīru kā veltījumu mākslinieciskai sadarbībai starp cilvēka iztēli un planētas resursiem. Šī gada rekordsilto laika apstākļu dēļ sniega nebija nemaz, un sadarbībā ar vietējiem iedzīvotājiem Serapins ir atradis veidu, kā uzcelt sniegavīrus no zemes, aicinot iztēloties, kādi rituāli aizstās šo seno tradīciju laikā, kad sniegs kļūst par aizvien retāku parādību.
Mākslas darbi, kuru transportēšana, pabeigšana vai pat iesākšana nebija iespējama situācijā, kad pasaules ražošanas sistēmā agrajā pavasarī iestājās pēkšņā pauze, fizisko objektu vietā ekspozīcijā iecerēti dialogi. Piemēram, fiziski iztrūkstošo Margaritas Imo darbu pārstāv tā apraksts, kas pastāsta par šo latviešu folkloras iedvesmoto monumentālo skulptūru, kas attēlo ūdenī iegrimuša mirstoša vaļa ķermeņa daļas un aplūko hipotēzi, ka klimata pārmaiņas varētu izraisīt garīguma veidošanos dzīvnieku apziņā.
Foto: Didzis Grozds&The Laboratory of Manuel Bürger _ Collaboratoires MB. Ar RIBOCA atļauju
Trīs nedēļu garumā, izstādi bagātinās performances (Bridžita Polka, Dominika Olšovija, IevaKrish, Bendiks Jiske, Nina Beijere un Dora Budora), mākslinieku lekcijas (Lina Lapelīte, Margarita Imo, Valdis Celms, Olivers Bīrs, Tomass Saraseno, Emanuele Koča, Jānuss Samma sarunā ar Uku Lemperu un Inetu Lipši) un biennāles tiešsaistes cikla lekciju turpinājums ar Džeka Halberstāma, Eiverijas Gordones un Vensjānas Deprē piedalīšanos, kā arī mākslas mediatoru vadītas ekskursijas. Visas šīs aktivitātes notiks, ievērojot veselības aizsardzības un drošības noteikumus.
Savukārt 23. augustā paredzēts īpašs pasākums vecākiem un bērniem - RIBOCA2 ģimeņu svētdiena -, kas dos iespēju iesaistīties aizraujošās nodarbībās un darbnīcās visas dienas garumā.
Foto: Elena Kononova
ANDREJSALA – STARP DRUPĀM UN ATJAUNOTNI
Andrejsala, daļēji pamesta pussala, ir kaut kas starp drupām un pārbūves laukumu, tā atbalsojot stāvokli, kādā patlaban nonākusi visa pasaule. Šī apkaime uzlūkojama kā metafora moderno utopiju, padomju ideālu un kapitālisma cerību pārrāvumiem un sasaucas ar mūsu šībrīža sarežģīto uzdevumu ‒ atrast ceļus, kā apdzīvot šo pasauli jaunā laikmetā, vienlaikus apliecinot saikni ar mūsu kopīgo mantojumu. RIBOCA2 ietvarā, Andrejsala paveras tik plaši kā nekad agrāk un, pateicoties izstādei, kas noformēta sadarbībā ar arhitektiem LLRRLLRR, Lauru Linsi un Rolandu Rēmā, ļauj apmeklētājiem piekļūt līdz šim publiski nepieejamām vietām. Izstādes apmeklējums, kas iecerēts kā 4‒5 stundas gara nesteidzīga pastaiga, ļaus sastapties ar citiem ritmiem, paklaiņot pa mūsdienu drupām un iztēloties no tām izaugam jaunu pasauli. Darbi izstādīti brīvā dabā, krastmalā, tukšos zemes gabalos, pļavās un aizaugušos brikšņos, bijušajā peintbola laukumā un dažādās telpās ‒ no angāra līdz RIBOCA2 galvenajai mītnei, ostas ēkai.
Andrejs Strokins &The Laboratory of Manuel Bürger _ Collaboratoires MB. Ar RIBOCA atļauju
ĀRPUS IZSTĀDES / PAPILDINĀJUMS IZSTĀDEI
Izstādes ceļvedi veido dizaina studija Laboratory of Manuel Bürger / Collaboratoires MB. 2020. gada rudenī klajā nāks pilns izstādes katalogs.
Projektā iekļauta arī pilnmetrāžas filma, kas daļēji tiks uzņemta izstādes darba laikā, pārvēršot apmeklētājus par tēlotājiem. Tā tiks pabeigta 2021. gada sākumā. Filmas māksliniece, scenāriste un inscenētāja Rebeka Lamarša-Vadela par līdzrežisoru uzaicinājusi pazīstamo latviešu kinematogrāfistu Dāvi Sīmani.
Pateicoties sadarbībai ar restorāniem, izstādes klātbūtne būs jūtama arī pārējās Rīgas daļās, kas realizēsies kā kulināru atklājumu ceļš cauri visai pilsētai. Šefpavāri ir aicināti radīt savu valdzinājuma atjaunotnes interpretāciju veģetāra ēdiena formā, vienlaikus saglabājot paši savus neatkārtojamos kulinārijas principus un estētiku.
Pilns RIBOCA2 DALĪBNIEKU saraksts
