Prieka un brīnumu dziesmas
Intervija ar RIBOCA2 galveno kuratori Rebeku Lamaršu-Vadelu
30/08/2019
Ieguvusi grādu mākslas vēsturē Sorbonnas universitātē. Septiņus gadus bijusi kuratore Palais de Tokyo. Trīs gadus darbojusies kā eksperimentālā kuratore Berlīnē. Veidojusi personālizstādes Tino Segālam, Margeritai Imo, Edam Etkinsam, Dāvidam Duāram un citiem. Kūrējusi slaveno grupas izstādi “Pasauļu malā” (Le bord des mondes) 2015. gadā. Veidojusi projektus MoMA Ņujorkā un Stedelijk Amsterdamā. Šāds darbu saraksts darītu lepnu teju vai ikvienu kuratoru, tāpēc jo īpaši iespaidīgi šķiet tas, ka Rebeka Lamarša-Vadela šobrīd ir tikai 32 gadus veca. Šogad viņa tika izvēlēta arī par Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) otrā laidiena galveno kuratori. Biennāle notiks nākamgad.
Kuratora koncepcijas centrā, ko Lamarša-Vadela ir piedāvājusi RIBOCA2, ir “apburtības atgūšana”. Pasaulē, kurā kolektīvā apziņa, šķiet, tiecas vien uz prātuļojumiem par tās nenovēršamo galu, mega katastrofām, apokalipsēm utt., biennāles koncepcija piedāvā meklēt jaunus ceļus, kā izdomāt pašiem sevi un savas attiecības ar pasauli un dabu, lai mēs atkal kļūtu tās apburti (un arī sevis apburti). Protams, tas varētu nozīmēt arī radikālas izmaiņas tajā, kā mēs redzam sevi attiecībā pret dabu un pret pasauli. Kad pavasarī tika izziņots kuratores vārds un kuratora koncepcija, Lamarša-Vadela rakstiskā formā atbildēja uz dažiem Arterritory jautājumiem. Gan viņa, gan pārējā RIBOCA komanda joprojām tur noslēpumā gandrīz visu informāciju par otrās biennāles norises vietām un māksliniekiem. Tomēr, kad viņa bija šovasar iebraukusi Rīgā, likās pašsaprotami, ka mums jātiekas uz interviju “aci pret aci”. Iespējams, ne uz pēdējo.
.jpg)
RIBOCA2 mākslinieciskās koncepcijas izziņošana Venēcijā. Foto: Ivans Erofejevs.
Jaunībā bija brīdis, kad jūs mainījāt savu studiju virzienu – no politikas uz mākslu. Kāpēc tā notika?
Kad biju 15, 16 gadus veca, es jau biju sākusi darboties mākslas pasaulē, pieņēmu stažiera vietu un tamlīdzīgi. Taču tajā laikā mani ļoti interesēja starptautiskās attiecības. Gribēju strādāt ģeopolitikas jomā un biju aizrāvusies ar mūslaiku lielajiem ģeopolitiskajiem jautājumiem. Es nāku no franču un vācu ģimenes, un, man šķiet, šie jautājumi, kas saistās ar piespiedu migrāciju, jauktiem kultūras mantojumiem un, galu galā, sadarbību starp nācijām un indivīdiem, vienmēr ir bijuši mūsu identitātes pamatā. Sorbonnā ir ļoti spēcīgas politiskās zinātnes un vēsture, un tas viss mani virzīja politiskās karjeras virzienā. Taču tajā pašā laikā es vienmēr uzturēju arī savu interesi par mākslu. Kad 2007. gadā sāku studēt, valdība uzsāka ārkārtīgi bargas reformas, kas paredzēja padarīt augstāko izglītību daudz mazāk pieejamu. Tāpēc universitātē bija milzīgi protesti, un teju veselu gadu man nenotika lekcijas. Šajā laikā mēs ar draugiem izveidojām tādu kā radošo asociāciju – “mākslas draugu” grupu. Un sākām organizēt pasākumus – lielā mērā tāpēc, ka jutāmies bezspēcīgi un garlaikoti. Ziniet, mums bija 20 gadi, valsts bija totāli paralizēta, it īpaši universitāte. Uzsākt darbu ar māksliniekiem un veidot izstādes bija mūsu reakcija uz šo paralīzes periodu, tas bija līdzeklis, kā veidot kopienu un veicināt debates un tikšanās, kā arī prieku. Tā nu mēs to visu sākām bez jebkādas naudas, sākām rīkot izstādes mežos un klubos kaut uz vienu vakaru. Tāpēc šajā agrīnajā periodā manas studijas un mākslas pasaule jau bija sajaukušās. Un kādā brīdī es vienkārši aptvēru, ka mana interese par starptautiskajām attiecībām un ģeopolitiku patiesībā bija interese par to, kā panākt pamieru starp dažādiem pasaules uzskatiem, kā savienot un samierināt atšķirīgas perspektīvas. Un es sapratu, ka šis jautājums no mākslinieku pasaules skatpunkta ir daudz interesantāks un produktīvāks, nekā no politiskās puses. Tā nu es nolēmu pievērsties mākslai un sākt studēt mākslas vēsturi. Bet nekad neesmu pārstājusi barot savu interesi par visām šīm jomām. Es ticu, ka starp tām ir iespējams dialogs, no kā tās var ļoti daudz iegūt.
Kādā mērā, jūsuprāt, šo pāreju iespaidoja jūsu ģimene?
Es domāju, ka manai ģimenei bija izšķiroša loma, jo es uzaugu kopā ar māksliniekiem – mana māte ir māksliniece, bet tēvs, kurš nomira, kad es vēl biju ļoti jauna, bija mākslas kritiķis. Tā nu es uzaugu vidē, kur vienmēr bija šī tikšanās un svētku atmosfēra, un mājas projektu veidošana no ļoti agra vecuma. Kad man bija kādi seši vai septiņi gadi, es jau uzvedu nelielas ludziņas, rakstīju dzejoļus un stāstus; mani ļoti iedrošināja attīstīt radošo pusi, pieņemt to.
Kad pabeidzāt augstskolu, jums bija divas, manuprāt, ārkārtīgi atšķirīgas mākslas prakses pieredzes Berlīnē un Parīzē. Kā jūs tās salīdzinātu?
Kad pabeidzu studijas, Parīzē bija patiešām šausmīgs stāvoklis attiecībā uz iespējām atrast savu vietu un eksperimentēt. Mums nebija tā jaunatnes apbrīnošana, kādu varēja atrast, piemēram, Lielbritānijā, kur jaunie mākslinieki mirdzēja un tika cildināti. Kur visi ļoti gaidīja katru jauno skatījumu, jauno perspektīvu, jauno talantu, kas varētu parādīties no jaunās paaudzes. Parīze turpretim tolaik bija ļoti konservatīva, tā bija ļoti dārga, alternatīvas kultūras izpausmes bija gandrīz izmirušas represīvas politikas un dinamisma trūkuma dēļ. Jauni cilvēki devās uz Berlīni un Londonu, un uz Ņujorku, kolīdz radās tāda iespēja. Mums nebija vietas alternatīviem skatījumiem un eksperimentiem. Tā 2009. gadā es nolēmu doties uz Berlīni. Tur visaktuālākās diskusijas norisinājās ap tādiem būtiskiem filozofijas strāvojumiem kā spekulatīvais reālisms vai jaunais materiālisms, kas ļoti iedvesmoja māksliniekus un teorētiķus. Tā kļuva par paaudzi, ar kuru es uzaugu. Berlīne man atklājās ka apbrīnojama eksperimentu vieta. Jau pašā sākumā es sāku veidot izstādes uz projektu bāzes, un tas bija arī diezgan kritiski – mēs sarīkojām izstādi, un tad mēnesi vēlāk kāda cita grupa sarīkoja izstādi, kas bija tādā kā pretrunā ar mūsējo, un tad raisījās diskusijas. Izstādes, pie kā es strādāju, runāja par prombūtni, distopiju, iespējamībām, progresa ideju... Mana pirmā izstāde Berlīnē saucās “Pa taisno nezināmajā” – mani vienmēr pievilkusi neskaidrība un šaubas. Taču tas bija būtisks laiks pieaugšanai un izstādes veidošanas formātu un piedāvājumu izmēģināšanai, lai varētu veidot izstādes gan bijušajos Berlīnes perldbaseinos, gan Atēnu restorāna virtuvē, Parīzes dzīvokļos un treniņzālēs, Maiami pilīs... Berlīne patiešām tobrīd bija centrālā vieta, kur tam visam notikt. Un tad es Berlīnē sāku strādāt arī pie ļoti lieliem projektiem, tādiem kā “Bāzēts Berlīnē” (Based in Berlin), kas notika Hamburgas Bahnhof, KW Mūsdienu mākslas institūtā un Berlinische galerijā. Tas bija Berlīnes pilsētas finansēts projekts ar mērķi aptvert jauno mākslinieku paaudzi un arī Berlīnē dzīvojošos un strādājošos citvalstu māksliniekus. Tas bija miljons eiro vērts projekts ar milzīgu potenciālu, un es tur bija kuratora asistente. Kad skatos uz vārdiem, ar kuriem tolaik strādāju, redzu, ka lielākā daļa no viņiem šobrīd ir ļoti labi zināmi un izveidojuši ievērojamas karjeras. Berlīne attīstīja manu interesi par dažādību, sarežģītību un pretrunām. Šī pilsēta to tiešām pieņēma, tajā nevarēja atrast vienu vienojošu skatījumu.
Bet tad jūs atgriezāties Parīzē.
Jā, kad man bija 25 gadi, man piezvanīja no Palais de Tokyo, kas tika no jaunatvērts ar 22 tūkstošiem kvadrātmetru, un prezidents man piedāvāja kuratora amatu. Tajā brīdī mani tas nesajūsmināja, jo man nebija plānu atgriezties Parīzē. Taču man piedāvāja amatu, kas ļautu kaut ko mainīt. Attiecībā uz jauno mākslinieku pārstāvniecību, attiecībā uz jaunas, jaunajai paaudzei domātas institūcijas izveidi, un man bija sajūta, ka mans pienākums ir pieņemt šo piedāvājumu. Ja es gribu būt intelektuāli godīga pret sevi un to, kam ticu, tad man ir jāiet un jāpieņem šis amats, lai varētu kaut ko mainīt. Tā nu es to izdarīju. Kļuvu par vienu no pieciem kuratoriem.
Pieļauju, ka jūs bijāt jaunākā?
Jā. Bija īsts izaicinājums pierast pie darba institūcijā un pamest visnotaļ pašdarbniecisko praksi, lai sāktu strādāt pie daudz plānotākiem, labāk organizētiem un finansētiem projektiem. Taču kolēģi labprāt pieņēma manu pieredzi, kas bija izveidojusies trīs gadu laikā Berlīnē. Un Palais projektu komandas bija lieliskas, tās caurstrāvoja kāre pēc izaicinājumiem. Un jāsaka, ka arī pati Francija ļoti pamatīgi mainījās pēdējo gadu laikā. Manuprāt, teroristu uzbrukumi ir spēlējuši lielu lomu tajā, kā mainījušies prāti, kā esam labāk apzinājušies dzīves trauslumu un nepastāvību. Pilsētas ideoloģija un mentalitāte ir ļoti mainījušās, ir mainījies tās jūtīgums. Man šķiet, ka piedzīvoto šoku esam dziedējuši ar alkām svinēt, satikties un priecāties, bet tas ir arī padarījis mūs pazemīgākus un atvērtākus.
.jpg)
RIBOCA2 mākslinieciskās koncepcijas izziņošana Venēcijā. Foto: Ivans Erofejevs.
Atvērtākus?
Tas ir neticami. Uz Parīzi atkal dodas ārzemnieki, tā atkal pievelk māksliniekus, kas tā nebija 20. gs. sākumā. Mūzikas scēna, mākslas scēna plaukst, tāpat arī filozofija un mode. Visā pilsētā ir daudz jaunu telpu, un pašas pilsētas teritorija ieplešas piepilsētās, kur arī ļoti daudz kas notiek. Tā ir tāda kā atdzimšana.
Taču skaidrs, ka ir arī pretspēki.
Protams, un tas ir nopietns drauds, taču tas, kas ir pārsteidzoši, ir šis līdzsvars starp šīm konservatīvajām, reakcionārajām balsīm un ļoti spēcīgo pretestību no mākslinieku puses. Tagad mums ir ļoti spēcīgu mākslas vietu un darbnīcu klasteri. Arī mūzikas scēna ir ļoti interesanta, un rakstniecības scēna. Jā, Parīze tagad piedzīvo atdzimšanu. Man šķiet, ka tagad tur ir ļoti interesants laiks.
Bet tagad darbs Palais de Tokyo ir galā?
Jā, es aizgāju.
Uz visiem laikiem?
Jā. Palais de Tokyo es nostrādāju septiņus gadus, un jutu, ka esmu tur izdarījusi to, kas man bija jāizdara. Biju sarīkojusi lielas izstādes, tādas kā “Pasauļu malā”, kas ir ļoti nozīmīgas manā izstāžu veidošanas praksē. Biju strādājusi ar Tino Segālu un Tomāsu Sarasēno pie viņu visu laiku ambiciozākajiem projektiem, izstādījusi un popularizējusi tādus tolaik jaunus māksliniekus kā Eds Etkinss, Margerita Imo, Žuliāns Šarīrs, Džeremijs Šovs, Dāvids Duārs... Man ir bijusi iespēja darīt visu, ko vēlos, un mana balss tur bija itin labi sadzirdēta. Ir ļoti svarīgi kādā brīdī atdot savu vietu kādam citam, ļaut ienākt jaunai balsij.
Kāpēc pieņēmāt uzaicinājumu kūrēt RIBOCA?
Pirmkārt, jutos ļoti pagodināta par šādu iespēju. Pēc atrašanās vienā amatā septiņus gadus un strādāšanas vienā ēkā, man likās, ka došanās uz Baltiju un Rīgas iepazīšana ir neticama iespēja attīstīt savu interesi par izstāžu veidošanu daudz nozīmīgākā kontekstā. Šodien visas modernisma iedibinātās normas un perspektīvas, paldies Dievam, tiek apšaubītas. Tāpat arī ideja par centru un nomali. Mēs palēnām sākam saprast, ka nav tāda centra un nav tādas nomales. Ir tikai milzīgs parādību tīkls. Un es vēlos ieguldīt savu enerģiju un klātbūtni šeit, es vēlos nonākt tuvāk mazāk zināmai, mazāk centralizētai vēsturei, ne-Rietumeiropas vēsturei. Tas, ko piedāvāja RIBOCA, bija tieši tas, ko biju meklējusi. Tāpēc es to pieņēmu. Tas bija pietiekoši izaicinoši. Tāpat man bija svarīgi strādāt pie tēmas par apburtības atgūšanu un par to, kā domāt par savu perspektīvu ārpus apokalipses diskursa. Kā lielu globālu pārmaiņu laikā mēs varam pārmodelēt savas attiecības, savu uzmanību, savas rūpes par citiem – cilvēkiem vai ne. Šīs pārdomas ļoti iedvesmo arī Latvijas vēsture – tā savā gaitā ir gājusi cauri tik daudzām atdzimšanām un vienmēr saglabājusi neticami ciešas saites ar kosmiskajiem un dabas ritmiem. Mūsu nākotni var rast tikai pārskatot, ko nozīmē būt cilvēkam, un es domāju, ka to var sasniegt ļoti pozitīvā veidā. Tāpat es stipri ticu, ka mākslinieki ir vislabākie alternatīvie gidi, kas var palīdzēt mums iztēloties, kādas varētu būt šīs nākotnes. Mākslinieki ir tie, kas spēj piedāvāt jaunu mentālo ekoloģiju.
Un kuratora koncepcijai jūs esat vienīgā autore?
Jā. Nu, jā un nē, jo jūs nekad neesat kādas idejas vienīgais autors. Būtu ļoti grūti noaukt visus, kas mani iedvesmojuši šī piedāvājuma radīšanā, jo tas rezultējas no pētījumiem un pieredzējumiem vairāku gadu garumā. Bet varbūt man šādu sarakstu vajadzētu sastādīt. Par kaut ko man jāpateicas ikkatram māksliniekam, ar ko esmu strādājusi. Man jāpateicas daudziem autoriem un filozofiem, kā Vinsiānai Despretai, Bruno Latūram, Annai Tsingai, Timotijam Mortonam, Maiklam Serram, Donnai Heravejai, Nelsonam Gudmenam... Šo sarakstu var turpināt. Man tas būtu jāizdara. Es esmu pateicību parādā arī daudzām būtnēm ārpus cilvēku kopas, ar ko esmu dalījusi savu dzīvi. Tās man pavisam godīgi ir iemācījušas ļoti daudz. No zirnekļiem, ar kuriem mēs strādājām kopā ar Tomāsu Sarasēno, līdz zirgiem, kas man bija visapkārt, kad biju bērns. Viņu prasmes, viņu jūtīgums, viņu klātbūtne un saskarmes veids ar pasauli var ļoti iedvesmot.
Man būtu jāmin arī vietas, kas šo piedāvājumu iedvesmoja. Tā ka varbūt es nemaz neesmu kuratora koncepcijas autore, bet tā ir dažādu vēsturu un satikšanos samudžinājums.
Bet vai bija mākslinieki, par kuriem jūs zinājāt, ka aicināsit viņus piedalīties, vēl pirms koncepcija bija formulēta?
Jā, jo ir intereses, pie kurām strādāju jau vairākus gadus un kas saistās ar modernisma laikmeta beigām, ap to, kādu jaunu sistēmu vai kādus jaunus modeļus mēs varam izveidot un kā izvēlēties starp alternatīvām bez vardarbīgiem līdzekļiem. Un visi mākslinieki, ar kuriem līdz šim esmu strādājusi, vienā vai otrā veidā apskata šos jautājumus. Tie ir jautājumi par jauno ekoloģiju, tostarp par mentālo ekoloģiju, kas man šķiet ļoti interesanti. Kad šo tēmu par burvības atgūšanu un reakciju uz pastāvošo sistēmu sabrukumu piedāvāju biennālei, es zināju, ka tam ir saistība ar to, ko esmu darījusi jau gadiem, un tāpēc ir tikai loģiski, ka mākslinieki, ar kuriem jau esmu sadarbojusies, pievienosies man arī šajā piedzīvojumā. Turklāt es esmu ļoti uzticīga tiem māksliniekiem, ar kuriem strādāju. Es gribu viņus atbalstīt, jo tā ir mana paplašinātā ģimene. Mani draugi ir mākslinieki, es vienmēr esmu bijusi mākslinieku sabiedrībā, mans vīrs ir mākslinieks, viņi man ir visapkārt, ļoti klātesoši manā dzīvē. Un tie, ar kuriem es strādāju, parasti kļūst par ļoti labiem draugiem. Bet jāpiebilst arī, ka ir daudz veidu, kā būt māksliniekam, un man patīk būt starp cilvēkiem, kuri izaicina pieņemtās normas – vienalga, kādā jomā.
Vai šajā koncepcijā ir kādi jauni un unikāli aspekti salīdzinājumā ar jūsu iepriekšējo praksi un tēmām, ko esat kūrējusi?
Ar ideju par “burvības atgūšanu” tā kārtīgi es nekad neesmu strādājusi. Darbošanās ar mītiem, manuprāt, ir interesanta reakcija uz “apokalipsi”, “armagedonu” un citām klišejām, kas raksturīgās šī brīža stāvoklim, bet šī ir diezgan jauna izpētes sfēra. Protams, vēl pilnīgs jaunums ir darbs Baltijas valstīs. Man absolūti izšķiroši ir tas, lai katrs uzaicinātais mākslinieks – vai tas būtu no Baltijas vai citurienes – strādātu ar Rīgas stāstu, ar kaut ko, kas ir noticis Rīgā vai Baltijas valstīs, un lai viņš patiešām censtos savietot kopā lokālo un globālo perspektīvu. Kā saka Maikls Serrs, šīs planētas fizikas likumiem mēs esam pakļauti tāpat, kā savas nācijas likumiem. Vēl viens piemērs: Margerita Imo, ar kuru esmu strādājusi iepriekš, tagad darbojas pie jauna projekta par globālās sasilšanas ietekmi uz garīguma pieaugumu dzīvniekos. Viņa veic pētījumu par kaut ko tādu, par ko iepriekš neviens nebija pat iedomājies. Ideja, īsi sakot, ir tāda, ka, sajūtot notiekošo masveida izmiršanu un redzot savus biedrus mirstam, dzīvnieki, iespējams, sāks apzināties paši savu nāvi. Tas liks viņiem attīstīt rituālus un ticību augstākiem spēkiem. Imo sadarbojas ar dzīvnieku uzvedības speciālistiem, un kopā viņi ir novērojuši daudzu sugu rituālus, piemēram, ziloņu bēres. Ir liecības arī par delfīnu pašnāvībām un vēl citiem ļoti interesantiem uzvedības modeļiem, kas, no mūsu egoistiskās perspektīvas raugoties, liekas tikai cilvēkiem piemītoši. Imo būs šeit un tiksies ar dažādiem dzīvnieku uzvedības speciālistiem no Latvijas un citām Baltijas valstīm. Viņa tikko iepazinās ar profesoru, upes dzīvnieku speciālistu, kurš pārzina arī straumes un upju ekosistēmas. Šādi savienojumi man vienmēr likušies interesanti, un tas ir kaut kas pavisam jauns, neko tādu iepriekš neesmu veidojusi. Bet es no sirds ticu, ka ikviena izstāde pati atklāj savu stāstu, un tagad, skatoties uz katru norises vietu, stāsts sāk raisīties, scenāriji sāk veidoties. Un tas viss kopā radīs pilnīgi jaunu izstādi, neko tādu es nekad iepriekš nebūšu darījusi.
.jpg)
RIBOCA2 mākslinieciskās koncepcijas izziņošana Venēcijā. Foto: Ivans Erofejevs.
Vai norises vietu karte ir sastādīta?
Sapņu karte ir pabeigta, jā. Tagad tiks pieslēgta realitāte, un mums būs jāuzsāk pārrunas un jāskatās, ko varam panākt.
Kāds jums līdz šim radies iespaids par vietējo mākslas ainu?
Tā ir ļoti svaiga. Esmu tikusies ar māksliniekiem, bijusi darbnīcās, sarunājusies. Vēl ar citiem tikšos tuvākajā laikā. Skaidrs, ka nevaru jums atklāt, ar kuriem, jo lielākā daļa no viņiem piedalīsies biennālē. Taču mūsu mijiedarbība man ir bijusi tāda kā mācību stunda – mēģinu saprast, kādas tēmas šobrīd māksliniekiem ir svarīgas, jo viņi jau ir tie īstie laika gara uztvērēji un atklājēji. Un tiktāl, cik man šobrīd redzams, ir pārstāvētas trīs galvenās cīņas. Viena ir identitātes jautājums pēcpadomju laikā, otra ir saistīta ar kvīrismu – ko nozīmē būt ārpus normas? Šajā laukā darbojas lielākoties mākslinieces-sievietes. Un trešā ir zinātniskā fantastika. Varbūt ir vēl arī ceturtais lauks – mākslinieki, kas tiešā veidā nodarbojas ar ekoloģijas jautājumiem un ir iesaistīti ļoti tehnoloģiskā mākslā, tie, kas ir tuvāki pētniekiem. Šos laukus es redzu labi pārstāvētus. Esmu bijusi arī Mākslas akadēmijā, lai apskatītos, kāda ir situācija tur, aprunātos ar pasniedzējiem, redzētu darbus un mēģinātu notvert šī brīža ainu un jauno mākslinieku noskaņojumu.
Kāds bijis lielākais pārsteigums, ko jums nācies piedzīvot? Kaut kas negaidīts.
Es mēģinu nekad neko negaidīt. Bet tas, kas ir mani, ja tā drīkst izteikties, apbūris, ir šejienes mākslas ainas un diskursu daudzveidība, man tas liekas ārkārtīgi aizraujoši, jo uzrāda, ka šeit notiek diskusija, šeit ir dzīvība. Tas uzrāda, ka dzīve šeit ir dinamiska un ka nepastāv vienošanās par to, kuras tēmas ir vissvarīgākās. Ir vietas un pilsētas, kur dažbrīd tu redzi ļoti vienveidīgas prakses. Taču ne šeit. Un tas, ko es mēģinu darīt, ir respektēt šo daudzveidību.
Arvien pieaug to pilsētu skaits, kurās tiek organizēta kāda veida mākslas biennāle. Kāpēc šis formāts ir tik dzīvotspējīgs? Ja, protams, uzskatāt, ka tas ir dzīvotspējīgs.
Es nezinu, vai milzīgais piedāvājuma pieaugums patiešām norāda uz dzīvotspēju. Es drīzāk teiktu, ka iemesls ir tieši šī formāta ne-dzīvotspēja. Ideja par biennāli kā tādu ir laba. Tā sākas ar jautājumu – kā mēs varētu radīt momentu, kurā dažādi mākslinieki būtu kopā vienā laikā un telpā tā, lai tas būtu nozīmīgi? Kā mums kopā radīt vēsturi un kopienu, kā izspēlēt vīziju un pilsētas vēsturi? Tas ir ārkārtīgi aizraujoši. Taču ļoti paradoksālā kārtā ir noticis tā, ka visas biennāles šķiet esam par vienu un to pašu. Lai kur jūs nonāktu, visur ir līdzīgas telpas, līdzīgi mākslinieki, ļoti paredzams formāts. Un tas ir ļoti savādi, jo liktos jau, ka katrai biennālei būtu jābūt ļoti atšķirīgai – tai būtu jāatspoguļo konkrētā pilsēta, konkrētais “šeit un tagad”, bet arvien tiek izvēlēta fiksētā formāta drošība. Un tieši to es nevēlos šeit darīt. Kas nozīmē atrast ļoti neparastas telpas un iziet ārpus komfortablās teritorijas. Nesaku, ka mēs to visu paveiksim, taču es cenšos. Es vēlos paņemt vislabāko, ko biennāle kā formāts var piedāvāt, un tas nozīmē radīt ārkārtīgi unikālu laiku un vietu gan priekš mākslinieka, gan apmeklētāja. Vienreizēju pieredzi, ko nav iespējams atkārtot citur un ko nevar padarīt par produktu.
Neparastas telpas, unikāls mākslinieku saraksts. Vai RIBOCA vēl kādos veidos centīsies izvairīties no šīs biennāļu stagnācijas?
Viena no mūsu biennāles misijām ir vēlme savākt kopā cilvēkus no dažādām disciplīnām. Esmu tikusies ar daudziem, kas pilnīgi noteikti ir radītāji, taču nesauc sevi par māksliniekiem; viņi ir ļoti aktīvi savās darbības sfērās – zinātnē, bioloģijā, garīgumā –, un tas mums liekas tikpat iedvesmojoši kā mākslinieciskā prakse. Es ar viņiem tiekos, strādāju, lai varētu viņus integrēt biennālē; tas nozīmē, ka biennāle centīsies izvērst ideju par to, kas ir mākslas darbs. Un, manuprāt, tas ir diezgan izaicinoši, jo prasa atvērt mākslas teritoriju un liek domāt par mākslas darba kritērijiem – kur tas sākas, ar ko beidzas un kurš ir tas, kurš nosaka, kā un kur mākslas darbs notiek. Šis jautājums seko Dišāna vizionārajam 1912. gada jautājumam: “Vai mēs varam radīt mākslas darbu, kas nav no mākslas?” Šie procesi un darbi nepieder “autsaideru mākslai”, kas vispār ir termins, ko patiešām ienīstu. “Autsaideru māksla” jau atkal ir izgudrojums, lai nošķirtu centru no perifērijas, lai marginalizētu, lai nošķirtu prātīgos, izglītotos, akadēmiskos māksliniekus no jukušajiem, dīvaiņiem, pašdarbniekiem. Šis jēdziens un šī ideja ir ļoti vardarbīga un daudz stāsta par mūsu domāšanas vardarbīgumu un to, kā mēs strukturējam pasauli un sevi. Bet māksla nemājo tikai akadēmiskajā pasaulē. Tas attiecas arī uz jautājumu par auditoriju, kuru mēs vēlamies biennālē redzēt, un ar kādām kopienām šī auditorija saistās. Es ļoti ceru, ka mums izdosies piesaistīt pēc iespējas plašāku auditoriju, jo es tiešām dziļi ticu, ka māksla un tās piedāvātās jaunās perspektīvas attiecas uz visiem cilvēkiem.
Liela daļa no kritikas, kas bija veltīta iepriekšējam RIBOCA izlaidumam, bija par tās, teiksim, okupējošo – vai vismaz uzspiedošo – dabu. Dibinātāji ir ārzemnieki, finansējums ir ārzemju, un viss tas milzu pasākums no ārpuses ielaužas vietējā ainā, iejaucas vietējos procesos, klimatā un līdzsvarā. Ko jūs atbildētu uz šādu kritiku un vai esat ņēmusi to vērā?
Es šajā kritikā saklausu Latvijas vēstures realitāti un reakciju uz daudzu iedzīvotāju pieredzi attiecībā uz svešzemju spēku klātbūtni, ko viņi ne pazīst, ne vēlas šeit redzēt. Es saprotu šīs bailes, un mani nepārsteidz, ka šādi jautājumi tiek uzdoti. Uzskatu, ka tie ir leģitīmi un pamatoti. Tas, ko es kā kuratore varu darīt, ir patiesi pieņemt visu to, kas šeit notiek. Tas nozīmē pieņemt pilsētu un strādāt ciešā sasaistē ar visiem, kas liek ikdienā šai pilsētai notikt. Ir ļoti liels uzsvars uz sadarbību ar citām mākslas institūcijām un to informēšanu par mūsu aktivitātēm, uz cenšanos būt, tā sakot, kopā. Taču vēl ir arī ideja, ka biennālei jādodas pilsētā un jāatbalsta tas, kas tur jau ir. Piemēram, es tagad satiekos ar šefpavāriem no dažādiem Rīgas restorāniem un lieku viņiem iztēloties atgūtās burvības garšu. Restorāni sarakstā ir gan no lētā, gan no dārgā gala, taču tam pamatā doma ir strādāt ar šīs pilsētas cilvēkiem. Es būtībā lieku kopā tādu sadarbību platformu – biennāli, kur var būt ļoti atšķirīgi spēki, ļoti dažādi aktīvisti – jo es uzskatu, ka šefpavāri ir tikpat lieli aktīvisti kā mākslinieki. Viņi tāpat cenšas savietot kopā mirkļus un formas, kas mūs pārveido. Mēs cenšamies radīt platformu, kur trauslumam liekam pretī solidaritāti. Un tāda ir mana atbilde uz šīm bailēm un kritiku par okupēšanu. Visi ielūgtie mākslinieki no Latvijas, Baltijas un citurienes arī dara visu, lai biennālei piedāvātu darbus, kuri vienkārši nevarētu pastāvēt citur, jo tie rodas no sadarbības ar vietējām kopienām – kā cilvēku, tā citām. Vai arī tāpēc, ka šos māksliniekus iedvesmo Latvijas vēsture vai kāds ļoti īpašs dzīvošanas veids, ko viņi te atklājuši. Šis projekts ir par saistībām un sadarbību, bet vienlaikus arī par noturību: kā mēs varam citādi paraudzīties uz šejienei unikālo un piešķirt tam jaunu godību, no jauna apburt ar tā klātbūtni? Kā par to rūpēties? Domāju, ka ārzemnieku un svešinieku klātbūtne var raisīt sadarbību, satikšanos, abpusēju mācīšanos un paļaušanos. Tā var raisīt mīlestību. Tas ne vienmēr ir par kolonizāciju un okupāciju. Lai skatītāji izlemj. Es šeit esmu, lai veiktu savu darbu. Un pēc tam es vēlos pārstāvēt Baltijas māksliniekus Francijā un visur citur, kur vēlāk strādāšu. Jo tas jau nav stāsts, kas tiek uzrakstīts tikai biennālei, tas ir garstāsts, kas atklājas palēnām. Un mana loma, kā es to redzu, ir vienkārši strādāt, lai sarīkotu skaistas tikšanās, iztēlotu alternatīvas un vēlamas nākotnes priekš mums visiem ārpus nacionālā jautājuma. Un darīt to, izmantojot šos darbarīkus, kas ir izstādes.
Vai ticat, ka šo uzskatu par “mums šeit” un tiem “citiem”, kas ierodas no ārpuses, ir iespējams mainīt? Vai arī tas jau ir iesakņojies pārāk dziļi un – lai ko tu darītu, lai cik pamatīgi iesaistītos vietējā kopienā, tu vienalga kaut kādā ziņā paliksi nepiederīgs?
Manuprāt, mūsu laiks prasa jaunu, pavisam citādu perspektīvu uz to, ko uzskatām par vietēju un svešu. Bet tāpat jāpārdomā arī tas, ko uzskatām par savu teritoriju. Mūsdienās apdraudēta ir visa Zeme, tās ekosistēmas un biosfēra, mēs drīz varam kļūt par sestās lielās izmiršanas lieciniekiem, mēs elpojam gāzes, dzeram mikroplastmasu, esam liecinieki globālām klimata pārmaiņām... Šīm reālijām nav nekādu nacionālo robežu, tām nerūp nācijas, tās ir mūsu globālais stāvoklis. Citējot Bruno Latūru, mūsu teritorija ir apdraudēta, un mūsu teritorija ir visa Zeme. Tas ir par mums visiem, kas dala kopīgu likteni, kurā esam saistīti ar citām būtnēm un ar matēriju. Tas viss ļoti sarežģī runāšanu par “mums šeit” un “citiem”. Mums jāapzinās, ka mēs piederam pie kaut kā lielāka, un par to runā biennāle. Tā runā par to, ka jāierauga lielāks balsu un būtņu kopums visā tā dažādībā un sarežģītībā, visā tā svešādībā un vienlaikus tuvībā. Māksliniekiem var būt balss, kas var aicināt uz pārmaiņām. Un tas ir akūti nepieciešams. Uzdrošinātos apgalvot, ka ikviens aktieris pilsētā arī varētu tajā piedalīties. Tāpēc jautājums par to, vai cilvēki vēlas to pieņemt, vai nē, ir viņu pašu lēmums. Mums ir liberāli demokrātisks piedāvājums. Tad jau redzēsim. Maijā redzēsim.
Maijā redzēsim. Sakiet, lūdzu, vai varat nosaukt konkrētu piemēru, ko, strādājot šeit, jums nācies iepazīt, kas varētu kalpot kā jaunās burvības rīks vai naratīvs?
Jā, protams! Šovasar es piedalījos Līgo svētkos, vasaras saulgriežu svinībās. Un redzēju šo īstās burvības mirkli – starp cilvēkiem un kosmiskajiem ritmiem, ziediem, zālēm un uguni. Un tas bija patiešām pārsteidzoši, jo man kaut kas tāds vienmēr bijis ļoti svešs – Francijā, ja neskaita vīnu, mums nav spēcīgas saiknes ar dabu, vismaz ne tur, kur es uzaugu. Nekad nebiju piedzīvojusi tādu svinību mirkli starp cilvēkiem un Zemi. Es vairāk pazīstu agrokultūru un līdz ar to – zemes resursu izmantošanu un reizēm pakļaušanu, produktīvismā balstītām saistībām un interesēm. Tas patiešām bija burvības pilns mirklis… Ar burvību es domāju… Etimoloģiski “būt apburtam” nozīmē dzirdēt balsi, kas piepilda tevi ar prieka, maģijas, brīnuma sajūtu. Un, kad es saku “burvības atgūšana”, kad es lietoju šo terminu, es cenšos runāt par jauna veida balsīm, kurās klausoties mēs tiktu piepildīti ar prieku, alkām, brīnumu. Un man likās, ka Līgo vakars bija tāds mirklis, kad varēja ieklausīties šādās balsīs. Citā ritmā. Tas bija ļoti aizkustinošs, ļoti interesants moments, kam bija sasaiste ar identitāti, arī es kļuvu par daļu no šiem rituāliem. Neesmu pārāk augstās domās par savām spējām dalīties nepazīstamā pieredzē, taču man šis bija tiešām spēcīgs moments. Tas ir pirmais piemērs, kas ienāca prātā, taču ir bijis arī daudz citu. Taču, lai neizbojātu pārsteigumu, tagad jums vēl neko neatklāšu.
.jpg)
Rebeka Lamarša-Vadela. Foto: Kristīne Madjare
Liels paldies jums, Rebeka!
